Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Romas impērijas ietekmes zonā (un, protams, arī citur pasaulē) risinājās notikumi, kas [vairumā] gadu gaitā it kā zaudējuši savu nozīmību. Taču jāsaka – nekas nerodas pats no sevis un nekas nepaliek pilnīgi bez sekām. Zemāk lasāmais raksts ir mēģinājums ieskatīties senajos notikumos no mazāk zināma skatpunkta un rast tā laika plašāku redzējumu. Kā galvenais informācijas avots izmantoti Josifa Flāvija darbi „Jūdu senlietas” un „Jūdu kari” savienojumā ar citu vēstures pētnieku atsaucēm
Josifs un ben Zakkai
Jotapatas cietokšņa aplenkuma laikā (t.i.- neilgi pirms Jeruzalemes nopostīšanas) Josifs Flāvijs zaudēja savu sievu - bojā gāja visa viņas ģimene. Kaujas par cietoksni bija ļoti sīvas un turpinājās apmēram mēnesi. Josifs prasmīgi un atjautīgi vadīja aizstāvjus, tādējādi ļoti sakaitinot romiešus. Kad Vespasiāns cietoksni beidzot ieņēma, romiešu galvenais uzdevums bija notvert pašu Josifu. Tika uzsākta totāla pārmeklēšana, taču viņam izdevās nepamanītam iziet cauri karavīru rindām un nokļūt pazemē, kur jau bija noslēpušies apmēram četrdesmit cilvēku - jūdu augstmaņi, kuri turklāt bija sagādājuši lielus pārtikas krājumus.
Taču Josifu kārtējo reizi nodeva (šoreiz kāda sieviete) un nu viņš nonāca izšķirīgas izvēles priekšā - vai nu padoties romiešiem, vai kopā ar visiem izdarīt pašnāvību. Josifs noturēja garu runu par pašnāvības neatbilstību jūdu Likumam, bet tai nebija vajadzīgā iespaida. Gluži pretēji - viņš [aicinādams uz padošanos] pārējo acīs bija kļuvis par nicināmu nodevēju. Atrodoties nāves briesmu priekšā, Josifs izdomāja šaušalīgu izeju no situācijas: tika norunāts, ka tiek skaitīts uz trīs, un nākamais ar dunci nogalina iepriekšējo biedru. Notika tā, ka beigās palika divi, no kuriem viens izrādījās Josifs. Šoreiz viņam izdevās pārliecināt otru, ka gadījumā, ja tas paliks dzīvs, viņam nāksies uzņemties lielu grēku, jo finālā būs jānogalina pašam sevi.
Kad romieši Josifu veda kā gūstekni, daudzi no pūļa sauca, lai viņš tiek sodīts kā nekrietns nodevējs - jau bija piemirsts, ka viņš, jūdu pavēlniecības norīkots, varonīgi vadīja cietokšņa aizstāvjus. Šo stāstu dokumentējis pats Josifs (darbā "Jūdu karš"), un kādu no detaļām, ļoti iespējams, atainojis pēc sava prāta, taču principā sakrīt ar elektroniskajā jūdu enciklopēdijā (EJE) atrodamo informāciju. Šis gandrīz fantastiskais notikums pārsteidza gan ortodoksālos jūdus, gan romiešus un līdz pat mūža beigās Flāvijam bija jāsamierinās ar aizdomām no abām pusēm.
Kad Josifu atveda pie Vespasiāna, kurš tolaik vēl bija tikai romiešu armijas pavēlnieks, Josifam izdevās izlūgties slēgtu sarunu, kurā piedalījās arī Vespasiāna dēls Tits un vēl pāris cilvēku. Tā vietā, lai Josifu vestu uz Romu pie imperatora Nērona publiskai sodīšanai, viņam nozīmēja stingru uzraudzību un apsardzi, līdz laikam, kad piepildīsies Josifa pareģojums, ka Vespasiāns un pēc viņa arī dēls Tits kļūs par imperatoriem. Lai arī Vespasiānam jau iepriekš vairākos gadījumos tika pareģota spoža nākotne un slava (savās "Annālēs" romiešu hronists Tacits min 5 gadījumus), Josifa gaišredzība Vespasiānu ieintriģēja īpaši, jo citu gūstekņu nopratināšanā noskaidrojās, ka Josifs vēl pirms aplenkuma bija paredzējis dienu, kad romieši ieņems Jotapatu.
Viss notika, kā pareģots, un Josifs kopā ar brīvību un imperatoru labvēlību ieguva arī tiesības lietot Flāviju dinastijas vārdu. Jeruzalemes kaujās viņš mēģināja pierunāt jūdus atteikties no bezjēdzīgās asinsizliešana, taču nesekmīgi. Jeruzalemes sakarā ir jāpiemin nostāsts par to, ka ievērojamais rabbi Johanans ben Zakkai arī izteicis Vespasiānam līdzīgu pareģojumu, taču pēc notikumu gaitas salīdzināšanas tas noraidīts kā izdomājums, jo laikā, kad ben Zakkai kā miris tika ievietots zārkā, lai izkļūtu no aplenktās Jeruzalemes, Vespasiāns jau bija imperators un atradās Romā.
Uzmanību piesaista fakti, kas atrodami EJE: pēc nostāsta ideju par glābšanos zārkā izteikuši Johanana mācekļi. Ļoti iespējams, ka šai gadījumā var manīt arī paša Josifa Flāvija ietekmi uz notikumu gaitu. Jeruzalemes aizstāvji bija nolēmuši turēties līdz pēdējam cilvēkam un brīžos, kad nenotika kaujas ar romiešiem, jūdi cīnījās savā starpā, jo aizstāvju spēki sastāvēja no dažādiem politiskiem grupējumiem. Johanans ben Zakkai atbalstīja farizeju mēreno spārnu un būtībā neatbalstīja sacelšanos, tādēļ mācītajam ben Zakkai nāve draudēja jebkurā gadījumā, taču tas nozīmētu, ka aizies bojā viss jūdaisma pamats - Tora, kuras pētīšanu un papildināšanu tolaik veica ben Zakkai vadībā. Formāli viņš bija viens no pretošanās cīņu vadoņiem un kā tāds svinīgi tiktu tiesāts Romā. Plāns bija tāds, ka ben Zakkai lūgs Romas imperatoram Sinedriona pārcelšanu uz Javnu, kur varētu turpināt Toru un saglabāt pēctečiem. Viss notika kā iecerēts, un Sinedrionu jeb Augstāko tiesu pārcēla uz Jamnu.
Arī Josifs pārstāvēja farizejus, kuriem bija daudz progresīvāks pasaules uzskats kā saduķiešiem. Pēdējo politika bija vienkārša - ar Likuma palīdzību turēties pie varas vienīgi sava personīgā labuma gūšanai. Farizeji centās Likumu tulkot filosofiski; līdzīgi domāja un strādāja arī Johanans ben Zakkai. Pateicoties viņam, farizeji sinedrionā savulaik ieguva faktisku pārsvaru pār saduķiešiem. Iesējams, farizeji ar Josifa Flāvija palīdzību šo plānu īstenoja kopīgi, lai arī tradicionāli tiek reklamēts, ka Josifs jūdu acīs pēc Jotapatas notikumiem bija kļuvis par nodevēju.
Johanāns ben Zakkai bija mācītais vīrs (tanna), kurš panāca, ka romieši atļāva Sinedrionu pārcelt uz Jamnu, kur rabīni varēja turpināt Toras studēšanu un rakstīšanu. Ja tas nebūtu noticis, mūsdienu pasaule būtu pavisam citāda. Jau kopš 18 gadu vecuma viņš nepārtraukti studēja Svētos Rakstus, atradās Šimona ben Gamliela I tuvumā un vadīja Sinedrionu (Jeruzalemes augstākā politiskā, reliģiskā un juridiskā tiesa). Viņš panāca, ka Tempļa kalpu vidū pārsvaru gūst farizeji un "priesteru dēlu" privilēģijas samazinās. Tas bija politiski ļoti grūts process, jo priesteru dzimtas pilnībā atradās saduķiešu ietekmē. Johanāna ben Zakkai ideāli bija gan miers starp valstīm un tautām, gan arī starp atsevišķām ģimenēm un cilvēkiem. Acīmredzot ben Zakkai cerēja, ka konflikts ar Romu tiks atrisināts mierīgā ceļā.
Tiek uzskatīts, ka arī ben Zakkai paredzēja Jeruzalemes krišanu un Tempļa izpostīšanu. Kad tas notika, viņš bija ne mazāk satriekts kā tie, kas šo traģēdiju negaidīja un vērtēja to kā Dieva sodu par atkāpšanos no paražām. Viņš mācīja, ka izpirkšanu var iegūt arī bez upurēšanas - ka pietiek ar žēlsirdīgiem darbiem un mīlestības izrādīšanu pret tuvāko. Ar šo Johanāns ben Zakkai dzīvē praktiski ieviesa daudzu iepriekšējo praviešu domu, ka tikums ir augstāk vērtējams par kultu. Tempļa kalpošanas vietā ben Zakkai piedāvāja studēt Likumu un zināšanas izplatīt tautā. Pēc viņa domām, tas ir cilvēka dzīves galvenais uzdevums.
Ir teikts, ka Johanans ben Zakkai bija vienkāršs un nenogurdināms darba rūķis un rūpīgi izstudēja visus pieejamos jūdu rakstus - līdz pat sīkākajam. Viņš bija labi izglītots dažādās disciplīnās, ieskaitot gematriju (hermētisma paņēmiens)... nekad nav ielaidies tukšās pļāpās... vienmēr sastapts, nodarbojamies ar mācību... vienmēr pats vēra durvis saviem mācekļiem. Satiekoties vienmēr sveicināja pirmais - arī jūdiem nepiederošos. Sekojot Hillela mācībai, viņš aicināja: "Mīli mieru, tuvinies tam, mīli cilvēkus un tuvini tos Torai". Par sevi Johanans ben Zakkai esot teicis: "No saviem skolotājiem esmu paņēmis ne vairāk kā aiznes muša, pieskaroties okeānam". Ir teikts, ka viņš bija viens no pirmajiem mācītajiem vīriem, kurš nodarbojies ar mistiku. Viņam piedēvētie izteikumi šai sfērā izceļas ar augstu stilu un eksaltāciju, taču neļauj apjēgt viņa doktrīnu būtību.
Gan reliģiozā, gan vēsturiskā jūdu tradīcija viņā redz jūdu "pavarda" glabātāju: pasaulē izkaisītie jūdi lielā mērā ir pateicību parādā Johanana ben Zakkai tālredzīgajai un mērķtiecīgajai darbībai - viņš radīja iespēju jūdiem saglabāties kā tautai un vairot savu garīgo un kultūras mantojumu. Viņš gādāja, lai par Sinedriona vecāko pēc viņa tiktu ievēlēts Hillela pēctecis. Pats ben Zakkai bija Hillela skolnieks un augstā amata mantinieks. Savukārt par Hillelu ir šāds nostāsts: Kāds pagāns, kurš bijis ar mieru pāriet jūdaismā, aicinājis, lai Hillels viņam iemāca Toru, kamēr spēj nostāvēt uz vienas kājas (jo tiek uzskatīts, ka Tora ir ļoti apjomīga). Uz to, Hillels atteicis: "Nedari otram to, ko nīsti pats - tā ir visa Tora. Viss pārējais ir komentāri".
********************************************
Josifa „spēlīte” Jotapatas cietokšņa pazemē
Neviens vairs nepierādīs, ko īsti runāja Vespasiāns ar Josifu, kad tas padevās romiešiem, jo vienīgais, kurš par to liecinājis, ir pats Josifs Flāvijs. Iespējams, viņu pamatīgi pratināja sakarā ar pareģojumiem (kā lasāms "Jūdu karos"). Taču, nez vai Josifa paziņojums, ka Vespasiāns iegūs imperatora titulu, bija pēdējam pārsteigums, jo viņš sen pirms tam jau vairākos veidos tika "brīdināts" par savu nākotni.
Šai ziņā Josifa teiktais nebija autoritatīvs kaut vai tādēļ, ka katrs pielūdza savu dievu. Pie tam, pareģojumu saturu Josifs varēja uzzināt kur un kā vien vēlētos, jo viņa sabiedriskais stāvoklis nodrošināja iespēju piekļūt visdažādākajai informācijai. Ticamākais ir, ka Fosifam dzīvību izdevās glābt, izstāstot visos sīkumos savu "pazemes noslēpumu". Tieši šis stāsts varēja mainīt Vespasiāna domas par Josifa spējām, un tādēļ Vespasiāns līdz pareģojuma dienai nolēma Josifu atstāt dzīvu. No svara bija arī tas, ka Josifs nāca no senas jūdu ķēniņu un priesteru dzimtas, un par jūdiem viņš tolaik zināja vairāk kā jebkurš cits.
Un tagad - par to, kas īsti notika alā, kur visi kā viens bija bruņoti ar nažiem, un jebkurā brīdī Josifs varēja tikt nogalināts kā nodevējs (mēs tagad zinām, ka padošanās tika vērtēta kā nelietīga nodevība). Iztēlojieties...
Visi nostājas aplī un tiek norunāts, no kuras vietas sāks skaitīt. Pirmais... otrais... trešais... - trešais mirst no naža dūriena. Viens, divi, trīs - trešais mirst no naža dūriena. Dūrējs katrreiz ir nākamais aiz trešā. Kā zināms, iesākumā tur stāvēja 41 vīrs. Aplis seko aplim, bet Josifs vēl aizvien ir dzīvs. Viens, divi, trīs - un palikuši vairs tikai divi cilvēki. Tagad Josifam būtu jānogalina tas otrs, taču viņš to nedara. Viņš pārliecina arī otru, ka jāizvēlas nevis pašnāvība, bet padošanās. Citi avoti gan vēsta, ka abi bijuši vienās domās jau pirms šīs "spēlītes", taču tas nozīmē, ka abu izglābšanās ir vēl jo lielāks brīnums. Lai vai kā - Josifs nonāk romiešu gūstā; un diez vai kādam viņš būtu ļoti jānosoda, jo: 1) viņa draugs Nikanors caur alas atveri pirms tam ilgi un neatlaidīgi centās Josifu pierunāt uz padošanos; 2) pašu jūdu starpā nebija vienprātības par pretošanos romiešiem - pirms tam jau vairākas reizes Josifs jau tika nodots.
Bet nu - matemātika! Izrādās, ka pastāv formula, pēc kuras var izskaitļot, kura vieta aplī jāizvēlas, lai, skaitot uz trīs, vienmēr paliktu pēdējais. Otra iespēja ir - no galvas iemācīties kura būtu īstā vieta gan 41 cilvēka, gan 40 (gan 25, utt.) gadījumā. Mēs zinām, ka Josifa sadarbības partneris kopš Sinedriona laikiem bija Johanāns ben Zakkai, kurš bija studējis gematrijas noslēpumus. Gematrija sevī ietver arī plašas zināšanas par skaitļu izmantošanu. Secinājumi lai paliek lasītāja ziņā, jo neapgāžamu pierādījumu vairs nav nevienas versijas pierādīšanai.
Vespasiāns savos valdīšanas gados pierādīja sevi kā ļoti apdomīgu un saimniecisku vadītāju - impērijas ekonomiku viņš saņēma visai bēdīgā stāvoklī, taču, pieņemot dažus pavisam nepopulārus lēmumus, valsts kase atkal piepildījās. Tieši viņš ir spārnotā izteiciena "nauda nesmird" autors: tā viņš atbildēja dēlam Titam, kad tas izteica pārmetumus par maksas ieviešanu publiskajās tualetēs. Domājams, Vespasiāns jau pie Jotapatas noticēja, ka kļūs par imperatoru un viņam dzima ideja par savas komandas veidošanu. Vispusīgi informētais un izglītotais Josifs bija spēcīgs kandidāts. Drīz vien važas viņam noņēma un sāka izrādīt lielu godu. Kā raksta pats Josifs: "Tas notika pēc Augstākā gribas".
Turpinājumā vēl viens Augstākā gribas izpaudums daudzus gadsimtus vēlāk. Kāds kuģis Vidusjūrā iekļuva stiprā vētrā un uz kāda klintsraga dabūja sūci. Kapteinis pieņēma lēmumu, ka 15 vīriem kuģis ir jāpamet. Komanda vienādā skaitā sastāvēja no kristiešiem un turkiem. Lai viss būtu taisnīgi, uz klāja nostājās 30 vīri - 15 vieni un 15 otri. Izvēlējās vienu, no kura sākt, un rēķins gāja vaļā - katrs devītais bija spiests ielēkt jūrā. Un atkal apli pēc apļa kā gadījumā ar Josifu Flāviju - mokoši un nelokāmi tika skaitīts (šoreiz) līdz 9, kamēr uz klāja palika 15 cilvēku. Dievs bija gādājis, ka tie ir kristieši. Ja lasītājs domā, ka arī šoreiz tā ir matemātika, lai tūliņ pat ķeras pie uzdevuma risināšanas - varbūt līdz mūža galam izdodas atrast pareizo atbildi, jo pārskatāmo variantu ir ļo-o-oti daudz.
Tiem - kuri lasa tālāk: protams, ka arī šoreiz bija svarīgi zināt nostāšanās secību. Šim nolūkam izmantoja izteicienu, kur katram patskanim atbilst noteikta vērtība: no 5 līdz 1. Vārdi bija sakārtoti tā, lai patskaņi atrastos vajadzīgajā secībā. Pirmais patskanis norādīja, cik kristiešiem jānostājas, nākamais - cik turkiem; nākamais atkal attiecās uz kristiešiem, utt. Tā izveidojās sekojoša virtene: KKKKTTTTTKKTKKKTKTTKKTTTKTTKKT.
Vai kas tāds patiesībā jelkad ir noticis? Nav iemesla apgalvot, ka nē - ja nu vienīgi darbojošās puses varētu būt mainītās lomās. Varētu būt cita reliģiskā piederība vai tautība - atkarībā no tā, kurš to stāsta un kuram dievam izrādāms gods. Viens secinājums gan izriet pats no sevis - labāk ir būt izglītotam, un tad arī dievi būs labvēlīgi. Nākamajā reizē iepazīsimies ar Josifa runu pazemē - ar runu, kas bija jo gudri savērpta, bet tomēr nepārliecināja jūdu augstmaņus padoties romiešiem.
********************************************
Josifs Flāvijs - runa Jotapatas pazemē
("Jūdu kari", III, 8., 5.nodaļa)
Baidoties par vardarbību pret sevi, bet arī pārliecināts, ka neizpildīs dievišķo gribu, ja ies bojā pirms viņam doto atklāsmju nodošanas, Josifs bezizejas stāvoklī viņus [visus, kas atradās pazemē] centās pārliecināt ar saprātīgiem argumentiem: "Kādēļ, mani draugi, mēs esam tik asinskāri paši pret sevi? Jeb kādēļ mēs gribam pārraut ciešo saiti starp ķermeni un dvēseli?
Saka - esmu kļuvis citāds - tas ir taisnība! Taču arī romieši to zina. Lieliski ir mirt kaujas laukā no uzvarētāja rokas. Ja es būtu bēdzis no romiešu zobena, tad patiešām būtu pelnījis, ka tieku nonāvēts ar paša zobenu, paša rokām; taču, ja viņiem ir vēlēšanās glābt ienaidnieku, tad jo vairāk mums ir pašiem sevi jāžēlo. Būtu neprātīgi, ja mēs sev nodarītu to, dēļ kā mēs ar viņiem cīnāmies. Mirt par brīvību ir labi - arī es to saku, taču - cīnoties, un no tā rokas, kurš to [brīvību] mums grib atņemt. Taču tagad viņi nedz kaujā ar mums grib iesaistīties, nedz dzīvību atņemt. Vienādi bailīgs ir tas, kurš negrib mirt, kad tas vajadzīgs, gan tas, kurš grib mirt, kad nevajag. Kas tieši mūs attur no tā, lai izietu pie romiešiem? Vai tās nav nāves bailes? Bet mēs sev gribam nodarīt tieši to, ko negribētu, lai nodara ienaidnieks?
- Nē, mēs baidāmies no verdzības, - cits bilst.
- Jā, tagad mēs esam pavisam brīvi.
- Varonim pašam sevi jānonāvē, - saka trešais.
- Nē, tā ir sliktākā mazdūšība: es uzskatu, ka tas stūrmanis ir ļoti bailīgs, kurš vētras baidoties, vēl pirms stihijas kulminācijas nogremdē savu kuģi. Un bez tam, pašnāvība ir pretrunā ar visu eksistenci, un - tā ir noziegums pret Dievu, mūsu Radītāju. Nav neviena dzīvnieka, kurš mirtu apzināti, padarot sev galu. Jo tas ir dabas visvarenais spēks, ka katram ir vēlēšanās dzīvot. Tādēļ mēs saucam par ienaidnieku to, kurš atklāti grib mums atņemt dzīvību; un atriebjamies tam, kurš to apdraud slepus. Un vai jūs neapzināties, ka cilvēks izsauc uz sevi Dieva dusmas, ja viņš noziedzīgi atstumj viņa dāvanas? No Viņa mēs saņēmām savu esību - mums Viņa ziņā jāatstāj tās pārtraukšana.
Mūsu ķermenis ir mirstīgs un veidots no nīcīgas vielas; taču tajā mīt dvēsele, kas ir nemirstīga un satur Dievišķā daļu. Ja kāds iznieko vai slikti sargā īpašumu, ko tam uzticējis cits cilvēks, tad tas tiek vērtēts kā negodīgs un neuzticams; taču, ja kāds viņam Dieva uzticēto vardarbīgi izrauj no sava paša ķermeņa - vai tas var cerēt, ka izvairīsies Tā soda, Kuru viņš apvainojis? Ir pieņemts uzskatīt, ka jāsoda bēguļojoši kalpi, pat ja tie pamet cietsirdīgus saimniekus; bet mēs neuzskatām par grēku bēgt no Dieva - vislabākā saimnieka? Vai tad jūs nezināt, ka tie, kuri no zemes dzīves aiziet dabiskā nāvē, atdodot Dievam viņa doto tad, kad Viņš Pats atnāk tās paņemšanai, ka tie cilvēki nopelna mūžīgu slavu, dzimtas un pēcnācēju stiprumu, bet viņu dvēseles paliek tīras un bez grēka.
Tās iegūs svētu vietu debesīs, no kurienes pēc gadsimtiem atkal pārceļos nevainīgos ķermeņos. Bet to dvēseles, kuri neprātīgi sevi nonāvējuši, nokļūs visdrūmākajā pazemes valstībā; bet Dievs, viņu Tēvs, soda šos smagos noziedzniekus arī pēcnācējos. Viņš neieredz šo noziegumu, un visgudrais likumdevējs tam ir uzlicis sodu. Mums pašnāvnieki jāatstāj līdz saules rietam neapglabāti, kamēr uzskatām par savu pienākumu apglabāt pat savus ienaidniekus. ... Ja mēs gribam dzīvot, tad mums pašiem jāgādā par savu dzīvību, un mūs nekādi nedrīkstētu iespaidot žēlastības pieņemšana no tiem, kam savu varonību esam pierādījuši tik daudz reižu. Ja jau dodam priekšroku nāvei, - labi, lai tā nāk no uzvarētāja.
Es nepāriešu pretinieka rindās, lai kļūtu nodevējs pats savās acīs; jo tad es būtu vēl neprātīgāks par īstajiem pārbēdzējiem, jo viņu mērķis bija glābt viņu pašu dzīvības, bet man tā būtu iešana pretim savai nāvei. Taču es vēlos sev ļaunprātīgu nodevību no romiešu puses - ja, neskatoties uz viņu godīgajiem solījumiem, tikšu tiesāts, tad miršu ar prieku: tāda nodevība man būs labāks mierinājums kā uzvara".
Mēs zinām, ka Josifa runa vajadzīgo iespaidu neradīja, un sekoja t.s. Flāvija "spēle", kurā viņš "brīnumaini" izdzīvoja. Vēsturnieki sliecas domāt, ka Josifam bija patoloģiskas bailes no nāves, un tādēļ viņš par katru cenu gribēja padoties romiešiem. Bet, ja nu viņš patiešām bija saņēmis Dieva zīmes par jūdu, par savu un Vespasiāna nākotni? Cik vērojams Romas vēsturnieku hronikās, visās tā laika reliģijās un tautās pareģojumiem un sapņiem tika piešķirta liela nozīme.
Te jāatceras arī esēņi, kas bija plaši pazīstami, vairāk pateicoties viņu pravietojumiem – arī Josifs pie viņiem savulaik pavadīja vismaz gadu (pats esot teicis, ka - trīs). Esēņu dzīvesveids, uzturs, garīgās un fiziskās prakses noteikti viņiem palīdzēja piekļūt tuvāk Dievam un tādējādi tapt viedākiem. Ne velti viņus cienīja visas varas līdz pat Jeruzalemes izpostīšanai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru