03 augusts, 2010

inkviz_prieksnoteikumi

Kādēļ radās inkvizīcija

Vēsturniece, filosofijas zinātņu kandidāte, Natālija Duļneva no Ukrainas savu darba pienākumu ietvaros bieži studējusi arī inkvizīcijas protokolus. Sekojošais materiāls ir viņas daļējas pārdomas par inkvizīcijas izveidošanas priekšnoteikumiem

Vecā Derība tika izmantota, lai attaisnotu represijas un sodus pret cilvēkiem, kuri uzdrīkstējās domāt citādi un ticēt citādi. Ortodoksālā kristiešu vara ķecerību vērtēja kā noziegumu, par ko pienācās nāve, taču baznīca cilvēku dedzināšanai visai ilgi neprata atrast likumdošanas bāzi. Galu galā Baznīca izskaidroja ķecerību kā dieva nodevību un piedāvāja laicīgajai varai ar ķeceriem izrīkoties kā ar nodevējiem. Tika izmantoti arī daži imperatora Justiniāna dekrēti, kas savulaik viņam deva iespēju izrēķināties ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Šādā veidā ķeceru īpašumus varēja konfiscēt un nodot Baznīcai. Arī sadedzināšana sārtā tika ieviesta no Romas impērijas prakses. Pie tam [par cik ķecerība tika vērtēta kā Dieva apvainošana un nodevība] tad iepriekšminētās prakses attaisnošanai tika norādīts uz detalizētām instrukcijām Vecajā Derībā par to, kā jārīkojas ar zaimotājiem un tradīciju pārkāpējiem.

Viena no ievērojamākajām franču vēsturniecēm Anna Brenona sarakstījusi vairākas grāmatas par katarismu un katariem. Kopsavilkums viņas grāmatai ar krievisko nosaukumu "Kristus nabagi jeb Sātana apustuļi?": "Inkvizīcija bija tiesāšanas orgāns, kura mērķis bija iebiedēt vietējos iedzīvotājus un noturēt tos obligātā ticības reglamenta stingrajos rāmjos. Šis izmeklēšanas tribunāls savas justīcijas mērķiem izmantoja grēksūdzes, informatorus, sūdzības, provokatorus; tribunāla galvenais uzdevums bija fiziski iznīcināt neortodoksālu kristīgo ideju nesējus. Pret viņiem tika organizētas īstas medības. Inkvizīcija pilnībā sagrāva to cilvēku savstarpējo solidaritāti, kuri centās aizstāvēt vajātos. Tā izmantoja terora un iebiedēšanas metodes, kas balstījās sistemātiskā ziņošanā. Izveidoja veselu paketi sodu - no īpašuma konfiskācijas un goda atņemšanas līdz mūža ieslodzījumam un sadedzināšanai. Ne visi tika sadedzināti; dedzināmie dalījās trijās kategorijās: tie, kuri neatsacījās no saviem uzskatiem; tie, kuri atsacījās izdot citus; un tie, kuri atkārtoti nodevušies ķecerībai (piemēram, pēc publiskas nožēlas nav ziņojis par savu māsu vai māti-ķeceri). Lūk, visa alternatīva."

Palūkosimies, kā tas izskatījās praksē... (katra skopā inkvizīcijas reģistra rindiņa palīdz iztēloties varonīgo un traģisko tā laika kopainu Oksitānijā - tulk.piez.) Dots daļējs izraksts no inkvizīcijas 1242.-1246.gg. darbības reģistra vienā Dienvidfrancijas rajonā:
Arnods X un viņa māte, kopā Raimondu Žuglā noķerti 1242.g., turēti Narbonnas cietoksnī. Sadedzināti Tulūzā izņemot Raimondu, kurš ieraugot sārtu, bailēs atsacījies no katarisma.
Otjē Raimonda no Kastelnodari, ko sv. Dominiks pievērsa katolicismam, atgriezās pie katarisma. Garīdznieks Gijoms Ponss arestēja 1240.g. kopā ar māsu Beldonu un divām citām sievietēm mežā starp Verlēnu un Pabeselē. Visas sadedzinātas Kastelnodari.
Azils Gijoms, inkvizitora Ferjē arestēts, bēdzis, vēlreiz noķerts un sadedzināts.
Vigoro de Bakons. Sadedzināts 1242.g.
Arnoda Peirē vecmāmiņa Raimonda de Banjēra sadedzināta Laurakā. Arnods Peirē par viņas slēpšanu notiesāts iezīmēšanai ar nokaitētu dzelzi un viņam piespriesta mantas konfiskācija.
Azalmūra Bartē (bruņinieka Raimonda Bartē māte) arestēta un sadedzināta Tulūzā. Viņas dēls par to atriebās, nogalinot divus seržantus, kas māti arestēja.
Gijoma de Keirola no Laurakas sadedzināta 1242.g. kopā ar savu meitu Gijometu.
Kambiaers Žans un trīs citi arestēti pie Monsegīras 1241.g. un sadedzināti Tulūzā 1242.g.
Ponss Kapelle, sadedzināts pie Monsegīra 1245.g.
Estello no Puilorānas un divas sievietes, ko arestēja viņa mājā tika sadedzināti 1244.g.
Doktors Arnods Faurs no Auriakas arestēts un sadedzināts 1245.g. Atstājis piemiņai grāmatu kādam iedzīvotājam.
Berengada de Gavareta, bruņinieka Sikarda de Gavareta māte, sadedzināta Tulūzā.
Ponss de Homervils un viņa mazais dēlēns kopā ar viņu slēpēju Gijomu no Tulūzas sadedzināti Lieldienās Kastelnodari 1243.g.
Kataru bīskaps Pjērs Izarns arestēts Cesseronas fermā 1245.g. un sadedzināts Auriakā.
Raimonds de Laviņjē sadedzināts Karkasonā.
Nassija de Malinēra un divas draudzenes arestētas citas draudzenes mājā un sadedzinātas ap 1242.g.
Razjē Gijoms no Auriakas kopā ar meitu arestēts 1244. Ziemassvētkos. Abi sadedzināti.
Bernards Roberta no Villenēvas la Komptālas un viņas draudzene. Meita baidījās viņas slēpt un izlika uz ielas ar klaipu maizes un vīna pudeli. Pēc trim dienām arestētas un sadedzinātas.
Gijoms de Rovere, sadedzināts 1245.g.decembrī.
Divas "ārzemnieces", vienai no kurām salauzta roka, lūgušas palīdzību vietējam ārstam, kurš baidījies sniegt viņām palīdzību. Nākamajā dienā abas arestētas un sadedzinātas.
Un vēl daudzi...
...
...un vēl 225 sievietes un vīrieši, ko bez jebkādas tiesas procedūras sadedzināja sārtā pie Monsegīras (Pelgisona hronika).
Laikā no 1240. līdz 1242.g. inkvizitors Gijoms Arnods trijiās nelielās pilsētiņās kopumā sadedzinaja 210 cilvēkus (Pelgisona hronika).


Akcija "Iesper inkvizitoram pa pakaļu"... tajā var piedalīties katrs, kurš dvēselē izjūt sašutumu par politiku, ko Oksitānijā īstenojusi Romas Baznīca

Es aizstāvu viedokli, ka tieši Romas Baznīca (uzsveru - Baznīca kā institūcija, nevis atsevišķi tās kalpotāji) ir atbildīga par to, ka Vecās Derības nežēlīgums kļuva par kristīgās politikas un prakses sastāvdaļu. Vēl jo vairāk, tā tika izmantota, lai iznīcinātu citu Baznīcu, kura uzskatīja, ka kristīgajai mācībai nav nekā kopīga ar ļaunumu un nogalināšanu. Lai no kuras puses vērtētu tālaika notikumus, neiespējami noslēpt, ka inkvizīcija (mūsdienu valodā runājot) tika radīta konkurenta iznīcināšanai, kura veiksmīgā darbība nopietni apdraudēja katoļu baznīcas ietekmi un monopolstāvokli. Tie nebija atsevišķu personu ekscesi, bet gan pārdomāta represīva politika. Gluži tāda pati, kā nacistu "galīgais ebreju jautājuma risinājums".
Kā zināms, Romas Baznīcā ticības fundaments ir ne tikai Raksti un Vēsts, bet arī pāvesta bullas, koncilu lēmumi, baznīcas tēvu un doktoru sacerējumi utml. Ja paraugāmies uz XII-XIV gs. lēmumiem, tad nepārprotami atrodam gan slepkavību attaisnojumus un aicinājumus slepkavot, gan totalitārismu un zobenu kā dzelzs zobenu.
Sv. Bernārs no Klervo jau XII gs. pierādīja, ka Baznīcai ar garīgo zobenu ir par maz - vajadzīgs arī laicīgais. Viņš bija ticības karu un krusta gājienu teorētiķis, un šī teorija tika ielikta tālaika katolicisma pamatos. Lai neatkāptos no pirmavotiem, sv. Bernārs slepkavību nosauc vienkārši par "ļaunuma un tā nesēju iznīcināšanu", un viss. Tas nozīmē, ka ķeceru un neticīgo noslepkavošana no kristīgās ticības pozīcijām raugoties, nav slepkavība. Tas, kurš nogalina nešķīstos, neveic slepkavību. To pašu apgalvo arī Bernāra laikabiedrs Otenas Honorijs: "Nepieciešams lietot laicīgo zobenu pret tiem, kuri pretojoties Dieva vārdam, turpinās stūrgalvīgi neklausīt baznīcu.

Ir izplatīts viedoklis, ka inkvizitoru norādes uz Veco Derību ir viņu pašu un tālaika pasaules uzskata problēma. Taču nē, tieši tādēļ Inkvizīcijas aizstāvji to uzskata par svētu iestādījumu, ko tiem devušas debesis, ka tā pamatojas [pēc viņu vārdiem] pašā tradīcijā, kristīgās ticības fundamentā. Inkvizīcijas rašanos Romas baznīcas teologi apstiprina, atsaucoties uz Mozus likumu par izraēliešiem, kuri pārkāpuši Dieva norādījumus un tādēļ taisnīgi nolemti nāvei. Inkvizīcijas svētuma pamatojumu un pat šīs institūcijas nosaukumu katoļu teologi ieguva, skaidrojot Otrās likumu grāmatas 7. un 17. nodaļu. Zināmākā autoritāte, uz ko inkvizīcijas veidošanas gaitā mēdza atsaukties Baznīcas tēvi, bija sv. Augustīns. Uz jautājumu "vai evaņģēlijs pieļauj personas piespiešanu pret viņa gribu?". viņš atbildēja - jā. Šajā gadījumā viņš balstās uz līdzību par viesiem lūgtajiem un izredzētajiem, kur kungs pavēl vergam visus ceļā satiktos pārliecināt, lai tie atnāktu, bet Augustīns šo vietu apzināti tulko nevis "pārliecināt atnākt", bet gan "piespiest ienākt" (compellere intrare). Tieši šī izteiksme tādā formā valdīja viduslaiku katolicismā un kļuva par inkvizīcijas morālu balstu, par sākotnējo motīvu.

Laterānas koncils 1179. g. izsludina, ka neiecietība pret atšķirīgu viedokli ir vajadzīga Baznīcas pastāvēšanai. Viens no argumentiem bija, ka soda bardzība mudinās ķecerus pievērsties Baznīcai, jo citādi viņi neizzinās patiesību. Sadedzināšanu sārtā skaidroja, atsaucoties ne tikai uz Veco Derību un romiešu likumiem, bet arī uz Jāņa evaņģēliju, "Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg" (15/6). Pāvesta Lūcija III bulla, kas paredz ķeceru nodošanu laicīgās tiesas rokās, dod atsauci tieši uz šo tekstu Jāņa evaņģēlijā. Turpat tiek norādīts, ka ķeceris, kurš nav nožēlojis savu vainu, jāsadedzina dzīvs (puniantur ad ignem) tautas klātbūtnē. Tie ir Veronas koncila lēmumi no1184. gada. Pateicoties baznīcai, šīs idejas ieviesās Eiropas valstu likumdošanā. 1244.g. Narbonnas koncils paziņo, ka, ja kāds no laicīgās varas tiesnešiem vilcinās ķecerības apspiešanu vai palaidīs garām izdevību notvert kādu ķeceri, vai nedosies palīgā tiem, kas notvēruši ķeceri, tiek uzskatīts pat ķeceru domubiedru un tiek sodīts tāpat kā ķeceri.
Inkvizīcijas pienākumos ietilpa prasīt, lai kanonisko likumdošanu ievērotu visas amatpersonas.
Teoloģijas un ortodoksālās kristīgās tradīcijas attīstība radīja tālejošas sekas. Tika paņemts no rakstiem: "Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt." (Mateja, 5/17). Tad sekoja veicamo pasākumu uzskaitījums: kā Jehova priecājās par savu ienaidnieku iznīcināšanu; kā Dievs sodīja Saulu par to, ka viņš iežēlojās par Agagu Amaliketieti; kā Dievs pavēlēja izkaut visus hanaāniešus bez izņēmuma (neraugoties uz dzimumu un vecumu); kā Dievs pavēlēja nogalināt 450 Bāla kalpotājus utt.

Turklāt tālaika teologi Dievišķo tiesu uzrādīja kā paraugu laicīgajai: ja taisnīgais un visvarenais Dievs nežēlīgi atriebjas saviem radījumiem, kas viņu apvainojuši, tad arī jebkura kristieša pienākums ir iet Viņa pēdās. Sv. Grigorijs Lielais paziņo, ka izredzēto laime paradīzes plašumos būtu nepilnīga, ja viņiem būtu liegta iespēja vērot mūžīgajā ugunī iemestos grēciniekus. Sv. Lombardijas Pēteris XII gs. detalizēti kavējas pie šādas laimes apraksta. To pašu raksta sv. Bonaventura, starp citu atzīmējot, ka ķeceru iznīcināšana ir pasākums, kas nevar neiepriecināt ticīgos.

Ieklausīsimies Akvīnas Tomā, kura autoritāte vēl šobaltdien balsta Romas Baznīcu: "Vēl pirms baznīcas ignorēšanas ķeceri deva zināmus solījumus attiecībā uz to, tādēļ nepieciešams viņus fiziski piespiest turēt solījumu. Ticības pieņemšana, protams, ir brīvas gribas akts, taču tās uzturēšana - nepieciešamība. Vai ir jāpiecieš ķeceri? Šim jautājumam ir divas puses - attiecībā uz pašiem ķeceriem un attiecībā uz Baznīcu. Atsevišķi ņemot, ķeceri grēko, tādēļ viņi ir pelnījuši ne tikai izslēgšanu no Baznīcas, bet arī iznīcināšanu. Sagraut ticību, ar ko dzīvo dvēseles, ir daudzkārt sliktāk nekā viltot monētas, kas palīdz uzturēt tikai fizisko dzīvību. Tādēļ attieksmei pret ķeceriem jābūt vēl stingrākai kā pret naudas viltotājiem vai citiem ļaundariem. Ķecerus nogalināt nav netaisnīgi. Kas attiecas uz Baznīcu, tad tā ir žēlsirdīga pret tiem, kas nomaldījušies un vēlas viņu pievēršanu; tādēļ tā soda tikai pēc pirmās vai otrās pārliecināšanas, saskaņā ar apustuļa mācību. Ja arī pēc tam ķeceris pretojas, tad Baznīca, vairs necerot uz viņa atgriešanu, un rūpējoties par citu glābšanu, atstumj viņu no Baznīcas ar savu spriedumu un nodod laicīgās tiesas rokās nāves sprieduma izpildīšanai... un, ja tā būs, tad tas nav pret Kunga gribu".

Sākums rakstu sērijai par katarismu
_____

1 komentārs:

Sidraba teica...

Atsevišķu cilvēku nežēlībai un varaskārei nav robežu:... cik daudz posta, maldu un nelaimju tā ir nesusi... Māri, paldies par rakstu!