05 maijs, 2009

truth_knights

Par viņu veikumu tiek klusēts

Katrā laikmetā dzīvojuši neatkarīgi un drosmīgi prāti, kas mēģinājuši saprast un atklāt historiogrāfijas pretrunas. Par viņu paveikto šajā jomā vēl arvien tiek klusēts. Ja nav bijis iespējams noklusēt, tad izdarītie atklājumi nodēvēti par prāta aptumsumu

Īzaks Ņūtons

Iestājās par to, ka ievērojami jāsaīsina vēsturiskā laiktelpa. Ievērojamais fiziķis ar teoloģisku jautājumu risināšanu nodarbojās gandrīz visu mūžu. Viņš sākotnēji tikai vēlējās pārbaudīt esošās hronoloģijas pareizību, nevis tās saīsināšanu. Aptuveni 40 gadus viņš strādāja pie darba "Seno valstu pareizā hronoloģija". Iznākusī grāmata tika nodēvēta par "godājama diletanta maldiem". 1758. g. franču zinātnieks N.Frerē izdeva grāmatu, kas aizstāv Ņūtona spriedumus par seno hronoloģiju (("Défense de la chronologie fondée sur les monumens de l’histoire ancienne, contre le systême chronologique de. M. Newton", Paris, 1758). Taču vēl pēc gandrīz 100 gadiem itāļu psihiatrs Čezāre Lombrozo šos darbus nosauca par "ģēnija pirmsnāves aptumsumu", un XIXgs. beigās Ņūtona pētījumi tika pavisam aizmirsti un šis fakts palika vēsturē tikai kā biogrāfijas dīvainība.



Pēc atlasīto faktu klāsta izpētes Īzaks Ņūtons laikabiedriem piedāvāja divas pārliecinošas teorēmas.
1. teorēma - Vēsturisko avotu sistēma ir iekšēji pretrunīga: viena daļa ļauj izdarīt secinājumus, kas nonāk pretrunā ar sistēmas citām daļām.
Sekojoši
2. teorēma - hronoloģija, ko lieto vēstures zinātne, ir nepareiza. Vēl vairāk - vēsturisko avotu kopums principā neļauj viennozīmīgu hronoloģiju izveidot.
Secinājums. Vēsture nav hronoloģizējama.



----------------------------------------------

Žans Harduins (Jean Hardouin, 1646-1729)

Viens no sava laika izglītotākajiem cilvēkiem. Jezuītu ordeņa biedrs. Kopš 1683.gada Francijas karaliskās bibliotēkas direktors, teoloģijas profesors. Klausītājus vienmēr pārsteidza ar savās dziļajām zināšanām un erudīciju.

Ievērojamākais viņa darbs ir baznīcas to aktu krājums, kas saistās ar konciliem. Pēc 28 gadu darba (un izdevumiem 1684., 1685. un 1693.g.) šis grandiozais darbs tika pabeigts 1715.gadā. Tas sastāvēja no 11 sējumiem un papildus sējumi ar komentāriem. Vienlaicīgi Ž.Harduins par iegūtajiem informācijas avotiem izplatīja kritiku, kas izpelnījās baznīcas dusmas un darbs uz 10 gadiem tika aizliegts. Harduins paziņoja, ka visi dokumenti pirms Tridentas koncila (1545.-1563.) ir viltojumi. Tad jezuītu ordenis piespieda Harduinu atteikties no saviem uzskatiem, jo tie ir pretrunā ar baznīcas kanonu. Kad Harduins pakļāvās, baznīca atļāva lietot publicētos aktus.

Kopš 1690.g. Ž.Harduins apgalvoja, ka daudzi antīko darbi tikuši sarakstīti vairākus gadsimtus vēlāk, nekā šo darbu autoriem piedēvētie dzīves gadi. Nākamajos gados viņš šo kritiku pastiprināja un nonāca pie secinājuma, ka praktiski visi antīkie darbi sarakstīti tikai sākot no XIII gadsimta. Izņēmumus viņš pieļāva tikai dažu autoru gadījumā, kuru darbiem bija veltījis rindu komentārus un tādēļ viņam bija psiholoģiski grūtāk tos nosaukt par viduslaikos radītiem.

Protams, Harduina veikums izpelnījās sabiedrības kritiku, taču tā nebija visai ievērojama, jo kritizētāji labi zināja autora zināšanu līmeni un autoritāti zinātnes aprindās. Zināja arī to, ka viņam nav būtiski iegūt papildus slavu vai ar atmaskojumiem vienkārši pakaitināt baznīcu un zinātniekus. Ž.Harduins tikai tādēļ nostājās pret kanonisko zinātni un teoloģiju, ka bija dziļi pārliecināts par savu rīcību.

Lielākā daļa Ž.Harduina darbi (arī pēcnāves izdevumi) nokļuva baznīcas aizliegto grāmatu sarakstā. Pēc Ž.Harduina nāves gandrīz visi atmaskotie "seno laiku" avoti pakāpeniski tika "reabilitēti" un šodien atrodas vēsturisko darbu fondos.

---------------------------

Roberts Baldaufs

Atšķirībā no Ņūtona un Harduina, kuri savā laikā bija pasaulslaveni zinātnieki, šveiciešu filologs R.Baldaufs pazīstams tikai kā Bāzeles universitātes privātdocents. XIX gs. beigās un XX gs. sāk. viņš izdeva divus (1. un 4.) no iecerētajiem sējumiem grāmatai "Vēsture un kritika". Šajā darbā Baldaufs (pilnīgi neatkarīgi no Harduina un izmantojot citu metodi) nonāca pie tādiem pašiem secinājumiem kā izcilais jezuītu zinātnieks.

Pētot Sant Galēna klostera (Šveice) arhīvus, viņš pirmoreiz konstatēja, ka savulaik šeit pabijis populārais humānists un "antīko" rokrakstu falsifikators Podžo Bračolīni ar saviem domubiedriem un nozadzis par seniem uzskatītus rokrakstus un daudzas grāmatas.

Izpētot dažus darbus, ko uzskatīja par seniem un viduslaikos radītiem, Baldaufs atklāja, ka starp tiem ir vēlāku gadu viltojumi. Vecās Derības "vēsturiskajās grāmatās" viņš atrada tik stipras paralēles ar viduslaiku bruņinieku romāniem un vienlaicīgi ar Homēra "'Īliādu", ka bija spiests uzskatīt gan Bībeli gan Īliādu par viduslaikos radītām.

Savukārt vairāki darbi, par kuru autoriem uzskatīja dažādus autorus, bija tik vienādi izteiksmes līdzekļu ziņā, ka Baldaufs tos atzina par viena cilvēka radītiem, lai gan uzrādītais darbu radīšanas laiks dažkārt atšķīrās par diviem gadsimtiem. Pamatojums - gan vienas gan otras grāmatas saturā bija jaunievedumi no romāņu valodām, kas vēl netika lietoti ne 9. ne 11. gadsimtā (grāmatu datējumi).

IV sējumā tiek analizēta antīkā poēzija. Baldaufs šeit konstatē viduslaiku trubadūru pantmēru. Viņš ir pārliecināts, ka Horācija latīņu valodā jūtama gan itāļu gan vācu valoda. Tālāk pētnieks atzīmē ļoti redzamu savstarpēju atkarību starp Horāciju un Ovīdiju, lai gan viņi it kā nezināja viens par otra eksistenci. Viņam rodas pārliecība, ka starp abiem stāv trešais, acīmredzami daudz vēlāks autors.

Roberts Baldaufs min arī citu XIX gs. autoru kritiskos izteikumus. Pētījuma nobeigumā viņš rakstīja: "Mūsu romieši un grieķi bija itāļu humānisti". Viņi visi - Homērs, Sofokls, Aristotelis un daudzi citi antīkie rakstnieki, ko vēsturnieki izmētājuši pa daudziem gadsimtiem - pēc Baldaufa vārdiem ir viena laikmeta bērni, kuru dzimtene ir XIV un XV gs. Itālija. Visa antīkā grieķu un romiešu vēsture un ar to daļēji saskaņotā bībeles "vēsture" ir itāļu humānistu radošās aktivitātes produkts, ko vēlāk papildināja citu zekju un tautu humānisti. Baldaufs uzskatīja, ka humānisma radošais gars cilvēcei dāvāja neaptveramu antīko pasauli un Bībeli, kā arī agrīnos viduslaikus. Šo izdomāto vēsturi ierakstīja pergamentos, iekala akmenī, atlēja metālā... mūsu apziņā tā iegūlusi tik pamatīgi, ka nekāda kritika nespēj apšaubīt tās pareizību.

---------------------------------

Vilhelms Kammaiers

Miris VDR, Ārnštadtē 1959.g., dzimšanas gads nav īsti zināms (apmēram starp 1890. -1900.g). Pēc profesijas jurists, strādāja Hanoverē. Piedalījās II pasaules karā, nokļuvis gūstā. Ir pamats aizdomām, ka nāve iestājusies ilgstošas badošanās rezultātā, jo Vācijas Demokrātiskās Republikas varas iestādes ģimeni vajāja.

Strādājot par notāru, Kammaieram bija lieliska iespēja kritiski izpētīt pagātnes dokumentus. Interese par senajiem dokumentiem viņam radās 1923.g, un pirmo manuskriptu ar 296 lapām Kammaiers pabeidza jau 1926.g. Tā nosaukums bija "Vēstures universālā falsifikācija". Šajā darbā viņš ļoti kritizēja vēsturiskos dokumentus, kas tikuši izmantoti vācu viduslaiku vēstures pamatam. Taču viņam ilgus gadus neizdevās atrast šim kritiskajam pētījumam izdevēju.

Tad viņš Prūsijas Zinātņu akadēmijai nosūtīja lūgumu atļaut publisku uzstāšanos vēsturnieku priekšā. Taču tas tika noraidīts ar formālu ieganstu (neminot nekādus loģiskus argumentus), ka privātpersonu uzstāšanās Akadēmijā nav pieļaujama. Atteikuma iemesls bija nevis tēmas saturs un kvalitāte, bet gan amata iztrūkums zinātniskajā iestādē. Rokrakstu publicēja tikai 1935.g. Tai sekoja brošūra, kurā kritika bija attiecināta uz visas Eiropas viduslaikiem; tika izdotas vēl septiņas brošūras par šo tēmu. Šis darbs, kas sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu, nelielā metienā tika pārpublicēts 1979.g. grāmatas formātā, kur tika iekļauti vēl šādi Kammaiera darbi (sarakstīti 1936.-39.gg.): "Vispasaules vēstures mīklas - atbildes maniem kritiķiem", "Romas mīkla un viduslaiki", "Dogmatiskā kristietība un vēstures falsifikācija", "Romas universālās baznīcas dibināšana".

Oficiālā zinātne apvainoja Kammaieru pozitīvisma trūkumā. Kritiķim esot jārūpējas par vēstures pozitīvu vērtējumu, lai arī tā būtu izdomāta no sākuma līdz galam! "Ja mēs redzam, ka galarezultātā visa viduslaiku vēsture izjūk un tās vietā parādās tumšs plankums, kas līdzinās lielai jautājuma zīmei, tad rodas iekšēja vēlme atgrūst pat Kammaiera labi pamatoto kritiku".

Uz to Kammaiers atbildēja apmēram šādi: tā nav mana vaina, ka ne vien Vācijas, bet arī visas Vecās Pasaules vēsture ir tik milzīgā mērā falsificēta. Tā nav mana vaina, ka šī laika literārie un dokumentālie avoti tikuši falsificēti. Man vaina ir tikai tajā, ka esmu šo sistemātisko falsificēšanu atklājis. Un ar šo jauno realitāti būs jāsadzīvo mūsdienu vēsturniekiem (kā mēs redzam, vēsturnieki ar to sadzīvo itin labi, - M.Š.) Taču pēc tam, kad Kammaiers bija argumentēti atspēkojis kritiķu uzbrukumus, tie pārgāja pie pārbaudītas un iedarbīgas noklusēšanas taktikas: par ko ļaudis nezina, tas neeksistē. Talkā nāca arī pasaules karš.

Pēc kara V.Kammaiers spēja dabūt tikai skolotāja amatu. Tiklīdz apstākļi uzlabojās, viņš atsāka "seno" dokumentu izpēti un savu uzmanību sakoncentrēja uz agrīnās kristietības dokumentālajiem pamatiem. Iespējams, ka viņš cerēja gūt jaunās ateistiskās valsts varas labvēlīgu attieksmi. Taču uzreiz pēc savu pētījumu piedāvāšanas pret viņu iesākās represijas - Kammaiers zaudēja darbu, viņa rokrakstu konfiscēja un tas ilgu laiku tika uzskatīts par nozaudētu. Visu ģimenes īpašumu nacionalizēja, un atlikusī dzīve turpinājās trūkumā.

V.Kammaiers "seno" rakstu pētījumu iesāka ar parastu piezīmi par to, ka jebkuram juridiskam dāvinājuma dokumentam jābūt ar informāciju par to, kurš kam ko un kad dāvinājis un kur dāvinājuma akts ir sastādīts. Jāpiebilst, ka dāvinājuma raksti viduslaikos bija visizplatītākie dokumenti - dāvinājuma objekti varēja būt nekustamais īpašums, privilēģijas, amati utt. Raksti, kuros kāda no ailēm palikusi neaizpildīta, zaudē savu juridisko spēku un tikai daļēji var kalpot kā vēsturisks avots.

Bibliotēkās glabātie dāvinājuma raksti bieži vien neatbilst sākotnējiem kritērijiem:
- Sastopami raksti bez datuma vai ar pazīmēm par datuma ierakstīšanu vēlāk; raksti ar nepilnu datumu (trūkst gada vai dienas) vai datumu, kas neatbilst attiecīgā laika posma rakstīšanas stilam.
- Dažkārt raksti ar vienu datumu "parakstīti" atšķirīgās ģeogrāfiskās vietās.
- Analizējot rakstu tapšanas vietu un laiku, rodas sekojoša aina: valdniekiem nav galvaspilsētu, kurās viņi daudzmaz pastāvīgi uzturas, bet nepārtraukti ceļo no vietas uz vietu. Dažkārt pārvietošanās notiek zibens ātrumā milzīgos attālumos - nolūkā apdāvināt arvien jaunus un jaunus pavalstniekus. Turklāt to dara visi vācu imperatori, neatkarīgi no viņu vecuma, veselības stāvokļa un ierastās cilvēka loģikas. Vēsturnieku satādītās tabulas ilustrē, ka vācu imperatori ne vienu reizi vien spējuši atrasties vienlaicīgi vairākās vietās, kas atrodas tālu viena no otras. Norādīts, ka imperators Konrāds 50 gadu laikā ikgadu atradies kristiešu svētkos 2-3 dažādās pilsētās.
- Kammaiers nebija pirmais, kas ievēroja, ka bieži vien dāvinājuma rakstos iztrūkst atvieglojumu saņēmēja uzvārds. Jau ilgi pirms viņa veseli dokumentu krājumi bijuši atzīti par viltotiem. Kammaiera nopelns ir, ka viņš viltojumu masā pamanīja vairāk vai mazāk plānveidīgu falsifikatoru darbu, kas turpinājies paaudzēs. Šie dokumentu viltotāji atradušies katoļu baznīcas vai atsevišķu feodāļu dienestā.

Šie falsifikatori iznīcināja nenosakāmu skaitu patiešām oriģinālu dokumentu, tos aizvietojot ar viltojumiem. Veco tekstu bieži nokasīja un uz pergamenta no jauna tika uzrakstīts vajadzīgais teksts. Pergamenta vecums kalpoja kā falsificējuma "senuma" apstiprinājums. Dažkārt senais dokuments tika labots tikai daļēji, nolūkā mainīt tā sākotnējo jēgu. Pēc Kammaiera domām, ilgstošais viltošanas darbs bija iecerēts, lai noklusētu pirmskristīgo vēsturi, lai pagarinātu kristīgo vēsturi un pierakstītu tai gandrīz visus pagāniskā laika sasniegumus. Bez tam, bija liels pieprasījums pēc īpašumu apliecinošiem dokumentiem, kas "juridiski" apstiprinātu jaunizcepto feodāļu tiesības, kuri tikai nupat savus īpašumus bija atņēmuši likumiskajiem pagānu valdniekiem. Falsificētajie dāvinājuma akti "liecināja" par sensenām īpašumtiesībām un norādīja uz radniecību ar kādu no kristiešu vadoņiem pagātnē. Ja bija nepieciešams, attiecīgos valdoņu vārdus izdomāja.

Vispārējais stāvoklis mūsdienās ir tāds, ka, neskatoties uz satriecošo viltojumu skaitu un seno laiku literāro darbu oriģinālu iztrūkumu, vēsturnieki turpina izmantot falsificētus vēsturiskos avotus. Tas notiek vai nu tādēļ, ka viltojums nav pierādīts līdz galam vai arī, ka pierādītā falsifikācija tiek noklusēta un slēpta no zinātniskās sabiedrības.

Viduslaiku dokumentu izpētes gaitā Kammaiers nonāca pie sekojošiem secinājumiem:
- Masīvas falsifikācijas procesā (galvenokārt XIV gs.) piedalījās humānisti un katoļu baznīca, kurai bija svarīgi pamatot savu vēsturisko nozīmību.
- Pagāniskās "vācu" vēstures dokumenti tika iznīcināti un aizvietoti ar falsificētiem gallu-romāņu dokumentiem.
- Katoļu pāvestu eksistence līdz tā dēvētajam Aviņjonas gūstam ir pilnībā izdomāta.
- Vēsture līdz 1300. gadam nav atjaunojama, jo visi līdz tam esošie dokumenti ir iznīcināti un aizvietoti ar viltotiem.
- Karus starp nacionālajām baznīcām pirmspāvestu laikā vēlāk uzdeva kā cīņu ar ķeceriem un atkritējiem.
- Ne tikai viduslaiku dokumenti, bet arī "antīkā" literatūra tikusi falsificēta. Arī Tacita "Germānija", piemēram, ir viens no tādiem viltojumiem.
- Katoļu priesteri Jauno derību izdomāja vai vismaz to pārrakstīja.
- Baznīca arī musdienās turpina producēt "senos" rokrakstus, ar jauniem atradumiem mēģinādama pierādīt Jaunās Derības senumu.

Autors - Jevgēņijs Gabovičs, tulkoja Māris Šverns
--------------------------------------

Literatūra:
* Newton, Isaac (1725): Abrege' de la chronologie de I. Newton/fait par lui-me'me, et traduit sur le manuscript Angloise [par NicolasFeret]. Paris, Cavelier.Newton, Isaac (1728): The Chronology of Ancient Kingdoms Amended. London.Newton, Isaac (1728a): La Chronologie des Ancien Royalmes Corrige'e. Martin u.a., Paris, 416 S.
* Topper, Uwe (1999): Isaac Newton verku"rzte die Griechische Geschichte um 300 Jahre. EFODON Synesis, Heft 4, Juli/August 1999, 4-7.
* Gabowitsch, Eugen (1999): Newton als (neben Hardoin) geistiger Vater der Chronologiekritik und Geschichtsrekonstruktion. EFODON Synesis, Heft 6, Nov./Dez. 1999, 29-33.
* Topper, Uwe (1998): Die Grosse Aktion. Europas erfundene Geschichte. Die planma"ssige Fa"lschung unserer Vergangenheit von der Antike bis zur Aufkla"rung. Tu"bingen.
* Hardouin (Jean) in: Enciclopedia Universal Ilustrada Europea-Americana. Tomo XXVII, 679-680.* Hardouin (Jean) in: Allgemeine Encyklopa"die der Wissenschaften und Ku"nste in alphabetischer Folge von genannten Schriftstellern bearbeitet und herausgegeben von J.S.Ersch und J.G.Gruber, Zweite section H-N. Herausgegeben von G.Hassel und W.Mu"ller. Zweiter teil mit Kupfern und Karten, Leipzig, im Verlag von Johann Friedrich Gleditsch 1828, S.260-263.
* Robert Baldauf, Historie und Kritik, (Einige kritischeBemerkungen), Bd. I., Der Mo"nch von St.Gallen, Verlag der Dykschen Buchhandlung, Leipzig, 1903. Bd. IV. Das Altertum [Ro"mer und Griechen] C. Metrik und Prosa, Friedrich Reinhardt, Universita"tsbuchdruckerei, Basel, Mai 1902.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1935.
* Wilhelm Kammeier, Neue Beweise fu"r die Fa"lschung der deutschen Geschichte. Adolf Klein Verlag, Leipzig, 1936.* Wilhelm Kammeier, Die Wahrheit u"ber die Geschichte des Spa"tmittelalters. Verlag fu"r ganzheitliche Forschung,Wobbenbu"hl, 1979.
* Wilhelm Kammeier, Die Fa"lschung der Geschichte des Urchristentums, Bd. 1-4. Husum, 1981-82.* Hans-Ulrich Niemitz, Kammeier, kritisch gewu"rdigt. Vorzeit-Fruhzeit-Gegenwart, 3/4,1991, 92-107.

-------------------------

1 komentārs:

Kenards teica...

Links uz Sera Īzaka Ņūtona grāmatu "Seno karaļvalstu izmainītā hronoloģija" (The Chronology of Ancient Kingdoms Amended) uz 376 lpp.
Pārāk daudz informācija tādam vēstures (ne)zinātājam kā man.

Īsāks hronoloģijas izvilkums - Ņūtona darbs "Īsā hronika..." (A Short Chronicle from the First Memory of Things in Europe...) uz 42 lpp.
Vēstures pavērsieni ik pa pāris gadiem sākot no 1125. g. līdz 331. g. pirms kristus.
Izskatās, ka Ņūtons bija pirmais, kuram bija pietiekami jaudīgas smadzenes, lai saprastu, ka kaut kas nelīmējas kopā šajā piesātināto notikumu uzskaitījumā.