18 februāris, 2010

katarisms-VIII

1210. gads - Minerva

Karagājiena pirmie mēneši Baznīcai atnesa necerētus panākumus. Jūtamākais praktiskais kampaņas rezultāts bija Reimona Rožē Trankavela arests un viņa nāve pēc triju mēnešu ieslodzījuma. Viņam palika mantinieks. 10 dienas pēc grāfa nāves viņa atraitne ar Saimonu de Monforu noslēdz vienošanos, kas paredz atteikšanos no saviem un dēla īpašumiem. Par Bezjē likumīgu īpašnieku kļūst Monfors, taču daudzi bijušie Trenkavela vasaļi nespēj samierināties ar notikumu gaitu un sāk uzbrukumus vājākajiem garnizoniem. Dažu mēnešu laikā Monfors zaudē 40 pilis, un kase sāk izsīkt. Arī Fuā grāfs, kurš pirms tam bija ieturējis neitralitāti, uzsāk akcijas pret krustnešiem. Tajā pat laikā pāvests svinīgi apstiprina Saimona de Monfora pilnvaras un dāvā katariem atņemto īpašumu.

Saimonam de Monforam tiek dots skaidrs uzdevums: pakļaut visus cietokšņus, kas kontrolē galvenos ceļus, ar spēku piespiest lielākos feodāļus dot zvērestu, kā arī nedot iespēju sakārtot spēkus. 1210.g. sākumā viņš ar papildspēkiem dodas Minervas virzienā, kur patvērušies daudzi no katariem, kas bija pametuši savas dzīvesvietas kara pirmajās nedēļās.

Tik daudz no pilsētas nocietinājumiem palika pēc Monfora...

Šis memoriāls atrodas pie baznīcas, kas redzama iepr. attēla centrā
Att. autors - Annie in Beziers

Pilsētas aizstāvju pretestību izdodas salauzt pēc 4 mēnešu aplenkuma, jo trūkst ūdens un pārtikas. Monfors uzsāk pārrunas par kapitulāciju, taču drīz iejaucas pāvesta legāti - Saimonam tiek pārmesta neizlēmība un liekvārdība. Legāts Arno Amorī lieliski zināja, ka Minervā ir daudz kataru, un vilcināšanās neļaus baznīcai iegūt bagātu laupījumu. Sarunām pievienojās arī abats no Sito, un pilsētas pārstāvji tika pierunāti padoties, jo viņiem garantēja žēlastību, ja pakļausies baznīcai. Ķeceriem tika dota izvēle - nāve vai atteikšanās no ticības.

Kāds no augstdzimušajiem ševaljē izrādīja sašutumu par to, ka ķeceriem tiek dota iespēja tik vienkārši izbēgt no soda, taču Sito abats viņu nomierināja: "Neuztraucieties, es nedomāju, ka daudzi novērsīsies". 12. jūlijā tika sakurināts milzu ugunskurs - visi katari, kas atradās Minervas pilī, devās ugunī labprātīgi... Tādējādi Minerva bija pirmā, kas piedzīvoja kataru masveida sadedzināšanu. Dedzināja tos, par kuriem bija zināms, ka viņi atklāti demonstrējuši savu pāriešanu pie "labajiem ļaudīm". Soda akcijas bija ātras un tika veiktas bez tiesas un izmeklēšanas, jo to vēlējās Baznīca un tāda bija arī pašu krustnešu svēta griba.

Piemiņas plāksne (att. resurss)
Tautas iztēlē katari bija vēl briesmīgāki, nekā tos redzēja Baznīca. Tie, kas bija nodevušies ķecerībai, vairs nebija cilvēki, bet elles izdzimumi. Kataru atkrišanu un ticības stingrību pūlis vērtēja tikai kā necilvēcīgu izvirtību; tieši tajā laikā tika izplatītas vispretīgākie izdomājumi par kataru orģijām. Tādēļ arī saprotama pilgrimu gavilēšana pie sārtiem, jo to liesmās nedega noziedznieki - visu attīrošā uguns iznīcināja "Sātana dzimumu".
---

15 februāris, 2010

katarisms-VII

Bezjē

Kad krustneši sasniedza Monpeljē, bija skaidrs, ka jāsāk gatavoties aizsardzībai. Vikonts Reimons - Rožē Trenkavels kopā ar ebreju grupu un dažiem "labajiem ļaudīm" bija pametis Bezjē, lai dotos uz Karkasonu. Trijās dienās garnizons ar iedzīvotāju līdzdalību padziļināja aizsarggrāvi, kas apjoza Bezjē mūrus. Sienas bija biezas, pārtikas krājumi pietika ilgam aplenkumam. Tika ziņots, ka tuvojošais karaspēks ir skaitliski ļoti liels, un tas viesa cerības, ka pārtikas trūkuma dēļ tas ātri aizies.

21. jūlijā krustneši sacēla savas apmetnes pie Bezjē - gar Orbas upes kreiso krastu. Otrs Bezjē vikonts - vietējais bīskaps Reno de Monpeiru - pirms kaujām centās vest pārrunas. No krustnešu nometnes viņš ieradās ar priekšlikumu: pilsēta tiks saudzēta, ja katoļi izdos legātiem ķecerus, kuru sarakstu viņš pats atnesīšot. Šis saraksts ir saglabājies - tajā ir 222 vārdi, no kuriem daži atzīmēti ar "val" (valdensi).

Bīskaps sapulcināja pilsētas konsulātu katedrālē un vēršoties pie katoļiem, izklāstīja lietas būtību. Ķeceri Bezjē pilsētā bija spēcīgi un ietekmīgi, un bīskaps šaubījās, vai viņam izdosies pierunāt pamest savus pilnīgos (parfaits - fr., perfects-angl.). Tādēļ viņš piedāvāja katoļiem glābt savas dzīvības, pametot pilsētu un atstājot tajā ķecerus. Konsuli sašutumā noraidīja šo priekšlikumu un paziņoja, ka "viņi drīzāk dotu priekšroku noslīcināšanai jūrā", nevis pametīs savus līdzpilsoņus, un "ja viņi tik viegli mainīs savus senjorus, tad par viņiem neviens nedos pat lauztu grasi". Šāda atbilde bija uzticības zvērests vikontam un pilsētas brīvībām.

Konsulu uzvedība nodemonstrēja krustnešiem, ka viņi nevar paļauties uz pilsētas katoļiem. Oksitānijas pilsētas par spīti visam kā galveno izvirza savas nacionālās intereses. Reliģiskais karš kopš pirmās dienas pārvērtās par nacionālo pretošanos. Cilvēki cīnīsies līdz pēdējam, un šai valstij Baznīca pat vietējo bīskapu veidolā kļūst par svešu varu. Reno de Monpeiru pamet Bezjē kopā ar dažiem bailīgākajiem katoļiem, kuru nav daudz, jo zināms, ka priesteri paliek pilsētā.

Krustnešu armija sāka gatavoties triecienam. Ilgs aplenkums liktu karaspēkam atkāpties, jo vajadzīgi milzīgi pārtikas krājumi. Arī Karkasonas un Bezjē vikonts Reimons - Rožē tikmēr varēja pienācīgi noorganizēt aizsardzību. Šai milzīgajai armijai nav arī vienotības - Burgundijas hercogs nemitīgi strīdas ar Neveras grāfu, ierindas karotāju rindās disciplīna ir ļoti zemā līmenī, bet bruņinieki devušies gājienā tikai uz 40 dienām. Bija jāuzbrūk steidzami. Taču nokļūstot lielās un labi nocietinātās pilsētas sienu priekšā, krustneši kļuva domīgi. Milzīgās armijas ierašanos pilsētnieki uztvēra ar bezbailīgu gatavību aizstāvēties.

22. jūlijā abās nometnēs valdīja nosacīts miers, krustneši nekādus pasākumus neveica, un pilsētas iedzīvotāji uzjautrinoties vēroja pretinieku karotājus, kuru liela daļa nemaz neizskatījās pēc armijas. Taču šai dienai bija jākļūst par izšķirošo un traģiskāko visā krusta kara laikā. Abās pusēs notika rāma gatavošanās sadursmei, kas bija gaidāma pēc dienas vai divām. Kareivji gatavojās brokastīm...

Neviens šodien nevar pateikt, kam ienāca prātā pakaitināt krustnešu nometnē esošos. Atvērās pilsētas vārti un bars cilvēku, vēcinot karogus, bravūrīgi metās uz priekšu. Franču algotņu komandieris ātri novērtēja situāciju un deva pavēli doties uzbrukumā. Pilsētnieki nepaguva atgriezties mūru iekšpusē, un piesteigušies franču karotāji iekļuva pilsētā kopā ar tās iedzīvotājiem. Tika izgāzti vārti, kā dēļ pilsētas aizsardzības plāns izjuka. Garnizona vīriem bija jācīnās gan ar uzbrūkošo karaspēku no ārpuses, gan trakojošajiem frančiem pilsētas ielās. Veiksmes spārnoti uzbrucēji cīnījās ar vēl lielāku spēku, un pāris stundu laikā pilsētnieku pretestība beidzās. Franču bandīti lauzās katrā mājā un nogalināja visus, kas gadījās ceļā. Dzīvi palikušie steidzās glābties baznīcās; baznīcu durvis tika izlauztas, un visi, kas atradās iekšā, izrādījās iekļuvuši lamatās - tika nogalināti visi... ... arī mācītāji ar krucifiksiem rokās.

Dažās stundās plaukstošā Bezjē kļuva par sakropļotu līķu pilsētu, kur algoti bandīti, bradājot pa asinīm, dalīja savu upuru mantas. Hronists Giljoms no Tudelas saka: "Franču baroni, garīdzniecība, pilsoņi, kņazi un marķīzi savstarpēji vienojās, ka ikkatrā pilī, kas nepadosies pirms trieciena, visi iemītnieki tiks apkauti un uzdurti uz zobeniem, lai redzētā šausmas pārējiem atņemtu gribu pretoties". Ja viņi tiešām šādi lēmumu ir pieņēmuši, tad viņu aprēķins bijis pareizs. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno komandu: "Nogaliniet visus, Dievs savējos atpazīs", visticamāk tā bija franču algotņu iniciatīva, jo viņiem nebija laika apspriesties ar augstākajiem komandieriem - viņi izmantoja izdevību tikt pilsētas mūru iekšpusē.

Franču algotņi kļuva pilnīgi nevadāmi, un "krustnešiem nācās viņus ar nūjām kā suņus triekt laukā no pilsētas, lai iegūtu Bezjē iedzīvotāju uzkrātās bagātības, kas viņiem pienācās kā likumīgs laupījums". Vēsturnieki lēš, ka visiem karagājiena dalībniekiem būtu pieticis labuma nodrošinātām vecumdienām, taču algotņi, kas nu jutās patiesi pazemoti, aizdedzināja pilsētu. Bruņiniekiem nācās steigšus to pamest, neaptveramās un tik viegli sasniedzamās vērtības atstājot ugunij. Noskatījušies, kā pilsēta nodeg līdz galam, krustneši ceturtajā dienā uzsāka ceļu uz Karkasonu.

Bezjē pilsētas liktenis ir skumjš ar to, ka nevienas citās seno laiku hronikās nevaram atrast tik drausmīgu izrēķināšanos ar pamatiedzīvotājiem. Šis stāsts ir skumjš arī tādēļ, ka tam par iemeslu bija "svētais karš", ko iniciēja viens no pirmajiem Romas katoļu baznīcas mūku ordeņiem. Šis karš sākās nevaldāma niknuma gaisotnē. Pretinieks tika uztverts kā kaitīgs dzīvnieks, kurš ir jāizskauž, un kura vienīgais labums ir mantība, kas paliks pēc viņa. Skaidrs, ka krustneši rūgti apraudāja Bezjē sadegušās bagātības. Karkasonai bija lemts piedzīvot citu likteni tikai tādēļ, ka iekarotāji baidījās palikt bez laupījuma. Šādu attieksmi var skaidrot ar tālaika tikumiem un karavadoņu ambīcijām, karotāju naidu pret buržuā, ziemeļnieku nepatiku pret dienvidniekiem. Protams, tas tā bija, bet noteicošais bija līdz baltkvēlei uzkarsētais reliģiskais entuziasms un kaismīga vēlēšanās par katru cenu nopelnīt [tā] Kunga piedošanu.


Video kompilācija par Albiģiešu krusta karu (angļu val.)

Vēsts par Bezjē traģēdiju steidzās krustnešu karaspēkam pa priekšu, pilnībā atņemot oksitāniešiem vēlēšanos pretoties. Sešu dienu gājienā uz Karkasonu visas pilis tika labprātīgi atvērtas, un to senjori griezās pie iekarotājiem ar pilnīgas pakļaušanās solījumiem. Citi pameta savas mājas un ar ģimenēm un vasaļiem devās kalnos vai mežos. Kara briesmīgais sākums lika krustnešiem atmest visas cerības iemantot vietējo katoļu simpātijas - zeme padevās, bet naids un pretestība pieauga.(ZO)


Foto kompilācija (ar labu audio fonu) par Bezjē
---------------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums

katarisms-VI

Kara priekšvakarā

Pasākumi, ko pāvests bija nodomājis īstenot, lai nodrošinātu iedibināto sabiedrisko kārtību, Albiģiešu krusta gājiena laikā dažādu notikumu iespaidā pārvērtās par represīvas sistēmas izveidi

Pāvests Inokentijs III prata vadīt katoļu monarhus gluži kā vasaļus. Taču gadījumā ar Tulūzas grāfu viņš saprata, ka ierastais ierocis neder, jo nebija vērts atdalīt zemi, kas tāpat jau bija gandrīz pilnīgi atkritusi no Romas baznīcas. Raimona VI "noziegums" bija tāds, ka viņš vadīja valsti, kur Romas baznīcas varenība bija sašķobījusies, bet valdnieks neko nedarīja, lai situāciju labotu. Vēl pirms sava legāta Pjēra De Kastelno nāves pāvests raksta Francijas karalim: "Tavs uzdevums ir izdzīt Tulūzas grāfu no viņa zemes, attīrīt to no sektantiem un dot tai labus katoļus, kas tavā pakļautībā uzticīgi spēs kalpot Kungam". Protams, pāvesta legāta Pjēra De Kastelno slepkavība 1208. 14.janvārī bija pietiekami nopietns iemesls kara pieteikšanai.

Brīvo diskusiju laiks
Nosacīti mierīgajā periodā XII gs. beigās, kad Oksitānijas Labo Ļaužu Baznīca jau bija daudzskaitlīga, labi strukturēta un dinamiski attīstījās, to atbalstīja vietējās politiskā vara un kultūras aprindas. Šī iemesla dēļ katari varēja brīvi un atklāti diskutēt ar katoliskajiem hierarhiem. Disputiem allaž bija klausītāji no malas, abām pusēm bija teicami argumenti. Disputi dažkārt risinājās tiesnešu klātbūtnē, dažkārt pēc vietvalžu un ievērojamāko pilsoņu pamudinājuma; dažkārt "spontāni", dažkārt sakarā ar to, ka cauri šim apgabalam virzījās profesionāli katoļu sludinātāji.
Šajās publiskajās diskusijās, dabiski, neviens nevienu nepārliecināja, un publika jau sākotnēji atbalstīja "savu" partiju. Tomēr katoļiem ne visai gāja pie sirds "zaudējumi", un tādējādi pastiprinājās svētā kara ideja.

Aplūkojot liecības par katarisma izplatības dinamiku, redzam, ka XII gs. vidū Oksitānijā tas bija izplatīts augstākajos sabiedrības slāņos, bet mazie ļaudis vēl arvien labprāt klausījās katoļu sludinātāju sprediķus (pēc sv. Bernāra vārdiem). Hronists Žofruā d'Oksērs izbailēs atzīmē, ka "1145.g. Albī pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotājus saindējusi ķecerība...", taču viennozīmīgi citāda situācija ir sākoties krusta karam, ko spilgti ilustrē Bezjē pilsētas iedzīvotāju liktenis. /Anna Brenona "Katarisma patiesā seja", II daļa/ AB

...
Krustneši solīja izbeigt pilsētas aplenkumu, ja tiks izdoti pilsētā patvērušies katari. Pilsētnieki svinīgi atteicās no šāda piedāvājuma, un 1209.g. 22. jūlijā visi gāja bojā - pēc dažādām aplēsēm tolaik tur dzīvoja 15 līdz 20 tūkstoši. Nav pierādāms, vai pāvesta legāts tiešām izteica bēdīgi slaveno frāzi: "Nogaliniet visus - Dievs savējos atpazīs", taču krustneši legāta pavēli saprata burtiski...
Cik kataru patiesībā todien atradās Bezjē sienās? Eksistē kaut kāds ne pārāk jēdzīgs dokuments, kurā var atrast 222 ķeceru vārdus. Iespējams, tas ir kāda katoļa veidots saraksts par personām, kuras jāizdod krustnešiem. Visai liela varbūtība, ka sarakstā bija tikai pilnīgie, nevis visi ticīgie, jo represijas vēl nebija totālas. Lai kāds būtu kopējais kataru skaits Bezjē un tās apkārtnē 1209.g., ir redzams, ka "labo ļaužu" kopienas tika uztvertas kā radniecīgas, un pilsētnieki, kas pārsvarā tomēr bija katoļi, kļuva par kataru kolektīvajiem aizstāvjiem.


Skats uz Bezjē no Orbas upes (Attēla avots)
---------------------------------------------------------------

Vikonts Reimons Rožē Trenkavels kopā ar Bezjē pilsētas ebrejiem jau pirms aplenkuma devās uz Karkasonu. Tur krustneši ieradās tūlīt pēc Bezjē slaktiņa - augusta svelme un ūdens trūkums veicināja pilsētas padošanos. Pilsētas iedzīvotāji drīkstēja aiziet puskaili - vīrieši biksēs, bet sievietes - kreklos; pašu Reimonu Rožē ieslodzīja cietumā. Karkasonieši nekad nemēģināja viņu vainot par kataru aizstāvību.

Īsumā par Tulūzas likteni

Albiģiešu kara pirmajā fāzē Tulūzai izdevās paglābties no krustnešu tīkojumiem. Tam pamatā bija grāfa, konsulu un pilsētas iedzīvotāju slēgtā savienība pret grāfu Manforu un Romas baznīcas pārstāvi - Tulūzas bīskapu. Pēdējais bija izveidojis t.s. "Balto Brālību" - teroristisku katoļu milicijas grupējumu, kas laupīja un dedzināja to cilvēku mājas, kurus uzskatīja par nepietiekami ortodoksāliem. Taču bīskaps panāca pretējo - 1212.g. Tulūzā nodibinājās "Melnā Brālība", kas atbildēja ar prettriecieniem. Šī tautas kustība veidojās ap grāfa Reimona VI un jaunā Reimona VII personībām, kas prezentēja pretošanās laikā dzimstošo tautas identitāti. Romas baznīca nolādēja un izslēdza abus; viņiem sekoja kapituli un beidzot visa pilsēta.

Neskatoties uz to, visi kā viens nostājās pret armiju un Romas pāvestu, kā dēļ bīskaps Fulko kopā ar savu "Balto Brālību" un citiem pameta pilsētu, iegūstot iesauku "velnu bīskaps". Īsta tautas sašutuma rezultātā arī Monfors tika padzīts; no emigrācijas atgriezās tēvs un dēls Reimoni un sāka atgūt Tulūzā torni pēc torņa. Tauta ar entuziasmu organizēja arī pilsētas aizstāvību arī, kad franči vēlreiz mēģināja atgūt Tulūzu. 1218.g. jūnijā akmeņu sviežamā mašīna, ko apkalpoja sievietes, trāpa Monforam...

Tāpat kā Reimonu Trenkavelu, arī Tulūzas Reimonu izslēdza no baznīcas par atteikšanos padzīt ķecerus, bet zeme kļuva par krustnešu laupījumu. Tāpat kā Bezjē un Karkasonā, arī Tulūzā katoļi un kataru ticīgie ar konsuliem priekšgalā stājās blakus saviem senjoriem. Tulūzas notikumi ir labāk zināmi, ir vairāk politiski un arī nacionālistiskāki. Inkvizīcijas dokumenti dod iespēju nedaudz pamanīt arī katarus tikai XIII gs. otrajā pusē. Reģistros atrodami ap 250 kataru Albī (8 līdz 10 tk. iedz.) un 2500 Tulūzā (25-30 tk. iedz.). Ap 1300.gadu Karkasonā no visiem iedz. apmēram 6 procenti bija kataru. Tie ir inkvizīcijas dati - patiesais skaits nav zināms, jo [kā vienmēr] ne visi tiek nosūdzēti. Tam pamatā ir ziņotāju interese par konfiscējamiem īpašumiem; šādas tendences rezultātā starp inkvizīcijas upuriem vairāk ir turīgo un augstdzimušo personu vārdi.

Jāatceras vēl viena svarīga nianse: tie, kas liecināja inkvizīcijas priekšā, nekad nesacīja visu, viņi vienmēr centās attaisnoties, minimizēt faktus, pierakstīt visu mirušajiem [kam nekas vairs nedraud] un notikumus atbīdīt tālāk pagātnē. Katrā ciemā bija arī daudz tādu ticīgo, kas neatzinās un kurus nenosūdzēja.
Ir ziņas, ka inkvizīcijas darbošanās laikā izcēlušies arī tautas nemieri, un daži sevišķi aktīvi inkvizitori tikuši padzīti no pilsētas (Tulūza) vai iemesti upē (Albī). Arī Narbonnā, ko katarisms bija skāris vismazāk, notika sacelšanās pret inkvizīciju.

Par kataru sievietēm

XIII gs. sākumā sieviešu īpatsvars šajā reģionā bija apmēram trešā daļa no iedzīvotāju kopskaita, kam par iemeslu bija biežās dzemdības. Savukārt nopratināšanas atklāja, ka starp kataru iesvētītajiem sieviešu daļa ir 45%. Tas, salīdzinājumā ar mūķeņu skaitu katoliskajā garīdzniecībā izrādījās ārkārtējs daudzums. Kamēr vien bija iespējams, kataru iesvētītās dzīvoja vienā vietā, un visi galvenie procesi notika viņu namos. Kad sākās vajāšanas, arī viņas uzsāka klejotāju gaitas.
Gandrīz visas "labās sievas" beidza savu dzīvi laika posmā līdz 1250.gadam. Pēdējā kataru sludinātāja gāja bojā pavisam neilgi pirms sadedzināšanas 1307.gadā.

Kad sākās grūtie laiki un inkvizīcija strādāja ar pilnu jaudu, daudzas parastās kataru ticīgās stājās iesvētīto vietā, jo kādam bija jāveic viņu funkcijas - galvenokārt tas attiecināms uz mierinājuma sniegšanu jeb rokas uzlikšanu uz galvas (consolamentum). Inkvizīcijas reģistra fragments, kas pazīstams ar nosaukumu Klermon-Ferrand (1250.-1258.gg.) jau uzrāda, ka 62 procentos gadījumu consolamentum veic sieviete. Sievietes arvien biežāk nokļūst uz sārta, jo nevēlas kristīties, bet dzīvot kā kataram kļūst pārāk bīstami. Daudzas jo daudzas kļūst par pagrīdnieku atbalstītājām.
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums

14 februāris, 2010

katarisms-V

Katarisms un katari

Sākotne
Ķecerības pastāvēšana nav atdalāma no pašas Baznīcas eksistences: kur ir dogma, tur ir ķecerība. Visa baznīcas vēsture ir cīņa ķecerību - tikpat nežēlīga un asiņaina kā cīņa pret nekristīgajām reliģijām. Valdošās Baznīcas varas uzurpācija allaž radīja reformiskas tendences, kas vairumā gadījumu atšķīrās no oficiālās doktrīnas. Lauku ķecerība līdzinājās gandrīz nemainītajam ķeltu misticismam, klosteru ķecerība radās mūku meditāciju rezultātā vai arī teoloģiskajās katedrās, pilsētas ķecerībai piemita sociālu dumpju raksturs.

Taču Itālijas ziemeļos un Francijas dienvidos, Baznīca sadūrās ar pavisam citu situāciju. Radās jautājums nevis par vietēju vai personisku neatkarību, bet gan par īstu reliģiju, kas dzima pašā kristietības centrā. Baznīcas ierastie pārliecināšanas līdzekļi atdūrās pret nepārvaramu sienu: ķeceri nebija vis kristieši-disidenti; viņi smēlās spēku apzinoties savu piederību reliģijai, kas nekad nav bijusi saistīta ar katolicismu un bija daudz senāka par pašu Baznīcu. Mūsdienu vēsturnieki (piem., Fernāns Niēls) raksta, ka kataru mācība bija reliģija, nevis ķecerība, un tai nebija nekā kopīga ar kristietību. Precīzāk būtu teikt - tai nebija nekā kopīga ar to kristietību, kas bija noformējusies iepriekšējo gadsimtu laikā.

Liela daļa Itālijas un Oksitānijas ķeceru bija valdensi un citas reformatoriski noskaņotas sektas, ko Baznīcai izdevās atgriezt uz "īstenā ceļa" ilgu politisku pasākumu ceļā, taču "labo ļaužu" doktrīna, neskatoties uz vajāšanām, sāka izplatīties lavīnveidīgi. XII gs. sākumā katarisms jau bija vērtējams kā pusoficiāla reliģija ar savām tradīcijām, vēsturi un stingru hierarhiju. Kustība iznāk no pagrīdes, un 1167.g. Karkasonas tuvumā notiek kataru koncils. Tā iniciators ir no Konstantinopoles atbraukušais tēvs Niketas. Šis fakts jau pats par sevi liecina, ka katari nebaidījās izrādīt katoļu Baznīcai savu universālumu un pārnacionālo vienotību. Tā vairs nebija ne opozicionāra Baznīcas kustība ne sekta - tā bija īsta Baznīca.


Saint Felix Laurage - vieta, kur notika pirmais kataru koncils jeb sinode /Avots/

Laicīgā vara, ko nobiedēja kustības izplatība, mēģināja sarīkot iebiedēšanas akcijas: Reimons V, pat iecerēja krusta gājienu, kurā piedalītos arī Francijas un Anglijas karaļi, bet pāvests Aleksandrs III uz Tulūzu nosūtīja delegāciju, ko vadīja legāts kardināls Pjērs Sen-Hrizogons. Pārliecinājies par pasākuma nelietderību, viņš uzrīkoja paraugsodīšanu. Tika saķerts un nopērts kataru draugs Pjērs Morāns, kurš bija godājams, bagāts un visu cienīts padzīvojis buržuā. Nodzīvojis trīs gadus Svētajā Zemē, Pjērs Morāns atgriezās Tulūzā kā varonis, un viņu ievēlēja par kapitulu. Pāvesta legāta rīcība tikai palielināja jaunās ticības popularitāti.
Kataru mācības panākumus varētu viegli skaidrot ar Romas amatpersonu nepārliecinošo uzvedību vai aristokrātijas centieniem piekļūt baznīcas labumam - veiksmes iemesli ir jāmeklē pašā kataru reliģijā.

2. Dogma
Lai arī šodien ir ļoti daudz literatūras par katariem, precīzi restaurēt viņu reliģijas būtību ir gandrīz neiespējami, jo tā tika iznīcināta strauji un vardarbīgi. Pie tam, šo reliģiju metodiski apkaunoja un diskreditēja, tādēļ jebkuram [ja arī nebija aizspriedumu] tā šķita aplama un pretrunā ar veselo saprātu. Tāds ir visu mirušo reliģiju liktenis. Galu galā viduslaiku cilvēku katoļticība mums ir tikpat sveša kā kataru ticība.

Viens no pirmajiem jautājumiem: vai kataru mācība bija ezotēriska? Ja arī šai reliģijai bija savi svētumi un slepenas ceremonijas, tad tās bija tik meistarīgi maskētas, ka pat paši pilnīgie nekad par tām neizteica ne vārda. Piemēram, katoļticībā pārgājušais Renjē Sakkoni, kurš vēlāk kļuva par inkvizitoru, arī neko nav stāstījis. Par kataru atteikšanos no ēdiena un rituālajiem svētkiem nav konkrētu liecību, jo pratināšanās par to nav jautāts.

Toties ir skaidri zināms, ka katari bija teicami sludinātāji un netaisīja noslēpumus no savas mācības. Viņi daudz un labprāt piedalījās teoloģiskās debatēs un konferencēs, kur viņu mācītie vīri stingri turējās pret katoļu legātiem un bīskapiem. Tas liecina tikai to, ka nekas netika slēpts. Tieši pretēji - savu doktrīnu viņi balsta veselajā saprātā, katoļu sakramentiem pārmetot māņticību un maģiju.

Kataru doktrīnā šodien zināma tikai tā daļa, kas bija pretstatīta oficiālajai Baznīcai. Eksistē pieņēmums, ka gandrīz visos jautājumos katari nebija vienisprātis ar Baznīcu. Taču ļoti iespējams, ka līdz mums nenokļuvusī pozitīvā mācības daļa saturēja katarisma neparastās popularitātes noslēpumu.

Kristieši nekādi nespēja atzīt kataru mācības pamata apgalvojumu, ka materiālā pasaule nekad nav bijusi Dieva radīta - to radījis Sātans. Arī cilvēks viņuprāt, ir Sātana roku darbs. Taču Ļaunuma Gars nav spējis radīt dzīvību un palūdzis Dievu iepūst dvēseli māla ķermenī. Un Dievs apžēlojies par nemākulīgo radītāju. Taču Dievišķā Gara daļiņa vēlējās izkļūt no rupji darinātā Sātana līdzinieka. Pateicoties dažādām viltībām, Dēmons kādu laiku turēja to gūstā, bet pēc tam pamudināja mūsu pirmvecākus Ādamu un Ievu padoties miesīgai vienotībai, tādējādi liekot Garam pilnīgi ieslīgt matērijā. Saskaņā ar vairāku skolu doktrīnu, paaudžu reproducēšanas aktā Dieva Gars [tāpat kā liesma] izšķīst bezgalīgi daudzās dzirkstelītēs. Šādas teorija pieņemamākais skaidrojums ir, ka Lucifers vai nu aizstiepa vai aizmānīja [dažādi kārdinot] sev līdzi daudz Dieva radīto dvēseļu, kas līdz tam dzīvoja blakus viņam svētlaimē. Te arī ir neizsīkstošais avots, kas dod sākumu neskaitāmām dvēselēm, kam lemts smagi ciest tādēļ, ka ieslēgtas ķermenī. Kataru kosmogonijā materiālā pasaule ir realitātes zemākais veids, kas visvairāk attālinājies no Dieva.

Viņuprāt, ir neskaitāms daudzums citu pasauļu, kur iespējami citi atbrīvošanās ceļi. Šai ziņā ir atšķirības arī dažādu kataru sektu uzskatos. Dažas no tām uzskata, ka šo zudušo dvēseļu skaits ir ierobežots un tās pārvietojas no vienas dvēseles otrā, ejot bezgalīgu piedzimšanas un miršanas ceļu; šajā ziņā mācība pietuvojas ar hinduistu doktrīnu par reinkarnāciju un karmu. Citas, turpretī, tic tam, ka katra jauna piedzimšana liek nolaisties [ja ne no debesīm, tad kādas citas tai tuvas dimensijas] vienai no eņģeļu dvēselēm, ko iekārdinājis Dēmons. No šejienes labi zināmās kataru bailes no bērnu radīšanas akta, kas vardarbīgi un nežēlīgi atņem dvēseli debesīm un iesviež to matērijā.

Lai kā arī tur nebūtu, katari ļoti godāja mācību par metempsihozi (reinkarnāciju) tādā veidā, kāda tā ir hinduistiem. Cilvēks, kas dzīvojis pareizi, atdzimst par būtni, kas spējīgāka garīgam progresam; noziedznieks var piedzimt ķermenī, kas pakļauts iedzimtām kaitēm vai arī vispār nokļūt dzīvnieka ādā. Šīm kritušajām dvēselēm nav citu cerību izkļūt no dzimšanas un miršanas riņķa, kā vien Labā Dieva Sūtņa nokāpšana materiālajā pasaulē.

Labais Dievs ir pati skaidrība un prieks. Viņš zina par šīm atrautajām dvēselēm un vēlas tās atgriezt. Taču viņa spēkos nav tām palīdzēt; viņus šķir bezdibenis, un viņam nevar būt nekādu attiecību ar pasauli, ko radījis Ļaunuma Kungs. No apkārtējām būtnēm viņš izvēlas Starpnieku, kurš varētu nodibināt kontaktu ar kritušajām debesu dvēselēm. Un sauc Jēzu, kurš, saskaņā ar kataru mācību, ir vai nu pilnīgākais starp eņģeļiem, vai otrais Dieva dēls aiz Sātana. Termins "Dieva Dēls" neparedz vienlīdzību starp Tēvu un Dēlu; Jēzus nav nekas vairāk par emanāciju, viņš ir Dieva tēls.

Jēzus nonāk nešķīstajā materiālajā pasaulē aiz līdzcietības pret dvēselēm, un viņa pienākums ir norādīt atpakaļceļu uz debesu dzimteni. Tomēr tīrība nevar pa īstam mijiedarboties ar matēriju, tādēļ Jēzus ir ķermenisks. Bet viņa ķermenis ir drīzāk šķietamība jeb "ēna", nevis iemiesojums. Lai iemidzinātu Dēmona modrību, viņš pakļaujas zemes likumiem. Dēmons atpazīst Sūtni un cenšas viņu nogalināt, un citi Kunga nelabvēļi savā aklumā uzskata, ka Jēzus patiesi cieš un nomirst krustā. Patiesībā bezķermeniskais Jēzus nevar ne ciest ne mirt, ne atdzimt. Viņš neskarts atgriežas debesīs, norādot saviem sekotājiem glābšanās ceļu. Viņa misija ir pabeigta, un viņš atstāj uz zemes Baznīcu, kurai piemītošais Svētais Gars mierina sagūstītās dvēseles.

Jo Dēmons, kas ir šīs pasaules kungs, ir daudz darījis, lai izpostītu Jēzus radīto un sajauktu cilvēka prātu. Patieso Baznīcu uzvarējusi viltus baznīca, kas sev piešķīrusi vārdu "kristīgā", bet patiesībā sludina Sātana doktrīnu. Patiesā kristīgā Baznīca, kurai ir Svētais Gars - tā ir "labo ļaužu" Baznīca. Bet Romas baznīca ir zvērs un Babilonas staigule, un tai paklausīgie neizglābsies. Tās sakramenti nav nekas vairāk kā Sātana lamatas; tie liek cilvēkiem ticēt, ka ceļš uz izglābšanos ir laicīgos rituālos un tukšos žestos. Ne kristāmais ūdens, ne vakarēdiena maize sevī nenes Svēto Garu, jo tie ir materiāli. Svētās relikvijas nav nekas vairāk par elkiem - kaulu drumslas, koka un auduma gabaliņus veikli krāpnieki salasījuši kur pagadās un uzdod par svētītu ķermeņu un priekšmetu atliekām. Svētā Jaunava nebūt nav Jēzus māte, jo Kristum nebija ķermeņa.

Pieņemot, ka pasauli radījis Ļaunais Gars, kataru Baznīca vienā rāvienā noteica, ka visas šīspasaules izpausmes [ja tām nav garīga avota] ir lemtas pilnīgai iznīcībai un nav pelnījušas ne cieņu, ne mīlestību. Ja ļaunuma visjūtamākā forma uz zemes ir Baznīca, tad arī laicīgā vara ir pie vainas, jo tās spēks balstās piespiešanā un bieži vien slepkavošanā (kari un sodu kampaņas). Ģimene arī pelnījusi nosodījumu, jo tā uztur pieķeršanos zemes lietām; un laulība turklāt ir arī noziegums pret Garu, jo nolemj cilvēku ķermeniskai esībai un rada risku kļūt par iemeslu vēl vienai zaudētai [priekš zemes dzīves nozagtai] dvēselei.

Jebkura slepkavība, pat dzīvnieka nonāvēšana, ir noziegums: tas, kurš nogalinājis, ir atņēmis dvēselei iespēju savienoties ar Svēto Garu un vardarbīgi pārtraucis nožēlas procesu; pat esot dzīvnieka ādā, dvēselei ir tiesības atdzimt labākā kvalitātē. Tādēļ nedrīkst nēsāt ieroci, lai nejauši kādu nenogalinātu pat aizsargājoties. Nedrīkst ēst dzīvnieku izcelsmes pārtiku, jo tā ir ņešķīsta, arī olas un piens ir aizliegti, jo tie ir atražošanas akta produkti. Nedrīkst ne melot, ne zvērēt, nedrīkst būt laicīga labuma īpašniekam.

Taču pat ievērojot visus šos noteikumus, glābšana nebija garantēta: savienoties ar Svēto Garu var tikai tas, kurš ienāks kataru Baznīcā un pieņems no garīdznieka consolamentum jeb roku uzlikšanu. Tikai tad cilvēks atdzims jaunai dzīvei un var cerēt pēc nāves ieiet Dievišķā skaistuma valstībā vismaz līdz laikam, kad kāda kārtējais grēks nenovilks viņu atpakaļ uz zemes.

Elles kā tādas nav, jo nepārtraukta atgriešanās jaunā ķermenī pati par sevi ir elle. Bet pārāk gara reinkarnāciju ķēde var pavisam atņemt glābšanās iespēju. Glābšanās ceļa nav dvēselēm, ko radījis Dēmons. Pārējās dvēseles var glābties, bet viņu zemes klejojumi turpināsies, kamēr vien viņi neatradīs ceļu uz glābšanos. Galu galā, sajūtamā pasaule izzudīs, Saule un zvaigznes izdzisīs, uguns izsausēs ūdeņus, bet ūdeņi nodzēsīs uguni. Liesmas iznīcinās dēmonu dvēseles, un iestāsies mūžīgā prieka pasaule.

Tāds ir kataru doktrīnas kopsavilkums, no kura redzams, ka viņu ticība daudzās [un būtiskās] lietās atšķiras no tradicionālās kristietības. Pats no sevis rodas jautājums: kā gan notika, ka katoliskie iedzīvotāji tik viegli atteicās no tēvu ticības par labu acīmredzamai ķecerībai?
Te vietā ir divas piezīmes. Pirmkārt, tautai nebija centības baznīcas jautājumos, par ko bieži sūdzējās paši garīdznieki. Otrkārt, kataru pretinieki bija ieinteresēti izcelt tādus katarisma momentus, kam paši katari nepievērsa nekādu uzmanību; iznāk, ka daudzos gadījumos varēja runāt drīzāk par atšķirībām interpretācijā, nevis par ķecerību kā tādu.

Patiesībā kataru duālisms bija dabiska attīstība viduslaiku ticībai par Nelabo. Slēpts maniheisms pastāvēja arī baznīcas mācībā; Velns ir konkrēta realitāte, par kura varenību nepārtraukti atgādina katoļu sludinātāji. Nebija grūti par Sātana pirkstu nosaukt jebkuru laicīgu parādību - pat tik nevainīgas kā mūziku vai deju. Baznīca šai jautājumā bija nonākusi tik tālu, ka grūti iedomāties, ko šeit vēl varēja piemetināt katari. Viduslaiku civilizācija, kas sākotnēji bija mūku sabiedrība, izjuta riebumu un nicinājumu pret materiālo pasauli. Laikā, kad pilsētas un to apkārtne apvienojās, lai uzceltu Svētajai Jaunavai vai pašu svētajam pili, kurai karaļpils blakus izskatītos kā būdiņa, katrs dedzīgs katolis uzskatīja, ka pasaule ir kļuvusi pērkama, un vienīgais ceļš uz glābšanos ir klosteris.

Katari nosodīja ķermeniskumu, taču arī katoliskā Baznīca bija līdzīgā pozīcijā - abu ticību garīdzniekiem laulības ir aizliegtas. Attiecībā uz sievieti, katoļi bija daudz nežēlīgāki par katariem - pietiek uzzināt, kādus epitetus sievietei velta svētais Damianas Pēteris. Vāji maskētā sistemātiskā miesas un laulības nosodīšana noved pie pasaules noliegšanas, kur pat zāle zem kājām ir pakļauta atjaunošanās likumam. Abas mācības bija dvēseles reliģijas, kas nodarbojās pašas ar savu glābšanu.

Katoļiem absolūti nepieņemami bija tas, ka katari neatzina katoļu Baznīcu kā tādu. Katari savai draudzei nesa tikai divus svētumus - Kristu un evaņģēliju. To [evaņģēliju] lasīja vienkāršās tautas valodā un skaidroja neskaitāmos sprediķos un disputos. Šādām briesmām baznīca nebija gatava un tādēļ apkaroja visus mēģinājumus tulkot svētās grāmatas. Vispriekšzīmīgāko katoli varēja turēt aizdomās par ķecerību, ja izteica vēlēšanos lasīt evaņģēliju tautas valodā. Taču bieži vien paši garīdznieki nezināja latīņu valodu. Dienvidos baznīcas sabrukums nonāca tik tālu, ka vairs nevarēja sludināt, jo nebija klausītāju. Baznīca pati iznīcināja sapratnes atslēgu un iespēju cīnīties ar pretinieku, kas [bruņojies ar Kristu] gāja uz visu.

Katari pasludināja sevi par tīrākas, senākas un apustuļu mācībai tuvākas mācības nesējiem nekā Romas baznīca, un vēlējās, lai viņus uzskata par vienīgajiem Svētā Gara kristiešiem. Žans Giro darbā par inkvizīciju raksta, ka saglabājušies divi kataru dokumenti no XIII gs., kuros aprakstīti viņu rituāli. To izpēte ļauj domāt, ka kataru Baznīcas rīcībā bijuši ļoti seni teksti, kas attiecināmi uz sākotnējo Baznīcu. Salīdzinot [no jauna pievērsto ticīgo] iniciāciju un kristīšanu abu baznīcu gadījumos, viņš secinājis, ka abās tradīcijās vērojams stingrs paralēlisms, kas nevar būt nejaušs.
Ja reliģija ir jāvērtē pēc lūgšanām un rituāliem, tad nedaudzie saglabājušies kataru teksti mums liek vienīgi paklanīties to vienkāršības, skaidrības un cēluma priekšā. Šis rituāls, kas brīnumainā kārtā paglābies no iznīcības, pārsver visu, ko gadsimtu gaitā par katariem sarakstījuši viņu pretinieki. (ZO)
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums