tag:blogger.com,1999:blog-41507260975999948852024-03-05T18:19:48.247+02:00Vējš atnesīs smiltis...iespējamā mūsu ēras sākuma vēsture: visdažādākās filosofiskās skolas, t.sk. jūdaisms, kristietība, zoroastrisms, maniheisms, budisms, hinduisms, pagānisms un šo novirzienu redzamākie pārstāvjiMārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.comBlogger62125tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-44294784648528676892012-03-02T11:20:00.000+02:002012-03-02T11:21:29.507+02:00senie Latvijas krusti<a href="https://picasaweb.google.com/Modris.Putns/Rinka_krusti#">https://picasaweb.google.com/Modris.Putns/Rinka_krusti#</a>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-29500997688288886042010-08-03T14:51:00.006+03:002010-08-03T16:13:30.074+03:00inkviz_prieksnoteikumi<span style="font-size:180%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);">Kādēļ radās inkvizīcija</span></span><br /><br /><span style="font-weight: bold; font-style: italic;font-size:85%;" >Vēsturniece, filosofijas zinātņu kandidāte, Natālija Duļneva no Ukrainas savu darba pienākumu ietvaros bieži studējusi arī inkvizīcijas protokolus. Sekojošais materiāls ir viņas daļējas pārdomas par inkvizīcijas izveidošanas priekšnoteikumiem</span><br /><br />Vecā Derība tika izmantota, lai attaisnotu represijas un sodus pret cilvēkiem, kuri uzdrīkstējās domāt citādi un ticēt citādi. Ortodoksālā kristiešu vara ķecerību vērtēja kā noziegumu, par ko pienācās nāve, taču baznīca cilvēku dedzināšanai visai ilgi neprata atrast likumdošanas bāzi. Galu galā Baznīca izskaidroja ķecerību kā dieva nodevību un piedāvāja laicīgajai varai ar ķeceriem izrīkoties kā ar nodevējiem. Tika izmantoti arī daži imperatora Justiniāna dekrēti, kas savulaik viņam deva iespēju izrēķināties ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Šādā veidā ķeceru īpašumus varēja konfiscēt un nodot Baznīcai. Arī sadedzināšana sārtā tika ieviesta no Romas impērijas prakses. Pie tam [par cik ķecerība tika vērtēta kā Dieva apvainošana un nodevība] tad iepriekšminētās prakses attaisnošanai tika norādīts uz detalizētām instrukcijām Vecajā Derībā par to, kā jārīkojas ar zaimotājiem un tradīciju pārkāpējiem.<br /><br />Viena no ievērojamākajām franču vēsturniecēm Anna Brenona sarakstījusi vairākas grāmatas par katarismu un katariem. Kopsavilkums viņas grāmatai ar krievisko nosaukumu "Kristus nabagi jeb Sātana apustuļi?": "Inkvizīcija bija tiesāšanas orgāns, kura mērķis bija iebiedēt vietējos iedzīvotājus un noturēt tos obligātā ticības reglamenta stingrajos rāmjos. Šis izmeklēšanas tribunāls savas justīcijas mērķiem izmantoja grēksūdzes, informatorus, sūdzības, provokatorus; tribunāla galvenais uzdevums bija fiziski iznīcināt neortodoksālu kristīgo ideju nesējus. Pret viņiem tika organizētas īstas medības. Inkvizīcija pilnībā sagrāva to cilvēku savstarpējo solidaritāti, kuri centās aizstāvēt vajātos. Tā izmantoja terora un iebiedēšanas metodes, kas balstījās sistemātiskā ziņošanā. Izveidoja veselu paketi sodu - no īpašuma konfiskācijas un goda atņemšanas līdz mūža ieslodzījumam un sadedzināšanai. Ne visi tika sadedzināti; dedzināmie dalījās trijās kategorijās: tie, kuri neatsacījās no saviem uzskatiem; tie, kuri atsacījās izdot citus; un tie, kuri atkārtoti nodevušies ķecerībai (piemēram, pēc publiskas nožēlas nav ziņojis par savu māsu vai māti-ķeceri). Lūk, visa alternatīva."<br /><br />Palūkosimies, kā tas izskatījās praksē... (katra skopā inkvizīcijas reģistra rindiņa palīdz iztēloties varonīgo un traģisko tā laika kopainu Oksitānijā - tulk.piez.) Dots daļējs izraksts no inkvizīcijas 1242.-1246.gg. darbības reģistra vienā Dienvidfrancijas rajonā:<br />Arnods X un viņa māte, kopā Raimondu Žuglā noķerti 1242.g., turēti Narbonnas cietoksnī. Sadedzināti Tulūzā izņemot Raimondu, kurš ieraugot sārtu, bailēs atsacījies no katarisma.<br />Otjē Raimonda no Kastelnodari, ko sv. Dominiks pievērsa katolicismam, atgriezās pie katarisma. Garīdznieks Gijoms Ponss arestēja 1240.g. kopā ar māsu Beldonu un divām citām sievietēm mežā starp Verlēnu un Pabeselē. Visas sadedzinātas Kastelnodari.<br />Azils Gijoms, inkvizitora Ferjē arestēts, bēdzis, vēlreiz noķerts un sadedzināts.<br />Vigoro de Bakons. Sadedzināts 1242.g.<br />Arnoda Peirē vecmāmiņa Raimonda de Banjēra sadedzināta Laurakā. Arnods Peirē par viņas slēpšanu notiesāts iezīmēšanai ar nokaitētu dzelzi un viņam piespriesta mantas konfiskācija.<br />Azalmūra Bartē (bruņinieka Raimonda Bartē māte) arestēta un sadedzināta Tulūzā. Viņas dēls par to atriebās, nogalinot divus seržantus, kas māti arestēja.<br />Gijoma de Keirola no Laurakas sadedzināta 1242.g. kopā ar savu meitu Gijometu.<br />Kambiaers Žans un trīs citi arestēti pie Monsegīras 1241.g. un sadedzināti Tulūzā 1242.g.<br />Ponss Kapelle, sadedzināts pie Monsegīra 1245.g.<br />Estello no Puilorānas un divas sievietes, ko arestēja viņa mājā tika sadedzināti 1244.g.<br />Doktors Arnods Faurs no Auriakas arestēts un sadedzināts 1245.g. Atstājis piemiņai grāmatu kādam iedzīvotājam.<br />Berengada de Gavareta, bruņinieka Sikarda de Gavareta māte, sadedzināta Tulūzā.<br />Ponss de Homervils un viņa mazais dēlēns kopā ar viņu slēpēju Gijomu no Tulūzas sadedzināti Lieldienās Kastelnodari 1243.g.<br />Kataru bīskaps Pjērs Izarns arestēts Cesseronas fermā 1245.g. un sadedzināts Auriakā.<br />Raimonds de Laviņjē sadedzināts Karkasonā.<br />Nassija de Malinēra un divas draudzenes arestētas citas draudzenes mājā un sadedzinātas ap 1242.g.<br />Razjē Gijoms no Auriakas kopā ar meitu arestēts 1244. Ziemassvētkos. Abi sadedzināti.<br />Bernards Roberta no Villenēvas la Komptālas un viņas draudzene. Meita baidījās viņas slēpt un izlika uz ielas ar klaipu maizes un vīna pudeli. Pēc trim dienām arestētas un sadedzinātas.<br />Gijoms de Rovere, sadedzināts 1245.g.decembrī.<br />Divas "ārzemnieces", vienai no kurām salauzta roka, lūgušas palīdzību vietējam ārstam, kurš baidījies sniegt viņām palīdzību. Nākamajā dienā abas arestētas un sadedzinātas.<br />Un vēl daudzi...<br />...<br />...un vēl 225 sievietes un vīrieši, ko bez jebkādas tiesas procedūras sadedzināja sārtā pie Monsegīras (Pelgisona hronika).<br />Laikā no 1240. līdz 1242.g. inkvizitors Gijoms Arnods trijiās nelielās pilsētiņās kopumā sadedzinaja 210 cilvēkus (Pelgisona hronika).<br /><br /><a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgNaFtlHkcnIsoHkcIVMkoH7HJZ7IF3PP6PSH3V1AoBFUcy5tvfVZHSadjuW-sJ2oVGGFlF9DrgK8fRQNkwXYMFLsSlXpOQNHttDtytY0MJKGSndSq1DjechbJ6NyUf6qWZlal9SIXEhkQ/s1600/inquis.jpg"><img style="cursor: pointer; width: 320px; height: 245px;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgNaFtlHkcnIsoHkcIVMkoH7HJZ7IF3PP6PSH3V1AoBFUcy5tvfVZHSadjuW-sJ2oVGGFlF9DrgK8fRQNkwXYMFLsSlXpOQNHttDtytY0MJKGSndSq1DjechbJ6NyUf6qWZlal9SIXEhkQ/s320/inquis.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5501166582521412018" border="0" /></a><br /><span style="color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" ><span style="font-style: italic;">Akcija "Iesper inkvizitoram pa pakaļu"... tajā var piedalīties katrs, kurš dvēselē izjūt sašutumu par politiku, ko Oksitānijā īstenojusi Romas Baznīca</span></span><br /><br />Es aizstāvu viedokli, ka tieši Romas Baznīca (uzsveru - Baznīca kā institūcija, nevis atsevišķi tās kalpotāji) ir atbildīga par to, ka Vecās Derības nežēlīgums kļuva par kristīgās politikas un prakses sastāvdaļu. Vēl jo vairāk, tā tika izmantota, lai iznīcinātu citu Baznīcu, kura uzskatīja, ka kristīgajai mācībai nav nekā kopīga ar ļaunumu un nogalināšanu. Lai no kuras puses vērtētu tālaika notikumus, neiespējami noslēpt, ka inkvizīcija (mūsdienu valodā runājot) tika radīta konkurenta iznīcināšanai, kura veiksmīgā darbība nopietni apdraudēja katoļu baznīcas ietekmi un monopolstāvokli. Tie nebija atsevišķu personu ekscesi, bet gan pārdomāta represīva politika. Gluži tāda pati, kā nacistu "galīgais ebreju jautājuma risinājums".<br />Kā zināms, Romas Baznīcā ticības fundaments ir ne tikai Raksti un Vēsts, bet arī pāvesta bullas, koncilu lēmumi, baznīcas tēvu un doktoru sacerējumi utml. Ja paraugāmies uz XII-XIV gs. lēmumiem, tad nepārprotami atrodam gan slepkavību attaisnojumus un aicinājumus slepkavot, gan totalitārismu un zobenu kā dzelzs zobenu.<br />Sv. Bernārs no Klervo jau XII gs. pierādīja, ka Baznīcai ar garīgo zobenu ir par maz - vajadzīgs arī laicīgais. Viņš bija ticības karu un krusta gājienu teorētiķis, un šī teorija tika ielikta tālaika katolicisma pamatos. Lai neatkāptos no pirmavotiem, sv. Bernārs slepkavību nosauc vienkārši par "ļaunuma un tā nesēju iznīcināšanu", un viss. Tas nozīmē, ka ķeceru un neticīgo noslepkavošana no kristīgās ticības pozīcijām raugoties, nav slepkavība. Tas, kurš nogalina nešķīstos, neveic slepkavību. To pašu apgalvo arī Bernāra laikabiedrs Otenas Honorijs: "Nepieciešams lietot laicīgo zobenu pret tiem, kuri pretojoties Dieva vārdam, turpinās stūrgalvīgi neklausīt baznīcu.<br /><br />Ir izplatīts viedoklis, ka inkvizitoru norādes uz Veco Derību ir viņu pašu un tālaika pasaules uzskata problēma. Taču nē, tieši tādēļ Inkvizīcijas aizstāvji to uzskata par svētu iestādījumu, ko tiem devušas debesis, ka tā pamatojas [pēc viņu vārdiem] pašā tradīcijā, kristīgās ticības fundamentā. Inkvizīcijas rašanos Romas baznīcas teologi apstiprina, atsaucoties uz Mozus likumu par izraēliešiem, kuri pārkāpuši Dieva norādījumus un tādēļ taisnīgi nolemti nāvei. Inkvizīcijas svētuma pamatojumu un pat šīs institūcijas nosaukumu katoļu teologi ieguva, skaidrojot Otrās likumu grāmatas 7. un 17. nodaļu. Zināmākā autoritāte, uz ko inkvizīcijas veidošanas gaitā mēdza atsaukties Baznīcas tēvi, bija sv. Augustīns. Uz jautājumu "vai evaņģēlijs pieļauj personas piespiešanu pret viņa gribu?". viņš atbildēja - jā. Šajā gadījumā viņš balstās uz līdzību par viesiem lūgtajiem un izredzētajiem, kur kungs pavēl vergam visus ceļā satiktos pārliecināt, lai tie atnāktu, bet Augustīns šo vietu apzināti tulko nevis "pārliecināt atnākt", bet gan "piespiest ienākt" (compellere intrare). Tieši šī izteiksme tādā formā valdīja viduslaiku katolicismā un kļuva par inkvizīcijas morālu balstu, par sākotnējo motīvu.<br /><br />Laterānas koncils 1179. g. izsludina, ka neiecietība pret atšķirīgu viedokli ir vajadzīga Baznīcas pastāvēšanai. Viens no argumentiem bija, ka soda bardzība mudinās ķecerus pievērsties Baznīcai, jo citādi viņi neizzinās patiesību. Sadedzināšanu sārtā skaidroja, atsaucoties ne tikai uz Veco Derību un romiešu likumiem, bet arī uz Jāņa evaņģēliju, "Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg" (15/6). Pāvesta Lūcija III bulla, kas paredz ķeceru nodošanu laicīgās tiesas rokās, dod atsauci tieši uz šo tekstu Jāņa evaņģēlijā. Turpat tiek norādīts, ka ķeceris, kurš nav nožēlojis savu vainu, jāsadedzina dzīvs (puniantur ad ignem) tautas klātbūtnē. Tie ir Veronas koncila lēmumi no1184. gada. Pateicoties baznīcai, šīs idejas ieviesās Eiropas valstu likumdošanā. 1244.g. Narbonnas koncils paziņo, ka, ja kāds no laicīgās varas tiesnešiem vilcinās ķecerības apspiešanu vai palaidīs garām izdevību notvert kādu ķeceri, vai nedosies palīgā tiem, kas notvēruši ķeceri, tiek uzskatīts pat ķeceru domubiedru un tiek sodīts tāpat kā ķeceri.<br />Inkvizīcijas pienākumos ietilpa prasīt, lai kanonisko likumdošanu ievērotu visas amatpersonas.<br />Teoloģijas un ortodoksālās kristīgās tradīcijas attīstība radīja tālejošas sekas. Tika paņemts no rakstiem: "Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt." (Mateja, 5/17). Tad sekoja veicamo pasākumu uzskaitījums: kā Jehova priecājās par savu ienaidnieku iznīcināšanu; kā Dievs sodīja Saulu par to, ka viņš iežēlojās par Agagu Amaliketieti; kā Dievs pavēlēja izkaut visus hanaāniešus bez izņēmuma (neraugoties uz dzimumu un vecumu); kā Dievs pavēlēja nogalināt 450 Bāla kalpotājus utt.<br /><br />Turklāt tālaika teologi Dievišķo tiesu uzrādīja kā paraugu laicīgajai: ja taisnīgais un visvarenais Dievs nežēlīgi atriebjas saviem radījumiem, kas viņu apvainojuši, tad arī jebkura kristieša pienākums ir iet Viņa pēdās. Sv. Grigorijs Lielais paziņo, ka izredzēto laime paradīzes plašumos būtu nepilnīga, ja viņiem būtu liegta iespēja vērot mūžīgajā ugunī iemestos grēciniekus. Sv. Lombardijas Pēteris XII gs. detalizēti kavējas pie šādas laimes apraksta. To pašu raksta sv. Bonaventura, starp citu atzīmējot, ka ķeceru iznīcināšana ir pasākums, kas nevar neiepriecināt ticīgos.<br /><br />Ieklausīsimies Akvīnas Tomā, kura autoritāte vēl šobaltdien balsta Romas Baznīcu: "Vēl pirms baznīcas ignorēšanas ķeceri deva zināmus solījumus attiecībā uz to, tādēļ nepieciešams viņus fiziski piespiest turēt solījumu. Ticības pieņemšana, protams, ir brīvas gribas akts, taču tās uzturēšana - nepieciešamība. Vai ir jāpiecieš ķeceri? Šim jautājumam ir divas puses - attiecībā uz pašiem ķeceriem un attiecībā uz Baznīcu. Atsevišķi ņemot, ķeceri grēko, tādēļ viņi ir pelnījuši ne tikai izslēgšanu no Baznīcas, bet arī iznīcināšanu. Sagraut ticību, ar ko dzīvo dvēseles, ir daudzkārt sliktāk nekā viltot monētas, kas palīdz uzturēt tikai fizisko dzīvību. Tādēļ attieksmei pret ķeceriem jābūt vēl stingrākai kā pret naudas viltotājiem vai citiem ļaundariem. Ķecerus nogalināt nav netaisnīgi. Kas attiecas uz Baznīcu, tad tā ir žēlsirdīga pret tiem, kas nomaldījušies un vēlas viņu pievēršanu; tādēļ tā soda tikai pēc pirmās vai otrās pārliecināšanas, saskaņā ar apustuļa mācību. Ja arī pēc tam ķeceris pretojas, tad Baznīca, vairs necerot uz viņa atgriešanu, un rūpējoties par citu glābšanu, atstumj viņu no Baznīcas ar savu spriedumu un nodod laicīgās tiesas rokās nāves sprieduma izpildīšanai... un, ja tā būs, tad tas nav pret Kunga gribu".<br /><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Sākums rakstu sērijai par katarismu</a><br />_____Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-83772247555685165202010-03-25T12:36:00.004+02:002010-03-25T12:49:46.849+02:00tacits<span style="color: rgb(255, 0, 0);font-size:130%;" ><span style="font-weight: bold;">Kā radās Tacita darbi... </span></span><br />/fragm. no Ūves Toppera grāmatas "Eiropas izdomātā vēsture"/<br /><br /><span style="font-weight: bold;">Тацит и его Германия</span><br />/.../<br /> В докладе (напечатанном в июне 1996 года) я, опираясь на работы Балдауфа и Каммайера, попытался доказать, что «малые произведения» Тацита ( от лат. – молчаливый) были фальсифицированы по заданию Римского Папы Пия II между 1430 и 1470 годами. До 1420 года об этих текстах нигде нет ни малейших упоминаний. Николай Кузанский участвовал в переговорах по передаче рукописей из Гессена в Рим (Пралле, с. 70 и далее). Отсутствие у него особого интереса к текстам свидетельствует об их невысокой ценности, более того, заставляет предположить, что Николай Кузанский знал об истинном происхождении «малых произведений» Тацита.<br /> «Германия», работа римлянина Тацита, это «не теряющий в глазах поколений своей притягательной силы подарок доброй феи нашего народа, положенный в колыбель новорожденной отечественной истории. Не каждой нации дано гордиться подобным сокровищем», – писал выдающийся филолог Эдуард Норден (Древняя история Германии, 1920, с. 5). Ту же мысль почти дословно повторяют и в наши дни (Фишер-Фабиан, 1975, с. 204).<br /> Никогда, однако, не смолкали голоса ученых, считавших «Германию» Тацита не подарком доброй феи, но пропагандистской фальшивкой, созданной католическим монахом XV века по заданию курии. Она служила оружием Римского Папы в борьбе против немецкого императора.<br /> По сей день не устают доказывать (Фишер-Фабиан), что уже тогда (с 98 года н. э.) «Германия» Тацита, долженствующая укрепить падающую мораль римлян примером добродетельных и благонравных германцев, стала одним из наиболее читаемых произведений. Однако детальными исследованиями установлено, что «Тацита в древности ценили невысоко и читали мало». И еще: «люди, воспитанные на Цицероне и Тите Ливие, находили странным его язык, в отличие от образцов классической прозы, громоздкий и изобилующий трудными и темными местами» (Мауерсбергер, 1980, с. 17).<br /> Цитата: «Корнелий Тацит – первый прозаик Троянского времени; блистательный апогей и одновременно завершение римской историографии». Итак, зачин, кульминация и финал в одном лице, да еще с собственным неповторимым стилем.<br /> До начала акции «новообретения Тацита» (так называется работа Пралле), исполнителем которой был Поджо, мы находим лишь одно упоминание о тексте «Германии», и принадлежит оно монаху именно того монастыря, где и были позже фальсифицированы «малые произведения» Тацита: Рудольфу Фульдскому (Летописи, 2 часть, к году 852). Кроме того, в описании передачи в Вильдесхаузен праха святого Александра (закончена Меринхартом см. Пралле, с. 46) он приводит из «Германии» некоторые сведения о саксах. Использовал ли ученик славного Рабануса собственный источник, позже переработанный в «Тацита», либо и легенда о Рудольфе придумана в XV веке (как предполагает Каммайер), на мой взгляд, не имеет значения. Заседали фальсификаторы в монастыре Фульды или Герсфельда, – это пусть выясняют местные патриоты. Гессенцы все же выглядят у Тацита много лучше прочих германских варваров: особо подчеркивается их независимость.<br /> Подарок другой доброй феи, на этот раз истории английского народа, «Агрикола» Тацита, вызывает столько вопросов, что начинаешь сомневаться и в прославленном тесте (Агриколе), и в его зяте Таците как в исторических лицах. «Анналы» Тацита имеют примерно ту же историю «обретения», что и «малые произведения», так как Монте Кассино, где Боккаччо в 1370 году нашел единственную рукопись, был одним из центров фальсификаторской деятельности гуманистов и состоял в тесных сношениях с Фульдой (Брунхёльцль, с. 111 и далее), с которой практиковал свободный обмен продукцией. По небрежности поддельщики не сговаривались о единообразии имен фальсифицируемых авторов; рядом с Гаем появился Публий Корнелий, а кто-то из гуманистов XV века приписал: Тацит. В печатном издании 1515 года «Анналы» были объединены с «Историей» (Брунхёльцль, с. 140).<br /> Тщательно взвешенные тезисы уже упоминавшегося базельского приват-доцента Роберта Балдауфа (1902) основываются на необъятном материале и блестящем знании языков. Вот, вкратце, его реконструкция событий: энциклопедически образованный секретарь Папы Римского Поджо Браччолини (1380-1459) неустанно ездил по Европе в поисках старинных рукописей, пылящихся в монастырских подвалах [22 - Ясно, что в таковых могли сохраниться лишь сравнительно недавно принесенные туда рукописи. Скорее всего, это были рукописи, не имевшие никакой ценности, ибо сырость и крысы приводили к быстрому исчезновению самого материала рукописей. Если Поджо и охотился за такими рукописями, то не из-за их содержания, а с целью использовать старый пергамент для своих подделок. На самом деле, как рассказывает Балдауф, Поджо сотоварищи воровали рукописи из хранилищ монастырских библиотек, а для оправдания потом утверждали, что нашли их в сырых подвалах заброшенных башен. Впрочем, и эти рукописи были нужны Поджо в основном для имитации старого языка и стиля в своих подделках, причем древность сворованных рукописей им сильно переоценивалась.]. Набег на библиотеки Сент Галлена, Вайнгартена, Айнзидельна и Райхенау (во время Констанцского Вселенского собора) принес ему особенно богатые трофеи. Следующие четыре года он провел в Англии, и тоже небезрезультатно (поэтому «Агрикола» появляется рядом с «Германией»). Некоему монаху гессенского монастыря Герсфельд он вручил список искомых книг – можно назвать это заказом, – где среди прочих стояла «Германия» Тацита. Спустя три года пергамент с тремя книгами Тацита («малыми произведениями», в отличие от «Анналов» и «Истории») был готов, и Николай Кузанский продал его в Рим. На долгие годы «Произведения» исчезают из поля зрения и появляются в Риме лишь 1455 году. В то время существовало множество охотников за редкими книгами, ревниво следившими друг за другом. Ремесло поддельщика требовало осторожности и выдержки. Затянувшаяся на десятилетия переписка, а также документы, освещающие длительные переговоры между Ватиканом и немецким монастырем, опубликованы Пралле.<br /> Бесценный свиток снова исчезает в 1460 году. К счастью, сделаны три копии, но и они разделяют судьбу «оригинала». Существуют списки и с этих копий, уже совершенно не совпадающие друг с другом; трудно даже выявить их взаимосвязь (излюбленная головоломка исследователей рукописей). Итак, работа сделана: за счет многочисленных (якобы) переписываний с разночтениями и ошибками след стирается, а древняя старина вкупе с длительной традицией получает статус истины. Изданный в Венеции в 1470-м текст «Германии» до 1902-го остается для ученых (как и для Балдауфа) основой для всех дискуссий на данную тему истории.<br /> Но на этом история внедрения текста не заканчивается. В 1473 году «Германию» напечатали в Нюрнберге; но это второе издание никто не заметил. Утверждается, что комментарий к изданию подготовил Энеа Сильвио де Пикколомини, будучи уже только что севшим на римский престол Папой Пием II (1458). Долгожданный успех пришел к «Германии» лишь после издания книги в Лейпциге в 1496 году, спустя 32 года после смерти папы. Эльзасец Вимпфелинг, проповедуя у себя на родине национальную самобытность немцев, использовал это издание начиная с 1501 года (или с 1505). С той же целью некий баденец и еще один эльзасец снова напечатали текст в 1518 и 1519 годах. Первый немецкий комментарий (Ульрих фон Хуттен, 1502) сделан, на манер древних греков, в форме патетического разговора мертвых, где легендарный герой Арминиус, выступая против Рима, произносит новый лозунг: «Свобода» (Freiheit).<br /> Казалось бы, удар Рима не достиг цели.<br /> Но это только на первый взгляд. Удар сделал свое дело, причем именно так, как это было задумано в Риме. Со временем «германцы» поддались очарованию Тацита, все больше и больше отождествляя себя с этим вымыслом (как это демонстрирует приведенная выше цитата о подарке доброй феи).<br /> О цели фальсификации можно высказать несколько соображений.<br /> Земля тунгров, якобы ставшая зародышевой клеткой германцев, лежит к западу от Рейна. Таким образом, цель церковных фальсификаторов становится очевидной: прежде тунгры принадлежали к германцам (Тацит, гл. 2); ныне они (кельтские) тунгры (так как живут по эту сторону Рейна). Никто не говорит, что к западу от Рейна не было германских племен, но Пий II придает особое значение тому, что Рейн должен служить германцам западной границей.<br /> В связи с этим становится бессмысленным спор о выборе между Маасом и Рейном. Речь идет об историографическом создании «германского» пространства и народа в границах от Рейна до Дона. В противном случае – этого и опасались клерикалы, – германцы могли бы претендовать на пространство от Атлантики до Праги, куда входит и французская земля, колыбель и надежнейший бастион католической церкви.<br /> Сопротивление Великой Германии против Рима, лейтмотив сочинения Тацита, имело и экологические основания. Римские укрепления (т. н. лимес) на северо-востоке проходили по границе земель, где традиционно занимались виноградарством; дальше начинались непроходимые леса. Делать из этого вывод, что люди за «латинским занавесом» могли бы образовать этническое единство, значит, принимать желаемое за действительное. Подчеркивание своеобразия некоторых германских народов, послуживших образцом для «Германии», отсылает нас в позднее средневековье и указывает на политическую пропаганду курии. Время от времени по древнеримскому лимесу проходила граница между Реформацией и римской церковью. Можно было думать о территориальных договорах с отдельными народами на основе описаний в «Германии» Тацита.<br /> Уже упоминавшийся ученый Мауэрсбергер, к сожалению, даже не подозревал о том, насколько близко он подошел к истине, считая ключом к сочинению Тацита следующий пассаж: «Да пребудет, молю я богов, и еще больше окрепнет среди народов Германии если не расположение к нам, то, по крайней мере, ненависть к своим соотечественникам, ибо, когда империи угрожают неотвратимые бедствия, самое большее, чем может порадовать нас судьба, – это распри между врагами».<br /> Короче говоря, Италии выгодны распри между германцами.<br /> У противников «теории фальсификации» существуют многочисленные контраргументы. Например, прическа свебов (подобранные наверх и стянутые узлом волосы), нашедшая подтверждение в археологических находках. Но римлянин XV века вполне мог видеть высеченные в камне изображения свебов с их характерной прической.<br /> Сторонники подлинности Тацита напоминают о вале ангривариев, вновь открытом в начале XX века. Однако трудно спрятать земляную насыпь, обнесенную частоколом, высотой в несколько метров и шириной в 10 метров. То же относится и к форме лодок, и к повозке Нерты, и к железным копьям, подробному описанию которых Тацитом дивятся современные археологи: гессенский монах XV века вполне мог видеть все это собственными глазами.<br /> Фишер-Фабиан совершенно верно отмечает (с. 217), что книга «переполнена этнографическими мотивами разных народов, которые последние заимствовали у соседей», и «составлена из мусора, содержащегося в античных исторических описаниях», но он не понял, что эти наблюдения только подтверждают процесс позднего выдумывания «античной истории» и раскрывают механизм создания апокрифов на основе переписывания других уже введенных в оборот апокрифов.<br /> И еще: Тацит излишне обстоятельно описывает некий напиток, оказывающийся на поверку обыкновенным пивом. Неужели гессенский монах думал, что в античном Риме не знали пива? Он очень ошибался.<br /> Учитывая многочисленные противоречия в тексте (дикие варвары, живущие в городах и имеющие письменность) и сведения, не подтвержденные археологическими изысканиями (огромные стальные мечи гирканцев), содержание «Германии» можно считать чистой воды фальсификацией.<br /> В том же году, когда Балдауф выдвинул свои обвинения и ровным счетом к 400-летию первого немецкого комментария, в замке Аскона, где скончался Папа Пий II, было найдено восемь пергаментных листов IX века, содержащих якобы копию работ Тацита. Но они так же мало доказывают, как и обнаруженная одновременно глиняная табличка со словами «CIS RHENUM » (по эту сторону Рейна), долженствующая вроде бы подтвердить одно спорное выражение из «Германии», но тут же разоблаченная как подделка (Кёстерманн, 1970).<br /> «Германия» не перестает удивлять филологов: помимо множества выражений, чуждых классической латыни, текст пестрит словоформами, мягко говоря, напоминающими итальянский язык. В течение четырехсот лет не утихают ученые споры вокруг некоторых слов, например, «Decumates agri», которые еще в 1536 году Андреас Альтхамер счел абсолютно невозможными, и разбору которых Эдуард Норден(1934) посвятил более пятидесяти страниц, так и не догадавшись, что это вовсе не латынь, а галло-римское слово.<br /> Каммайер уделил проблеме небольшую статью, озаглавленную «Фальсификация „Германии" Тацита» (1935, IV, 3); очевидно, он не был знаком с исследованиями Балдауфа и считал, что фальсифицирована лишь часть работы Тацита. Каммайер заметил, что работам древнеримских историков о германцах (например, Плиния и Тита Ливия), недостает текстов, которые в искаженном виде вдруг всплывают у Тацита. За противоречивыми сведениями лжеТацита скрывается попытка фальсификатора избежать разоблачения (эта техника использовалась и при составлении Святого Писания). Так, имя германского бога Туистона – единственное, представляющее интерес, – записано в копиях пятью различными способами. Что касается стиля, – пишет Каммайер, – то он удивительно, вплоть до выбора слов, напоминает Саллюстия.Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-60827857390355419142010-03-01T11:14:00.006+02:002010-03-03T16:00:54.490+02:00katarisms-X<span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);">Katarisma vēsturiskā nozīme</span></span><br /><br />Līdz pat XX gs. otrajai pusei katarisms tika vērtēts kā barbariska mācība, kuras mērķis bijis vājināt kristietības pozīcijas Eiropā. Galvenie katarisma pētnieku informācijas avoti bija XIII gs. teologu sastādītās Summas, kurās tiek noliegta kataru mācība.<br /><br />Pēc Oksfordas vēsturnieka Roberta Mūra darbu nākšanas klajā 80-tajos gados attieksme pret katariem sākusi mainīties, un vairumam Rietumu zinātnieku šodien ir pozitīvāka attieksme. Pēc viņu versijas, katari ar savu mācību par mīlestību un vardarbības neatzīšanu, bija Eiropas sabiedrības mēģinājums atgriezties pie kristietības sākumiem, tādējādi veidojot alternatīvu katolicismam, kas tolaik piedzīvoja dziļu krīzi. Šīs kustības apspiešana, kas izvērtās postošā karā un sekojošās nežēlīgās represijās, tiek vērtēts kā viens no totalitāras ideoloģijas uzvaras pirmajiem precedentiem Eiropas vēsturē.<br /><br /><span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);">Mūsdienu diskusijas par katarismu</span></span><br /><br />Līdz pat 1950. gadam kataru jautājuma pētniecība notika stingras teologu uzraudzības gaisotnē, kā dēļ izveidojās vispārējs viedoklis, ka katarisms "atnācis no nekristīgajiem Austrumiem, un kataru dogma ir kristietībai sveša". Daži zinātnieki arī mūsdienās šo uzskatu turpina aizstāvēt... Taču Inkvizīcijas arhīvu apstrāde novedusi pie agrāk valdošā uzskata pārvērtēšanas.<br /><br />Sākot ar 1939. gadu (pateicoties dominikānim A.Dondeinam) daudzu Eiropas bibliotēku arhīvos tika atrasti daudzi kataru izcelsmes manuskriptu fragmenti. Balstoties uz šo avotu analīzi, zinātnieki arvien drošāk katarismu vērtē kā neortodoksālu kristīgu pasaules uzskatu, kas kopumā ir tieši rietumu garīgās kultūras organiska daļa [nevis no Austrumiem atnesta mācība]. Zinātnieki pievērš uzmanību daudzām kopīgām iezīmēm, kas piemīt gan katarismam gan XI-XII gs. Eiropas kultūrai. Nopietnu ieguldījumu agrāk valdošā uzskata atspēkošanā deva arī <a href="http://wirade.ru/cgi-bin/wirade/YaBB.pl?board=cath;action=display;num=1209390329">Žans Duvernuā</a> ar grāmatu "Kataru reliģija", sniedzot izsmeļošu vēstures dokumentu analīzi.<br /><br /><a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEja2Z66RJH-LylFj7zkLwclfs2QhOMcuCYogT77hqJNSr9zm2IXZySjhbmQa1hDXGcXCCp6JvQ2AUaXEnfd-u4O43e_YdWYJpwg-CZ11o4J_siW9QJeTGSTghHpZcOXZ9xinIUQ7eR29FY/s1600-h/parchemin-rituel-cathare-occitan-biblioth-que-de-lyon004.jpg"><img style="cursor: pointer; width: 244px; height: 320px;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEja2Z66RJH-LylFj7zkLwclfs2QhOMcuCYogT77hqJNSr9zm2IXZySjhbmQa1hDXGcXCCp6JvQ2AUaXEnfd-u4O43e_YdWYJpwg-CZ11o4J_siW9QJeTGSTghHpZcOXZ9xinIUQ7eR29FY/s320/parchemin-rituel-cathare-occitan-biblioth-que-de-lyon004.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5443592747810336002" border="0" /></a><br /><span style="font-weight: bold; font-style: italic; color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" >Saglabājies t.s. Lionas kataru rituāla lapas attēls (<a href="http://www.belcaire-pyrenees.com/article-28663326.html">resurss</a>)</span><br /><br />Kopš 90-iem gadiem rinda vēsturnieku izplatīja aicinājumu pārskatīt viedokli par viduslaiku ķeceriem, t.sk. katariem, vēršot īpašu uzmanību uz polemiskajiem paņēmieniem, ar kuru palīdzību teologu sacerējumos tika konstruēts uzskats par "kopīgu ķecerību kā kopīgu draudu katoliskajai kopienai".<br />---<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com3tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-50141417058054153672010-02-25T18:01:00.004+02:002010-03-01T11:25:09.975+02:00katarisms-IX<span style="color: rgb(255, 0, 0);font-size:130%;" ><span style="font-weight: bold;">Laika posmā no 1179. līdz 1246. gadam<br />Baznīcas koncilos pieņemtie<br />represīvie pasākumi pret katariem</span></span><br /><br /><span style="font-weight: bold;">XI Vispārējais un III Laterānas koncils, 1179.g.</span><br />27. nodaļa/ ...Tā kā Gaskonā, Albī apkārtnē, Tulūzā un citās vietās ķeceru neprāts, ko dēvē par katariem, patarēņiem vai paulikāņiem, aizgājis tik tālu, ka viņi pārstājuši turēt noslēpumā savu kaitniecisko mācību, un sludina to atklāti un noved neceļos vienkāršās un vājās dvēseles, mēs izslēdzam no Baznīcas viņus un visus tos, kas viņiem seko un atbalsta. Biedinot ar izslēgšanu, mēs aizliedzam izrādīt viņiem viesmīlību un tirgoties ar viņiem... Kurš stāsies ar viņiem sakaros, tas tiks izslēgts, un visi parādi un saistības attiecībā uz viņu tiks uzskatītas par spēku zaudējušiem. Visiem īstenticīgajiem enerģiski jānostājas pret šo mēri un pat jāķeras pie ieročiem. Atbalstītāju īpašumi tiks konfiscēti, bet kņazi iegūs tiesības viņus saņemt kā vergus. Tas, kurš sekos bīskapu padomam un ies pret viņiem [ķeceriem] ar ieroci, saņems grēku piedošanu uz diviem gadiem, un kā krustnesis tiks ņemts baznīcas aizgādnībā.<br /><br /><span style="font-weight: bold;">Izvilkumi no 1229.g. Tulūzas koncila 45 lēmumiem </span><br />1. Katrā pilsētas un piepilsētas draudzē bīskapi nozīmē vienu mācītāju un divas vai trīs, un, ja vajadzīgs, tad vairāk, laicīgas personas ar neaptraipītu reputāciju, kas dod zvērestu uzmeklēt draudzē dzīvojošus ķecerus. Viņi iet aizdomīgās mājās, rūpīgi pārmeklē istabas, pagrabus un visus kaktus. Ja viņi atrod ķecerus vai tos, kas viņiem uzticas, izrāda cieņu vai dod pajumti, tad pirmām kārtām nedrīkst viņiem ļaut nozust, bet pēc tam iespējami ātri jāziņo bīskapam, senjoram vai [amatpersonai].<br />2. Brīvie abati dara to pašu savās teritorijās [kas neietilpst bīskapijas jurisdikcijā].<br />3. Laicīgajiem kungiem jādod rīkojumi meklēt ķecerus pilsētās, ciemos un mežos, kur viņi varētu pulcēties, un nopostīt viņu patvērumus.<br />4. Ja kāds ļāvis ķecerim apmesties uz viņa zemes un par kukuli to noklusējis, pārliecības vai cita iemesla vadīts, tad uz visiem laikiem zaudē zemi, un, saskaņā ar vainas pakāpi, jāsaņem sods no senjora.<br />5. Tāpat tiks sodīts tas, uz kura zemes bieži tiks sastapti ķeceri, lai arī tas gadītos nepietiekamas uzraudzības dēļ.<br />6. Māja, kurā slēpjas ķeceris, tiks norakta, bet zeme konfiscēta.<br />7. Ja amatpersona, kuras teritorijā ir aizdomas par ķeceru klātbūtni, nemeklē viņus pietiekami centīgi, tad viņš zaudē vietu un nesaņem kompensāciju.<br />*** Katram ir tiesības veikt ķeceru meklēšanu kaimiņa teritorijā. Karalis drīkst sarīkot pārmeklēšanu Tulūzas grāfa teritorijā un otrādi.<br />10. Baznīcas amatpersona - ķeceris, nolemjot brīvprātīgi atiet no ķecerības, nedrīkst palikt iepriekšējā dzīvesvietā, ja attiecīgajā vidē turpinās atbalsts ķeceriem. Viņš jāpārceļ uz katolisku rajonu. Atgrieztajiem ķeceriem labajā un kreisajā pusē uz apģērba jāuzšuj krusti, kuru krāsai jāatšķiras no apģērba krāsas. Klāt jābūt bīskapa vīzētai vēstulei, kas apliecina par viņa samierināšanos ar Baznīcu. Viņi pārstāj būt ārpus likuma un var ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē tikai pēc tam, kad atzīs savu vainu, un viņus reabilitēs pāvests vai viņa legāts.<br />11. Taču tos, kuri katolicismā atgriezušies nelabprātīgi (bailēs no nāves vai citiem apsvērumiem), lai bīskaps iesēdina cietumā - pirmkārt, lai sodītu, bet otrkārt, aiz piesardzības, lai viņi nevestu no ceļa citus.<br />12. Visiem pieaugušajiem īstenticīgajiem jāzvēr bīskapam ievērot katoļticību un vajāt ķecerus visiem iespējamiem līdzekļiem. Ik pa diviem gadiem zvērests jāatjauno.<br />14. Laicīgām personām nedrīkst būt Vecā un Jaunās Derība (izņemot trīs nosauktus tekstus). Stingri aizliegts turēt šo grāmatu tulkojumus vienkāršās tautas valodās.<br />15. Pieķertais ķecerībā vai aizdomās turētais nedrīkst būt dziednieks. Ja slimais no sava kirē saņēmis svēto sakramentu, acis neaizverot jāseko, lai viņam nepietuvotos ķeceris vai aizdomās turētais, jo tam var būt bēdīgas sekas.<br />18. Lai tiek uzskatīti par ķecerības apkaunotiem tādi, kurus tautas balss pasludinās par ķeceriem, vai tie, kuru slikto reputāciju bīskapa priekšā apliecinās cienījami ļaudis.<br />42. Sievas, atraitnes vai mantinieces, kuru īpašumā ir cietokšņi vai pilis, nedrīkst precēties ar ticības un miera ienaidniekiem.<br /><br /><span style="font-weight: bold;">Bezjē 1233.g. koncila rīkojumi</span> (izvilkumi)<br />1. Pilnīgie un ticīgie, kā arī tie, kas viņus aizsargā, slēpj un atbalsta, ir jāizslēdz no Baznīcas katru svētdienu. Vainīgais slēpšanā, kurš nenožēlo savu noziegumu 40 dienu laikā pēc rīkojuma un izslēgšanas, pats tiks uzskatīts par ķeceri.<br />2. Jebkurš drīkst aizturēt ķeceri un nodot viņu bīskapam.<br />4. Atgrieztais ķeceris, kurš nav uzšuvis krustus uz apģērba, tiek uzskatīts par krāpnieku, un viņa īpašums tiks konfiscēts.<br /><br /><span style="font-weight: bold;">Arlī sinodes kanons, 1234.g.</span> (izvilkumi)<br />6. Ķeceri, kas tikai izliekas, ka atgriezušies, kļūst vēl bīstamāki. No šodienas tie, kas pieķerti kā ķeceri un nav sodīti uz nāvi, tiks notiesāti ar mūža ieslodzījumu, pat ja viņu nožēla ir godīga. Viņus jāuztur par līdzekļiem, ko dos viņu īpašums.<br />11. Pilnīgo un viņu ticīgo ķermeņus jāekshumē un jānodod laicīgās titesas rokās.<br />13. Jebkuram, kas bijis izslēgts ilgāk par mēnesi un griezies ar apžēlošanas lūgumu, ir jāsamaksā 50 solīdu par katru mēnesi virs termiņa. Puse no sodanaudas aizies senjoram, bet otra puse - bīskapam dievbijīgām vajadzībām.<br />21. Testamenti jāsastāda kirē vai kapelāna klātbūtnē. Pretējā gadījumā notārs tiks izslēgts, bet novēlētājs zaudēs kristīgu apglabāšanu.<br /><br /><span style="font-weight: bold;">Narbonnas koncils, 1243.g.</span> (izvilkumi)<br />1. Ķeceri un viņu piekritēji un aizstāvji, kas paši ieradušies uz tribunālu un snieguši pierādījumus par savu nožēlu un izstāstījuši visu patiesību par sevi un citiem, tādējādi tiks atbrīvoti no ieslodzījuma, taču tiks sodīti sekojoši: viņi nēsā krustu un katru svētdienu, laikā starp Vēsts un Evaņģēlija lasīšanu ierodas pie bīskapa pēc pēriena pamācībai. To pašu sodu viņi saņem svētku procesiju laikā.<br />4. Nabadzīgajiem ķeceriem jāizbūvē cietumi. Par viņu uzturēšanu jāgādā inkvizitoriem, lai bīskapam nav jāapgrūtina sevi ar izdevumiem.<br />9. Cietumā ieslogāmo ķeceru un ticīgo skaits ir visai ievērojams, un nepietiks materiāla, lai šos cietumus izbūvētu, nemaz nerunājot par citiem izdevumiem, kas nepieciešami tik lielam ieslodzīto skaitam. Tādēļ ieslodzījuma jautājumā jākonsultējas ar pāvestu. Tomēr tie, uz kuriem krīt vislielākās aizdomas, tiks arestēti nekavējoties.<br />11. Kurš atteicies no ķecerības, bet atkala tajā atgriezies, tiks atdots laicīgās tiesas rokās un sodīts.<br />17. Dominikāņu inkvizitoriem nav jānosaka naudas sods kā soda mērs. Tas nav viņu kompetencē, un viņu pienākums ir šajā sakarā vērsties pie pāvesta vai legāta.<br />19. Vecums, veselība, laulības fakts, bērni vai sirmi vecāki nevar būt par pamatu atbrīvošanai no ieslodzījuma cietumā.<br />22. Liecinieku vārdus apsūdzētajam nenosauc, taču viņa pienākums ir nosaukt savu ienaidnieku vārdus.<br />23. Nevienu nevar apsūdzēt bez pierādījumiem vai bez atbilstošas atzīšanās.<br />24. Ķecerības jautājumos ir vienalga, kas tieši uzstājas kā liecinieks. Apkaunotie, noziedznieki un viņu līdzdalībnieki ir viņu skaitā.<br />25. Netiek ņemtas vērā pret ienaidnieku sniegtas liecības.<br /><br /><span style="font-weight: bold;">Bezjē koncilā izstrādātās instrukcijas inkvizitoriem</span><br />20. Sodītie ķeceri, kā arī tie, kas no jauna krituši ķecerībā vai nav ieradušies norādītajā termiņā, kā dēļ bijis jāsūta īpašs izsaukums, saskaņā ar apustulisko instrukciju tiks ieslodzīti uz mūžu. Ja vainīgie nožēlos, inkvizitori vēlāk [apspriežoties ar augstākstāvošiem prelātiem] var mīkstināt šo sodu.<br />21. Taču vainīgajiem iepriekš ir jāgarantē, ka līdz galam pilda savu nožēlu, un jāzvēr cīnīties ar ķecerību. Ja viņi atkal pievērsīsies ķecerībai, tad tiks sodīti bez žēlastības.<br />22. Inkvizitoriem ir tiesības atkal ieslodzīt tos, kurus agrāk apžēlojuši.<br />23. Saskaņā ar apustulisko instrukciju, ieslodzītie ir stingri jāizolē, lai nepavedina viens otru un pārējos.<br />24. Pilnīgai atbrīvošanai no mūža ieslodzījuma ir vajadzīgs nopietns iemesls, piemēram, kad palikušie bērni tiek pakļauti nāves briesmām.<br />Sieva var apmeklēt uz mūžu ieslodzīto vīru un otrādi. Viņiem netiek liegta dzīvošana kopā, ja ieslodzīti abi vai viens no abiem.<br /><br />Le Clerc, History of church concils... (<a href="http://www.champi.multiservers.com/zo1-20/zo20.doc">ZO</a>)<br />----<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/03/katarisms-x.html">Turpinājums</a><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-40888525363917302162010-02-18T13:00:00.013+02:002010-10-18T15:10:59.789+03:00katarisms-VIII<strong><span style="color: rgb(255, 0, 0);font-size:130%;" >1210. gads - Minerva </span></strong><br /><br /><div></div><div> </div><div>Karagājiena pirmie mēneši Baznīcai atnesa necerētus panākumus. Jūtamākais praktiskais kampaņas rezultāts bija Reimona Rožē Trankavela arests un viņa nāve pēc triju mēnešu ieslodzījuma. Viņam palika mantinieks. 10 dienas pēc grāfa nāves viņa atraitne ar Saimonu de Monforu noslēdz vienošanos, kas paredz atteikšanos no saviem un dēla īpašumiem. Par Bezjē likumīgu īpašnieku kļūst Monfors, taču daudzi bijušie Trenkavela vasaļi nespēj samierināties ar notikumu gaitu un sāk uzbrukumus vājākajiem garnizoniem. Dažu mēnešu laikā Monfors zaudē 40 pilis, un kase sāk izsīkt. Arī Fuā grāfs, kurš pirms tam bija ieturējis neitralitāti, uzsāk akcijas pret krustnešiem. Tajā pat laikā pāvests svinīgi apstiprina Saimona de Monfora pilnvaras un dāvā katariem atņemto īpašumu. </div><div> </div><div></div><div></div><div><br />Saimonam de Monforam tiek dots skaidrs uzdevums: pakļaut visus cietokšņus, kas kontrolē galvenos ceļus, ar spēku piespiest lielākos feodāļus dot zvērestu, kā arī nedot iespēju sakārtot spēkus. 1210.g. sākumā viņš ar papildspēkiem dodas Minervas virzienā, kur patvērušies daudzi no katariem, kas bija pametuši savas dzīvesvietas kara pirmajās nedēļās. </div><div></div><div><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiIYEtnafoVOq4YmCsFleiBXFhpwFxWwiLy_ndYt65t8qBRDYT3sp8fTPQBVrU9l5Hy4ZJQv2QM9N8S2jMuzhMHQ-LjPMQF5_VfE8ddOa9mWk-xQQZy-KAA5tCjawWPr0WTbIH8auRzFE0/s1600-h/minerve-cp-te.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5439538315859310466" style="width: 320px; height: 240px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEiIYEtnafoVOq4YmCsFleiBXFhpwFxWwiLy_ndYt65t8qBRDYT3sp8fTPQBVrU9l5Hy4ZJQv2QM9N8S2jMuzhMHQ-LjPMQF5_VfE8ddOa9mWk-xQQZy-KAA5tCjawWPr0WTbIH8auRzFE0/s320/minerve-cp-te.jpg" border="0" /></a> </div><div><strong><em><span style="color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" >Tik daudz no pilsētas nocietinājumiem palika pēc Monfora...</span></em></strong> </div><div><a href="http://www.trekearth.com/gallery/photo147611.htm"><strong><em><span style="font-size:85%;">(Att. resurss) </span></em></strong></a></div><div><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:100%;"></span><br /></span></div><div><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4QKOp7ed5lNbCoW60cVGM6wEytGvhw7BJd9Kx-ndE9swL-Rbifod9ZTeiKcvNh3h9-MoJUWe0lEXhOVnDFD2LHDEOjTrxvLByC_im6kP5Ebz8ra8YQCltdkuaqT4gkEfD2EJEfxR4Mis/s1600-h/cathar_memorial.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5439538792006112322" style="width: 190px; height: 320px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi4QKOp7ed5lNbCoW60cVGM6wEytGvhw7BJd9Kx-ndE9swL-Rbifod9ZTeiKcvNh3h9-MoJUWe0lEXhOVnDFD2LHDEOjTrxvLByC_im6kP5Ebz8ra8YQCltdkuaqT4gkEfD2EJEfxR4Mis/s320/cathar_memorial.jpg" border="0" /></a></div><div><em><strong><span style="color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" >Šis memoriāls atrodas pie baznīcas, kas redzama iepr. attēla centrā </span></strong></em></div><div><em><strong><span style="color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" >Att. autors - <a href="http://www.flickr.com/groups/cathars/pool/74531485@N00/">Annie in Beziers</a><br /></span></strong></em><br />Pilsētas aizstāvju pretestību izdodas salauzt pēc 4 mēnešu aplenkuma, jo trūkst ūdens un pārtikas. Monfors uzsāk pārrunas par kapitulāciju, taču drīz iejaucas pāvesta legāti - Saimonam tiek pārmesta neizlēmība un liekvārdība. Legāts Arno Amorī lieliski zināja, ka Minervā ir daudz kataru, un vilcināšanās neļaus baznīcai iegūt bagātu laupījumu. Sarunām pievienojās arī abats no Sito, un pilsētas pārstāvji tika pierunāti padoties, jo viņiem garantēja žēlastību, ja pakļausies baznīcai. Ķeceriem tika dota izvēle - nāve vai atteikšanās no ticības. </div><div><br /></div><div>Kāds no augstdzimušajiem ševaljē izrādīja sašutumu par to, ka ķeceriem tiek dota iespēja tik vienkārši izbēgt no soda, taču Sito abats viņu nomierināja: "Neuztraucieties, es nedomāju, ka daudzi novērsīsies". 12. jūlijā tika sakurināts milzu ugunskurs - visi katari, kas atradās Minervas pilī, devās ugunī labprātīgi... Tādējādi Minerva bija pirmā, kas piedzīvoja kataru masveida sadedzināšanu. Dedzināja tos, par kuriem bija zināms, ka viņi atklāti demonstrējuši savu pāriešanu pie "labajiem ļaudīm". Soda akcijas bija ātras un tika veiktas bez tiesas un izmeklēšanas, jo to vēlējās Baznīca un tāda bija arī pašu krustnešu svēta griba. </div><div><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgNlZQlHZ6qKjt4LaflaZryMm0R7mgiVRF7GKDU9mHXM4kGDqyPDtOTyxoeJgq9d98DCPwAtqWlSUyEyxeuWOkgoH6NP65HXWnH2QwqU0HbjD5kDrqHLAmuIesSR_QvmFGXlDCf57D1mhk/s1600-h/180_parfaits.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5439537542909625394" style="width: 233px; height: 320px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgNlZQlHZ6qKjt4LaflaZryMm0R7mgiVRF7GKDU9mHXM4kGDqyPDtOTyxoeJgq9d98DCPwAtqWlSUyEyxeuWOkgoH6NP65HXWnH2QwqU0HbjD5kDrqHLAmuIesSR_QvmFGXlDCf57D1mhk/s320/180_parfaits.jpg" border="0" /></a></div><div><span style="color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" ><strong><em>Piemiņas plāksne (<a href="http://ru.wikipedia.org/wiki/%C3%90%C2%A4%C3%90%C2%B0%C3%90%C2%B9%C3%90%C2%BB:180_parfaits.jpg">att. resurss</a>)</em></strong></span></div><div></div><div><strong><em><span style="color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" ></span></em></strong></div><div></div><div> </div><div>Tautas iztēlē katari bija vēl briesmīgāki, nekā tos redzēja Baznīca. Tie, kas bija nodevušies ķecerībai, vairs nebija cilvēki, bet elles izdzimumi. Kataru atkrišanu un ticības stingrību pūlis vērtēja tikai kā necilvēcīgu izvirtību; tieši tajā laikā tika izplatītas vispretīgākie izdomājumi par kataru orģijām. Tādēļ arī saprotama pilgrimu gavilēšana pie sārtiem, jo to liesmās nedega noziedznieki - visu attīrošā uguns iznīcināja "Sātana dzimumu". </div><div>---<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a><br /><a href="katarisms-ix.html">IX turpinājums</a></div><div>---</div>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-9163676218607804302010-02-15T21:29:00.008+02:002010-02-18T13:30:02.856+02:00katarisms-VII<span style="color:#ff0000;"><span style="FONT-WEIGHT: bold;font-size:130%;" >Bezjē </span><br /></span><br />Kad krustneši sasniedza Monpeljē, bija skaidrs, ka jāsāk gatavoties aizsardzībai. Vikonts Reimons - Rožē Trenkavels kopā ar ebreju grupu un dažiem "labajiem ļaudīm" bija pametis Bezjē, lai dotos uz Karkasonu. Trijās dienās garnizons ar iedzīvotāju līdzdalību padziļināja aizsarggrāvi, kas apjoza Bezjē mūrus. Sienas bija biezas, pārtikas krājumi pietika ilgam aplenkumam. Tika ziņots, ka tuvojošais karaspēks ir skaitliski ļoti liels, un tas viesa cerības, ka pārtikas trūkuma dēļ tas ātri aizies.<br /><br />21. jūlijā krustneši sacēla savas apmetnes pie Bezjē - gar Orbas upes kreiso krastu. Otrs Bezjē vikonts - vietējais bīskaps Reno de Monpeiru - pirms kaujām centās vest pārrunas. No krustnešu nometnes viņš ieradās ar priekšlikumu: pilsēta tiks saudzēta, ja katoļi izdos legātiem ķecerus, kuru sarakstu viņš pats atnesīšot. Šis saraksts ir saglabājies - tajā ir 222 vārdi, no kuriem daži atzīmēti ar "val" (valdensi).<br /><br />Bīskaps sapulcināja pilsētas konsulātu katedrālē un vēršoties pie katoļiem, izklāstīja lietas būtību. Ķeceri Bezjē pilsētā bija spēcīgi un ietekmīgi, un bīskaps šaubījās, vai viņam izdosies pierunāt pamest savus pilnīgos (<span style="FONT-STYLE: italic">parfaits - fr., perfects-angl.</span>). Tādēļ viņš piedāvāja katoļiem glābt savas dzīvības, pametot pilsētu un atstājot tajā ķecerus. Konsuli sašutumā noraidīja šo priekšlikumu un paziņoja, ka "viņi drīzāk dotu priekšroku noslīcināšanai jūrā", nevis pametīs savus līdzpilsoņus, un "ja viņi tik viegli mainīs savus senjorus, tad par viņiem neviens nedos pat lauztu grasi". Šāda atbilde bija uzticības zvērests vikontam un pilsētas brīvībām.<br /><br />Konsulu uzvedība nodemonstrēja krustnešiem, ka viņi nevar paļauties uz pilsētas katoļiem. Oksitānijas pilsētas par spīti visam kā galveno izvirza savas nacionālās intereses. Reliģiskais karš kopš pirmās dienas pārvērtās par nacionālo pretošanos. Cilvēki cīnīsies līdz pēdējam, un šai valstij Baznīca pat vietējo bīskapu veidolā kļūst par svešu varu. Reno de Monpeiru pamet Bezjē kopā ar dažiem bailīgākajiem katoļiem, kuru nav daudz, jo zināms, ka priesteri paliek pilsētā.<br /><br />Krustnešu armija sāka gatavoties triecienam. Ilgs aplenkums liktu karaspēkam atkāpties, jo vajadzīgi milzīgi pārtikas krājumi. Arī Karkasonas un Bezjē vikonts Reimons - Rožē tikmēr varēja pienācīgi noorganizēt aizsardzību. Šai milzīgajai armijai nav arī vienotības - Burgundijas hercogs nemitīgi strīdas ar Neveras grāfu, ierindas karotāju rindās disciplīna ir ļoti zemā līmenī, bet bruņinieki devušies gājienā tikai uz 40 dienām. Bija jāuzbrūk steidzami. Taču nokļūstot lielās un labi nocietinātās pilsētas sienu priekšā, krustneši kļuva domīgi. Milzīgās armijas ierašanos pilsētnieki uztvēra ar bezbailīgu gatavību aizstāvēties.<br /><br />22. jūlijā abās nometnēs valdīja nosacīts miers, krustneši nekādus pasākumus neveica, un pilsētas iedzīvotāji uzjautrinoties vēroja pretinieku karotājus, kuru liela daļa nemaz neizskatījās pēc armijas. Taču šai dienai bija jākļūst par izšķirošo un traģiskāko visā krusta kara laikā. Abās pusēs notika rāma gatavošanās sadursmei, kas bija gaidāma pēc dienas vai divām. Kareivji gatavojās brokastīm...<br /><br />Neviens šodien nevar pateikt, kam ienāca prātā pakaitināt krustnešu nometnē esošos. Atvērās pilsētas vārti un bars cilvēku, vēcinot karogus, bravūrīgi metās uz priekšu. Franču algotņu komandieris ātri novērtēja situāciju un deva pavēli doties uzbrukumā. Pilsētnieki nepaguva atgriezties mūru iekšpusē, un piesteigušies franču karotāji iekļuva pilsētā kopā ar tās iedzīvotājiem. Tika izgāzti vārti, kā dēļ pilsētas aizsardzības plāns izjuka. Garnizona vīriem bija jācīnās gan ar uzbrūkošo karaspēku no ārpuses, gan trakojošajiem frančiem pilsētas ielās. Veiksmes spārnoti uzbrucēji cīnījās ar vēl lielāku spēku, un pāris stundu laikā pilsētnieku pretestība beidzās. Franču bandīti lauzās katrā mājā un nogalināja visus, kas gadījās ceļā. Dzīvi palikušie steidzās glābties baznīcās; baznīcu durvis tika izlauztas, un visi, kas atradās iekšā, izrādījās iekļuvuši lamatās - tika nogalināti visi... ... arī mācītāji ar krucifiksiem rokās.<br /><br />Dažās stundās plaukstošā Bezjē kļuva par sakropļotu līķu pilsētu, kur algoti bandīti, bradājot pa asinīm, dalīja savu upuru mantas. Hronists Giljoms no Tudelas saka: "Franču baroni, garīdzniecība, pilsoņi, kņazi un marķīzi savstarpēji vienojās, ka ikkatrā pilī, kas nepadosies pirms trieciena, visi iemītnieki tiks apkauti un uzdurti uz zobeniem, lai redzētā šausmas pārējiem atņemtu gribu pretoties". Ja viņi tiešām šādi lēmumu ir pieņēmuši, tad viņu aprēķins bijis pareizs. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno komandu: "Nogaliniet visus, Dievs savējos atpazīs", visticamāk tā bija franču algotņu iniciatīva, jo viņiem nebija laika apspriesties ar augstākajiem komandieriem - viņi izmantoja izdevību tikt pilsētas mūru iekšpusē.<br /><br />Franču algotņi kļuva pilnīgi nevadāmi, un "krustnešiem nācās viņus ar nūjām kā suņus triekt laukā no pilsētas, lai iegūtu Bezjē iedzīvotāju uzkrātās bagātības, kas viņiem pienācās kā likumīgs laupījums". Vēsturnieki lēš, ka visiem karagājiena dalībniekiem būtu pieticis labuma nodrošinātām vecumdienām, taču algotņi, kas nu jutās patiesi pazemoti, aizdedzināja pilsētu. Bruņiniekiem nācās steigšus to pamest, neaptveramās un tik viegli sasniedzamās vērtības atstājot ugunij. Noskatījušies, kā pilsēta nodeg līdz galam, krustneši ceturtajā dienā uzsāka ceļu uz Karkasonu.<br /><br />Bezjē pilsētas liktenis ir skumjš ar to, ka nevienas citās seno laiku hronikās nevaram atrast tik drausmīgu izrēķināšanos ar pamatiedzīvotājiem. Šis stāsts ir skumjš arī tādēļ, ka tam par iemeslu bija "svētais karš", ko iniciēja viens no pirmajiem Romas katoļu baznīcas mūku ordeņiem. Šis karš sākās nevaldāma niknuma gaisotnē. Pretinieks tika uztverts kā kaitīgs dzīvnieks, kurš ir jāizskauž, un kura vienīgais labums ir mantība, kas paliks pēc viņa. Skaidrs, ka krustneši rūgti apraudāja Bezjē sadegušās bagātības. Karkasonai bija lemts piedzīvot citu likteni tikai tādēļ, ka iekarotāji baidījās palikt bez laupījuma. Šādu attieksmi var skaidrot ar tālaika tikumiem un karavadoņu ambīcijām, karotāju naidu pret buržuā, ziemeļnieku nepatiku pret dienvidniekiem. Protams, tas tā bija, bet noteicošais bija līdz baltkvēlei uzkarsētais reliģiskais entuziasms un kaismīga vēlēšanās par katru cenu nopelnīt [tā] Kunga piedošanu.<br /><br /><embed src="http://www.youtube.com/v/whhAE8_GsVI&hl=" width="425" height="344" type="application/x-shockwave-flash" fs="1&" allowfullscreen="true" allowscriptaccess="always"></embed><br /><em><strong><span style="font-size:85%;color:#009900;">Video kompilācija par Albiģiešu krusta karu (angļu val.)</span></strong></em><br /><br />Vēsts par Bezjē traģēdiju steidzās krustnešu karaspēkam pa priekšu, pilnībā atņemot oksitāniešiem vēlēšanos pretoties. Sešu dienu gājienā uz Karkasonu visas pilis tika labprātīgi atvērtas, un to senjori griezās pie iekarotājiem ar pilnīgas pakļaušanās solījumiem. Citi pameta savas mājas un ar ģimenēm un vasaļiem devās kalnos vai mežos. Kara briesmīgais sākums lika krustnešiem atmest visas cerības iemantot vietējo katoļu simpātijas - zeme padevās, bet naids un pretestība pieauga.(<a href="http://www.champi.multiservers.com/zo1-20/zo7.doc">ZO</a>)<br /><br /><embed src="http://www.youtube.com/v/nq0nN2wUYfA&hl=" width="425" height="344" type="application/x-shockwave-flash" fs="1&" allowfullscreen="true" allowscriptaccess="always"></embed><br /><span style="font-size:85%;color:#009900;"><strong><em>Foto kompilācija (ar labu audio fonu) par Bezjē</em></strong></span><br />---------------------------------<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-viii.html">Turpinājums</a>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-62550573152509901452010-02-15T20:57:00.007+02:002010-02-19T21:11:18.990+02:00katarisms-VI<span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);font-size:130%;" >Kara priekšvakarā</span><br /><br /><span style="font-style: italic;">Pasākumi, ko pāvests bija nodomājis īstenot, lai nodrošinātu iedibināto sabiedrisko kārtību, Albiģiešu krusta gājiena laikā dažādu notikumu iespaidā pārvērtās par represīvas sistēmas izveidi</span><br /><br />Pāvests Inokentijs III prata vadīt katoļu monarhus gluži kā vasaļus. Taču gadījumā ar Tulūzas grāfu viņš saprata, ka ierastais ierocis neder, jo nebija vērts atdalīt zemi, kas tāpat jau bija gandrīz pilnīgi atkritusi no Romas baznīcas. Raimona VI "noziegums" bija tāds, ka viņš vadīja valsti, kur Romas baznīcas varenība bija sašķobījusies, bet valdnieks neko nedarīja, lai situāciju labotu. Vēl pirms sava legāta Pjēra De Kastelno nāves pāvests raksta Francijas karalim: "Tavs uzdevums ir izdzīt Tulūzas grāfu no viņa zemes, attīrīt to no sektantiem un dot tai labus katoļus, kas tavā pakļautībā uzticīgi spēs kalpot Kungam". Protams, pāvesta legāta Pjēra De Kastelno slepkavība 1208. 14.janvārī bija pietiekami nopietns iemesls kara pieteikšanai.<br /><br /><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);font-size:130%;" >Brīvo diskusiju laiks</span><br />Nosacīti mierīgajā periodā XII gs. beigās, kad Oksitānijas Labo Ļaužu Baznīca jau bija daudzskaitlīga, labi strukturēta un dinamiski attīstījās, to atbalstīja vietējās politiskā vara un kultūras aprindas. Šī iemesla dēļ katari varēja brīvi un atklāti diskutēt ar katoliskajiem hierarhiem. Disputiem allaž bija klausītāji no malas, abām pusēm bija teicami argumenti. Disputi dažkārt risinājās tiesnešu klātbūtnē, dažkārt pēc vietvalžu un ievērojamāko pilsoņu pamudinājuma; dažkārt "spontāni", dažkārt sakarā ar to, ka cauri šim apgabalam virzījās profesionāli katoļu sludinātāji.<br />Šajās publiskajās diskusijās, dabiski, neviens nevienu nepārliecināja, un publika jau sākotnēji atbalstīja "savu" partiju. Tomēr katoļiem ne visai gāja pie sirds "zaudējumi", un tādējādi pastiprinājās svētā kara ideja.<br /><br />Aplūkojot liecības par katarisma izplatības dinamiku, redzam, ka XII gs. vidū Oksitānijā tas bija izplatīts augstākajos sabiedrības slāņos, bet mazie ļaudis vēl arvien labprāt klausījās katoļu sludinātāju sprediķus (pēc sv. Bernāra vārdiem). Hronists Žofruā d'Oksērs izbailēs atzīmē, ka "1145.g. Albī pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotājus saindējusi ķecerība...", taču viennozīmīgi citāda situācija ir sākoties krusta karam, ko spilgti ilustrē Bezjē pilsētas iedzīvotāju liktenis. /<span style="font-style: italic;">Anna Brenona "Katarisma patiesā seja", II daļa</span>/ <a href="http://wirade.ru/cgi-bin/wirade/YaBB.pl?board=cath;action=display;num=1192526454">AB</a><br /><br /><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);font-size:180%;" >...</span><br />Krustneši solīja izbeigt pilsētas aplenkumu, ja tiks izdoti pilsētā patvērušies katari. Pilsētnieki svinīgi atteicās no šāda piedāvājuma, un 1209.g. 22. jūlijā visi gāja bojā - pēc dažādām aplēsēm tolaik tur dzīvoja 15 līdz 20 tūkstoši. Nav pierādāms, vai pāvesta legāts tiešām izteica bēdīgi slaveno frāzi: "Nogaliniet visus - Dievs savējos atpazīs", taču krustneši legāta pavēli saprata burtiski...<br />Cik kataru patiesībā todien atradās Bezjē sienās? Eksistē kaut kāds ne pārāk jēdzīgs dokuments, kurā var atrast 222 ķeceru vārdus. Iespējams, tas ir kāda katoļa veidots saraksts par personām, kuras jāizdod krustnešiem. Visai liela varbūtība, ka sarakstā bija tikai pilnīgie, nevis visi ticīgie, jo represijas vēl nebija totālas. Lai kāds būtu kopējais kataru skaits Bezjē un tās apkārtnē 1209.g., ir redzams, ka "labo ļaužu" kopienas tika uztvertas kā radniecīgas, un pilsētnieki, kas pārsvarā tomēr bija katoļi, kļuva par kataru kolektīvajiem aizstāvjiem.<br /><br /><a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhM6uXV0PFCiDY_xSi0o3JVzQwv_VzGctzFn_iQ6VvrsWQsQekMNoldIt_K4k8Ht38LFtuSRYtHR6ipILkwzRQpBN3x9WHVBqtyb9gkOvMk7uxdI3yZ0HwVHoN1D7_OEMfsrlmI_Ts0kcE/s1600-h/Ord+River_+Beziers_+France.jpg"><img style="cursor: pointer; width: 320px; height: 240px;" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhM6uXV0PFCiDY_xSi0o3JVzQwv_VzGctzFn_iQ6VvrsWQsQekMNoldIt_K4k8Ht38LFtuSRYtHR6ipILkwzRQpBN3x9WHVBqtyb9gkOvMk7uxdI3yZ0HwVHoN1D7_OEMfsrlmI_Ts0kcE/s320/Ord+River_+Beziers_+France.jpg" alt="" id="BLOGGER_PHOTO_ID_5438550728796344626" border="0" /></a><br /><span style="font-size:85%;"><span style="font-style: italic; font-weight: bold; color: rgb(0, 102, 0);">Skats uz Bezjē no Orbas upes (</span><a style="font-style: italic; font-weight: bold;" href="http://www.3jokes.com/gallery/v/Wallpapers/France_Wallpapers/Ord+River_+Beziers_+France.jpg.html">Attēla avots</a><span style="font-style: italic; font-weight: bold; color: rgb(0, 102, 0);">)</span></span><br />---------------------------------------------------------------<br /><br /><span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);"></span></span>Vikonts Reimons Rožē Trenkavels kopā ar Bezjē pilsētas ebrejiem jau pirms aplenkuma devās uz Karkasonu. Tur krustneši ieradās tūlīt pēc Bezjē slaktiņa - augusta svelme un ūdens trūkums veicināja pilsētas padošanos. Pilsētas iedzīvotāji drīkstēja aiziet puskaili - vīrieši biksēs, bet sievietes - kreklos; pašu Reimonu Rožē ieslodzīja cietumā. Karkasonieši nekad nemēģināja viņu vainot par kataru aizstāvību.<br /><br /><span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);">Īsumā par Tulūzas likteni<br /><br /></span></span>Albiģiešu kara pirmajā fāzē Tulūzai izdevās paglābties no krustnešu tīkojumiem. Tam pamatā bija grāfa, konsulu un pilsētas iedzīvotāju slēgtā savienība pret grāfu Manforu un Romas baznīcas pārstāvi - Tulūzas bīskapu. Pēdējais bija izveidojis t.s. "Balto Brālību" - teroristisku katoļu milicijas grupējumu, kas laupīja un dedzināja to cilvēku mājas, kurus uzskatīja par nepietiekami ortodoksāliem. Taču bīskaps panāca pretējo - 1212.g. Tulūzā nodibinājās "Melnā Brālība", kas atbildēja ar prettriecieniem. Šī tautas kustība veidojās ap grāfa Reimona VI un jaunā Reimona VII personībām, kas prezentēja pretošanās laikā dzimstošo tautas identitāti. Romas baznīca nolādēja un izslēdza abus; viņiem sekoja kapituli un beidzot visa pilsēta.<br /><br />Neskatoties uz to, visi kā viens nostājās pret armiju un Romas pāvestu, kā dēļ bīskaps Fulko kopā ar savu "Balto Brālību" un citiem pameta pilsētu, iegūstot iesauku "velnu bīskaps". Īsta tautas sašutuma rezultātā arī Monfors tika padzīts; no emigrācijas atgriezās tēvs un dēls Reimoni un sāka atgūt Tulūzā torni pēc torņa. Tauta ar entuziasmu organizēja arī pilsētas aizstāvību arī, kad franči vēlreiz mēģināja atgūt Tulūzu. 1218.g. jūnijā akmeņu sviežamā mašīna, ko apkalpoja sievietes, trāpa Monforam...<br /><br />Tāpat kā Reimonu Trenkavelu, arī Tulūzas Reimonu izslēdza no baznīcas par atteikšanos padzīt ķecerus, bet zeme kļuva par krustnešu laupījumu. Tāpat kā Bezjē un Karkasonā, arī Tulūzā katoļi un kataru ticīgie ar konsuliem priekšgalā stājās blakus saviem senjoriem. Tulūzas notikumi ir labāk zināmi, ir vairāk politiski un arī nacionālistiskāki. Inkvizīcijas dokumenti dod iespēju nedaudz pamanīt arī katarus tikai XIII gs. otrajā pusē. Reģistros atrodami ap 250 kataru Albī (8 līdz 10 tk. iedz.) un 2500 Tulūzā (25-30 tk. iedz.). Ap 1300.gadu Karkasonā no visiem iedz. apmēram 6 procenti bija kataru. Tie ir inkvizīcijas dati - patiesais skaits nav zināms, jo [kā vienmēr] ne visi tiek nosūdzēti. Tam pamatā ir ziņotāju interese par konfiscējamiem īpašumiem; šādas tendences rezultātā starp inkvizīcijas upuriem vairāk ir turīgo un augstdzimušo personu vārdi.<br /><br />Jāatceras vēl viena svarīga nianse: tie, kas liecināja inkvizīcijas priekšā, nekad nesacīja visu, viņi vienmēr centās attaisnoties, minimizēt faktus, pierakstīt visu mirušajiem [kam nekas vairs nedraud] un notikumus atbīdīt tālāk pagātnē. Katrā ciemā bija arī daudz tādu ticīgo, kas neatzinās un kurus nenosūdzēja.<br />Ir ziņas, ka inkvizīcijas darbošanās laikā izcēlušies arī tautas nemieri, un daži sevišķi aktīvi inkvizitori tikuši padzīti no pilsētas (Tulūza) vai iemesti upē (Albī). Arī Narbonnā, ko katarisms bija skāris vismazāk, notika sacelšanās pret inkvizīciju.<br /><br /><span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);">Par kataru sievietēm</span></span><br /><br />XIII gs. sākumā sieviešu īpatsvars šajā reģionā bija apmēram trešā daļa no iedzīvotāju kopskaita, kam par iemeslu bija biežās dzemdības. Savukārt nopratināšanas atklāja, ka starp kataru iesvētītajiem sieviešu daļa ir 45%. Tas, salīdzinājumā ar mūķeņu skaitu katoliskajā garīdzniecībā izrādījās ārkārtējs daudzums. Kamēr vien bija iespējams, kataru iesvētītās dzīvoja vienā vietā, un visi galvenie procesi notika viņu namos. Kad sākās vajāšanas, arī viņas uzsāka klejotāju gaitas.<br />Gandrīz visas "labās sievas" beidza savu dzīvi laika posmā līdz 1250.gadam. Pēdējā kataru sludinātāja gāja bojā pavisam neilgi pirms sadedzināšanas 1307.gadā.<br /><br />Kad sākās grūtie laiki un inkvizīcija strādāja ar pilnu jaudu, daudzas parastās kataru ticīgās stājās iesvētīto vietā, jo kādam bija jāveic viņu funkcijas - galvenokārt tas attiecināms uz mierinājuma sniegšanu jeb rokas uzlikšanu uz galvas (<span style="font-style: italic;">consolamentum</span>). Inkvizīcijas reģistra fragments, kas pazīstams ar nosaukumu Klermon-Ferrand (1250.-1258.gg.) jau uzrāda, ka 62 procentos gadījumu <span style="font-style: italic;">consolamentum </span>veic sieviete. Sievietes arvien biežāk nokļūst uz sārta, jo nevēlas kristīties, bet dzīvot kā kataram kļūst pārāk bīstami. Daudzas jo daudzas kļūst par pagrīdnieku atbalstītājām.<br />------------------------<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-vii.html">Turpinājums</a>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-62764019938188002202010-02-14T06:51:00.007+02:002010-02-15T21:21:01.923+02:00katarisms-V<span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);font-size:180%;" >Katarisms un katari</span><br /><br /><span style="font-weight: bold;">Sākotne</span><br />Ķecerības pastāvēšana nav atdalāma no pašas Baznīcas eksistences: kur ir dogma, tur ir ķecerība. Visa baznīcas vēsture ir cīņa ķecerību - tikpat nežēlīga un asiņaina kā cīņa pret nekristīgajām reliģijām. Valdošās Baznīcas varas uzurpācija allaž radīja reformiskas tendences, kas vairumā gadījumu atšķīrās no oficiālās doktrīnas. Lauku ķecerība līdzinājās gandrīz nemainītajam ķeltu misticismam, klosteru ķecerība radās mūku meditāciju rezultātā vai arī teoloģiskajās katedrās, pilsētas ķecerībai piemita sociālu dumpju raksturs.<br /><br />Taču Itālijas ziemeļos un Francijas dienvidos, Baznīca sadūrās ar pavisam citu situāciju. Radās jautājums nevis par vietēju vai personisku neatkarību, bet gan par īstu reliģiju, kas dzima pašā kristietības centrā. Baznīcas ierastie pārliecināšanas līdzekļi atdūrās pret nepārvaramu sienu: ķeceri nebija vis kristieši-disidenti; viņi smēlās spēku apzinoties savu piederību reliģijai, kas nekad nav bijusi saistīta ar katolicismu un bija daudz senāka par pašu Baznīcu. Mūsdienu vēsturnieki (piem., Fernāns Niēls) raksta, ka kataru mācība bija reliģija, nevis ķecerība, un tai nebija nekā kopīga ar kristietību. Precīzāk būtu teikt - tai nebija nekā kopīga ar to kristietību, kas bija noformējusies iepriekšējo gadsimtu laikā.<br /><br />Liela daļa Itālijas un Oksitānijas ķeceru bija valdensi un citas reformatoriski noskaņotas sektas, ko Baznīcai izdevās atgriezt uz "īstenā ceļa" ilgu politisku pasākumu ceļā, taču "labo ļaužu" doktrīna, neskatoties uz vajāšanām, sāka izplatīties lavīnveidīgi. XII gs. sākumā katarisms jau bija vērtējams kā pusoficiāla reliģija ar savām tradīcijām, vēsturi un stingru hierarhiju. Kustība iznāk no pagrīdes, un 1167.g. Karkasonas tuvumā notiek kataru koncils. Tā iniciators ir no Konstantinopoles atbraukušais tēvs Niketas. Šis fakts jau pats par sevi liecina, ka katari nebaidījās izrādīt katoļu Baznīcai savu universālumu un pārnacionālo vienotību. Tā vairs nebija ne opozicionāra Baznīcas kustība ne sekta - tā bija īsta Baznīca.<br /><br /><a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgROHZUFpTGI20HnwKp1TFqAJiqTc-GFcujrTUOrZj1jkzMzwSDiKtKKF2pXgymmcV9l82BcP_KEeKJiU-c8TtKn7AQT3RhlTQJPu646iXFiABWXiS2Hvw1CqObazd4TsQ6DzrclMZVaUU/s1600-h/stfelix_2.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5437984610489961938" style="width: 320px; cursor: pointer; height: 214px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgROHZUFpTGI20HnwKp1TFqAJiqTc-GFcujrTUOrZj1jkzMzwSDiKtKKF2pXgymmcV9l82BcP_KEeKJiU-c8TtKn7AQT3RhlTQJPu646iXFiABWXiS2Hvw1CqObazd4TsQ6DzrclMZVaUU/s320/stfelix_2.jpg" border="0" /></a><br /><span style="font-size:85%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(0, 102, 0); font-style: italic;">Saint Felix Laurage - vieta, kur notika pirmais kataru koncils jeb sinode</span> /<a href="http://www.perillos.com/stfelix.html">Avots</a>/</span><br /><br />Laicīgā vara, ko nobiedēja kustības izplatība, mēģināja sarīkot iebiedēšanas akcijas: Reimons V, pat iecerēja krusta gājienu, kurā piedalītos arī Francijas un Anglijas karaļi, bet pāvests Aleksandrs III uz Tulūzu nosūtīja delegāciju, ko vadīja legāts kardināls Pjērs Sen-Hrizogons. Pārliecinājies par pasākuma nelietderību, viņš uzrīkoja paraugsodīšanu. Tika saķerts un nopērts kataru draugs Pjērs Morāns, kurš bija godājams, bagāts un visu cienīts padzīvojis buržuā. Nodzīvojis trīs gadus Svētajā Zemē, Pjērs Morāns atgriezās Tulūzā kā varonis, un viņu ievēlēja par kapitulu. Pāvesta legāta rīcība tikai palielināja jaunās ticības popularitāti.<br />Kataru mācības panākumus varētu viegli skaidrot ar Romas amatpersonu nepārliecinošo uzvedību vai aristokrātijas centieniem piekļūt baznīcas labumam - veiksmes iemesli ir jāmeklē pašā kataru reliģijā.<br /><br /><span style="font-weight: bold;">2. Dogma</span><br />Lai arī šodien ir ļoti daudz literatūras par katariem, precīzi restaurēt viņu reliģijas būtību ir gandrīz neiespējami, jo tā tika iznīcināta strauji un vardarbīgi. Pie tam, šo reliģiju metodiski apkaunoja un diskreditēja, tādēļ jebkuram [ja arī nebija aizspriedumu] tā šķita aplama un pretrunā ar veselo saprātu. Tāds ir visu mirušo reliģiju liktenis. Galu galā viduslaiku cilvēku katoļticība mums ir tikpat sveša kā kataru ticība.<br /><br />Viens no pirmajiem jautājumiem: vai kataru mācība bija ezotēriska? Ja arī šai reliģijai bija savi svētumi un slepenas ceremonijas, tad tās bija tik meistarīgi maskētas, ka pat paši pilnīgie nekad par tām neizteica ne vārda. Piemēram, katoļticībā pārgājušais Renjē Sakkoni, kurš vēlāk kļuva par inkvizitoru, arī neko nav stāstījis. Par kataru atteikšanos no ēdiena un rituālajiem svētkiem nav konkrētu liecību, jo pratināšanās par to nav jautāts.<br /><br />Toties ir skaidri zināms, ka katari bija teicami sludinātāji un netaisīja noslēpumus no savas mācības. Viņi daudz un labprāt piedalījās teoloģiskās debatēs un konferencēs, kur viņu mācītie vīri stingri turējās pret katoļu legātiem un bīskapiem. Tas liecina tikai to, ka nekas netika slēpts. Tieši pretēji - savu doktrīnu viņi balsta veselajā saprātā, katoļu sakramentiem pārmetot māņticību un maģiju.<br /><br />Kataru doktrīnā šodien zināma tikai tā daļa, kas bija pretstatīta oficiālajai Baznīcai. Eksistē pieņēmums, ka gandrīz visos jautājumos katari nebija vienisprātis ar Baznīcu. Taču ļoti iespējams, ka līdz mums nenokļuvusī pozitīvā mācības daļa saturēja katarisma neparastās popularitātes noslēpumu.<br /><br />Kristieši nekādi nespēja atzīt kataru mācības pamata apgalvojumu, ka materiālā pasaule nekad nav bijusi Dieva radīta - to radījis Sātans. Arī cilvēks viņuprāt, ir Sātana roku darbs. Taču Ļaunuma Gars nav spējis radīt dzīvību un palūdzis Dievu iepūst dvēseli māla ķermenī. Un Dievs apžēlojies par nemākulīgo radītāju. Taču Dievišķā Gara daļiņa vēlējās izkļūt no rupji darinātā Sātana līdzinieka. Pateicoties dažādām viltībām, Dēmons kādu laiku turēja to gūstā, bet pēc tam pamudināja mūsu pirmvecākus Ādamu un Ievu padoties miesīgai vienotībai, tādējādi liekot Garam pilnīgi ieslīgt matērijā. Saskaņā ar vairāku skolu doktrīnu, paaudžu reproducēšanas aktā Dieva Gars [tāpat kā liesma] izšķīst bezgalīgi daudzās dzirkstelītēs. Šādas teorija pieņemamākais skaidrojums ir, ka Lucifers vai nu aizstiepa vai aizmānīja [dažādi kārdinot] sev līdzi daudz Dieva radīto dvēseļu, kas līdz tam dzīvoja blakus viņam svētlaimē. Te arī ir neizsīkstošais avots, kas dod sākumu neskaitāmām dvēselēm, kam lemts smagi ciest tādēļ, ka ieslēgtas ķermenī. Kataru kosmogonijā materiālā pasaule ir realitātes zemākais veids, kas visvairāk attālinājies no Dieva.<br /><br />Viņuprāt, ir neskaitāms daudzums citu pasauļu, kur iespējami citi atbrīvošanās ceļi. Šai ziņā ir atšķirības arī dažādu kataru sektu uzskatos. Dažas no tām uzskata, ka šo zudušo dvēseļu skaits ir ierobežots un tās pārvietojas no vienas dvēseles otrā, ejot bezgalīgu piedzimšanas un miršanas ceļu; šajā ziņā mācība pietuvojas ar hinduistu doktrīnu par reinkarnāciju un karmu. Citas, turpretī, tic tam, ka katra jauna piedzimšana liek nolaisties [ja ne no debesīm, tad kādas citas tai tuvas dimensijas] vienai no eņģeļu dvēselēm, ko iekārdinājis Dēmons. No šejienes labi zināmās kataru bailes no bērnu radīšanas akta, kas vardarbīgi un nežēlīgi atņem dvēseli debesīm un iesviež to matērijā.<br /><br />Lai kā arī tur nebūtu, katari ļoti godāja mācību par metempsihozi (reinkarnāciju) tādā veidā, kāda tā ir hinduistiem. Cilvēks, kas dzīvojis pareizi, atdzimst par būtni, kas spējīgāka garīgam progresam; noziedznieks var piedzimt ķermenī, kas pakļauts iedzimtām kaitēm vai arī vispār nokļūt dzīvnieka ādā. Šīm kritušajām dvēselēm nav citu cerību izkļūt no dzimšanas un miršanas riņķa, kā vien Labā Dieva Sūtņa nokāpšana materiālajā pasaulē.<br /><br />Labais Dievs ir pati skaidrība un prieks. Viņš zina par šīm atrautajām dvēselēm un vēlas tās atgriezt. Taču viņa spēkos nav tām palīdzēt; viņus šķir bezdibenis, un viņam nevar būt nekādu attiecību ar pasauli, ko radījis Ļaunuma Kungs. No apkārtējām būtnēm viņš izvēlas Starpnieku, kurš varētu nodibināt kontaktu ar kritušajām debesu dvēselēm. Un sauc Jēzu, kurš, saskaņā ar kataru mācību, ir vai nu pilnīgākais starp eņģeļiem, vai otrais Dieva dēls aiz Sātana. Termins "Dieva Dēls" neparedz vienlīdzību starp Tēvu un Dēlu; Jēzus nav nekas vairāk par emanāciju, viņš ir Dieva tēls.<br /><br />Jēzus nonāk nešķīstajā materiālajā pasaulē aiz līdzcietības pret dvēselēm, un viņa pienākums ir norādīt atpakaļceļu uz debesu dzimteni. Tomēr tīrība nevar pa īstam mijiedarboties ar matēriju, tādēļ Jēzus ir ķermenisks. Bet viņa ķermenis ir drīzāk šķietamība jeb "ēna", nevis iemiesojums. Lai iemidzinātu Dēmona modrību, viņš pakļaujas zemes likumiem. Dēmons atpazīst Sūtni un cenšas viņu nogalināt, un citi Kunga nelabvēļi savā aklumā uzskata, ka Jēzus patiesi cieš un nomirst krustā. Patiesībā bezķermeniskais Jēzus nevar ne ciest ne mirt, ne atdzimt. Viņš neskarts atgriežas debesīs, norādot saviem sekotājiem glābšanās ceļu. Viņa misija ir pabeigta, un viņš atstāj uz zemes Baznīcu, kurai piemītošais Svētais Gars mierina sagūstītās dvēseles.<br /><br />Jo Dēmons, kas ir šīs pasaules kungs, ir daudz darījis, lai izpostītu Jēzus radīto un sajauktu cilvēka prātu. Patieso Baznīcu uzvarējusi viltus baznīca, kas sev piešķīrusi vārdu "kristīgā", bet patiesībā sludina Sātana doktrīnu. Patiesā kristīgā Baznīca, kurai ir Svētais Gars - tā ir "labo ļaužu" Baznīca. Bet Romas baznīca ir zvērs un Babilonas staigule, un tai paklausīgie neizglābsies. Tās sakramenti nav nekas vairāk kā Sātana lamatas; tie liek cilvēkiem ticēt, ka ceļš uz izglābšanos ir laicīgos rituālos un tukšos žestos. Ne kristāmais ūdens, ne vakarēdiena maize sevī nenes Svēto Garu, jo tie ir materiāli. Svētās relikvijas nav nekas vairāk par elkiem - kaulu drumslas, koka un auduma gabaliņus veikli krāpnieki salasījuši kur pagadās un uzdod par svētītu ķermeņu un priekšmetu atliekām. Svētā Jaunava nebūt nav Jēzus māte, jo Kristum nebija ķermeņa.<br /><br />Pieņemot, ka pasauli radījis Ļaunais Gars, kataru Baznīca vienā rāvienā noteica, ka visas šīspasaules izpausmes [ja tām nav garīga avota] ir lemtas pilnīgai iznīcībai un nav pelnījušas ne cieņu, ne mīlestību. Ja ļaunuma visjūtamākā forma uz zemes ir Baznīca, tad arī laicīgā vara ir pie vainas, jo tās spēks balstās piespiešanā un bieži vien slepkavošanā (kari un sodu kampaņas). Ģimene arī pelnījusi nosodījumu, jo tā uztur pieķeršanos zemes lietām; un laulība turklāt ir arī noziegums pret Garu, jo nolemj cilvēku ķermeniskai esībai un rada risku kļūt par iemeslu vēl vienai zaudētai [priekš zemes dzīves nozagtai] dvēselei.<br /><br />Jebkura slepkavība, pat dzīvnieka nonāvēšana, ir noziegums: tas, kurš nogalinājis, ir atņēmis dvēselei iespēju savienoties ar Svēto Garu un vardarbīgi pārtraucis nožēlas procesu; pat esot dzīvnieka ādā, dvēselei ir tiesības atdzimt labākā kvalitātē. Tādēļ nedrīkst nēsāt ieroci, lai nejauši kādu nenogalinātu pat aizsargājoties. Nedrīkst ēst dzīvnieku izcelsmes pārtiku, jo tā ir ņešķīsta, arī olas un piens ir aizliegti, jo tie ir atražošanas akta produkti. Nedrīkst ne melot, ne zvērēt, nedrīkst būt laicīga labuma īpašniekam.<br /><br />Taču pat ievērojot visus šos noteikumus, glābšana nebija garantēta: savienoties ar Svēto Garu var tikai tas, kurš ienāks kataru Baznīcā un pieņems no garīdznieka consolamentum jeb roku uzlikšanu. Tikai tad cilvēks atdzims jaunai dzīvei un var cerēt pēc nāves ieiet Dievišķā skaistuma valstībā vismaz līdz laikam, kad kāda kārtējais grēks nenovilks viņu atpakaļ uz zemes.<br /><br />Elles kā tādas nav, jo nepārtraukta atgriešanās jaunā ķermenī pati par sevi ir elle. Bet pārāk gara reinkarnāciju ķēde var pavisam atņemt glābšanās iespēju. Glābšanās ceļa nav dvēselēm, ko radījis Dēmons. Pārējās dvēseles var glābties, bet viņu zemes klejojumi turpināsies, kamēr vien viņi neatradīs ceļu uz glābšanos. Galu galā, sajūtamā pasaule izzudīs, Saule un zvaigznes izdzisīs, uguns izsausēs ūdeņus, bet ūdeņi nodzēsīs uguni. Liesmas iznīcinās dēmonu dvēseles, un iestāsies mūžīgā prieka pasaule.<br /><br />Tāds ir kataru doktrīnas kopsavilkums, no kura redzams, ka viņu ticība daudzās [un būtiskās] lietās atšķiras no tradicionālās kristietības. Pats no sevis rodas jautājums: kā gan notika, ka katoliskie iedzīvotāji tik viegli atteicās no tēvu ticības par labu acīmredzamai ķecerībai?<br />Te vietā ir divas piezīmes. Pirmkārt, tautai nebija centības baznīcas jautājumos, par ko bieži sūdzējās paši garīdznieki. Otrkārt, kataru pretinieki bija ieinteresēti izcelt tādus katarisma momentus, kam paši katari nepievērsa nekādu uzmanību; iznāk, ka daudzos gadījumos varēja runāt drīzāk par atšķirībām interpretācijā, nevis par ķecerību kā tādu.<br /><br />Patiesībā kataru duālisms bija dabiska attīstība viduslaiku ticībai par Nelabo. Slēpts maniheisms pastāvēja arī baznīcas mācībā; Velns ir konkrēta realitāte, par kura varenību nepārtraukti atgādina katoļu sludinātāji. Nebija grūti par Sātana pirkstu nosaukt jebkuru laicīgu parādību - pat tik nevainīgas kā mūziku vai deju. Baznīca šai jautājumā bija nonākusi tik tālu, ka grūti iedomāties, ko šeit vēl varēja piemetināt katari. Viduslaiku civilizācija, kas sākotnēji bija mūku sabiedrība, izjuta riebumu un nicinājumu pret materiālo pasauli. Laikā, kad pilsētas un to apkārtne apvienojās, lai uzceltu Svētajai Jaunavai vai pašu svētajam pili, kurai karaļpils blakus izskatītos kā būdiņa, katrs dedzīgs katolis uzskatīja, ka pasaule ir kļuvusi pērkama, un vienīgais ceļš uz glābšanos ir klosteris.<br /><br />Katari nosodīja ķermeniskumu, taču arī katoliskā Baznīca bija līdzīgā pozīcijā - abu ticību garīdzniekiem laulības ir aizliegtas. Attiecībā uz sievieti, katoļi bija daudz nežēlīgāki par katariem - pietiek uzzināt, kādus epitetus sievietei velta svētais Damianas Pēteris. Vāji maskētā sistemātiskā miesas un laulības nosodīšana noved pie pasaules noliegšanas, kur pat zāle zem kājām ir pakļauta atjaunošanās likumam. Abas mācības bija dvēseles reliģijas, kas nodarbojās pašas ar savu glābšanu.<br /><br />Katoļiem absolūti nepieņemami bija tas, ka katari neatzina katoļu Baznīcu kā tādu. Katari savai draudzei nesa tikai divus svētumus - Kristu un evaņģēliju. To [evaņģēliju] lasīja vienkāršās tautas valodā un skaidroja neskaitāmos sprediķos un disputos. Šādām briesmām baznīca nebija gatava un tādēļ apkaroja visus mēģinājumus tulkot svētās grāmatas. Vispriekšzīmīgāko katoli varēja turēt aizdomās par ķecerību, ja izteica vēlēšanos lasīt evaņģēliju tautas valodā. Taču bieži vien paši garīdznieki nezināja latīņu valodu. Dienvidos baznīcas sabrukums nonāca tik tālu, ka vairs nevarēja sludināt, jo nebija klausītāju. Baznīca pati iznīcināja sapratnes atslēgu un iespēju cīnīties ar pretinieku, kas [bruņojies ar Kristu] gāja uz visu.<br /><br />Katari pasludināja sevi par tīrākas, senākas un apustuļu mācībai tuvākas mācības nesējiem nekā Romas baznīca, un vēlējās, lai viņus uzskata par vienīgajiem Svētā Gara kristiešiem. Žans Giro darbā par inkvizīciju raksta, ka saglabājušies divi kataru dokumenti no XIII gs., kuros aprakstīti viņu rituāli. To izpēte ļauj domāt, ka kataru Baznīcas rīcībā bijuši ļoti seni teksti, kas attiecināmi uz sākotnējo Baznīcu. Salīdzinot [no jauna pievērsto ticīgo] iniciāciju un kristīšanu abu baznīcu gadījumos, viņš secinājis, ka abās tradīcijās vērojams stingrs paralēlisms, kas nevar būt nejaušs.<br />Ja reliģija ir jāvērtē pēc lūgšanām un rituāliem, tad nedaudzie saglabājušies kataru teksti mums liek vienīgi paklanīties to vienkāršības, skaidrības un cēluma priekšā. Šis rituāls, kas brīnumainā kārtā paglābies no iznīcības, pārsver visu, ko gadsimtu gaitā par katariem sarakstījuši viņu pretinieki. (<a href="http://www.champi.multiservers.com/zo1-20/zo3.doc">ZO</a>)<br />------------------------<br /><em><strong><span style="color: rgb(255, 0, 0);font-size:85%;" ><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html"><span style="color: rgb(0, 0, 0);">Rakstu sērijas sākums</span></a><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-vi.html"><span style="color: rgb(0, 0, 0);">Turpinājums</span></a><br /></span></strong></em>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-36614723390687882122010-02-10T11:42:00.007+02:002010-02-15T15:38:06.090+02:00katarisms-IV<span style="font-size:130%;"><span style="FONT-WEIGHT: bold; COLOR: rgb(255,0,0)">Baznīca ķecerības priekšā</span></span><br /><br />Nav brīnums, ka katoļu baznīcas reakcija uz "labo ļaužu" reliģiju bija stingra un noliedzoša. Romas kristietība jau bija kļuvusi valstiska reliģija, un katrs iebildums tika uztverts kā zaimošana un Dieva apvainojums.<br />Francijas dienvidos kataru baznīca neradīja briesmas ne sabiedriskajai morālei, ne dzīvesveidam, ne arī pilsoniskajai varai; tā radīja briesmas katoliskajai baznīcai. XII gs. baznīca ir īsta valsts valstī - organizēts un bieži vien despotisks spēks, pret ko bieži vien cīnījās arī karaļi, bet reti kad guva panākumus. Baznīca noturējās tādēļ, ka tā bija daļa no viduslaiku sabiedrības.<br /><br />Taču Baznīcas progresējošā degradācija Langedokā, kas sakrita ar "labo ļaužu" mācības uzplaukumu, radīja līdz tam neiespējamu un neiedomājamu situāciju: pašā kristīgās pasaules centrā vesela valsts (turklāt nozīmīgs tirdzniecisks un kultūras centrs) ir gatava atteikties no katoļu Baznīcas par labu jaunajai reliģijai.<br />Šī jaunā reliģija mīdīja kājām ne tikai Baznīcas materiālās intereses, tās hierarhiju un privilēģijas, bet arī garīgo būtību, kas mocībās un pūlēs bija izlolota gadsimtos. Krusts un oblāta bija ne tikai aksesuāri - tie veidoja kristīgās ticības būtību. Jaunā reliģija gluži vienkārši nevarēja sadzīvot ar katolisko baznīcu, jo noliedza tās galvenās dogmas.<br />Tajā laikmetā neiespējama bija doma, ka patiesībai var būt divas sejas. Ķecerības pieļaušana nozīmēja atzīt, ka oblāta nav Kristus patiesais ķermenis, ka visi svētie ir krāpnieki, bet krusti kapsētās un baznīcas - tikai pārliknis vārnām. Ir lietas, ko paciest ir prettiesiski: jo neviens necietīs cilvēku, kurš pieļāvis savas mātes publisku apņirgšanu.<br /><br />Baznīcai pirms Inkvizīcijas ieviešanas jau piederēja milzīgas pilnvaras, ko tā nekavējās izmantot, tiklīdz radās nepieciešamība. Ja kāds atklāti piekopa reliģijas, kas bija pretrunā ar baznīcas mācību, un nevēlējās savus uzskatus mainīt, tam piesprieda nāvessodu uz sārta.<br />Pēc Sv.Bernāra ziņojuma Romas baznīca kļūst uzstājīgāka, un 1179. g. sūta uz Langedoku sludinātājus, kas ar varu atgriež Romas baznīcas klēpī vairākus vietējos iedzīvotājus. Taču grēku nožēla ir vairāk ārēja - tiklīdz misionāri ir prom, viss atgriežas vecajās sliedēs. Katarismam tagad pieslejas demonstratīvi, lai spītētu svešinieku spiedienam.<br /><br />Pāvests sāk domāt, kā panākt laicīgās varas atbalstu. Laterānas koncilā viņš paziņo: "Lai arī Baznīcai [...] ir svēta un garīga tiesa, kas neķeras pie asiņainām akcijām, tā spiesta balstīties uz laicīgiem likumiem un lūgt palīdzību kņaziem, lai bailes no laicīga soda piespiestu cilvēkus pildīt garīgo pienākumu. Un, tā kā ķeceri, kurus daži dēvē par katariem, [...], guvuši lielus panākumus Gaskoņā, Albižuā, Tulūzā un citās zemēs, kur atklāti izplata savus maldus un noved no ceļa nesaprātīgos, mēs izslēdzam viņus kopā ar tiem, kas viņus atbalsta".<br />Tas jau ir personiskās bezspēcības atzinums: pāvests konstatē, ka Baznīca nespēj pati pretoties, izmantojot tās rīcībā esošos līdzekļus. Baznīca pavēl laicīgajai un garīgajai varai Francijas dienvidos un Itālijas ziemeļos apvienoties, lai ķecerus izsekotu policejiski. Pēc Veronas koncila pāvests Lūcijs III pavēl bīskapiem doties uz savām diocēzēm un meklēt ķecerus. Senjoriem un konsuliem viņš nosaka palīdzēt bīskapa misijai, draudot ar izslēgšanu un aizliegumu.<br /><br />Langedokas lielo feodāļu attieksme pret Romu nemainās: viņi dod solījumus un nepilda tos. Viņiem tas ir vienīgais iespējamais uzvedības veids. Ja Raimons V politisko apstākļu spiests, vēl centās atklāti atbalstīt Baznīcu, tad viņa dēls, izprotot ķeceru lomu valstī, darīja visu iespējamo, lai dzīvotu mierā ar abām reliģijām.<br />Laikmetā, kad pāvests spēja savaldīt Filipu Augustu un Jāni Bezzemnieku, kad piespieda dot vasaļa zvērestu pat no Aragonas karaļa, nosūtīt vācu bruņniecību pret ziemeļu (Baltijas) pagāniem un frankus pret saracēņiem; ja visur viņš spēja nolikt savus legātus, kas vada kņazu politiku, tad bija skaidrs, ka sev blakus necietīs valsti, kur tauta un valdošā šķira publiski izsmej Baznīcu.<br /><br />Inokentijs III sāka ar to, ka atstādināja no amata vairāku pilsētu bīskapus, taču tam nebija nekādu rezultātu. Narbonnas un Bezjē bīskapi pat atteicās klausīt legātus, uzskatot, ka viņi ir nekompetenti. Pāvesta uzsāktā reforma draudēja pārvērsties par cīņu starp vietējo garīdzniecību un pāvestam tieši pakļautajiem garīdzniekiem. Pāvests nolemj piešķirt legātiem tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem.<br />Laika posmā starp 1203. un 1208. Pāvests Inokentijs III daudz pūļu veltī sludināšanas pasākumiem. Daudzās vietās legāti kopā ar klejojošajiem sludinātājiem rīko publiskas diskusijas, uz kurām aicināta arī žūrija, kas vērtētu abu partiju argumentus. Žūrija tika veidota pa pusei no katoļiem, pa pusei no katariem. 1204.g. Karkasonā notika liela mēroga diskusija, kurā piedalījās arī Aragonas Pjērs, kas atbalstīja katoļus. Konference noritēja pavisam mierīgā gaisotnē. Uzkrītoši spožs bija pāvesta sūtņu un arī viņu eskorta izskats, pretstatā skarbajiem un vienkāršajiem katariem. Misija izgāzās...<br /><br />Pāvests liek lielas cerības uz Dominika de Gusmana (sv. Dominiks) aktivitātēm, taču vairāk par līdzjūtību neizpelnās arī viņš. Vairumā apmeklēto vietu viņu nomētā ar dubļiem un apsaukā... Karkasonā astoņu dienu laikā viņš nepanāk neko. Viens no sapulces dalībniekiem [katars Arno Hots] paziņo, ka: "Romas baznīca, ko aizstāv Osmas bīskaps (Dominika līdzgaitnieks), nav ne svēta, ne Kristus līgava, bet tieši pretēji - Sātana līgava un dēmonu doktrīna. Tā ir Babilona, ko apustulis Jānis Apokalipsē sauc par netiklības un visa nešķīstā māti, kas apreibusi no svēto asinīm un Jēzus Kristus mokām. Iesvētīšana augstos Romas baznīcas amatos nav ne svēta, ne Kunga Jēzus Kristus iedibināta. Ne Kristus, ne viņa apustuļi nekad nav iedibinājuši tādu mises kārtību, kāda tā ir patlaban". Osmas bīskaps mēģina aizstāvēties, atsaucoties uz Jauno Derību. Pieaicinātie tiesneši ir tik dažādās domās par šo jautājumu, ka izklīst, nepieņemot nekādu lēmumu.<br />Pēdējā konference notiek Pamjērā, grāfa Fuā pilī. Piedalās arī jaunais Tulūzas un Navarras bīskaps Fulko. Piedalās daudz valdensu un kataru. Rezultātā vairāki valdensi nožēlo savu vainu. Kopumā šai diskusijai nav ievērojama rezultāta. Osmas bīskaps atgriežas Spānijā, jo ir jau vecs.<br /><br />Savukārt, sv. Dominikam [kāds viņa vārdā nosauktā ordeņa brālis] piedēvē sekojošus vārdus, kas tikuši izteikti pūlim Truijā: "Es mēģināju jūs piespiest sadzirdēt samierināšanās vārdus. Es pārliecināju, es lūdzu, es raudāju. Taču, kā saka Spānijā, - kur bezspēcīga svētība, savu panāks nūja. Mēs pret jums pacelsim kņazus un prelātus, bet viņiem sekos tautas, un daudzus ķers zobens. Tiks nopostīti piļu torņi, nojauktas sienas, un jūs attapsities verdzībā. Lūk, līdz kam var nonākt vardarbība, ja lēnprātība cieš neveiksmi". Kādēļ sv. Dominika ilggadējiem pūliņiem nebija rezultātu? Tas lielā mērā skaidrojams ar situāciju, kādā viņš bija nokļuvis: pārstāvot baznīcu, kas visu laiku bija gatava "atvēzēt nūju", viņam vajadzēja būt izcili varonīgam, lai aizstāvētu reliģiju, kas pārliecināšanas vietā priekšroku deva vardarbībai. Kamēr Dominiks cieta no izsmiekla, pāvests turpināja sūtīt <span style="FONT-STYLE: italic">depešas </span>Francijas karalim, pārliecinot par karu pret ķecerību. Cenšoties atgūt zaudēto, Baznīca krita vēl zemāk - par iemeslu tam bija neskaitāmās kļūdas un kompromisi, personiskās ambīcijas un aplamie priekšstati par godīgumu, kā arī varas pārsniegšanas gadījumi.<br /><br />Kā jau tika minēts agrāk, legātam Pjēram de Kastelno cīņai ar ķeceriem izdevās noorganizēt baronu līgu. Taču šos baronus visdrīzāk apvienoja nepatika pret Tulūzas grāfu, jo neviens no viņiem nepieņēma krustu. Dienvidu krustneši virzījās pārsvarā no Provansas, ko ķecerība bija skārusi maz, kā arī no Kersī un Overnī. Kagoras un Ažānas bīskapiem izdevās saformēt dažas bruņotas vienības no svētceļniekiem (viņi vēlāk ņems dalību arī krusta karā). Visā teritorijā starp Monpeljē un Pirenejiem līdz Komenžai uz dienvidiem un Ažānai uz ziemeļiem Baznīcai bija tikai pasīvi piekritēji, kas tomēr vairāk solidarizējās ar kataru līdzpilsoņiem, nevis centās pildīt Baznīcas pienākumus (vēl jo vairāk, ja tas saistījās ar ķeceru vajāšanu un izdzīšanu). Pie tam ķeceri bija pietiekami stipri, lai sevi aizsargātu.<br /><br />Neskatoties uz savu svēto mūku kareivīgumu un dažu līderu fanātismu, neskatoties uz pāvesta centieniem pārliecināt un iebiedēt, kā arī esošo administratīvo un finansiālo varenību, Baznīca nespēja apstādināt jaunās reliģijas progresu. Pāvests un legāti saprata, ka situāciju var ietekmēt tikai bruņots spēks. Legāta Pjēra de Kastelno nāve bija signāls kaujai. (<a href="http://www.champi.multiservers.com/zo1-20/zo6.doc">ZO</a>)<br /><br /><a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgrFMeOBEQsz6HmJsSuUH5JUspm_Z7hd21i3AW0xKLU6aD9ShmeyH_kF7LEiCZFgr74P5kL4bcc9RcDutiGJexP28ddcn90B_fHl2Tqu6VRtqIOU-zXefc19O2cyDMwaH5PmOjbHDaz5_Q/s1600-h/dominiks.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5437974740541444642" style="WIDTH: 211px; CURSOR: pointer; HEIGHT: 320px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgrFMeOBEQsz6HmJsSuUH5JUspm_Z7hd21i3AW0xKLU6aD9ShmeyH_kF7LEiCZFgr74P5kL4bcc9RcDutiGJexP28ddcn90B_fHl2Tqu6VRtqIOU-zXefc19O2cyDMwaH5PmOjbHDaz5_Q/s320/dominiks.jpg" border="0" /></a><br /><br />P.S. Dominiks de Guzmans ir atzīts par svēto, un par viņa brīnumainajiem darbiem izplatīta Baznīcas leģenda, ka ticis sarīkots grāmatu dedzināšanas pasākums, lai noskaidrotu, kuri teksti ir svēti. Visi ķeceru rokraksti sadeguši, bet Dominika grāmata gan nē. Ilustrācijai pievienots 250 gadus vēlāk tapušais itāļu gleznotāja Pedro Berudžeti (<span style="FONT-STYLE: italic">Pedro Berruguete</span>) darbs. /<a href="http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/4/4b/Inkvisisjonen.jpg">Attēla avots</a>/<br />---------------<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-v.html">Turpinājums</a><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-67222743799463360852010-02-07T20:28:00.005+02:002010-02-15T15:35:56.809+02:00katarisms-III<span style="color:#ff0000;"><span style="font-size:130%;"><span style="FONT-WEIGHT: bold">Albiģiešu krusta gājiens</span></span><br /></span><br />XII gs. tagadējās Dienvidfrancijas teritorija jeb Langedoka bija katarisma pārņemta. Īpaši daudz kataru bija Francijas dienvidrietumu piekrastē, kas tolaik atradās Aragonas karalistes pakļautībā. Politiskā vara Langedokā piederēja lielajiem zemes īpašniekiem un bagātajiem pilsētniekiem.<br /><br />1198.g. par pāvestu kļūst Inokentijs III, kurš uzreiz sāk īstenot pasākumus kataru atgriešanai pie Romas katoļu baznīcas. Kad atklājas, ka arī daudzi vietējie Langedokas bīskapi [kurus neapmierināja baznīcas kārtība] ir uz vienu roku ar katariem, viņš tos 1204.g. atlaiž no pienākumu pildīšanas un viņu vietā nozīmē pāvesta legātu (Legāts - pāvesta personīgais pārstāvis dažādās valstīs ar īpašiem uzdevumiem. Pilnvaras parasti beidzās līdz ar uzdevuma izpildi). Legāts 1206.g cenšas panākt Langedokas aristokrātijas atbalstu ķecerības apkarošanā. Kā ierasts, no baznīcas tiek izslēgti tie muižnieki, kas nepilda pāvesta gribu un turpina atbalstīt katarus. 1207.g. izslēgšana draud arī ietekmīgajam un varenajam Tulūzas grāfam Reimundam VI. Pāvests aicina Francijas karali, lai tas rīkojas izlēmīgi pret katariem, taču karalis atsaka. Grāfs Raimunds tiekas ar pāvesta legātu 1208.g. janvārī, bet neilgi pēc tam legāts tiek atrasts nogalināts (par nāves apstākļiem ir dažādas ziņas). Pāvests izdod bullu, kurā apsola ķeceru zemes visiem, kas piedalīsies krusta karā. Attiecības starp Francijas dienvidu un ziemeļu muižniekiem kļūst pavisam sarežģītas.<br /><br />1209.g. pāvests izsludina krusta karu pret katariem. 1210.g. jūlijā notiek pirmā lielā kataru sadedzināšana, kad sodīti tiek 180 cilvēki. Karš noris vairākos posmos, kopumā paņemot ap miljonu dzīvību abās pusēs. Kara pirmajā periodā no 1209. līdz 1215.g. pāvestam izdodas gūt panākumus, taču pēc sacelšanās viņš iekarotās Langedokas zemes atkal zaudē. Situācija mainās, kad karā 1226.g. iesaistās Francijas karalis Ludviķis VIII. Langedoku atkārtoti iekaro 1229. gadā, un vietējā muižniecība piekrīt pamieram, jo oksitāniešu spēki ir izsīkuši.<br /><br />Tulūzā 1229.g. novembrī tiek izveidota inkvizīcija, kurai bija visas pāvesta pilnvaras kataru pretestības iznīcināšanai. Kopš 1233. gada pratināšanas un sodīšanas kampaņa vēršas plašumā, un 1235.g. inkvizīcija ir iznīcinājusi gandrīz visus katarus Albī, Narbonnā un Tulūzā. Izglābušies "labie ļaudis" atrod patvērumu Monsegīras cietoksnī. Kopš 1243.g. vasaras cietoksni aizsargā piecpadsmit bruņinieku un vēl piecdesmit karavīru, kurus ielenkuši vairāki tūkstoši labi apbruņotu vīru. Monsegīra noturas līdz 1244. gada 16. martam. Kataru mūķenes un mūkus, kas nav atsacījušies no savas ticības, kopskaitā 200, tai pašā dienā sadedzina Monsegīras kalna pakājē kopējā ugunskurā. Tagad šī vieta saucas "Sadedzināto lauks". Karadarbība pilnībā izbeidzas tikai 1255. gadā. (<a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Catharism">W</a>)<br /><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj-hgDbPc3vkPq5QYSoW4NjcpTAWmSi2KRWXpsuRGqBQdbgjrALRvJK-qNHeRT1EFTGdbCa2Uoel3_09hFFFoayik3JS9NOjnsEYInzchtc3pXzSlBX4mxURPIvdJrbYeJlaC0ReuOee2Q/s1600-h/montsegir_steele.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5435773207103527682" style="WIDTH: 320px; CURSOR: hand; HEIGHT: 240px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEj-hgDbPc3vkPq5QYSoW4NjcpTAWmSi2KRWXpsuRGqBQdbgjrALRvJK-qNHeRT1EFTGdbCa2Uoel3_09hFFFoayik3JS9NOjnsEYInzchtc3pXzSlBX4mxURPIvdJrbYeJlaC0ReuOee2Q/s320/montsegir_steele.jpg" border="0" /></a><br /><em><span style="font-size:85%;color:#006600;"><strong>Piemiņas plāksne "Sadedzināto laukā" Monsegīras kalna pakājē</strong></span></em><br /><br /><span style="font-size:130%;"><span style="FONT-WEIGHT: bold;color:#ff0000;" >Vēsturiskais fons</span></span><br />Laikā, kad varenība nozīmēja arī dižciltību, visi ievērojamākie pilsoņi bija karotāji - sākot no karaļiem un beidzot ar sīkiem zemes īpašniekiem. Karots tika visu laiku un visur, jo allaž varēja atrast iemeslu, lai iebruktu kaimiņa teritorijā. Pie tam iepriekšējā gadsimtā rietumu tautas bija uzsākušas varenus krusta gājienus uz Svēto Zemi. Karotājiem - svētceļniekiem bija gan materiālas dabas mērķi, gan arī svēta pārliecība, ka viņi karo Kunga vārdā. Ar laiku kļuva acīmredzams, ka krusta kari pārvērtušies par absolūti nelietderīgu pasākumu, un Svētā Zeme saistīja arvien mazāk piedzīvojumu meklētāju. Tomēr vairumam bruņinieku [kā arī parastajiem karotājiem] piedalīšanās krusta gājienos nozīmēja gan grēku atlaišanu gan kara slavas gūšanu; bieži vien tas bija arī kā eksistences līdzekļu avots. Jauns krusta gājiens vienkārši pavēra jaunas iespējas...<br /><br />Par izslēgšanu no Baznīcas. Tā laika cilvēku apziņā šis soda mērs tika uzskatīts par visbriesmīgāko no visiem. Ja vien gadījās, ka Baznīca kādu nepaklausīgu valdnieku izslēdza no sava vidus, tad viņš visiem spēkiem centās nopelnīt atgriešanu Baznīcas klēpī, mainot gan politiku gan privāto dzīvi. Izslēgšana no Baznīcas tika pielīdzināta civilai nāvei un atbrīvoja viņa tuviniekus un pavalstniekus no jebkādām saistībām pret viņu. Aizliegums paralizēja valsts dzīvi, liedzot veikt reliģiskos rituālus, kas lielākajai daļai iedzīvotāju bija tikpat nozīmīgi kā dienišķā maize. Pāvests uzskatīja, ka viņam ir tiesības noteikt pat jauna imperatora ievēlēšanu Vācijā.<br />------------------<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-iv.html">Turpinājums</a><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-83664733427715018362010-02-07T20:17:00.009+02:002010-02-25T14:18:04.592+02:00katarisms-II<span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold; color: rgb(255, 0, 0);">Oksitānija XII gadsimtā</span></span><br /><br />Kristieši gaidīja pasaules galu tūkstošgades mijā un pēc tam 1033. gadā, taču tas nepienāca. Toties Rietumeiropā iestājās vispārēja ticības krīze, kas veicināja garīgas reformas kustību daudzos reģionos. Veidojas organizētas mūku kopienas, kas apstrīd Romas baznīcas hierarhijas leģitimitāti un vairākas dogmas. Vairumam no šiem ķeceriem kristīšana notika, uzliekot uz galvas roku (t.s. <span style="font-style: italic;">consolamentum</span>), tādēļ šos XI gs. ķecerus uzskata par "labo ļaužu" priekšgājējiem, jo arī viņi darīja tāpat.<br /><br />XII gadsimta sākumā ķecerība bija pārņēmusi visu Rietumeiropu, lai gan Romas baznīca vairākkārt bija centusies iebiedēt citādi domājošos - pirmais ugunskurs ķeceru sadedzināšanai tika iekurts Orleānā, kur sodīja katedrāles 12 kanoniķus. 1143.g. Reinas mūks Evervīns de Steinfelds raksta ietekmīgajam cisterciešu abatam Bernāram no Klervo, ka: "Ķelnē noķertie un sodītie ķeceri uguns mokas cietuši tikpat pacietīgi kā pirmie kristiešu mocekļi, kas izsaucis satraukumu un īgnumu sapulcinātās garīdzniecības un ļaužu vidū". Eiropas ķeceru kopienas XII gs. otrajā pusē jau sāka radīt strukturētas baznīcu institūcijas ar saviem bīskapiem.<br /><br />Bernārs no Klervo (nākamais svētais Bernārs jeb Bernards) 1145.g. liecina, ka Oksitānijas aristokrātija šausmīgi necienīgi izturas pret pāvesta sūtņiem. Pēc viņa vārdiem, baznīcas kļūst tukšas, bet Albižuā nav bijis neviena, kas vēlētos noklausīties viņa sprediķi. Saskaņā ar liecībām, kas apkopotas inkvizīcijas procesos, XIII gs. sākumā Langedokā uzskaitīti 40 000 ticīgo (jeb ļaužu) un vairāk kā 1000 pilnīgo (<span style="font-style: italic;">parfaits</span>). Vēsturnieki secina, ka Langedokas lielākā iedzīvotāju daļa vismaz simpatizējuši katariem. Neskaitāmi vēlāko laiku literatūras avoti un juridiskie dokumenti norāda, ka "apustuliskās dzīves piemērs" pie "labajiem ļaudīm" saistīja daudzus Romas baznīcas katoļus. Tādējādi mēs redzam, ka Langedokas un vairāku Itālijas pilsētu vara bija iecietīga pret citādi domājošajiem un pat sargāja tos no baznīcas dusmām.<br /><br /><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgqG42iziymcC74guyZShN4MOPjuw74Dweg_-FObd2_KjZeUsnimZwU2n7VeEnjzZk2g-QE2-gi_-Qm3hXYVNcoFgeE4-Tb4xbqHe8bUsuDVKP55PjFqA9Kj5G_wIKE7U-rod6vpEaQyIs/s1600-h/francija_1328.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5435774245366430370" style="width: 320px; height: 230px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEgqG42iziymcC74guyZShN4MOPjuw74Dweg_-FObd2_KjZeUsnimZwU2n7VeEnjzZk2g-QE2-gi_-Qm3hXYVNcoFgeE4-Tb4xbqHe8bUsuDVKP55PjFqA9Kj5G_wIKE7U-rod6vpEaQyIs/s320/francija_1328.jpg" border="0" /></a><br /><strong><em><span style="color: rgb(0, 102, 0);font-size:85%;" >Daļa no 1328. gada Francijas kartes...<br /></span></em></strong><br />No inkvizīcijas protokoliem var secināt, ka tālaika cilvēki katarus uztvēra kā nabadzīgus klejojošus Dieva vārda sludinātājus. XX gs. nogalē tapušie pētījumi pierāda - Kristus baušļiem katari sekoja burtiski, jo īpaši Kalna sprediķim. Katari neaicināja reformēt garīdzniecību un "atgriešanos pie rakstiem". Viņi popularizēja savu tiecību uz apustulisku Baznīcu; tā nebija uzurpatoriskā Romas baznīca, bet gan viņu pašu - "labo kristiešu baznīca". Apvidos, kur katarismam bija vietējās aristokrātijas atbalsts, Romas katoļu un kataru starpā varēja novērot mierīgu līdzāspastāvēšanu.<br /><br />Vairums Oksitānijas ticīgo uzskatīja sevi kā piederīgus pie abām baznīcām, cerot, ka divām baznīcām ir lielāka spēja glābt viņu dvēseles. Savukārt tur, kur valdīja katoliskā Romas baznīca, katarus bieži vajāja - pāvestam uzticīgie valdnieki centās katarus notvert un "sodīja sadedzinot, ja neizdevās novērst no ārprāta". Iesākumā vajāšanas bija epizodiskas. Kamēr kataru nosodīšana bija bīskapu tiesas rokās, baznīca vilcinājās, izvēloties represiju metodes. Sodīšanas reāli notika ar laicīgās varas spriedumiem. Taču baznīcas koncilos pamazām gatavoja likumus ķecerības apkarošanai...<br /><br />XII gs. beigās kataru un Romas baznīcas opozīcija pastiprinājās. Pāvests sūtīja cisterciešu misijas uz Tulūzu un Albī (1178., 1181.), taču misionāriem izveidot sadarbību ar vietējiem valdniekiem neizdevās. 1179.g. III Laterānas koncils nosodīja katarismu (arī valdensus). Veronas dekrēti, ko 1184.g. saskaņoja pāvests un imperators, ir pirmais viseiropas mēroga solis pret ķeceriem. Ķecerību pielīdzināja valsts noziegumam - tā bija "augstības apvainošana" attiecībā uz Dievu. Narbonnas koncils uzlika par obligātu pienākumu meklēt ķecerus un ziņot par tiem priekšniecībai.<br /><br />Paralēli notika publiskas diskusijas. Pāvesta Inokentija III sūtņi rīkoja atklātas teoloģiskas debates ar "labajiem ļaudīm". Panākumu tam nebija - katarisms izplatījās vēl plašāk. Pārliecinājies par teoloģisko mēģinājumu neefektivitāti kastīliešu kanoniķis Dominiks de Gusmans (vēlāk pasludināts par svēto) cīņai pret ķeceriem izvēlējās viņu pašu metodi. Sākot ar 1206. gadu, viņš sāka sludināt Langedokā, ievērojot nabadzības solījumu. Tādējādi viņš panāca vairāku desmitu cilvēku pievēršanos Romas katolicismam, taču tas nebija pietiekami. <div></div><br /><div></div><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghpDp58VSBCyzaj9ktqeLhSh-aF5JQN1qQ8vv61uir8MRiRz8AForWozQzMz7lfj2hboVRwO3ksB3NV2_VWMUmmDypj93ms_X3poL762xJnkvQegbBGKnQ6ZZBqzRXbCufBgVFIpJiuK4/s1600-h/1013.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5439545701149103762" style="width: 320px; height: 240px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEghpDp58VSBCyzaj9ktqeLhSh-aF5JQN1qQ8vv61uir8MRiRz8AForWozQzMz7lfj2hboVRwO3ksB3NV2_VWMUmmDypj93ms_X3poL762xJnkvQegbBGKnQ6ZZBqzRXbCufBgVFIpJiuK4/s320/1013.jpg" border="0" /></a><br /><div><span style="color: rgb(0, 153, 0);font-size:85%;" ><em><strong>Kueribus cietoksnis - vieta, kur Labie Ļaudis aizstāvējās pēdējoreiz...</strong></em></span><strong><em><span style="color: rgb(0, 153, 0);font-size:85%;" ><a href="http://www.france-for-visitors.com/photo-gallery/languedoc/castle-queribus-supersize.html"> Att. resurss</a></span></em></strong></div><div><strong><em><span style="color: rgb(0, 153, 0);font-size:85%;" ><a href="http://fr.wikipedia.org/wiki/Ch%C3%A2teau_de_Qu%C3%A9ribus">Vikipēdija</a><br />--------------------------</span></em></strong></div><div><a href="http://images.google.lv/images?imgsz=svga&gbv=2&hl=lv&tbo=1&sa=1&q=cathar+castle&btnG=Mekl%C4%93t&aq=f&oq=&start=0&imgtbs=z">Citas nopostītās Oksitānijas pilis </a><br />-------------------<br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-iii.html">Turpinājums</a><br /><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html">Rakstu sērijas sākums</a></div>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-25533046869602159152010-02-05T14:43:00.021+02:002010-08-03T16:15:08.076+03:00katarisms<span style="color: rgb(255, 0, 0);"><span style="font-weight: bold;font-size:130%;" >gara brīvībai veltīts...</span><br /></span><br /><em>Mēs zinām, ka kristīgā ticība 12. un 13. gadsimtā Latvijas teritorijā tika uzspiesta ar rupju spēku un [galvenokārt] viltu Livonijas krusta karu ietvaros, izmantojot vietējo cilšu savienību nesaskaņas</em><br /><br />Precīzi tai pat laikā, kad bīskapa Alberta jaunie līvu un latgaļu vasaļi - Kaupo, Rūsiņš, Varidots un Tālivaldis ar saviem dēliem, kā arī Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki un citu Eiropas zemju krustneši vērsās pret igauņu, zemgaļu, žemaišu, sēļu, lietuviešu un kuršu zemēm, vēl traģiskāki notikumi sākās tagadējās Dienvidfrancijas teritorijā. Traģiskāki tādēļ, ka Romas pāvests Inokentijs III izsludināja krusta karu pret katariem, kas patiesībā nebija ne pagāni, un pat ne saracēņi, bet gan kristieši.<br /><br />Daži pētnieki, kas par katariem izteikušies latviskajā vidē, pārstāsta nepārbaudītus mītus un pašu kataru nāvīgā ienaidnieka - Romas katoļu baznīcas izplatīto versiju par viņiem, tādējādi uzturot virspusēju uzskatu, ka kataru ideoloģija Eiropas tautām būtu vēl lielāks ļaunums kā šodien valdošā. Sekojošais materiāls ir mēģinājums kaut mazliet kliedēt ap katariem radīto miglu. Informācijas iegūšanai izmantota Vikipēdija (W), kā arī Zojas Oldenburgas (ZO) un Annas Brenones (AB) grāmatas.<br /><br />Lasītājam vispirms tiek piedāvāts gadījuma apraksts, kas pietiekami precīzi atspoguļo tālaika dvēseļu ganu personīgos morāles standartus...<br />Kodžeshollas (Anglija) abats Rodolfs pierakstījis gadījumu, kad Reimsas arhibīskaps savas svītas pavadībā devies apstaigāt pilsētas apkārtni. Viens no garīdzniekiem, vārdā Žervē Tilburī, pamanījis starp vīnogulājiem jaunu meiteni. Viņš tai piegājis un sācis uzmākties, izsakot visai divdomīgus priekšlikumus. Meitene, "neuzdrošinoties palūkoties uz viņu, nopietni un kautrīgi atbildēja", ka nevar viņam atdoties, jo "ja es zaudēšu nevainību, tad mans ķermenis tūdaļ tiks apgānīts, un es sevi nolemšu mūžīgām mokām".<br /><br />Šāds sarunas pavērsiens jaunajam kanoniķim tūdaļ palīdzējis atpazīt ķeceri, un viņš nekavējoties ziņojis par bīskapam, kurš kopā ar svītu atradies turpat tuvumā. Meitenei kopā ar viņas audzinātāju piesprieda sadedzināšanu uz sārta, un viņa pieņēma nāvi ar satriecošu drosmi. Nav gan saprotams, kas bija dīvaināks - jaunās mocekles varonība vai tas, ka viņas tiesātāji un [sekojoši] arī hronists uzskata par pilnīgi dabisku kanoniķa centienus izvarot meiteni, bet pēc tam šo bezkaunību izmanto kā argumentu pret upuri. Kam Baznīca varēja sviest ar akmeni, ja pati bija kritusi tik zemu? (<a href="http://www.champi.multiservers.com/zo1-20/zo5.doc">vairāk</a>)<br /><br /><span style="color: rgb(255, 0, 0);"><span style="font-size:130%;"><span style="font-weight: bold;">Kas bija katari?</span></span><br /></span>Katarus bieži dēvēja arī par albiģiešiem, jo Albī apkaimē šī kristietības novirziena piekritēju bija visvairāk. Citi nosaukumi: maniķieši, origēnisti, publikāņi, audēji, bulgāri, patarēņi uc., jo pretinieki ļoti vēlējās tiem piekārt kādas jau agrāk nosodītas ķeceru kustības apzīmējumu un tādējādi padarīt cīņu pret viņiem pietiekami motivētu. Paši katari sevi tā nekad nesauca, un pašindentifikācijai lietoja vārdu kristieši, apustuļi vai kristopolitāņi [Kristus pilsoņi]. Parastie ticīgie viņus godāja par "labajiem ļaudīm". Dažkārt tika teikts - "labie vīri", "labās sievietes" vai arī "labie kristieši". Šajā rakstā mēs neanalizēsim vārda "katari" patieso izcelsmi, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas plaši ieviesās kopš laika, kad albiģiešu ķeceru prāvas sāka pētīt vēstures entuziasti. Tā kā pratināmie inkvizīcijas pierakstos tika dēvēti par katariem, ērtības labad turpmāk šis nosaukums tika atstāts kā visiem saprotamākais. Skaidrs ir tas, ka šo visai nievīgo apzīmējumu ieviesa "labo ļaužu" ideoloģiskais pretinieks - Romas katoļu baznīca.<br /><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjZ0MB3EQWhAd-nwFq9FQ38RimSggVZR0Y7RyorXPuTo2RB7wDKjH4CKWO2HTQ3q2IQtn2ZyEamR3SkBVI8bugncq61LRr2mVJRZIs6xPUt0WxEOdprYxleLPCXEfHuaN7BN7ApZl6XOkM/s1600-h/CatharCross.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5439888501744788354" style="width: 156px; height: 241px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjZ0MB3EQWhAd-nwFq9FQ38RimSggVZR0Y7RyorXPuTo2RB7wDKjH4CKWO2HTQ3q2IQtn2ZyEamR3SkBVI8bugncq61LRr2mVJRZIs6xPUt0WxEOdprYxleLPCXEfHuaN7BN7ApZl6XOkM/s320/CatharCross.jpg" border="0" /></a><br /><span style="color: rgb(0, 153, 0);font-size:85%;" ><em><strong>Dzeltenais krusts bija jānēsā tiem katariem, </strong></em></span><br /><span style="color: rgb(0, 153, 0);font-size:85%;" ><em><strong>kas nožēloja savus maldus un tika atstāti dzīvi</strong></em></span><br /><span style="color: rgb(0, 153, 0);font-size:85%;" ><em><strong><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjPVIWQS_-GwqxXgnkptRtW7ylEbXeBlsT4yu8wBNAuOXg_iJ8GeRxn6F7AWXIfzn-DRSWjJ1d3g9BUZbp1Ysi6fZUv6ojSwbk9G3PEqckrL0UTlz4A0K7GI-kmqc6ffdL6hVRwvN6e39k/s1600-h/cath_oc_cr.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5439891268696034482" style="width: 320px; height: 317px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjPVIWQS_-GwqxXgnkptRtW7ylEbXeBlsT4yu8wBNAuOXg_iJ8GeRxn6F7AWXIfzn-DRSWjJ1d3g9BUZbp1Ysi6fZUv6ojSwbk9G3PEqckrL0UTlz4A0K7GI-kmqc6ffdL6hVRwvN6e39k/s320/cath_oc_cr.jpg" border="0" /></a><br /></strong></em></span><span style="color: rgb(0, 153, 0);font-size:85%;" ><strong><em>Oksitāniešu (Tulūzas) krusts, ko dēvē arī par kataru krustu</em></strong></span><br /><a href="http://www.midi-france.info/1901_cross.htm"><span style="font-size:85%;">Vairāk par krusta vēsturi</span> </a><br /><br />Pētnieku vidū līdz pat XX gadsimta beigām dominēja uzskats, ka kataru ideoloģijas pamatā bijis maniheisms vai pat zoroastrisms, taču tagad šis viedoklis tiek pārskatīts. Interesantākais ir tas, ka kataru jeb labo ļaužu tekstos ir atsauces tikai uz kristīgiem avotiem - tas redzams pat visradikālākajās nostādnēs (piem., attiecībā uz duālismu un pārdzimšanu). Kopumā kataru un katoļu teoloģija izmanto vienādus jēdzienus, brīžiem tuvinoties, brīžiem attālinoties savos uzskatos. (<a href="http://wirade.ru/cgi-bin/wirade/YaBB.pl?board=cath;action=display;num=1192526454">AB</a>)<br /><br /><strong><em><span style="color: rgb(153, 51, 0);">********************<br />Video stāsts par katariem (krievu valodā)<br /></span></em></strong><object width="425" height="344"><param name="movie" value="http://www.youtube.com/v/boAR-3mYI6w&hl=en_US&fs=1&"><param name="allowFullScreen" value="true"><param name="allowscriptaccess" value="always"><embed src="http://www.youtube.com/v/boAR-3mYI6w&hl=en_US&fs=1&" type="application/x-shockwave-flash" allowscriptaccess="always" allowfullscreen="true" width="425" height="344"></embed></object><br /><br /><strong><em></em></strong><br /><strong><span style="color: rgb(153, 51, 0);"><span style="color: rgb(255, 0, 0);font-size:130%;" > </span><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-ii.html"><em></em></a><em></em></span></strong>********************<br /><span style="font-size:85%;"><em>Materiālus par Labajiem Ļaudīm apkopoja, kā arī tulkoja no krievu un angļu valodas Māris Šverns<br /></em></span><span style="color: rgb(0, 0, 0); font-style: italic;font-size:100%;" ><strong><span style="color: rgb(153, 51, 0);"><span style="color: rgb(255, 0, 0);">Turpinājums ir </span></span></strong></span><strong></strong><em><strong><span style="color: rgb(153, 51, 0);"><a href="http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katarisms-ii.html"><em>šeit</em></a><br />___<br /></span></strong></em>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-26347933167958630112009-06-17T14:21:00.002+03:002009-06-17T14:26:20.248+03:00einstein_gutkind<strong><span style="font-size:130%;color:#ff0000;">Alberts Einšteins par Bībeli un reliģiju</span></strong><br /><div><br />“Vārds “Dievs” man nav nekas vairāk kā cilvēka vājuma izpausme un produkts, Bībele ir godājamu, taču ļoti primitīvu leģendu apkopojums, kas tomēr ir diezgan bērnišķīgas. Nekāda interpretācija, lai arī cik veikla, mani nepiespiedīs to [uzskatu] mainīt,” savā vēstulē filozofam Erikam Gutkindam 1954.gada 3.janvārī rakstīja izcilais zinātnieks un relativitātes teorijas radītājs Alberts Einšteins.Vēstule, kas 50 gadus atradusies privātā kolekcijā, 2008.g. maijā tika pārdota izsoļu nama “Bloomsbury Auctions” rīkotajā izsolē par 170 000 mārciņām.</div><br /><div>Šajā vēstulē zinātnieks noraida ideju, ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta: “Man ebreju reliģija, tāpat kā visas citas, ir visbērnišķīgāko māņticību iemiesojums, un ebreju tautai, pie kuras es ar prieku piederu un ar kuras mentalitāti jūtu dziļu radniecību, manās acīs nav kādas atšķirīgas kvalitātes no citiem cilvēkiem. Kā rāda mana pieredze, ebreji nav labāki par citām cilvēku grupām". Tāpat A.Einšteins noraida ideju, ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta.</div><br /><div>Agrāk dižā zinātnieka izteikums par reliģiju kā “Zinātne bez reliģijas ir kliba, reliģija bez zinātnes ir akla” bijis daudzu diskusiju objekts un tika izmantots īpaši, lai atbalstītu argumentus par labu viņa ticībai. Pēc Gutkindam adresētās vēstules parādīšanās publiskajā telpā baznīcu pārstāvji šo gadījumu atkal pasteigušies novērtēt kā dzīves noguruša cilvēka prātojumus. Taču izsoļu nama rīkotājdirektors Ruperts Pauels uzskata, ka šī vēstule skaidri atspoguļo Einšteina domas par konkrēto jautājumu.</div><br /><div>Pēkšņi parādījusies Einšteina vēstule kārtējo reizi apliecina informētības un izglītības nozīmi cilvēka uzskatu un dzīves pozīcijas veidošanā. Protams, var diskutēt par Dieva esību un viņa visvarenību, taču milzīga taisnība ir senajā Vidusāzijas parunā: "Uz Dievu paļaujies, taču ēzeli piesien".</div><br /><div><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg4FPzhlJQXL0ZgC9GsBazh0VmSSVBc2P6qL27BoiX01rgegRmBWhHHddRFTjBJjyHrDz-9TNl3tWd1BR7AjWTkaHXlkeHus7Hu6dsoXYavZKs8TTDcOWmww9MKMVzq-Q8CLs6El1nC6_U/s1600-h/Einstein-Gutkind1954-2-Lg.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5348255626933802962" style="WIDTH: 320px; CURSOR: hand; HEIGHT: 174px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEg4FPzhlJQXL0ZgC9GsBazh0VmSSVBc2P6qL27BoiX01rgegRmBWhHHddRFTjBJjyHrDz-9TNl3tWd1BR7AjWTkaHXlkeHus7Hu6dsoXYavZKs8TTDcOWmww9MKMVzq-Q8CLs6El1nC6_U/s320/Einstein-Gutkind1954-2-Lg.jpg" border="0" /></a></div><div><span style="font-size:85%;"><strong>Vēstules nobeiguma daļa ar autora parakstu. </strong></span></div><div><span style="font-size:85%;"><strong>Viss oriģinālteksts un angliskais tulkojums ir </strong></span><a href="http://www.log24.net/home.aspx?user=m759&nextdate=2%2F14%2F2009+23%3A59%3A59.999"><span style="font-size:85%;"><strong>šeit</strong></span></a><span style="font-size:85%;"><strong>.</strong></span></div><div><strong><span style="font-size:85%;"></span></strong> </div><div><strong><span style="font-size:85%;">----------------------------</span></strong></div>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-86723728129318416252009-05-25T14:58:00.003+03:002009-07-11T09:32:45.757+03:00uve_topper<strong><span style="color: rgb(255, 0, 0);font-size:180%;" >Eiropas vēsture</span></strong><br /><div></div><br /><div>Vācu rakstnieks Ūve Toppers ir pazīstams kā historiogrāfijas un hronoloģijas kritiķis un arī kā Austrumu speciālists. Grāmatā "Lielā krāpšana. Eiropas izdomātā vēsture" viņš uzskatāmi demonstrē, kāds ir baznīcas un laicīgās vēstures konstruēšanas mehānisms un kā tiek izstiepta Eiropas, Tuvo [un Tālo] Austrumu hronoloģija. Seno dokumentu analīze apstiprina arī citu neatkarīgu vēstures pētnieku atzinumus, ka Eiropas patiesā vēsture atšķiras no tās, ko pazinām līdz šim. </div><div><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjty2vz1KXpSRnvVSFQZuSiNX9e9oPMw-SfOdAd4pYBsELKUwXKzgQjfQKib85s24XFBNnZLOrjaRTmgb9RrPwnxcl5hewJ1CwBqSw0SppIOmTOvZKqTIAaTf9nD5NCvhX1qSA2BX0P6Bg/s1600-h/toppers.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5339730527523689426" style="width: 200px; height: 301px;" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjty2vz1KXpSRnvVSFQZuSiNX9e9oPMw-SfOdAd4pYBsELKUwXKzgQjfQKib85s24XFBNnZLOrjaRTmgb9RrPwnxcl5hewJ1CwBqSw0SppIOmTOvZKqTIAaTf9nD5NCvhX1qSA2BX0P6Bg/s320/toppers.jpg" border="0" /></a></div><div><br />Intriģējoša izskatās dažu tā dēvēto humānistu rosīgā darbošanās. Viņi nepārtraukti ceļoja pa visu Vakareiropu, meklēdami antīko autoru darbus. Viņiem lieliski veicās, un Eiropas kultūras aprindas gavilēja par atradumiem, kas pēkšņi un brīnumaini lielā skaitā tika celti dienas gaismā. Nevienu gan īpaši neapbēdināja, ka pēc teksta iespiešanas tipogrāfijā, "oriģināli" vienmēr pazuda. Dzīvē taču visādi gadās... Ar šodienas prātu raugoties, dīvaina gan šķiet situācija, ka objekti, kas kādam varētu kalpot kā tieši pierādījumi svarīga fakta apstiprinājumam, viens pēc otra pazūd, ņemot vērā, ka katra šī materiāla iegūšana prasīja lielas pūles.<br /><br />Šodien jo daudziem ir skaidrs, ka pirms XIV gadsimta nav neviena droši pierādīta vēstures fakta. Tas gan oficiālajai vēstures zinātnei netraucē apgalvot, ka tur un tur pirms 1900 gadiem konkrētā dienā dzimis kārtējais svētais moceklis, lai gan visus šos izdomājumus kopš to rašanās brīža godīgi sabiedriski darbinieki ir pārliecinoši noraidījuši. Vēsturi raksta uzvarētāji... un tādēļ skolu jaunatne vēl arvien īstās vēstures vietā spiesti apgūt izdomātu pāvestu un imperatoru vārdus un dzimšanas gadus.<br /><br />Grāmatu krieviski tulkojis <a href="http://dic.academic.ru/dic.nsf/ruwiki/628040">Jevgēņijs Gabovičs </a>(1938.30.08., Tartu -2009.21.01., Potsdama). ---------------------------<br />Grāmatas lejupielāde:<br />http://bookz.ru/authors/uve-topper/velikii-_271.html<br />http://www.koob.ru/topper/vel_obman_evropi<br />ja neizdodas ielādēt, ieraksti komentāru blogā...</div>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-63032402374189404752009-05-05T15:57:00.009+03:002009-05-08T14:54:36.189+03:00truth_knights<strong><span style="font-size:180%;color:#990000;">Par viņu veikumu tiek klusēts</span></strong><br /><br /><em>Katrā laikmetā dzīvojuši neatkarīgi un drosmīgi prāti, kas mēģinājuši saprast un atklāt historiogrāfijas pretrunas. Par viņu paveikto šajā jomā vēl arvien tiek klusēts. Ja nav bijis iespējams noklusēt, tad izdarītie atklājumi nodēvēti par prāta aptumsumu<br /></em><br /><strong><span style="font-size:130%;color:#009900;">Īzaks Ņūtons</span></strong><br /><br />Iestājās par to, ka ievērojami jāsaīsina vēsturiskā laiktelpa. Ievērojamais fiziķis ar teoloģisku jautājumu risināšanu nodarbojās gandrīz visu mūžu. Viņš sākotnēji tikai vēlējās pārbaudīt esošās hronoloģijas pareizību, nevis tās saīsināšanu. Aptuveni 40 gadus viņš strādāja pie darba "Seno valstu pareizā hronoloģija". Iznākusī grāmata tika nodēvēta par "godājama diletanta maldiem". 1758. g. franču zinātnieks N.Frerē izdeva grāmatu, kas aizstāv Ņūtona spriedumus par seno hronoloģiju (("Défense de la chronologie fondée sur les monumens de l’histoire ancienne, contre le systême chronologique de. M. Newton", Paris, 1758). Taču vēl pēc gandrīz 100 gadiem itāļu psihiatrs Čezāre Lombrozo šos darbus nosauca par "ģēnija pirmsnāves aptumsumu", un XIXgs. beigās Ņūtona pētījumi tika pavisam aizmirsti un šis fakts palika vēsturē tikai kā biogrāfijas dīvainība.<br /><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjrIv8mV-ZQP2xDGYiwMiDV_IbsYC2JFJB9MrsOZMpxyC6_8gguvXqT9lhyphenhyphenb_Rr12LoGnWE82f9HXfUJ8GEjXmMRPvtRdm6lcOswwS7ARs64pk4l1eSHPGkMgJS7CMQ16vlpXjHbg06QDk/s1600-h/Newton_Chronology_1728.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5332323653787122994" style="WIDTH: 229px; CURSOR: hand; HEIGHT: 320px" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjrIv8mV-ZQP2xDGYiwMiDV_IbsYC2JFJB9MrsOZMpxyC6_8gguvXqT9lhyphenhyphenb_Rr12LoGnWE82f9HXfUJ8GEjXmMRPvtRdm6lcOswwS7ARs64pk4l1eSHPGkMgJS7CMQ16vlpXjHbg06QDk/s320/Newton_Chronology_1728.jpg" border="0" /></a><br /><br />Pēc atlasīto faktu klāsta izpētes Īzaks Ņūtons laikabiedriem piedāvāja divas pārliecinošas teorēmas.<br />1. teorēma - Vēsturisko avotu sistēma ir iekšēji pretrunīga: viena daļa ļauj izdarīt secinājumus, kas nonāk pretrunā ar sistēmas citām daļām.<br />Sekojoši<br />2. teorēma - hronoloģija, ko lieto vēstures zinātne, ir nepareiza. Vēl vairāk - vēsturisko avotu kopums principā neļauj viennozīmīgu hronoloģiju izveidot.<br />Secinājums. Vēsture nav hronoloģizējama.<br /><br /><br /><br />----------------------------------------------<br /><br /><strong><span style="font-size:130%;color:#009900;">Žans Harduins (Jean Hardouin, 1646-1729)</span></strong><br /><br />Viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Jezuītu ordeņa biedrs. Kopš 1683.gada Francijas karaliskās bibliotēkas direktors, teoloģijas profesors. Klausītājus vienmēr pārsteidza ar savās dziļajām zināšanām un erudīciju.<br /><br />Ievērojamākais viņa darbs ir baznīcas to aktu krājums, kas saistās ar konciliem. Pēc 28 gadu darba (un izdevumiem 1684., 1685. un 1693.g.) šis grandiozais darbs tika pabeigts 1715.gadā. Tas sastāvēja no 11 sējumiem un papildus sējumi ar komentāriem. Vienlaicīgi Ž.Harduins par iegūtajiem informācijas avotiem izplatīja kritiku, kas izpelnījās baznīcas dusmas un darbs uz 10 gadiem tika aizliegts. Harduins paziņoja, ka visi dokumenti pirms Tridentas koncila (1545.-1563.) ir viltojumi. Tad jezuītu ordenis piespieda Harduinu atteikties no saviem uzskatiem, jo tie ir pretrunā ar baznīcas kanonu. Kad Harduins pakļāvās, baznīca atļāva lietot publicētos aktus.<br /><br />Kopš 1690.g. Ž.Harduins apgalvoja, ka daudzi antīko darbi tikuši sarakstīti vairākus gadsimtus vēlāk, nekā šo darbu autoriem piedēvētie dzīves gadi. Nākamajos gados viņš šo kritiku pastiprināja un nonāca pie secinājuma, ka praktiski visi antīkie darbi sarakstīti tikai sākot no XIII gadsimta. Izņēmumus viņš pieļāva tikai dažu autoru gadījumā, kuru darbiem bija veltījis rindu komentārus un tādēļ viņam bija psiholoģiski grūtāk tos nosaukt par viduslaikos radītiem.<br /><br />Protams, Harduina veikums izpelnījās sabiedrības kritiku, taču tā nebija visai ievērojama, jo kritizētāji labi zināja autora zināšanu līmeni un autoritāti zinātnes aprindās. Zināja arī to, ka viņam nav būtiski iegūt papildus slavu vai ar atmaskojumiem vienkārši pakaitināt baznīcu un zinātniekus. Ž.Harduins tikai tādēļ nostājās pret kanonisko zinātni un teoloģiju, ka bija dziļi pārliecināts par savu rīcību.<br /><br />Lielākā daļa Ž.Harduina darbi (arī pēcnāves izdevumi) nokļuva baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā. Pēc Ž.Harduina nāves gandrīz visi atmaskotie "seno laiku" avoti pakāpeniski tika "reabilitēti" un šodien atrodas vēsturisko darbu fondos.<br /><br />---------------------------<br /><br /><strong><span style="font-size:130%;color:#009900;">Roberts Baldaufs</span></strong><br /><br />Atšķirībā no Ņūtona un Harduina, kuri savā laikā bija pasaulslaveni zinātnieki, šveiciešu filologs R.Baldaufs pazīstams tikai kā Bāzeles universitātes privātdocents. XIX gs. beigās un XX gs. sāk. viņš izdeva divus (1. un 4.) no iecerētajiem sējumiem grāmatai "Vēsture un kritika". Šajā darbā Baldaufs (pilnīgi neatkarīgi no Harduina un izmantojot citu metodi) nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā izcilais jezuītu zinātnieks.<br /><br />Pētot Sant Galēna klostera (Šveice) arhīvus, viņš pirmoreiz konstatēja, ka savulaik šeit pabijis populārais humānists un "antīko" rokrakstu falsifikators Podžo Bračolīni ar saviem domubiedriem un nozadzis par seniem uzskatītus rokrakstus un daudzas grāmatas.<br /><br />Izpētot dažus darbus, ko uzskatīja par seniem un viduslaikos radītiem, Baldaufs atklāja, ka starp tiem ir vēlāku gadu viltojumi. Vecās Derības "vēsturiskajās grāmatās" viņš atrada tik stipras paralēles ar viduslaiku bruņinieku romāniem un vienlaicīgi ar Homēra "'Īliādu", ka bija spiests uzskatīt gan Bībeli gan Īliādu par viduslaikos radītām.<br /><br />Savukārt vairāki darbi, par kuru autoriem uzskatīja dažādus autorus, bija tik vienādi izteiksmes līdzekļu ziņā, ka Baldaufs tos atzina par viena cilvēka radītiem, lai gan uzrādītais darbu radīšanas laiks dažkārt atšķīrās par diviem gadsimtiem. Pamatojums - gan vienas gan otras grāmatas saturā bija jaunievedumi no romāņu valodām, kas vēl netika lietoti ne 9. ne 11. gadsimtā (grāmatu datējumi).<br /><br />IV sējumā tiek analizēta antīkā poēzija. Baldaufs šeit konstatē viduslaiku trubadūru pantmēru. Viņš ir pārliecināts, ka Horācija latīņu valodā jūtama gan itāļu gan vācu valoda. Tālāk pētnieks atzīmē ļoti redzamu savstarpēju atkarību starp Horāciju un Ovīdiju, lai gan viņi it kā nezināja viens par otra eksistenci. Viņam rodas pārliecība, ka starp abiem stāv trešais, acīmredzami daudz vēlāks autors.<br /><br />Roberts Baldaufs min arī citu XIX gs. autoru kritiskos izteikumus. Pētījuma nobeigumā viņš rakstīja: "Mūsu romieši un grieķi bija itāļu humānisti". Viņi visi - Homērs, Sofokls, Aristotelis un daudzi citi antīkie rakstnieki, ko vēsturnieki izmētājuši pa daudziem gadsimtiem - pēc Baldaufa vārdiem ir viena laikmeta bērni, kuru dzimtene ir XIV un XV gs. Itālija. Visa antīkā grieķu un romiešu vēsture un ar to daļēji saskaņotā bībeles "vēsture" ir itāļu humānistu radošās aktivitātes produkts, ko vēlāk papildināja citu zekju un tautu humānisti. Baldaufs uzskatīja, ka humānisma radošais gars cilvēcei dāvāja neaptveramu antīko pasauli un Bībeli, kā arī agrīnos viduslaikus. Šo izdomāto vēsturi ierakstīja pergamentos, iekala akmenī, atlēja metālā... mūsu apziņā tā iegūlusi tik pamatīgi, ka nekāda kritika nespēj apšaubīt tās pareizību.<br /><br />---------------------------------<br /><br /><span style="font-size:130%;color:#009900;"><strong>Vilhelms Kammaiers<br /></strong></span><br />Miris VDR, Ārnštadtē 1959.g., dzimšanas gads nav īsti zināms (apmēram starp 1890. -1900.g). Pēc profesijas jurists, strādāja Hanoverē. Piedalījās II pasaules karā, nokļuvis gūstā. Ir pamats aizdomām, ka nāve iestājusies ilgstošas badošanās rezultātā, jo Vācijas Demokrātiskās Republikas varas iestādes ģimeni vajāja.<br /><br />Strādājot par notāru, Kammaieram bija lieliska iespēja kritiski izpētīt pagātnes dokumentus. Interese par senajiem dokumentiem viņam radās 1923.g, un pirmo manuskriptu ar 296 lapām Kammaiers pabeidza jau 1926.g. Tā nosaukums bija "Vēstures universālā falsifikācija". Šajā darbā viņš ļoti kritizēja vēsturiskos dokumentus, kas tikuši izmantoti vācu viduslaiku vēstures pamatam. Taču viņam ilgus gadus neizdevās atrast šim kritiskajam pētījumam izdevēju.<br /><br />Tad viņš Prūsijas Zinātņu akadēmijai nosūtīja lūgumu atļaut publisku uzstāšanos vēsturnieku priekšā. Taču tas tika noraidīts ar formālu ieganstu (neminot nekādus loģiskus argumentus), ka privātpersonu uzstāšanās Akadēmijā nav pieļaujama. Atteikuma iemesls bija nevis tēmas saturs un kvalitāte, bet gan amata iztrūkums zinātniskajā iestādē. Rokrakstu publicēja tikai 1935.g. Tai sekoja brošūra, kurā kritika bija attiecināta uz visas Eiropas viduslaikiem; tika izdotas vēl septiņas brošūras par šo tēmu. Šis darbs, kas sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, nelielā metienā tika pārpublicēts 1979.g. grāmatas formātā, kur tika iekļauti vēl šādi Kammaiera darbi (sarakstīti 1936.-39.gg.): "Vispasaules vēstures mīklas - atbildes maniem kritiķiem", "Romas mīkla un viduslaiki", "Dogmatiskā kristietība un vēstures falsifikācija", "Romas universālās baznīcas dibināšana".<br /><br />Oficiālā zinātne apvainoja Kammaieru pozitīvisma trūkumā. Kritiķim esot jārūpējas par vēstures pozitīvu vērtējumu, lai arī tā būtu izdomāta no sākuma līdz galam! "Ja mēs redzam, ka galarezultātā visa viduslaiku vēsture izjūk un tās vietā parādās tumšs plankums, kas līdzinās lielai jautājuma zīmei, tad rodas iekšēja vēlme atgrūst pat Kammaiera labi pamatoto kritiku".<br /><br />Uz to Kammaiers atbildēja apmēram šādi: tā nav mana vaina, ka ne vien Vācijas, bet arī visas Vecās Pasaules vēsture ir tik milzīgā mērā falsificēta. Tā nav mana vaina, ka šī laika literārie un dokumentālie avoti tikuši falsificēti. Man vaina ir tikai tajā, ka esmu šo sistemātisko falsificēšanu atklājis. Un ar šo jauno realitāti būs jāsadzīvo mūsdienu vēsturniekiem (kā mēs redzam, vēsturnieki ar to sadzīvo itin labi, - M.Š.) Taču pēc tam, kad Kammaiers bija argumentēti atspēkojis kritiķu uzbrukumus, tie pārgāja pie pārbaudītas un iedarbīgas noklusēšanas taktikas: par ko ļaudis nezina, tas neeksistē. Talkā nāca arī pasaules karš.<br /><br />Pēc kara V.Kammaiers spēja dabūt tikai skolotāja amatu. Tiklīdz apstākļi uzlabojās, viņš atsāka "seno" dokumentu izpēti un savu uzmanību sakoncentrēja uz agrīnās kristietības dokumentālajiem pamatiem. Iespējams, ka viņš cerēja gūt jaunās ateistiskās valsts varas labvēlīgu attieksmi. Taču uzreiz pēc savu pētījumu piedāvāšanas pret viņu iesākās represijas - Kammaiers zaudēja darbu, viņa rokrakstu konfiscēja un tas ilgu laiku tika uzskatīts par nozaudētu. Visu ģimenes īpašumu nacionalizēja, un atlikusī dzīve turpinājās trūkumā.<br /><br />V.Kammaiers "seno" rakstu pētījumu iesāka ar parastu piezīmi par to, ka jebkuram juridiskam dāvinājuma dokumentam jābūt ar informāciju par to, kurš kam ko un kad dāvinājis un kur dāvinājuma akts ir sastādīts. Jāpiebilst, ka dāvinājuma raksti viduslaikos bija visizplatītākie dokumenti - dāvinājuma objekti varēja būt nekustamais īpašums, privilēģijas, amati utt. Raksti, kuros kāda no ailēm palikusi neaizpildīta, zaudē savu juridisko spēku un tikai daļēji var kalpot kā vēsturisks avots.<br /><br />Bibliotēkās glabātie dāvinājuma raksti bieži vien neatbilst sākotnējiem kritērijiem:<br />- Sastopami raksti bez datuma vai ar pazīmēm par datuma ierakstīšanu vēlāk; raksti ar nepilnu datumu (trūkst gada vai dienas) vai datumu, kas neatbilst attiecīgā laika posma rakstīšanas stilam.<br />- Dažkārt raksti ar vienu datumu "parakstīti" atšķirīgās ģeogrāfiskās vietās.<br />- Analizējot rakstu tapšanas vietu un laiku, rodas sekojoša aina: valdniekiem nav galvaspilsētu, kurās viņi daudzmaz pastāvīgi uzturas, bet nepārtraukti ceļo no vietas uz vietu. Dažkārt pārvietošanās notiek zibens ātrumā milzīgos attālumos - nolūkā apdāvināt arvien jaunus un jaunus pavalstniekus. Turklāt to dara visi vācu imperatori, neatkarīgi no viņu vecuma, veselības stāvokļa un ierastās cilvēka loģikas. Vēsturnieku satādītās tabulas ilustrē, ka vācu imperatori ne vienu reizi vien spējuši atrasties vienlaicīgi vairākās vietās, kas atrodas tālu viena no otras. Norādīts, ka imperators Konrāds 50 gadu laikā ikgadu atradies kristiešu svētkos 2-3 dažādās pilsētās.<br />- Kammaiers nebija pirmais, kas ievēroja, ka bieži vien dāvinājuma rakstos iztrūkst atvieglojumu saņēmēja uzvārds. Jau ilgi pirms viņa veseli dokumentu krājumi bijuši atzīti par viltotiem. Kammaiera nopelns ir, ka viņš viltojumu masā pamanīja vairāk vai mazāk plānveidīgu falsifikatoru darbu, kas turpinājies paaudzēs. Šie dokumentu viltotāji atradušies katoļu baznīcas vai atsevišķu feodāļu dienestā.<br /><br />Šie falsifikatori iznīcināja nenosakāmu skaitu patiešām oriģinālu dokumentu, tos aizvietojot ar viltojumiem. Veco tekstu bieži nokasīja un uz pergamenta no jauna tika uzrakstīts vajadzīgais teksts. Pergamenta vecums kalpoja kā falsificējuma "senuma" apstiprinājums. Dažkārt senais dokuments tika labots tikai daļēji, nolūkā mainīt tā sākotnējo jēgu. Pēc Kammaiera domām, ilgstošais viltošanas darbs bija iecerēts, lai noklusētu pirmskristīgo vēsturi, lai pagarinātu kristīgo vēsturi un pierakstītu tai gandrīz visus pagāniskā laika sasniegumus. Bez tam, bija liels pieprasījums pēc īpašumu apliecinošiem dokumentiem, kas "juridiski" apstiprinātu jaunizcepto feodāļu tiesības, kuri tikai nupat savus īpašumus bija atņēmuši likumiskajiem pagānu valdniekiem. Falsificētajie dāvinājuma akti "liecināja" par sensenām īpašumtiesībām un norādīja uz radniecību ar kādu no kristiešu vadoņiem pagātnē. Ja bija nepieciešams, attiecīgos valdoņu vārdus izdomāja.<br /><br />Vispārējais stāvoklis mūsdienās ir tāds, ka, neskatoties uz satriecošo viltojumu skaitu un seno laiku literāro darbu oriģinālu iztrūkumu, vēsturnieki turpina izmantot falsificētus vēsturiskos avotus. Tas notiek vai nu tādēļ, ka viltojums nav pierādīts līdz galam vai arī, ka pierādītā falsifikācija tiek noklusēta un slēpta no zinātniskās sabiedrības.<br /><br />Viduslaiku dokumentu izpētes gaitā Kammaiers nonāca pie sekojošiem secinājumiem:<br />- Masīvas falsifikācijas procesā (galvenokārt XIV gs.) piedalījās humānisti un katoļu baznīca, kurai bija svarīgi pamatot savu vēsturisko nozīmību.<br />- Pagāniskās "vācu" vēstures dokumenti tika iznīcināti un aizvietoti ar falsificētiem gallu-romāņu dokumentiem.<br />- Katoļu pāvestu eksistence līdz tā dēvētajam Aviņjonas gūstam ir pilnībā izdomāta.<br />- Vēsture līdz 1300. gadam nav atjaunojama, jo visi līdz tam esošie dokumenti ir iznīcināti un aizvietoti ar viltotiem.<br />- Karus starp nacionālajām baznīcām pirmspāvestu laikā vēlāk uzdeva kā cīņu ar ķeceriem un atkritējiem.<br />- Ne tikai viduslaiku dokumenti, bet arī "antīkā" literatūra tikusi falsificēta. Arī Tacita "Germānija", piemēram, ir viens no tādiem viltojumiem.<br />- Katoļu priesteri Jauno derību izdomāja vai vismaz to pārrakstīja.<br />- Baznīca arī musdienās turpina producēt "senos" rokrakstus, ar jauniem atradumiem mēģinādama pierādīt Jaunās Derības senumu.<br /><br /><em>Autors - Jevgēņijs Gabovičs, tulkoja Māris Šverns</em><br />--------------------------------------<br /><br />Literatūra:<br />* Newton, Isaac (1725): Abrege' de la chronologie de I. Newton/fait par lui-me'me, et traduit sur le manuscript Angloise [par NicolasFeret]. Paris, Cavelier.Newton, Isaac (1728): The Chronology of Ancient Kingdoms Amended. London.Newton, Isaac (1728a): La Chronologie des Ancien Royalmes Corrige'e. Martin u.a., Paris, 416 S.<br />* Topper, Uwe (1999): Isaac Newton verku"rzte die Griechische Geschichte um 300 Jahre. EFODON Synesis, Heft 4, Juli/August 1999, 4-7.<br />* Gabowitsch, Eugen (1999): Newton als (neben Hardoin) geistiger Vater der Chronologiekritik und Geschichtsrekonstruktion. EFODON Synesis, Heft 6, Nov./Dez. 1999, 29-33.<br />* Topper, Uwe (1998): Die Grosse Aktion. Europas erfundene Geschichte. Die planma"ssige Fa"lschung unserer Vergangenheit von der Antike bis zur Aufkla"rung. Tu"bingen.<br />* Hardouin (Jean) in: Enciclopedia Universal Ilustrada Europea-Americana. Tomo XXVII, 679-680.* Hardouin (Jean) in: Allgemeine Encyklopa"die der Wissenschaften und Ku"nste in alphabetischer Folge von genannten Schriftstellern bearbeitet und herausgegeben von J.S.Ersch und J.G.Gruber, Zweite section H-N. Herausgegeben von G.Hassel und W.Mu"ller. Zweiter teil mit Kupfern und Karten, Leipzig, im Verlag von Johann Friedrich Gleditsch 1828, S.260-263.<br />* Robert Baldauf, Historie und Kritik, (Einige kritischeBemerkungen), Bd. I., Der Mo"nch von St.Gallen, Verlag der Dykschen Buchhandlung, Leipzig, 1903. Bd. IV. Das Altertum [Ro"mer und Griechen] C. Metrik und Prosa, Friedrich Reinhardt, Universita"tsbuchdruckerei, Basel, Mai 1902.<br />* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1935.<br />* Wilhelm Kammeier, Neue Beweise fu"r die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1936.* Wilhelm Kammeier, Die Wahrheit u"ber die Geschichte des Spa"tmittelalters. Verlag fu"r ganzheitliche Forschung,Wobbenbu"hl, 1979.<br />* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der Geschichte des Urchristentums, Bd. 1-4. Husum, 1981-82.* Hans-Ulrich Niemitz, Kammeier, kritisch gewu"rdigt. Vorzeit-Fruhzeit-Gegenwart, 3/4,1991, 92-107.<br /><br />-------------------------Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com1tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-8480227437292855632009-04-29T13:20:00.005+03:002009-06-12T11:09:28.504+03:00end<strong><span style="font-size:180%;color:#ff0000;">Fināls pētījumam par apustuli Tomu</span></strong><br /><br />Pētot leģendārā apustuļa Toma mīklu, izmantoju avotus, kas vēsturnieku vidū līdz šim bijuši atzīti kā lietošanai derīgi un allaž kalpojuši kā atbalsta punkti vienas vai otras idejas attīstīšanai un pamatošanai. Meklējot tiešas liecības vai norādes, nācās iedziļināties visdažādākajos tekstos, kas pirmajā acu uzmetienā nekādi nesaistās ar tēmu, taču ļauj paskatīties uz aplūkojamo jautājumu no cita punkta.<br /><br />Rezultātā esmu nonācis pie secinājuma, ka nav neviena tāda fakta, ko droši varētu izmantot kā apstiprinājumu reālai apustuļa Toma, Jēzus mācekļa eksistencei. Pieņemot kā ticamu vienu datu kopumu, tas nonāk pretrunā kādam citam. Tādēļ vēlos uzsvērt, ka šajā blogā līdz 2008.g.12. oktobrim ievietotie materiāli nesatur neko, kas kādam varētu noderēt apustuļa Toma patiesās dzīves apstiprināšanai. Gluži otrādi - ir jāsecina, ka atsauces, ko visdažādākie autori izmanto, lai pierādītu pirms 2000. gadiem dzīvojuša Jēzus mācekļa Toma eksistenci, neiztur kritiku.<br /><br />No tā izriet sekojoša doma: persona, ko mēģina uzdot par apustuli Tomu, iespējams, nekad nav dzīvojusi un ir izdomāta vai arī šī persona dzīvojusi citā laikā. Jebkurā gadījumā tas norāda, ka pieejamie resursi neataino patiesību vai pat apzināti to sagroza. Kurš, kad un kā ir parūpējies par šādu un līdzīgu "vēstures faktu" rašanos? Atbildes uz šiem jautājumiem dažādās zemēs un laikos meklējuši daudzi... Īss materiāls par kādu no viņiem ir <a href="http://smiltis.blogspot.com/2009/05/truthknights.html">šeit</a>.<br />-------------------------<br /><br />Nopietns ieteikums kādas ticības propagandistiem vai [citas] noliedzējiem. Par cik vārdam "ticība" pamatā ir sakne "tic", tas norāda tikai uz ticējumu un pārliecības kopumu. Lai arī cik mums ļoti gribētos, tas nav vienāds ar jēdzienu "patiesība" vai vismaz "fakts". Tādēļ ikreiz, kad rodas vēlēšanās ar karstu sirdi sludināt, vajadzētu iesākt ar vārdiem: "tiek uzskatīts...", "tradīcija vēsta...", "tie vai tie ir pārliecināti..." utml. Jo nav pārliecinošu faktu par vienas vai otras reliģijas izcelšanos, par viena vai otra pestītāja reālu eksistenci... Runājot par kristīgās baznīcas propagandēto ideoloģiju, jāsaka - grūti uz šīs zemeslodes būtu atrast vairāk izdomājumu, melu un falsifikāciju.<br /><br />Mēs katrs esam dabas daļa... dzirksts no kopīgā Kosmiskā saprāta... Novēlu katram noticēt savai dievišķībai un vienkārši ļaut tai izpausties ikdienas domās un darbos. Priesteris Mario Macoleni, kurš kādu laiku Vatikānā atradās nozīmīgā amatā, neilgi pirms savas nāves man rakstīja, ka patiesību par Jēzu un visu, kas ar šo mītu saistīts, neviens nekad neuzzinās...Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com2tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-5397327349355964252009-04-23T12:53:00.003+03:002009-04-23T13:07:10.304+03:00Iyer Ganesh<span style="font-size:180%;color:#ff6600;"><strong>Kristietības vēsture Indijā vēl arvien top...</strong></span><br /><br /><em>Vēstures pētnieku un entuziastu vidē netārtraukti cirkulē aizdomas, ka daudzi vēstures "fakti" ir izdomāti vai sagrozīti. Šajā rakstā lasītājs var iepazīties ar hrestomātisku vēstures viltošanas piemēru, kas risinājies pavisam nesen - daļa no iesaistītajām personām vēl ir dzīvas.</em><br /><br />Stāsts ir par indieti vārdā Ganesh Iyer, citā vārdā Ačarja Pāvils, Džons Ganešs, Pauls Ganešs utt., kurš pēc pamatizglītības iegūšanas nopietni pievērsās kristietības pētīšanai, aktīvi sludināja un kļuva par vienīgo apsūdzēto ievērojamā krāpšanā.<br /><br />Tapis par neglītā notikuma centrālo personu, apsūdzēts 14 lakhu (1.4 miljonu rūpiju jeb aptuveni 28 tūkstošu ASV dolāru) izkrāpšanā no katoļu misijas, vēlāk atbrīvots, bet arvien baidīdamies no savu oponentu atriebības, Aiers nav necik runīgs, jo viņam trūkst naudas jauniem tiesas procesiem.<br />Ganešs Aiers nācis no mazturīgas dzimtas, bērnībā laimējies sastapt skolotāju, kurš spējīgajam zēnam iemācīja perfektu angļu valodu, kas vēlāk deva iespēju iepazīties ar vēlamajiem informācijas avotiem. Par jaunekļa aizraušanos kļuva kristietība un svētie raksti. Īsā laikā viņš kļuva slavens rakstu zinātājs un skaidrotājs - diskusijās ar mācītiem teologiem viņam bieži vien bija stiprāki argumenti. Šajā periodā viņš nomainīja savu vārdu uz Džonu Ganešu. Viņš kļuva par galveno runas vīru dažādos reliģiskos pasākumos, kuru apmeklēšanai tika norīkotas pat īpašas transporta vienības. Radinieki neko daudz neiebilda, jo šīs reliģiskās aktivitātes mājās nesa naudu un pārticību.<br /><br />Sasniedzis līmeni, kad kristīgo teoloģiju Džons Ganešs pārzināja labāk par daudziem mācītājiem, kādā tikšanās reizē ap 1973.-1974. gadu viņš tika iepazīstināts ar tēvu Arulapu, Madrasas (tagad - Čennaja) arhibīskapu. Pirmos trīs mēnešus notika pārbaude. Palaikam arhibīskaps mēdza atkārtot: "Neskatoties uz to, ka esam kristieši, mums nav tādu zināšanu, kā tev. Mums kristietība jāmācās no tevis." Un palaikam deva arī naudu.<br />Kādu dienu viņš teica Džonam: "Tev ir ārkārtējas zināšanas. Es tagad gribu, lai tu kaut ko izdari manā labā. Man ir gadiem sens sapnis, ko tu vari piepildīt. Tas būtu arī lielisks pakalpojums kristietībai."<br />- Kas man jādara?<br />- Kristietība Indijā ir kopš pirmsākumiem. Bet ir radies iespaids, ka visas ziņas par to mēs saņemam no ārzemniekiem. Es vēlos pierādīt pasaulei, ka daudz agrīnās kristietības pierādījumu ir tepat Indijā. Es neesmu ieinteresēts šos pētījumus izplatīt starp indiešiem, bet vēlos, lai to pieņem rietumnieki. Vēlos, lai tu kaut ko dari šai sakarā.<br /><br />Arhibīskaps stāstīja, ka viņš ir sarakstījis grāmatu tamilu valodā "Perinba Villakku", kurā izvirza teoriju, ka Tiruvalluvars bijis kristietis. (Vēlāk Džons atklāja, ka minētā grāmata nepieprasīta guļ plauktos daudzviet Indijā.) Arulapa vēlējās, lai Džons Ganešs veic darbu ap šīs grāmatas materiāliem. Lai gan lielais indiešu dzejnieks Tiruvalluvars un evanģēliskais apustulis Toms dzīvojuši dažādos laikos, arhibīskaps izteica vēlēšanos, lai Džons atrod pierādījumus tam, ka abi personāži ir tikušies, kam sekojusi Tiruvalluvara pievēršana kristietībai, ko veicis apustulis. Viņš iedrošināja Džonu, sacīdams, ka veiksmes gadījumā viņi abi kļūs slaveni un nopelnīs kaudzi naudas.<br /><br />- Man bija ļaunas priekšnojautas par visu šo projektu, jo es labi zināju, ka Indijā nav senu kristiešu dokumentu vai pieminekļu. Ir daži materiāli par apustuļa Toma ierašanos Indijā. Bet vēl arvien nav pierādīts, ka šajos dokumentos minētā persona ir apustulis Toms vai kāds no viņa mācekļiem. Pirms pārdesmit gadiem kādās svinībās Keralas štatā mūsu toreizējais premjers Džavaharlars Neru, jautāja klātesošajiem priesteriem: "Vai tās patiešām ir taisnība, ka apustulis Toms bijis Indijā? Neviens no garīdzniekiem viņam neatbildēja, tikai smaidīja. Viņi nespēja atbildēt tādēļ, ka nav pierādījumu...<br /><br />- Kad to visu pateicu arhibīskapam, viņš sacīja: ja tas ir tā, tad mums ir jādabū pierādījumi, kas apstiprina mūsu viedokli. Tādi kā, piemēram, raksti uz palmu lapu zariem, vara plākšņu gravējumi utt. Man šis plāns nepavisam nepatika. Bet man vajadzēja naudu, un viņš to man apsolīja. Un tā es paliku kopā ar viņu.<br /><br /><span style="font-size:130%;color:#009900;"><strong>Arhibīskapa rīcības plāns</strong></span><br /><br />- Arulapa visu bija izplānojis detalizēti. Tas bija vienkārši bet atjautīgi - vienkārši spīdoši, ja nebūtu tik perversi. Man bija jāsagriež nevienādās strēmelēs brūns papīrs, imitējot senus palmu zaru tīstokļus. Pēc tam uz šīm strēmlēm rakstīju visu, ko viņš man lika. Es iemācījos rakstīt arī ķeburus, kas līdzinājās senam rakstam, bet nebija atšifrējami. No pagātnes aizguvām arī valodas stilu. Darbietilpīgi un sarežģīti.<br />- Brūnās papīra strēmeles tika līmētas uz kartona un fotografētas. Fotogrāfijas izskatījās gluži kā seno laiku palmu zaru tīstokļi. Arhibīskaps bija iecerējis to visu nodot cilvēkiem, kam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Tas bija šaubīgi. Bet draugs Santjago, kurš darbojās kādā bankā, mani drošināja doties tālāk un darboties, atsaucoties uz arhibīskapa lūgumu.<br /><br />- Es izgatavoju vairākas līdzīgas fotogrāfijas. Simtus, tūkstošus. Veselas daļas no "Tirukkural" tika sarakstītas šādā veidā un piebārstītas ar kristīgiem vārdiem. Viņš deva man naudu tēriņiem. Piecus tūkstošus (rūpiju). Četrus tūkstošus. Desmit tūkstošus Viss, kas atstāts, varu paturēt sev un justies ērti. Nauda, viņš sacīja, nāk no ārzemēm. Tas bija manu pētījumu specifiskajām vajadzībām.<br /><br /><strong><span style="font-size:130%;color:#009900;">Pieaugošā tuvība</span></strong><br /><br />- Es informēju arhibīskapu, ka esmu precēts cilvēks, kam vajadzīga nauda, bet nevēlos būt iejaukts nelegālās lietās. Sacīju, ka manai ģimenei nevajadzētu šai sakarā ciest.<br />Allaž, kad runāju par savām aizdomām, arhibīskaps mani drošināja: "Nebēdā. Es būšu tev blakus. Ne valdība, ne policija neko tev nenodarīs. Un šajā diocēzē neviens nerīkosies pretēji manai gribai." To viņš tika atkārtojis vairākas reizes, turot manas plaukstas savējās. Viņš mēdza konsultēt mani arī par citām lietām. Kā viņš izteicās, es viņam esot kā Jēzum Pāvils. Viņš sāka mani citiem stādīt priekšā kā Ačarja Pāvils. Viņš man pateica, ka visi ir informēti par to, ka pētījumus par Tiruvalluvaru un apustuli Tomu veicis Ačarja Pāvils, bakalaurs jeb brahmačarja. Viņš lūdza, lai es visu priekšā izliekos par Pāvilu. Un iedeva pietiekoši naudas, lai ģimene justos laimīgi.<br />Māju Srirangamā Ačarja Pāvils nopirka par arhibīskapa doto naudu. Tika iegādātās arī rotas lietas sievai un divām meitām. Tajā laikā tika lietota arī automašīna <em>Ambassador</em>. Piedevām, viņš saņēma arī lietošanā automašīnu, ko bija lietojis pats arhibīskaps. Par to nekas nebija jāmaksā, lai arī arhibīskaps tika rādījis dokumentus, kur figurējusi pārdošanas cena Rs25.000.<br /><br />Arhibīskapa pastāvīgais refrēns bija: "Tev ir viss, ko vēlies. Bet piepildi manas dzīves misiju. Tev nebūs problēmu." Saskaņas uzturēšanai ar arhibīskapu šī stāsta varonis saņēma apmēram 14 lakhus rūpiju.<br /><br />Pirmais signāls par gaidāmajām nepatikšanām bija arhibīskapa palīgu sūtītā vēstule policijai par to, ka Pauls Ačarja pārāk bieži uzturas lepnā viesnīcā, bet rēķinus apmaksāt uzņemas tēvs Arulapa. Taču arhibīskaps atkal nodemonstrēja, ka viņa autoritāte ir nesagraujama - viņš Ačarja Pāvilam nosūtīja no policijas ierēdņiem atdabūtās sūdzību vēstules kā pierādījumu, ka bailēm nav pamata.<br /><br /><strong><span style="font-size:130%;color:#009900;">Ceļojums uz Vatikānu</span></strong><br /><br />1977. gadā arhibīskaps Arulapa kopā ar Ačarja Pāvilu devās uz Romu, uz Vatikānu. Ačarja tika stādīts priekšā pāvestam kā izcils pētnieks, kurš veicis milzīgu darbu, lai atrastu kristieetības saknes Indijā. Arhibīskaps pāvestam parādīja dažas kopijas no "dokumentālajiem pierādījumiem", ko viņa pētnieks bija atklājis.<br /><br />- Ļaujiet man pastāstīt vienu lietu. Pāvests nelikās iespaidots. Lai gan viņš visu laiku atkārtoja "ļoti labi, ļoti labi", pāvests paņēma rokā fotogrāfijas, uzmeta ašu skatienu un tad vienkārši ļāva tām nokrist zemē. Viņš par tām neuztraucās. Viņš neklausījās arī tajā, ko sacīja arhibīskaps. Bet viņš bija ļoti laipns pret mani. Neskatoties uz to, ka vairākas augstas valsts amatpersonas gaidīja audienci pie pāvesta, viņš ar mani pavadīja kopā apmēram 20 minūtes.<br /><br /><strong><span style="font-size:130%;color:#009900;">Kā tas viss galu galā beidzās</span></strong><br /><br />- Pēc Vatikāna mēs apceļojām dažādas vietas Eiropā un pēc tam atgriezāmies Indijā. Es devos tieši uz savām mājām Srirangamā. Vairākas dienas man nebija ziņu no arhibīskapa un es šķērsoju Madrasu, lai sastaptu viņu. Arulapa man pavēstīja, ka prombūtnes laikā lietas pavērsušās uz slikto pusi. Kāds ir policijai iesniedzis sūdzību. Bet neesot pamata uztraukumam. Ja lieta nonāks tiesā, arhibīskapam pietiks pateikt vārdu un sūdzība tiks izsviesta. Neskatoties uz to, biju ļoti norūpējies.<br /><br />Nekavējoties ieradās policija. Policisti ieņēma māju un visu pārmeklēja. Tika paņemti visi dokumenti un vēstules, kas attiecās uz lietu. Mani arestēja un paturēja apcietinājumā. Tika arestēti banku konti un nppratināti ģimenes locekļi. Man tika izvirzītas apsūdzības krāpšanā un viltošanā. Tika ierosināta lieta par vārda un pases viltošanu. Pasē bija mans vārds Ačarja Pāvils, ko deva arhibīskaps Arulapa. Viņš iesniegumā bija norādījis, ka mana dzīvesvieta ir Madrasas arhibīskapa rezidences pārraudzībā.<br /><br />Manī neviens neklausījās. Sākotnējais spriedums bija 10 mēneši cietumā, bet to samazināja līdz 2 mēnešiem un pēc sprieduma pasludināšanas tiku atbrīvots, jo tik daudz jau biju pavadījis iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Daļa no kompromisa bija visu no arhibīskapa saņemto materiālo vērtību atdošana, izņemot māju un sievas dārglietas. Visvairāk mani apbēdināja arhibīskapa izturēšanās tiesas procesa laikā. Viņš ne tikai neko nedarīja manas aizstāvības labā, bet pats tiesā liecināja, ka esmu viņu piemuļķojis un izkrāpis naudu.<br /><br /><em><span style="font-size:85%;">P.S. Arhibīskapa Arulapas versija ir šeit: </span></em><a href="http://www.hamsa.org/arulappa.htm"><em><span style="font-size:85%;">http://www.hamsa.org/arulappa.htm</span></em></a><br />--------------------------------Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-62310630888894089332009-04-22T14:48:00.003+03:002009-04-22T14:57:16.285+03:00flavius again<span style="font-size:130%;color:#006600;"><strong>Vēlreiz par Kumranu un Josifu Flāviju</strong></span><br /><br /><strong>Reičela Eliora</strong> (Rachel Elior) Jeruzalemes ebreju institūtā vairākus gadus strādājusi ar Kumranas tīstokļiem, kuru kopējais skaits ir 930 vienības. Viņas slēdziens ir: "Esēņu sektas pastāvēšana ir Josifa Flāvija izdomājums. Kopš tīstokļu atrašanas pirms apmēram 50 gadiem neviens no pētniekiem nav izpētījis visus 930 tīstokļus. Atklājot kādā no tiem mājienu par agrāk eksistējušu un līdz tam nezināmu reliģisku sektu, zinātnieki pasteidzās to sasaistīt ar Josifa Flāvija darbos minētajiem esēņiem. Viņi nonāca pie pārsteidzīga slēdziena, ka arī visi pārējie tīstokļu teksti nāk no augšminētajiem esēņiem". Nesen nākusi klajā arī Elioras grāmata, kurā dots Kumranas tīstokļu ilggadējo pētījumu rezumējums."99% no 930 tīstokļiem nemin neko par kaut kādām nebūt sektām, bet apraksta koenu - priesteru kalpošanu Jeruzalemes templī. Visticamāk, šos tīstokļus radījuši koeni no Cadokas", - ir pārliecināta Reičela Eliora. <a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Rachel_Elior">http://en.wikipedia.org/wiki/Rachel_Elior</a><br /><br /><strong><span style="color:#cc0000;">Vai Josifs Flāvijs vispār ir dzīvojis?</span></strong><br />Tradicionāli iegājies, ka mūsu ēras I gs. liecību lielākā daļa nāk no Josifa Flāvija... Taču par viņa pasaulslavenajiem darbiem ir arī citas liecības, kas lasītāju apmulsinās pavisam nopietni.<br />-Izrādās, ka Flāvijs ticis "atklāts" un tapis plaši pazīstams tikai kopš 1566. gada. Izdevējiem pēkšņi tika piedāvāts "Jūdu senlietu" manuskripts. Flāvija oriģināldarbs dienasgaismā neparādījās, savukārt laikabiedri nekavējās ar aizdomu izrādīšanu, jo teksts bija pilns ar anahronismiem. Grāmatas autors bija tas pats cilvēks, kurš to atnesa uz tipogrāfiju - Samuils Šellams. Vēlāk papildināta šī grāmata parādījās jau ebreju un citos tulkojumos.-<br /><div align="right"><em><span style="font-size:85%;">(Nikolajs Morozovs "Hristos", Petrograda, 1924., ISBN 5-93675-053-1)</span></em></div><div align="left"><em><span style="font-size:85%;">------------------------------------------</span></em></div>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-72280255263712461302008-10-13T19:49:00.018+03:002009-02-05T08:51:08.610+02:00Goa inquisition<span style="font-size:85%;"><span style="font-family:georgia;"></span></span><br /><span style="color:#000000;">Pasaules mediju uzmanības centrā jau gandrīz gadu atrodas Orisas štats Indijā, kur novērojami vardarbības akti starp hinduistu un kristiešu kopienu pārstāvjiem. Šim jautājumam veltītajā </span><a href="http://www.apollo.lv/portal/life/67/articles/137660/1"><span style="color:#3366ff;">materiālā </span></a><span style="color:#009900;"><span style="font-family:georgia;"><span style="color:#000000;">pieminēju arī faktus par periodu, kad Goa pavalstī darbojās <strong>portugāļu katoļu inkvizīcija.</strong></span><strong> </strong></span></span><br /><span style="color:#009900;"><span style="font-family:georgia;">Starp raksta komentāriem varēja izlasīt sekojošo: "Māris Šverns ir izmantojis plašu ārzemju materiālu klāstu, nopietni neizvērtējot - kur graudi (objektīva informācija), kur pelavas (tīši izdomājumi un patiesības tendenciozi sagrozījumi). Indijā portugāļu pārvaldītajā Goa Inkvizīcija nekad nav darbojusies /Karīna 20:42 27.sep. [apollo.lv]/". </span></span><br /><span style="color:#009900;"></span><br /><span style="font-family:georgia;">Citētais komentārs vedina pieminēt mūsdienu vēsturiskās fantastikas meistaru </span><a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Richard_Zimler"><span style="font-family:georgia;">Rihardu Cimleru</span></a><span style="font-family:georgia;">, kurš ir sarakstījis arī noveli "Rītausmas sargi" (2005.) Tas ir stāsts, kura pamatā gulstas Goa inkvizīcijas "pienesums civilizācijai". </span><a href="http://us.rediff.com/news/2005/sep/14inter1.htm"><span style="font-family:georgia;">Intervijā </span></a><span style="font-family:georgia;"><span style="font-size:100%;">par šo darbu viņš ar lielu izbrīnu un skumjām atzīmē, ka pat Portugālē neviens nezina šos drausmīgos vēstures faktus...</span><br /></span><br /><br /><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;font-size:85%;"><?xml:namespace prefix = o /><o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="FONT-WEIGHT: bold;font-family:georgia;font-size:130%;color:#ff0000;" >Inkvizīcija Goa - izveidošanas iemesli un darbība</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;font-size:85%;"><o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Katoļu baznīcas autoritātes uzskatīja, ka jebkura cita reliģija vai novirziens ir bīstams "īstās" reliģijas ienaidnieks, kas visiem spēkiem apkarojams. Inkvizīciju radīja, lai izrēķinātos ar tiem "jaunajiem kristiešiem" - ebrejiem un musulmaņiem, kuri katolicisma aizsegā turpināja kopt savu priekšteču ticību. Jauniegūtajās teritorijās , t.sk. Indijā, bīskapi savu uzmanību vērsa arī uz vietējām reliģijām - gan sen radušos hinduismu, gan jaunāko islamu. Inkvizīcija vajāja visus, kas slepus vai atklāti nepakļāvās Romas kristietībai. Katoļticība !"atrodas briesmās"!, tādēļ koloniālā vara inkvizīciju izmantoja kā pilsoniskās un sociālās kontroles instrumentu - tā bija arī lielisks līdzeklis, ar kura palīdzību varēja konfiscēt upuru īpašumus par labu katoļu struktūrām.</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;"><o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Lielākā daļa inkvizīcijas ierakstu tika iznīcināti pēc 1812.g., kad tā izvācās no Goa, tādēļ upuru patieso skaitu noteikt nav iespējams. Balstoties uz saglābtajiem dokumentiem, pētnieki H.P.Solomon[s]s un I.S.D. Sassoon[s], secinājuši: kopš darbības sākuma 1561.g. līdz pagaidu apturēšanai 1774.g. inkvizīcija Goa sodījusi vairāk kā 16 202 cilvēkus. Precīzi zināms, ka 57 no tiem notiesāti uz nāvi, turklāt vēl 64 sadedzināti. Citiem apsūdzētajiem piespriests mazāks sods, bet lielākās daļas upuru liktenis vairs nav zināms.</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Drīz pēc ieviešanas Goa inkvizīcija ieguva sliktu reputāciju sakarā ar pielietotajām spīdzināšanas metodēm. Franču filosofs Voltērs to apstiprinājis sekojoši: "Goa ir bēdīgi slavena ar savu inkvizīciju, kas guvusi vienādus panākumus gan necilvēcībā, gan komercijā. Portugāļu mūki mūs pārliecināja, ka visi Indijas iedzīvotāji godina nelabo, un tam aktīvi kalpo". Kā atzīmējis franču vēsturnieks Lavāls, kurš pētījis tieši "svētā" tribunāla darbību, Goa inkvizīcija savā cietsirdībā pārspējusi pat Spānijas un Portugāles inkvizīciju (Lavalle J. Histoire des Inquisitions religieuses d'ltalie, d'Espagne et de Portugal. Paris, v. 2, 1809, p. 5).</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Goa inkvizīcijas uzmanības fokusā atradās ne tikai t.s. "jaunie kristieši". Ļoti labprāt tā izrēķinājās ar angļiem un francūžiem, jo tiem bija līdzīgas intereses šajā reģionā. Visus, kas nelūgti bāza savu degunu portugāļu īpašumos, varēja pavisam vienkārši apsūdzēt ķecerībā ar visām izrietošajām sekām. Viens no šiem "ķeceriem" - francūzis Dilons, kam arī gadījās nokļūt Goa inkvizīcijas rokās, vēlāk savus pārdzīvojumus publicēja trīssējumu atmiņās (Voyages de Mr. Delon avec sa relation de l'Inquisition de Goa augmente de diverses pieces curieuses, et l'Histoire des dieux qu'adorent des gentile des Indes, v. 1-2, Cologne, MDCCXI).</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-size:85%;"></span><a onblur="try {parent.deselectBloggerImageGracefully();} catch(e) {}" href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhxzhPFuy6w0OLmc43JOofWGVgfxcvjHW3goQf8afoisi0luXc2S6H7fPh3o7iwhCU7hiMnPJgMEsYjfTBKohCzr6G-n-O4E_0gwWsnEkytPmOmZlQnG5yavmOr53OOxLaeEh2rk6SAeUk/s1600-h/saw_goa.jpg"><span style="font-family:georgia;"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5256695448459433058" style="CURSOR: pointer" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhxzhPFuy6w0OLmc43JOofWGVgfxcvjHW3goQf8afoisi0luXc2S6H7fPh3o7iwhCU7hiMnPJgMEsYjfTBKohCzr6G-n-O4E_0gwWsnEkytPmOmZlQnG5yavmOr53OOxLaeEh2rk6SAeUk/s320/saw_goa.jpg" border="0" /></span></a></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-size:85%;"><span style="font-family:georgia;"><span style="font-size:0;"></span><o:p></o:p></span></span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="FONT-WEIGHT: bold;font-family:georgia;font-size:78%;color:#006600;" >Dilons savās atmiņās min faktu, ka sievietes tikušas zāģētas ar metāla asmeņiem, kam izveidoti lieli zobi. Mirstošo upuru vaidi un kliedzieni visvairāk bijuši dzirdami pēc vakariņām, jo eksekūcijas īpaši tika taupītas "dieva kalpu" pirmsmiega izklaidei.<br /></span></p><span style="FONT-WEIGHT: bold"><span style="font-family:georgia;font-size:78%;color:#006600;">Citi inkvizīcijas </span><a href="http://www.falsereligionfacts.com/chamber.html"><span style="font-family:georgia;font-size:78%;color:#3366ff;">izgudrojumi </span></a><span style="font-family:georgia;font-size:78%;color:#006600;">(!neskatīties cilvēkiem ar vājiem nerviem!)</span></span><span style="font-family:georgia;"><span style="color:#006600;"><br /></span><br /><br /><br /></span><span style="font-family:georgia;"></span><p style="FONT-FAMILY: georgia"></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Kādēļ portugāļi bija tik aizrautīgi katolicisma sludinātāji? Tam par pamatu kalpoja pāvesta Nikolaja V "Romanus Pontifex" - dokuments, kurā solīts visa veida atbalsts tam, kurš propagandēs kristietību Āzijā. Pēc Vasko Da Gamas ierašanās Indijā 1498.g. tirdzniecība kļuva ārkārtīgi ienesīga, taču portugāļi vairāk uzmanības veltīja impērijas iedzīvotāju kristīšanai. Tirgotājiem pa pēdām sekoja tikko dibinātās Jēzus Biedrības locekļi (jezuīti), kurus uz Goa sūtīja, lai tie palīdzētu portugāļu varasiestādēm pievērst kristietībai vietējos iedzīvotājus. Trūcīgākajiem biedriem tika garantēta iztika, vidusslāņa pārstāvjiem solīja amatus administrācijā; bez tam tika nodrošināts arī vietējo varasiestāžu militārais atbalsts.</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Franciska Ksavjē[ra] ierosinātā inkvizīcija Goa pavalstī tika ieviesta astoņus gadus pēc šī misionāra nāves. Tālajā Indijā inkvizīcija darbojās faktiski pēc saviem ieskatiem, jo Portugāles karalis atradās pārāk tālu, lai kaut ko varētu reāli ietekmēt. Šī tiesa paralēli savai pamatmisijai - izspiegot, notvert, tiesāt un sodīt maskējušos jūdaisma piekritējus, ar visiem pieejamiem līdzekļiem katolicismam pievērsa arī vietējos pamatiedzīvotājus. Tika aizliegta pamatvaloda, nedrīkstēja audzēt svēto augu </span><a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Ocimum_tenuiflorum"><span style="font-family:georgia;">tulasi </span></a><span style="font-family:georgia;">un piekopt senos rituālus. Indieši, protams, portugāļu plāniem pretojās, un rezultātā notika masveida emigrācija uz dienvidiem un zemes vidieni.</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Lai kaut cik mazinātu etnisko izmaiņu apmērus, vietējie bramīni bieži pieņēma kristietību, kas vairāk nozīmēja atpirkšanos no koloniālās varas. Patiesībā daudzviet slepeni tika pielūgtas senās dievības. Lai arī portugāļi bija nopostījuši simtiem tempļu un svētumus sabojājuši vai sasvieduši akās, cilšu iedzīvotāji savus elkus atrada, un paslēpa mežos, kur tos slepeni pielūdza. </span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Nav precīzi nosakāms, cik Goa inkvizīcijas upuru bija indiešu vidū - dokumentēti ir ap 16 000 izrēķināšanās gadījumu. Pavisam ierasts bija, ka inkvizīcijas moku kambaros nokļuva sievietes, kas nepakļāvās kolonistu varas pārstāvju fiziskajai iekārei. Ar savu uzvedību kolonizētajā Goa teritorijā portugāļi panāca, ka arī milzīgs skaits vietējo pareizticīgo kristiešu zvērēja nekad nepakļauties Romas diktātam (daļa notikumu atainota </span><a href="http://smiltis.blogspot.com/2008/04/androniks-elpidinskis.html"><span style="font-family:georgia;">fragmentā </span></a><span style="font-family:georgia;">no Andronika Elpidinska grāmatas "18 gadi Indijā"). </span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;">Pilnīgāks Goa inkvizīcijas </span><a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Goa_Inquisition"><span style="font-family:georgia;">apraksts </span></a><span style="font-family:georgia;">.</span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;"><a href="http://ramtai-ramtai.blogspot.com/2008/09/orisa-indija-septembris-2008-minot.html">Notikumi Orisā</a></span><span style="font-family:georgia;"><br /></span></p><div style="TEXT-ALIGN: center;font-family:georgia;" ><span style="font-family:georgia;">_________________________<br /></span></div><p class="MsoNormal" style="font-family:verdana;"><span style="font-family:georgia;font-size:85%;"><o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;font-size:85%;"><o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal" style="font-family:arial;"><span style="font-family:georgia;font-size:85%;color:#ffffff;"><o:p>...</o:p></span></p>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-18161812714222520172008-08-20T10:33:00.018+03:002008-08-29T11:40:22.054+03:00holy prepuce<span style="font-size:180%;color:#ff6600;"><strong></strong></span><br /><span style="font-size:180%;color:#ff6600;"><strong>Svētā priekšāda</strong></span><br /><span style="font-size:85%;"><span style="color:#ff6600;">****************************</span><br /><br />Svētā priekšāda (priekšāda*, <em>latīniski - prepucium, præputium</em>) ir viena no dažādajām relikvijām, ko attiecina uz Jēzu Kristu. Viduslaiku Eiropā pat vairākas baznīcas vienlaicīgi pasludināja, ka tās ir Jēzus priekšādas glabātājas. Protams, šim pielūgsmes objektam (objektiem) tika piedēvētas brīnumainas spējas.<br /><br />Kā Jēzus relikvija Sv.Priekšāda parādās vien viduslaiku Eiropā. Pirmā pierakstītā liecība nāk no 800. g. decembra, kad </span><a href="http://lv.wikipedia.org/wiki/KÄrlis_Lielais"><span style="font-size:85%;">Kārlis Lielais </span></a><span style="font-size:85%;">to iedod pāvestam Leo III, kurš kronē Kārli par imperatoru. Kārlis apgalvojis, ka priekšādu viņam lūgšanu laikā atnesis eņģelis, lai arī ir prozaiskākas ziņas, un priekšāda esot bijusi Bizantijas Imperatores Irēnes laulību dāvana. Pāvests Leo ieguvumu novieto Sv.Jāņa bazilikā Romā pie citām relikvijām. </span><br /><br /><span style="font-size:85%;">Pāvestam Leo III bija daudz ienaidnieku. Par pārkāpumiem (nav zināms, cik reāliem) pūlis viņu iedzina baznīcā un sasita līdz asinīm. 799.g. Leo bēga pie Kārļa Lielā, kurš pāvestu atjaunoja tronī. Iespējams, tieši tādēļ Leo Kārli kronēja par imperatoru. Leo visos jautājumos pilnībā pakļāvās Kārlim, ieskaitot baznīcas dogmatiku. Viņš nepiekrita vienīgi Filiokves tēzes gadījumā, ieņemot pozīciju, kas sakrīt ar tagadējās pareizticīgo baznīcas nostāju. Pāvests Leo III tika kanonizēts - 1673. gadā to panāca Kliments X.</span><br /><br /><span style="font-size:85%;">Atkarībā no informācijas avota lasāms, ka Svētā Priekšāda ir ne vien Romā, bet atrodamas vienlaicīgi vēl 8, 12, 14 un pat 18 citas Jēzus priekšādas dažādās vietās Eiropā. </span></span><span style="font-size:85%;">Viena no slavenākajām uzradās Antverpenē (Brabantas hercogiste) 1100. gadā kā dāvana no Baldvina I, Jeruzalemes karaļa, kurš to iegādājies Palestīnā pirmā krusta kara laikā. Šī priekšāda kļuva slavena, kad Kambrē bīskaps Eiharistijas svinēšanas laikā uz altāra audekla pamanīja trīs asins pilienu traipus. Šīm lielajam brīnumam par godu tika izveidota īpaša kapela un uzsāktas procesijas, lai godinātu brīnumaino relikviju. Laika gaitā šī vieta kļuva par svētceļnieku galamērķi. 1566. g. relikvija nozuda, bet kapela stāv vēl šodien. To rotā divi Anglijas karaļa un viņa sievas, Jorkas Elizabetes 1503. g. dāvātie logi ar vitrāžām.</span><br /><span style="font-size:85%;"></span><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhGIuT_5tdFC5rVmNlX4xfRTs_BNKHqb6rLmUP1V1jq5HZzhpwcbeEyPNst6QnMYFE0-8hVWWlA4QPx4bA8eKSgxS3303mr0Qc1jehFCyw93DBa98Zw0dqkjHKuB_VfEGKpmr2veJuxC8g/s1600-h/circums.jpg"></a><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi0on550TGKvS-dBkYRbGcWEqb9e0U26hkmcYTIzvs43ekapKo9tQbxXZA5NYamZo-mAyQ4FSxGewzcsjbwKujGvPAicPPLAKqvFfGyj7lwntfgbH_-qOyF6HGjyI6jarBsrEE8OJaNFKs/s1600-h/circums.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5236860456869901618" style="CURSOR: hand" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEi0on550TGKvS-dBkYRbGcWEqb9e0U26hkmcYTIzvs43ekapKo9tQbxXZA5NYamZo-mAyQ4FSxGewzcsjbwKujGvPAicPPLAKqvFfGyj7lwntfgbH_-qOyF6HGjyI6jarBsrEE8OJaNFKs/s320/circums.jpg" border="0" /></a><br /><span style="font-size:78%;"><strong>Jēzus apgraizīšana.</strong> Illumination from a missal, ca 1460. </span><a title="" href="http://en.wikipedia.org/wiki/Circumcision#cite_note-30"><span style="font-size:78%;">[31]</span></a><span style="font-size:78%;"><br /></span><a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Image:Circoncision-vers1460misselclermontferrand-bmms72fo356.jpg"><span style="font-size:78%;">Attēla oriģināls</span></a><br /><br /><span style="font-size:85%;">Šaruā abatija uzstāj, ka Kārlis Lielais Svēto Priekšādo rādījis mūkiem. 12.gs. sāk. tā tikusi paņemta uz procesiju Romā un vispirms prezentēta pāvestam Inokentam III, kuram tika lūgts noteikt tās autentiskumu, taču pēdējais no šī izaicinājuma atteicies. Lai kā tur bija, arī šī relikvija nozuda uz ilgu laiku, līdz 1856. gadā, restaurējot abatiju, kāds strādnieks sienā atrada slēptuvi ar relikvijām, kur atradās arī pazudusī priekšāda. Šis atradums izraisīja teoloģisku konfliktu ar iedibināto Kalkatas Svēto Priekšādu, kur gadsimtiem ilgi Baznīca to pielūdza oficiāli. 1900.g. katoļu baznīca radušos dilemmu atrisināja, nosakot, ka no draudzes tiks izslēgts jebkurš, kam ienāks prātā kaut ko rakstīt vai runāt par Sv.Priekšādu. Pēc ilgām debatēm 1954.g. sods tika noteikts vēl stingrāks, piemērojot izraidīšanu. Vēlāk II Vatikāna koncils Svētās Apgraizīšanas dienu izņēma no Baznīcas kalendāra, tomēr Austrumu katoļi vēl arvien turpina svinēt Tā Kunga Apgraizīšanas dienu 1. janvārī.</span><br />^^^^^^^^^^^^^^^^<br /><span style="font-size:85%;"></span><br /><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:130%;color:#cc0000;">Par Kalkatu...</span> </span><br /><br /><span style="font-size:85%;"><a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Calcata">Kalkata </a>atrodas 45 km uz ziemeļiem no Romas. 1930.g. šī vieta tika pasludināta par bīstamu dzīvošanai un vietējie iedzīvotāji to pameta, pārceļoties uz tuvējo Jaunkalkatu (Calcata Nuova). Kopš 1960. gada tukšo vēsturisko centru sāka apdzīvot dažādi mākslinieki un hipiji. Viņi aizņēma visas viduslaikos celtās akmens un mūra ēkas un galu galā pat iegādājās tās īpašumā. To redzot, valdība atcēla savu lēmumu par vietas bīstamību, un mākslinieki vēsturisko ciematiņu sāka atjaunot. Mūsdienās tā ir plaukstoša komūna, kuras kodolu veido apmēram 100 visu vecumu hipiji un dažādu virzienu <em>New Age</em> pārstāvji. </span><br /><br /><span style="font-size:85%;"></span><br /><a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjKb3oFewbQ-MFZXDr1cRTCGdHbR-mF5FN2G6V2FL4wajrTf3FugfCH7ZsWx-M-LMp8WsEDxh87HymHNmecG_xh9LpLR5JHyvrDFaERA_oG4dCNgID42gO-TWHmAVmaJ0nAK-jMsCcnuCg/s1600-h/kalkata.jpg"><img id="BLOGGER_PHOTO_ID_5236851813347484626" style="CURSOR: hand" alt="" src="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEjKb3oFewbQ-MFZXDr1cRTCGdHbR-mF5FN2G6V2FL4wajrTf3FugfCH7ZsWx-M-LMp8WsEDxh87HymHNmecG_xh9LpLR5JHyvrDFaERA_oG4dCNgID42gO-TWHmAVmaJ0nAK-jMsCcnuCg/s400/kalkata.jpg" border="0" /></a><br /><br /><strong><span style="font-size:78%;color:#006600;">Skats uz viduslaikos celto vēsturisko Kalkatu.<br /></span></strong><br /><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:130%;color:#cc0000;">Par Kalkatas relikviju...</span> </span><br /><br /><span style="font-size:85%;">Vietējā leģenda vēsta, ka priekšāda, ko savulaik pāvestam Leo dāvināja Kārlis Lielais, tikusi nozagta Romas aplenkuma laikā 1527.g, un to izdarījis kāds vācu kareivis. Tai pašā gadā viņu ieslodzīja [cik noprotams, Kalkatas] cietumā, kur viņš relikviju esot noslēpis. 1557. g. relikviju atrada, sāka pielūgt un turpināja darīt gandrīz līdz mūsdienām, jo Baznīca par to deva desmit gadu grēku atlaidi svētceļniekiem. </span><br /><span style="font-size:85%;">"Šogad relikvija netiks izstādīta, jo tā no manas mājas ir nozudusi", - tā pirms tradicionālās procesijas 1983. g. sanākušajiem ticības brāļiem paziņoja Kalkatas baznīcas priesteris, kurš svētumu bija glabājis savā drēbju skapī apavu kastē. </span><span style="font-size:85%;">Par šo negadījumu plašāk var izlasīt <a href="http://www.slate.com/id/2155745">šeit</a>. </span><br /><br /><span style="font-size:85%;">*Priekšāda: <a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Foreskin">http://en.wikipedia.org/wiki/Foreskin</a> </span><br /><span style="font-size:85%;">Apgraizīšana: </span><a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Circumcision"><span style="font-size:85%;">http://en.wikipedia.org/wiki/Circumcision</span></a><br />^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-53331067681002681982008-06-25T09:33:00.007+03:002009-06-16T10:29:32.523+03:00Senās Romas vēstures izpēte<p class="MsoNormal"><span style="font-size:100%;">Tiek uzskatīts, ka jau kopš mūsu ēras IV gs. Romas impērijā parādījās pirmie Romas vēstures apraksti, ko izmantoja kā mācību līdzekļus skolās. Pie tāda veida darbiem pieskaitāms arī neliels Eitropija sacerējums (60-ie gadi), kas Bizantijas skolās ilgu laiku kalpoja kā mācību materiāls. Stipri vēlāk tika izveidotas izziņu vārdnīcas, kurās ievietoja romiešu darbinieku vārdus un to nozīmi. Sastādīja seno vēsturnieku darbu fragmentu vai to īsa izklāsta krājumus, kā arī patstāvīgas vēsturiskas hronikas.<?xml:namespace prefix = o /><o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal">Tā IX gs. parādījās Georgija Sinkella vēsturiskā hronika. Tai pat laikā tika sastādīta patriarha Fotija vārdnīca un krājums "Bibliotēka". X gadsimtā pēc imperatora Konstantīna VII rīkojuma tika izveidots liels krājums, kurā ietilpa Polībija, Sicīlijas Diodora, Kasija Diona un citu antīko autoru darbu daļas. Ziemeļitālijā izveidojušās sociāli - ekonomiskās un politiskās attiecības XIV-XV gs. pilsētu augstākās sabiedrības vidū radīja interesi par savas dzimtenes vēsturi, pirmām kārtām - par antīko vēsturi. Skatieni tika vērsti uz seno arhitektūras pieminekļu drupām, antīko mākslas darbu atliekām un seno autoru uzrakstiem un rokrakstiem. (Patlaban vairāku antīko sacerējumu autentiskums tiek nopietni apšaubīts. Tikpat diskutabla ir arī dažu senatnes autoru reāla aksistence, jo antīkie rokraksti, ko XV gadsimtā "dienas gaismā" cēla humānisti, vēlāk tika apstrīdēti un atzīti par viltojumiem., M.Š.).</p><p class="MsoNormal"><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:100%;">Sākotnēji antīkās kultūras fanu un cienītāju (t.s. humānistu) darbība aprobežojās ar seno monētu, rokrakstu un mākslas pieminekļu krāšanu. Viens no pirmajiem kolekcionāriem bija gados jaunais Ankonas pilsētas tirgotājs Čiriano. Lielāko seno rokrakstu kolekciju izveidoja humānists Podžio Bračolīni (1380.-1459.). Apmeklējot klosterus, viņš pētīja dievkalpošanas pergamentus un zem vēlākajiem reliģiskajiem tekstiem meklēja nodzēstos antīko rakstnieku darbu tekstus. Podžio pūliņi "vainagojās ar panākumiem": tika atrasti par zudušiem uzskatītie Cicerona, Tacita, Lukrēcija un citu antīko autoru darbi. Podžio laikabiedrs Lorenco Valla 1440.g. publicēja darbu par imperatora <a href="http://en.wikipedia.org/wiki/Donation_of_Constantine">Konstantīna edikta viltojumu</a>. Šis edikts it kā noteica, ka viņš Romas pārvaldi nodod pāvestu rokās.</span> </span></p><p class="MsoNormal"><span style="font-size:85%;"><strong>Piebilde:</strong> </span><span style="font-size:85%;">Vairāk par t.s. humānistu Bračolīni atrodams rakstā "<a href="http://smiltis.blogspot.com/2009/05/truthknights.html">Par viņu veikumu tiek klusēts</a>" <em>(nodaļa Roberts Baldaufs).</em></span></p><p class="MsoNormal"><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:0;"></span></span><span style="font-size:100%;">XV gs. vidū Romā tika izveidots pirmais latīņu un seno grieķu rokrakstu krājums Vatikāna bibliotēkā. Tai pat laikā izveidojās arī Vatikāna muzejs, kurā atradās galvenokārt romiešu antīkie mākslas darbi. 15. un 16. gs mijā par senatnes izpētes centriem kļūst Francijas, Anglijas, Vācijas, Čehijas un Polijas universitātes, kā arī ģimnāzijas, kurās mācīja latīņu un sengrieķu valodu, literatūru un vēsturi.<o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal"><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:0;"></span></span><span style="font-size:100%;">XVIII gs. vidū Utrehtā tika izdots franču pētnieka Luī de Bofora "Prātojums par Romas pirmo piecu gadsimtu neticamību" (1738.g.), kur viņš pārliecinoši norāda uz vairākām pretrunīgām vietām Tita Līvija vēstījumā, kas liek šaubīties par iespēju veidot zinātnisku Romas seno vēsturi, balstoties tikai literatūras datos. Visai būtiski Romas senās vēstures izprašanai bija vēsturiski - filosofiskajiem darbiem, ko sarakstīja itālis Džambatista Viko, francūži Monteskjē un Voltērs. XVIII gs. beigās tika publicēts ievērojamā angļu vēsturnieka Eduarda Gibona "Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture". Kā pamatiemeslus impērijas bojāejai viņš min imperatoru varas despotismu un kristīgās ideoloģijas negatīvo iedarbību, kas izsauca politisku vienaldzību. Lielu uzmanību pētnieks veltīja brīvo iedzīvotāju nabadzīgāko slāņu un vergu sacelšanās kustībām. Anglijas konservatīvajās aprindās Gibona darbs izraisīja milzīgu niknumu un radīja lielu iespaidu zinātniskās vēstures attīstībā Rietumeiropā un Krievijā.<o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal"><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:0;"></span></span><span style="font-size:100%;">Pateicoties vairāku holandiešu un franču zinātnieku veikumam, XIX gs. pētnieki vēstures avotus sāka analizēt kritiski, antīko autoru liecības precizējot un papildinot ar etnogrāfijas un arheoloģisko izrakumu materiāliem. Dāņu pētnieks Bartolds Georgs Nīburs (1776. - 1831. gg.) ar analoģijas metodi (izmantojot etnogrāfiskos datus) centās restaurēt notikumu gaitu. Viņa darbs par Romas vēsturi netika pabeigts, bet ir lielā mērā ietekmējis laikabiedrus un nākamos vēsturniekus. Viņu dēvē par vēsturiski - kritiskās metodes radītāju. Jāteic, ka viņš tikai izstrādāja šo metodi, balstoties uz XVII - XVIII gs. nīderlandiešu un franču zinātnieku pētījumiem. Nībura metodi pārņēma Teodors Mommzens (1817. - 1903. gg.) un Šveicē izdeva pirmo sējumu savai "Romas vēsturei", kas viņu padarīja slavenu visā Eiropā. No 1858. Mommzens līdz pat mūža galam kļūst par Berlīnes universitātes profesoru. Viņš ir 1500 darbu autors, no kuriem daudzi ir izcili nozīmīgi.<o:p></o:p></span></p><p class="MsoNormal">Pilnu tēmas tekstu var atrast <a href="http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/History/bok/22.php">šeit</a>. Tulkoja Māris Šverns<o:p></o:p></p><p class="MsoNormal"><span style="font-size:85%;"><span style="font-size:0;"></span></span></p><p><strong><span style="color:#990000;">Viena no YOUTUBE reliģiskajām atklāsmēm<br /></span></strong><embed src="http://www.youtube.com/v/da8HagRvDGE&hl=" width="425" height="344" type="application/x-shockwave-flash" fs="1" allowscriptaccess="always" allowfullscreen="true"></embed></p><p><span style="font-size:85%;"></span></p><p><span style="font-size:85%;">**************************************</span></p>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-48187897669563261952008-05-22T14:02:00.004+03:002008-05-22T14:07:30.250+03:00Pseidovēsturiskie materiāli III<span style="font-size:85%;"><span style="font-size:130%;color:#990000;"><strong>Laiks ap Jeruzalemes nopostīšanu</strong></span><br /><br /><strong><span style="font-size:78%;">Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Romas impērijas ietekmes zonā (un, protams, arī citur pasaulē) risinājās notikumi, kas [vairumā] gadu gaitā it kā zaudējuši savu nozīmību. Taču jāsaka – nekas nerodas pats no sevis un nekas nepaliek pilnīgi bez sekām. Zemāk lasāmais raksts ir mēģinājums ieskatīties senajos notikumos no mazāk zināma skatpunkta un rast tā laika plašāku redzējumu. Kā galvenais informācijas avots izmantoti Josifa Flāvija darbi „Jūdu senlietas” un „Jūdu kari” savienojumā ar citu vēstures pētnieku atsaucēm</span></strong><br /><br /><strong><span style="font-size:100%;color:#990000;">Josifs un ben Zakkai<br /></span></strong><br /> Jotapatas cietokšņa aplenkuma laikā (t.i.- neilgi pirms Jeruzalemes nopostīšanas) Josifs Flāvijs zaudēja savu sievu - bojā gāja visa viņas ģimene. Kaujas par cietoksni bija ļoti sīvas un turpinājās apmēram mēnesi. Josifs prasmīgi un atjautīgi vadīja aizstāvjus, tādējādi ļoti sakaitinot romiešus. Kad Vespasiāns cietoksni beidzot ieņēma, romiešu galvenais uzdevums bija notvert pašu Josifu. Tika uzsākta totāla pārmeklēšana, taču viņam izdevās nepamanītam iziet cauri karavīru rindām un nokļūt pazemē, kur jau bija noslēpušies apmēram četrdesmit cilvēku - jūdu augstmaņi, kuri turklāt bija sagādājuši lielus pārtikas krājumus.<br /><br /> Taču Josifu kārtējo reizi nodeva (šoreiz kāda sieviete) un nu viņš nonāca izšķirīgas izvēles priekšā - vai nu padoties romiešiem, vai kopā ar visiem izdarīt pašnāvību. Josifs noturēja garu runu par pašnāvības neatbilstību jūdu Likumam, bet tai nebija vajadzīgā iespaida. Gluži pretēji - viņš [aicinādams uz padošanos] pārējo acīs bija kļuvis par nicināmu nodevēju. Atrodoties nāves briesmu priekšā, Josifs izdomāja šaušalīgu izeju no situācijas: tika norunāts, ka tiek skaitīts uz trīs, un nākamais ar dunci nogalina iepriekšējo biedru. Notika tā, ka beigās palika divi, no kuriem viens izrādījās Josifs. Šoreiz viņam izdevās pārliecināt otru, ka gadījumā, ja tas paliks dzīvs, viņam nāksies uzņemties lielu grēku, jo finālā būs jānogalina pašam sevi.<br /><br /> Kad romieši Josifu veda kā gūstekni, daudzi no pūļa sauca, lai viņš tiek sodīts kā nekrietns nodevējs - jau bija piemirsts, ka viņš, jūdu pavēlniecības norīkots, varonīgi vadīja cietokšņa aizstāvjus. Šo stāstu dokumentējis pats Josifs (darbā "Jūdu karš"), un kādu no detaļām, ļoti iespējams, atainojis pēc sava prāta, taču principā sakrīt ar elektroniskajā jūdu enciklopēdijā (EJE) atrodamo informāciju. Šis gandrīz fantastiskais notikums pārsteidza gan ortodoksālos jūdus, gan romiešus un līdz pat mūža beigās Flāvijam bija jāsamierinās ar aizdomām no abām pusēm.<br /><br /> Kad Josifu atveda pie Vespasiāna, kurš tolaik vēl bija tikai romiešu armijas pavēlnieks, Josifam izdevās izlūgties slēgtu sarunu, kurā piedalījās arī Vespasiāna dēls Tits un vēl pāris cilvēku. Tā vietā, lai Josifu vestu uz Romu pie imperatora Nērona publiskai sodīšanai, viņam nozīmēja stingru uzraudzību un apsardzi, līdz laikam, kad piepildīsies Josifa pareģojums, ka Vespasiāns un pēc viņa arī dēls Tits kļūs par imperatoriem. Lai arī Vespasiānam jau iepriekš vairākos gadījumos tika pareģota spoža nākotne un slava (savās "Annālēs" romiešu hronists Tacits min 5 gadījumus), Josifa gaišredzība Vespasiānu ieintriģēja īpaši, jo citu gūstekņu nopratināšanā noskaidrojās, ka Josifs vēl pirms aplenkuma bija paredzējis dienu, kad romieši ieņems Jotapatu.<br /><br /> Viss notika, kā pareģots, un Josifs kopā ar brīvību un imperatoru labvēlību ieguva arī tiesības lietot Flāviju dinastijas vārdu. Jeruzalemes kaujās viņš mēģināja pierunāt jūdus atteikties no bezjēdzīgās asinsizliešana, taču nesekmīgi. Jeruzalemes sakarā ir jāpiemin nostāsts par to, ka ievērojamais rabbi Johanans ben Zakkai arī izteicis Vespasiānam līdzīgu pareģojumu, taču pēc notikumu gaitas salīdzināšanas tas noraidīts kā izdomājums, jo laikā, kad ben Zakkai kā miris tika ievietots zārkā, lai izkļūtu no aplenktās Jeruzalemes, Vespasiāns jau bija imperators un atradās Romā.<br /><br /> Uzmanību piesaista fakti, kas atrodami EJE: pēc nostāsta ideju par glābšanos zārkā izteikuši Johanana mācekļi. Ļoti iespējams, ka šai gadījumā var manīt arī paša Josifa Flāvija ietekmi uz notikumu gaitu. Jeruzalemes aizstāvji bija nolēmuši turēties līdz pēdējam cilvēkam un brīžos, kad nenotika kaujas ar romiešiem, jūdi cīnījās savā starpā, jo aizstāvju spēki sastāvēja no dažādiem politiskiem grupējumiem. Johanans ben Zakkai atbalstīja farizeju mēreno spārnu un būtībā neatbalstīja sacelšanos, tādēļ mācītajam ben Zakkai nāve draudēja jebkurā gadījumā, taču tas nozīmētu, ka aizies bojā viss jūdaisma pamats - Tora, kuras pētīšanu un papildināšanu tolaik veica ben Zakkai vadībā. Formāli viņš bija viens no pretošanās cīņu vadoņiem un kā tāds svinīgi tiktu tiesāts Romā. Plāns bija tāds, ka ben Zakkai lūgs Romas imperatoram Sinedriona pārcelšanu uz Javnu, kur varētu turpināt Toru un saglabāt pēctečiem. Viss notika kā iecerēts, un Sinedrionu jeb Augstāko tiesu pārcēla uz Jamnu.<br /><br /> Arī Josifs pārstāvēja farizejus, kuriem bija daudz progresīvāks pasaules uzskats kā saduķiešiem. Pēdējo politika bija vienkārša - ar Likuma palīdzību turēties pie varas vienīgi sava personīgā labuma gūšanai. Farizeji centās Likumu tulkot filosofiski; līdzīgi domāja un strādāja arī Johanans ben Zakkai. Pateicoties viņam, farizeji sinedrionā savulaik ieguva faktisku pārsvaru pār saduķiešiem. Iesējams, farizeji ar Josifa Flāvija palīdzību šo plānu īstenoja kopīgi, lai arī tradicionāli tiek reklamēts, ka Josifs jūdu acīs pēc Jotapatas notikumiem bija kļuvis par nodevēju.<br /><br /> Johanāns ben Zakkai bija mācītais vīrs (tanna), kurš panāca, ka romieši atļāva Sinedrionu pārcelt uz Jamnu, kur rabīni varēja turpināt Toras studēšanu un rakstīšanu. Ja tas nebūtu noticis, mūsdienu pasaule būtu pavisam citāda. Jau kopš 18 gadu vecuma viņš nepārtraukti studēja Svētos Rakstus, atradās Šimona ben Gamliela I tuvumā un vadīja Sinedrionu (Jeruzalemes augstākā politiskā, reliģiskā un juridiskā tiesa). Viņš panāca, ka Tempļa kalpu vidū pārsvaru gūst farizeji un "priesteru dēlu" privilēģijas samazinās. Tas bija politiski ļoti grūts process, jo priesteru dzimtas pilnībā atradās saduķiešu ietekmē. Johanāna ben Zakkai ideāli bija gan miers starp valstīm un tautām, gan arī starp atsevišķām ģimenēm un cilvēkiem. Acīmredzot ben Zakkai cerēja, ka konflikts ar Romu tiks atrisināts mierīgā ceļā.<br /><br /> Tiek uzskatīts, ka arī ben Zakkai paredzēja Jeruzalemes krišanu un Tempļa izpostīšanu. Kad tas notika, viņš bija ne mazāk satriekts kā tie, kas šo traģēdiju negaidīja un vērtēja to kā Dieva sodu par atkāpšanos no paražām. Viņš mācīja, ka izpirkšanu var iegūt arī bez upurēšanas - ka pietiek ar žēlsirdīgiem darbiem un mīlestības izrādīšanu pret tuvāko. Ar šo Johanāns ben Zakkai dzīvē praktiski ieviesa daudzu iepriekšējo praviešu domu, ka tikums ir augstāk vērtējams par kultu. Tempļa kalpošanas vietā ben Zakkai piedāvāja studēt Likumu un zināšanas izplatīt tautā. Pēc viņa domām, tas ir cilvēka dzīves galvenais uzdevums.<br /><br /> Ir teikts, ka Johanans ben Zakkai bija vienkāršs un nenogurdināms darba rūķis un rūpīgi izstudēja visus pieejamos jūdu rakstus - līdz pat sīkākajam. Viņš bija labi izglītots dažādās disciplīnās, ieskaitot gematriju (hermētisma paņēmiens)... nekad nav ielaidies tukšās pļāpās... vienmēr sastapts, nodarbojamies ar mācību... vienmēr pats vēra durvis saviem mācekļiem. Satiekoties vienmēr sveicināja pirmais - arī jūdiem nepiederošos. Sekojot Hillela mācībai, viņš aicināja: "Mīli mieru, tuvinies tam, mīli cilvēkus un tuvini tos Torai". Par sevi Johanans ben Zakkai esot teicis: "No saviem skolotājiem esmu paņēmis ne vairāk kā aiznes muša, pieskaroties okeānam". Ir teikts, ka viņš bija viens no pirmajiem mācītajiem vīriem, kurš nodarbojies ar mistiku. Viņam piedēvētie izteikumi šai sfērā izceļas ar augstu stilu un eksaltāciju, taču neļauj apjēgt viņa doktrīnu būtību.<br /><br /> Gan reliģiozā, gan vēsturiskā jūdu tradīcija viņā redz jūdu "pavarda" glabātāju: pasaulē izkaisītie jūdi lielā mērā ir pateicību parādā Johanana ben Zakkai tālredzīgajai un mērķtiecīgajai darbībai - viņš radīja iespēju jūdiem saglabāties kā tautai un vairot savu garīgo un kultūras mantojumu. Viņš gādāja, lai par Sinedriona vecāko pēc viņa tiktu ievēlēts Hillela pēctecis. Pats ben Zakkai bija Hillela skolnieks un augstā amata mantinieks. Savukārt par Hillelu ir šāds nostāsts: Kāds pagāns, kurš bijis ar mieru pāriet jūdaismā, aicinājis, lai Hillels viņam iemāca Toru, kamēr spēj nostāvēt uz vienas kājas (jo tiek uzskatīts, ka Tora ir ļoti apjomīga). Uz to, Hillels atteicis: "Nedari otram to, ko nīsti pats - tā ir visa Tora. Viss pārējais ir komentāri".</span><br /><p align="center"><span style="font-size:85%;">********************************************</p><div align="left"><br /><br /><span style="font-size:100%;color:#990000;"><strong>Josifa „spēlīte” Jotapatas cietokšņa pazemē<br /></strong></span><br /> Neviens vairs nepierādīs, ko īsti runāja Vespasiāns ar Josifu, kad tas padevās romiešiem, jo vienīgais, kurš par to liecinājis, ir pats Josifs Flāvijs. Iespējams, viņu pamatīgi pratināja sakarā ar pareģojumiem (kā lasāms "Jūdu karos"). Taču, nez vai Josifa paziņojums, ka Vespasiāns iegūs imperatora titulu, bija pēdējam pārsteigums, jo viņš sen pirms tam jau vairākos veidos tika "brīdināts" par savu nākotni.<br /><br /> Šai ziņā Josifa teiktais nebija autoritatīvs kaut vai tādēļ, ka katrs pielūdza savu dievu. Pie tam, pareģojumu saturu Josifs varēja uzzināt kur un kā vien vēlētos, jo viņa sabiedriskais stāvoklis nodrošināja iespēju piekļūt visdažādākajai informācijai. Ticamākais ir, ka Fosifam dzīvību izdevās glābt, izstāstot visos sīkumos savu "pazemes noslēpumu". Tieši šis stāsts varēja mainīt Vespasiāna domas par Josifa spējām, un tādēļ Vespasiāns līdz pareģojuma dienai nolēma Josifu atstāt dzīvu. No svara bija arī tas, ka Josifs nāca no senas jūdu ķēniņu un priesteru dzimtas, un par jūdiem viņš tolaik zināja vairāk kā jebkurš cits.<br /><br /> Un tagad - par to, kas īsti notika alā, kur visi kā viens bija bruņoti ar nažiem, un jebkurā brīdī Josifs varēja tikt nogalināts kā nodevējs (mēs tagad zinām, ka padošanās tika vērtēta kā nelietīga nodevība). Iztēlojieties...<br /> Visi nostājas aplī un tiek norunāts, no kuras vietas sāks skaitīt. Pirmais... otrais... trešais... - trešais mirst no naža dūriena. Viens, divi, trīs - trešais mirst no naža dūriena. Dūrējs katrreiz ir nākamais aiz trešā. Kā zināms, iesākumā tur stāvēja 41 vīrs. Aplis seko aplim, bet Josifs vēl aizvien ir dzīvs. Viens, divi, trīs - un palikuši vairs tikai divi cilvēki. Tagad Josifam būtu jānogalina tas otrs, taču viņš to nedara. Viņš pārliecina arī otru, ka jāizvēlas nevis pašnāvība, bet padošanās. Citi avoti gan vēsta, ka abi bijuši vienās domās jau pirms šīs "spēlītes", taču tas nozīmē, ka abu izglābšanās ir vēl jo lielāks brīnums. Lai vai kā - Josifs nonāk romiešu gūstā; un diez vai kādam viņš būtu ļoti jānosoda, jo: 1) viņa draugs Nikanors caur alas atveri pirms tam ilgi un neatlaidīgi centās Josifu pierunāt uz padošanos; 2) pašu jūdu starpā nebija vienprātības par pretošanos romiešiem - pirms tam jau vairākas reizes Josifs jau tika nodots.<br /><br /> Bet nu - matemātika! Izrādās, ka pastāv formula, pēc kuras var izskaitļot, kura vieta aplī jāizvēlas, lai, skaitot uz trīs, vienmēr paliktu pēdējais. Otra iespēja ir - no galvas iemācīties kura būtu īstā vieta gan 41 cilvēka, gan 40 (gan 25, utt.) gadījumā. Mēs zinām, ka Josifa sadarbības partneris kopš Sinedriona laikiem bija Johanāns ben Zakkai, kurš bija studējis gematrijas noslēpumus. Gematrija sevī ietver arī plašas zināšanas par skaitļu izmantošanu. Secinājumi lai paliek lasītāja ziņā, jo neapgāžamu pierādījumu vairs nav nevienas versijas pierādīšanai.<br /><br /> Vespasiāns savos valdīšanas gados pierādīja sevi kā ļoti apdomīgu un saimniecisku vadītāju - impērijas ekonomiku viņš saņēma visai bēdīgā stāvoklī, taču, pieņemot dažus pavisam nepopulārus lēmumus, valsts kase atkal piepildījās. Tieši viņš ir spārnotā izteiciena "nauda nesmird" autors: tā viņš atbildēja dēlam Titam, kad tas izteica pārmetumus par maksas ieviešanu publiskajās tualetēs. Domājams, Vespasiāns jau pie Jotapatas noticēja, ka kļūs par imperatoru un viņam dzima ideja par savas komandas veidošanu. Vispusīgi informētais un izglītotais Josifs bija spēcīgs kandidāts. Drīz vien važas viņam noņēma un sāka izrādīt lielu godu. Kā raksta pats Josifs: "Tas notika pēc Augstākā gribas".<br /><br /> Turpinājumā vēl viens Augstākā gribas izpaudums daudzus gadsimtus vēlāk. Kāds kuģis Vidusjūrā iekļuva stiprā vētrā un uz kāda klintsraga dabūja sūci. Kapteinis pieņēma lēmumu, ka 15 vīriem kuģis ir jāpamet. Komanda vienādā skaitā sastāvēja no kristiešiem un turkiem. Lai viss būtu taisnīgi, uz klāja nostājās 30 vīri - 15 vieni un 15 otri. Izvēlējās vienu, no kura sākt, un rēķins gāja vaļā - katrs devītais bija spiests ielēkt jūrā. Un atkal apli pēc apļa kā gadījumā ar Josifu Flāviju - mokoši un nelokāmi tika skaitīts (šoreiz) līdz 9, kamēr uz klāja palika 15 cilvēku. Dievs bija gādājis, ka tie ir kristieši. Ja lasītājs domā, ka arī šoreiz tā ir matemātika, lai tūliņ pat ķeras pie uzdevuma risināšanas - varbūt līdz mūža galam izdodas atrast pareizo atbildi, jo pārskatāmo variantu ir ļo-o-oti daudz.<br /><br /> Tiem - kuri lasa tālāk: protams, ka arī šoreiz bija svarīgi zināt nostāšanās secību. Šim nolūkam izmantoja izteicienu, kur katram patskanim atbilst noteikta vērtība: no 5 līdz 1. Vārdi bija sakārtoti tā, lai patskaņi atrastos vajadzīgajā secībā. Pirmais patskanis norādīja, cik kristiešiem jānostājas, nākamais - cik turkiem; nākamais atkal attiecās uz kristiešiem, utt. Tā izveidojās sekojoša virtene: KKKKTTTTTKKTKKKTKTTKKTTTKTTKKT.<br /><br /> Vai kas tāds patiesībā jelkad ir noticis? Nav iemesla apgalvot, ka nē - ja nu vienīgi darbojošās puses varētu būt mainītās lomās. Varētu būt cita reliģiskā piederība vai tautība - atkarībā no tā, kurš to stāsta un kuram dievam izrādāms gods. Viens secinājums gan izriet pats no sevis - labāk ir būt izglītotam, un tad arī dievi būs labvēlīgi. Nākamajā reizē iepazīsimies ar Josifa runu pazemē - ar runu, kas bija jo gudri savērpta, bet tomēr nepārliecināja jūdu augstmaņus padoties romiešiem.</div><div align="center"><br /><br />********************************************</div><div align="center"> </div><br /><strong><span style="font-size:100%;color:#990000;">Josifs Flāvijs - runa Jotapatas pazemē<br /></span></strong>("Jūdu kari", III, 8., 5.nodaļa)<br /><br /> Baidoties par vardarbību pret sevi, bet arī pārliecināts, ka neizpildīs dievišķo gribu, ja ies bojā pirms viņam doto atklāsmju nodošanas, Josifs bezizejas stāvoklī viņus [visus, kas atradās pazemē] centās pārliecināt ar saprātīgiem argumentiem: "Kādēļ, mani draugi, mēs esam tik asinskāri paši pret sevi? Jeb kādēļ mēs gribam pārraut ciešo saiti starp ķermeni un dvēseli?<br /><br /> Saka - esmu kļuvis citāds - tas ir taisnība! Taču arī romieši to zina. Lieliski ir mirt kaujas laukā no uzvarētāja rokas. Ja es būtu bēdzis no romiešu zobena, tad patiešām būtu pelnījis, ka tieku nonāvēts ar paša zobenu, paša rokām; taču, ja viņiem ir vēlēšanās glābt ienaidnieku, tad jo vairāk mums ir pašiem sevi jāžēlo. Būtu neprātīgi, ja mēs sev nodarītu to, dēļ kā mēs ar viņiem cīnāmies. Mirt par brīvību ir labi - arī es to saku, taču - cīnoties, un no tā rokas, kurš to [brīvību] mums grib atņemt. Taču tagad viņi nedz kaujā ar mums grib iesaistīties, nedz dzīvību atņemt. Vienādi bailīgs ir tas, kurš negrib mirt, kad tas vajadzīgs, gan tas, kurš grib mirt, kad nevajag. Kas tieši mūs attur no tā, lai izietu pie romiešiem? Vai tās nav nāves bailes? Bet mēs sev gribam nodarīt tieši to, ko negribētu, lai nodara ienaidnieks?<br /><br /> - Nē, mēs baidāmies no verdzības, - cits bilst.<br /> - Jā, tagad mēs esam pavisam brīvi.<br /> - Varonim pašam sevi jānonāvē, - saka trešais.<br /> - Nē, tā ir sliktākā mazdūšība: es uzskatu, ka tas stūrmanis ir ļoti bailīgs, kurš vētras baidoties, vēl pirms stihijas kulminācijas nogremdē savu kuģi. Un bez tam, pašnāvība ir pretrunā ar visu eksistenci, un - tā ir noziegums pret Dievu, mūsu Radītāju. Nav neviena dzīvnieka, kurš mirtu apzināti, padarot sev galu. Jo tas ir dabas visvarenais spēks, ka katram ir vēlēšanās dzīvot. Tādēļ mēs saucam par ienaidnieku to, kurš atklāti grib mums atņemt dzīvību; un atriebjamies tam, kurš to apdraud slepus. Un vai jūs neapzināties, ka cilvēks izsauc uz sevi Dieva dusmas, ja viņš noziedzīgi atstumj viņa dāvanas? No Viņa mēs saņēmām savu esību - mums Viņa ziņā jāatstāj tās pārtraukšana.<br /><br /> Mūsu ķermenis ir mirstīgs un veidots no nīcīgas vielas; taču tajā mīt dvēsele, kas ir nemirstīga un satur Dievišķā daļu. Ja kāds iznieko vai slikti sargā īpašumu, ko tam uzticējis cits cilvēks, tad tas tiek vērtēts kā negodīgs un neuzticams; taču, ja kāds viņam Dieva uzticēto vardarbīgi izrauj no sava paša ķermeņa - vai tas var cerēt, ka izvairīsies Tā soda, Kuru viņš apvainojis? Ir pieņemts uzskatīt, ka jāsoda bēguļojoši kalpi, pat ja tie pamet cietsirdīgus saimniekus; bet mēs neuzskatām par grēku bēgt no Dieva - vislabākā saimnieka? Vai tad jūs nezināt, ka tie, kuri no zemes dzīves aiziet dabiskā nāvē, atdodot Dievam viņa doto tad, kad Viņš Pats atnāk tās paņemšanai, ka tie cilvēki nopelna mūžīgu slavu, dzimtas un pēcnācēju stiprumu, bet viņu dvēseles paliek tīras un bez grēka.<br /><br /> Tās iegūs svētu vietu debesīs, no kurienes pēc gadsimtiem atkal pārceļos nevainīgos ķermeņos. Bet to dvēseles, kuri neprātīgi sevi nonāvējuši, nokļūs visdrūmākajā pazemes valstībā; bet Dievs, viņu Tēvs, soda šos smagos noziedzniekus arī pēcnācējos. Viņš neieredz šo noziegumu, un visgudrais likumdevējs tam ir uzlicis sodu. Mums pašnāvnieki jāatstāj līdz saules rietam neapglabāti, kamēr uzskatām par savu pienākumu apglabāt pat savus ienaidniekus. ... Ja mēs gribam dzīvot, tad mums pašiem jāgādā par savu dzīvību, un mūs nekādi nedrīkstētu iespaidot žēlastības pieņemšana no tiem, kam savu varonību esam pierādījuši tik daudz reižu. Ja jau dodam priekšroku nāvei, - labi, lai tā nāk no uzvarētāja.<br /><br /> Es nepāriešu pretinieka rindās, lai kļūtu nodevējs pats savās acīs; jo tad es būtu vēl neprātīgāks par īstajiem pārbēdzējiem, jo viņu mērķis bija glābt viņu pašu dzīvības, bet man tā būtu iešana pretim savai nāvei. Taču es vēlos sev ļaunprātīgu nodevību no romiešu puses - ja, neskatoties uz viņu godīgajiem solījumiem, tikšu tiesāts, tad miršu ar prieku: tāda nodevība man būs labāks mierinājums kā uzvara".<br /><br /> Mēs zinām, ka Josifa runa vajadzīgo iespaidu neradīja, un sekoja t.s. Flāvija "spēle", kurā viņš "brīnumaini" izdzīvoja. Vēsturnieki sliecas domāt, ka Josifam bija patoloģiskas bailes no nāves, un tādēļ viņš par katru cenu gribēja padoties romiešiem. Bet, ja nu viņš patiešām bija saņēmis Dieva zīmes par jūdu, par savu un Vespasiāna nākotni? Cik vērojams Romas vēsturnieku hronikās, visās tā laika reliģijās un tautās pareģojumiem un sapņiem tika piešķirta liela nozīme.<br /><br /> Te jāatceras arī esēņi, kas bija plaši pazīstami, vairāk pateicoties viņu pravietojumiem – arī Josifs pie viņiem savulaik pavadīja vismaz gadu (pats esot teicis, ka - trīs). Esēņu dzīvesveids, uzturs, garīgās un fiziskās prakses noteikti viņiem palīdzēja piekļūt tuvāk Dievam un tādējādi tapt viedākiem. Ne velti viņus cienīja visas varas līdz pat Jeruzalemes izpostīšanai.</span><br /></span>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-24689698028406671052008-05-21T15:33:00.003+03:002008-05-21T15:45:55.049+03:00Pseidovēsturiskie materiāli II<span style="font-size:85%;"><span style="font-size:78%;"><strong>Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem<br /></strong></span><br /><span style="font-size:100%;color:#990000;"><strong>Fida Hassnains<br /><span style="font-size:130%;">Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"</span></strong></span><br /><br /> Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.<br /> Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."<br /> - Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?<br /> - Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:<br /> "Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?<br /> Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".<br /> Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.<br /> Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.<br /> Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.<br /> No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".<br /> Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.<br /> Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".<br /> Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.<br /> Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.<br /> Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.** <br /> "Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".<br /> Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.<br /> 1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.</span><br /><span style="font-size:85%;"><br /> Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.<br />(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"<br />Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS<br />The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)<br />Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,<br />Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881<br /><br />* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.<br />H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.<br />** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html</span>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0tag:blogger.com,1999:blog-4150726097599994885.post-18582060836463360142008-05-21T15:19:00.002+03:002008-05-21T15:30:54.106+03:00Pseidovēsturiskie materiāli I<span style="font-size:85%;"><span style="font-size:78%;"><strong>Ar šo konkrēto materiālu sākas rakstu sērija, ko nopietni vēstures pētnieki var arī nelasīt, taču filosofiski noskaņots indivīds, iespējams, atradīs labu vielu pārdomām.<br /></strong></span><br /><span style="font-size:130%;color:#990000;"><strong>Kad divi būs viens, un ārējais kā iekšējais...<br /></strong></span><br /> "Daudz noslēpumu Tu mums atklāji, bet mani Tu izvēlējies no visiem mācekļiem un teici man trīs vārdus, kas manī liesmo, bet kurus pateikt citiem es nespēju", - saskaņā ar "Toma darbiem" teic apustulis Toms, kura vārds gan no aramiešu gan grieķu valodas tulkojams kā "dvīnis".<br /> "Tie, kas ar mani, nesaprot mani" (Pētera darbi), - šo izteikumu var uzskatīt par Jēzus autentiskiem vārdiem, jo tos netieši apstiprina kanons: "Bet viņi no tā neko nesaprata; šie vārdi priekš viņiem bija svēti, un viņi neaptvēra sacīto" (Lk.18:34; "Daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdot, sacīja: kādi dīvaini vārdi! Kas tos var klausīties? [...]. Kopš tā laika daudzi no viņa mācekļiem attālinājās no Viņa un vairs negāja kopā ar Viņu (J.6:60,66).<br /> Nākamais aforisms, iespējams, arī satur vēsturisku graudu: "Kurš tuvs man, ir tuvu ugunij, bet kurš tālu no Manis, tas tālu no Valstības (Orig. - In Jeremiam homiliae.3:3). </span><br /><span style="font-size:85%;"> Saskaņā ar "Filipa darbiem" (34.) Jēzus teica: "Ja jūs sevī apakšējo nepadarīsiet par augšējo un kreiso par labo, nevarēsiet ienākt Manā Valstībā". Šim izteikumam (logionam) ir paralēles ar Nag-Hammadi Toma evanģēliju: "Jēzus viņiem teica: kad jūs padarīsiet iekšējo pusi par ārējo pusi, un augšējo pusi par apakšējo pusi; un kad padarīsiet sievieti un vīrieti par vienu, lai vīrietis nebūtu vīrietis un sieviete nebūtu sieviete; kad jūs padarīsiet aci acs vietā, roku rokas vietā un kāju kājas vietā, tēlu tēla vietā - tad jūs ienāksiet [Valstībā]" (Toma.27.).<br /> Arī atbildot saduķiešiem par augšāmcelšanos, Jēzus sacīja ko līdzīgu. Piem., t.s. Romas Klimenta Otrajā vēstulē korintiešiem teikts: "Pats Kungs uz kāda jautājumu par to, kad atnāks Viņa Valstība, sacīja: kad divi būs viens, un ārējais [būs] kā iekšējais, vīrieša dzimums kopā ar sievietes dzimumu būs ne vīrišķs, ne sievišķs". Tālāk turpat rakstīts: "Bet divi mēdz būt viens tad, kad mēs sakām viens otram patiesību un kad divos ķermeņos dabiski ir viena dvēsele. Un ārējais kā iekšējais nozīmē sekojošo: iekšējais nozīmē dvēseli, bet ārējais nozīmē ķermeni; tādēļ kā tavs ķermenis ir redzams, tā arī dvēsele tava būs atvērta labajos darbos. Un vīrišķais dzimums ar sievišķo - ne vīriešu, ne sieviešu - tas tādēļ, saka [Kungs], lai brālis, ieraugot savu māsu, nedomātu par viņu neko sievišķu, un māsa, ieraugot brāli, nepadomātu par viņu neko vīrišķu. Ja jūs tā rīkojaties, Viņš saka, atnāks Mana Tēva Valstība (Ps.-Slem. Ad Corinthios II.12; Clem.Strom.III.9).<br /><br /> - Ko nozīmē sieviete un vīrietis vienā ķermenī?<br /> - Mācība par augšējā sajaukšanu ar apakšējo un labās puses sajaukšanu ar kreiso, kā arī iekšējā savienošana ar ārējo ir absolūti identiska daosiešu mācībai par iekšējo alķīmiju. Līdz pat XX gadsimta vidum šīs zināšanas bija pieejamas tikai Ķīnas valdniekiem pietuvinātām personām. Uzcītīgi praktizējot noteiktus elpošanas vingrinājumus, iespējams panākt perfektu enerģētisko harmoniju gan fiziskajā, gan mentālajā, gan garīgajā līmenī, kas, savukārt, dod iespēju dzīvot vairākus gadsimtus ilgu mūžu.<br /><br /> Īsumā ideju par sievieti un vīrieti vienā ķermenī var skaidrot kā iņ un jaņ polu sapludināšanu. Tā rezultātā vispirms ir grandioza un izcila iekšējās gaismas parādīšanās. Cilvēks ar iekšējo redzi var vērot fantastisku enerģijas plūsmu, kas dažādās kultūrās aprakstīta vienādi, lai arī nosaukta dažādi. Klātesošā enerģija ilgstoši uztur ķermeni ideālā stāvoklī, no kā cilvēks visu laiku ir līdzsvarots, laipns un nepiespiesti vēlīgs pret citiem. Viņa iekšējo sajūtu varētu pielīdzināt pārpilnībai, tādēļ viņš ik brīdi gatavs otram kaut ko dot. Viņš runā ļoti sirsnīgi un acis raugās mīļi. Viņš nevienu nekritizē un arī sevi neizceļ, jo viņa pasaule ir ideāla - viņam nav nepieciešams tajā kaut ko mainīt. Lūk, kādēļ dažādos avotos atrodam Jēzus vārdus par labās puses samainīšanu pret kreiso pusi. Tā ir enerģijas līdzsvarošana, kas rada priekšnoteikumus ieiešanai "Tēva Valstībā".<br /><br />- Kādēļ gan bija tā, ka Jēzu saprata tikai daži? Kādēļ daudzi ar laiku no viņa novērsās? Kādēļ pēc pirmās sajūsmas un pacilātības sekoja vilšanās?<br />- Tādēļ, ka viņi nesaprata pašu galveno - cilvēkam pašam ir sevi "jāglābj". Cilvēkam ir jāiepazīst pašam sevi, jāatrod veids, kā izravēt sevī nezāles, lai iekšējais templis būtu tīrs un gaišs un Dieva gaisma varētu tajā iespīdēt un Svētais Gars nolaisties. Taču Jēzus laikabiedri nenoticēja paši saviem spēkiem... Viss palika pa vecam, ja ne vēl sliktāk.<br /><br /> Ir teikts, ka Jēzus uzturējās daudzos Persijas ciemos, un pilsētās, sludinot un dziedinot, un cilvēki acīmredzot, viņam sekoja lieliem pūļiem. Garīdzniekiem viņš teica sekojošo: "Klusumā dvēsele var satikt savu Dievu, un šajā klusumā ir gudrības glabātuve. Visi, kas ienāk šai klusumā, ieslīgst gaismā un tiek piepildīti ar gudrību, mīlestību un spēku. Šim klusumam nav ierobežojumu - tā nav vieta, kas norobežota ar sienām, apjozta ar akmens vaļņiem un apsargāta ar vīru šķēpiem. Cilvēki vienmēr sevī nes to svēto vietu, kur viņi var tikties ar savu Dievu. Lai kur viņi dzīvotu - kalna galā vai zemākajā ielejā vai klusā mājā - viņi ik brīdi var atvērt durvis un atrast klusumu, atrast Dieva māju, kas atrodas sirdī".</span>Mārishttp://www.blogger.com/profile/14440967612697390445noreply@blogger.com0