Sākotne
Ķecerības pastāvēšana nav atdalāma no pašas Baznīcas eksistences: kur ir dogma, tur ir ķecerība. Visa baznīcas vēsture ir cīņa ķecerību - tikpat nežēlīga un asiņaina kā cīņa pret nekristīgajām reliģijām. Valdošās Baznīcas varas uzurpācija allaž radīja reformiskas tendences, kas vairumā gadījumu atšķīrās no oficiālās doktrīnas. Lauku ķecerība līdzinājās gandrīz nemainītajam ķeltu misticismam, klosteru ķecerība radās mūku meditāciju rezultātā vai arī teoloģiskajās katedrās, pilsētas ķecerībai piemita sociālu dumpju raksturs.
Taču Itālijas ziemeļos un Francijas dienvidos, Baznīca sadūrās ar pavisam citu situāciju. Radās jautājums nevis par vietēju vai personisku neatkarību, bet gan par īstu reliģiju, kas dzima pašā kristietības centrā. Baznīcas ierastie pārliecināšanas līdzekļi atdūrās pret nepārvaramu sienu: ķeceri nebija vis kristieši-disidenti; viņi smēlās spēku apzinoties savu piederību reliģijai, kas nekad nav bijusi saistīta ar katolicismu un bija daudz senāka par pašu Baznīcu. Mūsdienu vēsturnieki (piem., Fernāns Niēls) raksta, ka kataru mācība bija reliģija, nevis ķecerība, un tai nebija nekā kopīga ar kristietību. Precīzāk būtu teikt - tai nebija nekā kopīga ar to kristietību, kas bija noformējusies iepriekšējo gadsimtu laikā.
Liela daļa Itālijas un Oksitānijas ķeceru bija valdensi un citas reformatoriski noskaņotas sektas, ko Baznīcai izdevās atgriezt uz "īstenā ceļa" ilgu politisku pasākumu ceļā, taču "labo ļaužu" doktrīna, neskatoties uz vajāšanām, sāka izplatīties lavīnveidīgi. XII gs. sākumā katarisms jau bija vērtējams kā pusoficiāla reliģija ar savām tradīcijām, vēsturi un stingru hierarhiju. Kustība iznāk no pagrīdes, un 1167.g. Karkasonas tuvumā notiek kataru koncils. Tā iniciators ir no Konstantinopoles atbraukušais tēvs Niketas. Šis fakts jau pats par sevi liecina, ka katari nebaidījās izrādīt katoļu Baznīcai savu universālumu un pārnacionālo vienotību. Tā vairs nebija ne opozicionāra Baznīcas kustība ne sekta - tā bija īsta Baznīca.
Saint Felix Laurage - vieta, kur notika pirmais kataru koncils jeb sinode /Avots/
Laicīgā vara, ko nobiedēja kustības izplatība, mēģināja sarīkot iebiedēšanas akcijas: Reimons V, pat iecerēja krusta gājienu, kurā piedalītos arī Francijas un Anglijas karaļi, bet pāvests Aleksandrs III uz Tulūzu nosūtīja delegāciju, ko vadīja legāts kardināls Pjērs Sen-Hrizogons. Pārliecinājies par pasākuma nelietderību, viņš uzrīkoja paraugsodīšanu. Tika saķerts un nopērts kataru draugs Pjērs Morāns, kurš bija godājams, bagāts un visu cienīts padzīvojis buržuā. Nodzīvojis trīs gadus Svētajā Zemē, Pjērs Morāns atgriezās Tulūzā kā varonis, un viņu ievēlēja par kapitulu. Pāvesta legāta rīcība tikai palielināja jaunās ticības popularitāti.
Kataru mācības panākumus varētu viegli skaidrot ar Romas amatpersonu nepārliecinošo uzvedību vai aristokrātijas centieniem piekļūt baznīcas labumam - veiksmes iemesli ir jāmeklē pašā kataru reliģijā.
2. Dogma
Lai arī šodien ir ļoti daudz literatūras par katariem, precīzi restaurēt viņu reliģijas būtību ir gandrīz neiespējami, jo tā tika iznīcināta strauji un vardarbīgi. Pie tam, šo reliģiju metodiski apkaunoja un diskreditēja, tādēļ jebkuram [ja arī nebija aizspriedumu] tā šķita aplama un pretrunā ar veselo saprātu. Tāds ir visu mirušo reliģiju liktenis. Galu galā viduslaiku cilvēku katoļticība mums ir tikpat sveša kā kataru ticība.
Viens no pirmajiem jautājumiem: vai kataru mācība bija ezotēriska? Ja arī šai reliģijai bija savi svētumi un slepenas ceremonijas, tad tās bija tik meistarīgi maskētas, ka pat paši pilnīgie nekad par tām neizteica ne vārda. Piemēram, katoļticībā pārgājušais Renjē Sakkoni, kurš vēlāk kļuva par inkvizitoru, arī neko nav stāstījis. Par kataru atteikšanos no ēdiena un rituālajiem svētkiem nav konkrētu liecību, jo pratināšanās par to nav jautāts.
Toties ir skaidri zināms, ka katari bija teicami sludinātāji un netaisīja noslēpumus no savas mācības. Viņi daudz un labprāt piedalījās teoloģiskās debatēs un konferencēs, kur viņu mācītie vīri stingri turējās pret katoļu legātiem un bīskapiem. Tas liecina tikai to, ka nekas netika slēpts. Tieši pretēji - savu doktrīnu viņi balsta veselajā saprātā, katoļu sakramentiem pārmetot māņticību un maģiju.
Kataru doktrīnā šodien zināma tikai tā daļa, kas bija pretstatīta oficiālajai Baznīcai. Eksistē pieņēmums, ka gandrīz visos jautājumos katari nebija vienisprātis ar Baznīcu. Taču ļoti iespējams, ka līdz mums nenokļuvusī pozitīvā mācības daļa saturēja katarisma neparastās popularitātes noslēpumu.
Kristieši nekādi nespēja atzīt kataru mācības pamata apgalvojumu, ka materiālā pasaule nekad nav bijusi Dieva radīta - to radījis Sātans. Arī cilvēks viņuprāt, ir Sātana roku darbs. Taču Ļaunuma Gars nav spējis radīt dzīvību un palūdzis Dievu iepūst dvēseli māla ķermenī. Un Dievs apžēlojies par nemākulīgo radītāju. Taču Dievišķā Gara daļiņa vēlējās izkļūt no rupji darinātā Sātana līdzinieka. Pateicoties dažādām viltībām, Dēmons kādu laiku turēja to gūstā, bet pēc tam pamudināja mūsu pirmvecākus Ādamu un Ievu padoties miesīgai vienotībai, tādējādi liekot Garam pilnīgi ieslīgt matērijā. Saskaņā ar vairāku skolu doktrīnu, paaudžu reproducēšanas aktā Dieva Gars [tāpat kā liesma] izšķīst bezgalīgi daudzās dzirkstelītēs. Šādas teorija pieņemamākais skaidrojums ir, ka Lucifers vai nu aizstiepa vai aizmānīja [dažādi kārdinot] sev līdzi daudz Dieva radīto dvēseļu, kas līdz tam dzīvoja blakus viņam svētlaimē. Te arī ir neizsīkstošais avots, kas dod sākumu neskaitāmām dvēselēm, kam lemts smagi ciest tādēļ, ka ieslēgtas ķermenī. Kataru kosmogonijā materiālā pasaule ir realitātes zemākais veids, kas visvairāk attālinājies no Dieva.
Viņuprāt, ir neskaitāms daudzums citu pasauļu, kur iespējami citi atbrīvošanās ceļi. Šai ziņā ir atšķirības arī dažādu kataru sektu uzskatos. Dažas no tām uzskata, ka šo zudušo dvēseļu skaits ir ierobežots un tās pārvietojas no vienas dvēseles otrā, ejot bezgalīgu piedzimšanas un miršanas ceļu; šajā ziņā mācība pietuvojas ar hinduistu doktrīnu par reinkarnāciju un karmu. Citas, turpretī, tic tam, ka katra jauna piedzimšana liek nolaisties [ja ne no debesīm, tad kādas citas tai tuvas dimensijas] vienai no eņģeļu dvēselēm, ko iekārdinājis Dēmons. No šejienes labi zināmās kataru bailes no bērnu radīšanas akta, kas vardarbīgi un nežēlīgi atņem dvēseli debesīm un iesviež to matērijā.
Lai kā arī tur nebūtu, katari ļoti godāja mācību par metempsihozi (reinkarnāciju) tādā veidā, kāda tā ir hinduistiem. Cilvēks, kas dzīvojis pareizi, atdzimst par būtni, kas spējīgāka garīgam progresam; noziedznieks var piedzimt ķermenī, kas pakļauts iedzimtām kaitēm vai arī vispār nokļūt dzīvnieka ādā. Šīm kritušajām dvēselēm nav citu cerību izkļūt no dzimšanas un miršanas riņķa, kā vien Labā Dieva Sūtņa nokāpšana materiālajā pasaulē.
Labais Dievs ir pati skaidrība un prieks. Viņš zina par šīm atrautajām dvēselēm un vēlas tās atgriezt. Taču viņa spēkos nav tām palīdzēt; viņus šķir bezdibenis, un viņam nevar būt nekādu attiecību ar pasauli, ko radījis Ļaunuma Kungs. No apkārtējām būtnēm viņš izvēlas Starpnieku, kurš varētu nodibināt kontaktu ar kritušajām debesu dvēselēm. Un sauc Jēzu, kurš, saskaņā ar kataru mācību, ir vai nu pilnīgākais starp eņģeļiem, vai otrais Dieva dēls aiz Sātana. Termins "Dieva Dēls" neparedz vienlīdzību starp Tēvu un Dēlu; Jēzus nav nekas vairāk par emanāciju, viņš ir Dieva tēls.
Jēzus nonāk nešķīstajā materiālajā pasaulē aiz līdzcietības pret dvēselēm, un viņa pienākums ir norādīt atpakaļceļu uz debesu dzimteni. Tomēr tīrība nevar pa īstam mijiedarboties ar matēriju, tādēļ Jēzus ir ķermenisks. Bet viņa ķermenis ir drīzāk šķietamība jeb "ēna", nevis iemiesojums. Lai iemidzinātu Dēmona modrību, viņš pakļaujas zemes likumiem. Dēmons atpazīst Sūtni un cenšas viņu nogalināt, un citi Kunga nelabvēļi savā aklumā uzskata, ka Jēzus patiesi cieš un nomirst krustā. Patiesībā bezķermeniskais Jēzus nevar ne ciest ne mirt, ne atdzimt. Viņš neskarts atgriežas debesīs, norādot saviem sekotājiem glābšanās ceļu. Viņa misija ir pabeigta, un viņš atstāj uz zemes Baznīcu, kurai piemītošais Svētais Gars mierina sagūstītās dvēseles.
Jo Dēmons, kas ir šīs pasaules kungs, ir daudz darījis, lai izpostītu Jēzus radīto un sajauktu cilvēka prātu. Patieso Baznīcu uzvarējusi viltus baznīca, kas sev piešķīrusi vārdu "kristīgā", bet patiesībā sludina Sātana doktrīnu. Patiesā kristīgā Baznīca, kurai ir Svētais Gars - tā ir "labo ļaužu" Baznīca. Bet Romas baznīca ir zvērs un Babilonas staigule, un tai paklausīgie neizglābsies. Tās sakramenti nav nekas vairāk kā Sātana lamatas; tie liek cilvēkiem ticēt, ka ceļš uz izglābšanos ir laicīgos rituālos un tukšos žestos. Ne kristāmais ūdens, ne vakarēdiena maize sevī nenes Svēto Garu, jo tie ir materiāli. Svētās relikvijas nav nekas vairāk par elkiem - kaulu drumslas, koka un auduma gabaliņus veikli krāpnieki salasījuši kur pagadās un uzdod par svētītu ķermeņu un priekšmetu atliekām. Svētā Jaunava nebūt nav Jēzus māte, jo Kristum nebija ķermeņa.
Pieņemot, ka pasauli radījis Ļaunais Gars, kataru Baznīca vienā rāvienā noteica, ka visas šīspasaules izpausmes [ja tām nav garīga avota] ir lemtas pilnīgai iznīcībai un nav pelnījušas ne cieņu, ne mīlestību. Ja ļaunuma visjūtamākā forma uz zemes ir Baznīca, tad arī laicīgā vara ir pie vainas, jo tās spēks balstās piespiešanā un bieži vien slepkavošanā (kari un sodu kampaņas). Ģimene arī pelnījusi nosodījumu, jo tā uztur pieķeršanos zemes lietām; un laulība turklāt ir arī noziegums pret Garu, jo nolemj cilvēku ķermeniskai esībai un rada risku kļūt par iemeslu vēl vienai zaudētai [priekš zemes dzīves nozagtai] dvēselei.
Jebkura slepkavība, pat dzīvnieka nonāvēšana, ir noziegums: tas, kurš nogalinājis, ir atņēmis dvēselei iespēju savienoties ar Svēto Garu un vardarbīgi pārtraucis nožēlas procesu; pat esot dzīvnieka ādā, dvēselei ir tiesības atdzimt labākā kvalitātē. Tādēļ nedrīkst nēsāt ieroci, lai nejauši kādu nenogalinātu pat aizsargājoties. Nedrīkst ēst dzīvnieku izcelsmes pārtiku, jo tā ir ņešķīsta, arī olas un piens ir aizliegti, jo tie ir atražošanas akta produkti. Nedrīkst ne melot, ne zvērēt, nedrīkst būt laicīga labuma īpašniekam.
Taču pat ievērojot visus šos noteikumus, glābšana nebija garantēta: savienoties ar Svēto Garu var tikai tas, kurš ienāks kataru Baznīcā un pieņems no garīdznieka consolamentum jeb roku uzlikšanu. Tikai tad cilvēks atdzims jaunai dzīvei un var cerēt pēc nāves ieiet Dievišķā skaistuma valstībā vismaz līdz laikam, kad kāda kārtējais grēks nenovilks viņu atpakaļ uz zemes.
Elles kā tādas nav, jo nepārtraukta atgriešanās jaunā ķermenī pati par sevi ir elle. Bet pārāk gara reinkarnāciju ķēde var pavisam atņemt glābšanās iespēju. Glābšanās ceļa nav dvēselēm, ko radījis Dēmons. Pārējās dvēseles var glābties, bet viņu zemes klejojumi turpināsies, kamēr vien viņi neatradīs ceļu uz glābšanos. Galu galā, sajūtamā pasaule izzudīs, Saule un zvaigznes izdzisīs, uguns izsausēs ūdeņus, bet ūdeņi nodzēsīs uguni. Liesmas iznīcinās dēmonu dvēseles, un iestāsies mūžīgā prieka pasaule.
Tāds ir kataru doktrīnas kopsavilkums, no kura redzams, ka viņu ticība daudzās [un būtiskās] lietās atšķiras no tradicionālās kristietības. Pats no sevis rodas jautājums: kā gan notika, ka katoliskie iedzīvotāji tik viegli atteicās no tēvu ticības par labu acīmredzamai ķecerībai?
Te vietā ir divas piezīmes. Pirmkārt, tautai nebija centības baznīcas jautājumos, par ko bieži sūdzējās paši garīdznieki. Otrkārt, kataru pretinieki bija ieinteresēti izcelt tādus katarisma momentus, kam paši katari nepievērsa nekādu uzmanību; iznāk, ka daudzos gadījumos varēja runāt drīzāk par atšķirībām interpretācijā, nevis par ķecerību kā tādu.
Patiesībā kataru duālisms bija dabiska attīstība viduslaiku ticībai par Nelabo. Slēpts maniheisms pastāvēja arī baznīcas mācībā; Velns ir konkrēta realitāte, par kura varenību nepārtraukti atgādina katoļu sludinātāji. Nebija grūti par Sātana pirkstu nosaukt jebkuru laicīgu parādību - pat tik nevainīgas kā mūziku vai deju. Baznīca šai jautājumā bija nonākusi tik tālu, ka grūti iedomāties, ko šeit vēl varēja piemetināt katari. Viduslaiku civilizācija, kas sākotnēji bija mūku sabiedrība, izjuta riebumu un nicinājumu pret materiālo pasauli. Laikā, kad pilsētas un to apkārtne apvienojās, lai uzceltu Svētajai Jaunavai vai pašu svētajam pili, kurai karaļpils blakus izskatītos kā būdiņa, katrs dedzīgs katolis uzskatīja, ka pasaule ir kļuvusi pērkama, un vienīgais ceļš uz glābšanos ir klosteris.
Katari nosodīja ķermeniskumu, taču arī katoliskā Baznīca bija līdzīgā pozīcijā - abu ticību garīdzniekiem laulības ir aizliegtas. Attiecībā uz sievieti, katoļi bija daudz nežēlīgāki par katariem - pietiek uzzināt, kādus epitetus sievietei velta svētais Damianas Pēteris. Vāji maskētā sistemātiskā miesas un laulības nosodīšana noved pie pasaules noliegšanas, kur pat zāle zem kājām ir pakļauta atjaunošanās likumam. Abas mācības bija dvēseles reliģijas, kas nodarbojās pašas ar savu glābšanu.
Katoļiem absolūti nepieņemami bija tas, ka katari neatzina katoļu Baznīcu kā tādu. Katari savai draudzei nesa tikai divus svētumus - Kristu un evaņģēliju. To [evaņģēliju] lasīja vienkāršās tautas valodā un skaidroja neskaitāmos sprediķos un disputos. Šādām briesmām baznīca nebija gatava un tādēļ apkaroja visus mēģinājumus tulkot svētās grāmatas. Vispriekšzīmīgāko katoli varēja turēt aizdomās par ķecerību, ja izteica vēlēšanos lasīt evaņģēliju tautas valodā. Taču bieži vien paši garīdznieki nezināja latīņu valodu. Dienvidos baznīcas sabrukums nonāca tik tālu, ka vairs nevarēja sludināt, jo nebija klausītāju. Baznīca pati iznīcināja sapratnes atslēgu un iespēju cīnīties ar pretinieku, kas [bruņojies ar Kristu] gāja uz visu.
Katari pasludināja sevi par tīrākas, senākas un apustuļu mācībai tuvākas mācības nesējiem nekā Romas baznīca, un vēlējās, lai viņus uzskata par vienīgajiem Svētā Gara kristiešiem. Žans Giro darbā par inkvizīciju raksta, ka saglabājušies divi kataru dokumenti no XIII gs., kuros aprakstīti viņu rituāli. To izpēte ļauj domāt, ka kataru Baznīcas rīcībā bijuši ļoti seni teksti, kas attiecināmi uz sākotnējo Baznīcu. Salīdzinot [no jauna pievērsto ticīgo] iniciāciju un kristīšanu abu baznīcu gadījumos, viņš secinājis, ka abās tradīcijās vērojams stingrs paralēlisms, kas nevar būt nejaušs.
Ja reliģija ir jāvērtē pēc lūgšanām un rituāliem, tad nedaudzie saglabājušies kataru teksti mums liek vienīgi paklanīties to vienkāršības, skaidrības un cēluma priekšā. Šis rituāls, kas brīnumainā kārtā paglābies no iznīcības, pārsver visu, ko gadsimtu gaitā par katariem sarakstījuši viņu pretinieki. (ZO)
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru