kristietība Irineja laikā

Aleksandrs Vladimirovs

Kristietība Lionas Irineja laikā. Uzplaukums

Baznīcas vēsturē iegājies uzskats, ka kopš Nērona laikiem līdz pat brīdim, kad Konstantīns kristietību Romas impērijā pasludināja par valsts reliģiju, kristieši nemitīgi un masveidā tikuši vajāti. Taču ir labi zināms, ka šīs vajāšanas nebija vienmērīgas.

Patiesībā II gs. kristietības izplatībai bija labvēlīgi apstākļi. Neskatoties, ka turpinājās izrēķināšanās ar kristiešiem arī Irineja laikā, tie bija atsevišķi un neraksturīgi gadījumi. Piemēram, zināms, ka Origēna tēvs Leonīds mira kā moceklis ap 202. gadu. Un arī Origēns, kurš kādreiz iedvesmoja kristiešus, lai tie spīdzināšanu laikā neatteiktos no kristietības, pats vēlāk piedzīvoja skarbas mocības, kuru dēļ vēlāk nomira. Taču Origēns III gs. pirmajā pusē dod kopējo mocekļu skaitu kā "mazu un viegli nosaucamu", un šāds vērtējums noteikti ir vērā ņemams, jo nāk no notikumu aculiecinieka.

Par kristiešu vajāšanām un to mērogiem Irineja laikā baznīcas un laicīgie vēsturnieki dod brīžiem pilnīgi pretrunīgas liecības. Oficiālā baznīcas vēsture mēģina pārliecināt, ka pastāvēja valstisks antikristīgs terors, kamēr vērīgi pētnieki runā par atsevišķu vietējo izrēķināšanos izpaudumiem. Piemēram, savā atmaskojošajā četru sējumu darbā par agrīno kristietību vācu vēsturnieks Kārlis Haincs Dešners (Kristietības kriminālā vēsture, M., 1996, 172.-174.) apvaino baznīcas autorus apzinātā faktu sagrozīšanā un pat tiešā falsifikācijā. Autors precīzi piefiksējis acīs krītošo nesakritību Eisēbija ziņojumos: piemēram, Diokletiāna valdīšanas gados, kad notika spēcīgākās vajāšanas, iekrīt 91 upuris, bet viņa priekšteči, kas bija imperatori-gudrie un tautas mīluļi, nogalinājuši desmitiem tūkstošu kristiešus. Šāda paradoksa iemesls ir acīmredzams - notikumu senums, kad liecinieku trūkuma dēļ "vēsturi" var pielāgot attiecīgai ideoloģijai.

Pēc Eisēbija iznāk, ka II gadsimts bijis visplašāko vajāšanu laiks. Interesanti, ka šim viņa teiktajam pretim runā paziņojums, ka imperatori mēģinājuši novērst uzbrukumus kristiešiem. Iznāk, ka valdnieki izdevuši taisnīgus rīkojumus, kas noziedzīgā kārtā nav tikuši ievēroti. Taču tas Romas impērijā bija pilnīgi neiespējami. Visticamāk, ka izrēķināšanās notikušas nevis pārdomātas valsts politikas rezultātā, bet gan vietējo kaislību uzplūdos. Pretējā gadījumā II g s. baznīca darbotos pagrīdes apstākļos un baznīcas kodols un vadītāji dzīvotu mazapdzīvotās vai nepieejamās vietās (kā tas bija Decija vajāšanu laikā ap 250. gadu). Taču par II gs. kristiešiem agrīnie kristiešu autori neko tādu neziņo. Tieši otrādi - kristiešu sanākšanu laiks vietējām varām bija labi zināms - tā bija svētdiena; atrast vajadzīgo vadītāju, tikšanās vietu vai kristiešu apbedījumus nebija nekādu problēmu. Pēdējos pat aizsargāja likums. Tas viss nu nekādi neizskatās pēc totālas vajāšanas, ko uzspiež Eisēbijs, un aiz viņa visi pārējie baznīcas vēsturnieki. Pat fakts, ka baznīcas iekšienē saasinājās uzskatu sadursme starp ortodoksāļiem un gnostiķiem, liecina par attīstībai labvēlīgu vidi, kas nekādi nebūtu iespējams totālas iznīcināšanas apstākļos.

Rakstot par tālaika imperatoriem, baznīcas vēsturnieks Bolotovs nodaļā "Kristiešu vajāšanu vēsture" atzīmē laikmeta īpaši labvēlīgo raksturu. Tas guvis apzīmējumu Antonīnu laikmets. To būs interesanti salīdzināt ar sekojošo periodu, kad sāka izplatīties Lionas Irineja doktrīna. Pēc Bolotova par Antonīniem: "96. g. 18. sept. Domiciāns kļuva par szvērestības upuri... Viņa pēctecis bija imperators Kokcejs Nerva, padzīvojis senators, kurš valdīja nedaudz vairāk kā gadu. Domiciāns viņam atstāja, acīmredzot, daudz lietu, kas bija ierosinātas pret lielu skaitu aizdomīgām personām. Bet jaunais cēlsirdīgais imperators deva pavēli pārtraukt jelkādas izmeklēšanas apsūdzībās par bezdievību un pievēršanu jūdu parašām. Viņš ļāva atgriezties Romā tiem, ko Domiciāns bija izraidījis. Īpašu senāta atzinību Nerva izpelnījās, likvidējot jūdu nodokli (par godu šim lēmumam tika izkalta monēta. Nerva iesāk spīdošāko Romas impērijas laikmetu. Visi pieci imperatori (Nerva, Trajāns, Adrians, Antonīns, Marks Aurēlijs) aiz sevis atstāja atmiņas kā par cēzaru ziedu. Viņi augsti stāvēja arī kā tikumīgie raksturi. Trajāns bija vienāds savā uzvedībā gan galvaspilsētā, gan provincē. Viņš ievēroja vecos tikumus un ieviesa jaunas tiesības. Viņu dievināja jau dzīves laikā. Utt, ujpr... ".

Pēdējais no pieciem Marks Aurēlijs bija lieliski izglītots un nodevās filosofiskām pārdomām. Pirms došanās karā pret ģermāņiem, līdzgaitnieki lūdza, lai viņš publicē savus sacerējumus, ja nu ar imperatoru notiek kāda nelaime. Lai arī šai sakarā par viņu arī ironizēja, tautā Marks Aurēlijs bija ļoti mīlēts. Bolotovs uzsver, ka ap Marka Aurēlija laiku latīņu valodā vairs nevarēja atrast svētāku vārdu kā Antonīns.

Ādolfs fon Harnaks (dz. tag. Tartu, Igaunijā) apraksta visai labvēlīgās attiecības starp imperatoriem un kristiešiem II gs.: "Valsts novērtējums no kristiešu puses kopš tapa "Vēstule romiešiem" un "Jāņa atklāsmes" (pēc viņa - I gs. beigās) līdz pat Aleksandra Severa valdīšanai (222.-235.), piedzīvoja ievērojamas svārstības; bet kopumā tā kļuva labvēlīgāka. Aizdomas, pat pārliecība, ka Romas valsts ir sātana valstība, bet imperators - antikrists, laiku pa laikam atgriezās, bet arvien vairāk nobīdījās otrajā plānā. [Kristietības] apoloģēti Justīns un Tertuliāns uzskatīja par iespējamu redzēt "labajos" valdniekos patiesās ticības draugus un pat aizstāvjus; II gs. beigās bija plaši izplatīts uzskats, ka Trajāns, Adrians un abi Antonīni personiski kristietībai nedarīja neko naidīgu... Pasākumi, ko imperatori veica labu tikumu atjaunošanai, radīja atzinību no kristiešu puses; un valsts, kas rūpējās par mieru un labklājību, katram kristietim bija vērtība.

Daži apoloģēti centās nostādīt imperatoru acīs kristietību kā valstij noderīgu spēku. Tālāk par visiem šai virzienā aizgāja bīskaps Sard-Melitons (ap 176. g.) savā sacerējumā, ko viņš piedāvāja Markam Aurēlijam. Šis teksts ir ievērības cienīgs visādā ziņā: "Lai arī mūsu filosofija laida pirmos asnus svešā tautā, pēc tam tā, vareni valdot tavam priekšgājējam Augustam, sāka plaukt tavas valsts provincē un deva tavai valstij īpašā veidā dāsnu labumu. Jo kopš tā laika nemitīgi augusi Romas valsts varenība un spozme, kurai tu allaž esi un būsi vēlams valdnieks kopā ar tavu dēlu, ja sāksi aizstāvēt šo Augusta laikā dzimušo un kopā ar valsti izaudzēto filosofiju, kas kopā ar citām reliģijām baudījusi arī no tavu priekšgājēju puses. Labākais pierādījums tam, ka mūsu ticība plaukusi kopā ar tik laimīgi sākušos monarhiju un tās labā, ir apstāklis, ka kopš Augusta valdīšanas laika ne viena nelaime nav piemeklējusi šo monarhiju, bet, tieši pretēji, viss, saskaņā ar kopīgo vēlēšanos, tikai vairoja tās krāšņumu un slavu. Vienīgie imperatori, kas, būdami ļauni noskaņotu cilvēku iekārdināti, centās mūsu ticībai nest sliktu slavu, bija Nērons un Domiciāns; un no viņiem izgājušie meli, kas nomelno kristiešus, izplatījās tālāk, kā parasts tautā, bez baumu ticamības pārbaudes...".

Tādējādi Harnaks izdara secinājumu, ka baznīca līdz pat Aleksandra Severa laikam visos punktos tuvinājās valstij, t.i., nekādu nežēlīgu pret kristiešiem vērstu vajāšanu II gs. nebija. Protams, ne visi apstākļi bija ideāli jaunās reliģijas tapšanai, jo vienmēr termins "labāk" vai "sliktāk" ir jāuztver nosacīti. Baznīcas vēsturnieku izklāstā šis periods ir bijis vienkārši šausmīgs. Taču no otras puses, Antonīnu laiks ir vispārpieņemts kā viens no Romas impērijas vēstures labākajiem periodiem. Citos, nelabvēlīgākos apstākļos kristietībai vienkārši nebūtu izredžu izdzīvot. Taču mēs redzam, ka vēsture bija kristietībai labvēlīga, un ļoti būtiski, ka tieši II gs. bija tāds. Kristietības pasludināšana par valsts reliģiju IV gs. bija tikai smalkākā plānā notikuša fakta materializācija.

Romas impērijā ietilpa daudz tautu un tām bija atšķirīgas parašas, ko imperatori ievēroja. Valsts līmenī tika pieļauts, ka jūdi un parsi (zoroastrieši) neēd upurgaļu un nedievina imperatoru. Romas vēstures ievērojamākais speciālists T.Mommzels rakstīja: "Gan Vespasiāns, gan sekojošie imperatori attiecībā pret jūdiem ievēroja kopīgus reliģiskās un politiskās iecietības principus; vēl jo vairāk - izdotie speciālie likumi vēl joprojām bija vērsti, lai atbrīvotu viņus no vispārējiem pilsoņu pienākumiem, kas bija pretrunā ar viņu ticību un ierašām, un tādēļ šie likumi ir tieši klasificējami kā privilēģijas... Jūdiem nebija nekādu šķēršļu savu sinagogu un lūgšanu namu dibināšanai, tāpat arī savu vadītāju iecelšanai...".

Līdzīga attieksme bija arī pret dažādajiem ēģiptiešu, mazāziešu un citiem impērijas kultiem. Bolotovs dod Tertuliāna liecību par imperatora un kristiešu lieliskajām attiecībām: "...Labākie imperatori nebūt neuzskatīja kristiešus par sabiedrībai kaitīgiem. Piemēram, Trajāns bija līdz tādai pakāpei pārliecināts par kristiešu nevainību, ka aizliedza viņus izsekot. Un pie vēlākajiem imperatoriem kristiešu stāvoklis nepasliktinājās; tieši pretēji - viņi cenšas to stāvokli uzlabot: tā Marks Aurēlijs jo stingri aizliedza apvainot kristiešus tikai par kristietību". (tā ir arī atbilde tiem, kas gribētu Trajāna saraksti ar Plīniju izmantot kā pretargumentu).

Kā gan gadījās, ka dažviet no tikušās nelikumības attiecībā pret kristiešiem pārvērtās apokaliptiskajās Baznīcas cīņās pret Impērijas "nezvēru", kas centās aprīt "Kristus bērnu"? Atbilde ir - konstantīniskajai Baznīcai bija nepieciešams svētuma oreols. Nekas labāk par moceklību nepalīdz ticības nostiprināšanai. Lai pievērstu impērijas iedzīvotājus jaunajai valsts reliģijai, bija nepieciešami iespaidīgi un viegli saprotami pierādījumi. Tieši Kosntantīna laikā tika atraktas daudzas "relikvijas- brīnumdarītājas" un atrastas "Svētās vietas" no Vecās un Jaunā Derības vēstures. "Briesmīgās vajāšanas" pret kristiešiem kļuva par vienu jaunās mitoloģijas balstiem. Baznīcas vēstures dažas zīmīgākās figūras būtu neizteiksmīgas, ja trūktu stāstu par "zvērīgajām II gs. vajāšanām". Pēc Eisēbija rakstītā, Trajāna laikā mocekļa nāvē mira bīskaps Antiohijas Ignātijs un Jeruzalemes Simeons, bet pēc tradīcijas, ko neviens vēsturnieks nav apstiprinājis, arī Romas Kliments. Antiohijas Ignātijs un Romas Kliments kā vēsturiskas personas vispār ir problemātiskas.

Jeruzalemes Simeons par vajāšanu upuri kļuva kā ebrejs-dāvidīds, t.i, kā jūdu valdnieka troņa pretendents; bet tā vairs nav ar kristietību saistīta epizode. Iznāk, ka visas trīs personas tikai ar milzīgām pielaidēm varētu identificēt kā vēsturiskās kristietības personas un pasludinātas par tās mocekļiem. Vienīgais vēsturiski patiesi iespējamais moceklis visā Romas impērijā 21 gada laikā (Adriana valdīšana 117.-138.) ir Irineja minētais bīskaps Telesfors. Neviens cits gan šo faktu nav apstiprinājis... Seko Antonijs Pijs, kura valdīšanas laikā iekrīt divas mocekļu nāves: bīskapa Polikarpa nāve Smirnā un vairāku mocekļu gals Romā. Polikarpa gadījumā ir daudz jautājumu un hronologi nevar vien izšķirties par īsto nāves gadu (vai ap 166. vai 156. gadu). Patiesību noskaidrot traucē jelkādi pierādījumi par paša Polikarpa reālu eskistenci, kuru Irinejs izvēlējies kā "vienīgo liecinieku" viņa paša (Irineja) sakariem ar apustulisko pēctecību. Marka Aurēlija laikā (163.-167.) par mocekļiem kļūst Justīns Filosofs un seši viņa mācekļi.

No iepriekš rakstītā redzams, ka II gs. izrēķināšanās, visticamāk notika vietās, kur kristiešiem bija daudz ienaidnieku, un ko vienkārši izprovocēja. Bolotovs: "Gadījumos, kad kristieši sadūrās ar likumu, viņus patiešām tiesāja, lai uzturētu valsts autoritāti. Līdz pat II gs. vidum valsts atturēja tautas masu uzbrukumus kristiešiem, strīdus gadījumos paturot sev tiesneša lomu. Kristiešu stāvoklis bija traģisks ne jau varas naidīguma dēļ, bet tādēļ, ka viņiem zem kājām nebija stingra juridiska pamata. Kristieši varēja pastāvēt atklāti un plaukt; bet viens sīkas personiskas sadursmes dēļ radīts ziņojums varēja kalpot par iemeslu kristiešu pretvalstiskā rakstura noskaidrošanai tiesā un viņu vajāšanai".
Viss materiāls
--------------------------------------------------

Kur un kā radās kristietība?

Līdz pat V gadsimta sākumam ebionītu rakstus godāja sīriešu kristieši. Ebionīti nepieņēma ortodoksālo dogmu par Trīsvienību (neuzskatīja Jēzu par dievu, bet Svētais gars viņiem bija sieviešu kārtas). Viņu mācība iespaidoja Samosatas Pāvilu, kurš sprediķoja III gs. vidū. Viņa sekotājs Ārijs nostājās pret baznīcas "Dieva trīsvienību". Ārijs apgalvoja, ka Jēzus Kristus nav mūžīgs, bet gan radīts (tā, saskaņā ar Eisēbiju, domāja arī ebionīti). Pēc Svencickas domām, te izpaužas kāda no ķecerīgajām mācībām, kur... kristīšanas laikā Jēzū ienāca Kristus, bet pameta, kad viņš tika sists krustā. Epifānijs rakstīja, ka ebionīti domāja Jēzu kā Erceņģeli, nevis Tēva radītu. Tiek ziņots, ka par ebionītiem sevi dēvēja visi pirmie kristieši, bet apzīmējums "kristieši" saskaņā ar kanonisko tradīciju radās Antiohijā, Sīrijā. Aramiešu valodā runājošo vidē tāds vārds nevarēja rasties.

Saskaņā ar ebionītu doktrīnu par to, ka Kristus ir Visuma garīga parādība, viņu evanģēlijs sākas nevis ar Jēzus bērniņa dzimšanu, bet gan ar kristīšanas alegoriju un Kristus gara ienākšanu Jēzū. To pašu mēs redzam kanoniskajā Jāņa evaņģēlijā un arī Marka ev-jā. Daudzi speciālisti uzskata, ka sākotnējie Mateja un Lūkas evanģēliji arī bija bez Jēzus pirsmkristīšanas perioda atstāsta. Citiem vārdiem, sākotnējie Jaunās Derības teksti atainoja un pasvītroja tieši "otro dzimšanu", jeb, citiem vārdiem, Jēzu un Jēzu Kristu nodalīja laikā.

Vairākkārt uzmanība vērsta uz dažām dogmām, kas pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nekas vairāk par dažu ekzeģētu personisko viedokli, kuru koncili pārvērta par "baznīcas uzskatu". Patiesībā tāda baznīcas viedokļa nekad nav bijis, jo uzskats ir konkrētas apziņas fenomens, savukārt konkrētas baznīcas to dibinātāju izskatā, kā liecina vēsture, nepārtraukti strīdējās savā starpā, konkurējošo grupu koncilus novērtējos kā "bandītiskus". Tas, ka galu galā kāda grupa uzvarēja citas, nenozīmē, ka triumfēja patiesība. Vēl jo vairāk - tas nenozīmē arī to, ka šajos strīdos kādai no konfliktējošajām pusēm vispār bija taisnība. Austrumos Patiesību iegūst klusumā un paša sirdī, nevis balsošanas ceļā.

Viens no Baznīcas pamatpostulātiem ir dogma, ka Baznīcu iedibināja pats Jēzus, citiem vārdiem, ka kristietība radās līdz ar Marijas dēla piekritēju pulciņa izveidošanos. Mēs aizstāvam uzskatu, ka vēsturiskais Jēzus piedzima sen pirms kristīgās ēras sākuma, tādēļ ir nepieciešams tikt skaidrībā - kad kristietība radās vēsturiski.

---------------------------------------------------

Agapija

Par Jēzu no Agapija "Pasaules vēstures"

1912. gadā krievu pētnieks A.Vasiļjevs publicēja kristiešu bīskapa un Ēģiptes X gs. vēsturnieka Agapija "Pasaules vēsturi" arābu variantā ("Kitab al-Unvan"). 1971. gadā Izraēlas zinātnieks Šlomo Piness vērsa uzmanību uz Agapija citātu no Josifa Flāvija. Tas atšķiras no vispāratzītā Testimonium Flavium grieķu valodā:
"Šajā laikā bija gudrs cilvēks, kuru sauca Jēzus. Viss viņa dzīvesveids bija priekšzīmīgs, un viņš bija pazīstams ar savu tikumu, un daudzi [cilvēki] starp jūdiem un citās tautās kļuva viņa skolnieki. Pilāts sodīja viņu uz nāvi, piesitot krustā. Bet, tie, kuri kļuva viņa mācekļi, neatteicās no viņa mācības. Viņi stāstīja, ka viņs tiem parādījās trīs dienas pēc krustā sišanas un tad viņš bija dzīvs; tādā veidā, iespējams, viņš bija mesija, par kura brīnumainajiem darbiem vēstīja pravieši".
Iespējams, ka Agapijas fragments ataino Josifa Flāvija patieso tekstu, kurš saglabājies, pateicoties viņa darbu tulkošanai sīriešu valodā. Tikai iespējams, ka tas ir patiess... jo arī šajā variantā tas "lec" laukā no kopējā rakstīšanas stila, kāds piemita Flāvijam - pietiek izlasīt 3. nodaļu no "Jūdu Senlietu" XVIII grāmatas un pa vienai pirms un pēc 3. nodaļas. Visticamāk, arī Agapijs lietoja jau viltotu darbu, taču "maigākā" izpildījumā.
Jo tālāk aizvirzījās to dienu notikumi, jo mazākas iespējas bija kādu pieķert melos, tādēļ Agapijam pazīstamais variants ieguva jaunu "saturu". Daudzi mūsdienu pētnieki atzīmējuši tendenci, ka mūki-pārrakstītāji savā godbijībā un godprātīgajā attieksmē pret Skolotāju arvien pārcentās un vēlamo pārveidoja par esošu. Dažkārt tādi "papildinājumi" varēja rasties arī kā augstākas amatpersonas rīkojuma sekas.

Kosidovskis par Kristu

Ko par Jēzu zināja ebreji?

Kristīgajā tradīcijā vienīgā rakstiskā liecība par Jēzus laika notikumiem atrodama Josifa Flāvija darbā "Jūdu senlietas". Autors pats pieder pie vēstures visinteresantākajām personībām. Šis daudzsejainais cilvēks mūža lielāko daļu pavadīja sava laika vētraino notikumu pašā centrā. Viņš bija viens no jūdu sacelšanās vadītājiem, bet mūža nogali viņam izdevās nodzīvot triju Romas imperatoru aizsardzībā. Laikabiedri vēlāk viņu nosauca par nodevēju un renegātu, taču vēl pēc gadiem izrādījās, ka reti kuram ir tādi nopelni ebreju tautas priekšā.

Savā autobiogrāfijā Josifs Flāvijs stāsta, ka dzimis gadā, kad pie varas nāca imperators Kaligula, t.i. mūsu ēras 37. gadā. Viņš ar lepnumu atzīmē, ka nāk no augstas priesteru ģimenes, bet māte pieder pie valdnieku Makabeju dzimtas. Josifs kopš bērnības izcēlās ar spožu prātu un spējām; studēja jurisprudenci, aizrāvās ar reliģijas jautājumiem, pēc kārtas pieslējās pie vairākām sektām, zināmu laiku bija priesteris kādā Jeruzalemes templī. 66. gadā, kad izcēlās romiešu-jūdu karš, viņu iecēla par Galilejas gubernatoru un kara komandantu.



Josifa Flāvija portrets, ko Džons Vinstons rekonstruēja viņa darbu tulkošanas laikā

Neskatoties uz militārās un administratīvās pieredzes trūkumu, viņš spīdoši tika galā ar saviem pienākumiem, radīja 100 000 vīru romiešu parauga armiju, nostiprināja pilsētas, ciemus un kalnu pārejas, stratēģiskajos punktos izveidojas pārtikas un ieroču krājumus. Tai pat laikā viņam nācās cīnīties ar personīgajiem ienaidniekiem, kas vērpa pret viņu intrigas. Imperators Nerons sūtīja uz Jūdeju pieredzējušo pulkvedi Vespasiānu un viņa dēlu Titu; tajā laikā Josifs vadīja Galilejas aizsardzību un varonīgi aizstāvējās Jotapatas cietoksnī, radot romiešiem smagus zaudējumus. Pēc cietokšņa krišanas viņš kopā ar dažiem dzīvi palikušajiem aizstāvjiem padevās gūstā. Un te parādījās viņa neparastās spējas iekarot pasaules vareno simpātijas. Viņš tā iepatikās Vespasiāna dēlam Titam, ka netika nosūtīts kā gūsteknis uz Romu, bet palika pie Tita.

Iespējams, toreiz Josifs abiem paredzēja, ka viņi viens pēc otra kļūs par Romas imperatoriem. Kopš tā laika līdz pat kara beigām viņš palika romiešu nometnē un cīnījās pret saviem tautiešiem. Vairākkārt (jo īpaši Jeruzalemes aplenkuma laikā) viņš pildīja parlamentārieša lomu, aicinot sacelšanās dalībniekus apdomāties un nolikt ieročus. Ebreji viņu uzskatīja par nodevēju, bet viņš vēlāk apgalvoja, ka tādā veidā gribēja pasargāt tautu no iznīcības, zinot, ka romieši pār pasauli valda pēc Jahves gribas un cīņa pret viņiem ir bezjēdzīga.

Par kalpošanu un [galvenokārt] pareģojuma piepildīšanos Vespasiāns un Tits Josifu bagātīgi atalgoja un pat atļāva saukties par Flāviju. Viņš saņēma Romas pilsonību un mūža pensiju un zemes īpašumus Itālijā un Jūdejā. Arī trešais Flāviju dzimtas imperators Domiciāns apbēra Josifu ar dāvanām un atbrīvoja no nodokļiem. Pēc nāves viņam Romā uzcēla pieminekli. Sava Romas perioda laikā, būdams bagāts un pazīstams, Josifs nenodevās dīkai dzīvei, bet ar lielu centību ķērās pie spalvas. Viņam bija pieejami imperatoru arhīvi, un tos viņš neapšaubāmi izmantoja savu divu monumentālo darbu radīšanā. Būdams daudzu svarīgu notikumu aculiecinieks un aktīvs dalībnieks, viņš uzrakstīja spožus un dzīvus vēstījumus, kas daudzām vēsturnieku paaudzēm kļuva par neaizstājamu jūdu pagātnes informācijas avotu.

Viņa grāmatas plaši izmantoja gan pagānu autori (kā piem., romiešu vēsturnieks Dions Kasijs un ellēņu filosofs Porfīrijs), gan kristieši (Origens, Cēzarejas Eisēbijs un Bībeles latīņu varianta tulkotājs Hieronīms). Divi galvenie J.Flāvija vēsturiskie darbi pārtulkoti gandrīz visās Eiropas valstu valodās un kopš to publicēšanas ir ļoti populāri līdz pat mūsdienām, iedvesmojot rakstniekus, mūziķus un visu laiku gleznotājus.

Atgādināsim, ka vienīgā saglabājusies informācija par Kristu, kas atrodama ebreju literatūrā, ir fragments no "Jūdu senlietām", ko bībelistu aprindās dēvē arī par "Flāvija liecībām".

Viss fragmenta teksts: "Tajā laikā dzīvoja Jēzus, gudrs cilvēks, ja viņu vispār var saukt par cilvēku. Viņš veica neparastas lietas un bija cilvēku skolotājs, kuri ar prieku pieņēma patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, tāpat arī pagānu. Viņš bija arī Kristus. Bet, kad pēc mūsu ievērojamāko vīru ziņojumiem Pilāts viņu notiesāja ar piesišanu krustā, viņa iepriekšējie sekotāji nenovērsās no viņa. Jo trešajā dienā viņš atkal viņu priekšā parādījās dzīvs, kā to un citas satriecošas lietas par viņu bija pareģojuši dieva gaišreģi. Kopš tā laika līdz šodienai pastāv kristiešu kopiena, kas no viņa ieguva savu nosaukumu".

Nav grūti saprast, kādēļ kristīgā tradīcija šai liecībai piešķīra tik milzīgu nozīmi. Autors taču bija ebrejs, kurš, neskatoties uz politisko nodevību, vienmēr palika uzticīgs senču reliģijai. Pie tam, kā vēsturnieks viņš bija labi informēts par visu, kas tajā laikā notika Palestīnā. Tādējādi, "liecība" bija uzticības vērta, jo nāca no cilvēka, kurš ar kristietību nebija saistīts ne formāli, ne emocionāli. Līdz pat XIX gadsimtam neviens nopietni necentās apstrīdēt šī fragmenta autentiskumu, lai gan daži iebildumi izskanēja jau XVI gs. Šodien jau ir zināms precīzi, ka šī vienīgā ebreju liecība par Jēzu ir falsifikācija, daudz vēlāks iestarpinājums, ko izdarījis kāds kristiešu pārrakstītājs.

Iznāk, ka Josifs Flāvijs - farizejs un īstenticīgs jūdaisma pētnieks, it kā ziņo par Jēzu - mesiju, dievcilvēku, kurš augšāmcēlies trešajā dienā pēc krustā sišanas. Ievērojamais poļu profesors, reliģiju pētnieks Zigmunts Poņatovskis, atzīmē, ka šis ebreja mutē ieliktais stāsts ir "vārds vārdā paņemts no kristiešu ticības simbola". Zinātnieki pat noteikuši aptuvenu laiku, kad šis papildinājums veikts. Tādi agrīno kristiešu autori kā Klements, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina "Jūdu senlietas", taču ne ar pušplēstu vārdu nepiemin šo kristiešiem tik svēto informāciju par Jēzu. Nav iespējams iedomāties, ka to viņi darījuši apzināti, vadoties no kaut kādiem slepeniem iemesliem; tādēļ šeit rodas pamatotas aizdomas: minētajā "Jūdu senlietu" tekstā, kas tolaik viņiem bija pieejams, šāda fragmenta nebija. Pirmoreiz to citē daudz vēlākais autors Eisēbijs, pirmās "Kristīgās baznīcas vēstures" autors, kurš dzīvoja no 263. līdz 339. gadam.

No šejienes var secināt, ka iestarpinājums ticis radīts III un IV gs mijā. Intriģējošu materiālu diskusijai par "Flāvija liecībām" dod ievērojamais agrīnais kristiešu teologs un rakstnieks Origens. No viņa polemiskā traktāta "Contra Celsum" izriet, ka viņa "Jūdu eksemplārā" ir stāstīts par Jāni Kristītāju un svēto Jēkabu; kas attiecas uz Jēzu, tad, acīmredzot Origenam bijis pieejams kāds cits teksts, uz kura pamata viņš pārmeta Josifam Flāvijam, ka tas nav uzskatījis Jēzu par mesiju.

Interneta resurss