Sīrijas ieguldījums apokrifos

Sīrijas ieguldījums kristīgo apokrifu korpusā
H.N.Meščerska,
filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga

Apokrifu pētniekiem ir jārisina vairākas problēmas. Starp tām nopietnākā ir apokrifa oriģinālvalodas, laika un vietas noteikšana. Tas cieši saistās ar apokrifa radītāja kultūrsociālo piederību un vidi, kurā teksts eksistējis.
Ir pieņemts uzskatīt, ka grieķu valodā radītā Bizantijas literatūra spēlēja centrālo lomu visu kristīgo austrumu tautu literatūras fonda un literatūras žanru formēšanā. Tādēļ apokrifisko sacerējumu pētīšanā vienmēr tiek izmantotas to grieķiskās versijas. Austrumu versijas tiek izmantotas tikai galējas nepieciešamības gadījumos.
Agrīnie sīriešu kristīgie teksti no citiem atšķiras ar to, ka rinda apokrifisko sižetu, kuri vēlāk (caur tulkojumiem) kļuva arī par citu tautu vērtību, savu sākotnējo formu ieguva sīriešu valodā. Tam pamatā ir kultūrvēsturiski iemesli.
Pirmkārt, mazā hellēniskā sīriešu valstiņa Osroena, kurā valdīja Abgaru dinastija, II gs. beigās kristietību pasludināja par valsts reliģiju. Tādējādi jaunā ideoloģiskā situācija spieda sīriešus ne tikai tulkot nepieciešamo reliģiozo literatūru, bet arī radīt kristīgos sacerējumus dzimtajā valodā. Šai periodā vēl nebija oficiālas baznīcas dogmatikas. tas noveda pie tā, ka sīriešu kristīgā literatūra attīstījās brīvā gaisotnē un bija atvērta folkloras ietekmei.
Otrkārt, Osroenas galvaspilsētā Edesā (Urhā) ļoti agri izveidojās kristīgās izglītības sistēma. Slavenajā Edesas skolā, kas bija semītu tipa, vairāku gadsimtu garumā galvenais priekšmets bija Svēto Rakstu studēšana, Jaunās un Vecās Derības lasīšana un skaidrošana. Protams, mācīto vīru uzmanību pievērsa arī mutiskās apokrifiskās leģendas - tās tika pierakstītas, ja kāds personāžs vai gadījums bija pieminēts Bībelē.
Trešais iemesls, kādēļ sīrieši literatūras laukā kļuva tik oriģināli, bija viņu misionāriskā darbība, kas cieši saistījās ar ilglaicīgo vidutājlomu starptautiskajā tirdzniecībā teritorijās no Ķīnas līdz Francijai un no Vidusjūras līdz Indijas okeānam. Tradicionālā piespiedu daudzvalodība un komunikabilitāte sīriešiem ļāva ar lieliem panākumiem izplatīt kristietību un attiecīgo literatūru tautās, ar kuriem viņi veidoja tirdznieciskās attiecības. Starpnieka loma ir pamatā tam, ka daudzi kristīgās literatūras pieminekļi ir fiksēti tieši sīriešu valodā. Par sīriešu rakstnieku literāro darbību uzskatāmi var liecināt apustuļu darbu žanra analīze, kā, piemēram, "Apustuļa Addaja mācība", "Apustuļa Toma darbi", "Stāsts par apustuli Joanānu", "Sīmaņa Kīfas mācība Romā", "Apustuļa un evanģēlista Filipa stāsts". Tieši šie darbi kalpoja par iedvesmojošo paraugu sīriešu sludinātāju misionārismam. Tas pats sakāms, piemēram, par Jāni no Edesas un citiem vēsturniekiem IV gs., kuri aprakstīja toreizējo ticības izplatītāju aktivitātes.
"Apustuļa Addaja mācība" ir literatūras piemineklis, kurā atainojas vairākas leģendas, kas saistās ar Edesas valdnieku. Mūsdienās ir pieejams ar V-VI gs. datēts manuskripts sīriešu valodā. Sacerējuma galvenais kodols ir leģenda par Abgara un Jēzus saraksti, Literāro valodu šis motīvs ieguva, kad Osroenā nostiprinājās kristietība. Savukārt, šis stāsts kļuva par kristianizācijas procesa ideoloģisko pamatojumu. Konkrētā leģenda palīdzēja rasties virknei analoģisku vēstījumu, kas atrodami kristiešu literatūrā arī citviet. Šo vēstījumu galvenā tēma bija monarhu un viņam pakļautās tautas pievēršana jaunajai ticībai. Leģendas mutiskais variants varēja rasties Mezopotāmijas jūdu kopienās un pamazām ar to iepazinās arī citi apkārtnes iedzīvotāji.

Osroena izveidojās 132. g.p.m.ē. No 127. gada tur valdīja Abu bar Mazurs, ko uzskata par Osroenas valdnieku dinastijas aizsācēju, kas vadīja šo valsti līdz tās iekļaušanai Romas impērijas sastāvā.