Esēņi un terapeiti

Par terapeitiem un esēņiem

Ebreju migrēšanu no Palestīnas uz Ēģipti iesākās jau IV gs. p.m.ē. Ebreji bija Ptolemejiem lojāli (vēlāk arī romiešiem). Tā viņi ieguva tiesības dzīvot saskaņā ar savu ticību. Aleksandrijas Filons raksta, ka piecus no diviem pilsētas kvartāliem aizņēma ebreji. Grieķu kultūru un filosofiju ebreji pieņēma, bet ne reliģiskos uzskatus.
Terapeiti - esēņu grupa, kas I gs. sākumā p.m.ē. Ēģiptē ieradās, bēgot no vajāšanām. Pēc Filona: terapeiti, atšķirībā no esēņiem, kas piekopa darbīgu dzīvesveidu, dzīvoja apcerīgu dzīvi, nododoties zinātnei un dabas apcerei saskaņā ar Mozus priekšrakstiem.
Terapeiti pirms iestāšanās kopienā savu īpašumu atdod radiem un tuviniekiem. Netiek ziņots, no kā viņi ikdienā pārtiek. Pametuši savus īpašumus, terapeiti apmetās vientuļās vietās un tuksnešos. Lielākā kolonija minēta Aleksandrijas tuvumā pie Mereotīdas ezera. Vārda "terapeiti" nozīmi Filons skaidro kā dvēseļu dziedinātāji no visiem iespējamiem netikumiem un kaislībām, kā arī Dieva godinātāji. Terapeitu uzskats par Dievu īpaši netiek pārspriests, vien tik, ka viņi pielūdz "pastāvošo, kas labāks par labumu, tīrāks par atsevišķo un pirmējāks par monādi". Ar nepārtrauktu apceri jeb teorētiskām pārdomām terapeiti tiecas uz pastāvošā redzēšanu, jo apjauta ir tā, kas viņus atvedīs pie pilnīgas svētlaimes. Terapeiti uzsāk kalpošanu Dievam, pārņemti ar debesu mīlestību un atrodas sajūsmas stāvoklī, kamēr nesasniedz Dievības redzēšanu.
Terapeiti dzīvo vienatnē ļoti vienkāršās būdiņās un atrodas pietiekamā attālumā viena no otras. katrā no tām ir svēta vieta, kur drīkst ienest tikai svētas grāmatas un kur viņi veic savus sakramentus. Viņiem ir arī kopīga svētnīca, kurā viņi pulcējas sestdienās, kā arī svin savus vissvarīgākos svētkus ik pa 50 dienām. Sešas dienas terapeiti nododas Mācības skaidrošanai un dara to no rīta līdz vakaram. Viņi lasa un citiem vārdiem skaidro sektas dibinātāju rakstus. Daudzi no viņiem paši rada dziesmas un himnas par godu Dievam. Viņi visu laiku domā par Dievu, tādēļ pat miegā viņi redz tikai Dievišķos tikumus un varenību. Rīta un vakara lūgšanas ir obligātas. Septītajās dienās, kas ir sestdiena, notiek kopīgi lasījumi, ko vada vecākais un gudrākais. Iepriekšējā vakarā visi ierodas baltās un tīrās drēbēs. Iesākumā ir lūgšana ar augšup paceltām rokām un acīm. Tad sastājas tādā secībā, kā ieradušies kopienā. Sievietēm un vīriešiem atsevišķi tiek saklāti galdi. Ēdiens neatšķiras no ikdienā lietotā. Kad visi iekārtojušies un paklājiņiem, sākas lasījumi, kur vecākais skaidro kādas vietas no Rakstiem un līdzības. Kad viss ir saprasts, lasījumi beidzas ar dziedāšanu, kur sācējs ir vecākais, bet pārējie tikai piedzied refrēnā vai nobeigumos. Tad sākas maltīte, kam seko nakts svinības, kad klātesošie sadalās divos koros (siev. un vīr.) un dzied Dievam par godu dažādas himnas. Tad abi kori apvienojas un svinības turpinās līdz saules gaismai. Viss beidzas ar rīta lūgšanu.
Filons ziņo, ka terapeitu kopienā ir arī sievietes, kas likumu studēšanā un tieksmē uz gudrību neatpaliek no vīriešiem. Viņas stingri un brīvprātīgi glabā savu jaunavību un tiecas tikai uz tuvību ar Dievu. Apģērbs visiem kopienas dalībniekiem ir ļoti vienkāršs. Tas pats sakāms par ēdienu - tā ir vienīgi maize ar sāli (dažkārt arī izops) un ūdens. Viņiem nav vergu, jo tas ir pretrunā viņu uzskatam, ka daba visus radījusi vienlīdzīgus.

Esēņi
Par esēņiem zināms tas, ka viņi dzīvojuši Nāves jūras rietumkrastā - ļoti nomaļi un bez sievietēm. Esēņu skaits nepārtraukti pieauga, jo daudzi pilsētu iedzīvotāji bēga no pilsētas dzīves (lasi - civilizācijas). Esēņiem nebija privātā īpašuma, un katrs varēja lietot kopīgo īpašumu pēc vajadzības. Arī pārtika un apģērbs bija kopīgs un viss sastrādātais nonāca kopējā kasē.
Pēc Filona: Esēņi dzīvo kopā, visu laiku pavada sabiedriski derīgā darbā, nodarbojas ar laukkopību, lopkopību un amatniecību. Izvēlēti mantziņi savāc visus kopienas ienākumus, uzrauga kopīgo īpašumu un rūpējas par dzīvei nepieciešamo preču iegādi. Kopīgās maltītes ir vienkāršas tāpat kā viņu apģērbs. Jaunākie rūpējas par vecākajiem. Sievietes kopienā netiek ielaistas. Vergu viņiem nav. Viņi nosoda kungus un kundzību, kas izjaukusi dabas kārtību, ka visi ir vienādi kā mātei, kas visus vienādi ir dzemdējusi un barojusi, tādējādi visus padarot vienādus pēc būtības. Esēņi vairāk kā citi cilvēki domā par Dievu, neupurē dzīvniekus un tiecas uz dievbijīgu domāšanu. Visvairāk viņi nodarbojas ar filosofiju un morāli, un visā vadās pēc senajiem likumiem (50. dienas svinēšana ar visu izrietošo). Sektas svētās grāmatas tiek turētas noslēptas.
Savā tiecībā uz dievbijību esēņi vadās no mīlestības uz Dievu, tikumu un cilvēku. Dieva mīlestība ir atturēšanās no zvēresta un meliem, celibāts un ticība tam, ka Dievišķais ir tikai labuma cēlonis. Tikuma mīlestība ir riebums pret mantrausību, vienaldzība pret slavu un baudām, nelokāmība, izturība, vienkāršība un minimālas prasības ikdienā. Cilvēkmīlestība esēņiem izpaužas vienlīdzības sajūtā, kopībā un labvēlīgā attieksmē pret citiem. Josifs Flāvijs par esēņiem rakstīja daudz vēlāk un iepriekšminētos datus papildina ar dažām ļoti specifiskām detaļām. To starpā ir maltīšu svētais raksturs, lūgšanas rīta saulei, rituālā mazgāšanās, iestāšanās zvērests, sodi pārkāpējiem, spējas pareģot, kā arī novirzienu, kas pieļauj laulības. Maltīte notika svētītā telpā, kur drīkstēja ienākt tikai (baltā apģērbā) kopienas pilntiesīgie locekļi. Ēdiena pagatavošanu uzraudzīja priesteri, no kuriem viens gan pirms gan pēc maltītes teica svētrunu. Esēņi uzskatīja, ka dvēsele ir nemirstīga, bet ķermenis ir lemts nāvei. Viņu uztverē ķermenis bija tikai dvēseles īslaicīgs cietums. Filons min, ka esēņi ir pacifisti, bet Flāvija darbos redzam, ka viņi ņēma dalību Jūdu karā. Te jāņem vērā, ka laika intervāls starp abiem hronistiem ir vairāk kā simts gadu, tādēļ šīs atšķirības ir pilnīgi saprotamas. Kumrānas kopienas noteikumi ir gandrīz identiski esēņiem, tādēļ abas sektas tiek vērtētas kā radniecīgas.
Nav skaidrs, no kāda avota ziņas par esēņiem smēlis Aleksandrijas Filons, taču par Josifu Flāviju zināms, ka vismaz vienu dzīves gadu viņš pavadīja kopā ar esēņiem un bija kā klostera brālis esēnim-vientuļniekam Bannam. Flāvijs raksta, ka esēņi nelokāmi turas pie sava pasaules uzskata un pat spīdzināšanā neatklāj savas organizācijas noteikumus un mācības noslēpumus, ja pat nāktos par to mirt („Jūdu kari”, II,8.). Organizācijā var iestāties tikai pēc trīs gadu pārbaudes. Pēc viena gada prozelīts tiek pielaists pie rituālās mazgāšanās, bet kopīgās maltītes ir pieejamas pēc trim gadiem.
Nopietnu pārdomu vērtas ir liecības, ka esēņi nezvērēja uzticību valdībai – un Hērods viņus atbrīvojis no zvēresta došanas. Tas it kā noticis labvēlīga pareģojuma izteikšanas sakarā. Taču visreālāk, ka Hērodam sadarbība ar esēņiem bija politiski nepieciešama. Vēlāk daudzus esēņus redzam kaujās pret romiešiem. Lūk, ko par esēņiem kā cīnītājiem raksta Josifs Flāvijs: „Karš ar romiešiem pienācīgi parādīja viņu domāšanas veidu. Viņus saskrūvēja un stiepa, visi viņu locekļi bija apdedzināti un sadragāti; pie viņiem izmēģināja visus spīdzināšanas līdzekļus, lai piespiestu viņus noniecināt savus likumdevējus vai ēst neatļautu ēdienu, taču to nekādi nevarēja panākt. Viņi spīdzināšanu pacieta vīrišķīgi, neizdvešot ne skaņas un nenobirdinot ne asaras. Smejoties par spīdzinātājiem, viņi viegli atdeva savas dvēseles pilnā pārliecībā, ka atgūs tās tuvā nākotnē” („Jūdu kari”, II,8.,10.). Zināms, ka viens no trim jūdu karavadoņiem militārajā kampaņā pret Askalonu Jūdu kara laikā bija esēnis Jānis. Iespējams, ka tas pats Jānis bija Jamnas apgabala kara pavēlnieks, kad tur sākās sacelšanās pret romiešiem 66. gadā. Jāsaka arī, ka, gadiem ritot, vēsturnieki savās hronikās esēņus piemin arvien retāk, veltot viņiem tik pāris vārdu.