19 maijs, 2008

Pinhas Polonskis

Vai kristieši ir Bībeles viltotāji?

Hellēnisma laikmetā jūdaisms bija ļoti populārs, jo īpaši intelektuāļu aprindās. Daudzi no Talmudā minētajiem zinātniekiem un domātājiem bija prozelīti (t.i. - bijušie neebreji, kas pieņēmuši jūdaismu, tādējādi kļūstot par ebrejiem) vai tādi, kas cēlušies no prozelītiem: grieķi, romieši, persi. III gs.p.m.ē 70 ebreju zinātnieki pēc Aleksandrijas valdnieka Ptolemeja II Filadelfa īpaša pasūtījuma Toru pārtulkoja uz grieķu valodu. Šis tulkojums ir pazīstams kā Septuaginta, jeb "70 skaidrotāju tulkojums".

Jūdaisma popularitāte savā ziņā palīdzēja izplatīties arī kristietībai; tā kā ebreji ar misionārismu nenodarbojās, jūdaisms jaunajai mācībai konkurenci neveidoja. Kristieši pie pagāniem vērsās kā jūdaisma likumīgi pārstāvji un turpinātāji - īpaši aktīvi sludināt varēja pēc Tempļa sagraušanas, kad ebrejiem vairs nebija centralizētas politiskās pārvaldes. Kristiešiem nebija jāuztraucas par atspēkojumiem no reliģisko pārstāvju puses - sludinātāji sevi uzdeva par slavenās Mozus Mācības sekotājiem, apgalvojot, ka viņu ticība izriet no Rakstiem, bet kristietības pamatlicējs ir jaunais pravietis, kurš "papildinājis" un "attīstījis" jūdaismu. Taču...

Jau kopš pašiem pirmsākumiem kristiešiem bija jāsastopas ar vienu nepatīkamu faktu - pagānu vidū sludināšana nesastapās ar idejisku pretestību, bet ebreji kristīgo interpretāciju atteicās pieņemt, uzskatot to par Svētās Mācības profanāciju. Tādēļ līdz pat mūsdienām kristiešiem nākas jūdus pievērst Kristum ar jebkuriem līdzekļiem. Viens no savu pretenziju apstiprināšanas veidiem ir Bībeles falsifikācija, to tendenciozi tulkojot. Šie tulkojumi tika veikti ar nolūku "pieskaņot" Bībeles tekstu kristīgajai dogmatikai un sasaistīt kristietību ar Veco Derību. Pretējā gadījumā kristietība zaudētu saiti ar senajā pasaulē pazīstamo Sinajas Atklāsmi un zaudētu arī savu galveno balstu - "dievišķo iedvesmojumu".

Lai parādītu Vecās un Jaunā Derības pēctecību, jau kristietības sākumposmā tika izveidots Vecās Derības pantu saraksts, kam bija jāliecina, ka ar Jēzu saistītie notikumi bijuši bībelisko praviešu pareģoti. Ebrejus, kuri turpināja lasīt TaNaH (Veco Derību) oriģinālā, apvainoja "acīmredzamu faktu" noliegšanā, un jūdaisms gadsimtu garumā bija kā atbildētājs valdošās kristīgās baznīcas priekšā. Kristietības sludinātāji no paaudzes paaudzē atkārtoja vienus un tos pašus "liecību saraksta" argumentus, pilnībā ignorējot savu oponentu skaidrojumus un atbildes.
Te jāatzīmē, ka disputi ar ebrejiem arī jaunākajos laikos (raugoties no kristiešu viedokļa) tiek uzskatīti kā misionārisms ar mērķi pievērst ebrejus kristietībai, nevis kopīgi patiesības meklējumi. Kārlis Ludvigs Šmits, kurš bija liberāls protestantu teologs un draudzīgi izturējās pret ebrejiem, kādā no 1933. gada disputiem ebreju filosofam Martinam Buberam atklāti pateica: "Evanģēliskajam teologam sarunās ar jums ir jāuzstājas kā Jēzus Kristus baznīcas loceklim, viņam jātiecas runāt tā, lai nodotu ebrejiem baznīcas vēsti. Viņam tas jādara arī tad, ja neesat to lūguši darīt. Kristīgās misijas apliecinājums sarunās ar jums var radīt rūgtuma piegaršu un var tikt uzskatīts kā uzbrukums. Taču tāds uzbrukums ir saistīts ar rūpēm par jums - ebrejiem, lai jūs varētu dzīvot kopā ar mums kā brāļi mūsu vācu dzimtenē un visā pasaulē..."

Viena no galvenajām kristietības dogmām ir uzskats par Jēzus brīnumaino piedzimšanu. Tas ir visbiežāk citētais un pazīstamākais pareģojums par "nevainīgo ieņemšanu". Saskaņā ar kristīgo ticību, Jēzus piedzima no jaunavas, kura brīnumainā kārtā viņu ieņēma bez vīrieša. Šī dogma balstās Mateja evanģēlija tekstā: "Lai piepildās Kunga teiktais caur pravieti (Jesajas 7:14):

"Un tā, Pats Kungs dos jums zīmi: Jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums". (Atgādinājums: vārdu "jaunava" un "dēls" rakstība ar lielo burtu ir tikai Jesajas grāmatas tulkojumos uz grieķu un citām eiropiešu valodām. Bībeles oriģinālajā ebreju variantā lielo burtu nav, jo ivritā tādu nav vispār. Šāda minēto vārdu rakstība evanģēlijos pati par sevi jau ir Bībeles teksta hristoloģiska interpretācija.)

Kristieši tādējādi dogmu par nevainīgo ieņemšanu balsta, atsaucoties uz Jesajas grāmatu. Apgalvojums par to, ka Jesaja "pareģoja" Jēzus nevainīgo ieņemšanu, spēlē lielu lomu kristīgajā teoloģijā, taču problēma parādās tajā, ka ivrita vārds "alma", ko lieto Jesaja, satur to pašu sakni, ko vārdi "elem" - jaunietis, pusaudzis, kā arī "alumim" - jaunība (Jesajas 54:4, psalmi 89:46) un galvenokārt nozīmē jauna sieviete. Tas jo īpaši redzams no konteksta, kurā šis vārds lietots, piemēram: "Zālamana līdzībā (30:19): Trīs lietas ir apslēptas man, un četras es nezinu: ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš klintī, kuģa ceļš jūrā, vīrieša ceļš jaunā sievietē (alma). Tāds ir arī staigules ceļš: paēda, apslaucīja savu muti un saka: "Neko sliktu es neizdarīju".

Četri ceļi, par kuriem ir runa panta sākumā, tādēļ līdzinās "staigules ceļam", ka neatstāj redzamas pēdas. Taču "vīrieša ceļš sievietē" neatstāj pēdas tieši tai gadījumā, ja viņa vairs nav jaunava. Lūk, kādēļ Jesajas vārdu "alma" nevar tulkot kā "jaunava". Tā ir acīmredzama kļūda attiecībā uz ebreju tekstu jeb arī fabricējums. (Piezīme: Nevainīga jaunava ivritā ir "betula". Ja Jesaja būtu domājis tieši neparasto bērna piedzimšanas faktu nevainīgai jaunavai, viņš lietotu šo vārdu. Šī pati kļūda ir atrodama arī grieķu Jesajas tulkojumā, kur vārds "alma" tulkots kā "partenos", t.i. - jaunava. Kā jau tika minēts iepriekš, senajā un autoritatīvajā Svēto Rakstu tulkojumā uz grieķu valodu Jesajas grāmatas Septuagintā nebija. Tās tulkojumu grieķiski veica vēlāk un izpildītāji ir nezināmi; šis tulkojums ir saglabājies tikai kristīgajā tradīcijā un acīmredzot piedzīvojis vajadzīgo kristīgo rediģēšanu.)

Tādējādi Jesajas tekstam nav nekādas saistības ar dogmu par nevainīgo ieņemšanu. Tas kļūst vēl redzamāks, ja izpēta kontekstu, no kurienes ņemts pants par bērna, vārdā Imanuēls, dzimšanu. Pravietis Jesaja panāk pretim jūdu karalim Ahazam un saka viņam, lai nebaidās no Ziemeļizraēlas apvienotajām armijām un karaļa Arama, kā arī lai nelūdz palīdzību Asīrijai. Viņš drīz uzvarēs pats saviem spēkiem. Un te ir zīme, ko Visaugstais dos Ahazam: tā jaunā sieviete (alma) kļūs grūta un dzemdēs dēlu, kuru nosauks par Imanuēlu (burtiski - Dievs ar mums), un, pirms šis dēls pieaugs, nekas nepaliks pāri no Efraima un Arama armijām.

Vispārīgi runājot, Dievišķā zīme, uz kuru norāda pravieši, ne vienmēr ir kāds ārkārtējs brīnums, kas pārkāpj dabas likumus; bieži vien parasts notikums, lieta vai cilvēks var kļūt par simbolu, kas cilvēkiem atgādina par pareģojumu un tā piepildīšanos. Minētajā gadījumā bērna dzimšana kļūst par zīmi sekojošai Efraima un Arama krišanai. Tālāk (8:10) Jesaja saka atkritējiem: Izdomājiet savu plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs (ivritā - imanu el). Un 8:18: Redzi, še es esmu un tie bērni, ko tas Kungs man devis par zīmi un brīnumu Izraēlā no tā kunga Ceboata, kas mājo Ciānas kalnā. (Piezīme: vairums komentētāju uzskata, ka šeit domāti ir Jesajas sieva (alma), par kuru teikts pareģojumā un Imanuels ir paša Jesajas dēls.)

Un tā, Mateja evanģēlijs dod Jesajas grāmatas kļūdainu versiju, kas balstīta Bībeles ivrita izkropļotā sapratnē. Interesanti, ka nesenā "Jaunās angļu Bībeles" izdevumā šis pants no Jesajas dažādās vietās tiek tulkots atšķirīgi: pašas Jesajas grāmatas tulkojumā vārds "alma" tulkots kā "young woman" (jauna sieviete), bet Mateja evanģēlija tulkojumā - kā "virgin" (jaunava). Šis ir pamācošs piemērs tulkotāju pretrunīgajai nostādnei: no vienas puses - zinātniskā godprātība un valodas precizitāte, bet no otras - uzticība kristīgajai dogmai. Mateja evanģēlija tulkotājiem šis vārds jātulko kā jaunava - pretējā gadījumā sabrūk viss nevainīgās ieņemšanas dogmāta pamats.

Ebrejiem bija zināms Jesajas teksts oriģinālā un viņi redzēja viltojumu atsaucē uz Veco Derību, tādēļ nevarēja piekrist tam, ka Jēzus "brīnumaino piedzimšanu" it kā pareģojuši senie ebreju pravieši. Tai pat laikā tās tautas, kas vēlējās pievienoties monoteismam, pieņēma šos ticības pierādījumus.
Atliek vien brīnīties par faktu, ka gandrīz divu gadu tūkstošu garumā par kristietības "pamatojumu" izmantoti elementāri aizvietojumi - vairums kristīgās atsauces uz Veco Derību ir orientētas tieši uz tulkojuma neprecizitātēm un atsevišķu no konteksta izrautu pantu brīvu skaidrojumu.
Pinhas Polonskis: Fragmenti no darba "Ebreji un kristietība".

Nav komentāru: