Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka
Agrīno kristiešu slepenie raksti
Analizējot baznīcas neatzītās kristiešu grāmatas, mēs pārliecināmies, ka vienotas un saskanīgas kristīgās mācības nekad nav bijis, ka kristieši nepārtraukti ir strīdējušies savā starpā gan par dogmatikas jautājumiem, gan ētiku, gan rituāliem, gan par atsevišķiem Jēzus "biogrāfijas faktiem". Rezumējot var izcelt vairākus kristiešiem svarīgākos jautājumus, kas raisījuši nopietnas domstarpības. Pirmkārt, tas attiecas uz jaunās mācības dibinātāja tēlu.
Vieni kristieši (visagrīnākie) viņu godināja kā pravieti, citi - kā dievcilvēku, trešie uzskatīja viņu kā mūžīgi eksistējošu logosu. Ievērojamas atšķirības ir arī jautājumā par dieva valstību. Pirmie kristieši uzskatīja, ka otrā atnākšana ir tuvu; kad tā notiks, uz zemes iestāsies taisnība. Agrīnākajā no Jaunās Derības evanģēlijiem - Marka evanģēlijā - uzskats par augļu saņemšanu šajā dzīvē vēl ir saglabājies. Pēc tam "dieva valsts" tiek nomainīta pret "debesu valstību" (Mateja), parādās pirmie viņpasaules elles un paradīzes apraksti (Pētera Apokalipse). Gnostiķi iet vēl tālāk: viņi atmaksas ideju atmet pavisam. Dieva valstība viņiem ir "ārpus un iekšpus" cilvēka, bet vienīgā iespējamā glābšanās ir indivīda savienošanās ar šo garīgo valstību. Līdzīgas gnostiskas idejas ir radušas savu vietu arī Jaunajā Derībā. Jāņa ev. ir slavenā frāze: "Mana valstība nav no šīs pasaules" (18:36).
Arī ētikas jautājumus un attiecības ar apkārtējo pasauli I-IV gs. kristieši risināja dažādi. Šeit atšķirību diapazons bija ļoti plašs - no galēja askētisma (montānisti, Marciona piekritēji u.c.) līdz morālai izlaidībai dažu gnostisku mācību sekotāju vidū. Daļu kristīgās ētikas veidoja attieksme pret bagātību un nabadzību. Ebreju evanģēlijā, 12 apustuļu mācībā, arī agrīnākajos Toma evanģēlija izteikumos izteiktā noliedzošā attieksme pret bagātību laika gaitā tiek aizvietota ar labdarības nepieciešamību, ar savstarpējo vajadzību pēc bagātajiem un nabagajiem (skaidri izteikts Germas "Ganā"), bet vēlāko baznīcas autoru darbos (piem., Irinejs) jau redzama tieša bagātības esamības attaisnošana.
Jaunās Derības rakstos attieksme pret bagātību ir atšķirīga, bet būtiskākais tajos ir, ka bagātie-nabagie ir tikai viena no kristiešu apkārtējās pasaules antitēzēm; kā citas jāmin laimīgs-nelaimīgs, vesels-kroplis un tml. Jaunās Derības autori sociālo aspektu neizvirza: ubagi un slimie viņiem ir vienādi. Gnostiķi nabadzību un bagātību rādīja kā daļu no pasaules vispārīgā sadalījuma pretpolos, kas sevī ietvēra arī dalījumu sievišķajā-vīrišķajā un kreisajā-labajā. Reālās sociālās pretrunas gnostiķi tēloja caur sava attālinātā skatījuma prizmu, domājot, ka kosmosa un cilvēka esamība ir ārpus laika.
Šie ir tikai būtiskākie jautājumi, par kuriem dažādo kristiešu grupu uzskati dalījās. Lai gūtu pareizu priekšstatu par agrīno kristietību, ir nepieciešams zināt, ka, lai arī starp jaunās reliģijas dažādajiem strāvojumiem notika nepārtraukta cīņa, noteiktu atšķirību viņu starpā nebija. Šie virzieni iespaidoja viens otru un savstarpēji saskārās. Kristiešiem bija iespēja lasīt citās kopienās radītos tekstus. Šāds stāvoklis ilga līdz pat laikam, kad uzvarējusī ortodoksālā baznīca izveidoja "noraidīto" grāmatu sarakstu. Tieši tādēļ Jaunās Derības tekstos redzam gan jūdu-kristiešu, gan gnostiķu ietekmes pēdas. II-III gadsimtā kristietības aizstāvji, ideologi un teologi visu šo literatūru izmantoja savos darbos; viņi ne tikai apstrīdēja to, bet arī atsaucās uz tās autoritāti. Justīns, ko baznīca pieskaitīja svētajiem, atsaucās uz Pētera stāstu par Jēzus tiesāšanu un sodīšanu.
Apokrifiskie raksti ietver kristīgo tradīciju, kas pirmajos trīs savas pastāvēšanas gadsimtos turpināja attīstīties un mainīties. Šī tradīcija atainoja to sabiedrības slāņu uzskatus, intereses un ilgas, kuros kristīgā mācība izplatījās. Tā iesūca sevī dažbrīd pat pretrunīgas tendences un idejas: jūdu mesiānismu, austrumu (jo īpaši ēģiptiešu) kultus, grieķu-romiešu ideālistisko filosofiju. Kristietību radīja cilvēki, kas tiecās atrast iluzoru izeju no strupceļa, kurā bija nonākusi tā laika antīkā ideoloģija un sabiedrība. Agrīnās kristietības dažādo strāvojumu lielais skaits un strīdu asums liecina par to, ka neviens no šiem virzieniem nespēja apmierināt Romas impērijas iedzīvotāju visas garīgās vajadzības. Ortodoksālā baznīca uzvarēja tādēļ, ka tā spēja pielāgoties reālajai dzīvei, pieņemt esošo kārtību (un pat attaisnot to) un galarezultātā iegūt valsts varas atbalstu. Taču šī uzvara nebija pilnīga: visus turpmākos viduslaikus dažādās reliģiozās kustībās, ko baznīca sauca par ķecerīgām, attīstījās idejas, ko atsevišķas kristiešu grupas izteica jau II-III gadsimtā.
To rakstu pētīšana, ko baznīca dēvē par slepeniem un viltotiem, bet ko patiesībā mūsu ēras sākumā godāja liels skaits kristiešu, ļauj gūt priekšstatu par patieso agrīnās kristietības vēsturi - tas ļauj saprast, kā radās "svētās" grāmatas.
28 aprīlis, 2008
Romas perioda Palestīna
Sociālās un reliģiskās kustības Romas perioda Palestīnā
Ņina Piguļevska
Izraēlas senā reliģija izgājusi dažādas attīstības stadijas, bet visā evolūcijas procesā saglabājusi uzticību vienam principam - likumam. Kristīgā kopiena, kas dzima jūdaisma dzīlēs, apjauta sevi kā jaunu parādību tikai pēc tam, kad principiāli tika uzdots jautājums par tās attieksmi pret likumu. Tarsas Pāvila sprediķi uzvarēja apgraizīšanu, un līdz ar to arī citi Mozus likuma nosacījumi kristiešiem kļuva neobligāti.
Jūdu izglītotajās aprindās dominēja divas tendences - fariseji un saduķieši. Pirmie bija partija, kas bija saistīta ar plašākām tautas masām - dažādos tautas slāņos tikumīgu fariseju uzskatīja par savu ideālu. Hellenizētie saduķieši bija ietekmīgi augstākajās aprindās, bet sveši vienkāršajā tautā.
Fariseju - rabīnu vidē radās visa tā laika literatūra. Šos rakstītos pieminekļus var iedalīt divās grupās: t.s. Vecās Derības apokrifi un rabīniskā literatūra (Talmuds). Viens no otra tie atšķiras ar tematiku un interesēm - apokrifos tas balstās eshatoloģijā, bet Mišnā pamats ir likums. Gan Zālamana psalmi, gan Apustuļu darbi norāda, ka fariseju likuma sludināšana sadzīvoja ar ticību augšāmcelšanai un Mesijas atnākšanai. Izraēlas senā pravietiskā tradīcija radīja divus virzienus: izglītošanās funkciju pieņēma mācītie vīri, skolotāji, bet "pravietojumi" kļuva par apokaliptiķu jomu.
Apokrifos izpaudās jūdaisma vēlīnā interese par nākamās dzīves jautājumiem. Viņi runā pravietiskā, brīžiem neskaidrā valodā par "mūžības noslēpumiem", par mirušo augšāmcelšanos, par dieva tiesu un par gaidāmo Mesiju. Mišna savu nozīmi saskata citur - likuma iedibināšanā, iemācīšanā, izskaidrošanā, kā arī tā dažādu kāzusu izpildē. Taču arī Mišnā nav šaubu par ticību nākamajai dzīvei, un arī apokrifos uzticība likumam un tā stingra izpilde ir pamatnostādne. Apokaliptiskās un likumu zinātāju literārās intereses tautas apziņā radīja atšķirīgu vērtējumu.
Apokaliptika ar savām saknēm iesniedzas tautas masu reliģiskās apziņas dzīlēs. Šajā ziņā jūdu sabiedrības izglītotā daļa (piem. fariseji) bija līdzīgās domās ar tautu. Citādi tas bija jautājumā par attieksmi pret likumu. Visa jūdaisma literatūra šai ziņā ir vienota un stingri uzticīga likumam, arī apokaliptiskie darbi. Apokrifos tiek uzsvērts to cilvēku tikums, kas stingri ievēro likumu un glabā kaut vismazāko senču novēlējumu; tādējādi tiek apstiprināta Izraēlas nozīme un īpašās tiesības uz glābšanos.
Likuma pildīšana, ko vēl smagāku padarīja senču novēlējumi, prasīja uzmanību un spēku, kam darba cilvēks ikdienā nebija gatavs. Precīza, sīkumaina reglamentācija viņu spieda kā slogs. Uz likuma kalpu attieksmi vienkāršā tauta bija gatava atbildēt ar naidu. Daļā tautas tikumīgs farisejs varēja būt ideāls. Taču cilvēki, kas bija satraukti no apokaliptiskajiem un eshatoloģiskajiem sapņiem, dzīvoja neskaidrās notikumu jausmās, debesu zīmju vērošanā un Mesijas gaidās. Palielinājās bezdibenis starp tikumīgo likuma zinātāju un grēcīgo cilvēku, ideāls kļuva arvien nesasniedzamāks. Tā dēļ cilvēkā sāka dzimt šausmas un jaunu ceļu meklējumi.
Rabīniskajās aprindās saglabājās vecais pamats, bet Debesu Valstībai bija jāveidojas uz jaunā rauga. Jānis Kristītājs, Jēzus un apustuļi ir tautas masu skolotāji. Viņi no tām ir nākuši, bija tām tuvi un centās parādīt patiesību, ko bija sev atklājuši. Tauta, kas bija nolādēta par likuma nepildīšanu, un muitnieki (nolādēti par savu grēcīgo dzīvi), apvienojās patiesības meklējumos.
Ņina Piguļevska
Izraēlas senā reliģija izgājusi dažādas attīstības stadijas, bet visā evolūcijas procesā saglabājusi uzticību vienam principam - likumam. Kristīgā kopiena, kas dzima jūdaisma dzīlēs, apjauta sevi kā jaunu parādību tikai pēc tam, kad principiāli tika uzdots jautājums par tās attieksmi pret likumu. Tarsas Pāvila sprediķi uzvarēja apgraizīšanu, un līdz ar to arī citi Mozus likuma nosacījumi kristiešiem kļuva neobligāti.
Jūdu izglītotajās aprindās dominēja divas tendences - fariseji un saduķieši. Pirmie bija partija, kas bija saistīta ar plašākām tautas masām - dažādos tautas slāņos tikumīgu fariseju uzskatīja par savu ideālu. Hellenizētie saduķieši bija ietekmīgi augstākajās aprindās, bet sveši vienkāršajā tautā.
Fariseju - rabīnu vidē radās visa tā laika literatūra. Šos rakstītos pieminekļus var iedalīt divās grupās: t.s. Vecās Derības apokrifi un rabīniskā literatūra (Talmuds). Viens no otra tie atšķiras ar tematiku un interesēm - apokrifos tas balstās eshatoloģijā, bet Mišnā pamats ir likums. Gan Zālamana psalmi, gan Apustuļu darbi norāda, ka fariseju likuma sludināšana sadzīvoja ar ticību augšāmcelšanai un Mesijas atnākšanai. Izraēlas senā pravietiskā tradīcija radīja divus virzienus: izglītošanās funkciju pieņēma mācītie vīri, skolotāji, bet "pravietojumi" kļuva par apokaliptiķu jomu.
Apokrifos izpaudās jūdaisma vēlīnā interese par nākamās dzīves jautājumiem. Viņi runā pravietiskā, brīžiem neskaidrā valodā par "mūžības noslēpumiem", par mirušo augšāmcelšanos, par dieva tiesu un par gaidāmo Mesiju. Mišna savu nozīmi saskata citur - likuma iedibināšanā, iemācīšanā, izskaidrošanā, kā arī tā dažādu kāzusu izpildē. Taču arī Mišnā nav šaubu par ticību nākamajai dzīvei, un arī apokrifos uzticība likumam un tā stingra izpilde ir pamatnostādne. Apokaliptiskās un likumu zinātāju literārās intereses tautas apziņā radīja atšķirīgu vērtējumu.
Apokaliptika ar savām saknēm iesniedzas tautas masu reliģiskās apziņas dzīlēs. Šajā ziņā jūdu sabiedrības izglītotā daļa (piem. fariseji) bija līdzīgās domās ar tautu. Citādi tas bija jautājumā par attieksmi pret likumu. Visa jūdaisma literatūra šai ziņā ir vienota un stingri uzticīga likumam, arī apokaliptiskie darbi. Apokrifos tiek uzsvērts to cilvēku tikums, kas stingri ievēro likumu un glabā kaut vismazāko senču novēlējumu; tādējādi tiek apstiprināta Izraēlas nozīme un īpašās tiesības uz glābšanos.
Likuma pildīšana, ko vēl smagāku padarīja senču novēlējumi, prasīja uzmanību un spēku, kam darba cilvēks ikdienā nebija gatavs. Precīza, sīkumaina reglamentācija viņu spieda kā slogs. Uz likuma kalpu attieksmi vienkāršā tauta bija gatava atbildēt ar naidu. Daļā tautas tikumīgs farisejs varēja būt ideāls. Taču cilvēki, kas bija satraukti no apokaliptiskajiem un eshatoloģiskajiem sapņiem, dzīvoja neskaidrās notikumu jausmās, debesu zīmju vērošanā un Mesijas gaidās. Palielinājās bezdibenis starp tikumīgo likuma zinātāju un grēcīgo cilvēku, ideāls kļuva arvien nesasniedzamāks. Tā dēļ cilvēkā sāka dzimt šausmas un jaunu ceļu meklējumi.
Rabīniskajās aprindās saglabājās vecais pamats, bet Debesu Valstībai bija jāveidojas uz jaunā rauga. Jānis Kristītājs, Jēzus un apustuļi ir tautas masu skolotāji. Viņi no tām ir nākuši, bija tām tuvi un centās parādīt patiesību, ko bija sev atklājuši. Tauta, kas bija nolādēta par likuma nepildīšanu, un muitnieki (nolādēti par savu grēcīgo dzīvi), apvienojās patiesības meklējumos.
Ticības meklējumi Romas impērijā
Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka
Ticības meklējumi
Jau Augusta laikā sāka veidoties imperatora kults. Viņa pēcteči noteica par obligātu imperatora statujas pielūgšanu, viņu dzimšanas dienas bija oficiālas svinamās dienas, tika sarīkotas īpašas spēles. Populārākie tautas svētki provincēs, kas bija veltīti vietējiem dieviem, tapa par imperatora godināšanu - tās tas notika arī ar grieķu dieva Dionīsa godināšanu. Visiem, kas gribēja pielūgt vietējo dievu, bija jākļūst par imperatora pielūdzējiem. Pilsētu oficiālajos lēmumos imperators tika saukts par glābēju - par pasaules glābēju, par visas cilvēces glābēju, par pasaules valdnieku. Šiem apzīmējumiem bija jārada iespaids par imperatora varas visuresamību. Sākotnēji par dieviem nosauca mirušos imperatorus, bet pamazām dievināt sāka arī pie varas esošos imperatorus (ne tikai viņu sargājošos ģēnijus, kā agrāk).
Iesākumā šis kults balstījās tautas senajās reliģiozajās tradīcijās, kur tika izmantotas tautas cerības uz pārdabiska glābēja izpaušanos. Vēlāk kults kļuva formāls - izstrādāja stingri noteiktas formulas, ar kurām vērsās pie imperatoriem: "Ak, visdievišķākais no visiem, kas kādreiz bijuši imperatori...". "Jūsu dievišķā un nepārsētā augstība...". Katru nākamo uzrunāja tāpat kā iepriekšējo "Ak, visdievišķākais no visiem...".
Imperatoru pielūgšanai Romas impērijā bija politisks raksturs. Kulta ievērošana bija labs veids kā pārbaudīt padoto lojalitāti. Būtiski bija nevis, kam patiesībā tic konkrētais cilvēks, bet gan, vai viņš veic noteiktas darbības, kas izsaka cieņu imperatoram. Viņi varbūt masās tika uzskatīti par dieviem, bet kā par svešiem dieviem, kas ir tāli un naidīgi vienkāršajam cilvēkam. Tomēr jāsaka, ka dzīvu valdnieku dievišķošana zināmā mērā veicināja ticējumu izplatīšanos, ka iespējama tāda cilvēka parādīšanās, kam piemīt dievišķs spēks un kurš ar šo spēku palīdzību pieveiks ļaunumu un vardarbību.
Zemāko kārtu cilvēki veidoja kolēģijas jeb mazo ļaužu apvienības. Tām bieži vien bija nelielas telpas - svētnīcas, kur rīkoja kopīgus mielastus. Tādās kolēģijās ietilpa brīvie nabagi, brīvlaistie, dažkārt arī vergi. Kopā ar obligāto imperatora dievību viņi pielūdza savus dievus, kas dažkārt atšķīrās no pilsētu oficiālajiem dieviem. Pastāvēja dabas spēku pārstāvju - Hērakla, Priapa, Silvāna pielūdzēju grupas. Pat grieķu un romiešu vidū attīstījās dažādu austrumu dievību kulti. Saskaņā ar senajiem mītiem, grieķu un romiešu dievības nebija ne visvareni, ne žēlsirdīgi; tiem nebija nekādas daļas gar cilvēciskajām vājībām un nelaimēm. Sabiedrības zemākie slāņi meklēja dievus-pestītājus, kas varētu viņus glābt no šīszemes grūtumiem un palīdzētu iegūt mūžīgo svētlaimi un nemirstību.
Glābēju iezīmes ieguva pirmkārt senie mirstošie un atdzimstošie augu valsts dievi - ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss (kura tēls šai laikā bija ievērojami transformējies), arī irāņu saules dievs Mitra. Bieži vien šo dievību pielūgšana bija jāveic slepeni, jo to bija juridiski grūti savienot ar obligāto imperatora godināšanu. Viņi pie tam ticēja, ka veicot slepenos rituālus jeb mistērijas, kuru laikā izspēlēja dieva miršanas un dzimšanas ainas, paši kļūst piederīgi dievam un iegūst nemirstību. Ne visi varēja iekļūt šajās apvienībās un ņemt dalību mistērijās. Lai kļūtu par izredzēto, vajadzēja iziet dažādus pārbaudījumus. Varas iestādes uz visa veida kolēģijām skatījās ar aizdomām un dibināšana bija grūts pasākums. Aizliedzot kādā Mazāzijas pilsētā dibināt ugunsdzēsēju kolēģiju, imperators Trajāns rakstīja: "Lai kāds būtu nosaukums un iemesls... tie, kas tādā savienībā iekļausies... drīzumā pārvērtīsies slepenā biedrībā".
Šādas divkosības apstākļos, kad sludinātais pastāvīgi bija pretrunā realitātei, mainījās arī morāles normas. Plauka ziņošana, kukuļņemšana, pielīšana imperatoram un nežēlība pret padotajiem. Tādi cilvēki pie izdevības teica runas par pilsonisku varonību, par nepieciešamību kalpot republikai, bet ne viņi paši, ne arī vairums apkārtējo šādus vārdus neņēma nopietni. Zemākie slāņi sāka izrādīt neticību arī pret tradicionālo morāli, ko varasvīri atklāti pārkāpa. Arvien vairāk radās cilvēku, kas nevēlējās pielāgoties apkārtējai realitātei. Nespēdami atbrīvoties no saviem kungiem, vergi sāka izrādīt atklātu nepakļaušanos un nicinājumu. Pati dzīve tiem bija ļaunums - ļoti bieži kļuva pašnāvību gadījumi. Par to vēsta arī I gs. filosofs Seneka: "daudzi vergi metas no jumtiem vai caurdur sevi ar dzelzi". Verdzenes nogalināja savus jaundzimušos mazuļus.
Pa impērijas pilsētām klaiņoja ubagojoši filosofi - ciniķi. Viņi par neprātīgiem dēvēja tos, kuri runā par valsts labumu, slavināja galēju nabadzību, noliedza verdzību un tradicionālo reliģiju. Perigrīns, viens no tādiem filosofiem, beidza dzīvi pašnāvībā, metoties ugunī. Pirms nāves viņš paziņo, ka dara to citu dēļ - lai viņi iemācās nicināt nāvi un vīrišķīgi pārcieš nelaimes. Lukiāns par Peregrīnu smejas, taču atzīmē, ka šī nāve radījusi iespaidu uz apkārtējiem.
Filosofi - stoiķi. Saskaņā ar šo mācību visi cilvēki likteņa priekšā ir vienādi. Gudrajam ir jātiecas uz atbrīvošanos no kaislībām. Arī vergam varbūt brīva dvēsele; viskainpilnākā verdzība ir brīvprātīgā verdzība (šis ir iekāres vergs, tas - savtīga skopuma vergs, bet tas - godkāres...). I gs. p.m.ē Filadelfos Mazāzijā (kur vēlāk radās viena no pirmajām kristiešu kopienām) tika radīta savdabīga reliģiska apvienība. Tās dibinātājs Dionīsijs, pavēstīja, ka saņēmis norādījumus no paša Zeva. Apvienībā pieņēma visus, arī sievietes un vergus. Galvenie nosacījumi bija morālas dabas - biedriem bija jāzvēr būt godīgiem pret citiem, nelietot burvestības, nedz pašiem, nedz citiem palīdzēt lietot pretapaugļošanās līdzekļus, nepamest apvienību. Par pārkāpumiem tika paredzēti dažādi sodi. Par priekšzīmību tika apsolīti labumi, ko dievi "dāvā saviem iemīļotajiem cilvēkiem". Apvienības centrs bija lūgšanu nams jeb svētnīca, ko uzraudzīja īpaši izraudzīta persona. Apvienības noteikumi tika iekalti akmenī pilsētas centrā - katrs ar tiem varēja iepazīties. Tas ataino jaunas ticības un morāles normu meklējumus, kas raksturīgi šim impērijas periodam. Maģijas aizliegums norāda uz mēģinājumu mazināt māņticības iespaidu uz cilvēku uzvedību un tikumības principiem. Taču šī kustība neguva plašu izplatību, jo tā nepiedāvāja glābšanu un palīdzību, ko tik ļoti gaidīja visapkārt.
Romas impērijā sabiedrības zemākajos slāņos valdīja bezcerība un pesimisms. Šiem cilvēkiem bija nepieciešams redzēt kaut kādu izeju vai cerību. Šāda izeja tika rasta reliģijā. Pilnīgi dabiski, ka pirmo kristiešu sludinātāju stāsti un pravietojumi Romas impērijas ciemos rada dzirdīgas ausis. Palestīnā Jēzus sekotāju sekta nebija īpaši populāra; I sacelšanās laikā jūdu-kristieši ebionīti un nazarēņi pārcēlās aiz Jordānas. Lukiāns stāstā par Pelegrīnu min, ka arī II gs. Palestīnā dzīvoja kristieši. Taču plašu izplatību kristietisms tur nepiedzīvoja, jo pārāk stiprs tur bija ortodoksālais jūdaisms un daudz savstarpēji konkurējošu reliģisku sektu un grupu.
Pēc pirmās jūdu sacelšanās, un jo īpaši pēc otrās 132.-135. gadā, kad tika iznīcināti apmēram 600 000 cilvēku, bet Jeruzalames vietā izveidoja Romas koloniju, ir grūti Palestīnā iztēloties kristiešu skaita pieauguma iespējas. Varēja būt saglabājušās tikai tādas grupas, kas nepiedalījās pretošanās cīņās. Būtībā kristietības ideoloģijas veidošanās notika ārpus Palestīnas. Pirmo Kristus sekotāju sprediķi lielāko atsaucību guva starp jūdiem, kas dzīvoja dažādās austrumu provincēs. Jūdi tur parasti veidoja radniecīgas kopienas ar iekšēju pašpārvaldi, allaž palikdami pasveši vietējiem iedzīvotājiem; viņiem nebija arī visas pilsoņu tiesības. Šī atšķirtība noveda pie tā, ka viņi turpināja interesēties par notiekošo Palestīnā un arī gaidīja Mesiju. Tomēr neizbēgamie ekonomiskie un kultūras kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem radīja savu iespaidu. Pastāvīgi klausoties par mirstošajiem un atkal atdzimušajiem dieviem-glābējiem, viņiem daudz vieglāk bija noticēt, ka krustā sistais pravietis ir augšāmcēlies.
Zināms, ka Kumranas sektanti arī ņēma dalību jūdu karā; vietās, kur bija viņu apmetnes, arheologi atraduši karadarbības pēdas. Josifs Flāvijs raksta, ka esēņi bijuši ļoti varonīgi; romieši ne ar kādām spīdzināšanām nav spējuši viņus piespiest atteikties no savas mācības. Romiešu uzbrukuma laikā esēņi paslēpa savus tekstus un dzīvi palikušie emigrēja. Iespējams, ka viņi apvienojās ar pirmajiem kristiešiem un notika savstarpēja ietekmēšanās. Ar laiku sāka pieaugt jaunās mācības piekritēju loks un parādījās arī atšķirības sludinātajā mācībā.
Saskaņā ar agrīnākajiem Jaunās Derības sacerējumiem, I gs. beigās kristiešu grupas bija Mazāzijā. Apustuļu darbos teikts, piemēram, ka nosaukums "kristieši" (kristieši - Kristus sekotāji, Kristus - burtisks tulkojums ebreju vārdam "mašiah" - svaidītais, grieķu "messias", no kā radies vārds "Mesija") vispirms parādījies sīriešu pilsētā Antiohijā. Iespējams, arī Ēģiptē kristieši parādījās agri - atrastie papirusa teksti attiecināmi uz II gs. sākumu.
Visur, kur sludināja kristieši, viņi ilgu laiku palika maza izolēta grupa, jo pat vienkāršā tauta viņus neieredzēja, jo kristieši ignorēja ierastās uzvedības normas; viņi savā vidū uzņēma ubagus, slimos, kropļus, likuma pārkāpējus un citus sabiedrības atstumtos. Tā kā kristieši noraidīja pastāvošo sociālo nevienlīdzību un sabiedrības ideālus (gan tiekšanos pēc īpašuma un tradicionālās tautas sapulces, gan senos dievu kultus), viņus ar aizdomām uztvēra arī varas pārstāvji.
Antīkajā pasaules uzskatā fiziskās pilnības cienīšanai bija liela loma. Klasiskajās Grieķijas pilsētvalstīs pilsoņa ideāls bija harmoniski attīstīts, "brīnišķīgs un cēls" cilvēks ar stipru prātu un ķermeni. Lai arī impērijas apstākļos polises sen bija zaudējušas neatkarību, un vairs nebija vajadzības pēc vareniem, veikliem un savai pilsētai uzticamiem pilsoņiem, kas spētu aizsargāt no ārēja ienaidnieka, šis ideāls turpināja dzīvot. Atspoguļojot tradicionālo antīko attieksmi pret fizisko skaistumu, kristietības kritiķis Celzs rakstīja, ka: "ja dieva gars patiešām iemiesotos cilvēkā, viņš izvēlētos diženu, skaistu, stipru cilvēku, kam piemīt runas dāvanas. Viens no argumentiem, ko izvirzīja Celzs pret Jēzus dievišķumu bija, ka, pēc nostāstiem Jēzus esot bijis neglīts un maza auguma.
Klibie, aklie, fiziski kroplie tika nicināti ne tikai grieķu pasaulē; kumranīti arī viņus uzskatīja par "netīriem". Antīko sabiedrisko attiecību sistēmā zemāks sabiedriskais statuss bija arī sievietēm. Lai arī impērijas pirmajos gadsimtos sievietes iestājās dažādās religiskās savienībās un bija pat atsevišķi gadījumi, kad viņas kļuva par pusoficiālu sabiedrisku organizāciju loceklēm (piem., vecajo savienībā), nekādos pārvaldes orgānos viņas nepiedalījās. Viņas bija atstumtas arī no dažām svinēšanām. Piemēram, viņas nedrīkstēja piedalīties kā skatītājas Olimpiskajās spēlēs. Ļoti grūti klājās sievietēm bez radu saitēm. Tas redzams slavenajā epizodē no Jāņa evanģēlija, kur pūlis ar akmeņiem grasās apmētāt paklīdušo sievieti. Bet Lk stāstīts, kā staigule apmazgā Jēzus kājas ar mirrēm, bet apkārtējie krīt sašutumā, ka viņš ļauj grēciniecei sev pieskarties. Šīs epizodes ilustrē apkārtnes un arī kristiešu attieksmi pret šādām sievietēm.
Savas kristīgās ticības un morāles kodeksa krasa pretnostatīšana visām uzvedības normām, centieniem un ideāliem, kas bija tradīcijām svētīti un šķita saprātīgi, bremzēja jaunpienācēju pieplūdumu. Pirmie kritiķi bija sašutuši tieši par kristiešu "nesaprātīgumu". Celzs rakstīja, ka kristieši nekad nepievienojas saprātīgu cilvēku sapulcēm un neuzdrošinās starp viņiem atklāt savus uzskatus. Viņš precīzi uztvēra atšķirību starp seno dievību pielūdzēju savienībām un kristietību. Pirmie vēršas pie tiem, kam "tīras rokas un runa saprātīga", vai "kuru dvēsele brīva no ļaunuma, kurš nodzīvojis labi un taisnīgi". Kristieši pēc Celza teiktā rīkojas citādi: "kurš grēcīgs, viņi saka, kurš nesaprātīgs, kurš neattīstīts; vienkārši runājot - kurš nelietis, to sagaida debesu valstība". Kristīgajai reliģijai nācās veikt sarežģītu pielāgošanās ceļu apkārtējai sabiedrībai. Savukārt sabiedrībai bija jāpiedzīvo antīkās pasaules kārtības krahs, lai šī reliģija kļūtu valdoša un valstiska.
Zemāko slāņu organizācijas sauca par kolēģijā (tās jau apskatījām). Pastāvēja arī ticīgo jūdu sapulces - sinagogas (grieķiski tas nozīmē "sapulce", "sanākšana"). Pagāniem tās bija "fias", "koinon". Kristieši arī izmantoja līdzīgas apvienību formas, ko sauca par eklēzijām. Vēlāk šis vārds sāka nozīmēt Baznīcu. Burtiski eklēzija jeb eklēze nozīmē "sapulce"; grieķu pilsētās tā sauca tautas sapulci - vienu no pašpārvaldes galvenajiem orgāniem. Tas bija nevis reliģiozs, bet gan politisks termins. Tas, ka kristieši grieķiski runājošajā vidē savu kopienu nodēvēja tieši par sapulci, bija viņu iekšējā pretnostatījuma izpaudums. Savu ticīgo eklēzi viņi pretnostatīja pasaulīgajai eklēzei; dieva pilsētu (polisi) pret pasaulīgo.
Visi, kuri vēlējās, varēja iestāties kristīgajā kopienā, bet savus dievkalpojumus viņi neveica publiski. Viņi sevi iekšēji nodalīja no pārējās pasaules, te arī slēpjas viņu mācības noslēpumainība. Tas uztrauca pastāvošo varu un tālaika izglītoto pilsoņu sašutumu. Tas parasti kalpoja par apsūdzību iemeslu. Vēl III gs. sākumā, kad kristietība jau bija visai izplatīta, kāds kritiķis (pēc Feliksa Minucija) esot sašutumā teicis: "Patiesi, kādēļ viņi visādi cenšas slēpt no citiem to, ko viņi godā, ja visi slavējamie darbi parasti tiek veikti atklāti, bet tikai noziedzīgie darbi tiek slēpti?"
Pirmo kristiešu kopienu iekšienē noritēja nepārtraukta cīņa par uzvedības jautājumiem un attiecībām ar apkārtējo pasauli. Jāņa Apokalipsē minēti pravieši Valaāms un Valaks, kuri ieveda kārdinājumā "Izraēļa dēlus" Pergamā, atļaujot ēst upurgaļu un gadījuma dzimumsakarus. To pašu izdarīja praviete Izabela Tiatīrā. No pirmā acu uzmetiena nav īsti skaidrs, kādēļ tik liela loma piešķirta pagāniskajam upurim. Taču atsacīšanās ēst upuri bija ne tikai nicinājums pret pagāniskajiem rituāliem, bet daudz būtiskāka attiecību problēma ar apkārtējo sabiedrību. Sabiedrisko svinību laikā dievībām upurēja dzīvniekus, bet pēc tam tika rīkotas kopīgas maltītes, kuru laikā upurdzīvnieku gaļa tika apēsta. Šajās maltītēs dalību ņēma visdažādāko slāņu cilvēki. No romiešu laika uzrakstiem ir zināms, ka dažos svētkos pie maltītes tika pielaisti pat vietējās pilsētas nepilsoņi un vergi. Šīs svinības tika rīkotas, lai saliedētu pilsētas iedzīvotājus. Daudziem nabagiem tā bija vienīgā iespēja baudīt gaļu. Tai pat laikā šī maltīte nozīmēja iesaistīšanos pagānisko reliģiju rituālajās darbībās. Iespējams, Valaāms un Izabela atļāva ēst šo upurgaļu, paužot kopienas nabadzīgās daļas vēlmi. Kritizētā "izlaidība", iespējams bija saistīta ar to, ka daudziem kopienas biedriem (konkrēti - klaiņojošiem ubagiem un vergiem), nebija ģimeņu. Jāņa Apokalipses autoram šie abi fakti ir pilnīgi nepieņemami.
Pāvila vēstulēs šis jautājums atrisināts citādi. Ja kāds ierodas ciemos pie pagāna, kam cienastā ir gaļa, tad viņš to drīkst ēst. Taču, ja saimnieks pasaka tieši, ka tiek ēsta upurgaļa, tad no tās ir jāatsakās. Un nevis tādēļ, lai sevi neaptraipītu, bet gan tādēļ, lai nekārdinātu citus, "ne jūdus, ne hellēņus, ne dieva baznīcu" (Korintiešiem I, 10:32). Citiem vārdiem, svarīgi ir tikai nepiedalīties pagānu rituālajās darbībās, jo var tikt novērtēts kā atkrišana no kristietības. Šeit mēs redzam Pāvila vēlēšanos sakārtot attiecības ar apkārtējo pasauli. Piem., laulības jautājumā viņš uzstāja, ka kristietis drīkst būt laulāts ar pagānu. Kristietībai pievērsās arī citu tautību pārstāvji, un Pāvils uzstājās par jūdu parašu izskaušanu, uzsverot sprediķa nepieciešamību starp pagāniem. Vēstījumos, kas it kā pieder Pāvilam, minēti visai daudz kristiešu vārdi, kam ir grieķu cilme; ir vergu vārdi, ir brīvlaisto vārdi. Interesanti, ka parādās arī iesauka "filologs". (Romiešiem, 16:15). Tādus parasti deva vergu izcelsmes inteliģentiem. Taču vēstules reti nāca no jūdu kristiešu vidus. Acīmredzot Romā un citās pilsētās par kristiešiem kļuva svešinieki, pārceļotāji, kas nebija tieši saistīti ar romiešu tradīcijām un parašām. Uz to norāda tikai dažu romiešu vārdi vēstulē romiešiem.
Zinātniskajā literatūrā nostiprinājies uzskats, kristiešu vidū bija pārsvarā pilsētnieki. Taču nedrīkst aizmirst, senatnē, pieminot Smirnu, Efesu vai Antiohiju, tika domāta pilsēta ar lauku teritoriju. Tādēļ Efesas eklēze vai tesaloniķieši ietver sevī arī lauciniekus - kalpus, mazos nomniekus un zemkopjus. Plīnijs Jaunākais II gs. sāk. rakstīja Trajānam par kristiešiem, ka: "Šīs māņticības sērga ir izplatījusies ne tikai pilsētās, bet arī ciemos un muižās...". No šī ziņojuma nevar spriest par kristietības izplatības patiesajiem izmēriem, bet vienīgi par kristiešu klātbūtni arī laukos.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem agrīnās kristietības pētniekiem ir - vai kristiešiem bija kopīpašums. Ieskats par tādu kopību rodas no divām vietām Apustuļu Darbos, kur aprakstīta kristiešu kopiena Jeruzalemē uzreiz pēc Jēzus krustā sišanas. Vienā vietā rakstīts: "Visi ticīgie bija kopā un viss viņiem bija kopīgs..." (2:44). Citā fragmentā norādīts, ka cilvēki, kam kaut kas piederēja, pirms stāšanās kopienā, visu pārdeva un iegūto naudu nodeva kopīgajā kasē. uzreiz pēc šiem apgalvojumiem seko Ananijas un Sapfīras stāsts, kuri noslēpa daļu naudas, ko bija saņēmuši par pārdoto īpašumu. Par naudas slēpšanu viņi tika sodīti uz nāvi.
Šo liecību patiesuma pakāpes noskaidrošanai jāzina, ka tās attiecas uz kopienu Jeruzalemē, ko, saskaņā ar tradīciju, dibināja Jēzus tuvākie mācekļi. Šai kopienai bija jākalpo kā paraugam visām pārējām kristiešu eklēzēm. Viss kopienas apraksts - tās daudzskaitlīgums, priesteru skaudība, brīnumi, ko veica apustuļi, - skaidri vērsta uz to, lai satriektu klausītāju un lasītāju uztveri; lai parādītu ideālu kopienu, kur nav trūkumcietēju, kur vismazākā blēdība tiek no paša dieva sodīta, kur visi labprātīgi nodod kopīgai lietošanai savu īpašumu. Starp citu, konkrētais ziedošanas piemērs Darbos minēts tikai vienreiz: Josija, kas saukts par Varnavu, pārdeva zemi un naudu atdeva apustuļiem (4:36-37.). Kad runa ir par reālām kopienām, tas piezīmes, kas izkaisītas vēstulēs, rada pavisam citu ainu. Vairums šo kopienu bija ļoti nabadzīgas. Pāvila vēstuļu autors, dodoties no kopienas un kopienu, raksta, ka, aizejot no Maķedonijas, neviena kopiena nesniedza viņam palīdzību "ziedojot un pieņemot"; savukārt, Filipu kristieši ziedojumus sūtījuši viņam pat uz citu pilsētu.
Pirmajā vēstulē korintiešiem ieteikts, lai pirms kopīgajām maltītēm katrs paēd savās mājās ("vai tad mums nav māju, kur paēst un padzert?"). No tā izriet, ka vēstījuma rakstīšanas laikā kristiešiem nav bijis kopīpašuma. Līdzekļi kopīgajām vajadzībām tiek saziedoti - katrs pirmajā nedēļas dienā atliek un paglabā tik, cik ļauj viņa iespējas..."(16:1-2.). Starp citu, tiek minēts, ka ziedojums tiks nogādāts Jeruzalemē. Acīmredzot, tie nedaudzie kristieši, kas dzīvoja tur pirms Jeruzalemes nopostīšanas, bija atkarīgi no citu kristiešu atbalsta. Jeruzalemes kopiena, tādējādi, nebija tik ziedoša, kā tas attēlots Apustuļu darbos.
Visādā ziņā raibais kristīgo kopienu sastāvs neļāva izveidot tik saliedētu organizāciju, kāda bija kumranītu kopiena. Dzīvodami dažādās vietās un kalpodami dažādiem kungiem, kristiešiem bija iespējams tikai retumis tikties, lai klausītos savos praviešos un baudīt kopīgas maltītes, ko noteica viņu neregulārās iemaksas - no katra pēc viņa iespējām. Iemaksas, visticamāk, veica visi - naudā, graudā, ar darbu (prasība strādāt vijas cauri visiem agrīno kristiešu darbiem).
Reliģiskā darbība pirmajās eklēzēs risinājās kopīgās sapulcēs, kas bieži notika naktīs, ārpus pilsētām, kapsētās, bet Romā - katakombās. Pirmie rituāli, par kuriem var runāt noteikti - bija kristietība un maizes un vīna baudīšana. Plīnijs Jaunākais raksta, ka kristieši parasti pulcējās pirms saullēkta, daudzināja Kristu, zvērot solījās atturēties no zagšanas, laupīšanām, izvirtības utml; pēc tam viņi izklīda un sapulcējās atkal kopīgai maltītei - "parastai un nevainīgai". Kristiešu kopienās I gs. beigās nebija noteiktas ekonomiskās organizācijas, nebija arī strikti izteiktas kopienu pārvaldes aparāta.
Irīna Svencicka
Ticības meklējumi
Jau Augusta laikā sāka veidoties imperatora kults. Viņa pēcteči noteica par obligātu imperatora statujas pielūgšanu, viņu dzimšanas dienas bija oficiālas svinamās dienas, tika sarīkotas īpašas spēles. Populārākie tautas svētki provincēs, kas bija veltīti vietējiem dieviem, tapa par imperatora godināšanu - tās tas notika arī ar grieķu dieva Dionīsa godināšanu. Visiem, kas gribēja pielūgt vietējo dievu, bija jākļūst par imperatora pielūdzējiem. Pilsētu oficiālajos lēmumos imperators tika saukts par glābēju - par pasaules glābēju, par visas cilvēces glābēju, par pasaules valdnieku. Šiem apzīmējumiem bija jārada iespaids par imperatora varas visuresamību. Sākotnēji par dieviem nosauca mirušos imperatorus, bet pamazām dievināt sāka arī pie varas esošos imperatorus (ne tikai viņu sargājošos ģēnijus, kā agrāk).
Iesākumā šis kults balstījās tautas senajās reliģiozajās tradīcijās, kur tika izmantotas tautas cerības uz pārdabiska glābēja izpaušanos. Vēlāk kults kļuva formāls - izstrādāja stingri noteiktas formulas, ar kurām vērsās pie imperatoriem: "Ak, visdievišķākais no visiem, kas kādreiz bijuši imperatori...". "Jūsu dievišķā un nepārsētā augstība...". Katru nākamo uzrunāja tāpat kā iepriekšējo "Ak, visdievišķākais no visiem...".
Imperatoru pielūgšanai Romas impērijā bija politisks raksturs. Kulta ievērošana bija labs veids kā pārbaudīt padoto lojalitāti. Būtiski bija nevis, kam patiesībā tic konkrētais cilvēks, bet gan, vai viņš veic noteiktas darbības, kas izsaka cieņu imperatoram. Viņi varbūt masās tika uzskatīti par dieviem, bet kā par svešiem dieviem, kas ir tāli un naidīgi vienkāršajam cilvēkam. Tomēr jāsaka, ka dzīvu valdnieku dievišķošana zināmā mērā veicināja ticējumu izplatīšanos, ka iespējama tāda cilvēka parādīšanās, kam piemīt dievišķs spēks un kurš ar šo spēku palīdzību pieveiks ļaunumu un vardarbību.
Zemāko kārtu cilvēki veidoja kolēģijas jeb mazo ļaužu apvienības. Tām bieži vien bija nelielas telpas - svētnīcas, kur rīkoja kopīgus mielastus. Tādās kolēģijās ietilpa brīvie nabagi, brīvlaistie, dažkārt arī vergi. Kopā ar obligāto imperatora dievību viņi pielūdza savus dievus, kas dažkārt atšķīrās no pilsētu oficiālajiem dieviem. Pastāvēja dabas spēku pārstāvju - Hērakla, Priapa, Silvāna pielūdzēju grupas. Pat grieķu un romiešu vidū attīstījās dažādu austrumu dievību kulti. Saskaņā ar senajiem mītiem, grieķu un romiešu dievības nebija ne visvareni, ne žēlsirdīgi; tiem nebija nekādas daļas gar cilvēciskajām vājībām un nelaimēm. Sabiedrības zemākie slāņi meklēja dievus-pestītājus, kas varētu viņus glābt no šīszemes grūtumiem un palīdzētu iegūt mūžīgo svētlaimi un nemirstību.
Glābēju iezīmes ieguva pirmkārt senie mirstošie un atdzimstošie augu valsts dievi - ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss (kura tēls šai laikā bija ievērojami transformējies), arī irāņu saules dievs Mitra. Bieži vien šo dievību pielūgšana bija jāveic slepeni, jo to bija juridiski grūti savienot ar obligāto imperatora godināšanu. Viņi pie tam ticēja, ka veicot slepenos rituālus jeb mistērijas, kuru laikā izspēlēja dieva miršanas un dzimšanas ainas, paši kļūst piederīgi dievam un iegūst nemirstību. Ne visi varēja iekļūt šajās apvienībās un ņemt dalību mistērijās. Lai kļūtu par izredzēto, vajadzēja iziet dažādus pārbaudījumus. Varas iestādes uz visa veida kolēģijām skatījās ar aizdomām un dibināšana bija grūts pasākums. Aizliedzot kādā Mazāzijas pilsētā dibināt ugunsdzēsēju kolēģiju, imperators Trajāns rakstīja: "Lai kāds būtu nosaukums un iemesls... tie, kas tādā savienībā iekļausies... drīzumā pārvērtīsies slepenā biedrībā".
Šādas divkosības apstākļos, kad sludinātais pastāvīgi bija pretrunā realitātei, mainījās arī morāles normas. Plauka ziņošana, kukuļņemšana, pielīšana imperatoram un nežēlība pret padotajiem. Tādi cilvēki pie izdevības teica runas par pilsonisku varonību, par nepieciešamību kalpot republikai, bet ne viņi paši, ne arī vairums apkārtējo šādus vārdus neņēma nopietni. Zemākie slāņi sāka izrādīt neticību arī pret tradicionālo morāli, ko varasvīri atklāti pārkāpa. Arvien vairāk radās cilvēku, kas nevēlējās pielāgoties apkārtējai realitātei. Nespēdami atbrīvoties no saviem kungiem, vergi sāka izrādīt atklātu nepakļaušanos un nicinājumu. Pati dzīve tiem bija ļaunums - ļoti bieži kļuva pašnāvību gadījumi. Par to vēsta arī I gs. filosofs Seneka: "daudzi vergi metas no jumtiem vai caurdur sevi ar dzelzi". Verdzenes nogalināja savus jaundzimušos mazuļus.
Pa impērijas pilsētām klaiņoja ubagojoši filosofi - ciniķi. Viņi par neprātīgiem dēvēja tos, kuri runā par valsts labumu, slavināja galēju nabadzību, noliedza verdzību un tradicionālo reliģiju. Perigrīns, viens no tādiem filosofiem, beidza dzīvi pašnāvībā, metoties ugunī. Pirms nāves viņš paziņo, ka dara to citu dēļ - lai viņi iemācās nicināt nāvi un vīrišķīgi pārcieš nelaimes. Lukiāns par Peregrīnu smejas, taču atzīmē, ka šī nāve radījusi iespaidu uz apkārtējiem.
Filosofi - stoiķi. Saskaņā ar šo mācību visi cilvēki likteņa priekšā ir vienādi. Gudrajam ir jātiecas uz atbrīvošanos no kaislībām. Arī vergam varbūt brīva dvēsele; viskainpilnākā verdzība ir brīvprātīgā verdzība (šis ir iekāres vergs, tas - savtīga skopuma vergs, bet tas - godkāres...). I gs. p.m.ē Filadelfos Mazāzijā (kur vēlāk radās viena no pirmajām kristiešu kopienām) tika radīta savdabīga reliģiska apvienība. Tās dibinātājs Dionīsijs, pavēstīja, ka saņēmis norādījumus no paša Zeva. Apvienībā pieņēma visus, arī sievietes un vergus. Galvenie nosacījumi bija morālas dabas - biedriem bija jāzvēr būt godīgiem pret citiem, nelietot burvestības, nedz pašiem, nedz citiem palīdzēt lietot pretapaugļošanās līdzekļus, nepamest apvienību. Par pārkāpumiem tika paredzēti dažādi sodi. Par priekšzīmību tika apsolīti labumi, ko dievi "dāvā saviem iemīļotajiem cilvēkiem". Apvienības centrs bija lūgšanu nams jeb svētnīca, ko uzraudzīja īpaši izraudzīta persona. Apvienības noteikumi tika iekalti akmenī pilsētas centrā - katrs ar tiem varēja iepazīties. Tas ataino jaunas ticības un morāles normu meklējumus, kas raksturīgi šim impērijas periodam. Maģijas aizliegums norāda uz mēģinājumu mazināt māņticības iespaidu uz cilvēku uzvedību un tikumības principiem. Taču šī kustība neguva plašu izplatību, jo tā nepiedāvāja glābšanu un palīdzību, ko tik ļoti gaidīja visapkārt.
Romas impērijā sabiedrības zemākajos slāņos valdīja bezcerība un pesimisms. Šiem cilvēkiem bija nepieciešams redzēt kaut kādu izeju vai cerību. Šāda izeja tika rasta reliģijā. Pilnīgi dabiski, ka pirmo kristiešu sludinātāju stāsti un pravietojumi Romas impērijas ciemos rada dzirdīgas ausis. Palestīnā Jēzus sekotāju sekta nebija īpaši populāra; I sacelšanās laikā jūdu-kristieši ebionīti un nazarēņi pārcēlās aiz Jordānas. Lukiāns stāstā par Pelegrīnu min, ka arī II gs. Palestīnā dzīvoja kristieši. Taču plašu izplatību kristietisms tur nepiedzīvoja, jo pārāk stiprs tur bija ortodoksālais jūdaisms un daudz savstarpēji konkurējošu reliģisku sektu un grupu.
Pēc pirmās jūdu sacelšanās, un jo īpaši pēc otrās 132.-135. gadā, kad tika iznīcināti apmēram 600 000 cilvēku, bet Jeruzalames vietā izveidoja Romas koloniju, ir grūti Palestīnā iztēloties kristiešu skaita pieauguma iespējas. Varēja būt saglabājušās tikai tādas grupas, kas nepiedalījās pretošanās cīņās. Būtībā kristietības ideoloģijas veidošanās notika ārpus Palestīnas. Pirmo Kristus sekotāju sprediķi lielāko atsaucību guva starp jūdiem, kas dzīvoja dažādās austrumu provincēs. Jūdi tur parasti veidoja radniecīgas kopienas ar iekšēju pašpārvaldi, allaž palikdami pasveši vietējiem iedzīvotājiem; viņiem nebija arī visas pilsoņu tiesības. Šī atšķirtība noveda pie tā, ka viņi turpināja interesēties par notiekošo Palestīnā un arī gaidīja Mesiju. Tomēr neizbēgamie ekonomiskie un kultūras kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem radīja savu iespaidu. Pastāvīgi klausoties par mirstošajiem un atkal atdzimušajiem dieviem-glābējiem, viņiem daudz vieglāk bija noticēt, ka krustā sistais pravietis ir augšāmcēlies.
Zināms, ka Kumranas sektanti arī ņēma dalību jūdu karā; vietās, kur bija viņu apmetnes, arheologi atraduši karadarbības pēdas. Josifs Flāvijs raksta, ka esēņi bijuši ļoti varonīgi; romieši ne ar kādām spīdzināšanām nav spējuši viņus piespiest atteikties no savas mācības. Romiešu uzbrukuma laikā esēņi paslēpa savus tekstus un dzīvi palikušie emigrēja. Iespējams, ka viņi apvienojās ar pirmajiem kristiešiem un notika savstarpēja ietekmēšanās. Ar laiku sāka pieaugt jaunās mācības piekritēju loks un parādījās arī atšķirības sludinātajā mācībā.
Saskaņā ar agrīnākajiem Jaunās Derības sacerējumiem, I gs. beigās kristiešu grupas bija Mazāzijā. Apustuļu darbos teikts, piemēram, ka nosaukums "kristieši" (kristieši - Kristus sekotāji, Kristus - burtisks tulkojums ebreju vārdam "mašiah" - svaidītais, grieķu "messias", no kā radies vārds "Mesija") vispirms parādījies sīriešu pilsētā Antiohijā. Iespējams, arī Ēģiptē kristieši parādījās agri - atrastie papirusa teksti attiecināmi uz II gs. sākumu.
Visur, kur sludināja kristieši, viņi ilgu laiku palika maza izolēta grupa, jo pat vienkāršā tauta viņus neieredzēja, jo kristieši ignorēja ierastās uzvedības normas; viņi savā vidū uzņēma ubagus, slimos, kropļus, likuma pārkāpējus un citus sabiedrības atstumtos. Tā kā kristieši noraidīja pastāvošo sociālo nevienlīdzību un sabiedrības ideālus (gan tiekšanos pēc īpašuma un tradicionālās tautas sapulces, gan senos dievu kultus), viņus ar aizdomām uztvēra arī varas pārstāvji.
Antīkajā pasaules uzskatā fiziskās pilnības cienīšanai bija liela loma. Klasiskajās Grieķijas pilsētvalstīs pilsoņa ideāls bija harmoniski attīstīts, "brīnišķīgs un cēls" cilvēks ar stipru prātu un ķermeni. Lai arī impērijas apstākļos polises sen bija zaudējušas neatkarību, un vairs nebija vajadzības pēc vareniem, veikliem un savai pilsētai uzticamiem pilsoņiem, kas spētu aizsargāt no ārēja ienaidnieka, šis ideāls turpināja dzīvot. Atspoguļojot tradicionālo antīko attieksmi pret fizisko skaistumu, kristietības kritiķis Celzs rakstīja, ka: "ja dieva gars patiešām iemiesotos cilvēkā, viņš izvēlētos diženu, skaistu, stipru cilvēku, kam piemīt runas dāvanas. Viens no argumentiem, ko izvirzīja Celzs pret Jēzus dievišķumu bija, ka, pēc nostāstiem Jēzus esot bijis neglīts un maza auguma.
Klibie, aklie, fiziski kroplie tika nicināti ne tikai grieķu pasaulē; kumranīti arī viņus uzskatīja par "netīriem". Antīko sabiedrisko attiecību sistēmā zemāks sabiedriskais statuss bija arī sievietēm. Lai arī impērijas pirmajos gadsimtos sievietes iestājās dažādās religiskās savienībās un bija pat atsevišķi gadījumi, kad viņas kļuva par pusoficiālu sabiedrisku organizāciju loceklēm (piem., vecajo savienībā), nekādos pārvaldes orgānos viņas nepiedalījās. Viņas bija atstumtas arī no dažām svinēšanām. Piemēram, viņas nedrīkstēja piedalīties kā skatītājas Olimpiskajās spēlēs. Ļoti grūti klājās sievietēm bez radu saitēm. Tas redzams slavenajā epizodē no Jāņa evanģēlija, kur pūlis ar akmeņiem grasās apmētāt paklīdušo sievieti. Bet Lk stāstīts, kā staigule apmazgā Jēzus kājas ar mirrēm, bet apkārtējie krīt sašutumā, ka viņš ļauj grēciniecei sev pieskarties. Šīs epizodes ilustrē apkārtnes un arī kristiešu attieksmi pret šādām sievietēm.
Savas kristīgās ticības un morāles kodeksa krasa pretnostatīšana visām uzvedības normām, centieniem un ideāliem, kas bija tradīcijām svētīti un šķita saprātīgi, bremzēja jaunpienācēju pieplūdumu. Pirmie kritiķi bija sašutuši tieši par kristiešu "nesaprātīgumu". Celzs rakstīja, ka kristieši nekad nepievienojas saprātīgu cilvēku sapulcēm un neuzdrošinās starp viņiem atklāt savus uzskatus. Viņš precīzi uztvēra atšķirību starp seno dievību pielūdzēju savienībām un kristietību. Pirmie vēršas pie tiem, kam "tīras rokas un runa saprātīga", vai "kuru dvēsele brīva no ļaunuma, kurš nodzīvojis labi un taisnīgi". Kristieši pēc Celza teiktā rīkojas citādi: "kurš grēcīgs, viņi saka, kurš nesaprātīgs, kurš neattīstīts; vienkārši runājot - kurš nelietis, to sagaida debesu valstība". Kristīgajai reliģijai nācās veikt sarežģītu pielāgošanās ceļu apkārtējai sabiedrībai. Savukārt sabiedrībai bija jāpiedzīvo antīkās pasaules kārtības krahs, lai šī reliģija kļūtu valdoša un valstiska.
Zemāko slāņu organizācijas sauca par kolēģijā (tās jau apskatījām). Pastāvēja arī ticīgo jūdu sapulces - sinagogas (grieķiski tas nozīmē "sapulce", "sanākšana"). Pagāniem tās bija "fias", "koinon". Kristieši arī izmantoja līdzīgas apvienību formas, ko sauca par eklēzijām. Vēlāk šis vārds sāka nozīmēt Baznīcu. Burtiski eklēzija jeb eklēze nozīmē "sapulce"; grieķu pilsētās tā sauca tautas sapulci - vienu no pašpārvaldes galvenajiem orgāniem. Tas bija nevis reliģiozs, bet gan politisks termins. Tas, ka kristieši grieķiski runājošajā vidē savu kopienu nodēvēja tieši par sapulci, bija viņu iekšējā pretnostatījuma izpaudums. Savu ticīgo eklēzi viņi pretnostatīja pasaulīgajai eklēzei; dieva pilsētu (polisi) pret pasaulīgo.
Visi, kuri vēlējās, varēja iestāties kristīgajā kopienā, bet savus dievkalpojumus viņi neveica publiski. Viņi sevi iekšēji nodalīja no pārējās pasaules, te arī slēpjas viņu mācības noslēpumainība. Tas uztrauca pastāvošo varu un tālaika izglītoto pilsoņu sašutumu. Tas parasti kalpoja par apsūdzību iemeslu. Vēl III gs. sākumā, kad kristietība jau bija visai izplatīta, kāds kritiķis (pēc Feliksa Minucija) esot sašutumā teicis: "Patiesi, kādēļ viņi visādi cenšas slēpt no citiem to, ko viņi godā, ja visi slavējamie darbi parasti tiek veikti atklāti, bet tikai noziedzīgie darbi tiek slēpti?"
Pirmo kristiešu kopienu iekšienē noritēja nepārtraukta cīņa par uzvedības jautājumiem un attiecībām ar apkārtējo pasauli. Jāņa Apokalipsē minēti pravieši Valaāms un Valaks, kuri ieveda kārdinājumā "Izraēļa dēlus" Pergamā, atļaujot ēst upurgaļu un gadījuma dzimumsakarus. To pašu izdarīja praviete Izabela Tiatīrā. No pirmā acu uzmetiena nav īsti skaidrs, kādēļ tik liela loma piešķirta pagāniskajam upurim. Taču atsacīšanās ēst upuri bija ne tikai nicinājums pret pagāniskajiem rituāliem, bet daudz būtiskāka attiecību problēma ar apkārtējo sabiedrību. Sabiedrisko svinību laikā dievībām upurēja dzīvniekus, bet pēc tam tika rīkotas kopīgas maltītes, kuru laikā upurdzīvnieku gaļa tika apēsta. Šajās maltītēs dalību ņēma visdažādāko slāņu cilvēki. No romiešu laika uzrakstiem ir zināms, ka dažos svētkos pie maltītes tika pielaisti pat vietējās pilsētas nepilsoņi un vergi. Šīs svinības tika rīkotas, lai saliedētu pilsētas iedzīvotājus. Daudziem nabagiem tā bija vienīgā iespēja baudīt gaļu. Tai pat laikā šī maltīte nozīmēja iesaistīšanos pagānisko reliģiju rituālajās darbībās. Iespējams, Valaāms un Izabela atļāva ēst šo upurgaļu, paužot kopienas nabadzīgās daļas vēlmi. Kritizētā "izlaidība", iespējams bija saistīta ar to, ka daudziem kopienas biedriem (konkrēti - klaiņojošiem ubagiem un vergiem), nebija ģimeņu. Jāņa Apokalipses autoram šie abi fakti ir pilnīgi nepieņemami.
Pāvila vēstulēs šis jautājums atrisināts citādi. Ja kāds ierodas ciemos pie pagāna, kam cienastā ir gaļa, tad viņš to drīkst ēst. Taču, ja saimnieks pasaka tieši, ka tiek ēsta upurgaļa, tad no tās ir jāatsakās. Un nevis tādēļ, lai sevi neaptraipītu, bet gan tādēļ, lai nekārdinātu citus, "ne jūdus, ne hellēņus, ne dieva baznīcu" (Korintiešiem I, 10:32). Citiem vārdiem, svarīgi ir tikai nepiedalīties pagānu rituālajās darbībās, jo var tikt novērtēts kā atkrišana no kristietības. Šeit mēs redzam Pāvila vēlēšanos sakārtot attiecības ar apkārtējo pasauli. Piem., laulības jautājumā viņš uzstāja, ka kristietis drīkst būt laulāts ar pagānu. Kristietībai pievērsās arī citu tautību pārstāvji, un Pāvils uzstājās par jūdu parašu izskaušanu, uzsverot sprediķa nepieciešamību starp pagāniem. Vēstījumos, kas it kā pieder Pāvilam, minēti visai daudz kristiešu vārdi, kam ir grieķu cilme; ir vergu vārdi, ir brīvlaisto vārdi. Interesanti, ka parādās arī iesauka "filologs". (Romiešiem, 16:15). Tādus parasti deva vergu izcelsmes inteliģentiem. Taču vēstules reti nāca no jūdu kristiešu vidus. Acīmredzot Romā un citās pilsētās par kristiešiem kļuva svešinieki, pārceļotāji, kas nebija tieši saistīti ar romiešu tradīcijām un parašām. Uz to norāda tikai dažu romiešu vārdi vēstulē romiešiem.
Zinātniskajā literatūrā nostiprinājies uzskats, kristiešu vidū bija pārsvarā pilsētnieki. Taču nedrīkst aizmirst, senatnē, pieminot Smirnu, Efesu vai Antiohiju, tika domāta pilsēta ar lauku teritoriju. Tādēļ Efesas eklēze vai tesaloniķieši ietver sevī arī lauciniekus - kalpus, mazos nomniekus un zemkopjus. Plīnijs Jaunākais II gs. sāk. rakstīja Trajānam par kristiešiem, ka: "Šīs māņticības sērga ir izplatījusies ne tikai pilsētās, bet arī ciemos un muižās...". No šī ziņojuma nevar spriest par kristietības izplatības patiesajiem izmēriem, bet vienīgi par kristiešu klātbūtni arī laukos.
Viens no svarīgākajiem jautājumiem agrīnās kristietības pētniekiem ir - vai kristiešiem bija kopīpašums. Ieskats par tādu kopību rodas no divām vietām Apustuļu Darbos, kur aprakstīta kristiešu kopiena Jeruzalemē uzreiz pēc Jēzus krustā sišanas. Vienā vietā rakstīts: "Visi ticīgie bija kopā un viss viņiem bija kopīgs..." (2:44). Citā fragmentā norādīts, ka cilvēki, kam kaut kas piederēja, pirms stāšanās kopienā, visu pārdeva un iegūto naudu nodeva kopīgajā kasē. uzreiz pēc šiem apgalvojumiem seko Ananijas un Sapfīras stāsts, kuri noslēpa daļu naudas, ko bija saņēmuši par pārdoto īpašumu. Par naudas slēpšanu viņi tika sodīti uz nāvi.
Šo liecību patiesuma pakāpes noskaidrošanai jāzina, ka tās attiecas uz kopienu Jeruzalemē, ko, saskaņā ar tradīciju, dibināja Jēzus tuvākie mācekļi. Šai kopienai bija jākalpo kā paraugam visām pārējām kristiešu eklēzēm. Viss kopienas apraksts - tās daudzskaitlīgums, priesteru skaudība, brīnumi, ko veica apustuļi, - skaidri vērsta uz to, lai satriektu klausītāju un lasītāju uztveri; lai parādītu ideālu kopienu, kur nav trūkumcietēju, kur vismazākā blēdība tiek no paša dieva sodīta, kur visi labprātīgi nodod kopīgai lietošanai savu īpašumu. Starp citu, konkrētais ziedošanas piemērs Darbos minēts tikai vienreiz: Josija, kas saukts par Varnavu, pārdeva zemi un naudu atdeva apustuļiem (4:36-37.). Kad runa ir par reālām kopienām, tas piezīmes, kas izkaisītas vēstulēs, rada pavisam citu ainu. Vairums šo kopienu bija ļoti nabadzīgas. Pāvila vēstuļu autors, dodoties no kopienas un kopienu, raksta, ka, aizejot no Maķedonijas, neviena kopiena nesniedza viņam palīdzību "ziedojot un pieņemot"; savukārt, Filipu kristieši ziedojumus sūtījuši viņam pat uz citu pilsētu.
Pirmajā vēstulē korintiešiem ieteikts, lai pirms kopīgajām maltītēm katrs paēd savās mājās ("vai tad mums nav māju, kur paēst un padzert?"). No tā izriet, ka vēstījuma rakstīšanas laikā kristiešiem nav bijis kopīpašuma. Līdzekļi kopīgajām vajadzībām tiek saziedoti - katrs pirmajā nedēļas dienā atliek un paglabā tik, cik ļauj viņa iespējas..."(16:1-2.). Starp citu, tiek minēts, ka ziedojums tiks nogādāts Jeruzalemē. Acīmredzot, tie nedaudzie kristieši, kas dzīvoja tur pirms Jeruzalemes nopostīšanas, bija atkarīgi no citu kristiešu atbalsta. Jeruzalemes kopiena, tādējādi, nebija tik ziedoša, kā tas attēlots Apustuļu darbos.
Visādā ziņā raibais kristīgo kopienu sastāvs neļāva izveidot tik saliedētu organizāciju, kāda bija kumranītu kopiena. Dzīvodami dažādās vietās un kalpodami dažādiem kungiem, kristiešiem bija iespējams tikai retumis tikties, lai klausītos savos praviešos un baudīt kopīgas maltītes, ko noteica viņu neregulārās iemaksas - no katra pēc viņa iespējām. Iemaksas, visticamāk, veica visi - naudā, graudā, ar darbu (prasība strādāt vijas cauri visiem agrīno kristiešu darbiem).
Reliģiskā darbība pirmajās eklēzēs risinājās kopīgās sapulcēs, kas bieži notika naktīs, ārpus pilsētām, kapsētās, bet Romā - katakombās. Pirmie rituāli, par kuriem var runāt noteikti - bija kristietība un maizes un vīna baudīšana. Plīnijs Jaunākais raksta, ka kristieši parasti pulcējās pirms saullēkta, daudzināja Kristu, zvērot solījās atturēties no zagšanas, laupīšanām, izvirtības utml; pēc tam viņi izklīda un sapulcējās atkal kopīgai maltītei - "parastai un nevainīgai". Kristiešu kopienās I gs. beigās nebija noteiktas ekonomiskās organizācijas, nebija arī strikti izteiktas kopienu pārvaldes aparāta.
Abonēt:
Ziņas (Atom)