Iyer Ganesh

Kristietības vēsture Indijā vēl arvien top...

Vēstures pētnieku un entuziastu vidē netārtraukti cirkulē aizdomas, ka daudzi vēstures "fakti" ir izdomāti vai sagrozīti. Šajā rakstā lasītājs var iepazīties ar hrestomātisku vēstures viltošanas piemēru, kas risinājies pavisam nesen - daļa no iesaistītajām personām vēl ir dzīvas.

Stāsts ir par indieti vārdā Ganesh Iyer, citā vārdā Ačarja Pāvils, Džons Ganešs, Pauls Ganešs utt., kurš pēc pamatizglītības iegūšanas nopietni pievērsās kristietības pētīšanai, aktīvi sludināja un kļuva par vienīgo apsūdzēto ievērojamā krāpšanā.

Tapis par neglītā notikuma centrālo personu, apsūdzēts 14 lakhu (1.4 miljonu rūpiju jeb aptuveni 28 tūkstošu ASV dolāru) izkrāpšanā no katoļu misijas, vēlāk atbrīvots, bet arvien baidīdamies no savu oponentu atriebības, Aiers nav necik runīgs, jo viņam trūkst naudas jauniem tiesas procesiem.
Ganešs Aiers nācis no mazturīgas dzimtas, bērnībā laimējies sastapt skolotāju, kurš spējīgajam zēnam iemācīja perfektu angļu valodu, kas vēlāk deva iespēju iepazīties ar vēlamajiem informācijas avotiem. Par jaunekļa aizraušanos kļuva kristietība un svētie raksti. Īsā laikā viņš kļuva slavens rakstu zinātājs un skaidrotājs - diskusijās ar mācītiem teologiem viņam bieži vien bija stiprāki argumenti. Šajā periodā viņš nomainīja savu vārdu uz Džonu Ganešu. Viņš kļuva par galveno runas vīru dažādos reliģiskos pasākumos, kuru apmeklēšanai tika norīkotas pat īpašas transporta vienības. Radinieki neko daudz neiebilda, jo šīs reliģiskās aktivitātes mājās nesa naudu un pārticību.

Sasniedzis līmeni, kad kristīgo teoloģiju Džons Ganešs pārzināja labāk par daudziem mācītājiem, kādā tikšanās reizē ap 1973.-1974. gadu viņš tika iepazīstināts ar tēvu Arulapu, Madrasas (tagad - Čennaja) arhibīskapu. Pirmos trīs mēnešus notika pārbaude. Palaikam arhibīskaps mēdza atkārtot: "Neskatoties uz to, ka esam kristieši, mums nav tādu zināšanu, kā tev. Mums kristietība jāmācās no tevis." Un palaikam deva arī naudu.
Kādu dienu viņš teica Džonam: "Tev ir ārkārtējas zināšanas. Es tagad gribu, lai tu kaut ko izdari manā labā. Man ir gadiem sens sapnis, ko tu vari piepildīt. Tas būtu arī lielisks pakalpojums kristietībai."
- Kas man jādara?
- Kristietība Indijā ir kopš pirmsākumiem. Bet ir radies iespaids, ka visas ziņas par to mēs saņemam no ārzemniekiem. Es vēlos pierādīt pasaulei, ka daudz agrīnās kristietības pierādījumu ir tepat Indijā. Es neesmu ieinteresēts šos pētījumus izplatīt starp indiešiem, bet vēlos, lai to pieņem rietumnieki. Vēlos, lai tu kaut ko dari šai sakarā.

Arhibīskaps stāstīja, ka viņš ir sarakstījis grāmatu tamilu valodā "Perinba Villakku", kurā izvirza teoriju, ka Tiruvalluvars bijis kristietis. (Vēlāk Džons atklāja, ka minētā grāmata nepieprasīta guļ plauktos daudzviet Indijā.) Arulapa vēlējās, lai Džons Ganešs veic darbu ap šīs grāmatas materiāliem. Lai gan lielais indiešu dzejnieks Tiruvalluvars un evanģēliskais apustulis Toms dzīvojuši dažādos laikos, arhibīskaps izteica vēlēšanos, lai Džons atrod pierādījumus tam, ka abi personāži ir tikušies, kam sekojusi Tiruvalluvara pievēršana kristietībai, ko veicis apustulis. Viņš iedrošināja Džonu, sacīdams, ka veiksmes gadījumā viņi abi kļūs slaveni un nopelnīs kaudzi naudas.

- Man bija ļaunas priekšnojautas par visu šo projektu, jo es labi zināju, ka Indijā nav senu kristiešu dokumentu vai pieminekļu. Ir daži materiāli par apustuļa Toma ierašanos Indijā. Bet vēl arvien nav pierādīts, ka šajos dokumentos minētā persona ir apustulis Toms vai kāds no viņa mācekļiem. Pirms pārdesmit gadiem kādās svinībās Keralas štatā mūsu toreizējais premjers Džavaharlars Neru, jautāja klātesošajiem priesteriem: "Vai tās patiešām ir taisnība, ka apustulis Toms bijis Indijā? Neviens no garīdzniekiem viņam neatbildēja, tikai smaidīja. Viņi nespēja atbildēt tādēļ, ka nav pierādījumu...

- Kad to visu pateicu arhibīskapam, viņš sacīja: ja tas ir tā, tad mums ir jādabū pierādījumi, kas apstiprina mūsu viedokli. Tādi kā, piemēram, raksti uz palmu lapu zariem, vara plākšņu gravējumi utt. Man šis plāns nepavisam nepatika. Bet man vajadzēja naudu, un viņš to man apsolīja. Un tā es paliku kopā ar viņu.

Arhibīskapa rīcības plāns

- Arulapa visu bija izplānojis detalizēti. Tas bija vienkārši bet atjautīgi - vienkārši spīdoši, ja nebūtu tik perversi. Man bija jāsagriež nevienādās strēmelēs brūns papīrs, imitējot senus palmu zaru tīstokļus. Pēc tam uz šīm strēmlēm rakstīju visu, ko viņš man lika. Es iemācījos rakstīt arī ķeburus, kas līdzinājās senam rakstam, bet nebija atšifrējami. No pagātnes aizguvām arī valodas stilu. Darbietilpīgi un sarežģīti.
- Brūnās papīra strēmeles tika līmētas uz kartona un fotografētas. Fotogrāfijas izskatījās gluži kā seno laiku palmu zaru tīstokļi. Arhibīskaps bija iecerējis to visu nodot cilvēkiem, kam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Tas bija šaubīgi. Bet draugs Santjago, kurš darbojās kādā bankā, mani drošināja doties tālāk un darboties, atsaucoties uz arhibīskapa lūgumu.

- Es izgatavoju vairākas līdzīgas fotogrāfijas. Simtus, tūkstošus. Veselas daļas no "Tirukkural" tika sarakstītas šādā veidā un piebārstītas ar kristīgiem vārdiem. Viņš deva man naudu tēriņiem. Piecus tūkstošus (rūpiju). Četrus tūkstošus. Desmit tūkstošus Viss, kas atstāts, varu paturēt sev un justies ērti. Nauda, viņš sacīja, nāk no ārzemēm. Tas bija manu pētījumu specifiskajām vajadzībām.

Pieaugošā tuvība

- Es informēju arhibīskapu, ka esmu precēts cilvēks, kam vajadzīga nauda, bet nevēlos būt iejaukts nelegālās lietās. Sacīju, ka manai ģimenei nevajadzētu šai sakarā ciest.
Allaž, kad runāju par savām aizdomām, arhibīskaps mani drošināja: "Nebēdā. Es būšu tev blakus. Ne valdība, ne policija neko tev nenodarīs. Un šajā diocēzē neviens nerīkosies pretēji manai gribai." To viņš tika atkārtojis vairākas reizes, turot manas plaukstas savējās. Viņš mēdza konsultēt mani arī par citām lietām. Kā viņš izteicās, es viņam esot kā Jēzum Pāvils. Viņš sāka mani citiem stādīt priekšā kā Ačarja Pāvils. Viņš man pateica, ka visi ir informēti par to, ka pētījumus par Tiruvalluvaru un apustuli Tomu veicis Ačarja Pāvils, bakalaurs jeb brahmačarja. Viņš lūdza, lai es visu priekšā izliekos par Pāvilu. Un iedeva pietiekoši naudas, lai ģimene justos laimīgi.
Māju Srirangamā Ačarja Pāvils nopirka par arhibīskapa doto naudu. Tika iegādātās arī rotas lietas sievai un divām meitām. Tajā laikā tika lietota arī automašīna Ambassador. Piedevām, viņš saņēma arī lietošanā automašīnu, ko bija lietojis pats arhibīskaps. Par to nekas nebija jāmaksā, lai arī arhibīskaps tika rādījis dokumentus, kur figurējusi pārdošanas cena Rs25.000.

Arhibīskapa pastāvīgais refrēns bija: "Tev ir viss, ko vēlies. Bet piepildi manas dzīves misiju. Tev nebūs problēmu." Saskaņas uzturēšanai ar arhibīskapu šī stāsta varonis saņēma apmēram 14 lakhus rūpiju.

Pirmais signāls par gaidāmajām nepatikšanām bija arhibīskapa palīgu sūtītā vēstule policijai par to, ka Pauls Ačarja pārāk bieži uzturas lepnā viesnīcā, bet rēķinus apmaksāt uzņemas tēvs Arulapa. Taču arhibīskaps atkal nodemonstrēja, ka viņa autoritāte ir nesagraujama - viņš Ačarja Pāvilam nosūtīja no policijas ierēdņiem atdabūtās sūdzību vēstules kā pierādījumu, ka bailēm nav pamata.

Ceļojums uz Vatikānu

1977. gadā arhibīskaps Arulapa kopā ar Ačarja Pāvilu devās uz Romu, uz Vatikānu. Ačarja tika stādīts priekšā pāvestam kā izcils pētnieks, kurš veicis milzīgu darbu, lai atrastu kristieetības saknes Indijā. Arhibīskaps pāvestam parādīja dažas kopijas no "dokumentālajiem pierādījumiem", ko viņa pētnieks bija atklājis.

- Ļaujiet man pastāstīt vienu lietu. Pāvests nelikās iespaidots. Lai gan viņš visu laiku atkārtoja "ļoti labi, ļoti labi", pāvests paņēma rokā fotogrāfijas, uzmeta ašu skatienu un tad vienkārši ļāva tām nokrist zemē. Viņš par tām neuztraucās. Viņš neklausījās arī tajā, ko sacīja arhibīskaps. Bet viņš bija ļoti laipns pret mani. Neskatoties uz to, ka vairākas augstas valsts amatpersonas gaidīja audienci pie pāvesta, viņš ar mani pavadīja kopā apmēram 20 minūtes.

Kā tas viss galu galā beidzās

- Pēc Vatikāna mēs apceļojām dažādas vietas Eiropā un pēc tam atgriezāmies Indijā. Es devos tieši uz savām mājām Srirangamā. Vairākas dienas man nebija ziņu no arhibīskapa un es šķērsoju Madrasu, lai sastaptu viņu. Arulapa man pavēstīja, ka prombūtnes laikā lietas pavērsušās uz slikto pusi. Kāds ir policijai iesniedzis sūdzību. Bet neesot pamata uztraukumam. Ja lieta nonāks tiesā, arhibīskapam pietiks pateikt vārdu un sūdzība tiks izsviesta. Neskatoties uz to, biju ļoti norūpējies.

Nekavējoties ieradās policija. Policisti ieņēma māju un visu pārmeklēja. Tika paņemti visi dokumenti un vēstules, kas attiecās uz lietu. Mani arestēja un paturēja apcietinājumā. Tika arestēti banku konti un nppratināti ģimenes locekļi. Man tika izvirzītas apsūdzības krāpšanā un viltošanā. Tika ierosināta lieta par vārda un pases viltošanu. Pasē bija mans vārds Ačarja Pāvils, ko deva arhibīskaps Arulapa. Viņš iesniegumā bija norādījis, ka mana dzīvesvieta ir Madrasas arhibīskapa rezidences pārraudzībā.

Manī neviens neklausījās. Sākotnējais spriedums bija 10 mēneši cietumā, bet to samazināja līdz 2 mēnešiem un pēc sprieduma pasludināšanas tiku atbrīvots, jo tik daudz jau biju pavadījis iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā. Daļa no kompromisa bija visu no arhibīskapa saņemto materiālo vērtību atdošana, izņemot māju un sievas dārglietas. Visvairāk mani apbēdināja arhibīskapa izturēšanās tiesas procesa laikā. Viņš ne tikai neko nedarīja manas aizstāvības labā, bet pats tiesā liecināja, ka esmu viņu piemuļķojis un izkrāpis naudu.

P.S. Arhibīskapa Arulapas versija ir šeit: http://www.hamsa.org/arulappa.htm
--------------------------------