21 maijs, 2008

Pseidovēsturiskie materiāli II

Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem

Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"


Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.


Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881

* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html

Nav komentāru: