16 maijs, 2008

kristietība Irineja laikā

Aleksandrs Vladimirovs

Kristietība Lionas Irineja laikā. Uzplaukums

Baznīcas vēsturē iegājies uzskats, ka kopš Nērona laikiem līdz pat brīdim, kad Konstantīns kristietību Romas impērijā pasludināja par valsts reliģiju, kristieši nemitīgi un masveidā tikuši vajāti. Taču ir labi zināms, ka šīs vajāšanas nebija vienmērīgas.

Patiesībā II gs. kristietības izplatībai bija labvēlīgi apstākļi. Neskatoties, ka turpinājās izrēķināšanās ar kristiešiem arī Irineja laikā, tie bija atsevišķi un neraksturīgi gadījumi. Piemēram, zināms, ka Origēna tēvs Leonīds mira kā moceklis ap 202. gadu. Un arī Origēns, kurš kādreiz iedvesmoja kristiešus, lai tie spīdzināšanu laikā neatteiktos no kristietības, pats vēlāk piedzīvoja skarbas mocības, kuru dēļ vēlāk nomira. Taču Origēns III gs. pirmajā pusē dod kopējo mocekļu skaitu kā "mazu un viegli nosaucamu", un šāds vērtējums noteikti ir vērā ņemams, jo nāk no notikumu aculiecinieka.

Par kristiešu vajāšanām un to mērogiem Irineja laikā baznīcas un laicīgie vēsturnieki dod brīžiem pilnīgi pretrunīgas liecības. Oficiālā baznīcas vēsture mēģina pārliecināt, ka pastāvēja valstisks antikristīgs terors, kamēr vērīgi pētnieki runā par atsevišķu vietējo izrēķināšanos izpaudumiem. Piemēram, savā atmaskojošajā četru sējumu darbā par agrīno kristietību vācu vēsturnieks Kārlis Haincs Dešners (Kristietības kriminālā vēsture, M., 1996, 172.-174.) apvaino baznīcas autorus apzinātā faktu sagrozīšanā un pat tiešā falsifikācijā. Autors precīzi piefiksējis acīs krītošo nesakritību Eisēbija ziņojumos: piemēram, Diokletiāna valdīšanas gados, kad notika spēcīgākās vajāšanas, iekrīt 91 upuris, bet viņa priekšteči, kas bija imperatori-gudrie un tautas mīluļi, nogalinājuši desmitiem tūkstošu kristiešus. Šāda paradoksa iemesls ir acīmredzams - notikumu senums, kad liecinieku trūkuma dēļ "vēsturi" var pielāgot attiecīgai ideoloģijai.

Pēc Eisēbija iznāk, ka II gadsimts bijis visplašāko vajāšanu laiks. Interesanti, ka šim viņa teiktajam pretim runā paziņojums, ka imperatori mēģinājuši novērst uzbrukumus kristiešiem. Iznāk, ka valdnieki izdevuši taisnīgus rīkojumus, kas noziedzīgā kārtā nav tikuši ievēroti. Taču tas Romas impērijā bija pilnīgi neiespējami. Visticamāk, ka izrēķināšanās notikušas nevis pārdomātas valsts politikas rezultātā, bet gan vietējo kaislību uzplūdos. Pretējā gadījumā II g s. baznīca darbotos pagrīdes apstākļos un baznīcas kodols un vadītāji dzīvotu mazapdzīvotās vai nepieejamās vietās (kā tas bija Decija vajāšanu laikā ap 250. gadu). Taču par II gs. kristiešiem agrīnie kristiešu autori neko tādu neziņo. Tieši otrādi - kristiešu sanākšanu laiks vietējām varām bija labi zināms - tā bija svētdiena; atrast vajadzīgo vadītāju, tikšanās vietu vai kristiešu apbedījumus nebija nekādu problēmu. Pēdējos pat aizsargāja likums. Tas viss nu nekādi neizskatās pēc totālas vajāšanas, ko uzspiež Eisēbijs, un aiz viņa visi pārējie baznīcas vēsturnieki. Pat fakts, ka baznīcas iekšienē saasinājās uzskatu sadursme starp ortodoksāļiem un gnostiķiem, liecina par attīstībai labvēlīgu vidi, kas nekādi nebūtu iespējams totālas iznīcināšanas apstākļos.

Rakstot par tālaika imperatoriem, baznīcas vēsturnieks Bolotovs nodaļā "Kristiešu vajāšanu vēsture" atzīmē laikmeta īpaši labvēlīgo raksturu. Tas guvis apzīmējumu Antonīnu laikmets. To būs interesanti salīdzināt ar sekojošo periodu, kad sāka izplatīties Lionas Irineja doktrīna. Pēc Bolotova par Antonīniem: "96. g. 18. sept. Domiciāns kļuva par szvērestības upuri... Viņa pēctecis bija imperators Kokcejs Nerva, padzīvojis senators, kurš valdīja nedaudz vairāk kā gadu. Domiciāns viņam atstāja, acīmredzot, daudz lietu, kas bija ierosinātas pret lielu skaitu aizdomīgām personām. Bet jaunais cēlsirdīgais imperators deva pavēli pārtraukt jelkādas izmeklēšanas apsūdzībās par bezdievību un pievēršanu jūdu parašām. Viņš ļāva atgriezties Romā tiem, ko Domiciāns bija izraidījis. Īpašu senāta atzinību Nerva izpelnījās, likvidējot jūdu nodokli (par godu šim lēmumam tika izkalta monēta. Nerva iesāk spīdošāko Romas impērijas laikmetu. Visi pieci imperatori (Nerva, Trajāns, Adrians, Antonīns, Marks Aurēlijs) aiz sevis atstāja atmiņas kā par cēzaru ziedu. Viņi augsti stāvēja arī kā tikumīgie raksturi. Trajāns bija vienāds savā uzvedībā gan galvaspilsētā, gan provincē. Viņš ievēroja vecos tikumus un ieviesa jaunas tiesības. Viņu dievināja jau dzīves laikā. Utt, ujpr... ".

Pēdējais no pieciem Marks Aurēlijs bija lieliski izglītots un nodevās filosofiskām pārdomām. Pirms došanās karā pret ģermāņiem, līdzgaitnieki lūdza, lai viņš publicē savus sacerējumus, ja nu ar imperatoru notiek kāda nelaime. Lai arī šai sakarā par viņu arī ironizēja, tautā Marks Aurēlijs bija ļoti mīlēts. Bolotovs uzsver, ka ap Marka Aurēlija laiku latīņu valodā vairs nevarēja atrast svētāku vārdu kā Antonīns.

Ādolfs fon Harnaks (dz. tag. Tartu, Igaunijā) apraksta visai labvēlīgās attiecības starp imperatoriem un kristiešiem II gs.: "Valsts novērtējums no kristiešu puses kopš tapa "Vēstule romiešiem" un "Jāņa atklāsmes" (pēc viņa - I gs. beigās) līdz pat Aleksandra Severa valdīšanai (222.-235.), piedzīvoja ievērojamas svārstības; bet kopumā tā kļuva labvēlīgāka. Aizdomas, pat pārliecība, ka Romas valsts ir sātana valstība, bet imperators - antikrists, laiku pa laikam atgriezās, bet arvien vairāk nobīdījās otrajā plānā. [Kristietības] apoloģēti Justīns un Tertuliāns uzskatīja par iespējamu redzēt "labajos" valdniekos patiesās ticības draugus un pat aizstāvjus; II gs. beigās bija plaši izplatīts uzskats, ka Trajāns, Adrians un abi Antonīni personiski kristietībai nedarīja neko naidīgu... Pasākumi, ko imperatori veica labu tikumu atjaunošanai, radīja atzinību no kristiešu puses; un valsts, kas rūpējās par mieru un labklājību, katram kristietim bija vērtība.

Daži apoloģēti centās nostādīt imperatoru acīs kristietību kā valstij noderīgu spēku. Tālāk par visiem šai virzienā aizgāja bīskaps Sard-Melitons (ap 176. g.) savā sacerējumā, ko viņš piedāvāja Markam Aurēlijam. Šis teksts ir ievērības cienīgs visādā ziņā: "Lai arī mūsu filosofija laida pirmos asnus svešā tautā, pēc tam tā, vareni valdot tavam priekšgājējam Augustam, sāka plaukt tavas valsts provincē un deva tavai valstij īpašā veidā dāsnu labumu. Jo kopš tā laika nemitīgi augusi Romas valsts varenība un spozme, kurai tu allaž esi un būsi vēlams valdnieks kopā ar tavu dēlu, ja sāksi aizstāvēt šo Augusta laikā dzimušo un kopā ar valsti izaudzēto filosofiju, kas kopā ar citām reliģijām baudījusi arī no tavu priekšgājēju puses. Labākais pierādījums tam, ka mūsu ticība plaukusi kopā ar tik laimīgi sākušos monarhiju un tās labā, ir apstāklis, ka kopš Augusta valdīšanas laika ne viena nelaime nav piemeklējusi šo monarhiju, bet, tieši pretēji, viss, saskaņā ar kopīgo vēlēšanos, tikai vairoja tās krāšņumu un slavu. Vienīgie imperatori, kas, būdami ļauni noskaņotu cilvēku iekārdināti, centās mūsu ticībai nest sliktu slavu, bija Nērons un Domiciāns; un no viņiem izgājušie meli, kas nomelno kristiešus, izplatījās tālāk, kā parasts tautā, bez baumu ticamības pārbaudes...".

Tādējādi Harnaks izdara secinājumu, ka baznīca līdz pat Aleksandra Severa laikam visos punktos tuvinājās valstij, t.i., nekādu nežēlīgu pret kristiešiem vērstu vajāšanu II gs. nebija. Protams, ne visi apstākļi bija ideāli jaunās reliģijas tapšanai, jo vienmēr termins "labāk" vai "sliktāk" ir jāuztver nosacīti. Baznīcas vēsturnieku izklāstā šis periods ir bijis vienkārši šausmīgs. Taču no otras puses, Antonīnu laiks ir vispārpieņemts kā viens no Romas impērijas vēstures labākajiem periodiem. Citos, nelabvēlīgākos apstākļos kristietībai vienkārši nebūtu izredžu izdzīvot. Taču mēs redzam, ka vēsture bija kristietībai labvēlīga, un ļoti būtiski, ka tieši II gs. bija tāds. Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju IV gs. bija tikai smalkākā plānā notikuša fakta materializācija.

Romas impērijā ietilpa daudz tautu un tām bija atšķirīgas parašas, ko imperatori ievēroja. Valsts līmenī tika pieļauts, ka jūdi un parsi (zoroastrieši) neēd upurgaļu un nedievina imperatoru. Romas vēstures ievērojamākais speciālists T.Mommzels rakstīja: "Gan Vespasiāns, gan sekojošie imperatori attiecībā pret jūdiem ievēroja kopīgus reliģiskās un politiskās iecietības principus; vēl jo vairāk - izdotie speciālie likumi vēl joprojām bija vērsti, lai atbrīvotu viņus no vispārējiem pilsoņu pienākumiem, kas bija pretrunā ar viņu ticību un ierašām, un tādēļ šie likumi ir tieši klasificējami kā privilēģijas... Jūdiem nebija nekādu šķēršļu savu sinagogu un lūgšanu namu dibināšanai, tāpat arī savu vadītāju iecelšanai...".

Līdzīga attieksme bija arī pret dažādajiem ēģiptiešu, mazāziešu un citiem impērijas kultiem. Bolotovs dod Tertuliāna liecību par imperatora un kristiešu lieliskajām attiecībām: "...Labākie imperatori nebūt neuzskatīja kristiešus par sabiedrībai kaitīgiem. Piemēram, Trajāns bija līdz tādai pakāpei pārliecināts par kristiešu nevainību, ka aizliedza viņus izsekot. Un pie vēlākajiem imperatoriem kristiešu stāvoklis nepasliktinājās; tieši pretēji - viņi cenšas to stāvokli uzlabot: tā Marks Aurēlijs jo stingri aizliedza apvainot kristiešus tikai par kristietību". (tā ir arī atbilde tiem, kas gribētu Trajāna saraksti ar Plīniju izmantot kā pretargumentu).

Kā gan gadījās, ka dažviet no tikušās nelikumības attiecībā pret kristiešiem pārvērtās apokaliptiskajās Baznīcas cīņās pret Impērijas "nezvēru", kas centās aprīt "Kristus bērnu"? Atbilde ir - konstantīniskajai Baznīcai bija nepieciešams svētuma oreols. Nekas labāk par moceklību nepalīdz ticības nostiprināšanai. Lai pievērstu impērijas iedzīvotājus jaunajai valsts reliģijai, bija nepieciešami iespaidīgi un viegli saprotami pierādījumi. Tieši Kosntantīna laikā tika atraktas daudzas "relikvijas- brīnumdarītājas" un atrastas "Svētās vietas" no Vecās un Jaunā Derības vēstures. "Briesmīgās vajāšanas" pret kristiešiem kļuva par vienu jaunās mitoloģijas balstiem. Baznīcas vēstures dažas zīmīgākās figūras būtu neizteiksmīgas, ja trūktu stāstu par "zvērīgajām II gs. vajāšanām". Pēc Eisēbija rakstītā, Trajāna laikā mocekļa nāvē mira bīskaps Antiohijas Ignātijs un Jeruzalemes Simeons, bet pēc tradīcijas, ko neviens vēsturnieks nav apstiprinājis, arī Romas Kliments. Antiohijas Ignātijs un Romas Kliments kā vēsturiskas personas vispār ir problemātiskas.

Jeruzalemes Simeons par vajāšanu upuri kļuva kā ebrejs-dāvidīds, t.i, kā jūdu valdnieka troņa pretendents; bet tā vairs nav ar kristietību saistīta epizode. Iznāk, ka visas trīs personas tikai ar milzīgām pielaidēm varētu identificēt kā vēsturiskās kristietības personas un pasludinātas par tās mocekļiem. Vienīgais vēsturiski patiesi iespējamais moceklis visā Romas impērijā 21 gada laikā (Adriana valdīšana 117.-138.) ir Irineja minētais bīskaps Telesfors. Neviens cits gan šo faktu nav apstiprinājis... Seko Antonijs Pijs, kura valdīšanas laikā iekrīt divas mocekļu nāves: bīskapa Polikarpa nāve Smirnā un vairāku mocekļu gals Romā. Polikarpa gadījumā ir daudz jautājumu un hronologi nevar vien izšķirties par īsto nāves gadu (vai ap 166. vai 156. gadu). Patiesību noskaidrot traucē jelkādi pierādījumi par paša Polikarpa reālu eskistenci, kuru Irinejs izvēlējies kā "vienīgo liecinieku" viņa paša (Irineja) sakariem ar apustulisko pēctecību. Marka Aurēlija laikā (163.-167.) par mocekļiem kļūst Justīns Filosofs un seši viņa mācekļi.

No iepriekš rakstītā redzams, ka II gs. izrēķināšanās, visticamāk notika vietās, kur kristiešiem bija daudz ienaidnieku, un ko vienkārši izprovocēja. Bolotovs: "Gadījumos, kad kristieši sadūrās ar likumu, viņus patiešām tiesāja, lai uzturētu valsts autoritāti. Līdz pat II gs. vidum valsts atturēja tautas masu uzbrukumus kristiešiem, strīdus gadījumos paturot sev tiesneša lomu. Kristiešu stāvoklis bija traģisks ne jau varas naidīguma dēļ, bet tādēļ, ka viņiem zem kājām nebija stingra juridiska pamata. Kristieši varēja pastāvēt atklāti un plaukt; bet viens sīkas personiskas sadursmes dēļ radīts ziņojums varēja kalpot par iemeslu kristiešu pretvalstiskā rakstura noskaidrošanai tiesā un viņu vajāšanai".
Viss materiāls
--------------------------------------------------

Kur un kā radās kristietība?

Līdz pat V gadsimta sākumam ebionītu rakstus godāja sīriešu kristieši. Ebionīti nepieņēma ortodoksālo dogmu par Trīsvienību (neuzskatīja Jēzu par dievu, bet Svētais gars viņiem bija sieviešu kārtas). Viņu mācība iespaidoja Samosatas Pāvilu, kurš sprediķoja III gs. vidū. Viņa sekotājs Ārijs nostājās pret baznīcas "Dieva trīsvienību". Ārijs apgalvoja, ka Jēzus Kristus nav mūžīgs, bet gan radīts (tā, saskaņā ar Eisēbiju, domāja arī ebionīti). Pēc Svencickas domām, te izpaužas kāda no ķecerīgajām mācībām, kur... kristīšanas laikā Jēzū ienāca Kristus, bet pameta, kad viņš tika sists krustā. Epifānijs rakstīja, ka ebionīti domāja Jēzu kā Erceņģeli, nevis Tēva radītu. Tiek ziņots, ka par ebionītiem sevi dēvēja visi pirmie kristieši, bet apzīmējums "kristieši" saskaņā ar kanonisko tradīciju radās Antiohijā, Sīrijā. Aramiešu valodā runājošo vidē tāds vārds nevarēja rasties.

Saskaņā ar ebionītu doktrīnu par to, ka Kristus ir Visuma garīga parādība, viņu evanģēlijs sākas nevis ar Jēzus bērniņa dzimšanu, bet gan ar kristīšanas alegoriju un Kristus gara ienākšanu Jēzū. To pašu mēs redzam kanoniskajā Jāņa evaņģēlijā un arī Marka ev-jā. Daudzi speciālisti uzskata, ka sākotnējie Mateja un Lūkas evanģēliji arī bija bez Jēzus pirsmkristīšanas perioda atstāsta. Citiem vārdiem, sākotnējie Jaunās Derības teksti atainoja un pasvītroja tieši "otro dzimšanu", jeb, citiem vārdiem, Jēzu un Jēzu Kristu nodalīja laikā.

Vairākkārt uzmanība vērsta uz dažām dogmām, kas pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nekas vairāk par dažu ekzeģētu personisko viedokli, kuru koncili pārvērta par "baznīcas uzskatu". Patiesībā tāda baznīcas viedokļa nekad nav bijis, jo uzskats ir konkrētas apziņas fenomens, savukārt konkrētas baznīcas to dibinātāju izskatā, kā liecina vēsture, nepārtraukti strīdējās savā starpā, konkurējošo grupu koncilus novērtējos kā "bandītiskus". Tas, ka galu galā kāda grupa uzvarēja citas, nenozīmē, ka triumfēja patiesība. Vēl jo vairāk - tas nenozīmē arī to, ka šajos strīdos kādai no konfliktējošajām pusēm vispār bija taisnība. Austrumos Patiesību iegūst klusumā un paša sirdī, nevis balsošanas ceļā.

Viens no Baznīcas pamatpostulātiem ir dogma, ka Baznīcu iedibināja pats Jēzus, citiem vārdiem, ka kristietība radās līdz ar Marijas dēla piekritēju pulciņa izveidošanos. Mēs aizstāvam uzskatu, ka vēsturiskais Jēzus piedzima sen pirms kristīgās ēras sākuma, tādēļ ir nepieciešams tikt skaidrībā - kad kristietība radās vēsturiski.

---------------------------------------------------

Agapija

Par Jēzu no Agapija "Pasaules vēstures"

1912. gadā krievu pētnieks A.Vasiļjevs publicēja kristiešu bīskapa un Ēģiptes X gs. vēsturnieka Agapija "Pasaules vēsturi" arābu variantā ("Kitab al-Unvan"). 1971. gadā Izraēlas zinātnieks Šlomo Piness vērsa uzmanību uz Agapija citātu no Josifa Flāvija. Tas atšķiras no vispāratzītā Testimonium Flavium grieķu valodā:
"Šajā laikā bija gudrs cilvēks, kuru sauca Jēzus. Viss viņa dzīvesveids bija priekšzīmīgs, un viņš bija pazīstams ar savu tikumu, un daudzi [cilvēki] starp jūdiem un citās tautās kļuva viņa skolnieki. Pilāts sodīja viņu uz nāvi, piesitot krustā. Bet, tie, kuri kļuva viņa mācekļi, neatteicās no viņa mācības. Viņi stāstīja, ka viņs tiem parādījās trīs dienas pēc krustā sišanas un tad viņš bija dzīvs; tādā veidā, iespējams, viņš bija mesija, par kura brīnumainajiem darbiem vēstīja pravieši".
Iespējams, ka Agapijas fragments ataino Josifa Flāvija patieso tekstu, kurš saglabājies, pateicoties viņa darbu tulkošanai sīriešu valodā. Tikai iespējams, ka tas ir patiess... jo arī šajā variantā tas "lec" laukā no kopējā rakstīšanas stila, kāds piemita Flāvijam - pietiek izlasīt 3. nodaļu no "Jūdu Senlietu" XVIII grāmatas un pa vienai pirms un pēc 3. nodaļas. Visticamāk, arī Agapijs lietoja jau viltotu darbu, taču "maigākā" izpildījumā.
Jo tālāk aizvirzījās to dienu notikumi, jo mazākas iespējas bija kādu pieķert melos, tādēļ Agapijam pazīstamais variants ieguva jaunu "saturu". Daudzi mūsdienu pētnieki atzīmējuši tendenci, ka mūki-pārrakstītāji savā godbijībā un godprātīgajā attieksmē pret Skolotāju arvien pārcentās un vēlamo pārveidoja par esošu. Dažkārt tādi "papildinājumi" varēja rasties arī kā augstākas amatpersonas rīkojuma sekas.

Kosidovskis par Kristu

Ko par Jēzu zināja ebreji?

Kristīgajā tradīcijā vienīgā rakstiskā liecība par Jēzus laika notikumiem atrodama Josifa Flāvija darbā "Jūdu senlietas". Autors pats pieder pie vēstures visinteresantākajām personībām. Šis daudzsejainais cilvēks mūža lielāko daļu pavadīja sava laika vētraino notikumu pašā centrā. Viņš bija viens no jūdu sacelšanās vadītājiem, bet mūža nogali viņam izdevās nodzīvot triju Romas imperatoru aizsardzībā. Laikabiedri vēlāk viņu nosauca par nodevēju un renegātu, taču vēl pēc gadiem izrādījās, ka reti kuram ir tādi nopelni ebreju tautas priekšā.

Savā autobiogrāfijā Josifs Flāvijs stāsta, ka dzimis gadā, kad pie varas nāca imperators Kaligula, t.i. mūsu ēras 37. gadā. Viņš ar lepnumu atzīmē, ka nāk no augstas priesteru ģimenes, bet māte pieder pie valdnieku Makabeju dzimtas. Josifs kopš bērnības izcēlās ar spožu prātu un spējām; studēja jurisprudenci, aizrāvās ar reliģijas jautājumiem, pēc kārtas pieslējās pie vairākām sektām, zināmu laiku bija priesteris kādā Jeruzalemes templī. 66. gadā, kad izcēlās romiešu-jūdu karš, viņu iecēla par Galilejas gubernatoru un kara komandantu.



Josifa Flāvija portrets, ko Džons Vinstons rekonstruēja viņa darbu tulkošanas laikā

Neskatoties uz militārās un administratīvās pieredzes trūkumu, viņš spīdoši tika galā ar saviem pienākumiem, radīja 100 000 vīru romiešu parauga armiju, nostiprināja pilsētas, ciemus un kalnu pārejas, stratēģiskajos punktos izveidojas pārtikas un ieroču krājumus. Tai pat laikā viņam nācās cīnīties ar personīgajiem ienaidniekiem, kas vērpa pret viņu intrigas. Imperators Nerons sūtīja uz Jūdeju pieredzējušo pulkvedi Vespasiānu un viņa dēlu Titu; tajā laikā Josifs vadīja Galilejas aizsardzību un varonīgi aizstāvējās Jotapatas cietoksnī, radot romiešiem smagus zaudējumus. Pēc cietokšņa krišanas viņš kopā ar dažiem dzīvi palikušajiem aizstāvjiem padevās gūstā. Un te parādījās viņa neparastās spējas iekarot pasaules vareno simpātijas. Viņš tā iepatikās Vespasiāna dēlam Titam, ka netika nosūtīts kā gūsteknis uz Romu, bet palika pie Tita.

Iespējams, toreiz Josifs abiem paredzēja, ka viņi viens pēc otra kļūs par Romas imperatoriem. Kopš tā laika līdz pat kara beigām viņš palika romiešu nometnē un cīnījās pret saviem tautiešiem. Vairākkārt (jo īpaši Jeruzalemes aplenkuma laikā) viņš pildīja parlamentārieša lomu, aicinot sacelšanās dalībniekus apdomāties un nolikt ieročus. Ebreji viņu uzskatīja par nodevēju, bet viņš vēlāk apgalvoja, ka tādā veidā gribēja pasargāt tautu no iznīcības, zinot, ka romieši pār pasauli valda pēc Jahves gribas un cīņa pret viņiem ir bezjēdzīga.

Par kalpošanu un [galvenokārt] pareģojuma piepildīšanos Vespasiāns un Tits Josifu bagātīgi atalgoja un pat atļāva saukties par Flāviju. Viņš saņēma Romas pilsonību un mūža pensiju un zemes īpašumus Itālijā un Jūdejā. Arī trešais Flāviju dzimtas imperators Domiciāns apbēra Josifu ar dāvanām un atbrīvoja no nodokļiem. Pēc nāves viņam Romā uzcēla pieminekli. Sava Romas perioda laikā, būdams bagāts un pazīstams, Josifs nenodevās dīkai dzīvei, bet ar lielu centību ķērās pie spalvas. Viņam bija pieejami imperatoru arhīvi, un tos viņš neapšaubāmi izmantoja savu divu monumentālo darbu radīšanā. Būdams daudzu svarīgu notikumu aculiecinieks un aktīvs dalībnieks, viņš uzrakstīja spožus un dzīvus vēstījumus, kas daudzām vēsturnieku paaudzēm kļuva par neaizstājamu jūdu pagātnes informācijas avotu.

Viņa grāmatas plaši izmantoja gan pagānu autori (kā piem., romiešu vēsturnieks Dions Kasijs un ellēņu filosofs Porfīrijs), gan kristieši (Origens, Cēzarejas Eisēbijs un Bībeles latīņu varianta tulkotājs Hieronīms). Divi galvenie J.Flāvija vēsturiskie darbi pārtulkoti gandrīz visās Eiropas valstu valodās un kopš to publicēšanas ir ļoti populāri līdz pat mūsdienām, iedvesmojot rakstniekus, mūziķus un visu laiku gleznotājus.

Atgādināsim, ka vienīgā saglabājusies informācija par Kristu, kas atrodama ebreju literatūrā, ir fragments no "Jūdu senlietām", ko bībelistu aprindās dēvē arī par "Flāvija liecībām".

Viss fragmenta teksts: "Tajā laikā dzīvoja Jēzus, gudrs cilvēks, ja viņu vispār var saukt par cilvēku. Viņš veica neparastas lietas un bija cilvēku skolotājs, kuri ar prieku pieņēma patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, tāpat arī pagānu. Viņš bija arī Kristus. Bet, kad pēc mūsu ievērojamāko vīru ziņojumiem Pilāts viņu notiesāja ar piesišanu krustā, viņa iepriekšējie sekotāji nenovērsās no viņa. Jo trešajā dienā viņš atkal viņu priekšā parādījās dzīvs, kā to un citas satriecošas lietas par viņu bija pareģojuši dieva gaišreģi. Kopš tā laika līdz šodienai pastāv kristiešu kopiena, kas no viņa ieguva savu nosaukumu".

Nav grūti saprast, kādēļ kristīgā tradīcija šai liecībai piešķīra tik milzīgu nozīmi. Autors taču bija ebrejs, kurš, neskatoties uz politisko nodevību, vienmēr palika uzticīgs senču reliģijai. Pie tam, kā vēsturnieks viņš bija labi informēts par visu, kas tajā laikā notika Palestīnā. Tādējādi, "liecība" bija uzticības vērta, jo nāca no cilvēka, kurš ar kristietību nebija saistīts ne formāli, ne emocionāli. Līdz pat XIX gadsimtam neviens nopietni necentās apstrīdēt šī fragmenta autentiskumu, lai gan daži iebildumi izskanēja jau XVI gs. Šodien jau ir zināms precīzi, ka šī vienīgā ebreju liecība par Jēzu ir falsifikācija, daudz vēlāks iestarpinājums, ko izdarījis kāds kristiešu pārrakstītājs.

Iznāk, ka Josifs Flāvijs - farizejs un īstenticīgs jūdaisma pētnieks, it kā ziņo par Jēzu - mesiju, dievcilvēku, kurš augšāmcēlies trešajā dienā pēc krustā sišanas. Ievērojamais poļu profesors, reliģiju pētnieks Zigmunts Poņatovskis, atzīmē, ka šis ebreja mutē ieliktais stāsts ir "vārds vārdā paņemts no kristiešu ticības simbola". Zinātnieki pat noteikuši aptuvenu laiku, kad šis papildinājums veikts. Tādi agrīno kristiešu autori kā Klements, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina "Jūdu senlietas", taču ne ar pušplēstu vārdu nepiemin šo kristiešiem tik svēto informāciju par Jēzu. Nav iespējams iedomāties, ka to viņi darījuši apzināti, vadoties no kaut kādiem slepeniem iemesliem; tādēļ šeit rodas pamatotas aizdomas: minētajā "Jūdu senlietu" tekstā, kas tolaik viņiem bija pieejams, šāda fragmenta nebija. Pirmoreiz to citē daudz vēlākais autors Eisēbijs, pirmās "Kristīgās baznīcas vēstures" autors, kurš dzīvoja no 263. līdz 339. gadam.

No šejienes var secināt, ka iestarpinājums ticis radīts III un IV gs mijā. Intriģējošu materiālu diskusijai par "Flāvija liecībām" dod ievērojamais agrīnais kristiešu teologs un rakstnieks Origens. No viņa polemiskā traktāta "Contra Celsum" izriet, ka viņa "Jūdu eksemplārā" ir stāstīts par Jāni Kristītāju un svēto Jēkabu; kas attiecas uz Jēzu, tad, acīmredzot Origenam bijis pieejams kāds cits teksts, uz kura pamata viņš pārmeta Josifam Flāvijam, ka tas nav uzskatījis Jēzu par mesiju.

Interneta resurss

Vladimirovs par Apoloniju

Tiānas Apolonijs
Fragments no Aleksandra Vladimirova grāmatas par apustuļiem

Tāpat kā evanģēliskais Jēzus, Apolonijs dzima mūsu ēras sākumā. Viņš nodzīvoja apmēram 100 gadus, un viņam vajadzēja pieredzēt apustuļus, ja tie patiešām tolaik dzīvoja. Viņa vecāki bija turīgi, un Apolonijam tikai atlika mantoto bagātību, taču viņš savus īpašumus izdalīja citiem. 14 gadu vecumā viņu nosūtīja mācīties uz Tarsu, kas tajos laikos bija nozīmīgs zinātņu centrs. Taču viņš šo pilsētu pameta un devās uz Egeju, kur iepazinās ar Eskulapa tempļa priesteriem, kā arī ar platoniešiem, stoiķiem, epikūriešiem un citu filosofisko skolu pārstāvjiem.


Visu atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja kā pārliecināts pitagorietis. Saskaņā ar šīs skolas principiem, Apolonijs palika veģetārietis, nedzēra vīnu, valkāja tikai augu izcelsmes apģērbu, staigāja basām kājām un ļāva brīvi augt matiem un bārdai - tāpat kā citi Iesvētītie pirms un pēc viņa. Eskulapa Templī viņš saņēma iesvētību un iemācījās daudzus no dziedināšanas "brīnumiem". Gatavojoties vēl augstākai iesvētībai, viņš piecus gadus klusēja un klejoja: apmeklēja Antiohiju, Efesu, Pamfīliju un citas vietas, bet pēc tam caur Babilonu devās uz Indiju; un visi mācekļi pameta viņu, baidoties iet uz "burvestību zemi". Tikai nejaušais skolnieks Damis, kuru viņš satika ceļā, pavadīja viņu ceļojumos. Babilonā viņu iesvētīja haldeji un magi. Šo stāstu vēlāk restaurēja Flāvijs Filostrats.


Atgriežoties no Indijas viņš sevi parādīja kā patiess Iesvētītais. Pilnībā piepildījās viņa pareģotās zemestrīces un epidēmijas, kā arī valdnieku nāves un citi notikumi. Atēnu un citu pilsētu iedzīvotājiem viņš mācīja tīru un cēlu ētiku. Viņa veiktie brīnumi bija iespaidīgi un pie tam bieži, un, kas ir galvenais - droši apliecināti. "Kā to saprast, - satraukumā jautāja Justīns Moceklis (miris 165.), - kā to saprast, ka Apolonija talismaniem (talesmata) piemīt spēks, jo tie pasargā, kā mēs redzam, no viļņu niknuma, vēja negantuma un citu zvēru uzbrukumiem; un tai pat laikā mūsu Kunga brīnumdarbi glabājas tikai nostāstos, bet Apolonija brīnumi ir ļoti daudzskaitlīgi un patiešām izpausti šodienas darbos?..."(Quaest, XXIV). Apolonijs bija daudzu valdnieku un valdnieču viesis, draugs un korespondents, un viņa "maģiskās" spējas ir apliecinātas labāk par citiem. Savas garās un brīnumainās dzīves noslēgumā viņš nodibināja filosofisko skolu Efesā.





Pasaulslavenais gleznotājs Broņņikovs pitagoriešu kopienas dzīvi iztēlojies šādi...

Apolonija pitagorismā pievilcīga ir mācība par dvēseļu ceļošanu un pārdzimšanu, ko Filostrats tēlaini un spilgti attēlo nodaļā par pitagoriešu ārējiem statūtiem un ceremonijām. Apolonijam galvenais ir dieva izziņa un godināšana. Visas esošās reliģijas viņš atzīst kā dieva godināšanas formas, bet noraida grieķu mitoloģiskos priekšstatus kā necienīgus; Apolonijam vēl jo vairāk nepieņemama ir ēģiptiešu dzīvnieku pielūgsme. Vistīrākā redzamā dievība priekš viņa ir Saule. Cilvēks ir dievišķa būtne un caur savu tikumu un gudrību kļūst par dievu. Pēc Filostrata, šāds ideāli tīras un saprātīgas dzīves paraugs ir pats Tiānas Apolonijs. Viņš mācīja, ka pasaule ir pagaidu piestātne, kur dvēsele iziet pārbaudījumu; augstākais Dievs nevēlas nekādus upurus, bet ceļš pie Viņa ved caur absolūtu tikumību; tādēļ gan pie visiem zemākajiem dieviem gan pie Viņa jāvēršas ar vienu vienīgu lūgsnu: "Dievi, atmaksājiet katram pēc viņa nopelniem" (Vita, I.10; VI,40; V.28).

Tiānas Apolonija dzīves apraksts, ko devis Filostrats un arī kritiķis Eisēbijs Pamfils, tik ļoti atgādina evanģēliju stāstus par Jēzu, bet Kumranas tīstokļus par Taisno Skolotāju, ka reinkarnācijas piekritēji varētu teikt: Kumranas Taisnais Skolotājs iemiesojies Tiānas Apolonijā. Ar Jaunās Derības vēstījumu Apolonijs ir saistīts ne mazāk brīnumaini - lai ar šo faktu iepazītos tuvāk, jāsakoncentrējas garākam stāstam.
Jaunajā Bībeles vārdnīcā nodaļā "Apolloss": "Apolloss - saīsināts vairants vārdam Apollonius, Apolonijs. Viņš ieradās Efesā laikā, kad... Pāvols izbrauca uz Palestīnu (Darbi 18.22). Viņš labi zināja Jēzus stāstu, ko viņš uzzināja (iespējams, Aleksandrijā)... [Viņa daļēju nezināšanu] laboja Priskillas un Akilas pacietīgā izskaidrošana (Darbi 18.26)".
Par Akilu un Priskillu vārdnīcā teikts, ka tie bija ebrejs-ādinieks un viņa sieva - uzticīgi Pāvila draugi. Abi jau bija kristieši, kad Pāvilu satika Korintā... Viņš pie viņiem apmetās un kopā ar viņiem kopa savu arodu (Darbi 18.1-3)... Kad Pāvils pilsētu pameta, viņi to pavadīja līdz Efesai, kur pieņēma un ticībā ievadīja Apollosu (Darbi 18.28). Viņi vēl visi bija Efesā (viņu mājā pulcējās kristieši), kad tika uzrakstīta 1. vēstule korintiešiem (piedēvēta apustulim Pāvilam)... Daži izsaka domu, ka Priskilla bija no ievērojamas dzimtas vai arī ieņēma augstu stāvokli baznīcā. Vairāki pētnieki (arī fon Harnaks) mēģina šim pārim (galvenokārt Priskillai) piedēvēt Vēstuli Ebrejiem (pat baznīcas tēvi neatzīst, ka tās autors ir Pāvils).
Atkal pēc vārdnīcas: "No Efesas Apolloss devās uz Korintu, kur strīdos ar jūdiem parādīja sevi kā labu apoloģētikas zinātāju (Darbi 18.27-28). Šajā laikā Korintā radās frakcijas, kas sevi pasludināja par Pāvila, Apollosa, Kīfas un paša Kristus sekotājiem... Iespējams, frakcijas radās Apollosa spīdošās daiļrunības dēļ, kam daži ticīgie deva priekšroku. Iespējams, vēloties mazināt spriedzi, kas bija radusies ticīgo vidū, viņš vairs Korintā neparādījās, lai gan Pāvils viņu aicināja (1. Kor. 16.12)... Kopš M.Lutera laikiem bieži izteikts minējums, ka Vēstules Ebrejiem autors ir Apolloss, taču drošu pierādījumu tam nav.


Efesā bija grandiozs dievietes Artemīdas templis, ko sauca par septīto pasaules brīnumu; tur atradās arī seno rokrakstu un pasaules tautu Svēto Rakstu bibliotēka, kas pilnībā sadega ugunsgrēkā, ko noorganizēja Herostrats. Citi avoti vēsta, ka vērtīgākie tīstokļi esot izglābti. Efesā dzima un V gadu simtenī p.m.ē. dzīvoja Hēraklīts, kurš pasludināja, ka ir tikai viena patiesība un realitāte - Dievs (tāpat kā hinduistiem Atmans); ka pasaule eksistē, pateicoties polaritātēm; ka pasaule savā būtībā ir identiska dzīvai ugunij (kristiešu Svētais Gars un senindiešu tapass). Efesā dzimis arī mistiķis Maksims, Jamvliha māceklis un imperatora Juliāna iedvesmotājs.
Apolonijs izglāba Efesu no mēra. Tur viņš arī pareģoja Domiciāna likteni, bet vēlāk paziņoja par tikko notikušo izrēķināšanos ar tirānu. Pilsētas pateicīgie iedzīvotāji viņam par piemiņu uzstādīja zelta statuju.
Pēc apustuļa Pāvila Efesa par dzīvesvietu kļuva apustulim Jānim, kurš kontrolēja septiņas vadošās Āzijas baznīcas. Apokalipsē Efesas baznīca minēta kā pirmā. Hieronīms sīki izklāsta, kā notikusi Jāņa sacensība brīnumdarīšanā ar kaut kādu Apolloniju. Šajā stāstā košās krāsās tiek attēlota Apollonija sakāve, apstiprinājumus ņemot no Jāņa apokrifa, ko noliegusi pati baznīca. taču interesanti atzīmēt, ka iesākumā Hieronīms pret Apoloniju ir izturējies ar cieņu: "Šis ceļojošais filosofs, lai kur nebrauktu, visur atrada mācīšanās iespējas. No visa iegūstot mācību, viņš, jo dienas, jo kļuva pilnīgāks". (Ep.ad Paulinum).


Interesanti: Polikarps nezināja Jāņa evanģēliju, lai gan, pēc Irineja vārdiem, viņš bija apustuļa Jāņa māceklis. Baznīcas agrīno tēvu nezināšana par Ceturto Evanģēliju, kas ir senāks teksts, salīdzinājumā ar sinoptiskajiem evanģēlijiem, var liecināt par to, ka iesākumā tas bija maz izplatīts sava īpašā misticisma dēļ; to lietoja tikai šaurā pirmkristiešu lokā tieši Efesā. Ir arī cits izskaidrojums: norādes uz Ceturto Evanģēliju eksistēja tikai gnostiķu komentāros, taču visus viņu darbus baznīca pacentās iznīcināt.
Senā kristietība pret Apokalipses autoru izturējās visai piesardzīgi, jo šis darbs ir kabalistisks. Profesors Meiendorfs rakstīja, ka "Atklāsmes grāmatu" (Apokalipse) pievienoja Jaunās Derības kanonam nelabprāt. Tās nav Laodiķejas grāmatu kanonā; tās trūkst Apustuļu noteikumos un arī Jeruzalemes Kirila uzskaitījumā. Antiohijas skolas komentētāji arī nepiemin Atklāsmi, kas ataino Sīrijas baznīcas valdošos uzskatus. Šī ir vienīgā Rakstu grāmata, ko bizantiešu dievkalpojumos nelasa nekad.
Līdz mūsdienām nonākušajos baznīcas vēsturnieku darbos pilnīgi apiets jautājums par sakritību starp apustuļa Pāvila, Jāņa (pirmā un otrā) un Tiānas Apolonija darbības vietu un laiku. Interesanti, ka Filostrats savā "Apolonija dzīvesstāstā" neko nemin par apustuļu darbiem, it kā I gs. beigās par apustuļu klātbūtni Efesā nekas nebūtu zināms. Jāņa ev. un ap. Pāvila Vēstules, kas sarakstītas grieķiski, un (kā norāda daži pētnieki) tieši Efesā, ir kristiānisma filosofiskie pamati. Tie brīnumainā kārtā sasaucas ar ziņām par grāmatām, kas piedēvētas Apolonijam, tieši tāpat kā šī brīnumdara un Skolotāja darbības laiks ir aptuveni šai laikā.


Mūsdienu zinātne šodien apgalvo, ka Pāvila vēstules nav iespējams attiecināt uz vienu cilvēku. Jaunā Bībeles vārdnīca: "Pāvils var būt viņam piedēvēto vēstuļu autors tādā ziņā, ka tās tika sarakstītas viņa vadībā... un nosūtītas ar viņa piekrišanu. Taču kopumā ņemot tās nav viņa oriģinālie sacerējumi. Sekojoši, tie literārie kritēriji, ko tradicionāli izmantoja Pāvila autorības noteikšanai, patlaban netiek uzskatīti par nozīmīgiem, jo to izstrādātāji vadījušies no kļūdainiem uzskatiem". Mazliet savādi, ka vārdnīcas veidotāji piemirsuši iespēju par vēlāko apoloģētu redakcijām, no kā varētu būt radušās salīdzinošās nesakritības.
Par labu versijai, ka Tiānas Apolonija dzīve ir saistīta ar kristietības vēsturi, liecina arī apokrifiskais darbs "Jūdas Toma Darbi". Par Tomu zināms, ka viņš kristījis Indiju. Tam ir visai tuvas idejiskās paralēles ar Apolonija ceļojumu uz Indiju, pie Iearha. Kādā no sīriešu rokrakstiem atrasti fragmentāri izteikumi un līdzības par morāli-ētiskajām tēmām, kuru autors minēts Apolonijs. Tas norāda uz sīriešu interesi par Tiānas Apolonija personību, un "Toma Darbu autors" varēja būt pazīstams ne vien ar Filostrata grāmatu par Apoloniju, bet arī ar šiem sīriešu avotiem. Kā zināms, Romas impērijas nomalē - mazajā Osroenas karalistē, kristietība II gs. beigās III gs. sāk. pirmo reizi pasaules vēsturē tika pasludināta par valsts reliģiju. Dažkārt Jūdas Toma kultu Osroenā saista ar imperatoru Aleksandru Severu, kurš godāja Tiānas Apoloniju.
Savas dziļās cieņas izpaudumam arī Septīmijs Severs (193.-211.) novietoja Apolonija statuju dievību galerijā Panteonā, bet viņa dēls imperators Karakalla (211.-217.) Apolonija piemiņai uzcēla kapelu (Dion Cassius, XXVII, XXVIII).


Ko gan tik nozīmīgu paveica Apolonijs? Kā atzīmējis Dž. R. Mids, impērijas valstiskie kulti un nacionālie institūti I gs. bija jāreformē - Apolonijs daudz laika veltīja, lai atjaunotu un attīrītu tos. Tai laikā daudz kas bija zaudējis savu spēku, reliģiskajā plāksnē daudz kas bija kļuvis virspusējs. Neviens no viedokļiem par Tiānas Apoloniju šodien nav pierādāms ar tiešām vēsturiskām liecībām. Taču uzmanības vērts ir kāda austrumu gudrā sacītais, ka Apolonijam bija lemts "nostiprināt Kristus mācību sabiedrības augstākajās aprindās".
Ja ņem vērā, ka Apolonija laikā termins "kristieši" jeb "iesvaidītie" vēl neeksistēja; ka sākotnēji kristietības būtība bija nevis mācība par Pestītāja dzīvi un mocekļa nāvi, bet gan Viņa tikumiskais sprediķis un mācība par vienību ar Tēvu garā, tad redzams, ka šādas kristietības izplatīšanai I gs. filosofu un taisno vidū Apolonijs bija piemērots visvairāk.
Avots

Tiānas Apolonijs

Flāvijs Filostrats un viņa "Tiānas Apolonijs"

Mūsdienu pētnieki Filostrata veikumu vērtē skeptiski, uzskatot, ka stāsts par Apoloniju ir vistīrākie izdomājumi un fantāzijas. Visticamāk, ka vēsturiskais Tiānas Apolonijs nekad nav bijis ārpus hellēniskajiem Austrumiem, bet Rietumeiropā kļuva populārs, pateicoties imperatores Jūlijas Domnas* pūlēm, kura ļoti vēlējās pasauli iepazīstināt ar Apolonija mācību. Būdama Austrumu izcelsmes, viņa Filostratam pasūtīja eksaltētu stāstu par supercilvēku un svēto, kurš būtu vēl dižāks par Pitagoru.

Patiesie biogrāfiskie dati par Tiānas Apoloniju vēsturei ir zuduši. Imperatora Hadriana sekretārs Egejas Maksimus bija aprakstījis Apolonija aktivitātes Egejā, Kiliķijā. III gs. beigās Betānijas pārvaldnieks Hierokls sarakstīja īpašu darbu, kur pretstatīja Apoloniju Jēzum un visai evanģēliskajai pasakai. Zināms, ka Hierokls mēģināja uzrīdīt imperatoru kristiešiem. Viņa sacerējums arī nav saglabājies, Tas minēts tikai Eisēbija iebildumos.

Flāvijs Filostrats Jūlijas Domnas uzdevumā sāka rakstīt grāmatu par Tiānas Apoloniju, ko pabeidza laikposmā līdz 238. gadam. Apoloniju pielūdza arī Jūlijas dēls Karakalla, un, iespējams arī vēlākais imperators Aleksandrs Severs. Kad Karakalla (Marks Aurēlijs Severs Antonīns Basians, dz. 174; m. 217) nogalināja savu brāli, viņš apņēma par sievu paša māti Jūliju Domnu. Jūlija pavadīja savu dēlu visos turpmākajos karagājienos. Pēc Karakallas nāves viņa izdarīja pašnāvību.

*Jūlija Domna apprecējās ar Septimu Severu, kad viņš vēl bija Romas provinces Gallia Lugdunensis gubernators. Jūliju, kuras ģimeni viņš pat īsti nepazina, Septimus izvēlējās, tikai zinot pareģojumu, ka Jūlija Domna kādreiz būs karaliene. Jūlijas tēvs bija Julius Bassianus, priesteris Saules dieva Heliogabala templī Emesā. Ir ziņas, ka viņš nodzīvoja līdz pat 217. gadam, kas ir arī meitas Jūlijas Domnas nāves gads. Bassianus bija aramiešu izcelsmes un piederēja pie Emesas karaļnama. Emesa (mūsdienās Homsa, Turcijā) toreiz bija Romas vasaļvalsts. Basianus priesterības sākums ir nezināms, taču jau 187. g. viņš bija Emesas augstākais priesteris. Septimus Severus šeit ieradās, sekojot savam horoskopam, kas vēstīja, ka nākamā sieva viņam nāks no Sīrijas. Basianus iepazīstināja ar savām meitām - Jūlija Domna tolaik vēl bija neprecēta. Viņiem piedzima divi dēli - abi vēlāk kļuva par imperatoriem.

Adiabenas valdnieki

Adiabenas valdnieki un viņu „dārgumi”

Jēdziens "debesu dārgumi" jūdiem bija labi zināms. Viņi sacīja, ka labie darbi, ko cilvēks paveicis uz zemes, top dārgumi debesīs. Jūdiem bija populārs nostāsts par Adiabenas valdnieku Monobazu, kurš pievērsās jūdaismam. Bada gados (45.-46.) Monobazs visus savus dārgumus izdalīja nabagajiem.

Brāļi sūtīja pie viņa cilvēkus ar jautājumiem: "Tavi tēvi krāja dārgumus un pievienoja tos viņu tēvu uzkrājumiem, bet tu tos izkaisīji, un arī savas bagātības tu izkaisīji". Uz to Monobazs viņiem atbildēja: "Mani tēvi krāja dārgumus uz zemes, bet es savācu dārgumus debesu pasaulei; viņi glabāja dārgumus vietās, kur tiek klāt cilvēka roka, bet es dārgumus novietoju tur, kur cilvēks netiek klāt; mani tēvi krāja mantas, kas nenesa nekāda labuma; savukārt, es savācu dārgumus, kas atnesīs labumu; mani tēvi krāja naudu, bet es - garamantas; mani tēvi krāja dārgumus citiem, bet es iekrāju dārgumus sev; mani tēvi krāja dārgumus šajā saulē, bet es savācu dārgumus viņsaulei". Uz turieni cilvēks var paņemt tikai pats sevi. Un, jo brīnišķīgāks ir šis "es", ko cilvēks var paņemt sev līdzi, jo vairāk dārgumu viņam tur būs.

Ir teikts, ka arī rabīni bija pārliecināti: viss, kas uzkrāts tīri egoistiskiem mērķiem, ir zudis, bet tas, kas dāsni atdots citiem - veido dārgumus debesīs. Vēlāk tas kļuva arī par kristīgās baznīcas principu. Agrīnā baznīca vienmēr mīloši rūpējās par nabagajiem, slimajiem, bēdu sagrauztajiem un bezpalīdzīgajiem.

Kas īsti bija šis karalis Monobazs (precizitātes labad - Monobazs II)? Par viņu, un viņa ģimeni atrodam ziņas Josifa Flāvija "Jūdu senlietās" (XX, 2.). Adiabena atradās mūsdienu Irākas ziemeļos, tagadējā Kurdistānā (robežzonā starp tagadējo Irānu un Turciju). Sāksim stāstu ar to, kas notika starp Monobazu I, viņa tēvu un tēva māsu Helēnu. Abi iemīlējās viens otrā un sāka dzīvot kopā. Pēc tam Helēna kļuva grūta. Kad viņi reiz atkal gulēja kopā, viņš sapnī nejauši pieskārās viņas vēderam. Te viņam likās, ka dzird pavēlošu balsi, lai noņem savu roku un nenodara pāri mazulim savas sievas klēpī, jo šis bērns ieņemts pēc īpašas Kunga Dieva gribas un visu dzīvi būs laimīgs.

Balss valdnieku satrieca, kurš tūdaļ pamodās un par to paziņoja sievai. Kad piedzima dēls, tam deva vārdu Izats. Monobazam bija vēl viens vecāks dēls no Helēnas, tāpat kā bija citi dēli no citām sievām. Bet visu savu mīlestību viņš sakoncentrēja uz Izatu, it kā tas būtu vienīgais dēls. Rezultātā citi brāļi sāka Izatu apskaust. Drīzumā skaudība pārvērtās naidā, jo visi bija sarūgtināti par viņam izrādīto uzmanību. ... Drošības labad Monobazs nosūtīja Izatu pie Spasin-Haraksas valdnieka Abenneriga (Abinerglos). Kopā ar bagātīgām dāvanām tika izteikts arī lūgums gādāt par Izata drošību. Abennerigs tā iemīlēja jaunekli, ka izdeva viņam par sievu savu meitu Simaho.

Kad Monobazs sajuta nāves tuvošanos, viņš ataicināja Izatu un iedāvināja Karras apgabalu labuma gūšanai. Šeit pēc nostāstiem atrodas arī Noasa šķirsta atliekas, kurā tas glābies no plūdiem. Izats šeit palika līdz tēva nāvei. Kad tēvs nomira, viņa sieva Helēna sasauca lielu sapulci, kur centrālais jautājums bija uzticības izteikšana Izatam. Viņa gribēja pārliecināties, vai augstmaņi un pārvaldnieki ir vienisprātis ar Monobaza gribu: "Tikai tas valdnieks var būt laimīgs, kura valdīšanu brīvprātīgi atbalsta daudzi". Kad tas atrisinājās labvēlīgi, radās cits jautājums - vai nonāvēt pārējos Izata radus un brāļus. Helēna izteica savu atzinību par tādu uzticību Izatam, taču piedāvāja nogaidīt, līdz ieradīsies pats Izats un izlems viņu likteni.

Un tā, par valdnieku uz laiku tika iecelts Helēnas vecākais dēls Monobazs [II].
Kad Izats beidzot ieradās, viņš bija ļoti neapmierināts, kad savus brāļus atrada važās iekaltus. Arī pie sevis viņus bija bīstami turēt, tādēļ brāļi ar savām ģimenēm tika nosūtīti uz Romu pie imperatora Klaudija kā uzticības ķīlnieki. Kāda daļa nokļuva pie partiešu cara Artabana. Šādi rīkoties viņu pamudināja vecākā brāļa Monobaza cēlsirdīgā attieksme pret viņu pašu troņa mantošanas sakarā, kad tas pacietīgi gaidīja Izata ierašanos un valdnieka pilnvaru pārņemšanu, kas notika 36.gadā.

Par Izatu. Viņš un viņa māte Helēna pievērsās jūdaismam. Liela loma tajā pieder tirgotājam Ananijam, kurš dzīvoja karaļa Abenneriga (Abinerglos) galmā Spasin-Haraksā un pavadīja Izatu uz Adiabenu, kurp tas devās pēc tēva aicinājuma. Ir rakstīts, ka Helēnu jūdaismam pievērsa kāds cits jūds. Pāriešana citā ticībā nenotika vienkārši, jo tas varēja izsaukt augstmaņu neapmierinātību. Ananija pat mēģināja atturēt Izatu no apgraizīšanas, uzskatot, ka būtu pietiekami tikai ar padevību Kungam Dievam, attaisnojoties ar politisko situāciju. Izats tam jau piekrita, bet pēc tikšanās ar Galilejas jūdu Eleazaru, kurš tika uzskatīts par lielu likuma zinātāju, tomēr veica arī apgraizīšanu.

Kad Eleazars sastapa Izatu lasām Mozus Bībeli, viņš iesaucās: "O, valdniek, tu nepildi galveno likumu un tādā veidā grēko pret Kungu Dievu. Tev tie vispirms ir nevis jālasa, bet jāpilda". Tad atsauca ārstu un notika apgraizīšanas procedūra. Kad māte par to uzzināja, viņa stipri sabijās, jo nebija droša, kā to uzņems pavalstnieki. Taču notikumi attīstījās labvēlīgi (tas notika ap 30.gadu), un Izats ieguva labu slavu arī ārpus savas valsts robežām.

Pateicībā Kungam Dievam Helēna nolēma doties uz Jeruzalemi un ziedot Templim. Izats viņu pavadīja un līdzi deva lielu naudas summu, kas vēlāk lieti noderēja, jo Jeruzalemē Helēna atklāja, ka daudzi mirst badu (45.-46.gg.). Valdnieka māte nosūtīja uz Ēģipti savas svītas cilvēkus iepirkt labību, bet uz Kipru - žāvētas vīģes. Izats vēl pēc tam sūtīja naudu, par ko iepirkt badacietējiem maizi. Helēna vēl ilgāku laiku uzturējās Jeruzalemē - viņas vadībā tika uzceltas vairākas izcilas ēkas (arī Lodā). Lielais zelta svečturis Templī arī bija Helēnas dāvinājums. Pieci no Izata dēliem tika atsūtīti uz Jeruzalemi studēt jūdu paražas un valodu (kopumā Izatam bija 24 dēli un 24 meitas).

Valdnieku kapeņu izbūvi organizēja un vadīja Adiabenas Helēna (sk. linku)

Izats II nomira apmēram 55. gadā, bet Helēnas dzīve beidzās nākamajā gadā. Monobazs II vēlreiz kļuva par valdnieku pēc Izata nāves - tāda bija Izata vēlēšanās, jo Monobazs savulaik izrādīja lielu cieņu un augstsirdību, pildīdams pagaidu valdnieka funkcijas. Savas mātes Helēnas un brāļa Izata mirstīgās atliekas Monobazs II pārveda uz Jeruzalemi un apglabāja
Valdnieku kapenēs, kuru izbūvi savulaik organizēja pati Helēna. Jūdu kara laikā no 66. līdz 70. gadam Monobaza sūtītie Adiabenas karaļnama pārstāvji izcēlušies ar varonību, cīnoties Jeruzalemes aizstāvju rindās. Tiek uzskatīts, ka Monobazs II valdīja līdz pat 70. gadu vidum. Pēc sacelšanās apspiešanas daudzi jūdi no Jeruzalemes apkārtnes devās svešumā - liela daļa apmetās uz dzīvi Adiabenā.

Adiabena

Adiabena
Runājot par Adiabenas valsti, vienmēr jāpatur prātā, ka tā atradās Partijas impērijas teritorijā, un visi Partijā notiekošie procesi kaut kādā veidā skāra arī Adiabenu.

Apmēram ap 115. gadu p.m.ē., Partija ieņēma stingras pozīcijas krustpunktos, kas sakrita ar tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu un Indiju. Mitridats svinīgi pieņēma "Vidusimpērijas" sūtni - haņu dinastijas imperators U Di gribēja nostiprināt attiecības ar Partiju, lai tirdzniecība ritētu bez sarežģījumiem, jo "zīda ceļš" veda caur viņa valdījumiem. Partijas starptautiskā nozīme tika atzīta arī Romā, un 92. gadā Mitridats uz turieni nosūtīja vēstniecību. Viņš pakļāva arī nemierīgās arābu ciltis, ko balstīja Antiohs IX. Viņa ieceltais vietvaldis ņēma dalību lokālajās cīņās Sīrijā un sagūstīja Demetriju III Ekvairu. Mezopotāmijā Mitridats organizēja trīs vasaļvalstis. Adiabena un Gorduena (kaduku vai kadusi ciltis) kļuva pastāvīgas vispārēja apjukuma un Seleukīdu ietekmes vājināšanās laikā. Jau 132. gadā pēc irāņu izcelsmes valdnieka Osroja iniciatīvas tika izveidota Osroenas valsts, kur 127.g. valdīja Abubars Mazurs. Viņš izveidoja dinastiju, kas vairāku gadsimtu garumā valdīja Osroenā.
Mitridata valsts robežas ir grūti noteikt; vismaz Eifratas rietumkrasts atradās viņa ietekmē. Viņam piederēja arī Zeigma un Nikeforiona. 108. gadā viņu sauca par ķēniņu kēniņu", bet 89. g. Gotarzs I sevi uzskatīja sevi par Babilonas karali.
Adiabenas valsts atradās teritorijā, kas atbilst robežzemēm starp mūsdienu Irāku, Irānu un Turciju - to no trim pusēm apņēma Tigras upe.
Apmēram 60 gadus pirms mūsu ēras partiešu valdnieku savstarpējās cīņas noveda pie tā, ka strīdi bija jārisina no malas: Frātam III (kurš līdz šim par savu galvaspilsētu uzskatīja Babilonu) tika Adiabena, bet Tigranam - Gorduena un Nisībija. 58./57. g. Frātu III nogalināja paša dēli, kuri uzreiz sāka sīvu cīņu par troni. Pēc neilga laika Partija ieguva jaunu ienaidnieku - Romu. Sīrijā ieradās Krass, kam izdevās savā pusē dabūt Osroenas valdnieku Abgaru II, Alhaudonu, kā arī Armēnijas karali Artavazdu.
Partiešu karalis Frāts IV (37.-2.) par savu pēcteci izraudzījās pēdējo dzimušo dēlu Frātaku un viņa drošības labad vecākos brāļus nosūtīja trimdā uz Romu. (Cits avots gan vēsta, ka Frāts IV uzreiz pēc tam, kad viņa tēvs atteicās no troņa, vispirms nogalināja visus savus pusbrāļus, jo viņa tēvam Orodam bija pavisam ap 30 dēlu no daudzajām sievām un piegulētājām. Paveicis šo ieceri, viņš pavēlēja nogalināt arī savu sirmo tēvu. Šī nevajadzīgā nežēlība izraisīja protesta vilni. Šī atkāpe pievienota arī tādēļ, lai kaut mazliet parādītu tā laika praksi un tradīcijas - valdnieku nežēlībai nebija robežu, un runāt par kaut kādu cilvēcību vispār nav nozīmes. Vispārēja neuzticība pat saviem tuvākajiem radiniekiem noveda pie tā, ka līdz mūsu ēras I gadsimta beigām Partija sadalījās 18 mazās daļēji neatkarīgās valstiņās. Plīnijs raksta, ka reāla vara karalim piederēja tikai Ktesifonā, kaut arī pat šeit nevarēja runāt par pilnīgu drošību.).


Lai vai kā - līdzīgi rīkojās arī Adiabenas valdnieks Monobazs. Viņš, drošības apsvērumu vadīts, savu jaunāko dēlu nosūtīja pie Abinerglosa, kurš jauneklim iedāvināja zemes īpašumu un atdeva par sievu savu meitu Simaho. Uzturoties Abinerglosa galmā galvaspilsētā Spasinu-Haraksā, Izats pārgāja jūdaismā (to veicināja jūdu tirgotājs Hanaāns). Arī Izata māte pārgāja jūdaismā. Iespējams, viņu uz to pamudināja blakusesošās Nizībijas (Nisibis) jūdi, kurus tai laikā vadīja rabīns Jūda ben Bateira. Augšējās Mezopotāmijas tirdzniecības ceļi tolaik veda caur Edesu (Urfa), Nizībiju un Adiabenu, kas veicināja reliģiju un kultūru sajaukšanos. Adiabenas jūdi drīzumā kļuva slaveni ar savu stingro attieksmi pret Likuma garu, un viņi mēdza pat likt uz palodzēm Bībeli savu ceļojumu naktsmītnēs.
Partiešu tiāras saglabāšana bija daudz grūtāka nekā iegūšana. Izata II valdīšanas pašā sākumā notika tā, ka aršakīdu valdnieks Artabans II [savas nežēlības dēļ] vairs nejutās drošs pats savā zemē un kopā ar savu svītu meklēja patvērumu Adiabenā, kur viņš tika laipni uzņemts. Lūdzēju pārliecināja, ka vardarbīgs mēģinājums atgūt troni radītu risku valstij. Šis manevrs bija tik veiksmīgs, ka partiešu senāta pretendents Cinnamus ataicināja sāncensi Artabanu un pats atdeva valdnieka tiāru. Pateicībā par tik efektīvu iznākumu Artabans Izatam piešķīra tiesības nēsāt tiāru stāvus un iedāvināja teritorijas Tigras rietumu krastā līdz par Nisībijai, ieskaitot. Drīz Artabans nomira, un viņa dēls Vardans I (kopš 43. gada) ķērās pierunāt Izatu II kopā ar partiešiem doties kara gājienā pret Romu. Taču Izats sajuta briesmas un atteicās no šīs idejas, tādējādi izsaucot pret sevi Vardana dusmas. Taču drīz pēc tam pēdējais tika iesaistīts ķīviņos ar paša brāli Gotarzu II un 47. gadā nogalināts medībās (Romiešu vēsturnieks Tacits Vardanu I raksturo kā ļoti apdāvinātu, bet necilvēcīgu valdnieku. Savukārt, Flāvija Filostrata grāmatā "Tiānas Apolonija dzīve", Vardans minēts kā Apolonija labvēlis. Viņš esot izdevis Apolonijam garantijas vēstules, kas nodrošina atbalstu ceļošanai uz Indiju). Kārtējo reizi Izats bija nodemonstrējis savu gudrību, kā dēļ daudzi pievērsās viņa ticībai.
Drīz pēc tam, kad Gotarzs sagrāba varu savās rokās, 49. gadā Roma sūtīja Mitridatu (viņš arī Meherdats, Vonona dēls - dzīvoja līdz tam Romā kā viens no daudzajiem ķīlniekiem) uz Partiju, lai viņš kā Aršakīdu dinastijas īstens pārstāvis ieņemtu valdnieka troni, taču plāns neizdevās. Edesas karalis Abgars jaunajam pretendentam visu ziemu organizēja dažādas izklaides, kā rezultātā partieši (vai nu ar vai bez Izata ziņas) pienācīgi sagatavojās un Gotarza vadībā spēja romiešus sakaut. Meherdatu saņēma gūstā un nogrieza ausis, tādējādi liedzot iespēju jebkad uzlikt valdnieka tiāru.
Gotarzu 51. gadā nogalināja un par valdnieku kļuva Mīdijas satraps Vonons II, Artabana III brālis. Pēc pāris mēnešiem viņš nomira un varu pārņēma tālredzīgais un enerģiskais Vologēzs I. Pēc grūtām kaujām ar romiešiem, viņš tronī iecēla savu jaunāko brāli Tiridatu, kurš uzskatāms par armēņu Aršakīdu dinastijas aizsācēju. Taču viņa valdīšanas laikā pašā Partijā valdnieka vara kļuva vājāka.

Ap to laiku, kad Partiju pārvaldīja Vologēzs I, Adiabenas aristokrātija, kas vēl turpināja turēties pie zoroastriešu parašām, vairākkārt mēģināja gāzt Izatu. Vispirms viņi izplānoja sazvērestību kopā ar arābu vadoni Abiju: bija paredzēts, ka Izatam būs jācīnās ar Abija karaspēku, bet pirms kaujas Izatu pametīs partiešu sabiedrotie, taču Izatam izdevās nodevējus atrast, sodīt un finālā uzvarēt arī pašu Abiju. Pēc tam bija mēģinājums Izatam uzkūdīt Vologēzu I, ar ieganstu atjaunot zoroastriešu tradīcijas. Viņš vienkārši pieprasīja Izatu atteikties no pilnvarām, ko savulaik pēdējais saņēma no Artabana. Zinādams sava karaspēka reālās iespējas, Izats nodevās izmisīgām lūgšanām, un, kā liecina Josifs Flāvijs, Partijai pēkšņi uzbruka nomadu ciltis, kā rezultātā Vologēzam nācās domāt par aizsardzību, nevis Izata pakļaušanu.
Ir dažādas ziņas par Izata nāves gadu... Zināms, ka drīz pēc Izata nāves un viņa mātes aiziešanas Armēnijas karalis Tigrans nolēma uzbrukt Adiabenai, jo neskaidrā politiskā situācija šai mazajā valstiņā viņu pamatoti iekārdināja. Iespējams, viņam bija klusa vienošanās ar Nērona ģenerāli Korbulo, kurš pārvaldīja Sīriju. Taču Adiabenai arī bija sabiedrotie un Tigrana karaspēks tika atsviests līdz Tigranokertai. Monobazs tādējādi piespiedu kārtā tika pārliecināts par anti-Romas sadraudzības uzturēšanu. Viņš arī pievērsās jūdaismam un apgādāja Jeruzalemes Templi ar vērtīgiem inventāra priekšmetiem.
Vēlākais rakstnieks Teodorīts, rakstot par Adiabenu, vēsta, ka tā "pieder Partijai, bet tagad saucas par Osroenu", kas var nozīmēt, ka šīs satrapijas statuss laika gaitā ir mainījies. Tas varētu būt saistīts ar Adiabenas izplešanos aiz Nizībijas līdz Edesai un Eifratai. Ir zināms, ka ap 110. gadu Edesas karalis valsti atpircis no Aršakīdu karaļa Pakora II (Pacorus), un tas nozīmē sadalīšanos atkal divās daļās. Politiskā sitācija kļuva nekontrolējama, kad šai apvidū 114. gadā iebruka Trajāns. Viņš no Armēnijas puses uzbruka Nizībijai (kas vēl piederēja Adiabenai) un ieņēma to. Meharasps arestēja Trajāna sūtņus, ko tas sūtīja no ziemas apmetnes Antiohijā. Nākamajā gadā iekarotāji savus spēkus sadalīja divās daļās, kas virzījās gan pa Tigru, gan Eifratu. Pēdējo neatkarīgās Adiabenas valdnieku Meharaspu 115. gadā gāza, bet valsti absolūtā nevērībā nodēvēja par Asīriju. Pēc Trajāna nāves Roma uzsāka mazliet miermīlīgāku politiku, un Hadrians atvilka savus spēkus atpakaļ uz Eifratas pierobežu.
Partijā valdošais bija zoroastrisms, taču zoroastrieši neiebilda pret veco dievu pielūgšanu un bija iecietīgi pret jūdu kopienu veidošanos. Edesas, Adiabenas un Nizībijas jūdi par to bija pateicīgi un kļuva par aktīvākajiem Trajāna oponentiem, - par to viņi maksāja pat ar savām asinīm. Ap šo laiku parādās arī pirmie kristietības sludināšanas gadījumi. Vispirms tas notiek Edesā (Osroenā), bet pēc tam Adiabenā.

Ļoti intriģējošs un reizē mulsinošs ir fakts (kam vēl jāmeklē papildus apstiprinājumi), ka sludinātāju Adaja un Toma vārdi, kurus vienmēr uzskata un uzdod par pirmajiem kristiešu misionāriem, parādās arī pirmajos pravieša Mani doktrīnas skaidrojumos. Lai vai kā, jaunā kustība (kristietisms) strauji pieaug un starp tās piekritējiem ir daudz tādu, kas iepriekš sludināja jūdaismu.


12 maijs, 2008

Reliģija Sasanīdu impērijā

Reliģija Sasanīdu impērijā

Pēc nestoriānisma pasludināšanas par ķecerību, daudzi šī kristīgā novirziena piekritēji no Romas impērijā ietilpstošajām zemēm bēga uz Sasanīdu impēriju. Tā kā šis kristietības atzars Bizantijā tika vajāts, šahanšahi nestoriāņiem izrādīja labvēlību


Mezopotāmijā tika izstrādāts "Babilonas talmuds", jo te kopš seniem laikiem dzīvoja ļoti daudz jūdu. Austrumu rajonos izplatījās budisms. Kristietības un zoroastrisma ciešās saiknes rezultātā radās maniheisms, ko sludināja Mani. Uzskata, ka viņš nāk no Aršakīdu dzimtas.
Sasanīdu impērijas laikā (apmēram III-IV gs.) tika kodificēta Avesta, kas ir dažādu laiku zoroastrisma tekstu komplekss. Vislielākie nopelni šajā darbā ir mobedam Tansaram.
Ir redzams, ka Avestas senākajās daļās fiksētā Zaratustras sākotnējā mācība atšķiras no sasanīdu laika zoroastrisma. Senās mācības centrālā tēma ir tumsas un gaismas spēku cīņa. Cilvēkam ar savu dzīvi bija jāpalīdz gaismai. Sarežģīto un detalizēti izstrādāto dažādo dievību, stihiju un dabas spēku kultu uzturēja liels skaits priesteru, ko sauca par mobadiem jeb magu priekšniekiem, kā arī erbadiem. Tempļos šim nolūkam uzturēja mūžīgo uguni un veica rituālus, kuros dziedāja un lasīja svētos tekstus.
Tempļiem piederēja plašas zemes, tiem arī bagātīgi ziedoja. Augstākā garīdzniecība bija valdošās šķiras visietekmīgākais slānis. Priesteri no iedzīvotājiem saņēma lielus ienākumus, viņu vietā pildot dažādus rituālus, ko neiesvētītie nespēja un nedrīkstēja veikt. Pastāvēja viltīga sodu sistēma par reliģisko noteikumu neievērošanu, par tīšu vai netīšu stihijas apgānīšanu, par sevis apgānīšanu, pieskaroties nešķīstiem priekšmetiem vai radījumiem. Darba cilvēku dzīve tika modri uzraudzīta, jo priesteri no tā ieguva materiāli, un tas bija izdevīgi arī valstij. Garīdzniecības rokās atradās arī izglītota tiesa - tas vēlreiz pierāda zoroastrisma milzīgo ietekmi sasanīdu impērijā.

Maniheisms
Reliģijas dibinātāji Mani piedzima 216. gada 14. aprīlī Babilonijā, Ktesifonā augstmaņu ģimenē. Ktesifona III gs. sākumā kļuva par Sasanīdu impērijas galvaspilsētu. Tiek uzskatīts, ka Mani nāk no Aršakīdu dzimtas, bet šo viedokli nav iespējams pierādīt. Viņš sāka sludināt jau Ardašira I laikā, taču galvenā darbošanās notika Šapura I valdīšanas gados (Ardašira dēls un troņa mantinieks).
Mani tēvs Pateks (arī Fatigs jeb Patigs), kurš kopš dzimšanas bija zoroastrietis, iestājās askētiskajā elkazītu kopienā Babilonijā. Viņus dēvēja par "tiem, kas kristī paši sevi" (šeit kristīšana ir domāta aplaistīšanās ar ūdeni). Šai sektā vairāk uzmanības veltīja noteikumiem un ierobežojumiem, nevis glābšanai caur Jēzu. Piemēram, Patiks pieņēma tādu derību kā atsacīšanos no gaļas, vīna un sievietēm. Neskatoties uz to, ka viņš jau bija precējies ar skaistuli, kas no viņa gaidīja bērnu, viņš pieņēma lēmumu vairs neiet viņas partamentos un apmetās pie kopienas biedriem. Palaikam viņš tomēr apciemoja māju, sniedza finansiālu palīdzību sievai, kas audzināja dēlu. Kad dēlam bija 4 gadi, tēvs Mani paņēma pie sevis. Apmēram no 220. līdz 240. gadam viņš uzturējies šajā jūdu-kristiešu vidē. Tas lielā mērā izskaidro kristietības elementu klātbūtni viņa mācībā.
Tiek ziņots, ka Mani mātes vārds bija Mariama jeb Marjama un viņa cēlusies no karaliskas armēņu Kamsarīdu (vai Kamsaraganu) dzimtas partiešu galmā. Lai vai kā, abu vecāku vārdiem ir sīriešu cilme.


Mani kopš dzimšanas esot bijis klibs. Kopš 12 gadu vecuma pusaudzim sāka nākt atklāsmes, kā rezultātā viņš pameta elkazaītu kopienu un tēvu. Bet 24 gadu vecumā (ap 240.gadu) viņa paša "garīgais" dvīnis (didymus) pavēstīja, ka laiks ķerties pie patiesības vēstīšanas. Mani to uztvēra kā Paraklēta jeb Svētā Gara darbu. Garīgā procesa rezultātā slimīgais jaunietis pārvērtās nenogurdināmā apustulī, kurš sludināja jaunu glābšanās mācību.
Tikko pie varas nākušais valdnieks Šapurs I aicināja viņu uz Sasanīdu valsts galvaspilsētu Belapatu (Gundešapuru), un Mani dodas uz turieni. Šapurs atradās stiprā Mani iespaidā, tādēļ radīja viņam un viņa misionāriem ļoti labvēlīgu vidi sludināšanai visā impērijas teritorijā. Ap 243. gadu maniheisms šeit tika atzīts kā oficiāla reliģija. Mani mācība tika izplatīta līdz impērijas austrumu robežām, kā arī Ēģiptē, Baktrijā un citur. Mani pirmai ceļojums bija uz Kušanu impēriju Indijas ZR, kur uzturējies ilgāku laiku. (viņam tiek piedēvēti dažādi reliģiska rakstura gleznojumi Bamianā. Mani bija izcils mākslinieks; viņa sarakstītā grāmata "Arjang" tikusi bagātīgi ilustrēta ar krāšņiem zīmējumiem. Diemžēl šis darbs nav saglabājies). Ir teikts, ka viņš kuģojis pa Indas ieleju ap 240. un 241. gadu un pievērsis savai mācībai budistu karali - Indijas šahu Turanu. Satikšanās ar dažiem indiešu garīgajiem darbiniekiem deva noteiktu iespaidu (abām pusēm). Tādēļ Mani mācībā vērojama arī budisma ietekme. Viņš pilnībā pieņēma dvēseļu transmigrācijas ideju un arī savu piekritēju kopienas organizācijas principus; pēc budistu parauga viņš izveidoja kārtību, ka t.s. klausītāji apkalpo izredzētos.
272. gadā Šapurs I mirst, un varu manto viņa dēls Ormizds. Mani steidz tikties ar viņu un saņem aizsargājošo dokumentu pagarinājumu, kā arī atļauju izbraukt uz Babiloniju. Taču jau pēc gada Ormizds mirst un troni saņem viņa brālis Bahrams I. Pēc valdnieka pieprasījuma viņš ierodas Gundešapurā, pirms tam veicot savu pēdējo ceļojumu, kura laikā atvadās no savām bērnības vietām un paša nodibinātajām baznīcām.
Kad Mani ieradās pie Bahrama, viņu apsūdzēja tradicionālās zoroastriešu reliģijas graušanā. Apsūdzību uzturēja galvenais mags Kirders. Tikšanās ar Bahramu bija vētraina. Kad Mani stāstīja par savas mācības dievišķo raksturu, Bahrams iesaucās: "Kādēļ gan šī atklāsme tika dota tev, nevis Mums, impērijas valdniekam?" Uz to Mani atbildēja: "Tāda ir Dieva griba". Viņu notiesāja, iekala važās un iemests cietumā. Smagās ķēdes ap kājām, rokām un kaklu (kas kopumā svēra ap 20 kg) radīja neciešamas sāpes. Visticamāk, Mani nomira cietumā, gaidīdams soda izpildi. Daži avoti gan vēsta, ka viņam spriedumu tomēr izpildīja, nodīrājot ādu un ķermeni sacērtot gabalos.

Mani doktrīna
Pēc Mani ieceres viņa reliģijai bija jākļūst par universālu ticību un jāaizvieto visus pastāvošos un kultus un reliģijas. Viņš uzskatīja, ka visas reliģijas cēlušās no viena pareiza avota, taču dēļ cilvēku nesapratnes tās ir sagrozītas. Tāpēc viņš brīvi smēla materiālu no zināmajām reliģijām - kristietības, budisma un zoroastrisma, vēlāk arī no hinduisma. Maniheisma galvenā ideja tāpat kā zoroastrismā bija cīņa starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno. Abi šie elementi uz Zemes ir sajaukti un cilvēka uzdevums ir atbrīvot gaišās daļiņas; ar savu uzvedību jāpalīdz atbrīvoties tam gaišajam, kas mīt sevī pašā un sasniedzamajā apkārtnē. Tādēļ cilvēks nedrīkst nogalināt sev līdzīgos, ēst gaļu utt. Vēl stingrākas prasības tika izvirzītas "izredzētajiem".
Sludinot Persijā, Mani bija gatavs savu mācību piedāvāt zoroastrisma veidolā un vairumu sava dievišķā panteona būtņu vārdus pārveidoja pēc zoroastriešu parauga. Taču šāda pieeja nopietni sadusmoja vietējos priesterus, kuri maniķiešus nosauca par ķeceriem jeb tādiem, kas svētajos rakstos ienes savus kropļojošos skaidrojumus. Taču līdz pat Šapura I nāvei Mani bija pasargāts no Kartira (Kirdera) dusmām (periods no 240. līdz 272. gadam). Viņš savlaicīgi sarakstīja vadlīnijas savai mācībai, ko pārtulkoja valdniekam viduspersiešu valodā. Šīs grāmatas "Šapurakan" fragmentus, kā arī citus maniķiešu tekstus irāņu valodā XX gs. sākumā atrada Austrumturkestānas smiltājos maniķiešu klosteru drupās. Šajos uzrakstos redzams, ka maniķieši augstākā dieva vārdu deva kā Zurvan, bet viņa "dēlu", maniheisma pirmo cilvēku, sauca par Ormazdu. Tā ir svarīgākā no mūsdienu liecībām, kas rāda, ka sasanīdi bija zurvanīti (iespējams, sekojot pēdējo Ahamenīdu paraugam).
Nav zināms, cik dziļi Šapuru I bija skārusi Mani mācība. Dinkards atzīmē valdnieka milzīgo interesi par zināšanu un ticības lietām, kas tika apvienota ar uzticību "Mazdas pielūgsmes" reliģijai. Ir kāds teksts, kas vēstī, ka: "Valdnieku valdnieks, Šapurs, Ardašira dēls, pēc tam savāca tos rakstus, kas neattiecas uz ticību un bija izplatīti Indijā, Bizantijā un citās zemēs, un kas skāra medicīnu, astronomiju, kustību, laiku, telpu, substanci, aksidenci, veidošanos, izzušanu, īpašību maiņu, loģiku un citus amatus un prasmes. To visu viņš salīdzināja ar Avestu un pavēlēja, lai visām mācībām, kur nav vainas, izgatavotu kopiju un noglabātu valdnieka mantnīcā". (Dinkards, 412.lpp).

Ir konstatēts, ka citzemju mācības patiesi ienāca reliģiozajos ticējumos, par ko liecina dažādie arābu-persiešu sacerējumi. Senā mācība par septiņām radīšanām dažkārt tika kompilēta kopā ar Empedokla teoriju par četriem elementiem (zeme, uguns, gaiss un ūdens), bet Hipokrāta un indiešu doktrīnas tika asociētas ar irāņu medicīnu. Līdzīgi aizguvumi saistās ar grāmatām, un zoroastriešu priesteri arvien vairāk un vairāk aprada ar to, ka rakstība jāapvieno ar zinātni un reliģisko darbību. Ļoti iespējams, ka zoroastiešu sākotnējā pievēršanās kristietībai un pēc tam maniheismam, pierādīja rakstītā vārda milzīgo nozīmi un pamudināja vietējos priesterus iemūžināt arī pašu svētos rakstus.
Grāmata "Šapurakan" (pēc dažiem avotiem) esot izraisījusi Šapura dusmas; Grāmatā izklāstītās maniķiešu doktrīnas un dažu biogrāfisku datu dēļ maniķiešus sāka vajāt gan zoroastrieši, gan kristieši, un Mani bijis spiests uz laiku bēgt.
Maniheisms izraisīja plašu rezonansi, par ko liecina liels daudzums kristīgās polemiskās lieteratūras, kas bija vērsta pret maniķiešiem, kā arī pašu maniķiešu teksti dažādās valodās. Straujā maniheisma izplatība lielā mērā izskaidrojama ar tā kritisko attieksmi pret apspiešanu un valsti - daudz sekotāju šai reliģijai bija tieši pilsētās. Maniheisma ietekme vērojama arī viduslaiku antiklerikālajās sektās.
Kad noskaidrojās Mani sludinātās reliģijas pamatnostādnes, tā krita sasanīdu valdnieka nežēlastībā. Pašu Mani sodīja uz nāvi, bet sekotāji bija spiesti slēpties. Maniķiešus vajāja arī Romas impērijā. Labāka attieksmes pret tiem bija Vidusāzijā, no kurienes Mani mācība izplatījās līdz pat Ķīnai.

Kirders
/varas augstumos/
Hormizds I piešķīra Kirderam jaunu titulu "Ormazda mobads", kas nozīmēja, ka rietumu garīdzniecības tituli ir augstāki kā austrumu. Šķiet, ka pēc tam tituls "erbads" kļūst zemāks par titulu "mobads", lai gan īstas skaidrības par to nav. Īsajā Hormizda valdīšanas laikā Kirderam izdevās panākt kompromisu kalendāra reformas lietās un apvienot vecās un jaunās svinamās dienas. Tiklīdz pie varas nāca Bahrams I, Kirderam izdevās īstenot senseno plānu par Mani apsūdzēšanu un tiesāšanu. 276. gadā tronī kāpj nākamais valdnieks - Bahrama dēls Bahrams. Šai pasākumā galvenie nopelni piedēvēti Kirderam, kurš nu iegūst jaunu titulu "Kirders, kurš glāba Bahrama dvēseli" un kļūst par mobadu un visas impērijas tiesnesi. Viņš kļūst arī par svētā uguns Anahid-Ardašir un Anahid-Kundze augstāko priesteri templī Istarhā. Bahrama laikā viņš esot satriecis neticīgos. Viņš ziņo, ka notiesājis un sodījis trīs zoroastriešu priesterus, kuru uzvedība to pieprasīja, bet "atjaunoja Mazdas pielūgšanas augsto stāvokli un labos priesterus padarīja godājamus visā valstī" (uzraksts Sarmešhedā, 42,43 rinda). Kirders pavēsta, ka "daudzi no tiem, kas bija neticīgi, kļuva ticīgi; daudzi no tiem, kas pieturējās pie mācības, pateicoties man, atstāja šo maldu mācību (uzraksts Sarmešhedā, 45. rinda).

Patiesībā citi kulti turpināja pastāvēt (Īpaši kalnainajās Sogdas nomalēs) līdz pat islama atnākšanai. Šie paziņojumi neļauj apgalvot, ka Aršakīdi bija reliģiski iecietīgi, taču Irāna bija pārāk liela un tas deva iespēju tajā iespiesties arī citām ticības mācībām, neskatoties uz to, ka zoroastrisms tika propagandēts ar valsts varu.
Sarmešhedas sienas uzrakstos Kirders daudz raksta par rituālu ievērošanu un saviem nopelniem cīņā ar neticīgajiem, bet pilnīgi nepiemin Zoroastru (tāpat kā sasanīdu valdnieki). Kirders tikai uzsver, ka ir mazdaisma sekotājs - tas stipri atšķiras no pehlevi sacerējumiem, kas bagāti ar pravieša vārda pieminējumiem. Interesants ir teksts sākot no 57. rindas, kur Kirders apraksta savus viņsaules redzējumus - savā garīgajā ceļojumā viņš satiek paša dubultnieku un sievieti, kuras uzdevums ir mirušo dvēseļu sagaidīšana uz Činvatas tilta. Minēto tēlu sabiedrībā viņš ieraudzīja debesu troņus un elli un pārliecinājās, ka viņa mājoklis, tāpat kā citiem uzticīgajiem mazdaisma kalpiem, kādreiz būs tur - augšā.
Bahrama II laikā Kirders liek izgatavot osuāriju, taču pārdzīvo arī šo valdnieku, jo troni manto viņa dēls Bahrams III. Viņu, savukārt gāž Šapura I jaunākais dēls Narsehs. Vietā, kur Narsehu sagaidīja persiešu augstmaņi, klintī tika iecirsts uzraksts. Kirdera vārds šeit minēts pēdējo reizi - starp citiem augstākajiem garīdzniekiem viņš ierakstīts kā "Ormazda mobads".

http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Relig/Boyis/07.php un citi resursi
Kristiešu stāvoklis Sasanīdu impērijas laikā

Sasanīdu impērija izveidojās ap 224. gadu, kad valdīja Ardaširs I. Pateicoties galvenā priestera-maga (mobeda mobedana) Kartira (Kirdera) ietekmei, ap 286. gadu impērijā par valsts reliģiju tika noteikts zoroastrisms, kas atbilda persiešu iedibinātajai ideoloģijai. Jau drīz lepni tiek ziņots, ka ne-zoroastiskās reliģijas ir neitralizētas. To starpā minēti nasaras un kristieši. Pēdējie šeit nokļuva Šapura I laikā no Romas impērijas austrumu nomalēm (galvenokārt Sīrijas) pēc veiksmīgiem persiešu karagājieniem. Savukārt nasaras bija vietējo kristiešu kopienas, kas radās uz vietas jau sasanīdu valdīšanas laikā. Šis (nasaru) apzīmējums lietots Mocekļu Aktos, kas ir lielākais šī perioda liecību krājums par Austrumu baznīcu.
Nežēlīgas kristiešu vajāšanas uzsāka Šapurs II uzreiz pēc nākšanas pie varas 344. gadā, un ar mainīgu intensitāti turpināja līdz pat valdīšanas biegām 379. g. Par to detalizēti ziņo Afraāts, kurš bija bīskaps Mar Matai (Sv.Mateja) klosterī Mosulas tuvumā. Pirms tam daži represiju gadījumi tika novēroti tikai Bahrama II laikā.
Lielā mērā par vajāšanu iemeslu kalpoja Romas un Sasanīdu impērijas attiecību pasliktināšanās, ko vēl vairāk pastiprināja Konstantīna Lielā vēstule Šapuram II, drīz pēc pāriešanas kristietībā īsi pirms savas nāves. Vēstulē, ka bija ieturēta rupjā tonī, Šapurs II tiek aicināts gādāt par viņa impērijā dzīvojošo kristiešu drošību un labklājību. Par to gan Konstantīns apsola Dieva labvēlību.
Zināms, ka kopš paša sākuma sasanīdu valdnieki pret kristiešiem izturējās ar aizdomām un apšaubīja viņu valstisko lojalitāji, tādējādi staprvalstu konflikti viņu stāvokli allaž tikai pasliktināja. Pēc Bahrama V valdīšanas situācija uzlabojās, jo palielinājies bija no vietējās aristokrātijas nākušo kristiešu īpatsvars. Sava loma bija arī tam, ka vietējā baznīca nebija atkarīga no kanona un gāja savu attīstības ceļu. Gandrīz bija izzudušas arī slēgtās grieķu-kristiešu kopienas, kas šeit bija ieradušās no Rietumiem.
Pēc 440. gada vajāto sarakstos var redzēt tikai kristietībai jaunpievērsto vārdus - tie visi bija atkrituši no zoroastrisma, un represijām tos pakļāva pēc saniknoto radinieku pieprasījuma.

citi avoti par maniheismu

Dažādi avoti par maniķiešiem

Jāuzskata, ka maniķiešu duālisms ir radies no jūdaiskās kristietības. Maniķieši bieži kritizēja kristietību, konkrēti - evanģēlisko Jēzu Kristu, jo tie viņu neuzskatīja par patieso glābēju. "Reālo Kristu" viņi uzskatīja par tīru dievību, nevis dievcilvēku. Kristus tikai izmantoja cilvēka veidolu, lai sludinātu cilvēkiem. Glābšanu, ko cilvēkiem deva Kristus, realizēja ar patiesās zināšanas (gnostikas) palīdzību. Par īstā Jēzus sūtni uzdevās Mani, kurš cilvēkus gan apgaismoja, gan mierināja. Grieķiski viņu sauca par Paraklētu - "mierinātāju".
Maniķiešu dzīve ritēja stingrā saskaņā ar viņu mācību. Augļus un dārzeņus tie uzskatīja par gaismas produktiem, bet gaļu - par tumsas produktu. Galu galā viņi pārvērtās par stingriem veģetāriešiem, kas viņus pietuvināja Ķīnas budistiem, kam tai laikā bija aizliegts ēst gaļu. Visa maniķieša dzīve pārvērtās par gaismas daļu krāšanu. Pakāpeniski maniķiešu vidū radās divi slāņi - izredzētie un klausītāji, kas atbilda divām glābšanas pakāpēm. Izredzētie piekopa askētisku dzīvesveidu, mitinājās lapu būdās vai alās. Faktiski tā bija priesteru kārta, kam bija paredzēta galīga glābšanās.

Maniķieši- klausītāji, bija tie, kas pilnībā nespēja attiekties no pasaulīgās dzīves. Viņi izredzētajiem kalpoja, gatavojot ēst un rūpējoties par viņiem. Izredzētie savukārt, viņiem atklāja savas mācības noslēpumus. Caur izredzētajiem klausītāji arī varēja sasniegt dvēseles atbrīvošanu no ķermeņa cietuma. Tas notika tā, ka nākamajā dzīvē klausītājs varēja piedzimt izredzētā ķermenī. Izredzētie bija atbildīgi ne tikai par sevi, bet arī par klausītājiem. Klosteros viņi varēja dzīvot tikai īsu brīdi vai slimības gadījumā, bet pārējo laiku viņi ceļoja apkārt. Daudzviet tika stāstīts par viņu veiktajiem brīnumiem.
Mani stāstīja, ka visas citas mācības sākotnēji bijušas paredzētas atsevišķām tautām un tikai pēc tam tika izplatītas ārpus rašanās zemes; kristietība - ārpus Jūdejas, budisms - ārpus Indijas. Mani no paša sākuma paziņoja, ka viņa mācība paredzēta visiem. Neskatoties uz aicinājumiem tiekties pēc gaismas, Mani mācība tika vajāta gan Rietumos, gan Austrumos. Mūsu ēras V gs. tā sāka izplatīties kā mazdakisms - no maniķiešu priestera Mazdaka vārda, kurš maniheismam pievienoja arī sociālo doktrīnu par nevienlīdzības likvidēšanu.
Gandrīz visās Romas impērijas lielākajās pilsētās III gs. beigās bija atrodamas maniķiešu kopienas. Visievērojamākais maniķiešu sekotājs bija Augustīns Aurēlijs (354.-430.). Deviņu gadu laikā Augustīns bija klausītājs. Dažas maniķiešu idejas atrodamas viņa darbā "Par Dieva pilsētu", kur viņš runā par vēsturisko procesu kā mūžīgo un nesamierināmo labā un ļaunā cīņu.
Ēģiptē pirmie maniķieši bija Mani skolnieks Paposs un Toms (vairāku psalmu autors. V gadsimtā Ēģiptes maniķieši pieslējās ortodoksālajiem kristiešiem un kustība iznīka.

Maniheismu izspieda gan no kristīgās, gan musulmaniskās pasaules. Ķīnā Gaismas Mācības pirmie nesēji bija uiguri - tirgotāju tauta, kas dzīvoja ziemeļu un ZR apvidos. Pirmā šīs mācības oficiālā atzīšana Ķīnas valstī notikusi ap 700. gadu (imperatores U-Tjaņ laikā). Neskatoties uz vēlāko kritiku no galma budistu puses, maniķiešu mācību piecieta, un viņi drīkstēja atvērt tempļus lielākajās Ķīnas pilsētās. Uiguri šai ziņā daudz palīdzēja. Viņi sargāja valsts robežas pret tibetiešu iebrukumiem, tādēļ Tanu dinastijas laikā tiem bija oficiāli atļauts celt savus klosterus un sludināt. Daudzi viņus uztvēra kā budistu sektu, jo savus tekstus viņi tulkoja budistu manierē. Ķīniski maniheisms saucās "monin-czjao" (pulētās pērles mācība) jeb vienkārši "min-czjao" - gaismas mācība.

Maniķiešu idejas, ko viņi bija pārņēmuši no kristietības, ķīnieši uztvēra kā daoistu vai budistu mācību. Piemēram, Gaismas un Tumsas ideju viņi uztvēra kā iņ un jaņ kosmisko nodalīšanu. Ķīniešu dabas filosofijā aktīvi tika apspriesta piecu stihiju (jeb pirmelementu - metāla, ūdens, koka, uguns un zemes) koncepcija (u-sin). Šī sistēma ir visai līdzīga maniķiešu gaismas elementiem. Tā kā maniķieši Ķīnā tika uzskatīti par savējiem, viņu mācība tur pastāvēja ilgāk kā Persijā (līdz pat 19.gadsimtam).
Kad uiguri zaudēja dažas kaujas kirgīziem, imperatora pilī attieksme pret maniheismu mainījās, mācība tika pasludināta par bīstamu un tika aizliegti visi klosteri. Japāņu budistu misionārs Ķīnā Ennins liecina, ka imperatora ediktā tika pavēlēts nogalināt visus maniķiešu garīdzniekus Ķīnas impērijā. Daļa no viņiem noslēpās Gaņsu provincē, daļa emigrēja uz Fu-czjaņ provinci, kur maskējās par daoistiem, kuri arī nodarbojās ar zīlēšanu un dziedināšanu. Viņi pat pamanījās valsts ierēdņiem XI gs. iemānīt priekš daosu kanona divus savus tekstus. Marko Polo sava ceļojuma laikā arī satika maniķiešus, kurus uzskatīja par kristiešiem.

Eliade par Maniheismu

Mirče Eliade par Maniheismu

Maniheisms vispirmām kārtām ir gnostika (Gnosis) - tas veido daļu no lielas gnostiskas kustības. Atšķirībā no citiem sektu dibinātājiem, Mani centās izveidot visiem pieejamu universālu reliģiju, nevis ezotērisku mācību, kas būtu pieejama tikai iesvētītajiem. Viņš atzina dažu iepriekšējo reliģiju vērtību, taču uzskatīja tās par nepilnīgām. No otras puses, viņš uzstāja, ka viņa baznīca ietvērusi sevī visu svēto rakstu būtību un visu pārējo gudrību: "Kā upe savienojas ar citu upi, lai izveidotu varenu straumi, tāpat arī manos rakstos ieplūdušas senās grāmatas; un tās radīja varenu Augstāko Gudrību, kādu nav pazinušas iepriekšējās paaudzes (Kefalaija, CLIV, tulk. Puešs OP.cit., 69).
Patiesībā Mani Jēzum piedēvē milzu lomu un piesavinās ideju par Paraklētu (Svēto Garu); viņš aizņemas indiešu teoriju par dvēseļu pārdzimšanu, un, kas ir sevišķi svarīgi, pārņem galvenās irāņu idejas - par gaismas un tumsas dohotomiju un eshatoloģisko mītu. Tā laika mentālisma galvenā iezīme bija sinkrētisms. Mani gadījumā tā bija arī taktiska nepieciešamība. Pravietis Mani vēlējās izplatīt savu baznīcu visā Persijas impērijā. Tādēļ viņam nācās izmantot reliģisko valodu, kas bija pazīstama gan rietumu, gan austrumu novadiem. Neskatoties uz redzamo maniheisma sastāvdaļu dažādību, tas ir oriģināls veidojums, kam piemīt satriecoša iekšēja vienotība.
Maniheismam tāpat kā budismam un kristietībai nācās tapt par misionārisku reliģiju. Saskaņā ar Mani, sludinātājam vienmēr ir jāklīst pa pasauli, sludinot mācību un ievadot cilvēkus patiesībā. Lai izvairītos no strīdiem un domstarpībām, kas satricināja zoroastrismu un kristietību, Mani pats sarakstīja septiņus traktātus, no kuriem izveidojās viņa kanons. Izņemot pirmo (Šapuragani"), kas tika sarakstīts viduspersiešu valodā, pārējie ir sīriešu vai austrumu aramiešu valodā. No šīs plašās jaunrades maz kas ir saglabājies, pie kam tikai tulkojumos, taču saglabājušos fragmentu daudzums un valodu dažādība vēsta par maniķiešu sludināšanas bezprecedenta panākumiem.
Kā visā gnostikā un gadījumā ar sankhja-jogu un budismu, ceļš uz atbrīvošanos sākas ar cilvēka likteņa stingru analīzi. Jau pats "esības cilvēciskā miesā" fakts nozīmē nolemtību ciešanām, bet tas norāda, ka viņš atrodas Ļaunuma varā. Atbrīvošanos viņš var iegūt tikai zināšanā (Gnosis) - tā ir vienīgā patiesā zinātne, kas ved pie glābšanas. Pēc gnostiķu uzskata, Kosmoss (ko pārvalda Ļaunums) nevar būt Dieva darbs, bet gan viņa ienaidnieka veikums. Tādējādi, šīs pasaules eksistēšana nosaka pirmskosmisku stāvokli - tāpat kā ciešanu nasta norāda uz sākotnējo svētlaimes stāvokli.
Maniheisma būtība ietverta divās formulās: divas sākotnes un trīs laiki. Šīs formulas veido irāņu postgatisko reliģiozitātes pamatu. Var teikt, ka Maniheisms ir irāņu gnosticisms sinkrētisma periodā. No vienas puses, Mani no jauna skaidroja dažas tradicionālas irāņu koncepcijas; no otras - savā sistēmā viņš ietvēra lielu daudzumu dažādas izcelsmes elementu (indiešu, jūdu-kristiešu, gnostiķu).
Maniheisms saviem sekotājiem deva ne vien konkrētu morālo sistēmu un soterioloģisko jeb glābšanās metodi, bet arī galveno un vispārēju zināšanu. Zināšana līdzinās anamnēzei: adepts apzinās sevi kā pasaules daļu. Tas nozīmē savas dievišķās dabas apzināšanos, jo Dievs un dvēsele ir viena būtība. Nezināšana rodas no ķermeniskā un garīgā sajaukuma (šāda koncepcija pastāvēja jau kopš V gs. p.m.ē Indijā un citās zemēs). Bet priekš Mani (tāpat kā priekš citiem gnostiķu skolotājiem), glābjošā zināšana sevī ietver arī Kosmosa vēstures pazīšanu. Adepts ieguva glābšanu, iepazīstot universa izcelšanos, cilvēka radīšanas iemeslu, Tumsas valdnieka paradumus un Gaismas Tēva pretdarbības veidus. Laikabiedrus satrieca arī maniķiešu zinātniskais skaidrojums dažām kosmiskajām parādībām, piemēram, mēness fāzēm.
Avots