15 februāris, 2010

katarisms-VI

Kara priekšvakarā

Pasākumi, ko pāvests bija nodomājis īstenot, lai nodrošinātu iedibināto sabiedrisko kārtību, Albiģiešu krusta gājiena laikā dažādu notikumu iespaidā pārvērtās par represīvas sistēmas izveidi

Pāvests Inokentijs III prata vadīt katoļu monarhus gluži kā vasaļus. Taču gadījumā ar Tulūzas grāfu viņš saprata, ka ierastais ierocis neder, jo nebija vērts atdalīt zemi, kas tāpat jau bija gandrīz pilnīgi atkritusi no Romas baznīcas. Raimona VI "noziegums" bija tāds, ka viņš vadīja valsti, kur Romas baznīcas varenība bija sašķobījusies, bet valdnieks neko nedarīja, lai situāciju labotu. Vēl pirms sava legāta Pjēra De Kastelno nāves pāvests raksta Francijas karalim: "Tavs uzdevums ir izdzīt Tulūzas grāfu no viņa zemes, attīrīt to no sektantiem un dot tai labus katoļus, kas tavā pakļautībā uzticīgi spēs kalpot Kungam". Protams, pāvesta legāta Pjēra De Kastelno slepkavība 1208. 14.janvārī bija pietiekami nopietns iemesls kara pieteikšanai.

Brīvo diskusiju laiks
Nosacīti mierīgajā periodā XII gs. beigās, kad Oksitānijas Labo Ļaužu Baznīca jau bija daudzskaitlīga, labi strukturēta un dinamiski attīstījās, to atbalstīja vietējās politiskā vara un kultūras aprindas. Šī iemesla dēļ katari varēja brīvi un atklāti diskutēt ar katoliskajiem hierarhiem. Disputiem allaž bija klausītāji no malas, abām pusēm bija teicami argumenti. Disputi dažkārt risinājās tiesnešu klātbūtnē, dažkārt pēc vietvalžu un ievērojamāko pilsoņu pamudinājuma; dažkārt "spontāni", dažkārt sakarā ar to, ka cauri šim apgabalam virzījās profesionāli katoļu sludinātāji.
Šajās publiskajās diskusijās, dabiski, neviens nevienu nepārliecināja, un publika jau sākotnēji atbalstīja "savu" partiju. Tomēr katoļiem ne visai gāja pie sirds "zaudējumi", un tādējādi pastiprinājās svētā kara ideja.

Aplūkojot liecības par katarisma izplatības dinamiku, redzam, ka XII gs. vidū Oksitānijā tas bija izplatīts augstākajos sabiedrības slāņos, bet mazie ļaudis vēl arvien labprāt klausījās katoļu sludinātāju sprediķus (pēc sv. Bernāra vārdiem). Hronists Žofruā d'Oksērs izbailēs atzīmē, ka "1145.g. Albī pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotājus saindējusi ķecerība...", taču viennozīmīgi citāda situācija ir sākoties krusta karam, ko spilgti ilustrē Bezjē pilsētas iedzīvotāju liktenis. /Anna Brenona "Katarisma patiesā seja", II daļa/ AB

...
Krustneši solīja izbeigt pilsētas aplenkumu, ja tiks izdoti pilsētā patvērušies katari. Pilsētnieki svinīgi atteicās no šāda piedāvājuma, un 1209.g. 22. jūlijā visi gāja bojā - pēc dažādām aplēsēm tolaik tur dzīvoja 15 līdz 20 tūkstoši. Nav pierādāms, vai pāvesta legāts tiešām izteica bēdīgi slaveno frāzi: "Nogaliniet visus - Dievs savējos atpazīs", taču krustneši legāta pavēli saprata burtiski...
Cik kataru patiesībā todien atradās Bezjē sienās? Eksistē kaut kāds ne pārāk jēdzīgs dokuments, kurā var atrast 222 ķeceru vārdus. Iespējams, tas ir kāda katoļa veidots saraksts par personām, kuras jāizdod krustnešiem. Visai liela varbūtība, ka sarakstā bija tikai pilnīgie, nevis visi ticīgie, jo represijas vēl nebija totālas. Lai kāds būtu kopējais kataru skaits Bezjē un tās apkārtnē 1209.g., ir redzams, ka "labo ļaužu" kopienas tika uztvertas kā radniecīgas, un pilsētnieki, kas pārsvarā tomēr bija katoļi, kļuva par kataru kolektīvajiem aizstāvjiem.


Skats uz Bezjē no Orbas upes (Attēla avots)
---------------------------------------------------------------

Vikonts Reimons Rožē Trenkavels kopā ar Bezjē pilsētas ebrejiem jau pirms aplenkuma devās uz Karkasonu. Tur krustneši ieradās tūlīt pēc Bezjē slaktiņa - augusta svelme un ūdens trūkums veicināja pilsētas padošanos. Pilsētas iedzīvotāji drīkstēja aiziet puskaili - vīrieši biksēs, bet sievietes - kreklos; pašu Reimonu Rožē ieslodzīja cietumā. Karkasonieši nekad nemēģināja viņu vainot par kataru aizstāvību.

Īsumā par Tulūzas likteni

Albiģiešu kara pirmajā fāzē Tulūzai izdevās paglābties no krustnešu tīkojumiem. Tam pamatā bija grāfa, konsulu un pilsētas iedzīvotāju slēgtā savienība pret grāfu Manforu un Romas baznīcas pārstāvi - Tulūzas bīskapu. Pēdējais bija izveidojis t.s. "Balto Brālību" - teroristisku katoļu milicijas grupējumu, kas laupīja un dedzināja to cilvēku mājas, kurus uzskatīja par nepietiekami ortodoksāliem. Taču bīskaps panāca pretējo - 1212.g. Tulūzā nodibinājās "Melnā Brālība", kas atbildēja ar prettriecieniem. Šī tautas kustība veidojās ap grāfa Reimona VI un jaunā Reimona VII personībām, kas prezentēja pretošanās laikā dzimstošo tautas identitāti. Romas baznīca nolādēja un izslēdza abus; viņiem sekoja kapituli un beidzot visa pilsēta.

Neskatoties uz to, visi kā viens nostājās pret armiju un Romas pāvestu, kā dēļ bīskaps Fulko kopā ar savu "Balto Brālību" un citiem pameta pilsētu, iegūstot iesauku "velnu bīskaps". Īsta tautas sašutuma rezultātā arī Monfors tika padzīts; no emigrācijas atgriezās tēvs un dēls Reimoni un sāka atgūt Tulūzā torni pēc torņa. Tauta ar entuziasmu organizēja arī pilsētas aizstāvību arī, kad franči vēlreiz mēģināja atgūt Tulūzu. 1218.g. jūnijā akmeņu sviežamā mašīna, ko apkalpoja sievietes, trāpa Monforam...

Tāpat kā Reimonu Trenkavelu, arī Tulūzas Reimonu izslēdza no baznīcas par atteikšanos padzīt ķecerus, bet zeme kļuva par krustnešu laupījumu. Tāpat kā Bezjē un Karkasonā, arī Tulūzā katoļi un kataru ticīgie ar konsuliem priekšgalā stājās blakus saviem senjoriem. Tulūzas notikumi ir labāk zināmi, ir vairāk politiski un arī nacionālistiskāki. Inkvizīcijas dokumenti dod iespēju nedaudz pamanīt arī katarus tikai XIII gs. otrajā pusē. Reģistros atrodami ap 250 kataru Albī (8 līdz 10 tk. iedz.) un 2500 Tulūzā (25-30 tk. iedz.). Ap 1300.gadu Karkasonā no visiem iedz. apmēram 6 procenti bija kataru. Tie ir inkvizīcijas dati - patiesais skaits nav zināms, jo [kā vienmēr] ne visi tiek nosūdzēti. Tam pamatā ir ziņotāju interese par konfiscējamiem īpašumiem; šādas tendences rezultātā starp inkvizīcijas upuriem vairāk ir turīgo un augstdzimušo personu vārdi.

Jāatceras vēl viena svarīga nianse: tie, kas liecināja inkvizīcijas priekšā, nekad nesacīja visu, viņi vienmēr centās attaisnoties, minimizēt faktus, pierakstīt visu mirušajiem [kam nekas vairs nedraud] un notikumus atbīdīt tālāk pagātnē. Katrā ciemā bija arī daudz tādu ticīgo, kas neatzinās un kurus nenosūdzēja.
Ir ziņas, ka inkvizīcijas darbošanās laikā izcēlušies arī tautas nemieri, un daži sevišķi aktīvi inkvizitori tikuši padzīti no pilsētas (Tulūza) vai iemesti upē (Albī). Arī Narbonnā, ko katarisms bija skāris vismazāk, notika sacelšanās pret inkvizīciju.

Par kataru sievietēm

XIII gs. sākumā sieviešu īpatsvars šajā reģionā bija apmēram trešā daļa no iedzīvotāju kopskaita, kam par iemeslu bija biežās dzemdības. Savukārt nopratināšanas atklāja, ka starp kataru iesvētītajiem sieviešu daļa ir 45%. Tas, salīdzinājumā ar mūķeņu skaitu katoliskajā garīdzniecībā izrādījās ārkārtējs daudzums. Kamēr vien bija iespējams, kataru iesvētītās dzīvoja vienā vietā, un visi galvenie procesi notika viņu namos. Kad sākās vajāšanas, arī viņas uzsāka klejotāju gaitas.
Gandrīz visas "labās sievas" beidza savu dzīvi laika posmā līdz 1250.gadam. Pēdējā kataru sludinātāja gāja bojā pavisam neilgi pirms sadedzināšanas 1307.gadā.

Kad sākās grūtie laiki un inkvizīcija strādāja ar pilnu jaudu, daudzas parastās kataru ticīgās stājās iesvētīto vietā, jo kādam bija jāveic viņu funkcijas - galvenokārt tas attiecināms uz mierinājuma sniegšanu jeb rokas uzlikšanu uz galvas (consolamentum). Inkvizīcijas reģistra fragments, kas pazīstams ar nosaukumu Klermon-Ferrand (1250.-1258.gg.) jau uzrāda, ka 62 procentos gadījumu consolamentum veic sieviete. Sievietes arvien biežāk nokļūst uz sārta, jo nevēlas kristīties, bet dzīvot kā kataram kļūst pārāk bīstami. Daudzas jo daudzas kļūst par pagrīdnieku atbalstītājām.
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums

1 komentārs:

Anonīms teica...

..un neatbildēts paliek jautājums - ko darīt ar šo necienīgo kataruprāt ienākšanu šajā pasaulē... nav piedzimšanas nav nekā šajā pasaulē.. ir kaut kas par ko šeit nezinām - tur, tajā saulē... es vairāk piekrītu tam ka sievietes ir radītas kā portāls saiknei ar to un šo pasauli, bet vīrieši ir šo vārtu atslēgas, jā ši saule ir elle, bet vai mēs zinātu ko par debesīm ja nebūtu elles? ši pasaule - elle ir tiem kas nedzīvo saskaņā, arī šīs zemes miesa ir mums iedota vai aizdota, tādēļ savas ķermeņa daļas mēs apzīmējam nevis kā sevi -es -bet gan kā mans, piesakot savas īpašuma tiesības uz šīs saules piešķirto apvalku, bez kura acīmredzot mūsu gars nevar izdzīvot šeit... pieredze ko šeit gūstam , manuprāt , ir kas līdzīgs spēlei, kuru mums tajā saulē piedāvā piedzīvot, acīmredzot tam ir iemesls, mums pastāsta kā būs, kas būsim, kas jāpaveic, bet nepasaka kur ir āķis - āķis ir tajā ka mēs aizmirstam to sauli un to pieredzi, un iespējams tas daudzos rada šo vilšanos, kuras dēļ daudzi gari-dvēseles nerod saskaņu un tādas niknas, dusmīgas dzīvo šeit.....