Sīrijas ieguldījums kristīgo apokrifu korpusā
H.N.Meščerska,
filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga
Apokrifu pētniekiem ir jārisina vairākas problēmas. Starp tām nopietnākā ir apokrifa oriģinālvalodas, laika un vietas noteikšana. Tas cieši saistās ar apokrifa radītāja kultūrsociālo piederību un vidi, kurā teksts eksistējis.
Ir pieņemts uzskatīt, ka grieķu valodā radītā Bizantijas literatūra spēlēja centrālo lomu visu kristīgo austrumu tautu literatūras fonda un literatūras žanru formēšanā. Tādēļ apokrifisko sacerējumu pētīšanā vienmēr tiek izmantotas to grieķiskās versijas. Austrumu versijas tiek izmantotas tikai galējas nepieciešamības gadījumos.
Agrīnie sīriešu kristīgie teksti no citiem atšķiras ar to, ka rinda apokrifisko sižetu, kuri vēlāk (caur tulkojumiem) kļuva arī par citu tautu vērtību, savu sākotnējo formu ieguva sīriešu valodā. Tam pamatā ir kultūrvēsturiski iemesli.
Pirmkārt, mazā hellēniskā sīriešu valstiņa Osroena, kurā valdīja Abgaru dinastija, II gs. beigās kristietību pasludināja par valsts reliģiju. Tādējādi jaunā ideoloģiskā situācija spieda sīriešus ne tikai tulkot nepieciešamo reliģiozo literatūru, bet arī radīt kristīgos sacerējumus dzimtajā valodā. Šai periodā vēl nebija oficiālas baznīcas dogmatikas. tas noveda pie tā, ka sīriešu kristīgā literatūra attīstījās brīvā gaisotnē un bija atvērta folkloras ietekmei.
Otrkārt, Osroenas galvaspilsētā Edesā (Urhā) ļoti agri izveidojās kristīgās izglītības sistēma. Slavenajā Edesas skolā, kas bija semītu tipa, vairāku gadsimtu garumā galvenais priekšmets bija Svēto Rakstu studēšana, Jaunās un Vecās Derības lasīšana un skaidrošana. Protams, mācīto vīru uzmanību pievērsa arī mutiskās apokrifiskās leģendas - tās tika pierakstītas, ja kāds personāžs vai gadījums bija pieminēts Bībelē.
Trešais iemesls, kādēļ sīrieši literatūras laukā kļuva tik oriģināli, bija viņu misionāriskā darbība, kas cieši saistījās ar ilglaicīgo vidutājlomu starptautiskajā tirdzniecībā teritorijās no Ķīnas līdz Francijai un no Vidusjūras līdz Indijas okeānam. Tradicionālā piespiedu daudzvalodība un komunikabilitāte sīriešiem ļāva ar lieliem panākumiem izplatīt kristietību un attiecīgo literatūru tautās, ar kuriem viņi veidoja tirdznieciskās attiecības. Starpnieka loma ir pamatā tam, ka daudzi kristīgās literatūras pieminekļi ir fiksēti tieši sīriešu valodā. Par sīriešu rakstnieku literāro darbību uzskatāmi var liecināt apustuļu darbu žanra analīze, kā, piemēram, "Apustuļa Addaja mācība", "Apustuļa Toma darbi", "Stāsts par apustuli Joanānu", "Sīmaņa Kīfas mācība Romā", "Apustuļa un evanģēlista Filipa stāsts". Tieši šie darbi kalpoja par iedvesmojošo paraugu sīriešu sludinātāju misionārismam. Tas pats sakāms, piemēram, par Jāni no Edesas un citiem vēsturniekiem IV gs., kuri aprakstīja toreizējo ticības izplatītāju aktivitātes.
"Apustuļa Addaja mācība" ir literatūras piemineklis, kurā atainojas vairākas leģendas, kas saistās ar Edesas valdnieku. Mūsdienās ir pieejams ar V-VI gs. datēts manuskripts sīriešu valodā. Sacerējuma galvenais kodols ir leģenda par Abgara un Jēzus saraksti, Literāro valodu šis motīvs ieguva, kad Osroenā nostiprinājās kristietība. Savukārt, šis stāsts kļuva par kristianizācijas procesa ideoloģisko pamatojumu. Konkrētā leģenda palīdzēja rasties virknei analoģisku vēstījumu, kas atrodami kristiešu literatūrā arī citviet. Šo vēstījumu galvenā tēma bija monarhu un viņam pakļautās tautas pievēršana jaunajai ticībai. Leģendas mutiskais variants varēja rasties Mezopotāmijas jūdu kopienās un pamazām ar to iepazinās arī citi apkārtnes iedzīvotāji.
Osroena izveidojās 132. g.p.m.ē. No 127. gada tur valdīja Abu bar Mazurs, ko uzskata par Osroenas valdnieku dinastijas aizsācēju, kas vadīja šo valsti līdz tās iekļaušanai Romas impērijas sastāvā.
25 aprīlis, 2008
Sīriešu rakstniecība un apokrifi
Sīriešu rakstniecība un apokrifiskie apustuļu darbi
3. nod. Apokrifiskie apustuļu darbi un kultūrvēsturiskā realitāte
H.N.Meščerska, filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga
Lielākā daļa zinātnieku, kas XIX gs. beigās sāka pētīt "Apustuļa Toma Darbus", dažādos spektros izvirzījuši jautājumu par šī literārā pieminekļa vērtību, un (pašiem uz to atbildot) nonākuši pie secinājuma, ka tas satur reālus faktus. Pirmkārt, tas skar valdnieku Gundofaru, kurš ir "Darbu" pirmā stāsta galvenais varonis. XX gs. sākumā jau bija uzkrājies plašs materiālu klāsts - monētas un kādu uzraksts, kas it kā ļauj gūt pietiekamu priekšstatu par šo Gundofaru - kur un kad viņš valdījis. Taču lietu sarežģīja tas, ka visi numismātiskie atradumi, kuros minēts Gundofars, nav datēti. Vienīgais uzraksts norāda valdnieka Gundofara 26. gadu kaut kādas ēras 103. gadā, bez gadu skaitīšanas norādes.
Nesen A.Simonetta sāka veidot indo-partiešu monētu korpusu. Sadalot trijās lielās grupās visas monētas, viņš secināja, ka kādā no kņazistēm valdīja dinastija ar pārmantotu vārdu. Šie spriedumi liek domāt, ka "[Apustuļa jeb] Jūdas Toma Darbus""JTD" ir dots vispārināts indo-partiešu valdnieka tēls, jo šī dinastija valdīja vairāku gadsimtu garumā. Viņi veidoja politiskus un tirdznieciskus sakarus ar Tuvo Austrumu zemēm. Mūsu konkrētais literārais darbs radās vidē, kur glabājās atmiņas par minētajiem valdniekiem.
Redzams, ka darba autoram nav bijis nolūka un pat iespējas dot dokumentāli precīzu Jūdas Toma ceļojuma aprakstu. Šai darbā redzam uz to laiku nostiprinājušos tradīcijas piemēru, ko var nosaukt par nosacīti vēsturisku. Ļoti līdzīgs šim ir, piemēram, Flāvija Filostrata romāns par Tiānas Apoloniju. Pietiek ar atgādinājumu, ka mēs neredzam nedz varoņa darbības gadu, nedz arī, cik ilgi viņš pārvietojies no viena punkta uz nākamo. Neredzam arī, cik dienu viņš uzturējies vienā vai otrā vietā, ne arī sinhronu salīdzināšanu ar kādu vēsturisku notikumu; "Darbi" nedod nekādas vēsturiskas liecības par kādu no minētajiem valdniekiem - Gundofaru un Mazdaju: autoru neinteresē ne viņu darbība ne valdīšanas laiks, ne arī jel kādas attiecības ar apkārtējiem. Tekstā nav nekā, kas varētu stāstam palielināt ticamību.
Neskatoties uz šo visu, "Darbos" lietoto īpašvārdu analīze dod drošu informāciju par vienu jautājumu - tā ļauj noteikt to kultūrvēsturisko vidi, kurā dzīvoja sacerējuma autors - to "nominatīvo komplektu", ko viņš varēja iegūt no savas apkārtnes un laika. "Toma Jūdas Darbos" mēs sastopam četras īpašvārdu grupas, kas atšķiras ar savu valodniecisko un kultūrvēsturisko piederību. Pirmajai atbilst irāņu izcelsmes vārdi: Gundofars, Mazdai, Vizāns, Menašars. Otru grupu veido semītu jeb senebreju izcelsmes vārdi: Gads, Sifurs, Habbans jeb Abbans (Habans ir fiksēts 166. g. latīņu papirusā par vergu puisēna pirkšanu un pārdošanu no Aizupes). Trešajai grupai ir grieķu izcelsme: Migdonija, Narkija. Pie tam, svarīgi atzīmēt, ka pilsēta Nizībija (Nisibis), kas atrodas pie robežām ar Irānu, hellēnisma periodā ieguva nosaukumu Migdonijas Antiohija, jo par Migdoniju sauca ieleju, kurā šī pilsēta atradās. Viens vārds darbā ir latīņu cilmes - Tertija.
Minēto atšķirīgo vārdu vienlaicīga lietošana vienā darbā spilgti liecina par to kultūrvidi, kurā atradās autors. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos šādu saderību var novērot tikai Mezopotāmijā. Šādas daudzveidīgas kultūras apliecinājumi ir atradumi Dura-Europosā, kas bija nocietināta pilsēta pie pārceltuves pār Eifratu. Pergamenti un papirusi, kas šeit atrasti, ir rakstīti grieķu, latīņu, sīriešu, aramiešu un viduspersiešu valodās.
Saistībā ar jautājumu par vēsturisko īstenību, kas atainota "Toma Jūdas Darbos", pastāvīgu interesi zinātnieku vidē izraisa apustuļa ceļojums uz Indiju un uzturēšanās šajā reģionā. Tagad iepazīstināsim ar to zinātnieku darbiem, kuri pētījuši "JTD" ģeogrāfiskās informācijas vēsturisko ticamību.
Jāatzīst, ka Indijas virziena izvēle (kā arī visas ģeogrāfiskā situācija šajā literārajā piemineklī) arī izceļas ar to pašu nosacītību, kādu redzējām attiecībā uz darbojošām personām. Autors savu darbu veido, gandrīz nenosaucot toponīmus, nav darbības vietu aprakstu, nav nosauktas Gondofara un Mazdaja valstu galvaspilsētas. No darba var izsecināt tikai divas lietas (kas labi zināmas arī no citu kristīgo darbu analīzes): 1) misionāriskās darbība notika virzienos, kas jau bija sagatavoti ar jūdu kolonizāciju (Jūda Toms dodas ceļā ar tirgoni - ebreju, pirmā sprediķa panākumus nodrošina flautiste - ebrejiete); 2) apustuliskā sludināšana (tāpat kā vēlākā kristietības izplatīšanās) tika veikta valstīs, kas tolaik ar Romu uzturēja ekonomiskās attiecības - sludināšana notika paralēli tirdzniecībai.
"JTD" vēstījošā daļā var atrast tikai dažus toponīmus - Indija (indiešu valsts), Jeruzalame, Sandaruka jeb Andrapole grieķu versijā. Pie tam, Indijas termina nenoteiktība ne vienu reizi vien ir atzīmēta ne tikai grieķu - romiešu, bet arī vēlāk bizantiešu literatūrā no II līdz V gadsimtam. Zināms, ka ar šo toponīmu apzīmēja dažādus Sarkanās jūras baseina reģionus, sākot no Etiopijas un beidzot ar to pašu Indiju. Liels daudzums irāņu izcelsmes vārdu šajā darbā (t.sk. Gundofara) liek domāt, ka autors savus priekšstatus par Indiju saistīja ar ziemeļaustrumu Indiju - tie ir apgabali, kas robežojās ar partiešu valsti. Tas rada iespējamu pieņēmumu, ka autors (par spīti nosacītībai) ir domājis ceļu uz Indiju, kas sākas Persijas līča ostā vai pilsētās, kas saistās ar Tigru un Eifratu.
No pilsētām, kurās ritēja intensīva tirdznieciskā darbība, jāmin Batnana. Tā, pateicoties savam ģeogrāfiskajam izvietojumam netālu no Eifratas (kas ieplūst Persijas līcī), ar karavānu ceļu savstarpēji vienoja Antiohiju un Edesu. Ikgadējie septembra gadatirgi šeit pulcēja milzu daudzumu cilvēku un preču, ko šurp pa jūru un sauszemi atgādāja "indi", "seras" un citu tautu pārstāvji.
Vienā "Darbu" frāzē savu atspoguļojumu radis reāls vēsturiski - ģeogrāfisks fakts: "Un viņi aizkuģoja, jo nostājās vējš, un viņi virzījās gar krastu lēni." Šeit pilnīgi skaidri domāts musons. Musonus zināja jau senatnē un tos I gs. ir dokumentējis Hippalus: stiprs DR vējš no maija līdz septembrim veicināja kuģošanu gar Arābu jūras krastiem no DR uz ZA, uz Indiju.
Īpatnējais "JTD" raksturs izpaužas tādējādi, ka sadzīves detaļu aprakstīšana nav autora mērķis, bet gan otršķirīgs palīglīdzeklis, kas nepieciešams, lai ārējā vēstījošā čaula būtu viscaur ticama un lasītājam nerastos šaubas par izklāstāmo vielu. Taču starp visām sadzīves situācijām: pārvietošanās veidi, apmazgāšanās rituāls, maltītes, proskinēzes paraša utt., nav nevienas, kas nevarētu būt fiksēta Tuvo Austrumu sabiedrībās vai kultūrās, grieķu - romiešu pasaulē vai agrīnajā Bizantijā. "Darbos" ir tādas sociālās dzīves īpatnības, kas šeit ir ne tikai atspoguļotas, bet nostājas arī kā jēdzieniski - idejiskas transformācijas rezultāts; - tās tiek literāri apspēlētas. Pie tādām situācijām noteikti jāpieskaita verdzības tēma. Vēstījuma intriga sākas ar Jūdas Toma pārdošanu. Jēzus viņu pārdod kā savu vergu, un darījums notiek pēc visiem noteikumiem: vispirms tirgošanās un summas noteikšana, pēc kā tiek rakstīts pirkuma akts. Sekojošā aina ar sarunu starp uzpircēju Habbanu un Jēzu būvēta atšķirīgā jēdzienu "kungs" un "vergs" izpratnē. Uzpircējs par dotajiem jēdzieniem domā ierastā veidā, bet Jūda tur ieliek pavisam citu jēgu "kunga kalps" (kā to dara kristietība). Ar tādu vārdu salikumu Jaunās Derības tekstos sevi apzīmē Kristus mācekļi - apustuļi. JD semantika atkal parādās ainā, kur karalis Mazdajs pratina Jūdu Tomu. Arī viņu dialogs parāda atšķirīgu dotā vārdu salikuma izpratni.
No "Darbiem" varam gūt visai pilnu priekšstatu par pagānu kāzu ceremoniju kristīgās kristīšanas rituālu, kam autors pievēršas atkārtoti. "JTD" rakstīti ar galveno domu - parādīt Toma misiju: pievēršanu kristietībai. Gandrīz visas epizodes ar pievēršanu ticībai vainagojas ar rituālo kristīšanas aktu, ko "Darbos" redzam kā ieziešanu ar mirrēm. Tas notiek, gan uzlejot uz galvas iesvētītas mirres, gan ar tām ieziežot visu ķermeni. Taču visās situācijās to pavada tāds vai citāds kristīšanas akts ar ūdeni, par ko teikts it kā garāmejot. Pētniekus darīja uzmanīgus tas, ka ieziešanās rituāls ir aprakstīts ļoti detalizēti un labprāt. Viņi uzskata, ka epizodes ar ūdenskristībām ir vēlākas interpolācijas, ko veikuši ortodoksālie kristieši. Ticis atzīmēts, ka liturģiskie fragmenti, kas veltīti mirru ieziešanas Noslēpumam, norāda uz teksta gnostisku izcelsmi, jo gnostiķiem minētais rituāls bija atsevišķs un dažkārt vienīgais iniciācijas veids. Līdzīgi rīkojās (nošķīra abus rituālus) arī maniķieši. Zīmīgi arī, ka "Darbos" kristīšana vienmēr saistās ar īpašu maltīti jeb euharistiju. Šī euharistija sastāv no maizes un ūdens lietošanas (ūdens var tikt šķaidīts ar vīnu) vai maizes un vīna.
Vairums pētnieku uzskata, ka sīriešu tekstos, starp kuriem arī "JTD" un "Apustuļa Jonaāna stāsts", ir saglabāta senākā un primitīvākā kristīšanas rituāla tradīcija. Kandidāta ieziešana jeb iesmērēšana bija rituāla sagatavošanās posms un to veica, lai izdzītu dēmonus. Mūsu tekstos doti divi šādi veidi - galvas un visa ķermeņa ieziešana. Pirmais ir senāks, jo nav dotas liturģiskās detaļas. Senumu pierāda arī tas, ka tāda galvas ieziešana pirms kristīšanas ir saglabājusies senos armēņu dokumentos, kuri ataino tieši senu sīriešu tradīciju. Dažos sīriešu manuskriptos ir minēts tikai šis galvas ieziešanas variants.
Neskatoties uz nosacīti vēsturisku "JTD" vēstījuma raksturu, aplūkotās sadzīves situācijas un rituāli dod priekšstatu par vidi, kurā atradās sacerējuma autors. Viņš nešaubīgi bija saistīts ar Tuvo Austrumu vai vēl precīzāk - sīriešu tradīcijām.
P.S. Interesanti arī tas, ka kristīšana notiek naktī - pulksten divos. Neskaitāmu gaismekļu radītajā apgaismojumā tiek kristīts Gundofars un viņa brālis, Migdonija un viņas kalpone, karaliene Tertija, valdnieka dēls Vizāns un viņa ģimene. Grandiozs nakts kristīšanas akts aprakstīts arī "Ap. Joanāna stāstā", kur Mazāzijas pilsētā Efesā kristietībai pievēršas valdnieks un visi iedzīvotāji. Šajā tekstā it kā īpaši tiek uzsvērts, ka rituāls notiek astoņos jeb pēc Austrumu skaitīšanas - divos naktī un ilgst līdz rītam. Ir ticējums, ka Jēzus ticis kristīts četros rītā, kas varētu būt iemesls tam, ka kristīšanas ceremonijas tradicionāli veic naktī.
3. nod. Apokrifiskie apustuļu darbi un kultūrvēsturiskā realitāte
H.N.Meščerska, filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga
Lielākā daļa zinātnieku, kas XIX gs. beigās sāka pētīt "Apustuļa Toma Darbus", dažādos spektros izvirzījuši jautājumu par šī literārā pieminekļa vērtību, un (pašiem uz to atbildot) nonākuši pie secinājuma, ka tas satur reālus faktus. Pirmkārt, tas skar valdnieku Gundofaru, kurš ir "Darbu" pirmā stāsta galvenais varonis. XX gs. sākumā jau bija uzkrājies plašs materiālu klāsts - monētas un kādu uzraksts, kas it kā ļauj gūt pietiekamu priekšstatu par šo Gundofaru - kur un kad viņš valdījis. Taču lietu sarežģīja tas, ka visi numismātiskie atradumi, kuros minēts Gundofars, nav datēti. Vienīgais uzraksts norāda valdnieka Gundofara 26. gadu kaut kādas ēras 103. gadā, bez gadu skaitīšanas norādes.
Nesen A.Simonetta sāka veidot indo-partiešu monētu korpusu. Sadalot trijās lielās grupās visas monētas, viņš secināja, ka kādā no kņazistēm valdīja dinastija ar pārmantotu vārdu. Šie spriedumi liek domāt, ka "[Apustuļa jeb] Jūdas Toma Darbus""JTD" ir dots vispārināts indo-partiešu valdnieka tēls, jo šī dinastija valdīja vairāku gadsimtu garumā. Viņi veidoja politiskus un tirdznieciskus sakarus ar Tuvo Austrumu zemēm. Mūsu konkrētais literārais darbs radās vidē, kur glabājās atmiņas par minētajiem valdniekiem.
Redzams, ka darba autoram nav bijis nolūka un pat iespējas dot dokumentāli precīzu Jūdas Toma ceļojuma aprakstu. Šai darbā redzam uz to laiku nostiprinājušos tradīcijas piemēru, ko var nosaukt par nosacīti vēsturisku. Ļoti līdzīgs šim ir, piemēram, Flāvija Filostrata romāns par Tiānas Apoloniju. Pietiek ar atgādinājumu, ka mēs neredzam nedz varoņa darbības gadu, nedz arī, cik ilgi viņš pārvietojies no viena punkta uz nākamo. Neredzam arī, cik dienu viņš uzturējies vienā vai otrā vietā, ne arī sinhronu salīdzināšanu ar kādu vēsturisku notikumu; "Darbi" nedod nekādas vēsturiskas liecības par kādu no minētajiem valdniekiem - Gundofaru un Mazdaju: autoru neinteresē ne viņu darbība ne valdīšanas laiks, ne arī jel kādas attiecības ar apkārtējiem. Tekstā nav nekā, kas varētu stāstam palielināt ticamību.
Neskatoties uz šo visu, "Darbos" lietoto īpašvārdu analīze dod drošu informāciju par vienu jautājumu - tā ļauj noteikt to kultūrvēsturisko vidi, kurā dzīvoja sacerējuma autors - to "nominatīvo komplektu", ko viņš varēja iegūt no savas apkārtnes un laika. "Toma Jūdas Darbos" mēs sastopam četras īpašvārdu grupas, kas atšķiras ar savu valodniecisko un kultūrvēsturisko piederību. Pirmajai atbilst irāņu izcelsmes vārdi: Gundofars, Mazdai, Vizāns, Menašars. Otru grupu veido semītu jeb senebreju izcelsmes vārdi: Gads, Sifurs, Habbans jeb Abbans (Habans ir fiksēts 166. g. latīņu papirusā par vergu puisēna pirkšanu un pārdošanu no Aizupes). Trešajai grupai ir grieķu izcelsme: Migdonija, Narkija. Pie tam, svarīgi atzīmēt, ka pilsēta Nizībija (Nisibis), kas atrodas pie robežām ar Irānu, hellēnisma periodā ieguva nosaukumu Migdonijas Antiohija, jo par Migdoniju sauca ieleju, kurā šī pilsēta atradās. Viens vārds darbā ir latīņu cilmes - Tertija.
Minēto atšķirīgo vārdu vienlaicīga lietošana vienā darbā spilgti liecina par to kultūrvidi, kurā atradās autors. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos šādu saderību var novērot tikai Mezopotāmijā. Šādas daudzveidīgas kultūras apliecinājumi ir atradumi Dura-Europosā, kas bija nocietināta pilsēta pie pārceltuves pār Eifratu. Pergamenti un papirusi, kas šeit atrasti, ir rakstīti grieķu, latīņu, sīriešu, aramiešu un viduspersiešu valodās.
Saistībā ar jautājumu par vēsturisko īstenību, kas atainota "Toma Jūdas Darbos", pastāvīgu interesi zinātnieku vidē izraisa apustuļa ceļojums uz Indiju un uzturēšanās šajā reģionā. Tagad iepazīstināsim ar to zinātnieku darbiem, kuri pētījuši "JTD" ģeogrāfiskās informācijas vēsturisko ticamību.
Jāatzīst, ka Indijas virziena izvēle (kā arī visas ģeogrāfiskā situācija šajā literārajā piemineklī) arī izceļas ar to pašu nosacītību, kādu redzējām attiecībā uz darbojošām personām. Autors savu darbu veido, gandrīz nenosaucot toponīmus, nav darbības vietu aprakstu, nav nosauktas Gondofara un Mazdaja valstu galvaspilsētas. No darba var izsecināt tikai divas lietas (kas labi zināmas arī no citu kristīgo darbu analīzes): 1) misionāriskās darbība notika virzienos, kas jau bija sagatavoti ar jūdu kolonizāciju (Jūda Toms dodas ceļā ar tirgoni - ebreju, pirmā sprediķa panākumus nodrošina flautiste - ebrejiete); 2) apustuliskā sludināšana (tāpat kā vēlākā kristietības izplatīšanās) tika veikta valstīs, kas tolaik ar Romu uzturēja ekonomiskās attiecības - sludināšana notika paralēli tirdzniecībai.
"JTD" vēstījošā daļā var atrast tikai dažus toponīmus - Indija (indiešu valsts), Jeruzalame, Sandaruka jeb Andrapole grieķu versijā. Pie tam, Indijas termina nenoteiktība ne vienu reizi vien ir atzīmēta ne tikai grieķu - romiešu, bet arī vēlāk bizantiešu literatūrā no II līdz V gadsimtam. Zināms, ka ar šo toponīmu apzīmēja dažādus Sarkanās jūras baseina reģionus, sākot no Etiopijas un beidzot ar to pašu Indiju. Liels daudzums irāņu izcelsmes vārdu šajā darbā (t.sk. Gundofara) liek domāt, ka autors savus priekšstatus par Indiju saistīja ar ziemeļaustrumu Indiju - tie ir apgabali, kas robežojās ar partiešu valsti. Tas rada iespējamu pieņēmumu, ka autors (par spīti nosacītībai) ir domājis ceļu uz Indiju, kas sākas Persijas līča ostā vai pilsētās, kas saistās ar Tigru un Eifratu.
No pilsētām, kurās ritēja intensīva tirdznieciskā darbība, jāmin Batnana. Tā, pateicoties savam ģeogrāfiskajam izvietojumam netālu no Eifratas (kas ieplūst Persijas līcī), ar karavānu ceļu savstarpēji vienoja Antiohiju un Edesu. Ikgadējie septembra gadatirgi šeit pulcēja milzu daudzumu cilvēku un preču, ko šurp pa jūru un sauszemi atgādāja "indi", "seras" un citu tautu pārstāvji.
Vienā "Darbu" frāzē savu atspoguļojumu radis reāls vēsturiski - ģeogrāfisks fakts: "Un viņi aizkuģoja, jo nostājās vējš, un viņi virzījās gar krastu lēni." Šeit pilnīgi skaidri domāts musons. Musonus zināja jau senatnē un tos I gs. ir dokumentējis Hippalus: stiprs DR vējš no maija līdz septembrim veicināja kuģošanu gar Arābu jūras krastiem no DR uz ZA, uz Indiju.
Īpatnējais "JTD" raksturs izpaužas tādējādi, ka sadzīves detaļu aprakstīšana nav autora mērķis, bet gan otršķirīgs palīglīdzeklis, kas nepieciešams, lai ārējā vēstījošā čaula būtu viscaur ticama un lasītājam nerastos šaubas par izklāstāmo vielu. Taču starp visām sadzīves situācijām: pārvietošanās veidi, apmazgāšanās rituāls, maltītes, proskinēzes paraša utt., nav nevienas, kas nevarētu būt fiksēta Tuvo Austrumu sabiedrībās vai kultūrās, grieķu - romiešu pasaulē vai agrīnajā Bizantijā. "Darbos" ir tādas sociālās dzīves īpatnības, kas šeit ir ne tikai atspoguļotas, bet nostājas arī kā jēdzieniski - idejiskas transformācijas rezultāts; - tās tiek literāri apspēlētas. Pie tādām situācijām noteikti jāpieskaita verdzības tēma. Vēstījuma intriga sākas ar Jūdas Toma pārdošanu. Jēzus viņu pārdod kā savu vergu, un darījums notiek pēc visiem noteikumiem: vispirms tirgošanās un summas noteikšana, pēc kā tiek rakstīts pirkuma akts. Sekojošā aina ar sarunu starp uzpircēju Habbanu un Jēzu būvēta atšķirīgā jēdzienu "kungs" un "vergs" izpratnē. Uzpircējs par dotajiem jēdzieniem domā ierastā veidā, bet Jūda tur ieliek pavisam citu jēgu "kunga kalps" (kā to dara kristietība). Ar tādu vārdu salikumu Jaunās Derības tekstos sevi apzīmē Kristus mācekļi - apustuļi. JD semantika atkal parādās ainā, kur karalis Mazdajs pratina Jūdu Tomu. Arī viņu dialogs parāda atšķirīgu dotā vārdu salikuma izpratni.
No "Darbiem" varam gūt visai pilnu priekšstatu par pagānu kāzu ceremoniju kristīgās kristīšanas rituālu, kam autors pievēršas atkārtoti. "JTD" rakstīti ar galveno domu - parādīt Toma misiju: pievēršanu kristietībai. Gandrīz visas epizodes ar pievēršanu ticībai vainagojas ar rituālo kristīšanas aktu, ko "Darbos" redzam kā ieziešanu ar mirrēm. Tas notiek, gan uzlejot uz galvas iesvētītas mirres, gan ar tām ieziežot visu ķermeni. Taču visās situācijās to pavada tāds vai citāds kristīšanas akts ar ūdeni, par ko teikts it kā garāmejot. Pētniekus darīja uzmanīgus tas, ka ieziešanās rituāls ir aprakstīts ļoti detalizēti un labprāt. Viņi uzskata, ka epizodes ar ūdenskristībām ir vēlākas interpolācijas, ko veikuši ortodoksālie kristieši. Ticis atzīmēts, ka liturģiskie fragmenti, kas veltīti mirru ieziešanas Noslēpumam, norāda uz teksta gnostisku izcelsmi, jo gnostiķiem minētais rituāls bija atsevišķs un dažkārt vienīgais iniciācijas veids. Līdzīgi rīkojās (nošķīra abus rituālus) arī maniķieši. Zīmīgi arī, ka "Darbos" kristīšana vienmēr saistās ar īpašu maltīti jeb euharistiju. Šī euharistija sastāv no maizes un ūdens lietošanas (ūdens var tikt šķaidīts ar vīnu) vai maizes un vīna.
Vairums pētnieku uzskata, ka sīriešu tekstos, starp kuriem arī "JTD" un "Apustuļa Jonaāna stāsts", ir saglabāta senākā un primitīvākā kristīšanas rituāla tradīcija. Kandidāta ieziešana jeb iesmērēšana bija rituāla sagatavošanās posms un to veica, lai izdzītu dēmonus. Mūsu tekstos doti divi šādi veidi - galvas un visa ķermeņa ieziešana. Pirmais ir senāks, jo nav dotas liturģiskās detaļas. Senumu pierāda arī tas, ka tāda galvas ieziešana pirms kristīšanas ir saglabājusies senos armēņu dokumentos, kuri ataino tieši senu sīriešu tradīciju. Dažos sīriešu manuskriptos ir minēts tikai šis galvas ieziešanas variants.
Neskatoties uz nosacīti vēsturisku "JTD" vēstījuma raksturu, aplūkotās sadzīves situācijas un rituāli dod priekšstatu par vidi, kurā atradās sacerējuma autors. Viņš nešaubīgi bija saistīts ar Tuvo Austrumu vai vēl precīzāk - sīriešu tradīcijām.
P.S. Interesanti arī tas, ka kristīšana notiek naktī - pulksten divos. Neskaitāmu gaismekļu radītajā apgaismojumā tiek kristīts Gundofars un viņa brālis, Migdonija un viņas kalpone, karaliene Tertija, valdnieka dēls Vizāns un viņa ģimene. Grandiozs nakts kristīšanas akts aprakstīts arī "Ap. Joanāna stāstā", kur Mazāzijas pilsētā Efesā kristietībai pievēršas valdnieks un visi iedzīvotāji. Šajā tekstā it kā īpaši tiek uzsvērts, ka rituāls notiek astoņos jeb pēc Austrumu skaitīšanas - divos naktī un ilgst līdz rītam. Ir ticējums, ka Jēzus ticis kristīts četros rītā, kas varētu būt iemesls tam, ka kristīšanas ceremonijas tradicionāli veic naktī.
Bardaisans
Bardaisans
Visticamāk, tieši viņš vai viņa iedibinātās filosofiskās skolas mācekļi, ir apokrifiskā sacerējuma "Apustuļa Jūdas Toma darbi" autori.
II gs. Sīrijā dzīvoja vairāki izcili domātāji, kuri juta līdzi kristietībai, taču to nepieņēma. Kā oriģinālākais no visiem noteikti jāmin Bardaisans. Viņš piederēja augstākajai sabiedrībai, bija bagāts, dāsns, izglītots un galmā labi situēts; viņš pārzināja haldiešu zinātni un grieķu kultūru, kā arī orientējās visās filosofijās, visās reliģijās un sektās. Viņš bija patiess kristietis, pat dedzīgs kristietības sludinātājs - gandrīz misionārs, taču visas apgūtās kristīgās skolas viņa prātā atstāja tikai zināmas pēdas - neviena viņu nepiesaistīja. Jau Marcions ar savu skarbo askētismu viņam neiepatikās. Viņš noliedza ķermeņa augšāmcelšanos - tam viņš pretstatīja grieķu spirituālistu uzskatu par dvēseles iepriekšēju un pēc- esību. Pēc viņa domām, dvēsele nav dzimusi un nemirs, un ķermenis ir bijis tikai tās pagaidu instruments. Jēzum nebija īsta ķermeņa - viņš savienojās ar spoku. Mūža nogalē Bardaisans gandrīz pietuvojās katoļiem, taču pareizticība finālā viņu atstūma.
Savus laikabiedrus viņš apžilbināja ar spīdošu sludināšanu, kaismīgu ideālismu un personīgo jaukumu, taču tika nolādēts un pieskaitīts gnostiķiem, lai arī visu mūžu turējās no viņiem savrup. Bardaisans mīlēja uzstāties draudzīgas publikas priekšā un apspriest visbūtiskākos filosofijas jautājumus. Viens no viņa mācekļiem - Filips pierakstīja Bardaisana dialogus ar oponentu vārdā Aueīds. Vēlāk Bardaisana domas savos darbos izmantoja daudzi domātāji un arī baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet Efraims Sīrietis bija tas, kurš visu savu radošo potenciālu ziedoja Bardaisana ietekmes mazināšanai.
Nav apstrīdams, ka Bardaisans bija sīriešu kristīgās literatūras radītājs. Tā bija viņa dabiskā valoda - grieķu valodu viņš pārzināja, taču rakstiem to neizmantoja. Viņš aramiešu dialektu pielāgoja filosofisko ideju izteikšanai. Bardaisana darbus uz grieķu valodu paša pārraudzībā tulkoja viņa skolnieki.
Bardaisans bija tuvu stāvošs Edesas karaļnamam, jo tika audzināts kopā ar Abgaru VIII bar Manu. Būdams dedzīgs kristietis, viņš daudz paveica pagānisko rituālu izskaušanā un bija viens no redzamākajiem sabiedriskajiem un literārajiem darbiniekiem.
Līdz tam Sīrijai nekad nebija savas poēzijas. Atdarinot Valentīnu, Bardaisans sacerēja 150 himnas, kuru forma daļēji tika aizgūta no grieķiem. Tās sajūsmināja visus - jo īpaši jaunatni: himnu saturs bija filosofisks, poētisks un kristīgs. Koris tās dziedāja pavadījumā, un skaistās mūzikas efekts bija ļoti civilizējošs. Bardaisana radītās kompozīcijas lielā mērā palīdzēja īstenoties valdnieka Abgara plāniem savā valstī kristietību pasludināt par oficiālu reliģiju.
Abgaru IX (Abgara VIII dēlu) 216. gadā gāza Romas imperators Karakalla. Tādējādi izzuda īslaicīgā un liberāli kristīgā parādība - mazā Osroenas valsts. Taču kristietība šai teritorijā turpināja izplatīties, bet, jo dienas, jo vairāk tā kļuva pareizticīga, un filosofisku strāvojumu izraisītas viļņošanās tajā vairs nebija.
Bardaisanam bija viens dēls, vārdā Harmonijs, ko viņš nosūtīja mācībās uz Atēnām. Harmonijs turpināja vadīt skolu, vēl vairāk to novirzot uz hellēnisma pusi. Tāpat kā tēvs, viņš grieķu filosofijas augstākās atziņas izteica himnās, ko radīja sīriešu valodā. Šajās himnās ietvertais no kristieša prasīja labu izglītību un prātu, kā arī kārtību, kas bija daudz stingrāka par vidējo kristiešiem pieļauto. Vienkāršie un labie sīrieši nobijās. Bardaisanu sāka dēvēt par bīstamu burvi, kuram ir neiespējami pretoties. Arī savulaik radītās himnas nosauca par nelabā iedvesmotām. Efraims Sīrietis, redzēdams, ka Bardaisana ietekme neiet mazumā, neatrada citu līdzekli, kā uz esošo melodiju bāzes izveidot pareizticīgās himnas. Kopš tā laika jebkura personība, kas sīriešu baznīcā izcēlas ar neatkarīgu prātu un plašām Rakstu zināšanām, tika ar šausmām aprunāta: "No viņa iznāks Bardaisans".
Tomēr viņa veikums netika aizmirsts, un Edesas hronikās viņa dzimšanas diena atzīmēta starp pilsētas lielajiem gada svētkiem. Vēlāk bardaisanītu mācība lielā mērā pieslējās maniķiešiem. Bizantijas hronisti un to sekotāji, kā arī arābi ar laiku sakombinēja ļaunuma trīsvienību, kurā ietilpa Marcions, Ibn-Daisans un Maness. Daisanīti automātiski tika atpazīti kā ateisti. Musulmaņi šos daisanītus uztvēra kā slepenu sektu, kas saistīta ar parsismu, kas, savukārt, ir visu iespējamo ķeceru sakne un nolādēta uz mūžiem.
Ir ziņas, ka Bardaisans kādu laiku dzīvojis Hierapolē (sīriešu mbg, -Maboga, "svētā pilsēta") un studējis sarežģīto Babilonijas astroloģiju pie pagānu priestera Anubuzdara. Pilsēta atrodas uz dienvidrietumiem no Edesas. Tās savienoja plats karavānu ceļš, kas veda no piejūras Antiohijas uz Austrumiem. Pilsētas vienoja arī seni kultūras un ekonomiskie sakari. Abgara (Ukamas) leģendas vēlākajās versijās ir pievienots stāsts, kura darbība risinās Hierapolē.
Visticamāk, tieši viņš vai viņa iedibinātās filosofiskās skolas mācekļi, ir apokrifiskā sacerējuma "Apustuļa Jūdas Toma darbi" autori.
II gs. Sīrijā dzīvoja vairāki izcili domātāji, kuri juta līdzi kristietībai, taču to nepieņēma. Kā oriģinālākais no visiem noteikti jāmin Bardaisans. Viņš piederēja augstākajai sabiedrībai, bija bagāts, dāsns, izglītots un galmā labi situēts; viņš pārzināja haldiešu zinātni un grieķu kultūru, kā arī orientējās visās filosofijās, visās reliģijās un sektās. Viņš bija patiess kristietis, pat dedzīgs kristietības sludinātājs - gandrīz misionārs, taču visas apgūtās kristīgās skolas viņa prātā atstāja tikai zināmas pēdas - neviena viņu nepiesaistīja. Jau Marcions ar savu skarbo askētismu viņam neiepatikās. Viņš noliedza ķermeņa augšāmcelšanos - tam viņš pretstatīja grieķu spirituālistu uzskatu par dvēseles iepriekšēju un pēc- esību. Pēc viņa domām, dvēsele nav dzimusi un nemirs, un ķermenis ir bijis tikai tās pagaidu instruments. Jēzum nebija īsta ķermeņa - viņš savienojās ar spoku. Mūža nogalē Bardaisans gandrīz pietuvojās katoļiem, taču pareizticība finālā viņu atstūma.
Savus laikabiedrus viņš apžilbināja ar spīdošu sludināšanu, kaismīgu ideālismu un personīgo jaukumu, taču tika nolādēts un pieskaitīts gnostiķiem, lai arī visu mūžu turējās no viņiem savrup. Bardaisans mīlēja uzstāties draudzīgas publikas priekšā un apspriest visbūtiskākos filosofijas jautājumus. Viens no viņa mācekļiem - Filips pierakstīja Bardaisana dialogus ar oponentu vārdā Aueīds. Vēlāk Bardaisana domas savos darbos izmantoja daudzi domātāji un arī baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet Efraims Sīrietis bija tas, kurš visu savu radošo potenciālu ziedoja Bardaisana ietekmes mazināšanai.
Nav apstrīdams, ka Bardaisans bija sīriešu kristīgās literatūras radītājs. Tā bija viņa dabiskā valoda - grieķu valodu viņš pārzināja, taču rakstiem to neizmantoja. Viņš aramiešu dialektu pielāgoja filosofisko ideju izteikšanai. Bardaisana darbus uz grieķu valodu paša pārraudzībā tulkoja viņa skolnieki.
Bardaisans bija tuvu stāvošs Edesas karaļnamam, jo tika audzināts kopā ar Abgaru VIII bar Manu. Būdams dedzīgs kristietis, viņš daudz paveica pagānisko rituālu izskaušanā un bija viens no redzamākajiem sabiedriskajiem un literārajiem darbiniekiem.
Līdz tam Sīrijai nekad nebija savas poēzijas. Atdarinot Valentīnu, Bardaisans sacerēja 150 himnas, kuru forma daļēji tika aizgūta no grieķiem. Tās sajūsmināja visus - jo īpaši jaunatni: himnu saturs bija filosofisks, poētisks un kristīgs. Koris tās dziedāja pavadījumā, un skaistās mūzikas efekts bija ļoti civilizējošs. Bardaisana radītās kompozīcijas lielā mērā palīdzēja īstenoties valdnieka Abgara plāniem savā valstī kristietību pasludināt par oficiālu reliģiju.
Abgaru IX (Abgara VIII dēlu) 216. gadā gāza Romas imperators Karakalla. Tādējādi izzuda īslaicīgā un liberāli kristīgā parādība - mazā Osroenas valsts. Taču kristietība šai teritorijā turpināja izplatīties, bet, jo dienas, jo vairāk tā kļuva pareizticīga, un filosofisku strāvojumu izraisītas viļņošanās tajā vairs nebija.
Bardaisanam bija viens dēls, vārdā Harmonijs, ko viņš nosūtīja mācībās uz Atēnām. Harmonijs turpināja vadīt skolu, vēl vairāk to novirzot uz hellēnisma pusi. Tāpat kā tēvs, viņš grieķu filosofijas augstākās atziņas izteica himnās, ko radīja sīriešu valodā. Šajās himnās ietvertais no kristieša prasīja labu izglītību un prātu, kā arī kārtību, kas bija daudz stingrāka par vidējo kristiešiem pieļauto. Vienkāršie un labie sīrieši nobijās. Bardaisanu sāka dēvēt par bīstamu burvi, kuram ir neiespējami pretoties. Arī savulaik radītās himnas nosauca par nelabā iedvesmotām. Efraims Sīrietis, redzēdams, ka Bardaisana ietekme neiet mazumā, neatrada citu līdzekli, kā uz esošo melodiju bāzes izveidot pareizticīgās himnas. Kopš tā laika jebkura personība, kas sīriešu baznīcā izcēlas ar neatkarīgu prātu un plašām Rakstu zināšanām, tika ar šausmām aprunāta: "No viņa iznāks Bardaisans".
Tomēr viņa veikums netika aizmirsts, un Edesas hronikās viņa dzimšanas diena atzīmēta starp pilsētas lielajiem gada svētkiem. Vēlāk bardaisanītu mācība lielā mērā pieslējās maniķiešiem. Bizantijas hronisti un to sekotāji, kā arī arābi ar laiku sakombinēja ļaunuma trīsvienību, kurā ietilpa Marcions, Ibn-Daisans un Maness. Daisanīti automātiski tika atpazīti kā ateisti. Musulmaņi šos daisanītus uztvēra kā slepenu sektu, kas saistīta ar parsismu, kas, savukārt, ir visu iespējamo ķeceru sakne un nolādēta uz mūžiem.
Ir ziņas, ka Bardaisans kādu laiku dzīvojis Hierapolē (sīriešu mbg, -Maboga, "svētā pilsēta") un studējis sarežģīto Babilonijas astroloģiju pie pagānu priestera Anubuzdara. Pilsēta atrodas uz dienvidrietumiem no Edesas. Tās savienoja plats karavānu ceļš, kas veda no piejūras Antiohijas uz Austrumiem. Pilsētas vienoja arī seni kultūras un ekonomiskie sakari. Abgara (Ukamas) leģendas vēlākajās versijās ir pievienots stāsts, kura darbība risinās Hierapolē.
Abonēt:
Ziņas (Atom)