Romas perioda Palestīna

Sociālās un reliģiskās kustības Romas perioda Palestīnā
Ņina Piguļevska

Izraēlas senā reliģija izgājusi dažādas attīstības stadijas, bet visā evolūcijas procesā saglabājusi uzticību vienam principam - likumam. Kristīgā kopiena, kas dzima jūdaisma dzīlēs, apjauta sevi kā jaunu parādību tikai pēc tam, kad principiāli tika uzdots jautājums par tās attieksmi pret likumu. Tarsas Pāvila sprediķi uzvarēja apgraizīšanu, un līdz ar to arī citi Mozus likuma nosacījumi kristiešiem kļuva neobligāti.
Jūdu izglītotajās aprindās dominēja divas tendences - fariseji un saduķieši. Pirmie bija partija, kas bija saistīta ar plašākām tautas masām - dažādos tautas slāņos tikumīgu fariseju uzskatīja par savu ideālu. Hellenizētie saduķieši bija ietekmīgi augstākajās aprindās, bet sveši vienkāršajā tautā.
Fariseju - rabīnu vidē radās visa tā laika literatūra. Šos rakstītos pieminekļus var iedalīt divās grupās: t.s. Vecās Derības apokrifi un rabīniskā literatūra (Talmuds). Viens no otra tie atšķiras ar tematiku un interesēm - apokrifos tas balstās eshatoloģijā, bet Mišnā pamats ir likums. Gan Zālamana psalmi, gan Apustuļu darbi norāda, ka fariseju likuma sludināšana sadzīvoja ar ticību augšāmcelšanai un Mesijas atnākšanai. Izraēlas senā pravietiskā tradīcija radīja divus virzienus: izglītošanās funkciju pieņēma mācītie vīri, skolotāji, bet "pravietojumi" kļuva par apokaliptiķu jomu.
Apokrifos izpaudās jūdaisma vēlīnā interese par nākamās dzīves jautājumiem. Viņi runā pravietiskā, brīžiem neskaidrā valodā par "mūžības noslēpumiem", par mirušo augšāmcelšanos, par dieva tiesu un par gaidāmo Mesiju. Mišna savu nozīmi saskata citur - likuma iedibināšanā, iemācīšanā, izskaidrošanā, kā arī tā dažādu kāzusu izpildē. Taču arī Mišnā nav šaubu par ticību nākamajai dzīvei, un arī apokrifos uzticība likumam un tā stingra izpilde ir pamatnostādne. Apokaliptiskās un likumu zinātāju literārās intereses tautas apziņā radīja atšķirīgu vērtējumu.
Apokaliptika ar savām saknēm iesniedzas tautas masu reliģiskās apziņas dzīlēs. Šajā ziņā jūdu sabiedrības izglītotā daļa (piem. fariseji) bija līdzīgās domās ar tautu. Citādi tas bija jautājumā par attieksmi pret likumu. Visa jūdaisma literatūra šai ziņā ir vienota un stingri uzticīga likumam, arī apokaliptiskie darbi. Apokrifos tiek uzsvērts to cilvēku tikums, kas stingri ievēro likumu un glabā kaut vismazāko senču novēlējumu; tādējādi tiek apstiprināta Izraēlas nozīme un īpašās tiesības uz glābšanos.
Likuma pildīšana, ko vēl smagāku padarīja senču novēlējumi, prasīja uzmanību un spēku, kam darba cilvēks ikdienā nebija gatavs. Precīza, sīkumaina reglamentācija viņu spieda kā slogs. Uz likuma kalpu attieksmi vienkāršā tauta bija gatava atbildēt ar naidu. Daļā tautas tikumīgs farisejs varēja būt ideāls. Taču cilvēki, kas bija satraukti no apokaliptiskajiem un eshatoloģiskajiem sapņiem, dzīvoja neskaidrās notikumu jausmās, debesu zīmju vērošanā un Mesijas gaidās. Palielinājās bezdibenis starp tikumīgo likuma zinātāju un grēcīgo cilvēku, ideāls kļuva arvien nesasniedzamāks. Tā dēļ cilvēkā sāka dzimt šausmas un jaunu ceļu meklējumi.
Rabīniskajās aprindās saglabājās vecais pamats, bet Debesu Valstībai bija jāveidojas uz jaunā rauga. Jānis Kristītājs, Jēzus un apustuļi ir tautas masu skolotāji. Viņi no tām ir nākuši, bija tām tuvi un centās parādīt patiesību, ko bija sev atklājuši. Tauta, kas bija nolādēta par likuma nepildīšanu, un muitnieki (nolādēti par savu grēcīgo dzīvi), apvienojās patiesības meklējumos.