Kristieši gaidīja pasaules galu tūkstošgades mijā un pēc tam 1033. gadā, taču tas nepienāca. Toties Rietumeiropā iestājās vispārēja ticības krīze, kas veicināja garīgas reformas kustību daudzos reģionos. Veidojas organizētas mūku kopienas, kas apstrīd Romas baznīcas hierarhijas leģitimitāti un vairākas dogmas. Vairumam no šiem ķeceriem kristīšana notika, uzliekot uz galvas roku (t.s. consolamentum), tādēļ šos XI gs. ķecerus uzskata par "labo ļaužu" priekšgājējiem, jo arī viņi darīja tāpat.
XII gadsimta sākumā ķecerība bija pārņēmusi visu Rietumeiropu, lai gan Romas baznīca vairākkārt bija centusies iebiedēt citādi domājošos - pirmais ugunskurs ķeceru sadedzināšanai tika iekurts Orleānā, kur sodīja katedrāles 12 kanoniķus. 1143.g. Reinas mūks Evervīns de Steinfelds raksta ietekmīgajam cisterciešu abatam Bernāram no Klervo, ka: "Ķelnē noķertie un sodītie ķeceri uguns mokas cietuši tikpat pacietīgi kā pirmie kristiešu mocekļi, kas izsaucis satraukumu un īgnumu sapulcinātās garīdzniecības un ļaužu vidū". Eiropas ķeceru kopienas XII gs. otrajā pusē jau sāka radīt strukturētas baznīcu institūcijas ar saviem bīskapiem.
Bernārs no Klervo (nākamais svētais Bernārs jeb Bernards) 1145.g. liecina, ka Oksitānijas aristokrātija šausmīgi necienīgi izturas pret pāvesta sūtņiem. Pēc viņa vārdiem, baznīcas kļūst tukšas, bet Albižuā nav bijis neviena, kas vēlētos noklausīties viņa sprediķi. Saskaņā ar liecībām, kas apkopotas inkvizīcijas procesos, XIII gs. sākumā Langedokā uzskaitīti 40 000 ticīgo (jeb ļaužu) un vairāk kā 1000 pilnīgo (parfaits). Vēsturnieki secina, ka Langedokas lielākā iedzīvotāju daļa vismaz simpatizējuši katariem. Neskaitāmi vēlāko laiku literatūras avoti un juridiskie dokumenti norāda, ka "apustuliskās dzīves piemērs" pie "labajiem ļaudīm" saistīja daudzus Romas baznīcas katoļus. Tādējādi mēs redzam, ka Langedokas un vairāku Itālijas pilsētu vara bija iecietīga pret citādi domājošajiem un pat sargāja tos no baznīcas dusmām.
Daļa no 1328. gada Francijas kartes...
No inkvizīcijas protokoliem var secināt, ka tālaika cilvēki katarus uztvēra kā nabadzīgus klejojošus Dieva vārda sludinātājus. XX gs. nogalē tapušie pētījumi pierāda - Kristus baušļiem katari sekoja burtiski, jo īpaši Kalna sprediķim. Katari neaicināja reformēt garīdzniecību un "atgriešanos pie rakstiem". Viņi popularizēja savu tiecību uz apustulisku Baznīcu; tā nebija uzurpatoriskā Romas baznīca, bet gan viņu pašu - "labo kristiešu baznīca". Apvidos, kur katarismam bija vietējās aristokrātijas atbalsts, Romas katoļu un kataru starpā varēja novērot mierīgu līdzāspastāvēšanu.
Vairums Oksitānijas ticīgo uzskatīja sevi kā piederīgus pie abām baznīcām, cerot, ka divām baznīcām ir lielāka spēja glābt viņu dvēseles. Savukārt tur, kur valdīja katoliskā Romas baznīca, katarus bieži vajāja - pāvestam uzticīgie valdnieki centās katarus notvert un "sodīja sadedzinot, ja neizdevās novērst no ārprāta". Iesākumā vajāšanas bija epizodiskas. Kamēr kataru nosodīšana bija bīskapu tiesas rokās, baznīca vilcinājās, izvēloties represiju metodes. Sodīšanas reāli notika ar laicīgās varas spriedumiem. Taču baznīcas koncilos pamazām gatavoja likumus ķecerības apkarošanai...
XII gs. beigās kataru un Romas baznīcas opozīcija pastiprinājās. Pāvests sūtīja cisterciešu misijas uz Tulūzu un Albī (1178., 1181.), taču misionāriem izveidot sadarbību ar vietējiem valdniekiem neizdevās. 1179.g. III Laterānas koncils nosodīja katarismu (arī valdensus). Veronas dekrēti, ko 1184.g. saskaņoja pāvests un imperators, ir pirmais viseiropas mēroga solis pret ķeceriem. Ķecerību pielīdzināja valsts noziegumam - tā bija "augstības apvainošana" attiecībā uz Dievu. Narbonnas koncils uzlika par obligātu pienākumu meklēt ķecerus un ziņot par tiem priekšniecībai.
Paralēli notika publiskas diskusijas. Pāvesta Inokentija III sūtņi rīkoja atklātas teoloģiskas debates ar "labajiem ļaudīm". Panākumu tam nebija - katarisms izplatījās vēl plašāk. Pārliecinājies par teoloģisko mēģinājumu neefektivitāti kastīliešu kanoniķis Dominiks de Gusmans (vēlāk pasludināts par svēto) cīņai pret ķeceriem izvēlējās viņu pašu metodi. Sākot ar 1206. gadu, viņš sāka sludināt Langedokā, ievērojot nabadzības solījumu. Tādējādi viņš panāca vairāku desmitu cilvēku pievēršanos Romas katolicismam, taču tas nebija pietiekami.
Kueribus cietoksnis - vieta, kur Labie Ļaudis aizstāvējās pēdējoreiz... Att. resurss
Vikipēdija
--------------------------
--------------------------
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru