katarisms-IX

Laika posmā no 1179. līdz 1246. gadam
Baznīcas koncilos pieņemtie
represīvie pasākumi pret katariem

XI Vispārējais un III Laterānas koncils, 1179.g.
27. nodaļa/ ...Tā kā Gaskonā, Albī apkārtnē, Tulūzā un citās vietās ķeceru neprāts, ko dēvē par katariem, patarēņiem vai paulikāņiem, aizgājis tik tālu, ka viņi pārstājuši turēt noslēpumā savu kaitniecisko mācību, un sludina to atklāti un noved neceļos vienkāršās un vājās dvēseles, mēs izslēdzam no Baznīcas viņus un visus tos, kas viņiem seko un atbalsta. Biedinot ar izslēgšanu, mēs aizliedzam izrādīt viņiem viesmīlību un tirgoties ar viņiem... Kurš stāsies ar viņiem sakaros, tas tiks izslēgts, un visi parādi un saistības attiecībā uz viņu tiks uzskatītas par spēku zaudējušiem. Visiem īstenticīgajiem enerģiski jānostājas pret šo mēri un pat jāķeras pie ieročiem. Atbalstītāju īpašumi tiks konfiscēti, bet kņazi iegūs tiesības viņus saņemt kā vergus. Tas, kurš sekos bīskapu padomam un ies pret viņiem [ķeceriem] ar ieroci, saņems grēku piedošanu uz diviem gadiem, un kā krustnesis tiks ņemts baznīcas aizgādnībā.

Izvilkumi no 1229.g. Tulūzas koncila 45 lēmumiem
1. Katrā pilsētas un piepilsētas draudzē bīskapi nozīmē vienu mācītāju un divas vai trīs, un, ja vajadzīgs, tad vairāk, laicīgas personas ar neaptraipītu reputāciju, kas dod zvērestu uzmeklēt draudzē dzīvojošus ķecerus. Viņi iet aizdomīgās mājās, rūpīgi pārmeklē istabas, pagrabus un visus kaktus. Ja viņi atrod ķecerus vai tos, kas viņiem uzticas, izrāda cieņu vai dod pajumti, tad pirmām kārtām nedrīkst viņiem ļaut nozust, bet pēc tam iespējami ātri jāziņo bīskapam, senjoram vai [amatpersonai].
2. Brīvie abati dara to pašu savās teritorijās [kas neietilpst bīskapijas jurisdikcijā].
3. Laicīgajiem kungiem jādod rīkojumi meklēt ķecerus pilsētās, ciemos un mežos, kur viņi varētu pulcēties, un nopostīt viņu patvērumus.
4. Ja kāds ļāvis ķecerim apmesties uz viņa zemes un par kukuli to noklusējis, pārliecības vai cita iemesla vadīts, tad uz visiem laikiem zaudē zemi, un, saskaņā ar vainas pakāpi, jāsaņem sods no senjora.
5. Tāpat tiks sodīts tas, uz kura zemes bieži tiks sastapti ķeceri, lai arī tas gadītos nepietiekamas uzraudzības dēļ.
6. Māja, kurā slēpjas ķeceris, tiks norakta, bet zeme konfiscēta.
7. Ja amatpersona, kuras teritorijā ir aizdomas par ķeceru klātbūtni, nemeklē viņus pietiekami centīgi, tad viņš zaudē vietu un nesaņem kompensāciju.
*** Katram ir tiesības veikt ķeceru meklēšanu kaimiņa teritorijā. Karalis drīkst sarīkot pārmeklēšanu Tulūzas grāfa teritorijā un otrādi.
10. Baznīcas amatpersona - ķeceris, nolemjot brīvprātīgi atiet no ķecerības, nedrīkst palikt iepriekšējā dzīvesvietā, ja attiecīgajā vidē turpinās atbalsts ķeceriem. Viņš jāpārceļ uz katolisku rajonu. Atgrieztajiem ķeceriem labajā un kreisajā pusē uz apģērba jāuzšuj krusti, kuru krāsai jāatšķiras no apģērba krāsas. Klāt jābūt bīskapa vīzētai vēstulei, kas apliecina par viņa samierināšanos ar Baznīcu. Viņi pārstāj būt ārpus likuma un var ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē tikai pēc tam, kad atzīs savu vainu, un viņus reabilitēs pāvests vai viņa legāts.
11. Taču tos, kuri katolicismā atgriezušies nelabprātīgi (bailēs no nāves vai citiem apsvērumiem), lai bīskaps iesēdina cietumā - pirmkārt, lai sodītu, bet otrkārt, aiz piesardzības, lai viņi nevestu no ceļa citus.
12. Visiem pieaugušajiem īstenticīgajiem jāzvēr bīskapam ievērot katoļticību un vajāt ķecerus visiem iespējamiem līdzekļiem. Ik pa diviem gadiem zvērests jāatjauno.
14. Laicīgām personām nedrīkst būt Vecā un Jaunās Derība (izņemot trīs nosauktus tekstus). Stingri aizliegts turēt šo grāmatu tulkojumus vienkāršās tautas valodās.
15. Pieķertais ķecerībā vai aizdomās turētais nedrīkst būt dziednieks. Ja slimais no sava kirē saņēmis svēto sakramentu, acis neaizverot jāseko, lai viņam nepietuvotos ķeceris vai aizdomās turētais, jo tam var būt bēdīgas sekas.
18. Lai tiek uzskatīti par ķecerības apkaunotiem tādi, kurus tautas balss pasludinās par ķeceriem, vai tie, kuru slikto reputāciju bīskapa priekšā apliecinās cienījami ļaudis.
42. Sievas, atraitnes vai mantinieces, kuru īpašumā ir cietokšņi vai pilis, nedrīkst precēties ar ticības un miera ienaidniekiem.

Bezjē 1233.g. koncila rīkojumi (izvilkumi)
1. Pilnīgie un ticīgie, kā arī tie, kas viņus aizsargā, slēpj un atbalsta, ir jāizslēdz no Baznīcas katru svētdienu. Vainīgais slēpšanā, kurš nenožēlo savu noziegumu 40 dienu laikā pēc rīkojuma un izslēgšanas, pats tiks uzskatīts par ķeceri.
2. Jebkurš drīkst aizturēt ķeceri un nodot viņu bīskapam.
4. Atgrieztais ķeceris, kurš nav uzšuvis krustus uz apģērba, tiek uzskatīts par krāpnieku, un viņa īpašums tiks konfiscēts.

Arlī sinodes kanons, 1234.g. (izvilkumi)
6. Ķeceri, kas tikai izliekas, ka atgriezušies, kļūst vēl bīstamāki. No šodienas tie, kas pieķerti kā ķeceri un nav sodīti uz nāvi, tiks notiesāti ar mūža ieslodzījumu, pat ja viņu nožēla ir godīga. Viņus jāuztur par līdzekļiem, ko dos viņu īpašums.
11. Pilnīgo un viņu ticīgo ķermeņus jāekshumē un jānodod laicīgās titesas rokās.
13. Jebkuram, kas bijis izslēgts ilgāk par mēnesi un griezies ar apžēlošanas lūgumu, ir jāsamaksā 50 solīdu par katru mēnesi virs termiņa. Puse no sodanaudas aizies senjoram, bet otra puse - bīskapam dievbijīgām vajadzībām.
21. Testamenti jāsastāda kirē vai kapelāna klātbūtnē. Pretējā gadījumā notārs tiks izslēgts, bet novēlētājs zaudēs kristīgu apglabāšanu.

Narbonnas koncils, 1243.g. (izvilkumi)
1. Ķeceri un viņu piekritēji un aizstāvji, kas paši ieradušies uz tribunālu un snieguši pierādījumus par savu nožēlu un izstāstījuši visu patiesību par sevi un citiem, tādējādi tiks atbrīvoti no ieslodzījuma, taču tiks sodīti sekojoši: viņi nēsā krustu un katru svētdienu, laikā starp Vēsts un Evaņģēlija lasīšanu ierodas pie bīskapa pēc pēriena pamācībai. To pašu sodu viņi saņem svētku procesiju laikā.
4. Nabadzīgajiem ķeceriem jāizbūvē cietumi. Par viņu uzturēšanu jāgādā inkvizitoriem, lai bīskapam nav jāapgrūtina sevi ar izdevumiem.
9. Cietumā ieslogāmo ķeceru un ticīgo skaits ir visai ievērojams, un nepietiks materiāla, lai šos cietumus izbūvētu, nemaz nerunājot par citiem izdevumiem, kas nepieciešami tik lielam ieslodzīto skaitam. Tādēļ ieslodzījuma jautājumā jākonsultējas ar pāvestu. Tomēr tie, uz kuriem krīt vislielākās aizdomas, tiks arestēti nekavējoties.
11. Kurš atteicies no ķecerības, bet atkala tajā atgriezies, tiks atdots laicīgās tiesas rokās un sodīts.
17. Dominikāņu inkvizitoriem nav jānosaka naudas sods kā soda mērs. Tas nav viņu kompetencē, un viņu pienākums ir šajā sakarā vērsties pie pāvesta vai legāta.
19. Vecums, veselība, laulības fakts, bērni vai sirmi vecāki nevar būt par pamatu atbrīvošanai no ieslodzījuma cietumā.
22. Liecinieku vārdus apsūdzētajam nenosauc, taču viņa pienākums ir nosaukt savu ienaidnieku vārdus.
23. Nevienu nevar apsūdzēt bez pierādījumiem vai bez atbilstošas atzīšanās.
24. Ķecerības jautājumos ir vienalga, kas tieši uzstājas kā liecinieks. Apkaunotie, noziedznieki un viņu līdzdalībnieki ir viņu skaitā.
25. Netiek ņemtas vērā pret ienaidnieku sniegtas liecības.

Bezjē koncilā izstrādātās instrukcijas inkvizitoriem
20. Sodītie ķeceri, kā arī tie, kas no jauna krituši ķecerībā vai nav ieradušies norādītajā termiņā, kā dēļ bijis jāsūta īpašs izsaukums, saskaņā ar apustulisko instrukciju tiks ieslodzīti uz mūžu. Ja vainīgie nožēlos, inkvizitori vēlāk [apspriežoties ar augstākstāvošiem prelātiem] var mīkstināt šo sodu.
21. Taču vainīgajiem iepriekš ir jāgarantē, ka līdz galam pilda savu nožēlu, un jāzvēr cīnīties ar ķecerību. Ja viņi atkal pievērsīsies ķecerībai, tad tiks sodīti bez žēlastības.
22. Inkvizitoriem ir tiesības atkal ieslodzīt tos, kurus agrāk apžēlojuši.
23. Saskaņā ar apustulisko instrukciju, ieslodzītie ir stingri jāizolē, lai nepavedina viens otru un pārējos.
24. Pilnīgai atbrīvošanai no mūža ieslodzījuma ir vajadzīgs nopietns iemesls, piemēram, kad palikušie bērni tiek pakļauti nāves briesmām.
Sieva var apmeklēt uz mūžu ieslodzīto vīru un otrādi. Viņiem netiek liegta dzīvošana kopā, ja ieslodzīti abi vai viens no abiem.

Le Clerc, History of church concils... (ZO)
----
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums