Karagājiena pirmie mēneši Baznīcai atnesa necerētus panākumus. Jūtamākais praktiskais kampaņas rezultāts bija Reimona Rožē Trankavela arests un viņa nāve pēc triju mēnešu ieslodzījuma. Viņam palika mantinieks. 10 dienas pēc grāfa nāves viņa atraitne ar Saimonu de Monforu noslēdz vienošanos, kas paredz atteikšanos no saviem un dēla īpašumiem. Par Bezjē likumīgu īpašnieku kļūst Monfors, taču daudzi bijušie Trenkavela vasaļi nespēj samierināties ar notikumu gaitu un sāk uzbrukumus vājākajiem garnizoniem. Dažu mēnešu laikā Monfors zaudē 40 pilis, un kase sāk izsīkt. Arī Fuā grāfs, kurš pirms tam bija ieturējis neitralitāti, uzsāk akcijas pret krustnešiem. Tajā pat laikā pāvests svinīgi apstiprina Saimona de Monfora pilnvaras un dāvā katariem atņemto īpašumu.
Saimonam de Monforam tiek dots skaidrs uzdevums: pakļaut visus cietokšņus, kas kontrolē galvenos ceļus, ar spēku piespiest lielākos feodāļus dot zvērestu, kā arī nedot iespēju sakārtot spēkus. 1210.g. sākumā viņš ar papildspēkiem dodas Minervas virzienā, kur patvērušies daudzi no katariem, kas bija pametuši savas dzīvesvietas kara pirmajās nedēļās.
Tik daudz no pilsētas nocietinājumiem palika pēc Monfora...
Šis memoriāls atrodas pie baznīcas, kas redzama iepr. attēla centrā
Att. autors - Annie in Beziers
Pilsētas aizstāvju pretestību izdodas salauzt pēc 4 mēnešu aplenkuma, jo trūkst ūdens un pārtikas. Monfors uzsāk pārrunas par kapitulāciju, taču drīz iejaucas pāvesta legāti - Saimonam tiek pārmesta neizlēmība un liekvārdība. Legāts Arno Amorī lieliski zināja, ka Minervā ir daudz kataru, un vilcināšanās neļaus baznīcai iegūt bagātu laupījumu. Sarunām pievienojās arī abats no Sito, un pilsētas pārstāvji tika pierunāti padoties, jo viņiem garantēja žēlastību, ja pakļausies baznīcai. Ķeceriem tika dota izvēle - nāve vai atteikšanās no ticības.
Pilsētas aizstāvju pretestību izdodas salauzt pēc 4 mēnešu aplenkuma, jo trūkst ūdens un pārtikas. Monfors uzsāk pārrunas par kapitulāciju, taču drīz iejaucas pāvesta legāti - Saimonam tiek pārmesta neizlēmība un liekvārdība. Legāts Arno Amorī lieliski zināja, ka Minervā ir daudz kataru, un vilcināšanās neļaus baznīcai iegūt bagātu laupījumu. Sarunām pievienojās arī abats no Sito, un pilsētas pārstāvji tika pierunāti padoties, jo viņiem garantēja žēlastību, ja pakļausies baznīcai. Ķeceriem tika dota izvēle - nāve vai atteikšanās no ticības.
Kāds no augstdzimušajiem ševaljē izrādīja sašutumu par to, ka ķeceriem tiek dota iespēja tik vienkārši izbēgt no soda, taču Sito abats viņu nomierināja: "Neuztraucieties, es nedomāju, ka daudzi novērsīsies". 12. jūlijā tika sakurināts milzu ugunskurs - visi katari, kas atradās Minervas pilī, devās ugunī labprātīgi... Tādējādi Minerva bija pirmā, kas piedzīvoja kataru masveida sadedzināšanu. Dedzināja tos, par kuriem bija zināms, ka viņi atklāti demonstrējuši savu pāriešanu pie "labajiem ļaudīm". Soda akcijas bija ātras un tika veiktas bez tiesas un izmeklēšanas, jo to vēlējās Baznīca un tāda bija arī pašu krustnešu svēta griba.
Piemiņas plāksne (att. resurss)
Tautas iztēlē katari bija vēl briesmīgāki, nekā tos redzēja Baznīca. Tie, kas bija nodevušies ķecerībai, vairs nebija cilvēki, bet elles izdzimumi. Kataru atkrišanu un ticības stingrību pūlis vērtēja tikai kā necilvēcīgu izvirtību; tieši tajā laikā tika izplatītas vispretīgākie izdomājumi par kataru orģijām. Tādēļ arī saprotama pilgrimu gavilēšana pie sārtiem, jo to liesmās nedega noziedznieki - visu attīrošā uguns iznīcināja "Sātana dzimumu".
---
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru