XII gs. tagadējās Dienvidfrancijas teritorija jeb Langedoka bija katarisma pārņemta. Īpaši daudz kataru bija Francijas dienvidrietumu piekrastē, kas tolaik atradās Aragonas karalistes pakļautībā. Politiskā vara Langedokā piederēja lielajiem zemes īpašniekiem un bagātajiem pilsētniekiem.
1198.g. par pāvestu kļūst Inokentijs III, kurš uzreiz sāk īstenot pasākumus kataru atgriešanai pie Romas katoļu baznīcas. Kad atklājas, ka arī daudzi vietējie Langedokas bīskapi [kurus neapmierināja baznīcas kārtība] ir uz vienu roku ar katariem, viņš tos 1204.g. atlaiž no pienākumu pildīšanas un viņu vietā nozīmē pāvesta legātu (Legāts - pāvesta personīgais pārstāvis dažādās valstīs ar īpašiem uzdevumiem. Pilnvaras parasti beidzās līdz ar uzdevuma izpildi). Legāts 1206.g cenšas panākt Langedokas aristokrātijas atbalstu ķecerības apkarošanā. Kā ierasts, no baznīcas tiek izslēgti tie muižnieki, kas nepilda pāvesta gribu un turpina atbalstīt katarus. 1207.g. izslēgšana draud arī ietekmīgajam un varenajam Tulūzas grāfam Reimundam VI. Pāvests aicina Francijas karali, lai tas rīkojas izlēmīgi pret katariem, taču karalis atsaka. Grāfs Raimunds tiekas ar pāvesta legātu 1208.g. janvārī, bet neilgi pēc tam legāts tiek atrasts nogalināts (par nāves apstākļiem ir dažādas ziņas). Pāvests izdod bullu, kurā apsola ķeceru zemes visiem, kas piedalīsies krusta karā. Attiecības starp Francijas dienvidu un ziemeļu muižniekiem kļūst pavisam sarežģītas.
1209.g. pāvests izsludina krusta karu pret katariem. 1210.g. jūlijā notiek pirmā lielā kataru sadedzināšana, kad sodīti tiek 180 cilvēki. Karš noris vairākos posmos, kopumā paņemot ap miljonu dzīvību abās pusēs. Kara pirmajā periodā no 1209. līdz 1215.g. pāvestam izdodas gūt panākumus, taču pēc sacelšanās viņš iekarotās Langedokas zemes atkal zaudē. Situācija mainās, kad karā 1226.g. iesaistās Francijas karalis Ludviķis VIII. Langedoku atkārtoti iekaro 1229. gadā, un vietējā muižniecība piekrīt pamieram, jo oksitāniešu spēki ir izsīkuši.
Tulūzā 1229.g. novembrī tiek izveidota inkvizīcija, kurai bija visas pāvesta pilnvaras kataru pretestības iznīcināšanai. Kopš 1233. gada pratināšanas un sodīšanas kampaņa vēršas plašumā, un 1235.g. inkvizīcija ir iznīcinājusi gandrīz visus katarus Albī, Narbonnā un Tulūzā. Izglābušies "labie ļaudis" atrod patvērumu Monsegīras cietoksnī. Kopš 1243.g. vasaras cietoksni aizsargā piecpadsmit bruņinieku un vēl piecdesmit karavīru, kurus ielenkuši vairāki tūkstoši labi apbruņotu vīru. Monsegīra noturas līdz 1244. gada 16. martam. Kataru mūķenes un mūkus, kas nav atsacījušies no savas ticības, kopskaitā 200, tai pašā dienā sadedzina Monsegīras kalna pakājē kopējā ugunskurā. Tagad šī vieta saucas "Sadedzināto lauks". Karadarbība pilnībā izbeidzas tikai 1255. gadā. (W)
Piemiņas plāksne "Sadedzināto laukā" Monsegīras kalna pakājē
Vēsturiskais fons
Laikā, kad varenība nozīmēja arī dižciltību, visi ievērojamākie pilsoņi bija karotāji - sākot no karaļiem un beidzot ar sīkiem zemes īpašniekiem. Karots tika visu laiku un visur, jo allaž varēja atrast iemeslu, lai iebruktu kaimiņa teritorijā. Pie tam iepriekšējā gadsimtā rietumu tautas bija uzsākušas varenus krusta gājienus uz Svēto Zemi. Karotājiem - svētceļniekiem bija gan materiālas dabas mērķi, gan arī svēta pārliecība, ka viņi karo Kunga vārdā. Ar laiku kļuva acīmredzams, ka krusta kari pārvērtušies par absolūti nelietderīgu pasākumu, un Svētā Zeme saistīja arvien mazāk piedzīvojumu meklētāju. Tomēr vairumam bruņinieku [kā arī parastajiem karotājiem] piedalīšanās krusta gājienos nozīmēja gan grēku atlaišanu gan kara slavas gūšanu; bieži vien tas bija arī kā eksistences līdzekļu avots. Jauns krusta gājiens vienkārši pavēra jaunas iespējas...
Par izslēgšanu no Baznīcas. Tā laika cilvēku apziņā šis soda mērs tika uzskatīts par visbriesmīgāko no visiem. Ja vien gadījās, ka Baznīca kādu nepaklausīgu valdnieku izslēdza no sava vidus, tad viņš visiem spēkiem centās nopelnīt atgriešanu Baznīcas klēpī, mainot gan politiku gan privāto dzīvi. Izslēgšana no Baznīcas tika pielīdzināta civilai nāvei un atbrīvoja viņa tuviniekus un pavalstniekus no jebkādām saistībām pret viņu. Aizliegums paralizēja valsts dzīvi, liedzot veikt reliģiskos rituālus, kas lielākajai daļai iedzīvotāju bija tikpat nozīmīgi kā dienišķā maize. Pāvests uzskatīja, ka viņam ir tiesības noteikt pat jauna imperatora ievēlēšanu Vācijā.
------------------
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums
