Bardaisans

Bardaisans
Visticamāk, tieši viņš vai viņa iedibinātās filosofiskās skolas mācekļi, ir apokrifiskā sacerējuma "Apustuļa Jūdas Toma darbi" autori.

II gs. Sīrijā dzīvoja vairāki izcili domātāji, kuri juta līdzi kristietībai, taču to nepieņēma. Kā oriģinālākais no visiem noteikti jāmin Bardaisans. Viņš piederēja augstākajai sabiedrībai, bija bagāts, dāsns, izglītots un galmā labi situēts; viņš pārzināja haldiešu zinātni un grieķu kultūru, kā arī orientējās visās filosofijās, visās reliģijās un sektās. Viņš bija patiess kristietis, pat dedzīgs kristietības sludinātājs - gandrīz misionārs, taču visas apgūtās kristīgās skolas viņa prātā atstāja tikai zināmas pēdas - neviena viņu nepiesaistīja. Jau Marcions ar savu skarbo askētismu viņam neiepatikās. Viņš noliedza ķermeņa augšāmcelšanos - tam viņš pretstatīja grieķu spirituālistu uzskatu par dvēseles iepriekšēju un pēc- esību. Pēc viņa domām, dvēsele nav dzimusi un nemirs, un ķermenis ir bijis tikai tās pagaidu instruments. Jēzum nebija īsta ķermeņa - viņš savienojās ar spoku. Mūža nogalē Bardaisans gandrīz pietuvojās katoļiem, taču pareizticība finālā viņu atstūma.
Savus laikabiedrus viņš apžilbināja ar spīdošu sludināšanu, kaismīgu ideālismu un personīgo jaukumu, taču tika nolādēts un pieskaitīts gnostiķiem, lai arī visu mūžu turējās no viņiem savrup. Bardaisans mīlēja uzstāties draudzīgas publikas priekšā un apspriest visbūtiskākos filosofijas jautājumus. Viens no viņa mācekļiem - Filips pierakstīja Bardaisana dialogus ar oponentu vārdā Aueīds. Vēlāk Bardaisana domas savos darbos izmantoja daudzi domātāji un arī baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet Efraims Sīrietis bija tas, kurš visu savu radošo potenciālu ziedoja Bardaisana ietekmes mazināšanai.
Nav apstrīdams, ka Bardaisans bija sīriešu kristīgās literatūras radītājs. Tā bija viņa dabiskā valoda - grieķu valodu viņš pārzināja, taču rakstiem to neizmantoja. Viņš aramiešu dialektu pielāgoja filosofisko ideju izteikšanai. Bardaisana darbus uz grieķu valodu paša pārraudzībā tulkoja viņa skolnieki.
Bardaisans bija tuvu stāvošs Edesas karaļnamam, jo tika audzināts kopā ar Abgaru VIII bar Manu. Būdams dedzīgs kristietis, viņš daudz paveica pagānisko rituālu izskaušanā un bija viens no redzamākajiem sabiedriskajiem un literārajiem darbiniekiem.
Līdz tam Sīrijai nekad nebija savas poēzijas. Atdarinot Valentīnu, Bardaisans sacerēja 150 himnas, kuru forma daļēji tika aizgūta no grieķiem. Tās sajūsmināja visus - jo īpaši jaunatni: himnu saturs bija filosofisks, poētisks un kristīgs. Koris tās dziedāja pavadījumā, un skaistās mūzikas efekts bija ļoti civilizējošs. Bardaisana radītās kompozīcijas lielā mērā palīdzēja īstenoties valdnieka Abgara plāniem savā valstī kristietību pasludināt par oficiālu reliģiju.
Abgaru IX (Abgara VIII dēlu) 216. gadā gāza Romas imperators Karakalla. Tādējādi izzuda īslaicīgā un liberāli kristīgā parādība - mazā Osroenas valsts. Taču kristietība šai teritorijā turpināja izplatīties, bet, jo dienas, jo vairāk tā kļuva pareizticīga, un filosofisku strāvojumu izraisītas viļņošanās tajā vairs nebija.
Bardaisanam bija viens dēls, vārdā Harmonijs, ko viņš nosūtīja mācībās uz Atēnām. Harmonijs turpināja vadīt skolu, vēl vairāk to novirzot uz hellēnisma pusi. Tāpat kā tēvs, viņš grieķu filosofijas augstākās atziņas izteica himnās, ko radīja sīriešu valodā. Šajās himnās ietvertais no kristieša prasīja labu izglītību un prātu, kā arī kārtību, kas bija daudz stingrāka par vidējo kristiešiem pieļauto. Vienkāršie un labie sīrieši nobijās. Bardaisanu sāka dēvēt par bīstamu burvi, kuram ir neiespējami pretoties. Arī savulaik radītās himnas nosauca par nelabā iedvesmotām. Efraims Sīrietis, redzēdams, ka Bardaisana ietekme neiet mazumā, neatrada citu līdzekli, kā uz esošo melodiju bāzes izveidot pareizticīgās himnas. Kopš tā laika jebkura personība, kas sīriešu baznīcā izcēlas ar neatkarīgu prātu un plašām Rakstu zināšanām, tika ar šausmām aprunāta: "No viņa iznāks Bardaisans".
Tomēr viņa veikums netika aizmirsts, un Edesas hronikās viņa dzimšanas diena atzīmēta starp pilsētas lielajiem gada svētkiem. Vēlāk bardaisanītu mācība lielā mērā pieslējās maniķiešiem. Bizantijas hronisti un to sekotāji, kā arī arābi ar laiku sakombinēja ļaunuma trīsvienību, kurā ietilpa Marcions, Ibn-Daisans un Maness. Daisanīti automātiski tika atpazīti kā ateisti. Musulmaņi šos daisanītus uztvēra kā slepenu sektu, kas saistīta ar parsismu, kas, savukārt, ir visu iespējamo ķeceru sakne un nolādēta uz mūžiem.

Ir ziņas, ka Bardaisans kādu laiku dzīvojis Hierapolē (sīriešu mbg, -Maboga, "svētā pilsēta") un studējis sarežģīto Babilonijas astroloģiju pie pagānu priestera Anubuzdara. Pilsēta atrodas uz dienvidrietumiem no Edesas. Tās savienoja plats karavānu ceļš, kas veda no piejūras Antiohijas uz Austrumiem. Pilsētas vienoja arī seni kultūras un ekonomiskie sakari. Abgara (Ukamas) leģendas vēlākajās versijās ir pievienots stāsts, kura darbība risinās Hierapolē.