Kristīgajā tradīcijā vienīgā rakstiskā liecība par Jēzus laika notikumiem atrodama Josifa Flāvija darbā "Jūdu senlietas". Autors pats pieder pie vēstures visinteresantākajām personībām. Šis daudzsejainais cilvēks mūža lielāko daļu pavadīja sava laika vētraino notikumu pašā centrā. Viņš bija viens no jūdu sacelšanās vadītājiem, bet mūža nogali viņam izdevās nodzīvot triju Romas imperatoru aizsardzībā. Laikabiedri vēlāk viņu nosauca par nodevēju un renegātu, taču vēl pēc gadiem izrādījās, ka reti kuram ir tādi nopelni ebreju tautas priekšā.
Savā autobiogrāfijā Josifs Flāvijs stāsta, ka dzimis gadā, kad pie varas nāca imperators Kaligula, t.i. mūsu ēras 37. gadā. Viņš ar lepnumu atzīmē, ka nāk no augstas priesteru ģimenes, bet māte pieder pie valdnieku Makabeju dzimtas. Josifs kopš bērnības izcēlās ar spožu prātu un spējām; studēja jurisprudenci, aizrāvās ar reliģijas jautājumiem, pēc kārtas pieslējās pie vairākām sektām, zināmu laiku bija priesteris kādā Jeruzalemes templī. 66. gadā, kad izcēlās romiešu-jūdu karš, viņu iecēla par Galilejas gubernatoru un kara komandantu.
Josifa Flāvija portrets, ko Džons Vinstons rekonstruēja viņa darbu tulkošanas laikā
Neskatoties uz militārās un administratīvās pieredzes trūkumu, viņš spīdoši tika galā ar saviem pienākumiem, radīja 100 000 vīru romiešu parauga armiju, nostiprināja pilsētas, ciemus un kalnu pārejas, stratēģiskajos punktos izveidojas pārtikas un ieroču krājumus. Tai pat laikā viņam nācās cīnīties ar personīgajiem ienaidniekiem, kas vērpa pret viņu intrigas. Imperators Nerons sūtīja uz Jūdeju pieredzējušo pulkvedi Vespasiānu un viņa dēlu Titu; tajā laikā Josifs vadīja Galilejas aizsardzību un varonīgi aizstāvējās Jotapatas cietoksnī, radot romiešiem smagus zaudējumus. Pēc cietokšņa krišanas viņš kopā ar dažiem dzīvi palikušajiem aizstāvjiem padevās gūstā. Un te parādījās viņa neparastās spējas iekarot pasaules vareno simpātijas. Viņš tā iepatikās Vespasiāna dēlam Titam, ka netika nosūtīts kā gūsteknis uz Romu, bet palika pie Tita.
Iespējams, toreiz Josifs abiem paredzēja, ka viņi viens pēc otra kļūs par Romas imperatoriem. Kopš tā laika līdz pat kara beigām viņš palika romiešu nometnē un cīnījās pret saviem tautiešiem. Vairākkārt (jo īpaši Jeruzalemes aplenkuma laikā) viņš pildīja parlamentārieša lomu, aicinot sacelšanās dalībniekus apdomāties un nolikt ieročus. Ebreji viņu uzskatīja par nodevēju, bet viņš vēlāk apgalvoja, ka tādā veidā gribēja pasargāt tautu no iznīcības, zinot, ka romieši pār pasauli valda pēc Jahves gribas un cīņa pret viņiem ir bezjēdzīga.
Par kalpošanu un [galvenokārt] pareģojuma piepildīšanos Vespasiāns un Tits Josifu bagātīgi atalgoja un pat atļāva saukties par Flāviju. Viņš saņēma Romas pilsonību un mūža pensiju un zemes īpašumus Itālijā un Jūdejā. Arī trešais Flāviju dzimtas imperators Domiciāns apbēra Josifu ar dāvanām un atbrīvoja no nodokļiem. Pēc nāves viņam Romā uzcēla pieminekli. Sava Romas perioda laikā, būdams bagāts un pazīstams, Josifs nenodevās dīkai dzīvei, bet ar lielu centību ķērās pie spalvas. Viņam bija pieejami imperatoru arhīvi, un tos viņš neapšaubāmi izmantoja savu divu monumentālo darbu radīšanā. Būdams daudzu svarīgu notikumu aculiecinieks un aktīvs dalībnieks, viņš uzrakstīja spožus un dzīvus vēstījumus, kas daudzām vēsturnieku paaudzēm kļuva par neaizstājamu jūdu pagātnes informācijas avotu.
Viņa grāmatas plaši izmantoja gan pagānu autori (kā piem., romiešu vēsturnieks Dions Kasijs un ellēņu filosofs Porfīrijs), gan kristieši (Origens, Cēzarejas Eisēbijs un Bībeles latīņu varianta tulkotājs Hieronīms). Divi galvenie J.Flāvija vēsturiskie darbi pārtulkoti gandrīz visās Eiropas valstu valodās un kopš to publicēšanas ir ļoti populāri līdz pat mūsdienām, iedvesmojot rakstniekus, mūziķus un visu laiku gleznotājus.
Atgādināsim, ka vienīgā saglabājusies informācija par Kristu, kas atrodama ebreju literatūrā, ir fragments no "Jūdu senlietām", ko bībelistu aprindās dēvē arī par "Flāvija liecībām".
Viss fragmenta teksts: "Tajā laikā dzīvoja Jēzus, gudrs cilvēks, ja viņu vispār var saukt par cilvēku. Viņš veica neparastas lietas un bija cilvēku skolotājs, kuri ar prieku pieņēma patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, tāpat arī pagānu. Viņš bija arī Kristus. Bet, kad pēc mūsu ievērojamāko vīru ziņojumiem Pilāts viņu notiesāja ar piesišanu krustā, viņa iepriekšējie sekotāji nenovērsās no viņa. Jo trešajā dienā viņš atkal viņu priekšā parādījās dzīvs, kā to un citas satriecošas lietas par viņu bija pareģojuši dieva gaišreģi. Kopš tā laika līdz šodienai pastāv kristiešu kopiena, kas no viņa ieguva savu nosaukumu".
Nav grūti saprast, kādēļ kristīgā tradīcija šai liecībai piešķīra tik milzīgu nozīmi. Autors taču bija ebrejs, kurš, neskatoties uz politisko nodevību, vienmēr palika uzticīgs senču reliģijai. Pie tam, kā vēsturnieks viņš bija labi informēts par visu, kas tajā laikā notika Palestīnā. Tādējādi, "liecība" bija uzticības vērta, jo nāca no cilvēka, kurš ar kristietību nebija saistīts ne formāli, ne emocionāli. Līdz pat XIX gadsimtam neviens nopietni necentās apstrīdēt šī fragmenta autentiskumu, lai gan daži iebildumi izskanēja jau XVI gs. Šodien jau ir zināms precīzi, ka šī vienīgā ebreju liecība par Jēzu ir falsifikācija, daudz vēlāks iestarpinājums, ko izdarījis kāds kristiešu pārrakstītājs.
Iznāk, ka Josifs Flāvijs - farizejs un īstenticīgs jūdaisma pētnieks, it kā ziņo par Jēzu - mesiju, dievcilvēku, kurš augšāmcēlies trešajā dienā pēc krustā sišanas. Ievērojamais poļu profesors, reliģiju pētnieks Zigmunts Poņatovskis, atzīmē, ka šis ebreja mutē ieliktais stāsts ir "vārds vārdā paņemts no kristiešu ticības simbola". Zinātnieki pat noteikuši aptuvenu laiku, kad šis papildinājums veikts. Tādi agrīno kristiešu autori kā Klements, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina "Jūdu senlietas", taču ne ar pušplēstu vārdu nepiemin šo kristiešiem tik svēto informāciju par Jēzu. Nav iespējams iedomāties, ka to viņi darījuši apzināti, vadoties no kaut kādiem slepeniem iemesliem; tādēļ šeit rodas pamatotas aizdomas: minētajā "Jūdu senlietu" tekstā, kas tolaik viņiem bija pieejams, šāda fragmenta nebija. Pirmoreiz to citē daudz vēlākais autors Eisēbijs, pirmās "Kristīgās baznīcas vēstures" autors, kurš dzīvoja no 263. līdz 339. gadam.
No šejienes var secināt, ka iestarpinājums ticis radīts III un IV gs mijā. Intriģējošu materiālu diskusijai par "Flāvija liecībām" dod ievērojamais agrīnais kristiešu teologs un rakstnieks Origens. No viņa polemiskā traktāta "Contra Celsum" izriet, ka viņa "Jūdu eksemplārā" ir stāstīts par Jāni Kristītāju un svēto Jēkabu; kas attiecas uz Jēzu, tad, acīmredzot Origenam bijis pieejams kāds cits teksts, uz kura pamata viņš pārmeta Josifam Flāvijam, ka tas nav uzskatījis Jēzu par mesiju.
Interneta resurss
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru