03 augusts, 2010

inkviz_prieksnoteikumi

Kādēļ radās inkvizīcija

Vēsturniece, filosofijas zinātņu kandidāte, Natālija Duļneva no Ukrainas savu darba pienākumu ietvaros bieži studējusi arī inkvizīcijas protokolus. Sekojošais materiāls ir viņas daļējas pārdomas par inkvizīcijas izveidošanas priekšnoteikumiem

Vecā Derība tika izmantota, lai attaisnotu represijas un sodus pret cilvēkiem, kuri uzdrīkstējās domāt citādi un ticēt citādi. Ortodoksālā kristiešu vara ķecerību vērtēja kā noziegumu, par ko pienācās nāve, taču baznīca cilvēku dedzināšanai visai ilgi neprata atrast likumdošanas bāzi. Galu galā Baznīca izskaidroja ķecerību kā dieva nodevību un piedāvāja laicīgajai varai ar ķeceriem izrīkoties kā ar nodevējiem. Tika izmantoti arī daži imperatora Justiniāna dekrēti, kas savulaik viņam deva iespēju izrēķināties ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Šādā veidā ķeceru īpašumus varēja konfiscēt un nodot Baznīcai. Arī sadedzināšana sārtā tika ieviesta no Romas impērijas prakses. Pie tam [par cik ķecerība tika vērtēta kā Dieva apvainošana un nodevība] tad iepriekšminētās prakses attaisnošanai tika norādīts uz detalizētām instrukcijām Vecajā Derībā par to, kā jārīkojas ar zaimotājiem un tradīciju pārkāpējiem.

Viena no ievērojamākajām franču vēsturniecēm Anna Brenona sarakstījusi vairākas grāmatas par katarismu un katariem. Kopsavilkums viņas grāmatai ar krievisko nosaukumu "Kristus nabagi jeb Sātana apustuļi?": "Inkvizīcija bija tiesāšanas orgāns, kura mērķis bija iebiedēt vietējos iedzīvotājus un noturēt tos obligātā ticības reglamenta stingrajos rāmjos. Šis izmeklēšanas tribunāls savas justīcijas mērķiem izmantoja grēksūdzes, informatorus, sūdzības, provokatorus; tribunāla galvenais uzdevums bija fiziski iznīcināt neortodoksālu kristīgo ideju nesējus. Pret viņiem tika organizētas īstas medības. Inkvizīcija pilnībā sagrāva to cilvēku savstarpējo solidaritāti, kuri centās aizstāvēt vajātos. Tā izmantoja terora un iebiedēšanas metodes, kas balstījās sistemātiskā ziņošanā. Izveidoja veselu paketi sodu - no īpašuma konfiskācijas un goda atņemšanas līdz mūža ieslodzījumam un sadedzināšanai. Ne visi tika sadedzināti; dedzināmie dalījās trijās kategorijās: tie, kuri neatsacījās no saviem uzskatiem; tie, kuri atsacījās izdot citus; un tie, kuri atkārtoti nodevušies ķecerībai (piemēram, pēc publiskas nožēlas nav ziņojis par savu māsu vai māti-ķeceri). Lūk, visa alternatīva."

Palūkosimies, kā tas izskatījās praksē... (katra skopā inkvizīcijas reģistra rindiņa palīdz iztēloties varonīgo un traģisko tā laika kopainu Oksitānijā - tulk.piez.) Dots daļējs izraksts no inkvizīcijas 1242.-1246.gg. darbības reģistra vienā Dienvidfrancijas rajonā:
Arnods X un viņa māte, kopā Raimondu Žuglā noķerti 1242.g., turēti Narbonnas cietoksnī. Sadedzināti Tulūzā izņemot Raimondu, kurš ieraugot sārtu, bailēs atsacījies no katarisma.
Otjē Raimonda no Kastelnodari, ko sv. Dominiks pievērsa katolicismam, atgriezās pie katarisma. Garīdznieks Gijoms Ponss arestēja 1240.g. kopā ar māsu Beldonu un divām citām sievietēm mežā starp Verlēnu un Pabeselē. Visas sadedzinātas Kastelnodari.
Azils Gijoms, inkvizitora Ferjē arestēts, bēdzis, vēlreiz noķerts un sadedzināts.
Vigoro de Bakons. Sadedzināts 1242.g.
Arnoda Peirē vecmāmiņa Raimonda de Banjēra sadedzināta Laurakā. Arnods Peirē par viņas slēpšanu notiesāts iezīmēšanai ar nokaitētu dzelzi un viņam piespriesta mantas konfiskācija.
Azalmūra Bartē (bruņinieka Raimonda Bartē māte) arestēta un sadedzināta Tulūzā. Viņas dēls par to atriebās, nogalinot divus seržantus, kas māti arestēja.
Gijoma de Keirola no Laurakas sadedzināta 1242.g. kopā ar savu meitu Gijometu.
Kambiaers Žans un trīs citi arestēti pie Monsegīras 1241.g. un sadedzināti Tulūzā 1242.g.
Ponss Kapelle, sadedzināts pie Monsegīra 1245.g.
Estello no Puilorānas un divas sievietes, ko arestēja viņa mājā tika sadedzināti 1244.g.
Doktors Arnods Faurs no Auriakas arestēts un sadedzināts 1245.g. Atstājis piemiņai grāmatu kādam iedzīvotājam.
Berengada de Gavareta, bruņinieka Sikarda de Gavareta māte, sadedzināta Tulūzā.
Ponss de Homervils un viņa mazais dēlēns kopā ar viņu slēpēju Gijomu no Tulūzas sadedzināti Lieldienās Kastelnodari 1243.g.
Kataru bīskaps Pjērs Izarns arestēts Cesseronas fermā 1245.g. un sadedzināts Auriakā.
Raimonds de Laviņjē sadedzināts Karkasonā.
Nassija de Malinēra un divas draudzenes arestētas citas draudzenes mājā un sadedzinātas ap 1242.g.
Razjē Gijoms no Auriakas kopā ar meitu arestēts 1244. Ziemassvētkos. Abi sadedzināti.
Bernards Roberta no Villenēvas la Komptālas un viņas draudzene. Meita baidījās viņas slēpt un izlika uz ielas ar klaipu maizes un vīna pudeli. Pēc trim dienām arestētas un sadedzinātas.
Gijoms de Rovere, sadedzināts 1245.g.decembrī.
Divas "ārzemnieces", vienai no kurām salauzta roka, lūgušas palīdzību vietējam ārstam, kurš baidījies sniegt viņām palīdzību. Nākamajā dienā abas arestētas un sadedzinātas.
Un vēl daudzi...
...
...un vēl 225 sievietes un vīrieši, ko bez jebkādas tiesas procedūras sadedzināja sārtā pie Monsegīras (Pelgisona hronika).
Laikā no 1240. līdz 1242.g. inkvizitors Gijoms Arnods trijiās nelielās pilsētiņās kopumā sadedzinaja 210 cilvēkus (Pelgisona hronika).


Akcija "Iesper inkvizitoram pa pakaļu"... tajā var piedalīties katrs, kurš dvēselē izjūt sašutumu par politiku, ko Oksitānijā īstenojusi Romas Baznīca

Es aizstāvu viedokli, ka tieši Romas Baznīca (uzsveru - Baznīca kā institūcija, nevis atsevišķi tās kalpotāji) ir atbildīga par to, ka Vecās Derības nežēlīgums kļuva par kristīgās politikas un prakses sastāvdaļu. Vēl jo vairāk, tā tika izmantota, lai iznīcinātu citu Baznīcu, kura uzskatīja, ka kristīgajai mācībai nav nekā kopīga ar ļaunumu un nogalināšanu. Lai no kuras puses vērtētu tālaika notikumus, neiespējami noslēpt, ka inkvizīcija (mūsdienu valodā runājot) tika radīta konkurenta iznīcināšanai, kura veiksmīgā darbība nopietni apdraudēja katoļu baznīcas ietekmi un monopolstāvokli. Tie nebija atsevišķu personu ekscesi, bet gan pārdomāta represīva politika. Gluži tāda pati, kā nacistu "galīgais ebreju jautājuma risinājums".
Kā zināms, Romas Baznīcā ticības fundaments ir ne tikai Raksti un Vēsts, bet arī pāvesta bullas, koncilu lēmumi, baznīcas tēvu un doktoru sacerējumi utml. Ja paraugāmies uz XII-XIV gs. lēmumiem, tad nepārprotami atrodam gan slepkavību attaisnojumus un aicinājumus slepkavot, gan totalitārismu un zobenu kā dzelzs zobenu.
Sv. Bernārs no Klervo jau XII gs. pierādīja, ka Baznīcai ar garīgo zobenu ir par maz - vajadzīgs arī laicīgais. Viņš bija ticības karu un krusta gājienu teorētiķis, un šī teorija tika ielikta tālaika katolicisma pamatos. Lai neatkāptos no pirmavotiem, sv. Bernārs slepkavību nosauc vienkārši par "ļaunuma un tā nesēju iznīcināšanu", un viss. Tas nozīmē, ka ķeceru un neticīgo noslepkavošana no kristīgās ticības pozīcijām raugoties, nav slepkavība. Tas, kurš nogalina nešķīstos, neveic slepkavību. To pašu apgalvo arī Bernāra laikabiedrs Otenas Honorijs: "Nepieciešams lietot laicīgo zobenu pret tiem, kuri pretojoties Dieva vārdam, turpinās stūrgalvīgi neklausīt baznīcu.

Ir izplatīts viedoklis, ka inkvizitoru norādes uz Veco Derību ir viņu pašu un tālaika pasaules uzskata problēma. Taču nē, tieši tādēļ Inkvizīcijas aizstāvji to uzskata par svētu iestādījumu, ko tiem devušas debesis, ka tā pamatojas [pēc viņu vārdiem] pašā tradīcijā, kristīgās ticības fundamentā. Inkvizīcijas rašanos Romas baznīcas teologi apstiprina, atsaucoties uz Mozus likumu par izraēliešiem, kuri pārkāpuši Dieva norādījumus un tādēļ taisnīgi nolemti nāvei. Inkvizīcijas svētuma pamatojumu un pat šīs institūcijas nosaukumu katoļu teologi ieguva, skaidrojot Otrās likumu grāmatas 7. un 17. nodaļu. Zināmākā autoritāte, uz ko inkvizīcijas veidošanas gaitā mēdza atsaukties Baznīcas tēvi, bija sv. Augustīns. Uz jautājumu "vai evaņģēlijs pieļauj personas piespiešanu pret viņa gribu?". viņš atbildēja - jā. Šajā gadījumā viņš balstās uz līdzību par viesiem lūgtajiem un izredzētajiem, kur kungs pavēl vergam visus ceļā satiktos pārliecināt, lai tie atnāktu, bet Augustīns šo vietu apzināti tulko nevis "pārliecināt atnākt", bet gan "piespiest ienākt" (compellere intrare). Tieši šī izteiksme tādā formā valdīja viduslaiku katolicismā un kļuva par inkvizīcijas morālu balstu, par sākotnējo motīvu.

Laterānas koncils 1179. g. izsludina, ka neiecietība pret atšķirīgu viedokli ir vajadzīga Baznīcas pastāvēšanai. Viens no argumentiem bija, ka soda bardzība mudinās ķecerus pievērsties Baznīcai, jo citādi viņi neizzinās patiesību. Sadedzināšanu sārtā skaidroja, atsaucoties ne tikai uz Veco Derību un romiešu likumiem, bet arī uz Jāņa evaņģēliju, "Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg" (15/6). Pāvesta Lūcija III bulla, kas paredz ķeceru nodošanu laicīgās tiesas rokās, dod atsauci tieši uz šo tekstu Jāņa evaņģēlijā. Turpat tiek norādīts, ka ķeceris, kurš nav nožēlojis savu vainu, jāsadedzina dzīvs (puniantur ad ignem) tautas klātbūtnē. Tie ir Veronas koncila lēmumi no1184. gada. Pateicoties baznīcai, šīs idejas ieviesās Eiropas valstu likumdošanā. 1244.g. Narbonnas koncils paziņo, ka, ja kāds no laicīgās varas tiesnešiem vilcinās ķecerības apspiešanu vai palaidīs garām izdevību notvert kādu ķeceri, vai nedosies palīgā tiem, kas notvēruši ķeceri, tiek uzskatīts pat ķeceru domubiedru un tiek sodīts tāpat kā ķeceri.
Inkvizīcijas pienākumos ietilpa prasīt, lai kanonisko likumdošanu ievērotu visas amatpersonas.
Teoloģijas un ortodoksālās kristīgās tradīcijas attīstība radīja tālejošas sekas. Tika paņemts no rakstiem: "Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt." (Mateja, 5/17). Tad sekoja veicamo pasākumu uzskaitījums: kā Jehova priecājās par savu ienaidnieku iznīcināšanu; kā Dievs sodīja Saulu par to, ka viņš iežēlojās par Agagu Amaliketieti; kā Dievs pavēlēja izkaut visus hanaāniešus bez izņēmuma (neraugoties uz dzimumu un vecumu); kā Dievs pavēlēja nogalināt 450 Bāla kalpotājus utt.

Turklāt tālaika teologi Dievišķo tiesu uzrādīja kā paraugu laicīgajai: ja taisnīgais un visvarenais Dievs nežēlīgi atriebjas saviem radījumiem, kas viņu apvainojuši, tad arī jebkura kristieša pienākums ir iet Viņa pēdās. Sv. Grigorijs Lielais paziņo, ka izredzēto laime paradīzes plašumos būtu nepilnīga, ja viņiem būtu liegta iespēja vērot mūžīgajā ugunī iemestos grēciniekus. Sv. Lombardijas Pēteris XII gs. detalizēti kavējas pie šādas laimes apraksta. To pašu raksta sv. Bonaventura, starp citu atzīmējot, ka ķeceru iznīcināšana ir pasākums, kas nevar neiepriecināt ticīgos.

Ieklausīsimies Akvīnas Tomā, kura autoritāte vēl šobaltdien balsta Romas Baznīcu: "Vēl pirms baznīcas ignorēšanas ķeceri deva zināmus solījumus attiecībā uz to, tādēļ nepieciešams viņus fiziski piespiest turēt solījumu. Ticības pieņemšana, protams, ir brīvas gribas akts, taču tās uzturēšana - nepieciešamība. Vai ir jāpiecieš ķeceri? Šim jautājumam ir divas puses - attiecībā uz pašiem ķeceriem un attiecībā uz Baznīcu. Atsevišķi ņemot, ķeceri grēko, tādēļ viņi ir pelnījuši ne tikai izslēgšanu no Baznīcas, bet arī iznīcināšanu. Sagraut ticību, ar ko dzīvo dvēseles, ir daudzkārt sliktāk nekā viltot monētas, kas palīdz uzturēt tikai fizisko dzīvību. Tādēļ attieksmei pret ķeceriem jābūt vēl stingrākai kā pret naudas viltotājiem vai citiem ļaundariem. Ķecerus nogalināt nav netaisnīgi. Kas attiecas uz Baznīcu, tad tā ir žēlsirdīga pret tiem, kas nomaldījušies un vēlas viņu pievēršanu; tādēļ tā soda tikai pēc pirmās vai otrās pārliecināšanas, saskaņā ar apustuļa mācību. Ja arī pēc tam ķeceris pretojas, tad Baznīca, vairs necerot uz viņa atgriešanu, un rūpējoties par citu glābšanu, atstumj viņu no Baznīcas ar savu spriedumu un nodod laicīgās tiesas rokās nāves sprieduma izpildīšanai... un, ja tā būs, tad tas nav pret Kunga gribu".

Sākums rakstu sērijai par katarismu
_____

25 marts, 2010

tacits

Kā radās Tacita darbi...
/fragm. no Ūves Toppera grāmatas "Eiropas izdomātā vēsture"/

Тацит и его Германия
/.../
В докладе (напечатанном в июне 1996 года) я, опираясь на работы Балдауфа и Каммайера, попытался доказать, что «малые произведения» Тацита ( от лат. – молчаливый) были фальсифицированы по заданию Римского Папы Пия II между 1430 и 1470 годами. До 1420 года об этих текстах нигде нет ни малейших упоминаний. Николай Кузанский участвовал в переговорах по передаче рукописей из Гессена в Рим (Пралле, с. 70 и далее). Отсутствие у него особого интереса к текстам свидетельствует об их невысокой ценности, более того, заставляет предположить, что Николай Кузанский знал об истинном происхождении «малых произведений» Тацита.
«Германия», работа римлянина Тацита, это «не теряющий в глазах поколений своей притягательной силы подарок доброй феи нашего народа, положенный в колыбель новорожденной отечественной истории. Не каждой нации дано гордиться подобным сокровищем», – писал выдающийся филолог Эдуард Норден (Древняя история Германии, 1920, с. 5). Ту же мысль почти дословно повторяют и в наши дни (Фишер-Фабиан, 1975, с. 204).
Никогда, однако, не смолкали голоса ученых, считавших «Германию» Тацита не подарком доброй феи, но пропагандистской фальшивкой, созданной католическим монахом XV века по заданию курии. Она служила оружием Римского Папы в борьбе против немецкого императора.
По сей день не устают доказывать (Фишер-Фабиан), что уже тогда (с 98 года н. э.) «Германия» Тацита, долженствующая укрепить падающую мораль римлян примером добродетельных и благонравных германцев, стала одним из наиболее читаемых произведений. Однако детальными исследованиями установлено, что «Тацита в древности ценили невысоко и читали мало». И еще: «люди, воспитанные на Цицероне и Тите Ливие, находили странным его язык, в отличие от образцов классической прозы, громоздкий и изобилующий трудными и темными местами» (Мауерсбергер, 1980, с. 17).
Цитата: «Корнелий Тацит – первый прозаик Троянского времени; блистательный апогей и одновременно завершение римской историографии». Итак, зачин, кульминация и финал в одном лице, да еще с собственным неповторимым стилем.
До начала акции «новообретения Тацита» (так называется работа Пралле), исполнителем которой был Поджо, мы находим лишь одно упоминание о тексте «Германии», и принадлежит оно монаху именно того монастыря, где и были позже фальсифицированы «малые произведения» Тацита: Рудольфу Фульдскому (Летописи, 2 часть, к году 852). Кроме того, в описании передачи в Вильдесхаузен праха святого Александра (закончена Меринхартом см. Пралле, с. 46) он приводит из «Германии» некоторые сведения о саксах. Использовал ли ученик славного Рабануса собственный источник, позже переработанный в «Тацита», либо и легенда о Рудольфе придумана в XV веке (как предполагает Каммайер), на мой взгляд, не имеет значения. Заседали фальсификаторы в монастыре Фульды или Герсфельда, – это пусть выясняют местные патриоты. Гессенцы все же выглядят у Тацита много лучше прочих германских варваров: особо подчеркивается их независимость.
Подарок другой доброй феи, на этот раз истории английского народа, «Агрикола» Тацита, вызывает столько вопросов, что начинаешь сомневаться и в прославленном тесте (Агриколе), и в его зяте Таците как в исторических лицах. «Анналы» Тацита имеют примерно ту же историю «обретения», что и «малые произведения», так как Монте Кассино, где Боккаччо в 1370 году нашел единственную рукопись, был одним из центров фальсификаторской деятельности гуманистов и состоял в тесных сношениях с Фульдой (Брунхёльцль, с. 111 и далее), с которой практиковал свободный обмен продукцией. По небрежности поддельщики не сговаривались о единообразии имен фальсифицируемых авторов; рядом с Гаем появился Публий Корнелий, а кто-то из гуманистов XV века приписал: Тацит. В печатном издании 1515 года «Анналы» были объединены с «Историей» (Брунхёльцль, с. 140).
Тщательно взвешенные тезисы уже упоминавшегося базельского приват-доцента Роберта Балдауфа (1902) основываются на необъятном материале и блестящем знании языков. Вот, вкратце, его реконструкция событий: энциклопедически образованный секретарь Папы Римского Поджо Браччолини (1380-1459) неустанно ездил по Европе в поисках старинных рукописей, пылящихся в монастырских подвалах [22 - Ясно, что в таковых могли сохраниться лишь сравнительно недав­но принесенные туда рукописи. Скорее всего, это были рукописи, не имевшие никакой ценности, ибо сырость и крысы приводили к быстрому исчезновению самого материала рукописей. Если Поджо и охотился за такими рукописями, то не из-за их содержания, а с целью использовать старый пергамент для своих подделок. На самом деле, как рассказывает Балдауф, Поджо сотоварищи воровали рукописи из хранилищ монастыр­ских библиотек, а для оправдания потом утверждали, что нашли их в сы­рых подвалах заброшенных башен. Впрочем, и эти рукописи были нужны Поджо в основном для имитации старого языка и стиля в своих поддел­ках, причем древность сворованных рукописей им сильно переоценивалась.]. Набег на библиотеки Сент Галлена, Вайнгартена, Айнзидельна и Райхенау (во время Констанцского Вселенского собора) принес ему особенно богатые трофеи. Следующие четыре года он провел в Англии, и тоже небезрезультатно (поэтому «Агрикола» появляется рядом с «Германией»). Некоему монаху гессенского монастыря Герсфельд он вручил список искомых книг – можно назвать это заказом, – где среди прочих стояла «Германия» Тацита. Спустя три года пергамент с тремя книгами Тацита («малыми произведениями», в отличие от «Анналов» и «Истории») был готов, и Николай Кузанский продал его в Рим. На долгие годы «Произведения» исчезают из поля зрения и появляются в Риме лишь 1455 году. В то время существовало множество охотников за редкими книгами, ревниво следившими друг за другом. Ремесло поддельщика требовало осторожности и выдержки. Затянувшаяся на десятилетия переписка, а также документы, освещающие длительные переговоры между Ватиканом и немецким монастырем, опубликованы Пралле.
Бесценный свиток снова исчезает в 1460 году. К счастью, сделаны три копии, но и они разделяют судьбу «оригинала». Существуют списки и с этих копий, уже совершенно не совпадающие друг с другом; трудно даже выявить их взаимосвязь (излюбленная головоломка исследователей рукописей). Итак, работа сделана: за счет многочисленных (якобы) переписываний с разночтениями и ошибками след стирается, а древняя старина вкупе с длительной традицией получает статус истины. Изданный в Венеции в 1470-м текст «Германии» до 1902-го остается для ученых (как и для Балдауфа) основой для всех дискуссий на данную тему истории.
Но на этом история внедрения текста не заканчивается. В 1473 году «Германию» напечатали в Нюрнберге; но это второе издание никто не заметил. Утверждается, что комментарий к изданию подготовил Энеа Сильвио де Пикколомини, будучи уже только что севшим на римский престол Папой Пием II (1458). Долгожданный успех пришел к «Германии» лишь после издания книги в Лейпциге в 1496 году, спустя 32 года после смерти папы. Эльзасец Вимпфелинг, проповедуя у себя на родине национальную самобытность немцев, использовал это издание начиная с 1501 года (или с 1505). С той же целью некий баденец и еще один эльзасец снова напечатали текст в 1518 и 1519 годах. Первый немецкий комментарий (Ульрих фон Хуттен, 1502) сделан, на манер древних греков, в форме патетического разговора мертвых, где легендарный герой Арминиус, выступая против Рима, произносит новый лозунг: «Свобода» (Freiheit).
Казалось бы, удар Рима не достиг цели.
Но это только на первый взгляд. Удар сделал свое дело, причем именно так, как это было задумано в Риме. Со временем «германцы» поддались очарованию Тацита, все больше и больше отождествляя себя с этим вымыслом (как это демонстрирует приведенная выше цитата о подарке доброй феи).
О цели фальсификации можно высказать несколько соображений.
Земля тунгров, якобы ставшая зародышевой клеткой германцев, лежит к западу от Рейна. Таким образом, цель церковных фальсификаторов становится очевидной: прежде тунгры принадлежали к германцам (Тацит, гл. 2); ныне они (кельтские) тунгры (так как живут по эту сторону Рейна). Никто не говорит, что к западу от Рейна не было германских племен, но Пий II придает особое значение тому, что Рейн должен служить германцам западной границей.
В связи с этим становится бессмысленным спор о выборе между Маасом и Рейном. Речь идет об историографическом создании «германского» пространства и народа в границах от Рейна до Дона. В противном случае – этого и опасались клерикалы, – германцы могли бы претендовать на пространство от Атлантики до Праги, куда входит и французская земля, колыбель и надежнейший бастион католической церкви.
Сопротивление Великой Германии против Рима, лейтмотив сочинения Тацита, имело и экологические основания. Римские укрепления (т. н. лимес) на северо-востоке проходили по границе земель, где традиционно занимались виноградарством; дальше начинались непроходимые леса. Делать из этого вывод, что люди за «латинским занавесом» могли бы образовать этническое единство, значит, принимать желаемое за действительное. Подчеркивание своеобразия некоторых германских народов, послуживших образцом для «Германии», отсылает нас в позднее средневековье и указывает на политическую пропаганду курии. Время от времени по древнеримскому лимесу проходила граница между Реформацией и римской церковью. Можно было думать о территориальных договорах с отдельными народами на основе описаний в «Германии» Тацита.
Уже упоминавшийся ученый Мауэрсбергер, к сожалению, даже не подозревал о том, насколько близко он подошел к истине, считая ключом к сочинению Тацита следующий пассаж: «Да пребудет, молю я богов, и еще больше окрепнет среди народов Германии если не расположение к нам, то, по крайней мере, ненависть к своим соотечественникам, ибо, когда империи угрожают неотвратимые бедствия, самое большее, чем может порадовать нас судьба, – это распри между врагами».
Короче говоря, Италии выгодны распри между германцами.
У противников «теории фальсификации» существуют многочисленные контраргументы. Например, прическа свебов (подобранные наверх и стянутые узлом волосы), нашедшая подтверждение в археологических находках. Но римлянин XV века вполне мог видеть высеченные в камне изображения свебов с их характерной прической.
Сторонники подлинности Тацита напоминают о вале ангривариев, вновь открытом в начале XX века. Однако трудно спрятать земляную насыпь, обнесенную частоколом, высотой в несколько метров и шириной в 10 метров. То же относится и к форме лодок, и к повозке Нерты, и к железным копьям, подробному описанию которых Тацитом дивятся современные археологи: гессенский монах XV века вполне мог видеть все это собственными глазами.
Фишер-Фабиан совершенно верно отмечает (с. 217), что книга «переполнена этнографическими мотивами разных народов, которые последние заимствовали у соседей», и «составлена из мусора, содержащегося в античных исторических описаниях», но он не понял, что эти наблюдения только подтверждают процесс позднего выдумывания «античной истории» и раскрывают механизм создания апокрифов на основе переписывания других уже введенных в оборот апокрифов.
И еще: Тацит излишне обстоятельно описывает некий напиток, оказывающийся на поверку обыкновенным пивом. Неужели гессенский монах думал, что в античном Риме не знали пива? Он очень ошибался.
Учитывая многочисленные противоречия в тексте (дикие варвары, живущие в городах и имеющие письменность) и сведения, не подтвержденные археологическими изысканиями (огромные стальные мечи гирканцев), содержание «Германии» можно считать чистой воды фальсификацией.
В том же году, когда Балдауф выдвинул свои обвинения и ровным счетом к 400-летию первого немецкого комментария, в замке Аскона, где скончался Папа Пий II, было найдено восемь пергаментных листов IX века, содержащих якобы копию работ Тацита. Но они так же мало доказывают, как и обнаруженная одновременно глиняная табличка со словами «CIS RHENUM » (по эту сторону Рейна), долженствующая вроде бы подтвердить одно спорное выражение из «Германии», но тут же разоблаченная как подделка (Кёстерманн, 1970).
«Германия» не перестает удивлять филологов: помимо множества выражений, чуждых классической латыни, текст пестрит словоформами, мягко говоря, напоминающими итальянский язык. В течение четырехсот лет не утихают ученые споры вокруг некоторых слов, например, «Decumates agri», которые еще в 1536 году Андреас Альтхамер счел абсолютно невозможными, и разбору которых Эдуард Норден(1934) посвятил более пятидесяти страниц, так и не догадавшись, что это вовсе не латынь, а галло-римское слово.
Каммайер уделил проблеме небольшую статью, озаглавленную «Фальсификация „Германии" Тацита» (1935, IV, 3); очевидно, он не был знаком с исследованиями Балдауфа и считал, что фальсифицирована лишь часть работы Тацита. Каммайер заметил, что работам древнеримских историков о германцах (например, Плиния и Тита Ливия), недостает текстов, которые в искаженном виде вдруг всплывают у Тацита. За противоречивыми сведениями лжеТацита скрывается попытка фальсификатора избежать разоблачения (эта техника использовалась и при составлении Святого Писания). Так, имя германского бога Туистона – единственное, представляющее интерес, – записано в копиях пятью различными способами. Что касается стиля, – пишет Каммайер, – то он удивительно, вплоть до выбора слов, напоминает Саллюстия.

01 marts, 2010

katarisms-X

Katarisma vēsturiskā nozīme

Līdz pat XX gs. otrajai pusei katarisms tika vērtēts kā barbariska mācība, kuras mērķis bijis vājināt kristietības pozīcijas Eiropā. Galvenie katarisma pētnieku informācijas avoti bija XIII gs. teologu sastādītās Summas, kurās tiek noliegta kataru mācība.

Pēc Oksfordas vēsturnieka Roberta Mūra darbu nākšanas klajā 80-tajos gados attieksme pret katariem sākusi mainīties, un vairumam Rietumu zinātnieku šodien ir pozitīvāka attieksme. Pēc viņu versijas, katari ar savu mācību par mīlestību un vardarbības neatzīšanu, bija Eiropas sabiedrības mēģinājums atgriezties pie kristietības sākumiem, tādējādi veidojot alternatīvu katolicismam, kas tolaik piedzīvoja dziļu krīzi. Šīs kustības apspiešana, kas izvērtās postošā karā un sekojošās nežēlīgās represijās, tiek vērtēts kā viens no totalitāras ideoloģijas uzvaras pirmajiem precedentiem Eiropas vēsturē.

Mūsdienu diskusijas par katarismu

Līdz pat 1950. gadam kataru jautājuma pētniecība notika stingras teologu uzraudzības gaisotnē, kā dēļ izveidojās vispārējs viedoklis, ka katarisms "atnācis no nekristīgajiem Austrumiem, un kataru dogma ir kristietībai sveša". Daži zinātnieki arī mūsdienās šo uzskatu turpina aizstāvēt... Taču Inkvizīcijas arhīvu apstrāde novedusi pie agrāk valdošā uzskata pārvērtēšanas.

Sākot ar 1939. gadu (pateicoties dominikānim A.Dondeinam) daudzu Eiropas bibliotēku arhīvos tika atrasti daudzi kataru izcelsmes manuskriptu fragmenti. Balstoties uz šo avotu analīzi, zinātnieki arvien drošāk katarismu vērtē kā neortodoksālu kristīgu pasaules uzskatu, kas kopumā ir tieši rietumu garīgās kultūras organiska daļa [nevis no Austrumiem atnesta mācība]. Zinātnieki pievērš uzmanību daudzām kopīgām iezīmēm, kas piemīt gan katarismam gan XI-XII gs. Eiropas kultūrai. Nopietnu ieguldījumu agrāk valdošā uzskata atspēkošanā deva arī Žans Duvernuā ar grāmatu "Kataru reliģija", sniedzot izsmeļošu vēstures dokumentu analīzi.


Saglabājies t.s. Lionas kataru rituāla lapas attēls (resurss)

Kopš 90-iem gadiem rinda vēsturnieku izplatīja aicinājumu pārskatīt viedokli par viduslaiku ķeceriem, t.sk. katariem, vēršot īpašu uzmanību uz polemiskajiem paņēmieniem, ar kuru palīdzību teologu sacerējumos tika konstruēts uzskats par "kopīgu ķecerību kā kopīgu draudu katoliskajai kopienai".
---
Rakstu sērijas sākums

25 februāris, 2010

katarisms-IX

Laika posmā no 1179. līdz 1246. gadam
Baznīcas koncilos pieņemtie
represīvie pasākumi pret katariem


XI Vispārējais un III Laterānas koncils, 1179.g.
27. nodaļa/ ...Tā kā Gaskonā, Albī apkārtnē, Tulūzā un citās vietās ķeceru neprāts, ko dēvē par katariem, patarēņiem vai paulikāņiem, aizgājis tik tālu, ka viņi pārstājuši turēt noslēpumā savu kaitniecisko mācību, un sludina to atklāti un noved neceļos vienkāršās un vājās dvēseles, mēs izslēdzam no Baznīcas viņus un visus tos, kas viņiem seko un atbalsta. Biedinot ar izslēgšanu, mēs aizliedzam izrādīt viņiem viesmīlību un tirgoties ar viņiem... Kurš stāsies ar viņiem sakaros, tas tiks izslēgts, un visi parādi un saistības attiecībā uz viņu tiks uzskatītas par spēku zaudējušiem. Visiem īstenticīgajiem enerģiski jānostājas pret šo mēri un pat jāķeras pie ieročiem. Atbalstītāju īpašumi tiks konfiscēti, bet kņazi iegūs tiesības viņus saņemt kā vergus. Tas, kurš sekos bīskapu padomam un ies pret viņiem [ķeceriem] ar ieroci, saņems grēku piedošanu uz diviem gadiem, un kā krustnesis tiks ņemts baznīcas aizgādnībā.

Izvilkumi no 1229.g. Tulūzas koncila 45 lēmumiem
1. Katrā pilsētas un piepilsētas draudzē bīskapi nozīmē vienu mācītāju un divas vai trīs, un, ja vajadzīgs, tad vairāk, laicīgas personas ar neaptraipītu reputāciju, kas dod zvērestu uzmeklēt draudzē dzīvojošus ķecerus. Viņi iet aizdomīgās mājās, rūpīgi pārmeklē istabas, pagrabus un visus kaktus. Ja viņi atrod ķecerus vai tos, kas viņiem uzticas, izrāda cieņu vai dod pajumti, tad pirmām kārtām nedrīkst viņiem ļaut nozust, bet pēc tam iespējami ātri jāziņo bīskapam, senjoram vai [amatpersonai].
2. Brīvie abati dara to pašu savās teritorijās [kas neietilpst bīskapijas jurisdikcijā].
3. Laicīgajiem kungiem jādod rīkojumi meklēt ķecerus pilsētās, ciemos un mežos, kur viņi varētu pulcēties, un nopostīt viņu patvērumus.
4. Ja kāds ļāvis ķecerim apmesties uz viņa zemes un par kukuli to noklusējis, pārliecības vai cita iemesla vadīts, tad uz visiem laikiem zaudē zemi, un, saskaņā ar vainas pakāpi, jāsaņem sods no senjora.
5. Tāpat tiks sodīts tas, uz kura zemes bieži tiks sastapti ķeceri, lai arī tas gadītos nepietiekamas uzraudzības dēļ.
6. Māja, kurā slēpjas ķeceris, tiks norakta, bet zeme konfiscēta.
7. Ja amatpersona, kuras teritorijā ir aizdomas par ķeceru klātbūtni, nemeklē viņus pietiekami centīgi, tad viņš zaudē vietu un nesaņem kompensāciju.
*** Katram ir tiesības veikt ķeceru meklēšanu kaimiņa teritorijā. Karalis drīkst sarīkot pārmeklēšanu Tulūzas grāfa teritorijā un otrādi.
10. Baznīcas amatpersona - ķeceris, nolemjot brīvprātīgi atiet no ķecerības, nedrīkst palikt iepriekšējā dzīvesvietā, ja attiecīgajā vidē turpinās atbalsts ķeceriem. Viņš jāpārceļ uz katolisku rajonu. Atgrieztajiem ķeceriem labajā un kreisajā pusē uz apģērba jāuzšuj krusti, kuru krāsai jāatšķiras no apģērba krāsas. Klāt jābūt bīskapa vīzētai vēstulei, kas apliecina par viņa samierināšanos ar Baznīcu. Viņi pārstāj būt ārpus likuma un var ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē tikai pēc tam, kad atzīs savu vainu, un viņus reabilitēs pāvests vai viņa legāts.
11. Taču tos, kuri katolicismā atgriezušies nelabprātīgi (bailēs no nāves vai citiem apsvērumiem), lai bīskaps iesēdina cietumā - pirmkārt, lai sodītu, bet otrkārt, aiz piesardzības, lai viņi nevestu no ceļa citus.
12. Visiem pieaugušajiem īstenticīgajiem jāzvēr bīskapam ievērot katoļticību un vajāt ķecerus visiem iespējamiem līdzekļiem. Ik pa diviem gadiem zvērests jāatjauno.
14. Laicīgām personām nedrīkst būt Vecā un Jaunās Derība (izņemot trīs nosauktus tekstus). Stingri aizliegts turēt šo grāmatu tulkojumus vienkāršās tautas valodās.
15. Pieķertais ķecerībā vai aizdomās turētais nedrīkst būt dziednieks. Ja slimais no sava kirē saņēmis svēto sakramentu, acis neaizverot jāseko, lai viņam nepietuvotos ķeceris vai aizdomās turētais, jo tam var būt bēdīgas sekas.
18. Lai tiek uzskatīti par ķecerības apkaunotiem tādi, kurus tautas balss pasludinās par ķeceriem, vai tie, kuru slikto reputāciju bīskapa priekšā apliecinās cienījami ļaudis.
42. Sievas, atraitnes vai mantinieces, kuru īpašumā ir cietokšņi vai pilis, nedrīkst precēties ar ticības un miera ienaidniekiem.

Bezjē 1233.g. koncila rīkojumi (izvilkumi)
1. Pilnīgie un ticīgie, kā arī tie, kas viņus aizsargā, slēpj un atbalsta, ir jāizslēdz no Baznīcas katru svētdienu. Vainīgais slēpšanā, kurš nenožēlo savu noziegumu 40 dienu laikā pēc rīkojuma un izslēgšanas, pats tiks uzskatīts par ķeceri.
2. Jebkurš drīkst aizturēt ķeceri un nodot viņu bīskapam.
4. Atgrieztais ķeceris, kurš nav uzšuvis krustus uz apģērba, tiek uzskatīts par krāpnieku, un viņa īpašums tiks konfiscēts.

Arlī sinodes kanons, 1234.g. (izvilkumi)
6. Ķeceri, kas tikai izliekas, ka atgriezušies, kļūst vēl bīstamāki. No šodienas tie, kas pieķerti kā ķeceri un nav sodīti uz nāvi, tiks notiesāti ar mūža ieslodzījumu, pat ja viņu nožēla ir godīga. Viņus jāuztur par līdzekļiem, ko dos viņu īpašums.
11. Pilnīgo un viņu ticīgo ķermeņus jāekshumē un jānodod laicīgās titesas rokās.
13. Jebkuram, kas bijis izslēgts ilgāk par mēnesi un griezies ar apžēlošanas lūgumu, ir jāsamaksā 50 solīdu par katru mēnesi virs termiņa. Puse no sodanaudas aizies senjoram, bet otra puse - bīskapam dievbijīgām vajadzībām.
21. Testamenti jāsastāda kirē vai kapelāna klātbūtnē. Pretējā gadījumā notārs tiks izslēgts, bet novēlētājs zaudēs kristīgu apglabāšanu.

Narbonnas koncils, 1243.g. (izvilkumi)
1. Ķeceri un viņu piekritēji un aizstāvji, kas paši ieradušies uz tribunālu un snieguši pierādījumus par savu nožēlu un izstāstījuši visu patiesību par sevi un citiem, tādējādi tiks atbrīvoti no ieslodzījuma, taču tiks sodīti sekojoši: viņi nēsā krustu un katru svētdienu, laikā starp Vēsts un Evaņģēlija lasīšanu ierodas pie bīskapa pēc pēriena pamācībai. To pašu sodu viņi saņem svētku procesiju laikā.
4. Nabadzīgajiem ķeceriem jāizbūvē cietumi. Par viņu uzturēšanu jāgādā inkvizitoriem, lai bīskapam nav jāapgrūtina sevi ar izdevumiem.
9. Cietumā ieslogāmo ķeceru un ticīgo skaits ir visai ievērojams, un nepietiks materiāla, lai šos cietumus izbūvētu, nemaz nerunājot par citiem izdevumiem, kas nepieciešami tik lielam ieslodzīto skaitam. Tādēļ ieslodzījuma jautājumā jākonsultējas ar pāvestu. Tomēr tie, uz kuriem krīt vislielākās aizdomas, tiks arestēti nekavējoties.
11. Kurš atteicies no ķecerības, bet atkala tajā atgriezies, tiks atdots laicīgās tiesas rokās un sodīts.
17. Dominikāņu inkvizitoriem nav jānosaka naudas sods kā soda mērs. Tas nav viņu kompetencē, un viņu pienākums ir šajā sakarā vērsties pie pāvesta vai legāta.
19. Vecums, veselība, laulības fakts, bērni vai sirmi vecāki nevar būt par pamatu atbrīvošanai no ieslodzījuma cietumā.
22. Liecinieku vārdus apsūdzētajam nenosauc, taču viņa pienākums ir nosaukt savu ienaidnieku vārdus.
23. Nevienu nevar apsūdzēt bez pierādījumiem vai bez atbilstošas atzīšanās.
24. Ķecerības jautājumos ir vienalga, kas tieši uzstājas kā liecinieks. Apkaunotie, noziedznieki un viņu līdzdalībnieki ir viņu skaitā.
25. Netiek ņemtas vērā pret ienaidnieku sniegtas liecības.

Bezjē koncilā izstrādātās instrukcijas inkvizitoriem
20. Sodītie ķeceri, kā arī tie, kas no jauna krituši ķecerībā vai nav ieradušies norādītajā termiņā, kā dēļ bijis jāsūta īpašs izsaukums, saskaņā ar apustulisko instrukciju tiks ieslodzīti uz mūžu. Ja vainīgie nožēlos, inkvizitori vēlāk [apspriežoties ar augstākstāvošiem prelātiem] var mīkstināt šo sodu.
21. Taču vainīgajiem iepriekš ir jāgarantē, ka līdz galam pilda savu nožēlu, un jāzvēr cīnīties ar ķecerību. Ja viņi atkal pievērsīsies ķecerībai, tad tiks sodīti bez žēlastības.
22. Inkvizitoriem ir tiesības atkal ieslodzīt tos, kurus agrāk apžēlojuši.
23. Saskaņā ar apustulisko instrukciju, ieslodzītie ir stingri jāizolē, lai nepavedina viens otru un pārējos.
24. Pilnīgai atbrīvošanai no mūža ieslodzījuma ir vajadzīgs nopietns iemesls, piemēram, kad palikušie bērni tiek pakļauti nāves briesmām.
Sieva var apmeklēt uz mūžu ieslodzīto vīru un otrādi. Viņiem netiek liegta dzīvošana kopā, ja ieslodzīti abi vai viens no abiem.

Le Clerc, History of church concils... (ZO)
----
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums

18 februāris, 2010

katarisms-VIII

1210. gads - Minerva

Karagājiena pirmie mēneši Baznīcai atnesa necerētus panākumus. Jūtamākais praktiskais kampaņas rezultāts bija Reimona Rožē Trankavela arests un viņa nāve pēc triju mēnešu ieslodzījuma. Viņam palika mantinieks. 10 dienas pēc grāfa nāves viņa atraitne ar Saimonu de Monforu noslēdz vienošanos, kas paredz atteikšanos no saviem un dēla īpašumiem. Par Bezjē likumīgu īpašnieku kļūst Monfors, taču daudzi bijušie Trenkavela vasaļi nespēj samierināties ar notikumu gaitu un sāk uzbrukumus vājākajiem garnizoniem. Dažu mēnešu laikā Monfors zaudē 40 pilis, un kase sāk izsīkt. Arī Fuā grāfs, kurš pirms tam bija ieturējis neitralitāti, uzsāk akcijas pret krustnešiem. Tajā pat laikā pāvests svinīgi apstiprina Saimona de Monfora pilnvaras un dāvā katariem atņemto īpašumu.

Saimonam de Monforam tiek dots skaidrs uzdevums: pakļaut visus cietokšņus, kas kontrolē galvenos ceļus, ar spēku piespiest lielākos feodāļus dot zvērestu, kā arī nedot iespēju sakārtot spēkus. 1210.g. sākumā viņš ar papildspēkiem dodas Minervas virzienā, kur patvērušies daudzi no katariem, kas bija pametuši savas dzīvesvietas kara pirmajās nedēļās.

Tik daudz no pilsētas nocietinājumiem palika pēc Monfora...

Šis memoriāls atrodas pie baznīcas, kas redzama iepr. attēla centrā
Att. autors - Annie in Beziers

Pilsētas aizstāvju pretestību izdodas salauzt pēc 4 mēnešu aplenkuma, jo trūkst ūdens un pārtikas. Monfors uzsāk pārrunas par kapitulāciju, taču drīz iejaucas pāvesta legāti - Saimonam tiek pārmesta neizlēmība un liekvārdība. Legāts Arno Amorī lieliski zināja, ka Minervā ir daudz kataru, un vilcināšanās neļaus baznīcai iegūt bagātu laupījumu. Sarunām pievienojās arī abats no Sito, un pilsētas pārstāvji tika pierunāti padoties, jo viņiem garantēja žēlastību, ja pakļausies baznīcai. Ķeceriem tika dota izvēle - nāve vai atteikšanās no ticības.

Kāds no augstdzimušajiem ševaljē izrādīja sašutumu par to, ka ķeceriem tiek dota iespēja tik vienkārši izbēgt no soda, taču Sito abats viņu nomierināja: "Neuztraucieties, es nedomāju, ka daudzi novērsīsies". 12. jūlijā tika sakurināts milzu ugunskurs - visi katari, kas atradās Minervas pilī, devās ugunī labprātīgi... Tādējādi Minerva bija pirmā, kas piedzīvoja kataru masveida sadedzināšanu. Dedzināja tos, par kuriem bija zināms, ka viņi atklāti demonstrējuši savu pāriešanu pie "labajiem ļaudīm". Soda akcijas bija ātras un tika veiktas bez tiesas un izmeklēšanas, jo to vēlējās Baznīca un tāda bija arī pašu krustnešu svēta griba.

Piemiņas plāksne (att. resurss)
Tautas iztēlē katari bija vēl briesmīgāki, nekā tos redzēja Baznīca. Tie, kas bija nodevušies ķecerībai, vairs nebija cilvēki, bet elles izdzimumi. Kataru atkrišanu un ticības stingrību pūlis vērtēja tikai kā necilvēcīgu izvirtību; tieši tajā laikā tika izplatītas vispretīgākie izdomājumi par kataru orģijām. Tādēļ arī saprotama pilgrimu gavilēšana pie sārtiem, jo to liesmās nedega noziedznieki - visu attīrošā uguns iznīcināja "Sātana dzimumu".
---

15 februāris, 2010

katarisms-VII

Bezjē

Kad krustneši sasniedza Monpeljē, bija skaidrs, ka jāsāk gatavoties aizsardzībai. Vikonts Reimons - Rožē Trenkavels kopā ar ebreju grupu un dažiem "labajiem ļaudīm" bija pametis Bezjē, lai dotos uz Karkasonu. Trijās dienās garnizons ar iedzīvotāju līdzdalību padziļināja aizsarggrāvi, kas apjoza Bezjē mūrus. Sienas bija biezas, pārtikas krājumi pietika ilgam aplenkumam. Tika ziņots, ka tuvojošais karaspēks ir skaitliski ļoti liels, un tas viesa cerības, ka pārtikas trūkuma dēļ tas ātri aizies.

21. jūlijā krustneši sacēla savas apmetnes pie Bezjē - gar Orbas upes kreiso krastu. Otrs Bezjē vikonts - vietējais bīskaps Reno de Monpeiru - pirms kaujām centās vest pārrunas. No krustnešu nometnes viņš ieradās ar priekšlikumu: pilsēta tiks saudzēta, ja katoļi izdos legātiem ķecerus, kuru sarakstu viņš pats atnesīšot. Šis saraksts ir saglabājies - tajā ir 222 vārdi, no kuriem daži atzīmēti ar "val" (valdensi).

Bīskaps sapulcināja pilsētas konsulātu katedrālē un vēršoties pie katoļiem, izklāstīja lietas būtību. Ķeceri Bezjē pilsētā bija spēcīgi un ietekmīgi, un bīskaps šaubījās, vai viņam izdosies pierunāt pamest savus pilnīgos (parfaits - fr., perfects-angl.). Tādēļ viņš piedāvāja katoļiem glābt savas dzīvības, pametot pilsētu un atstājot tajā ķecerus. Konsuli sašutumā noraidīja šo priekšlikumu un paziņoja, ka "viņi drīzāk dotu priekšroku noslīcināšanai jūrā", nevis pametīs savus līdzpilsoņus, un "ja viņi tik viegli mainīs savus senjorus, tad par viņiem neviens nedos pat lauztu grasi". Šāda atbilde bija uzticības zvērests vikontam un pilsētas brīvībām.

Konsulu uzvedība nodemonstrēja krustnešiem, ka viņi nevar paļauties uz pilsētas katoļiem. Oksitānijas pilsētas par spīti visam kā galveno izvirza savas nacionālās intereses. Reliģiskais karš kopš pirmās dienas pārvērtās par nacionālo pretošanos. Cilvēki cīnīsies līdz pēdējam, un šai valstij Baznīca pat vietējo bīskapu veidolā kļūst par svešu varu. Reno de Monpeiru pamet Bezjē kopā ar dažiem bailīgākajiem katoļiem, kuru nav daudz, jo zināms, ka priesteri paliek pilsētā.

Krustnešu armija sāka gatavoties triecienam. Ilgs aplenkums liktu karaspēkam atkāpties, jo vajadzīgi milzīgi pārtikas krājumi. Arī Karkasonas un Bezjē vikonts Reimons - Rožē tikmēr varēja pienācīgi noorganizēt aizsardzību. Šai milzīgajai armijai nav arī vienotības - Burgundijas hercogs nemitīgi strīdas ar Neveras grāfu, ierindas karotāju rindās disciplīna ir ļoti zemā līmenī, bet bruņinieki devušies gājienā tikai uz 40 dienām. Bija jāuzbrūk steidzami. Taču nokļūstot lielās un labi nocietinātās pilsētas sienu priekšā, krustneši kļuva domīgi. Milzīgās armijas ierašanos pilsētnieki uztvēra ar bezbailīgu gatavību aizstāvēties.

22. jūlijā abās nometnēs valdīja nosacīts miers, krustneši nekādus pasākumus neveica, un pilsētas iedzīvotāji uzjautrinoties vēroja pretinieku karotājus, kuru liela daļa nemaz neizskatījās pēc armijas. Taču šai dienai bija jākļūst par izšķirošo un traģiskāko visā krusta kara laikā. Abās pusēs notika rāma gatavošanās sadursmei, kas bija gaidāma pēc dienas vai divām. Kareivji gatavojās brokastīm...

Neviens šodien nevar pateikt, kam ienāca prātā pakaitināt krustnešu nometnē esošos. Atvērās pilsētas vārti un bars cilvēku, vēcinot karogus, bravūrīgi metās uz priekšu. Franču algotņu komandieris ātri novērtēja situāciju un deva pavēli doties uzbrukumā. Pilsētnieki nepaguva atgriezties mūru iekšpusē, un piesteigušies franču karotāji iekļuva pilsētā kopā ar tās iedzīvotājiem. Tika izgāzti vārti, kā dēļ pilsētas aizsardzības plāns izjuka. Garnizona vīriem bija jācīnās gan ar uzbrūkošo karaspēku no ārpuses, gan trakojošajiem frančiem pilsētas ielās. Veiksmes spārnoti uzbrucēji cīnījās ar vēl lielāku spēku, un pāris stundu laikā pilsētnieku pretestība beidzās. Franču bandīti lauzās katrā mājā un nogalināja visus, kas gadījās ceļā. Dzīvi palikušie steidzās glābties baznīcās; baznīcu durvis tika izlauztas, un visi, kas atradās iekšā, izrādījās iekļuvuši lamatās - tika nogalināti visi... ... arī mācītāji ar krucifiksiem rokās.

Dažās stundās plaukstošā Bezjē kļuva par sakropļotu līķu pilsētu, kur algoti bandīti, bradājot pa asinīm, dalīja savu upuru mantas. Hronists Giljoms no Tudelas saka: "Franču baroni, garīdzniecība, pilsoņi, kņazi un marķīzi savstarpēji vienojās, ka ikkatrā pilī, kas nepadosies pirms trieciena, visi iemītnieki tiks apkauti un uzdurti uz zobeniem, lai redzētā šausmas pārējiem atņemtu gribu pretoties". Ja viņi tiešām šādi lēmumu ir pieņēmuši, tad viņu aprēķins bijis pareizs. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno komandu: "Nogaliniet visus, Dievs savējos atpazīs", visticamāk tā bija franču algotņu iniciatīva, jo viņiem nebija laika apspriesties ar augstākajiem komandieriem - viņi izmantoja izdevību tikt pilsētas mūru iekšpusē.

Franču algotņi kļuva pilnīgi nevadāmi, un "krustnešiem nācās viņus ar nūjām kā suņus triekt laukā no pilsētas, lai iegūtu Bezjē iedzīvotāju uzkrātās bagātības, kas viņiem pienācās kā likumīgs laupījums". Vēsturnieki lēš, ka visiem karagājiena dalībniekiem būtu pieticis labuma nodrošinātām vecumdienām, taču algotņi, kas nu jutās patiesi pazemoti, aizdedzināja pilsētu. Bruņiniekiem nācās steigšus to pamest, neaptveramās un tik viegli sasniedzamās vērtības atstājot ugunij. Noskatījušies, kā pilsēta nodeg līdz galam, krustneši ceturtajā dienā uzsāka ceļu uz Karkasonu.

Bezjē pilsētas liktenis ir skumjš ar to, ka nevienas citās seno laiku hronikās nevaram atrast tik drausmīgu izrēķināšanos ar pamatiedzīvotājiem. Šis stāsts ir skumjš arī tādēļ, ka tam par iemeslu bija "svētais karš", ko iniciēja viens no pirmajiem Romas katoļu baznīcas mūku ordeņiem. Šis karš sākās nevaldāma niknuma gaisotnē. Pretinieks tika uztverts kā kaitīgs dzīvnieks, kurš ir jāizskauž, un kura vienīgais labums ir mantība, kas paliks pēc viņa. Skaidrs, ka krustneši rūgti apraudāja Bezjē sadegušās bagātības. Karkasonai bija lemts piedzīvot citu likteni tikai tādēļ, ka iekarotāji baidījās palikt bez laupījuma. Šādu attieksmi var skaidrot ar tālaika tikumiem un karavadoņu ambīcijām, karotāju naidu pret buržuā, ziemeļnieku nepatiku pret dienvidniekiem. Protams, tas tā bija, bet noteicošais bija līdz baltkvēlei uzkarsētais reliģiskais entuziasms un kaismīga vēlēšanās par katru cenu nopelnīt [tā] Kunga piedošanu.


Video kompilācija par Albiģiešu krusta karu (angļu val.)

Vēsts par Bezjē traģēdiju steidzās krustnešu karaspēkam pa priekšu, pilnībā atņemot oksitāniešiem vēlēšanos pretoties. Sešu dienu gājienā uz Karkasonu visas pilis tika labprātīgi atvērtas, un to senjori griezās pie iekarotājiem ar pilnīgas pakļaušanās solījumiem. Citi pameta savas mājas un ar ģimenēm un vasaļiem devās kalnos vai mežos. Kara briesmīgais sākums lika krustnešiem atmest visas cerības iemantot vietējo katoļu simpātijas - zeme padevās, bet naids un pretestība pieauga.(ZO)


Foto kompilācija (ar labu audio fonu) par Bezjē
---------------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums

katarisms-VI

Kara priekšvakarā

Pasākumi, ko pāvests bija nodomājis īstenot, lai nodrošinātu iedibināto sabiedrisko kārtību, Albiģiešu krusta gājiena laikā dažādu notikumu iespaidā pārvērtās par represīvas sistēmas izveidi

Pāvests Inokentijs III prata vadīt katoļu monarhus gluži kā vasaļus. Taču gadījumā ar Tulūzas grāfu viņš saprata, ka ierastais ierocis neder, jo nebija vērts atdalīt zemi, kas tāpat jau bija gandrīz pilnīgi atkritusi no Romas baznīcas. Raimona VI "noziegums" bija tāds, ka viņš vadīja valsti, kur Romas baznīcas varenība bija sašķobījusies, bet valdnieks neko nedarīja, lai situāciju labotu. Vēl pirms sava legāta Pjēra De Kastelno nāves pāvests raksta Francijas karalim: "Tavs uzdevums ir izdzīt Tulūzas grāfu no viņa zemes, attīrīt to no sektantiem un dot tai labus katoļus, kas tavā pakļautībā uzticīgi spēs kalpot Kungam". Protams, pāvesta legāta Pjēra De Kastelno slepkavība 1208. 14.janvārī bija pietiekami nopietns iemesls kara pieteikšanai.

Brīvo diskusiju laiks
Nosacīti mierīgajā periodā XII gs. beigās, kad Oksitānijas Labo Ļaužu Baznīca jau bija daudzskaitlīga, labi strukturēta un dinamiski attīstījās, to atbalstīja vietējās politiskā vara un kultūras aprindas. Šī iemesla dēļ katari varēja brīvi un atklāti diskutēt ar katoliskajiem hierarhiem. Disputiem allaž bija klausītāji no malas, abām pusēm bija teicami argumenti. Disputi dažkārt risinājās tiesnešu klātbūtnē, dažkārt pēc vietvalžu un ievērojamāko pilsoņu pamudinājuma; dažkārt "spontāni", dažkārt sakarā ar to, ka cauri šim apgabalam virzījās profesionāli katoļu sludinātāji.
Šajās publiskajās diskusijās, dabiski, neviens nevienu nepārliecināja, un publika jau sākotnēji atbalstīja "savu" partiju. Tomēr katoļiem ne visai gāja pie sirds "zaudējumi", un tādējādi pastiprinājās svētā kara ideja.

Aplūkojot liecības par katarisma izplatības dinamiku, redzam, ka XII gs. vidū Oksitānijā tas bija izplatīts augstākajos sabiedrības slāņos, bet mazie ļaudis vēl arvien labprāt klausījās katoļu sludinātāju sprediķus (pēc sv. Bernāra vārdiem). Hronists Žofruā d'Oksērs izbailēs atzīmē, ka "1145.g. Albī pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotājus saindējusi ķecerība...", taču viennozīmīgi citāda situācija ir sākoties krusta karam, ko spilgti ilustrē Bezjē pilsētas iedzīvotāju liktenis. /Anna Brenona "Katarisma patiesā seja", II daļa/ AB

...
Krustneši solīja izbeigt pilsētas aplenkumu, ja tiks izdoti pilsētā patvērušies katari. Pilsētnieki svinīgi atteicās no šāda piedāvājuma, un 1209.g. 22. jūlijā visi gāja bojā - pēc dažādām aplēsēm tolaik tur dzīvoja 15 līdz 20 tūkstoši. Nav pierādāms, vai pāvesta legāts tiešām izteica bēdīgi slaveno frāzi: "Nogaliniet visus - Dievs savējos atpazīs", taču krustneši legāta pavēli saprata burtiski...
Cik kataru patiesībā todien atradās Bezjē sienās? Eksistē kaut kāds ne pārāk jēdzīgs dokuments, kurā var atrast 222 ķeceru vārdus. Iespējams, tas ir kāda katoļa veidots saraksts par personām, kuras jāizdod krustnešiem. Visai liela varbūtība, ka sarakstā bija tikai pilnīgie, nevis visi ticīgie, jo represijas vēl nebija totālas. Lai kāds būtu kopējais kataru skaits Bezjē un tās apkārtnē 1209.g., ir redzams, ka "labo ļaužu" kopienas tika uztvertas kā radniecīgas, un pilsētnieki, kas pārsvarā tomēr bija katoļi, kļuva par kataru kolektīvajiem aizstāvjiem.


Skats uz Bezjē no Orbas upes (Attēla avots)
---------------------------------------------------------------

Vikonts Reimons Rožē Trenkavels kopā ar Bezjē pilsētas ebrejiem jau pirms aplenkuma devās uz Karkasonu. Tur krustneši ieradās tūlīt pēc Bezjē slaktiņa - augusta svelme un ūdens trūkums veicināja pilsētas padošanos. Pilsētas iedzīvotāji drīkstēja aiziet puskaili - vīrieši biksēs, bet sievietes - kreklos; pašu Reimonu Rožē ieslodzīja cietumā. Karkasonieši nekad nemēģināja viņu vainot par kataru aizstāvību.

Īsumā par Tulūzas likteni

Albiģiešu kara pirmajā fāzē Tulūzai izdevās paglābties no krustnešu tīkojumiem. Tam pamatā bija grāfa, konsulu un pilsētas iedzīvotāju slēgtā savienība pret grāfu Manforu un Romas baznīcas pārstāvi - Tulūzas bīskapu. Pēdējais bija izveidojis t.s. "Balto Brālību" - teroristisku katoļu milicijas grupējumu, kas laupīja un dedzināja to cilvēku mājas, kurus uzskatīja par nepietiekami ortodoksāliem. Taču bīskaps panāca pretējo - 1212.g. Tulūzā nodibinājās "Melnā Brālība", kas atbildēja ar prettriecieniem. Šī tautas kustība veidojās ap grāfa Reimona VI un jaunā Reimona VII personībām, kas prezentēja pretošanās laikā dzimstošo tautas identitāti. Romas baznīca nolādēja un izslēdza abus; viņiem sekoja kapituli un beidzot visa pilsēta.

Neskatoties uz to, visi kā viens nostājās pret armiju un Romas pāvestu, kā dēļ bīskaps Fulko kopā ar savu "Balto Brālību" un citiem pameta pilsētu, iegūstot iesauku "velnu bīskaps". Īsta tautas sašutuma rezultātā arī Monfors tika padzīts; no emigrācijas atgriezās tēvs un dēls Reimoni un sāka atgūt Tulūzā torni pēc torņa. Tauta ar entuziasmu organizēja arī pilsētas aizstāvību arī, kad franči vēlreiz mēģināja atgūt Tulūzu. 1218.g. jūnijā akmeņu sviežamā mašīna, ko apkalpoja sievietes, trāpa Monforam...

Tāpat kā Reimonu Trenkavelu, arī Tulūzas Reimonu izslēdza no baznīcas par atteikšanos padzīt ķecerus, bet zeme kļuva par krustnešu laupījumu. Tāpat kā Bezjē un Karkasonā, arī Tulūzā katoļi un kataru ticīgie ar konsuliem priekšgalā stājās blakus saviem senjoriem. Tulūzas notikumi ir labāk zināmi, ir vairāk politiski un arī nacionālistiskāki. Inkvizīcijas dokumenti dod iespēju nedaudz pamanīt arī katarus tikai XIII gs. otrajā pusē. Reģistros atrodami ap 250 kataru Albī (8 līdz 10 tk. iedz.) un 2500 Tulūzā (25-30 tk. iedz.). Ap 1300.gadu Karkasonā no visiem iedz. apmēram 6 procenti bija kataru. Tie ir inkvizīcijas dati - patiesais skaits nav zināms, jo [kā vienmēr] ne visi tiek nosūdzēti. Tam pamatā ir ziņotāju interese par konfiscējamiem īpašumiem; šādas tendences rezultātā starp inkvizīcijas upuriem vairāk ir turīgo un augstdzimušo personu vārdi.

Jāatceras vēl viena svarīga nianse: tie, kas liecināja inkvizīcijas priekšā, nekad nesacīja visu, viņi vienmēr centās attaisnoties, minimizēt faktus, pierakstīt visu mirušajiem [kam nekas vairs nedraud] un notikumus atbīdīt tālāk pagātnē. Katrā ciemā bija arī daudz tādu ticīgo, kas neatzinās un kurus nenosūdzēja.
Ir ziņas, ka inkvizīcijas darbošanās laikā izcēlušies arī tautas nemieri, un daži sevišķi aktīvi inkvizitori tikuši padzīti no pilsētas (Tulūza) vai iemesti upē (Albī). Arī Narbonnā, ko katarisms bija skāris vismazāk, notika sacelšanās pret inkvizīciju.

Par kataru sievietēm

XIII gs. sākumā sieviešu īpatsvars šajā reģionā bija apmēram trešā daļa no iedzīvotāju kopskaita, kam par iemeslu bija biežās dzemdības. Savukārt nopratināšanas atklāja, ka starp kataru iesvētītajiem sieviešu daļa ir 45%. Tas, salīdzinājumā ar mūķeņu skaitu katoliskajā garīdzniecībā izrādījās ārkārtējs daudzums. Kamēr vien bija iespējams, kataru iesvētītās dzīvoja vienā vietā, un visi galvenie procesi notika viņu namos. Kad sākās vajāšanas, arī viņas uzsāka klejotāju gaitas.
Gandrīz visas "labās sievas" beidza savu dzīvi laika posmā līdz 1250.gadam. Pēdējā kataru sludinātāja gāja bojā pavisam neilgi pirms sadedzināšanas 1307.gadā.

Kad sākās grūtie laiki un inkvizīcija strādāja ar pilnu jaudu, daudzas parastās kataru ticīgās stājās iesvētīto vietā, jo kādam bija jāveic viņu funkcijas - galvenokārt tas attiecināms uz mierinājuma sniegšanu jeb rokas uzlikšanu uz galvas (consolamentum). Inkvizīcijas reģistra fragments, kas pazīstams ar nosaukumu Klermon-Ferrand (1250.-1258.gg.) jau uzrāda, ka 62 procentos gadījumu consolamentum veic sieviete. Sievietes arvien biežāk nokļūst uz sārta, jo nevēlas kristīties, bet dzīvot kā kataram kļūst pārāk bīstami. Daudzas jo daudzas kļūst par pagrīdnieku atbalstītājām.
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums

14 februāris, 2010

katarisms-V

Katarisms un katari

Sākotne
Ķecerības pastāvēšana nav atdalāma no pašas Baznīcas eksistences: kur ir dogma, tur ir ķecerība. Visa baznīcas vēsture ir cīņa ķecerību - tikpat nežēlīga un asiņaina kā cīņa pret nekristīgajām reliģijām. Valdošās Baznīcas varas uzurpācija allaž radīja reformiskas tendences, kas vairumā gadījumu atšķīrās no oficiālās doktrīnas. Lauku ķecerība līdzinājās gandrīz nemainītajam ķeltu misticismam, klosteru ķecerība radās mūku meditāciju rezultātā vai arī teoloģiskajās katedrās, pilsētas ķecerībai piemita sociālu dumpju raksturs.

Taču Itālijas ziemeļos un Francijas dienvidos, Baznīca sadūrās ar pavisam citu situāciju. Radās jautājums nevis par vietēju vai personisku neatkarību, bet gan par īstu reliģiju, kas dzima pašā kristietības centrā. Baznīcas ierastie pārliecināšanas līdzekļi atdūrās pret nepārvaramu sienu: ķeceri nebija vis kristieši-disidenti; viņi smēlās spēku apzinoties savu piederību reliģijai, kas nekad nav bijusi saistīta ar katolicismu un bija daudz senāka par pašu Baznīcu. Mūsdienu vēsturnieki (piem., Fernāns Niēls) raksta, ka kataru mācība bija reliģija, nevis ķecerība, un tai nebija nekā kopīga ar kristietību. Precīzāk būtu teikt - tai nebija nekā kopīga ar to kristietību, kas bija noformējusies iepriekšējo gadsimtu laikā.

Liela daļa Itālijas un Oksitānijas ķeceru bija valdensi un citas reformatoriski noskaņotas sektas, ko Baznīcai izdevās atgriezt uz "īstenā ceļa" ilgu politisku pasākumu ceļā, taču "labo ļaužu" doktrīna, neskatoties uz vajāšanām, sāka izplatīties lavīnveidīgi. XII gs. sākumā katarisms jau bija vērtējams kā pusoficiāla reliģija ar savām tradīcijām, vēsturi un stingru hierarhiju. Kustība iznāk no pagrīdes, un 1167.g. Karkasonas tuvumā notiek kataru koncils. Tā iniciators ir no Konstantinopoles atbraukušais tēvs Niketas. Šis fakts jau pats par sevi liecina, ka katari nebaidījās izrādīt katoļu Baznīcai savu universālumu un pārnacionālo vienotību. Tā vairs nebija ne opozicionāra Baznīcas kustība ne sekta - tā bija īsta Baznīca.


Saint Felix Laurage - vieta, kur notika pirmais kataru koncils jeb sinode /Avots/

Laicīgā vara, ko nobiedēja kustības izplatība, mēģināja sarīkot iebiedēšanas akcijas: Reimons V, pat iecerēja krusta gājienu, kurā piedalītos arī Francijas un Anglijas karaļi, bet pāvests Aleksandrs III uz Tulūzu nosūtīja delegāciju, ko vadīja legāts kardināls Pjērs Sen-Hrizogons. Pārliecinājies par pasākuma nelietderību, viņš uzrīkoja paraugsodīšanu. Tika saķerts un nopērts kataru draugs Pjērs Morāns, kurš bija godājams, bagāts un visu cienīts padzīvojis buržuā. Nodzīvojis trīs gadus Svētajā Zemē, Pjērs Morāns atgriezās Tulūzā kā varonis, un viņu ievēlēja par kapitulu. Pāvesta legāta rīcība tikai palielināja jaunās ticības popularitāti.
Kataru mācības panākumus varētu viegli skaidrot ar Romas amatpersonu nepārliecinošo uzvedību vai aristokrātijas centieniem piekļūt baznīcas labumam - veiksmes iemesli ir jāmeklē pašā kataru reliģijā.

2. Dogma
Lai arī šodien ir ļoti daudz literatūras par katariem, precīzi restaurēt viņu reliģijas būtību ir gandrīz neiespējami, jo tā tika iznīcināta strauji un vardarbīgi. Pie tam, šo reliģiju metodiski apkaunoja un diskreditēja, tādēļ jebkuram [ja arī nebija aizspriedumu] tā šķita aplama un pretrunā ar veselo saprātu. Tāds ir visu mirušo reliģiju liktenis. Galu galā viduslaiku cilvēku katoļticība mums ir tikpat sveša kā kataru ticība.

Viens no pirmajiem jautājumiem: vai kataru mācība bija ezotēriska? Ja arī šai reliģijai bija savi svētumi un slepenas ceremonijas, tad tās bija tik meistarīgi maskētas, ka pat paši pilnīgie nekad par tām neizteica ne vārda. Piemēram, katoļticībā pārgājušais Renjē Sakkoni, kurš vēlāk kļuva par inkvizitoru, arī neko nav stāstījis. Par kataru atteikšanos no ēdiena un rituālajiem svētkiem nav konkrētu liecību, jo pratināšanās par to nav jautāts.

Toties ir skaidri zināms, ka katari bija teicami sludinātāji un netaisīja noslēpumus no savas mācības. Viņi daudz un labprāt piedalījās teoloģiskās debatēs un konferencēs, kur viņu mācītie vīri stingri turējās pret katoļu legātiem un bīskapiem. Tas liecina tikai to, ka nekas netika slēpts. Tieši pretēji - savu doktrīnu viņi balsta veselajā saprātā, katoļu sakramentiem pārmetot māņticību un maģiju.

Kataru doktrīnā šodien zināma tikai tā daļa, kas bija pretstatīta oficiālajai Baznīcai. Eksistē pieņēmums, ka gandrīz visos jautājumos katari nebija vienisprātis ar Baznīcu. Taču ļoti iespējams, ka līdz mums nenokļuvusī pozitīvā mācības daļa saturēja katarisma neparastās popularitātes noslēpumu.

Kristieši nekādi nespēja atzīt kataru mācības pamata apgalvojumu, ka materiālā pasaule nekad nav bijusi Dieva radīta - to radījis Sātans. Arī cilvēks viņuprāt, ir Sātana roku darbs. Taču Ļaunuma Gars nav spējis radīt dzīvību un palūdzis Dievu iepūst dvēseli māla ķermenī. Un Dievs apžēlojies par nemākulīgo radītāju. Taču Dievišķā Gara daļiņa vēlējās izkļūt no rupji darinātā Sātana līdzinieka. Pateicoties dažādām viltībām, Dēmons kādu laiku turēja to gūstā, bet pēc tam pamudināja mūsu pirmvecākus Ādamu un Ievu padoties miesīgai vienotībai, tādējādi liekot Garam pilnīgi ieslīgt matērijā. Saskaņā ar vairāku skolu doktrīnu, paaudžu reproducēšanas aktā Dieva Gars [tāpat kā liesma] izšķīst bezgalīgi daudzās dzirkstelītēs. Šādas teorija pieņemamākais skaidrojums ir, ka Lucifers vai nu aizstiepa vai aizmānīja [dažādi kārdinot] sev līdzi daudz Dieva radīto dvēseļu, kas līdz tam dzīvoja blakus viņam svētlaimē. Te arī ir neizsīkstošais avots, kas dod sākumu neskaitāmām dvēselēm, kam lemts smagi ciest tādēļ, ka ieslēgtas ķermenī. Kataru kosmogonijā materiālā pasaule ir realitātes zemākais veids, kas visvairāk attālinājies no Dieva.

Viņuprāt, ir neskaitāms daudzums citu pasauļu, kur iespējami citi atbrīvošanās ceļi. Šai ziņā ir atšķirības arī dažādu kataru sektu uzskatos. Dažas no tām uzskata, ka šo zudušo dvēseļu skaits ir ierobežots un tās pārvietojas no vienas dvēseles otrā, ejot bezgalīgu piedzimšanas un miršanas ceļu; šajā ziņā mācība pietuvojas ar hinduistu doktrīnu par reinkarnāciju un karmu. Citas, turpretī, tic tam, ka katra jauna piedzimšana liek nolaisties [ja ne no debesīm, tad kādas citas tai tuvas dimensijas] vienai no eņģeļu dvēselēm, ko iekārdinājis Dēmons. No šejienes labi zināmās kataru bailes no bērnu radīšanas akta, kas vardarbīgi un nežēlīgi atņem dvēseli debesīm un iesviež to matērijā.

Lai kā arī tur nebūtu, katari ļoti godāja mācību par metempsihozi (reinkarnāciju) tādā veidā, kāda tā ir hinduistiem. Cilvēks, kas dzīvojis pareizi, atdzimst par būtni, kas spējīgāka garīgam progresam; noziedznieks var piedzimt ķermenī, kas pakļauts iedzimtām kaitēm vai arī vispār nokļūt dzīvnieka ādā. Šīm kritušajām dvēselēm nav citu cerību izkļūt no dzimšanas un miršanas riņķa, kā vien Labā Dieva Sūtņa nokāpšana materiālajā pasaulē.

Labais Dievs ir pati skaidrība un prieks. Viņš zina par šīm atrautajām dvēselēm un vēlas tās atgriezt. Taču viņa spēkos nav tām palīdzēt; viņus šķir bezdibenis, un viņam nevar būt nekādu attiecību ar pasauli, ko radījis Ļaunuma Kungs. No apkārtējām būtnēm viņš izvēlas Starpnieku, kurš varētu nodibināt kontaktu ar kritušajām debesu dvēselēm. Un sauc Jēzu, kurš, saskaņā ar kataru mācību, ir vai nu pilnīgākais starp eņģeļiem, vai otrais Dieva dēls aiz Sātana. Termins "Dieva Dēls" neparedz vienlīdzību starp Tēvu un Dēlu; Jēzus nav nekas vairāk par emanāciju, viņš ir Dieva tēls.

Jēzus nonāk nešķīstajā materiālajā pasaulē aiz līdzcietības pret dvēselēm, un viņa pienākums ir norādīt atpakaļceļu uz debesu dzimteni. Tomēr tīrība nevar pa īstam mijiedarboties ar matēriju, tādēļ Jēzus ir ķermenisks. Bet viņa ķermenis ir drīzāk šķietamība jeb "ēna", nevis iemiesojums. Lai iemidzinātu Dēmona modrību, viņš pakļaujas zemes likumiem. Dēmons atpazīst Sūtni un cenšas viņu nogalināt, un citi Kunga nelabvēļi savā aklumā uzskata, ka Jēzus patiesi cieš un nomirst krustā. Patiesībā bezķermeniskais Jēzus nevar ne ciest ne mirt, ne atdzimt. Viņš neskarts atgriežas debesīs, norādot saviem sekotājiem glābšanās ceļu. Viņa misija ir pabeigta, un viņš atstāj uz zemes Baznīcu, kurai piemītošais Svētais Gars mierina sagūstītās dvēseles.

Jo Dēmons, kas ir šīs pasaules kungs, ir daudz darījis, lai izpostītu Jēzus radīto un sajauktu cilvēka prātu. Patieso Baznīcu uzvarējusi viltus baznīca, kas sev piešķīrusi vārdu "kristīgā", bet patiesībā sludina Sātana doktrīnu. Patiesā kristīgā Baznīca, kurai ir Svētais Gars - tā ir "labo ļaužu" Baznīca. Bet Romas baznīca ir zvērs un Babilonas staigule, un tai paklausīgie neizglābsies. Tās sakramenti nav nekas vairāk kā Sātana lamatas; tie liek cilvēkiem ticēt, ka ceļš uz izglābšanos ir laicīgos rituālos un tukšos žestos. Ne kristāmais ūdens, ne vakarēdiena maize sevī nenes Svēto Garu, jo tie ir materiāli. Svētās relikvijas nav nekas vairāk par elkiem - kaulu drumslas, koka un auduma gabaliņus veikli krāpnieki salasījuši kur pagadās un uzdod par svētītu ķermeņu un priekšmetu atliekām. Svētā Jaunava nebūt nav Jēzus māte, jo Kristum nebija ķermeņa.

Pieņemot, ka pasauli radījis Ļaunais Gars, kataru Baznīca vienā rāvienā noteica, ka visas šīspasaules izpausmes [ja tām nav garīga avota] ir lemtas pilnīgai iznīcībai un nav pelnījušas ne cieņu, ne mīlestību. Ja ļaunuma visjūtamākā forma uz zemes ir Baznīca, tad arī laicīgā vara ir pie vainas, jo tās spēks balstās piespiešanā un bieži vien slepkavošanā (kari un sodu kampaņas). Ģimene arī pelnījusi nosodījumu, jo tā uztur pieķeršanos zemes lietām; un laulība turklāt ir arī noziegums pret Garu, jo nolemj cilvēku ķermeniskai esībai un rada risku kļūt par iemeslu vēl vienai zaudētai [priekš zemes dzīves nozagtai] dvēselei.

Jebkura slepkavība, pat dzīvnieka nonāvēšana, ir noziegums: tas, kurš nogalinājis, ir atņēmis dvēselei iespēju savienoties ar Svēto Garu un vardarbīgi pārtraucis nožēlas procesu; pat esot dzīvnieka ādā, dvēselei ir tiesības atdzimt labākā kvalitātē. Tādēļ nedrīkst nēsāt ieroci, lai nejauši kādu nenogalinātu pat aizsargājoties. Nedrīkst ēst dzīvnieku izcelsmes pārtiku, jo tā ir ņešķīsta, arī olas un piens ir aizliegti, jo tie ir atražošanas akta produkti. Nedrīkst ne melot, ne zvērēt, nedrīkst būt laicīga labuma īpašniekam.

Taču pat ievērojot visus šos noteikumus, glābšana nebija garantēta: savienoties ar Svēto Garu var tikai tas, kurš ienāks kataru Baznīcā un pieņems no garīdznieka consolamentum jeb roku uzlikšanu. Tikai tad cilvēks atdzims jaunai dzīvei un var cerēt pēc nāves ieiet Dievišķā skaistuma valstībā vismaz līdz laikam, kad kāda kārtējais grēks nenovilks viņu atpakaļ uz zemes.

Elles kā tādas nav, jo nepārtraukta atgriešanās jaunā ķermenī pati par sevi ir elle. Bet pārāk gara reinkarnāciju ķēde var pavisam atņemt glābšanās iespēju. Glābšanās ceļa nav dvēselēm, ko radījis Dēmons. Pārējās dvēseles var glābties, bet viņu zemes klejojumi turpināsies, kamēr vien viņi neatradīs ceļu uz glābšanos. Galu galā, sajūtamā pasaule izzudīs, Saule un zvaigznes izdzisīs, uguns izsausēs ūdeņus, bet ūdeņi nodzēsīs uguni. Liesmas iznīcinās dēmonu dvēseles, un iestāsies mūžīgā prieka pasaule.

Tāds ir kataru doktrīnas kopsavilkums, no kura redzams, ka viņu ticība daudzās [un būtiskās] lietās atšķiras no tradicionālās kristietības. Pats no sevis rodas jautājums: kā gan notika, ka katoliskie iedzīvotāji tik viegli atteicās no tēvu ticības par labu acīmredzamai ķecerībai?
Te vietā ir divas piezīmes. Pirmkārt, tautai nebija centības baznīcas jautājumos, par ko bieži sūdzējās paši garīdznieki. Otrkārt, kataru pretinieki bija ieinteresēti izcelt tādus katarisma momentus, kam paši katari nepievērsa nekādu uzmanību; iznāk, ka daudzos gadījumos varēja runāt drīzāk par atšķirībām interpretācijā, nevis par ķecerību kā tādu.

Patiesībā kataru duālisms bija dabiska attīstība viduslaiku ticībai par Nelabo. Slēpts maniheisms pastāvēja arī baznīcas mācībā; Velns ir konkrēta realitāte, par kura varenību nepārtraukti atgādina katoļu sludinātāji. Nebija grūti par Sātana pirkstu nosaukt jebkuru laicīgu parādību - pat tik nevainīgas kā mūziku vai deju. Baznīca šai jautājumā bija nonākusi tik tālu, ka grūti iedomāties, ko šeit vēl varēja piemetināt katari. Viduslaiku civilizācija, kas sākotnēji bija mūku sabiedrība, izjuta riebumu un nicinājumu pret materiālo pasauli. Laikā, kad pilsētas un to apkārtne apvienojās, lai uzceltu Svētajai Jaunavai vai pašu svētajam pili, kurai karaļpils blakus izskatītos kā būdiņa, katrs dedzīgs katolis uzskatīja, ka pasaule ir kļuvusi pērkama, un vienīgais ceļš uz glābšanos ir klosteris.

Katari nosodīja ķermeniskumu, taču arī katoliskā Baznīca bija līdzīgā pozīcijā - abu ticību garīdzniekiem laulības ir aizliegtas. Attiecībā uz sievieti, katoļi bija daudz nežēlīgāki par katariem - pietiek uzzināt, kādus epitetus sievietei velta svētais Damianas Pēteris. Vāji maskētā sistemātiskā miesas un laulības nosodīšana noved pie pasaules noliegšanas, kur pat zāle zem kājām ir pakļauta atjaunošanās likumam. Abas mācības bija dvēseles reliģijas, kas nodarbojās pašas ar savu glābšanu.

Katoļiem absolūti nepieņemami bija tas, ka katari neatzina katoļu Baznīcu kā tādu. Katari savai draudzei nesa tikai divus svētumus - Kristu un evaņģēliju. To [evaņģēliju] lasīja vienkāršās tautas valodā un skaidroja neskaitāmos sprediķos un disputos. Šādām briesmām baznīca nebija gatava un tādēļ apkaroja visus mēģinājumus tulkot svētās grāmatas. Vispriekšzīmīgāko katoli varēja turēt aizdomās par ķecerību, ja izteica vēlēšanos lasīt evaņģēliju tautas valodā. Taču bieži vien paši garīdznieki nezināja latīņu valodu. Dienvidos baznīcas sabrukums nonāca tik tālu, ka vairs nevarēja sludināt, jo nebija klausītāju. Baznīca pati iznīcināja sapratnes atslēgu un iespēju cīnīties ar pretinieku, kas [bruņojies ar Kristu] gāja uz visu.

Katari pasludināja sevi par tīrākas, senākas un apustuļu mācībai tuvākas mācības nesējiem nekā Romas baznīca, un vēlējās, lai viņus uzskata par vienīgajiem Svētā Gara kristiešiem. Žans Giro darbā par inkvizīciju raksta, ka saglabājušies divi kataru dokumenti no XIII gs., kuros aprakstīti viņu rituāli. To izpēte ļauj domāt, ka kataru Baznīcas rīcībā bijuši ļoti seni teksti, kas attiecināmi uz sākotnējo Baznīcu. Salīdzinot [no jauna pievērsto ticīgo] iniciāciju un kristīšanu abu baznīcu gadījumos, viņš secinājis, ka abās tradīcijās vērojams stingrs paralēlisms, kas nevar būt nejaušs.
Ja reliģija ir jāvērtē pēc lūgšanām un rituāliem, tad nedaudzie saglabājušies kataru teksti mums liek vienīgi paklanīties to vienkāršības, skaidrības un cēluma priekšā. Šis rituāls, kas brīnumainā kārtā paglābies no iznīcības, pārsver visu, ko gadsimtu gaitā par katariem sarakstījuši viņu pretinieki. (ZO)
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums

10 februāris, 2010

katarisms-IV

Baznīca ķecerības priekšā

Nav brīnums, ka katoļu baznīcas reakcija uz "labo ļaužu" reliģiju bija stingra un noliedzoša. Romas kristietība jau bija kļuvusi valstiska reliģija, un katrs iebildums tika uztverts kā zaimošana un Dieva apvainojums.
Francijas dienvidos kataru baznīca neradīja briesmas ne sabiedriskajai morālei, ne dzīvesveidam, ne arī pilsoniskajai varai; tā radīja briesmas katoliskajai baznīcai. XII gs. baznīca ir īsta valsts valstī - organizēts un bieži vien despotisks spēks, pret ko bieži vien cīnījās arī karaļi, bet reti kad guva panākumus. Baznīca noturējās tādēļ, ka tā bija daļa no viduslaiku sabiedrības.

Taču Baznīcas progresējošā degradācija Langedokā, kas sakrita ar "labo ļaužu" mācības uzplaukumu, radīja līdz tam neiespējamu un neiedomājamu situāciju: pašā kristīgās pasaules centrā vesela valsts (turklāt nozīmīgs tirdzniecisks un kultūras centrs) ir gatava atteikties no katoļu Baznīcas par labu jaunajai reliģijai.
Šī jaunā reliģija mīdīja kājām ne tikai Baznīcas materiālās intereses, tās hierarhiju un privilēģijas, bet arī garīgo būtību, kas mocībās un pūlēs bija izlolota gadsimtos. Krusts un oblāta bija ne tikai aksesuāri - tie veidoja kristīgās ticības būtību. Jaunā reliģija gluži vienkārši nevarēja sadzīvot ar katolisko baznīcu, jo noliedza tās galvenās dogmas.
Tajā laikmetā neiespējama bija doma, ka patiesībai var būt divas sejas. Ķecerības pieļaušana nozīmēja atzīt, ka oblāta nav Kristus patiesais ķermenis, ka visi svētie ir krāpnieki, bet krusti kapsētās un baznīcas - tikai pārliknis vārnām. Ir lietas, ko paciest ir prettiesiski: jo neviens necietīs cilvēku, kurš pieļāvis savas mātes publisku apņirgšanu.

Baznīcai pirms Inkvizīcijas ieviešanas jau piederēja milzīgas pilnvaras, ko tā nekavējās izmantot, tiklīdz radās nepieciešamība. Ja kāds atklāti piekopa reliģijas, kas bija pretrunā ar baznīcas mācību, un nevēlējās savus uzskatus mainīt, tam piesprieda nāvessodu uz sārta.
Pēc Sv.Bernāra ziņojuma Romas baznīca kļūst uzstājīgāka, un 1179. g. sūta uz Langedoku sludinātājus, kas ar varu atgriež Romas baznīcas klēpī vairākus vietējos iedzīvotājus. Taču grēku nožēla ir vairāk ārēja - tiklīdz misionāri ir prom, viss atgriežas vecajās sliedēs. Katarismam tagad pieslejas demonstratīvi, lai spītētu svešinieku spiedienam.

Pāvests sāk domāt, kā panākt laicīgās varas atbalstu. Laterānas koncilā viņš paziņo: "Lai arī Baznīcai [...] ir svēta un garīga tiesa, kas neķeras pie asiņainām akcijām, tā spiesta balstīties uz laicīgiem likumiem un lūgt palīdzību kņaziem, lai bailes no laicīga soda piespiestu cilvēkus pildīt garīgo pienākumu. Un, tā kā ķeceri, kurus daži dēvē par katariem, [...], guvuši lielus panākumus Gaskoņā, Albižuā, Tulūzā un citās zemēs, kur atklāti izplata savus maldus un noved no ceļa nesaprātīgos, mēs izslēdzam viņus kopā ar tiem, kas viņus atbalsta".
Tas jau ir personiskās bezspēcības atzinums: pāvests konstatē, ka Baznīca nespēj pati pretoties, izmantojot tās rīcībā esošos līdzekļus. Baznīca pavēl laicīgajai un garīgajai varai Francijas dienvidos un Itālijas ziemeļos apvienoties, lai ķecerus izsekotu policejiski. Pēc Veronas koncila pāvests Lūcijs III pavēl bīskapiem doties uz savām diocēzēm un meklēt ķecerus. Senjoriem un konsuliem viņš nosaka palīdzēt bīskapa misijai, draudot ar izslēgšanu un aizliegumu.

Langedokas lielo feodāļu attieksme pret Romu nemainās: viņi dod solījumus un nepilda tos. Viņiem tas ir vienīgais iespējamais uzvedības veids. Ja Raimons V politisko apstākļu spiests, vēl centās atklāti atbalstīt Baznīcu, tad viņa dēls, izprotot ķeceru lomu valstī, darīja visu iespējamo, lai dzīvotu mierā ar abām reliģijām.
Laikmetā, kad pāvests spēja savaldīt Filipu Augustu un Jāni Bezzemnieku, kad piespieda dot vasaļa zvērestu pat no Aragonas karaļa, nosūtīt vācu bruņniecību pret ziemeļu (Baltijas) pagāniem un frankus pret saracēņiem; ja visur viņš spēja nolikt savus legātus, kas vada kņazu politiku, tad bija skaidrs, ka sev blakus necietīs valsti, kur tauta un valdošā šķira publiski izsmej Baznīcu.

Inokentijs III sāka ar to, ka atstādināja no amata vairāku pilsētu bīskapus, taču tam nebija nekādu rezultātu. Narbonnas un Bezjē bīskapi pat atteicās klausīt legātus, uzskatot, ka viņi ir nekompetenti. Pāvesta uzsāktā reforma draudēja pārvērsties par cīņu starp vietējo garīdzniecību un pāvestam tieši pakļautajiem garīdzniekiem. Pāvests nolemj piešķirt legātiem tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Laika posmā starp 1203. un 1208. Pāvests Inokentijs III daudz pūļu veltī sludināšanas pasākumiem. Daudzās vietās legāti kopā ar klejojošajiem sludinātājiem rīko publiskas diskusijas, uz kurām aicināta arī žūrija, kas vērtētu abu partiju argumentus. Žūrija tika veidota pa pusei no katoļiem, pa pusei no katariem. 1204.g. Karkasonā notika liela mēroga diskusija, kurā piedalījās arī Aragonas Pjērs, kas atbalstīja katoļus. Konference noritēja pavisam mierīgā gaisotnē. Uzkrītoši spožs bija pāvesta sūtņu un arī viņu eskorta izskats, pretstatā skarbajiem un vienkāršajiem katariem. Misija izgāzās...

Pāvests liek lielas cerības uz Dominika de Gusmana (sv. Dominiks) aktivitātēm, taču vairāk par līdzjūtību neizpelnās arī viņš. Vairumā apmeklēto vietu viņu nomētā ar dubļiem un apsaukā... Karkasonā astoņu dienu laikā viņš nepanāk neko. Viens no sapulces dalībniekiem [katars Arno Hots] paziņo, ka: "Romas baznīca, ko aizstāv Osmas bīskaps (Dominika līdzgaitnieks), nav ne svēta, ne Kristus līgava, bet tieši pretēji - Sātana līgava un dēmonu doktrīna. Tā ir Babilona, ko apustulis Jānis Apokalipsē sauc par netiklības un visa nešķīstā māti, kas apreibusi no svēto asinīm un Jēzus Kristus mokām. Iesvētīšana augstos Romas baznīcas amatos nav ne svēta, ne Kunga Jēzus Kristus iedibināta. Ne Kristus, ne viņa apustuļi nekad nav iedibinājuši tādu mises kārtību, kāda tā ir patlaban". Osmas bīskaps mēģina aizstāvēties, atsaucoties uz Jauno Derību. Pieaicinātie tiesneši ir tik dažādās domās par šo jautājumu, ka izklīst, nepieņemot nekādu lēmumu.
Pēdējā konference notiek Pamjērā, grāfa Fuā pilī. Piedalās arī jaunais Tulūzas un Navarras bīskaps Fulko. Piedalās daudz valdensu un kataru. Rezultātā vairāki valdensi nožēlo savu vainu. Kopumā šai diskusijai nav ievērojama rezultāta. Osmas bīskaps atgriežas Spānijā, jo ir jau vecs.

Savukārt, sv. Dominikam [kāds viņa vārdā nosauktā ordeņa brālis] piedēvē sekojošus vārdus, kas tikuši izteikti pūlim Truijā: "Es mēģināju jūs piespiest sadzirdēt samierināšanās vārdus. Es pārliecināju, es lūdzu, es raudāju. Taču, kā saka Spānijā, - kur bezspēcīga svētība, savu panāks nūja. Mēs pret jums pacelsim kņazus un prelātus, bet viņiem sekos tautas, un daudzus ķers zobens. Tiks nopostīti piļu torņi, nojauktas sienas, un jūs attapsities verdzībā. Lūk, līdz kam var nonākt vardarbība, ja lēnprātība cieš neveiksmi". Kādēļ sv. Dominika ilggadējiem pūliņiem nebija rezultātu? Tas lielā mērā skaidrojams ar situāciju, kādā viņš bija nokļuvis: pārstāvot baznīcu, kas visu laiku bija gatava "atvēzēt nūju", viņam vajadzēja būt izcili varonīgam, lai aizstāvētu reliģiju, kas pārliecināšanas vietā priekšroku deva vardarbībai. Kamēr Dominiks cieta no izsmiekla, pāvests turpināja sūtīt depešas Francijas karalim, pārliecinot par karu pret ķecerību. Cenšoties atgūt zaudēto, Baznīca krita vēl zemāk - par iemeslu tam bija neskaitāmās kļūdas un kompromisi, personiskās ambīcijas un aplamie priekšstati par godīgumu, kā arī varas pārsniegšanas gadījumi.

Kā jau tika minēts agrāk, legātam Pjēram de Kastelno cīņai ar ķeceriem izdevās noorganizēt baronu līgu. Taču šos baronus visdrīzāk apvienoja nepatika pret Tulūzas grāfu, jo neviens no viņiem nepieņēma krustu. Dienvidu krustneši virzījās pārsvarā no Provansas, ko ķecerība bija skārusi maz, kā arī no Kersī un Overnī. Kagoras un Ažānas bīskapiem izdevās saformēt dažas bruņotas vienības no svētceļniekiem (viņi vēlāk ņems dalību arī krusta karā). Visā teritorijā starp Monpeljē un Pirenejiem līdz Komenžai uz dienvidiem un Ažānai uz ziemeļiem Baznīcai bija tikai pasīvi piekritēji, kas tomēr vairāk solidarizējās ar kataru līdzpilsoņiem, nevis centās pildīt Baznīcas pienākumus (vēl jo vairāk, ja tas saistījās ar ķeceru vajāšanu un izdzīšanu). Pie tam ķeceri bija pietiekami stipri, lai sevi aizsargātu.

Neskatoties uz savu svēto mūku kareivīgumu un dažu līderu fanātismu, neskatoties uz pāvesta centieniem pārliecināt un iebiedēt, kā arī esošo administratīvo un finansiālo varenību, Baznīca nespēja apstādināt jaunās reliģijas progresu. Pāvests un legāti saprata, ka situāciju var ietekmēt tikai bruņots spēks. Legāta Pjēra de Kastelno nāve bija signāls kaujai. (ZO)



P.S. Dominiks de Guzmans ir atzīts par svēto, un par viņa brīnumainajiem darbiem izplatīta Baznīcas leģenda, ka ticis sarīkots grāmatu dedzināšanas pasākums, lai noskaidrotu, kuri teksti ir svēti. Visi ķeceru rokraksti sadeguši, bet Dominika grāmata gan nē. Ilustrācijai pievienots 250 gadus vēlāk tapušais itāļu gleznotāja Pedro Berudžeti (Pedro Berruguete) darbs. /Attēla avots/
---------------
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums

07 februāris, 2010

katarisms-III

Albiģiešu krusta gājiens

XII gs. tagadējās Dienvidfrancijas teritorija jeb Langedoka bija katarisma pārņemta. Īpaši daudz kataru bija Francijas dienvidrietumu piekrastē, kas tolaik atradās Aragonas karalistes pakļautībā. Politiskā vara Langedokā piederēja lielajiem zemes īpašniekiem un bagātajiem pilsētniekiem.

1198.g. par pāvestu kļūst Inokentijs III, kurš uzreiz sāk īstenot pasākumus kataru atgriešanai pie Romas katoļu baznīcas. Kad atklājas, ka arī daudzi vietējie Langedokas bīskapi [kurus neapmierināja baznīcas kārtība] ir uz vienu roku ar katariem, viņš tos 1204.g. atlaiž no pienākumu pildīšanas un viņu vietā nozīmē pāvesta legātu (Legāts - pāvesta personīgais pārstāvis dažādās valstīs ar īpašiem uzdevumiem. Pilnvaras parasti beidzās līdz ar uzdevuma izpildi). Legāts 1206.g cenšas panākt Langedokas aristokrātijas atbalstu ķecerības apkarošanā. Kā ierasts, no baznīcas tiek izslēgti tie muižnieki, kas nepilda pāvesta gribu un turpina atbalstīt katarus. 1207.g. izslēgšana draud arī ietekmīgajam un varenajam Tulūzas grāfam Reimundam VI. Pāvests aicina Francijas karali, lai tas rīkojas izlēmīgi pret katariem, taču karalis atsaka. Grāfs Raimunds tiekas ar pāvesta legātu 1208.g. janvārī, bet neilgi pēc tam legāts tiek atrasts nogalināts (par nāves apstākļiem ir dažādas ziņas). Pāvests izdod bullu, kurā apsola ķeceru zemes visiem, kas piedalīsies krusta karā. Attiecības starp Francijas dienvidu un ziemeļu muižniekiem kļūst pavisam sarežģītas.

1209.g. pāvests izsludina krusta karu pret katariem. 1210.g. jūlijā notiek pirmā lielā kataru sadedzināšana, kad sodīti tiek 180 cilvēki. Karš noris vairākos posmos, kopumā paņemot ap miljonu dzīvību abās pusēs. Kara pirmajā periodā no 1209. līdz 1215.g. pāvestam izdodas gūt panākumus, taču pēc sacelšanās viņš iekarotās Langedokas zemes atkal zaudē. Situācija mainās, kad karā 1226.g. iesaistās Francijas karalis Ludviķis VIII. Langedoku atkārtoti iekaro 1229. gadā, un vietējā muižniecība piekrīt pamieram, jo oksitāniešu spēki ir izsīkuši.

Tulūzā 1229.g. novembrī tiek izveidota inkvizīcija, kurai bija visas pāvesta pilnvaras kataru pretestības iznīcināšanai. Kopš 1233. gada pratināšanas un sodīšanas kampaņa vēršas plašumā, un 1235.g. inkvizīcija ir iznīcinājusi gandrīz visus katarus Albī, Narbonnā un Tulūzā. Izglābušies "labie ļaudis" atrod patvērumu Monsegīras cietoksnī. Kopš 1243.g. vasaras cietoksni aizsargā piecpadsmit bruņinieku un vēl piecdesmit karavīru, kurus ielenkuši vairāki tūkstoši labi apbruņotu vīru. Monsegīra noturas līdz 1244. gada 16. martam. Kataru mūķenes un mūkus, kas nav atsacījušies no savas ticības, kopskaitā 200, tai pašā dienā sadedzina Monsegīras kalna pakājē kopējā ugunskurā. Tagad šī vieta saucas "Sadedzināto lauks". Karadarbība pilnībā izbeidzas tikai 1255. gadā. (W)


Piemiņas plāksne "Sadedzināto laukā" Monsegīras kalna pakājē

Vēsturiskais fons
Laikā, kad varenība nozīmēja arī dižciltību, visi ievērojamākie pilsoņi bija karotāji - sākot no karaļiem un beidzot ar sīkiem zemes īpašniekiem. Karots tika visu laiku un visur, jo allaž varēja atrast iemeslu, lai iebruktu kaimiņa teritorijā. Pie tam iepriekšējā gadsimtā rietumu tautas bija uzsākušas varenus krusta gājienus uz Svēto Zemi. Karotājiem - svētceļniekiem bija gan materiālas dabas mērķi, gan arī svēta pārliecība, ka viņi karo Kunga vārdā. Ar laiku kļuva acīmredzams, ka krusta kari pārvērtušies par absolūti nelietderīgu pasākumu, un Svētā Zeme saistīja arvien mazāk piedzīvojumu meklētāju. Tomēr vairumam bruņinieku [kā arī parastajiem karotājiem] piedalīšanās krusta gājienos nozīmēja gan grēku atlaišanu gan kara slavas gūšanu; bieži vien tas bija arī kā eksistences līdzekļu avots. Jauns krusta gājiens vienkārši pavēra jaunas iespējas...

Par izslēgšanu no Baznīcas. Tā laika cilvēku apziņā šis soda mērs tika uzskatīts par visbriesmīgāko no visiem. Ja vien gadījās, ka Baznīca kādu nepaklausīgu valdnieku izslēdza no sava vidus, tad viņš visiem spēkiem centās nopelnīt atgriešanu Baznīcas klēpī, mainot gan politiku gan privāto dzīvi. Izslēgšana no Baznīcas tika pielīdzināta civilai nāvei un atbrīvoja viņa tuviniekus un pavalstniekus no jebkādām saistībām pret viņu. Aizliegums paralizēja valsts dzīvi, liedzot veikt reliģiskos rituālus, kas lielākajai daļai iedzīvotāju bija tikpat nozīmīgi kā dienišķā maize. Pāvests uzskatīja, ka viņam ir tiesības noteikt pat jauna imperatora ievēlēšanu Vācijā.
------------------
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums

katarisms-II

Oksitānija XII gadsimtā

Kristieši gaidīja pasaules galu tūkstošgades mijā un pēc tam 1033. gadā, taču tas nepienāca. Toties Rietumeiropā iestājās vispārēja ticības krīze, kas veicināja garīgas reformas kustību daudzos reģionos. Veidojas organizētas mūku kopienas, kas apstrīd Romas baznīcas hierarhijas leģitimitāti un vairākas dogmas. Vairumam no šiem ķeceriem kristīšana notika, uzliekot uz galvas roku (t.s. consolamentum), tādēļ šos XI gs. ķecerus uzskata par "labo ļaužu" priekšgājējiem, jo arī viņi darīja tāpat.

XII gadsimta sākumā ķecerība bija pārņēmusi visu Rietumeiropu, lai gan Romas baznīca vairākkārt bija centusies iebiedēt citādi domājošos - pirmais ugunskurs ķeceru sadedzināšanai tika iekurts Orleānā, kur sodīja katedrāles 12 kanoniķus. 1143.g. Reinas mūks Evervīns de Steinfelds raksta ietekmīgajam cisterciešu abatam Bernāram no Klervo, ka: "Ķelnē noķertie un sodītie ķeceri uguns mokas cietuši tikpat pacietīgi kā pirmie kristiešu mocekļi, kas izsaucis satraukumu un īgnumu sapulcinātās garīdzniecības un ļaužu vidū". Eiropas ķeceru kopienas XII gs. otrajā pusē jau sāka radīt strukturētas baznīcu institūcijas ar saviem bīskapiem.

Bernārs no Klervo (nākamais svētais Bernārs jeb Bernards) 1145.g. liecina, ka Oksitānijas aristokrātija šausmīgi necienīgi izturas pret pāvesta sūtņiem. Pēc viņa vārdiem, baznīcas kļūst tukšas, bet Albižuā nav bijis neviena, kas vēlētos noklausīties viņa sprediķi. Saskaņā ar liecībām, kas apkopotas inkvizīcijas procesos, XIII gs. sākumā Langedokā uzskaitīti 40 000 ticīgo (jeb ļaužu) un vairāk kā 1000 pilnīgo (parfaits). Vēsturnieki secina, ka Langedokas lielākā iedzīvotāju daļa vismaz simpatizējuši katariem. Neskaitāmi vēlāko laiku literatūras avoti un juridiskie dokumenti norāda, ka "apustuliskās dzīves piemērs" pie "labajiem ļaudīm" saistīja daudzus Romas baznīcas katoļus. Tādējādi mēs redzam, ka Langedokas un vairāku Itālijas pilsētu vara bija iecietīga pret citādi domājošajiem un pat sargāja tos no baznīcas dusmām.



Daļa no 1328. gada Francijas kartes...

No inkvizīcijas protokoliem var secināt, ka tālaika cilvēki katarus uztvēra kā nabadzīgus klejojošus Dieva vārda sludinātājus. XX gs. nogalē tapušie pētījumi pierāda - Kristus baušļiem katari sekoja burtiski, jo īpaši Kalna sprediķim. Katari neaicināja reformēt garīdzniecību un "atgriešanos pie rakstiem". Viņi popularizēja savu tiecību uz apustulisku Baznīcu; tā nebija uzurpatoriskā Romas baznīca, bet gan viņu pašu - "labo kristiešu baznīca". Apvidos, kur katarismam bija vietējās aristokrātijas atbalsts, Romas katoļu un kataru starpā varēja novērot mierīgu līdzāspastāvēšanu.

Vairums Oksitānijas ticīgo uzskatīja sevi kā piederīgus pie abām baznīcām, cerot, ka divām baznīcām ir lielāka spēja glābt viņu dvēseles. Savukārt tur, kur valdīja katoliskā Romas baznīca, katarus bieži vajāja - pāvestam uzticīgie valdnieki centās katarus notvert un "sodīja sadedzinot, ja neizdevās novērst no ārprāta". Iesākumā vajāšanas bija epizodiskas. Kamēr kataru nosodīšana bija bīskapu tiesas rokās, baznīca vilcinājās, izvēloties represiju metodes. Sodīšanas reāli notika ar laicīgās varas spriedumiem. Taču baznīcas koncilos pamazām gatavoja likumus ķecerības apkarošanai...

XII gs. beigās kataru un Romas baznīcas opozīcija pastiprinājās. Pāvests sūtīja cisterciešu misijas uz Tulūzu un Albī (1178., 1181.), taču misionāriem izveidot sadarbību ar vietējiem valdniekiem neizdevās. 1179.g. III Laterānas koncils nosodīja katarismu (arī valdensus). Veronas dekrēti, ko 1184.g. saskaņoja pāvests un imperators, ir pirmais viseiropas mēroga solis pret ķeceriem. Ķecerību pielīdzināja valsts noziegumam - tā bija "augstības apvainošana" attiecībā uz Dievu. Narbonnas koncils uzlika par obligātu pienākumu meklēt ķecerus un ziņot par tiem priekšniecībai.

Paralēli notika publiskas diskusijas. Pāvesta Inokentija III sūtņi rīkoja atklātas teoloģiskas debates ar "labajiem ļaudīm". Panākumu tam nebija - katarisms izplatījās vēl plašāk. Pārliecinājies par teoloģisko mēģinājumu neefektivitāti kastīliešu kanoniķis Dominiks de Gusmans (vēlāk pasludināts par svēto) cīņai pret ķeceriem izvēlējās viņu pašu metodi. Sākot ar 1206. gadu, viņš sāka sludināt Langedokā, ievērojot nabadzības solījumu. Tādējādi viņš panāca vairāku desmitu cilvēku pievēršanos Romas katolicismam, taču tas nebija pietiekami.


Kueribus cietoksnis - vieta, kur Labie Ļaudis aizstāvējās pēdējoreiz... Att. resurss
Vikipēdija
--------------------------

05 februāris, 2010

katarisms

gara brīvībai veltīts...

Mēs zinām, ka kristīgā ticība 12. un 13. gadsimtā Latvijas teritorijā tika uzspiesta ar rupju spēku un [galvenokārt] viltu Livonijas krusta karu ietvaros, izmantojot vietējo cilšu savienību nesaskaņas

Precīzi tai pat laikā, kad bīskapa Alberta jaunie līvu un latgaļu vasaļi - Kaupo, Rūsiņš, Varidots un Tālivaldis ar saviem dēliem, kā arī Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki un citu Eiropas zemju krustneši vērsās pret igauņu, zemgaļu, žemaišu, sēļu, lietuviešu un kuršu zemēm, vēl traģiskāki notikumi sākās tagadējās Dienvidfrancijas teritorijā. Traģiskāki tādēļ, ka Romas pāvests Inokentijs III izsludināja krusta karu pret katariem, kas patiesībā nebija ne pagāni, un pat ne saracēņi, bet gan kristieši.

Daži pētnieki, kas par katariem izteikušies latviskajā vidē, pārstāsta nepārbaudītus mītus un pašu kataru nāvīgā ienaidnieka - Romas katoļu baznīcas izplatīto versiju par viņiem, tādējādi uzturot virspusēju uzskatu, ka kataru ideoloģija Eiropas tautām būtu vēl lielāks ļaunums kā šodien valdošā. Sekojošais materiāls ir mēģinājums kaut mazliet kliedēt ap katariem radīto miglu. Informācijas iegūšanai izmantota Vikipēdija (W), kā arī Zojas Oldenburgas (ZO) un Annas Brenones (AB) grāmatas.

Lasītājam vispirms tiek piedāvāts gadījuma apraksts, kas pietiekami precīzi atspoguļo tālaika dvēseļu ganu personīgos morāles standartus...
Kodžeshollas (Anglija) abats Rodolfs pierakstījis gadījumu, kad Reimsas arhibīskaps savas svītas pavadībā devies apstaigāt pilsētas apkārtni. Viens no garīdzniekiem, vārdā Žervē Tilburī, pamanījis starp vīnogulājiem jaunu meiteni. Viņš tai piegājis un sācis uzmākties, izsakot visai divdomīgus priekšlikumus. Meitene, "neuzdrošinoties palūkoties uz viņu, nopietni un kautrīgi atbildēja", ka nevar viņam atdoties, jo "ja es zaudēšu nevainību, tad mans ķermenis tūdaļ tiks apgānīts, un es sevi nolemšu mūžīgām mokām".

Šāds sarunas pavērsiens jaunajam kanoniķim tūdaļ palīdzējis atpazīt ķeceri, un viņš nekavējoties ziņojis par bīskapam, kurš kopā ar svītu atradies turpat tuvumā. Meitenei kopā ar viņas audzinātāju piesprieda sadedzināšanu uz sārta, un viņa pieņēma nāvi ar satriecošu drosmi. Nav gan saprotams, kas bija dīvaināks - jaunās mocekles varonība vai tas, ka viņas tiesātāji un [sekojoši] arī hronists uzskata par pilnīgi dabisku kanoniķa centienus izvarot meiteni, bet pēc tam šo bezkaunību izmanto kā argumentu pret upuri. Kam Baznīca varēja sviest ar akmeni, ja pati bija kritusi tik zemu? (vairāk)

Kas bija katari?
Katarus bieži dēvēja arī par albiģiešiem, jo Albī apkaimē šī kristietības novirziena piekritēju bija visvairāk. Citi nosaukumi: maniķieši, origēnisti, publikāņi, audēji, bulgāri, patarēņi uc., jo pretinieki ļoti vēlējās tiem piekārt kādas jau agrāk nosodītas ķeceru kustības apzīmējumu un tādējādi padarīt cīņu pret viņiem pietiekami motivētu. Paši katari sevi tā nekad nesauca, un pašindentifikācijai lietoja vārdu kristieši, apustuļi vai kristopolitāņi [Kristus pilsoņi]. Parastie ticīgie viņus godāja par "labajiem ļaudīm". Dažkārt tika teikts - "labie vīri", "labās sievietes" vai arī "labie kristieši". Šajā rakstā mēs neanalizēsim vārda "katari" patieso izcelsmi, vēl jo vairāk tādēļ, ka tas plaši ieviesās kopš laika, kad albiģiešu ķeceru prāvas sāka pētīt vēstures entuziasti. Tā kā pratināmie inkvizīcijas pierakstos tika dēvēti par katariem, ērtības labad turpmāk šis nosaukums tika atstāts kā visiem saprotamākais. Skaidrs ir tas, ka šo visai nievīgo apzīmējumu ieviesa "labo ļaužu" ideoloģiskais pretinieks - Romas katoļu baznīca.


Dzeltenais krusts bija jānēsā tiem katariem,
kas nožēloja savus maldus un tika atstāti dzīvi

Oksitāniešu (Tulūzas) krusts, ko dēvē arī par kataru krustu
Vairāk par krusta vēsturi

Pētnieku vidū līdz pat XX gadsimta beigām dominēja uzskats, ka kataru ideoloģijas pamatā bijis maniheisms vai pat zoroastrisms, taču tagad šis viedoklis tiek pārskatīts. Interesantākais ir tas, ka kataru jeb labo ļaužu tekstos ir atsauces tikai uz kristīgiem avotiem - tas redzams pat visradikālākajās nostādnēs (piem., attiecībā uz duālismu un pārdzimšanu). Kopumā kataru un katoļu teoloģija izmanto vienādus jēdzienus, brīžiem tuvinoties, brīžiem attālinoties savos uzskatos. (AB)

********************
Video stāsts par katariem (krievu valodā)



********************
Materiālus par Labajiem Ļaudīm apkopoja, kā arī tulkoja no krievu un angļu valodas Māris Šverns
Turpinājums ir šeit
___