Androniks Elpidinskis

"18 gadi Indijā",
Arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis, Buenosairesa, 1959.g.
(Nodaļas no grāmatas)


Katolicisms Indijā

Lai labāk saprastu, kāda loma ir katolicismam Indijā, ieskatīsimies 1931. gada oficiālajā statistikā. Romas-sīriešu katoļi Travankorā bija 449 171 un Romas katoļi - 360 217, pavisam - vairāk kā puse no visiem Travankoras kristiešiem. Kočinā attiecīgi 183 632 un 109 503 jeb gandrīz 90% visu kristiešu.
Portugālis Vasko da Gama pirmoreiz Indijā ieradās 1498. gadā; otrreiz - 1502. gadā. Tas bija sīko radžu valdīšanas laiks. Kočinā viņu uzmeklēja vietējo kristiešu deputāti ar lūgumu uzņemt viņus kristiešu karaļa aizgādībā, pie tam, viņam tika pasniegts Indijas agrāko laiku kristiešu valdnieka scepteris.

Portugāļi uzsāka strauji izplesties, jo īpaši rietumu piekrastē, un 1542. gada maijā Goa ieradās pazīstamais jezuīts Francisks Ksavjē. Viņš ātri pievērsa kristietībai vietējos Goa iedzīvotājus un pēc tam arī 10 000 cilvēku Travankorā. Tur viņš atrada arī 55 kristiešu apmetnes. No travankoras viņš devās uz Indijas austrumu krastu, uz tagadējo Madrasu (Čennaju), kur cieta apustulis Toms. No turienes viņš devās uz Malajas arhipelāgu un Japānu. Tai laikā viņš lūdza Portugāles karali, lai izveido inkvizīciju Goa, kas tika izdarīts 1560. gadā.

Francisks Ksavjē bija ļoti enerģisks misionārs un pievēršanai pāvestam izmantoja katoliskās baznīcas ierastos bargos līdzekļus. Atgriezies Goa no Japānas 1532. gadā, pēc diviem mēnešiem viņš devās uz Ķīnu, kur mira no malārijas. Viņa ķermeni atveda uz Goa, kur tas līdz šai dienai glabājas lieliskā kapličā. Katoļu baznīca viņu ir ieskaitījusi svēto kārtā un viņš tiek uzskatīts par Indijas patronu. Aptuveni šai laikā Goa tika nozīmēts pirmais katoļu bīskaps, un sākās mēģinājumi pakļaut Dienvidindijas kristiešus pāvestam. Pirmais rīkojums bija - pārtraukt liturģijā Babilonas patriarha vārda pieminēšanu. Vienlaicīgi tika dibinātas koledžas garīdznieku sagatavošanai, tika ieviesta latīņu valoda un katoļu ierašas. Sastopot pretestību, viņi pārgāja uz sīriešu valodu un samierinājās ar vecajām parašām. Zināms, ka viņi no Mar Josifa pieprasīja, lai Vissvētāko Mariju sauc nevis par Kristus Māti, bet Dievmāti, t.i. - atteikties no raksturīgās nestoriāņu iezīmes. Un bīskapu Mar Josifu un viņa pēcteci bīskapu Simeonu portugāļi arestēja. Dienvidindijas kristiešu stāvoklis bija bezpalīdzīgs, jo katoliskās garīdzniecības darbību atbalstīja plašās jaunpievērstās zemes civilā vara. Viens pēc otra no Babilonas ieradās bīskapi, kam nācās spēlēt dubultlomu: kalpot gan draudzei, kas vēlējas saglabāt savu ticību un ierašas, gan apmierināt svešas baznīcas prasības. Vietējos bīskapus vardarbīgi veda uz Portugāli un Romu, kur viņus pārsvētīja un ņēma apsolījumu pakļauties Romai. Viņi visi deva pilnīgas pakļaušanās solījumu, bet pēc atgriešanās atkal kalpoja savai vecajai ticībai.

1595. gadā Goa ar īpašām pāvesta pilnvarām ieradās arhibīskaps Aleksejs Menecezs - ļoti spējīgs un enerģisks cilvēks. Civilvarai tika dots rīkojums nepielaist bīskapus no Babilonas. Tā kā bīskaps Mar Ābrams bija vecs, bet no Babilonas sūtītais bīskaps tika aizturēts, sev par pēcnācēju viņš iecēla kādu Georgiju, kam bija arhimandrīta statuss. Bīskaps Mar Ābrams 1597. gadā nomira. Arhibīskaps Menezs nolēma, ka pienācis laiks aktīvi rīkoties. Aicinājumu pakļauties Georgijs neņēma vērā un sāka apbraukāt savas baznīcas, brīdinot par briesmām, kas draud viņuvecajai ticībai. Angamalā tika sasaukts garīdzniecības un civilo iedzīvotāju doms, kurā nolēma aizsargāt savu tēvu ticību, nepieļaut savas baznīcas ticības mācības izmaiņas un nepieņemt bīskapu, kas nav norīkots no Babilonas. baznīca bija satraukta, romiešu mācītāji tika padzīti un divi no tiem gandrīz gāja bojā. Menecezs vēlējās personīgi tikties ar Georgiju, bet tai laikā risinājās karš starp diviem radžām, un viņš Georgijam nosūtīja vēstuli ar prasību pakļauties Romai. Georgijs nokļuva tādā pat situācijā kā viņa priekšgājēji - viņš iztapa gan katoļiem, gan centās palikt uzticīgs savai Baznīcai. Pārliecinājies par šo situāciju, Menecezs 1599. gadā personīgi ieradās Kočinā, kur oficiālās personas viņu sagaidīja ar lielu godu.

Vēsture šeit min indiešiem ļoti raksturīgu faktu - baznīcas lietu atkarību no materiālajām. Malabaras piekraste ir ieinteresēta eksportēt piparus, bet ārējā tirdzniecība atradās portugāļu rokās, tādēļ iedzīvotāji un radža centās uzturēt labas attiecības ar arhibīskapu. Ieguvis vietējā radžas atbalstu, arhibīskaps Menecezs sāka rīkoties... Georgijs izvēlējās piekrišanas taktiku, cerot uz Meneceza drīzu aizbraukšanu un visu prasību aizmiršanu. Menecezs pieprasīja atļauju vadīt rituālus visās baznīcās. Georgijs Kočinā 3000 savu kristiešu klātbūtnē sagaidīja Menecezu, bet tai pat laikā lika viņam škēršļus.

Menecezs vārdos sludināja no Jāņa evanģēlija (10.,1.) - "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs". Viņš teica, ka nav patiesu draudzes ganu kā vien no Romas Baznīcas, bet Babilonas patriarhs ir shizmatiķis. Viņš pieprasīja, lai Georgijs un viņa divi vecākie priesteri atsakās no Babilonas patriarha. Georgijs brīdināja ne tikai savu draudzi, bet arī indiešu varasvīrus par briesmām, kas saistās ar pakļaušanos ārzemniekiem; par to bija satraucies pat Kočinas radža. Baidoties no nekārtībām, portugāļi ieteica arhibīskapam atgriezties Goa, taču viņš devās pa Sīrijas Baznīcas draudzēm. Visur viņš sastapa nedraudzīgu pieņemšanu un gandrīz tukšas baznīcas, dažkārt pat pavisam aizslēgtas. Turpinot uzturēt prasību par Georgija un garīdzniecības pāriešanu Romas pakļautībā, arhibīskaps Menecezs sludināja baznīcās pret nestoriānismu, pret Babilonas patriarhu. Viņš baznīcās noturēja dievkalpojumus un iesvētīja baznīcēnus. Diamperā Pūpolsvētdienā viņš garīdznieku kārtā iesvētīja 38 cilvēkus, kas pakļāvās Romai, tādējādi izveidojot pirmo sev uzticamo grupu. Dažviet viņš guva panākumus, jo mācītāji viņam pakļāvās labprātīgi. Georgijs bija satraukts un iztēlē jau redzēja arestu un inkvizīciju Goa. Pa to laiku Menecezs gatavoja koncilu Diamperā, iepriekš iesvētot vēl 50 mūkus, ar to sev nodrošinot vairākumu.


Diamperas koncils

Noteiktajā laikā - 1599. gada 22. jūnijā - Diamperā notika koncils, kurā piedalījās 133 garīdznieki, 660 baznīcas kopienu pārstāvji, 20 diakoni - pavisam 813 cilvēku. Arhibīskpas Menecezs darīja visu, lai sapulcē īstenotu savu plānu. Lai arī bija opozīcija un ņurdēšana, nopietnu pretestību neviens izrādīt neuzdrošinājās. Tika pieņemts lēmums par pakļaušanos Romai, par precēto garīdznieku šķiršanu no viņu sievām, par sīriešu grāmatu labošanu vai iznīcināšanu. Tika pieņemta arī virkne citu lēmumu: par Dievmātes nevainīgo ieņemšanu un godināšanu, par mirušo liturģiju, par ikonām un statujām baznīcās, kā arī citi - gan katoļu gan pareizticīgo garā. Tauta bija pret jaunievedumiem, taču, izmantojot varas atbalstu un inkvizīcijas draudus, arhibīskaps Menecezs pilnībā realizēja savu programmu. Pēc sapulces viņš stingri sekoja, lai pieņemtie lēmumi tiktu īstenoti dzīvē. Visur tika dedzinātas vecās grāmatas. Atstāja tikai pamatīgi pārtaisītu liturģiju sīriešu valodā.

Menecezs vēlreiz apbraukāja draudzes, lai pārliecinātos, ka koncila lēmumi tiek realizēti. Sīrijas metropolītu rezidence bija Angamala ar trim baznīcām un arhīvu. Menecezs šo arhīvu iznīcināja, un tādā veidā gāja bojā materiāli, kas noderētu Sīrijas baznīcas vēstures izpētē. Ar pāvesta un Portugāles karaļa atļauju aparhiālā vadība tika pārcelta uz Kranganoru pie Kočinas, kur atradās portugāļu centrs un cietoksnis. Menecezs centās katoļticībai pievērst pat Kočinas radžu, bet neveiksmīgi. Gada beigās aizbraucot uz Goa, par baznīcas vadītāju viņš iecēla Georgiju, taču zem jezuītu uzraudzības.

1601. gadā Indijas dienvidu bīskapa kārtā tika iesvētīts Francisks Rozs. Pēc viņa tika nozīmēti jauni bīskapi, kas vēl vairāk latinizēja baznīcu. Draudze uz Romu sūtīja protesta vēstules, bet bez rezultātiem. Tā uz 50 gadiem Indijas dienvidu baznīca nokļuva Romas varā un no šī laika katolicisms tur iedibināja savu varenību.


Kūnenas krusts

Slēptā neapmierinātība pret Romu uzliesmoja 1653. gadā. Babilonas patriarhs vēlreiz mēģināja sūtīt bīskapu uz Indijas dienvidiem. Portugāļi par to uzzināja savlaicīgi un patriarha sūtīto bīskapu Ahatallu sagūstīja. No Kočinas viņu nosūtīja uz Goa, kur viņu inkvizīcija sadedzināja uz sārta. Šī vēsts izraisīja vētrainu sašutumu un niknumu. Tiek minēts, ka uz Matančerri Kočinas tuvumā devās ap 25 000 cilvēku. Pie liela akmens krusta, ko parasti izveido un novieto pie ceļa baznīcas priekšā, pūlis zvērēja nekad nepakļauties Romas Baznīcai. Daudziem nebija iespējas krustam pieskarties, tādēļ no krusta tika nostieptas virves, lai būtu kontakts ar krustu. Šis notikums pazīstams ar nosaukumu "Kūnenas krusts".

Ir ziņas, ka daļa pareizticīgo aizgāja kalnos un nekad nepadevās Romai. Minētajam notikumama bija grandiozas sekas. Runā, ka sašutums bija ne tik daudz pret Romu, kā pret jezuītiem un portugāļiem. Ar laiku daļa baznīcas atkal tika pakļauta Romai, taču zināms, ka protestu laikā no esošajiem 200 000 katoļticībā palika tikai aptuveni 400 cilvēku.

Kad sīriešu kristiešu vadonis arhimandrīts Georgijs nomira, viņa vietā palika radinieks vārdā Toms. Pēc atdalīšanās no Romas ļoti ass kļuva bīskapa jautājums, jo portugāļi stingri uzraudzīja, lai no austrumiem neierastos jauns bīskaps. Savukārt pāvests, uzzinot par notikušo, atsūtīja bīskapu Josifu ar dažiem karmelītu mūkiem, lai stāvokli uzlabotu. Un tiešām - viņiem izdevās Romas pakļautībā atgriezt 84 draudzes, kamēr 32 draudzes nodibināja neatkarīgu baznīcu ar Toma virsvadību. Tā notika pirmā lielā baznīcas šķelšanās, kas pastāv arī šodien (stāvoklis fiksēts ap 1930. gadu). Gan katoļi, gan pareizticīgie pretendē uz tiešo pēctecību kopš apustuļa laikiem.

Pēc notikuma pie Kūnenas krusta Tomam uzticīgie sapulcējās Alengadā un, neredzot izeju, kā dabūt bīskapu, 12 mācītāji uzlika Tomam rokas un tādējādi iesvētīja par bīskapu, dodot Mar Toma I vārdu (Mar nozīmē "svētais". Mēs šai gadījumā sastopamies ar "viltus jeb paš-iesvētīšanu". Tas turpinājās līdz 1665. gadam, kad ieradās jakobītu bīskaps Mar Georgijs. Kopš šīs dienas Dienvidindijas Baznīca ir pastāvīgi vienota ar Sīrijas partiarhu. Mar Georgijs vēlreiz iesvētīja Tomu bīskapa kārtā, un viņi kopā vadīja baznīcu līdz abu gandrīz vienlaicīgai nāvei 1685. gadā.

1663. gadā Kočinu ieņēma holandieši. Visiem itāļiem un portugāļiem, ieskaitot garīdzniecību, tika pavēlēts izbraukt no valsts. Pirms aizbraukšanas bīskaps Josifs katoļu bīskapa kārtā ar vārdu Aleksandrs de Kalpo iesvētīja Toma brālēnu. Holandieši bija protestanti un tādēļ neiejaucās baznīcas lietās. Jakobītu bīskaps Toms turējās atstatu no jaunajiem valsts saimniekiem. Katoļi uzturēja ciešākas attiecības un pamazām karmelīti atkal iespiedās Indijā, un 1668. gadā pavisam formāli tika atcelts aizliegums viņiem atrasties šai zemē.