Nag-hammadi

Par Nag-hammadi bibliotēku

Toma evanģēlijs

Apskatāmais vēsturiskais dokuments veidots kā dialogs starp Jēzu un apustuli Tomu un ietver sevī 114 logionus (tulk. no grieķu valodas - izteicienus), kas pēc būtības ļoti atšķiras no Jaunās Derības tekstiem.
Šis manuskripts, tāpat kā pārējās atrastās grāmatas, tiek datētas ar mūsu ēras 350. gadu. Manuskriptā ir norādes uz grieķu tekstu, kura fragmenti ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos un kurš, savukārt, datēts ar 200. gadu. Tādējādi iznāk, ka šī evanģēlija grieķiskā versija ir senāka nekā pieņemts uzskatīt.

Vadošo zinātnieku viedokļi šī manukripta sakarā nesakrīt. Vairāki uzskata, ka tā pirmsākumi ved līdz Jēzus laikiem, bet citi domā, ka šis jaunais evanģēlijs patiesībā ir Jaunās Derības dokumentālā bāze jeb Q avots, uz kuras būvētas visas pārējās Bībeles daļas. Teoriju par Q avota eksistenci pirmoreiz izvirzīja vācu zinātnieki XIX gadsimtā.

Rokraksts dod atbildes uz vairākiem strīdīgiem teoloģijas jautājumiem un liecina, ka agrīnās kristietības laikā bija liels daudzums dažādu reliģisku doktrīnu. Bet pats svarīgākais ir tas, ka 5. evanģēlijs pierāda to, ka kristīgā tradīcija vienmēr nav bijusi tik stingra un nemainīga. Pēdējā laikā visai bieži parādās baumas, ka eksistē kaut kādi materiāli par Jēzu Kristu, kurus oficiālā baznīca visu šo laiku ir slēpusi. Lai kā arī nebūtu, tagad mēs jau varam pavērt noslēpuma aizkaru, kurš apvij šo vēsturisko dokumentu.

Zināms, ka grāmatas no atrastās Nag-Hammadi bibliotēkas tikušas izņemtas no apgrozības un paslēptas 4. gadsimtā, kad Nīkejas koncils pasludināja ticības un reliģiskās doktrīnas vienību. Jebkāda novirze no šīs doktrīnas tika pasludināta par ķecerību. Atbildot uz šādu idejisko nežēlību, dažus reliģiskos tekstus, kas neiederējās oficiālajā doktrīnā, uz laiciņu noslēpa. Neviens pat iedomāties nespēja, ka šis laiks ievilksies 1600 gadu garumā.

Kopš 1975. gada šie teksti ir atvērti visiem interesentiem. Anotētais Toma evanģēlijs ir ticis izdots vairākās valodās. Oriģināls pieder Ēģiptes Senatnes departamentam, nevis Vatikānam, kā notika ar Nāves jūras Tīstokļiem. Pirmais fotogrāfiskais izdevums dienas gaismu ieraudzīja 1956. gadā, bet pirmā kritiskā analīze - 1959. gadā. Runā, ka baznīca Francijā pat gribējusi iesūdzēt tiesā kritisko darbu autorus, un grāmatu iesākumā aizlieguši, bet vēlāk tomēr deva atļauju to publicēt.

Šie teksti noliek zem jautājuma zīmes visas kristīgās reliģijas pašus pamatus, tādēļ jāsaprot, ka šādi draudi varētu likt Vatikānam mēģināt noslēpt visu to, kas ir pretrunā ar oficiālo reliģisko doktrīnu. Taču Žans Daniels Keistlijs, kurš ir Lozannas universitātes teoloģijas profesors un galvenais speciālists Sv.Toma jautājumos, uzskata, ka baznīca saprot t.s. neortodoksālo tekstu izcilo vēsturisko nozīmību un piekrīt, ka tie ir rūpīgi jāizpēta.

Patiešām, no kā gan būtu jābaidās oficiālajai baznīcai, ja pat visi tās institūti un dogmas tikuši nostiprināti jau II gadsimtā un līdz šai dienai praktiski nav mainījušies? Tas bija laiks, kad visu literatūru, kas bija pretrunā oficiālajai dogmai, vajadzēja noslēpt, lai paglābtu no iznīcināšanas. Fakts, ka mēs par šiem tekstiem pilnīgi neko nezinājām līdz pat 1945. gadam, nepavisam nenozīmē, ka tos slēpa vai par tiem klusēja oficiālā baznīca. Nē, šos tekstus noslēpa tie, kuri vēlējās tos saglabāt, taču pamazām par tiem visi aizmirsa. Vēl vairāk, - par šo tekstu eksistenci ir bijis zināms vienmēr. Piemēram, savos darbos tos piemin agrīnais kristiešu teologs Origens. Vienkārši līdz pat šai dienai mēs nezinājām, par ko tur ir runa.

Nepieciešams novilkt robežu starp ši dokumenta tīri vēsturisko un reliģisko nozīmi. Oficiālā doktrīna balstīta tikai uz dažu cilvēku uzskatiem. Laikā, kad tika pieņemts lēmums pieturēties pie vienotas kristīgās doktrīnas, Nīkejas koncils jau izslēdza šos tekstus no kristīgās mācības. Jau pats fakts, ka līdz mūsdienām nonācis viens vienīgs šo tekstu eksemplārs, liecina, ka jau kopš pirmsākumiem tie nav bijuši pieejami plašai publikai un tiem bijis slepens un pat ezotērisks raksturs.
Šodien zinātnes aprindās viedokļi par tekstiem ir sadalījušies, bet baznīca stūrgalvīgi atsakās tos uztvert kā pilnvērtīgu kristīgo mantojumu.