katarisms-VII

Bezjē

Kad krustneši sasniedza Monpeljē, bija skaidrs, ka jāsāk gatavoties aizsardzībai. Vikonts Reimons - Rožē Trenkavels kopā ar ebreju grupu un dažiem "labajiem ļaudīm" bija pametis Bezjē, lai dotos uz Karkasonu. Trijās dienās garnizons ar iedzīvotāju līdzdalību padziļināja aizsarggrāvi, kas apjoza Bezjē mūrus. Sienas bija biezas, pārtikas krājumi pietika ilgam aplenkumam. Tika ziņots, ka tuvojošais karaspēks ir skaitliski ļoti liels, un tas viesa cerības, ka pārtikas trūkuma dēļ tas ātri aizies.

21. jūlijā krustneši sacēla savas apmetnes pie Bezjē - gar Orbas upes kreiso krastu. Otrs Bezjē vikonts - vietējais bīskaps Reno de Monpeiru - pirms kaujām centās vest pārrunas. No krustnešu nometnes viņš ieradās ar priekšlikumu: pilsēta tiks saudzēta, ja katoļi izdos legātiem ķecerus, kuru sarakstu viņš pats atnesīšot. Šis saraksts ir saglabājies - tajā ir 222 vārdi, no kuriem daži atzīmēti ar "val" (valdensi).

Bīskaps sapulcināja pilsētas konsulātu katedrālē un vēršoties pie katoļiem, izklāstīja lietas būtību. Ķeceri Bezjē pilsētā bija spēcīgi un ietekmīgi, un bīskaps šaubījās, vai viņam izdosies pierunāt pamest savus pilnīgos (parfaits - fr., perfects-angl.). Tādēļ viņš piedāvāja katoļiem glābt savas dzīvības, pametot pilsētu un atstājot tajā ķecerus. Konsuli sašutumā noraidīja šo priekšlikumu un paziņoja, ka "viņi drīzāk dotu priekšroku noslīcināšanai jūrā", nevis pametīs savus līdzpilsoņus, un "ja viņi tik viegli mainīs savus senjorus, tad par viņiem neviens nedos pat lauztu grasi". Šāda atbilde bija uzticības zvērests vikontam un pilsētas brīvībām.

Konsulu uzvedība nodemonstrēja krustnešiem, ka viņi nevar paļauties uz pilsētas katoļiem. Oksitānijas pilsētas par spīti visam kā galveno izvirza savas nacionālās intereses. Reliģiskais karš kopš pirmās dienas pārvērtās par nacionālo pretošanos. Cilvēki cīnīsies līdz pēdējam, un šai valstij Baznīca pat vietējo bīskapu veidolā kļūst par svešu varu. Reno de Monpeiru pamet Bezjē kopā ar dažiem bailīgākajiem katoļiem, kuru nav daudz, jo zināms, ka priesteri paliek pilsētā.

Krustnešu armija sāka gatavoties triecienam. Ilgs aplenkums liktu karaspēkam atkāpties, jo vajadzīgi milzīgi pārtikas krājumi. Arī Karkasonas un Bezjē vikonts Reimons - Rožē tikmēr varēja pienācīgi noorganizēt aizsardzību. Šai milzīgajai armijai nav arī vienotības - Burgundijas hercogs nemitīgi strīdas ar Neveras grāfu, ierindas karotāju rindās disciplīna ir ļoti zemā līmenī, bet bruņinieki devušies gājienā tikai uz 40 dienām. Bija jāuzbrūk steidzami. Taču nokļūstot lielās un labi nocietinātās pilsētas sienu priekšā, krustneši kļuva domīgi. Milzīgās armijas ierašanos pilsētnieki uztvēra ar bezbailīgu gatavību aizstāvēties.

22. jūlijā abās nometnēs valdīja nosacīts miers, krustneši nekādus pasākumus neveica, un pilsētas iedzīvotāji uzjautrinoties vēroja pretinieku karotājus, kuru liela daļa nemaz neizskatījās pēc armijas. Taču šai dienai bija jākļūst par izšķirošo un traģiskāko visā krusta kara laikā. Abās pusēs notika rāma gatavošanās sadursmei, kas bija gaidāma pēc dienas vai divām. Kareivji gatavojās brokastīm...

Neviens šodien nevar pateikt, kam ienāca prātā pakaitināt krustnešu nometnē esošos. Atvērās pilsētas vārti un bars cilvēku, vēcinot karogus, bravūrīgi metās uz priekšu. Franču algotņu komandieris ātri novērtēja situāciju un deva pavēli doties uzbrukumā. Pilsētnieki nepaguva atgriezties mūru iekšpusē, un piesteigušies franču karotāji iekļuva pilsētā kopā ar tās iedzīvotājiem. Tika izgāzti vārti, kā dēļ pilsētas aizsardzības plāns izjuka. Garnizona vīriem bija jācīnās gan ar uzbrūkošo karaspēku no ārpuses, gan trakojošajiem frančiem pilsētas ielās. Veiksmes spārnoti uzbrucēji cīnījās ar vēl lielāku spēku, un pāris stundu laikā pilsētnieku pretestība beidzās. Franču bandīti lauzās katrā mājā un nogalināja visus, kas gadījās ceļā. Dzīvi palikušie steidzās glābties baznīcās; baznīcu durvis tika izlauztas, un visi, kas atradās iekšā, izrādījās iekļuvuši lamatās - tika nogalināti visi... ... arī mācītāji ar krucifiksiem rokās.

Dažās stundās plaukstošā Bezjē kļuva par sakropļotu līķu pilsētu, kur algoti bandīti, bradājot pa asinīm, dalīja savu upuru mantas. Hronists Giljoms no Tudelas saka: "Franču baroni, garīdzniecība, pilsoņi, kņazi un marķīzi savstarpēji vienojās, ka ikkatrā pilī, kas nepadosies pirms trieciena, visi iemītnieki tiks apkauti un uzdurti uz zobeniem, lai redzētā šausmas pārējiem atņemtu gribu pretoties". Ja viņi tiešām šādi lēmumu ir pieņēmuši, tad viņu aprēķins bijis pareizs. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno komandu: "Nogaliniet visus, Dievs savējos atpazīs", visticamāk tā bija franču algotņu iniciatīva, jo viņiem nebija laika apspriesties ar augstākajiem komandieriem - viņi izmantoja izdevību tikt pilsētas mūru iekšpusē.

Franču algotņi kļuva pilnīgi nevadāmi, un "krustnešiem nācās viņus ar nūjām kā suņus triekt laukā no pilsētas, lai iegūtu Bezjē iedzīvotāju uzkrātās bagātības, kas viņiem pienācās kā likumīgs laupījums". Vēsturnieki lēš, ka visiem karagājiena dalībniekiem būtu pieticis labuma nodrošinātām vecumdienām, taču algotņi, kas nu jutās patiesi pazemoti, aizdedzināja pilsētu. Bruņiniekiem nācās steigšus to pamest, neaptveramās un tik viegli sasniedzamās vērtības atstājot ugunij. Noskatījušies, kā pilsēta nodeg līdz galam, krustneši ceturtajā dienā uzsāka ceļu uz Karkasonu.

Bezjē pilsētas liktenis ir skumjš ar to, ka nevienas citās seno laiku hronikās nevaram atrast tik drausmīgu izrēķināšanos ar pamatiedzīvotājiem. Šis stāsts ir skumjš arī tādēļ, ka tam par iemeslu bija "svētais karš", ko iniciēja viens no pirmajiem Romas katoļu baznīcas mūku ordeņiem. Šis karš sākās nevaldāma niknuma gaisotnē. Pretinieks tika uztverts kā kaitīgs dzīvnieks, kurš ir jāizskauž, un kura vienīgais labums ir mantība, kas paliks pēc viņa. Skaidrs, ka krustneši rūgti apraudāja Bezjē sadegušās bagātības. Karkasonai bija lemts piedzīvot citu likteni tikai tādēļ, ka iekarotāji baidījās palikt bez laupījuma. Šādu attieksmi var skaidrot ar tālaika tikumiem un karavadoņu ambīcijām, karotāju naidu pret buržuā, ziemeļnieku nepatiku pret dienvidniekiem. Protams, tas tā bija, bet noteicošais bija līdz baltkvēlei uzkarsētais reliģiskais entuziasms un kaismīga vēlēšanās par katru cenu nopelnīt [tā] Kunga piedošanu.


Video kompilācija par Albiģiešu krusta karu (angļu val.)

Vēsts par Bezjē traģēdiju steidzās krustnešu karaspēkam pa priekšu, pilnībā atņemot oksitāniešiem vēlēšanos pretoties. Sešu dienu gājienā uz Karkasonu visas pilis tika labprātīgi atvērtas, un to senjori griezās pie iekarotājiem ar pilnīgas pakļaušanās solījumiem. Citi pameta savas mājas un ar ģimenēm un vasaļiem devās kalnos vai mežos. Kara briesmīgais sākums lika krustnešiem atmest visas cerības iemantot vietējo katoļu simpātijas - zeme padevās, bet naids un pretestība pieauga.(ZO)


Foto kompilācija (ar labu audio fonu) par Bezjē
---------------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums