13 oktobris, 2008

Goa inquisition


Pasaules mediju uzmanības centrā jau gandrīz gadu atrodas Orisas štats Indijā, kur novērojami vardarbības akti starp hinduistu un kristiešu kopienu pārstāvjiem. Šim jautājumam veltītajā materiālā pieminēju arī faktus par periodu, kad Goa pavalstī darbojās portugāļu katoļu inkvizīcija.
Starp raksta komentāriem varēja izlasīt sekojošo: "Māris Šverns ir izmantojis plašu ārzemju materiālu klāstu, nopietni neizvērtējot - kur graudi (objektīva informācija), kur pelavas (tīši izdomājumi un patiesības tendenciozi sagrozījumi). Indijā portugāļu pārvaldītajā Goa Inkvizīcija nekad nav darbojusies /Karīna 20:42 27.sep. [apollo.lv]/".

Citētais komentārs vedina pieminēt mūsdienu vēsturiskās fantastikas meistaru Rihardu Cimleru, kurš ir sarakstījis arī noveli "Rītausmas sargi" (2005.) Tas ir stāsts, kura pamatā gulstas Goa inkvizīcijas "pienesums civilizācijai". Intervijā par šo darbu viņš ar lielu izbrīnu un skumjām atzīmē, ka pat Portugālē neviens nezina šos drausmīgos vēstures faktus...


Inkvizīcija Goa - izveidošanas iemesli un darbība

Katoļu baznīcas autoritātes uzskatīja, ka jebkura cita reliģija vai novirziens ir bīstams "īstās" reliģijas ienaidnieks, kas visiem spēkiem apkarojams. Inkvizīciju radīja, lai izrēķinātos ar tiem "jaunajiem kristiešiem" - ebrejiem un musulmaņiem, kuri katolicisma aizsegā turpināja kopt savu priekšteču ticību. Jauniegūtajās teritorijās , t.sk. Indijā, bīskapi savu uzmanību vērsa arī uz vietējām reliģijām - gan sen radušos hinduismu, gan jaunāko islamu. Inkvizīcija vajāja visus, kas slepus vai atklāti nepakļāvās Romas kristietībai. Katoļticība !"atrodas briesmās"!, tādēļ koloniālā vara inkvizīciju izmantoja kā pilsoniskās un sociālās kontroles instrumentu - tā bija arī lielisks līdzeklis, ar kura palīdzību varēja konfiscēt upuru īpašumus par labu katoļu struktūrām.

Lielākā daļa inkvizīcijas ierakstu tika iznīcināti pēc 1812.g., kad tā izvācās no Goa, tādēļ upuru patieso skaitu noteikt nav iespējams. Balstoties uz saglābtajiem dokumentiem, pētnieki H.P.Solomon[s]s un I.S.D. Sassoon[s], secinājuši: kopš darbības sākuma 1561.g. līdz pagaidu apturēšanai 1774.g. inkvizīcija Goa sodījusi vairāk kā 16 202 cilvēkus. Precīzi zināms, ka 57 no tiem notiesāti uz nāvi, turklāt vēl 64 sadedzināti. Citiem apsūdzētajiem piespriests mazāks sods, bet lielākās daļas upuru liktenis vairs nav zināms.

Drīz pēc ieviešanas Goa inkvizīcija ieguva sliktu reputāciju sakarā ar pielietotajām spīdzināšanas metodēm. Franču filosofs Voltērs to apstiprinājis sekojoši: "Goa ir bēdīgi slavena ar savu inkvizīciju, kas guvusi vienādus panākumus gan necilvēcībā, gan komercijā. Portugāļu mūki mūs pārliecināja, ka visi Indijas iedzīvotāji godina nelabo, un tam aktīvi kalpo". Kā atzīmējis franču vēsturnieks Lavāls, kurš pētījis tieši "svētā" tribunāla darbību, Goa inkvizīcija savā cietsirdībā pārspējusi pat Spānijas un Portugāles inkvizīciju (Lavalle J. Histoire des Inquisitions religieuses d'ltalie, d'Espagne et de Portugal. Paris, v. 2, 1809, p. 5).

Goa inkvizīcijas uzmanības fokusā atradās ne tikai t.s. "jaunie kristieši". Ļoti labprāt tā izrēķinājās ar angļiem un francūžiem, jo tiem bija līdzīgas intereses šajā reģionā. Visus, kas nelūgti bāza savu degunu portugāļu īpašumos, varēja pavisam vienkārši apsūdzēt ķecerībā ar visām izrietošajām sekām. Viens no šiem "ķeceriem" - francūzis Dilons, kam arī gadījās nokļūt Goa inkvizīcijas rokās, vēlāk savus pārdzīvojumus publicēja trīssējumu atmiņās (Voyages de Mr. Delon avec sa relation de l'Inquisition de Goa augmente de diverses pieces curieuses, et l'Histoire des dieux qu'adorent des gentile des Indes, v. 1-2, Cologne, MDCCXI).

Dilons savās atmiņās min faktu, ka sievietes tikušas zāģētas ar metāla asmeņiem, kam izveidoti lieli zobi. Mirstošo upuru vaidi un kliedzieni visvairāk bijuši dzirdami pēc vakariņām, jo eksekūcijas īpaši tika taupītas "dieva kalpu" pirmsmiega izklaidei.

Citi inkvizīcijas izgudrojumi (!neskatīties cilvēkiem ar vājiem nerviem!)



Kādēļ portugāļi bija tik aizrautīgi katolicisma sludinātāji? Tam par pamatu kalpoja pāvesta Nikolaja V "Romanus Pontifex" - dokuments, kurā solīts visa veida atbalsts tam, kurš propagandēs kristietību Āzijā. Pēc Vasko Da Gamas ierašanās Indijā 1498.g. tirdzniecība kļuva ārkārtīgi ienesīga, taču portugāļi vairāk uzmanības veltīja impērijas iedzīvotāju kristīšanai. Tirgotājiem pa pēdām sekoja tikko dibinātās Jēzus Biedrības locekļi (jezuīti), kurus uz Goa sūtīja, lai tie palīdzētu portugāļu varasiestādēm pievērst kristietībai vietējos iedzīvotājus. Trūcīgākajiem biedriem tika garantēta iztika, vidusslāņa pārstāvjiem solīja amatus administrācijā; bez tam tika nodrošināts arī vietējo varasiestāžu militārais atbalsts.

Franciska Ksavjē[ra] ierosinātā inkvizīcija Goa pavalstī tika ieviesta astoņus gadus pēc šī misionāra nāves. Tālajā Indijā inkvizīcija darbojās faktiski pēc saviem ieskatiem, jo Portugāles karalis atradās pārāk tālu, lai kaut ko varētu reāli ietekmēt. Šī tiesa paralēli savai pamatmisijai - izspiegot, notvert, tiesāt un sodīt maskējušos jūdaisma piekritējus, ar visiem pieejamiem līdzekļiem katolicismam pievērsa arī vietējos pamatiedzīvotājus. Tika aizliegta pamatvaloda, nedrīkstēja audzēt svēto augu tulasi un piekopt senos rituālus. Indieši, protams, portugāļu plāniem pretojās, un rezultātā notika masveida emigrācija uz dienvidiem un zemes vidieni.

Lai kaut cik mazinātu etnisko izmaiņu apmērus, vietējie bramīni bieži pieņēma kristietību, kas vairāk nozīmēja atpirkšanos no koloniālās varas. Patiesībā daudzviet slepeni tika pielūgtas senās dievības. Lai arī portugāļi bija nopostījuši simtiem tempļu un svētumus sabojājuši vai sasvieduši akās, cilšu iedzīvotāji savus elkus atrada, un paslēpa mežos, kur tos slepeni pielūdza.

Nav precīzi nosakāms, cik Goa inkvizīcijas upuru bija indiešu vidū - dokumentēti ir ap 16 000 izrēķināšanās gadījumu. Pavisam ierasts bija, ka inkvizīcijas moku kambaros nokļuva sievietes, kas nepakļāvās kolonistu varas pārstāvju fiziskajai iekārei. Ar savu uzvedību kolonizētajā Goa teritorijā portugāļi panāca, ka arī milzīgs skaits vietējo pareizticīgo kristiešu zvērēja nekad nepakļauties Romas diktātam (daļa notikumu atainota fragmentā no Andronika Elpidinska grāmatas "18 gadi Indijā").

Pilnīgāks Goa inkvizīcijas apraksts .

Notikumi Orisā

_________________________

...

20 augusts, 2008

holy prepuce


Svētā priekšāda
****************************

Svētā priekšāda (priekšāda*, latīniski - prepucium, præputium) ir viena no dažādajām relikvijām, ko attiecina uz Jēzu Kristu. Viduslaiku Eiropā pat vairākas baznīcas vienlaicīgi pasludināja, ka tās ir Jēzus priekšādas glabātājas. Protams, šim pielūgsmes objektam (objektiem) tika piedēvētas brīnumainas spējas.

Kā Jēzus relikvija Sv.Priekšāda parādās vien viduslaiku Eiropā. Pirmā pierakstītā liecība nāk no 800. g. decembra, kad
Kārlis Lielais to iedod pāvestam Leo III, kurš kronē Kārli par imperatoru. Kārlis apgalvojis, ka priekšādu viņam lūgšanu laikā atnesis eņģelis, lai arī ir prozaiskākas ziņas, un priekšāda esot bijusi Bizantijas Imperatores Irēnes laulību dāvana. Pāvests Leo ieguvumu novieto Sv.Jāņa bazilikā Romā pie citām relikvijām.

Pāvestam Leo III bija daudz ienaidnieku. Par pārkāpumiem (nav zināms, cik reāliem) pūlis viņu iedzina baznīcā un sasita līdz asinīm. 799.g. Leo bēga pie Kārļa Lielā, kurš pāvestu atjaunoja tronī. Iespējams, tieši tādēļ Leo Kārli kronēja par imperatoru. Leo visos jautājumos pilnībā pakļāvās Kārlim, ieskaitot baznīcas dogmatiku. Viņš nepiekrita vienīgi Filiokves tēzes gadījumā, ieņemot pozīciju, kas sakrīt ar tagadējās pareizticīgo baznīcas nostāju. Pāvests Leo III tika kanonizēts - 1673. gadā to panāca Kliments X.

Atkarībā no informācijas avota lasāms, ka Svētā Priekšāda ir ne vien Romā, bet atrodamas vienlaicīgi vēl 8, 12, 14 un pat 18 citas Jēzus priekšādas dažādās vietās Eiropā. Viena no slavenākajām uzradās Antverpenē (Brabantas hercogiste) 1100. gadā kā dāvana no Baldvina I, Jeruzalemes karaļa, kurš to iegādājies Palestīnā pirmā krusta kara laikā. Šī priekšāda kļuva slavena, kad Kambrē bīskaps Eiharistijas svinēšanas laikā uz altāra audekla pamanīja trīs asins pilienu traipus. Šīm lielajam brīnumam par godu tika izveidota īpaša kapela un uzsāktas procesijas, lai godinātu brīnumaino relikviju. Laika gaitā šī vieta kļuva par svētceļnieku galamērķi. 1566. g. relikvija nozuda, bet kapela stāv vēl šodien. To rotā divi Anglijas karaļa un viņa sievas, Jorkas Elizabetes 1503. g. dāvātie logi ar vitrāžām.


Jēzus apgraizīšana. Illumination from a missal, ca 1460. [31]
Attēla oriģināls

Šaruā abatija uzstāj, ka Kārlis Lielais Svēto Priekšādo rādījis mūkiem. 12.gs. sāk. tā tikusi paņemta uz procesiju Romā un vispirms prezentēta pāvestam Inokentam III, kuram tika lūgts noteikt tās autentiskumu, taču pēdējais no šī izaicinājuma atteicies. Lai kā tur bija, arī šī relikvija nozuda uz ilgu laiku, līdz 1856. gadā, restaurējot abatiju, kāds strādnieks sienā atrada slēptuvi ar relikvijām, kur atradās arī pazudusī priekšāda. Šis atradums izraisīja teoloģisku konfliktu ar iedibināto Kalkatas Svēto Priekšādu, kur gadsimtiem ilgi Baznīca to pielūdza oficiāli. 1900.g. katoļu baznīca radušos dilemmu atrisināja, nosakot, ka no draudzes tiks izslēgts jebkurš, kam ienāks prātā kaut ko rakstīt vai runāt par Sv.Priekšādu. Pēc ilgām debatēm 1954.g. sods tika noteikts vēl stingrāks, piemērojot izraidīšanu. Vēlāk II Vatikāna koncils Svētās Apgraizīšanas dienu izņēma no Baznīcas kalendāra, tomēr Austrumu katoļi vēl arvien turpina svinēt Tā Kunga Apgraizīšanas dienu 1. janvārī.
^^^^^^^^^^^^^^^^

Par Kalkatu...

Kalkata atrodas 45 km uz ziemeļiem no Romas. 1930.g. šī vieta tika pasludināta par bīstamu dzīvošanai un vietējie iedzīvotāji to pameta, pārceļoties uz tuvējo Jaunkalkatu (Calcata Nuova). Kopš 1960. gada tukšo vēsturisko centru sāka apdzīvot dažādi mākslinieki un hipiji. Viņi aizņēma visas viduslaikos celtās akmens un mūra ēkas un galu galā pat iegādājās tās īpašumā. To redzot, valdība atcēla savu lēmumu par vietas bīstamību, un mākslinieki vēsturisko ciematiņu sāka atjaunot. Mūsdienās tā ir plaukstoša komūna, kuras kodolu veido apmēram 100 visu vecumu hipiji un dažādu virzienu New Age pārstāvji.




Skats uz viduslaikos celto vēsturisko Kalkatu.

Par Kalkatas relikviju...

Vietējā leģenda vēsta, ka priekšāda, ko savulaik pāvestam Leo dāvināja Kārlis Lielais, tikusi nozagta Romas aplenkuma laikā 1527.g, un to izdarījis kāds vācu kareivis. Tai pašā gadā viņu ieslodzīja [cik noprotams, Kalkatas] cietumā, kur viņš relikviju esot noslēpis. 1557. g. relikviju atrada, sāka pielūgt un turpināja darīt gandrīz līdz mūsdienām, jo Baznīca par to deva desmit gadu grēku atlaidi svētceļniekiem.
"Šogad relikvija netiks izstādīta, jo tā no manas mājas ir nozudusi", - tā pirms tradicionālās procesijas 1983. g. sanākušajiem ticības brāļiem paziņoja Kalkatas baznīcas priesteris, kurš svētumu bija glabājis savā drēbju skapī apavu kastē. Par šo negadījumu plašāk var izlasīt šeit.

*Priekšāda: http://en.wikipedia.org/wiki/Foreskin
Apgraizīšana: http://en.wikipedia.org/wiki/Circumcision
^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^^

25 jūnijs, 2008

Senās Romas vēstures izpēte

Tiek uzskatīts, ka jau kopš mūsu ēras IV gs. Romas impērijā parādījās pirmie Romas vēstures apraksti, ko izmantoja kā mācību līdzekļus skolās. Pie tāda veida darbiem pieskaitāms arī neliels Eitropija sacerējums (60-ie gadi), kas Bizantijas skolās ilgu laiku kalpoja kā mācību materiāls. Stipri vēlāk tika izveidotas izziņu vārdnīcas, kurās ievietoja romiešu darbinieku vārdus un to nozīmi. Sastādīja seno vēsturnieku darbu fragmentu vai to īsa izklāsta krājumus, kā arī patstāvīgas vēsturiskas hronikas.

Tā IX gs. parādījās Georgija Sinkella vēsturiskā hronika. Tai pat laikā tika sastādīta patriarha Fotija vārdnīca un krājums "Bibliotēka". X gadsimtā pēc imperatora Konstantīna VII rīkojuma tika izveidots liels krājums, kurā ietilpa Polībija, Sicīlijas Diodora, Kasija Diona un citu antīko autoru darbu daļas. Ziemeļitālijā izveidojušās sociāli - ekonomiskās un politiskās attiecības XIV-XV gs. pilsētu augstākās sabiedrības vidū radīja interesi par savas dzimtenes vēsturi, pirmām kārtām - par antīko vēsturi. Skatieni tika vērsti uz seno arhitektūras pieminekļu drupām, antīko mākslas darbu atliekām un seno autoru uzrakstiem un rokrakstiem. (Patlaban vairāku antīko sacerējumu autentiskums tiek nopietni apšaubīts. Tikpat diskutabla ir arī dažu senatnes autoru reāla aksistence, jo antīkie rokraksti, ko XV gadsimtā "dienas gaismā" cēla humānisti, vēlāk tika apstrīdēti un atzīti par viltojumiem., M.Š.).

Sākotnēji antīkās kultūras fanu un cienītāju (t.s. humānistu) darbība aprobežojās ar seno monētu, rokrakstu un mākslas pieminekļu krāšanu. Viens no pirmajiem kolekcionāriem bija gados jaunais Ankonas pilsētas tirgotājs Čiriano. Lielāko seno rokrakstu kolekciju izveidoja humānists Podžio Bračolīni (1380.-1459.). Apmeklējot klosterus, viņš pētīja dievkalpošanas pergamentus un zem vēlākajiem reliģiskajiem tekstiem meklēja nodzēstos antīko rakstnieku darbu tekstus. Podžio pūliņi "vainagojās ar panākumiem": tika atrasti par zudušiem uzskatītie Cicerona, Tacita, Lukrēcija un citu antīko autoru darbi. Podžio laikabiedrs Lorenco Valla 1440.g. publicēja darbu par imperatora Konstantīna edikta viltojumu. Šis edikts it kā noteica, ka viņš Romas pārvaldi nodod pāvestu rokās.

Piebilde: Vairāk par t.s. humānistu Bračolīni atrodams rakstā "Par viņu veikumu tiek klusēts" (nodaļa Roberts Baldaufs).

XV gs. vidū Romā tika izveidots pirmais latīņu un seno grieķu rokrakstu krājums Vatikāna bibliotēkā. Tai pat laikā izveidojās arī Vatikāna muzejs, kurā atradās galvenokārt romiešu antīkie mākslas darbi. 15. un 16. gs mijā par senatnes izpētes centriem kļūst Francijas, Anglijas, Vācijas, Čehijas un Polijas universitātes, kā arī ģimnāzijas, kurās mācīja latīņu un sengrieķu valodu, literatūru un vēsturi.

XVIII gs. vidū Utrehtā tika izdots franču pētnieka Luī de Bofora "Prātojums par Romas pirmo piecu gadsimtu neticamību" (1738.g.), kur viņš pārliecinoši norāda uz vairākām pretrunīgām vietām Tita Līvija vēstījumā, kas liek šaubīties par iespēju veidot zinātnisku Romas seno vēsturi, balstoties tikai literatūras datos. Visai būtiski Romas senās vēstures izprašanai bija vēsturiski - filosofiskajiem darbiem, ko sarakstīja itālis Džambatista Viko, francūži Monteskjē un Voltērs. XVIII gs. beigās tika publicēts ievērojamā angļu vēsturnieka Eduarda Gibona "Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture". Kā pamatiemeslus impērijas bojāejai viņš min imperatoru varas despotismu un kristīgās ideoloģijas negatīvo iedarbību, kas izsauca politisku vienaldzību. Lielu uzmanību pētnieks veltīja brīvo iedzīvotāju nabadzīgāko slāņu un vergu sacelšanās kustībām. Anglijas konservatīvajās aprindās Gibona darbs izraisīja milzīgu niknumu un radīja lielu iespaidu zinātniskās vēstures attīstībā Rietumeiropā un Krievijā.

Pateicoties vairāku holandiešu un franču zinātnieku veikumam, XIX gs. pētnieki vēstures avotus sāka analizēt kritiski, antīko autoru liecības precizējot un papildinot ar etnogrāfijas un arheoloģisko izrakumu materiāliem. Dāņu pētnieks Bartolds Georgs Nīburs (1776. - 1831. gg.) ar analoģijas metodi (izmantojot etnogrāfiskos datus) centās restaurēt notikumu gaitu. Viņa darbs par Romas vēsturi netika pabeigts, bet ir lielā mērā ietekmējis laikabiedrus un nākamos vēsturniekus. Viņu dēvē par vēsturiski - kritiskās metodes radītāju. Jāteic, ka viņš tikai izstrādāja šo metodi, balstoties uz XVII - XVIII gs. nīderlandiešu un franču zinātnieku pētījumiem. Nībura metodi pārņēma Teodors Mommzens (1817. - 1903. gg.) un Šveicē izdeva pirmo sējumu savai "Romas vēsturei", kas viņu padarīja slavenu visā Eiropā. No 1858. Mommzens līdz pat mūža galam kļūst par Berlīnes universitātes profesoru. Viņš ir 1500 darbu autors, no kuriem daudzi ir izcili nozīmīgi.

Pilnu tēmas tekstu var atrast šeit. Tulkoja Māris Šverns

Viena no YOUTUBE reliģiskajām atklāsmēm

**************************************