Pseidovēsturiskie materiāli I

Ar šo konkrēto materiālu sākas rakstu sērija, ko nopietni vēstures pētnieki var arī nelasīt, taču filosofiski noskaņots indivīds, iespējams, atradīs labu vielu pārdomām.

Kad divi būs viens, un ārējais kā iekšējais...

"Daudz noslēpumu Tu mums atklāji, bet mani Tu izvēlējies no visiem mācekļiem un teici man trīs vārdus, kas manī liesmo, bet kurus pateikt citiem es nespēju", - saskaņā ar "Toma darbiem" teic apustulis Toms, kura vārds gan no aramiešu gan grieķu valodas tulkojams kā "dvīnis".
"Tie, kas ar mani, nesaprot mani" (Pētera darbi), - šo izteikumu var uzskatīt par Jēzus autentiskiem vārdiem, jo tos netieši apstiprina kanons: "Bet viņi no tā neko nesaprata; šie vārdi priekš viņiem bija svēti, un viņi neaptvēra sacīto" (Lk.18:34; "Daudzi no Viņa mācekļiem, to dzirdot, sacīja: kādi dīvaini vārdi! Kas tos var klausīties? [...]. Kopš tā laika daudzi no viņa mācekļiem attālinājās no Viņa un vairs negāja kopā ar Viņu (J.6:60,66).
Nākamais aforisms, iespējams, arī satur vēsturisku graudu: "Kurš tuvs man, ir tuvu ugunij, bet kurš tālu no Manis, tas tālu no Valstības (Orig. - In Jeremiam homiliae.3:3).
Saskaņā ar "Filipa darbiem" (34.) Jēzus teica: "Ja jūs sevī apakšējo nepadarīsiet par augšējo un kreiso par labo, nevarēsiet ienākt Manā Valstībā". Šim izteikumam (logionam) ir paralēles ar Nag-Hammadi Toma evanģēliju: "Jēzus viņiem teica: kad jūs padarīsiet iekšējo pusi par ārējo pusi, un augšējo pusi par apakšējo pusi; un kad padarīsiet sievieti un vīrieti par vienu, lai vīrietis nebūtu vīrietis un sieviete nebūtu sieviete; kad jūs padarīsiet aci acs vietā, roku rokas vietā un kāju kājas vietā, tēlu tēla vietā - tad jūs ienāksiet [Valstībā]" (Toma.27.).
Arī atbildot saduķiešiem par augšāmcelšanos, Jēzus sacīja ko līdzīgu. Piem., t.s. Romas Klimenta Otrajā vēstulē korintiešiem teikts: "Pats Kungs uz kāda jautājumu par to, kad atnāks Viņa Valstība, sacīja: kad divi būs viens, un ārējais [būs] kā iekšējais, vīrieša dzimums kopā ar sievietes dzimumu būs ne vīrišķs, ne sievišķs". Tālāk turpat rakstīts: "Bet divi mēdz būt viens tad, kad mēs sakām viens otram patiesību un kad divos ķermeņos dabiski ir viena dvēsele. Un ārējais kā iekšējais nozīmē sekojošo: iekšējais nozīmē dvēseli, bet ārējais nozīmē ķermeni; tādēļ kā tavs ķermenis ir redzams, tā arī dvēsele tava būs atvērta labajos darbos. Un vīrišķais dzimums ar sievišķo - ne vīriešu, ne sieviešu - tas tādēļ, saka [Kungs], lai brālis, ieraugot savu māsu, nedomātu par viņu neko sievišķu, un māsa, ieraugot brāli, nepadomātu par viņu neko vīrišķu. Ja jūs tā rīkojaties, Viņš saka, atnāks Mana Tēva Valstība (Ps.-Slem. Ad Corinthios II.12; Clem.Strom.III.9).

- Ko nozīmē sieviete un vīrietis vienā ķermenī?
- Mācība par augšējā sajaukšanu ar apakšējo un labās puses sajaukšanu ar kreiso, kā arī iekšējā savienošana ar ārējo ir absolūti identiska daosiešu mācībai par iekšējo alķīmiju. Līdz pat XX gadsimta vidum šīs zināšanas bija pieejamas tikai Ķīnas valdniekiem pietuvinātām personām. Uzcītīgi praktizējot noteiktus elpošanas vingrinājumus, iespējams panākt perfektu enerģētisko harmoniju gan fiziskajā, gan mentālajā, gan garīgajā līmenī, kas, savukārt, dod iespēju dzīvot vairākus gadsimtus ilgu mūžu.

Īsumā ideju par sievieti un vīrieti vienā ķermenī var skaidrot kā iņ un jaņ polu sapludināšanu. Tā rezultātā vispirms ir grandioza un izcila iekšējās gaismas parādīšanās. Cilvēks ar iekšējo redzi var vērot fantastisku enerģijas plūsmu, kas dažādās kultūrās aprakstīta vienādi, lai arī nosaukta dažādi. Klātesošā enerģija ilgstoši uztur ķermeni ideālā stāvoklī, no kā cilvēks visu laiku ir līdzsvarots, laipns un nepiespiesti vēlīgs pret citiem. Viņa iekšējo sajūtu varētu pielīdzināt pārpilnībai, tādēļ viņš ik brīdi gatavs otram kaut ko dot. Viņš runā ļoti sirsnīgi un acis raugās mīļi. Viņš nevienu nekritizē un arī sevi neizceļ, jo viņa pasaule ir ideāla - viņam nav nepieciešams tajā kaut ko mainīt. Lūk, kādēļ dažādos avotos atrodam Jēzus vārdus par labās puses samainīšanu pret kreiso pusi. Tā ir enerģijas līdzsvarošana, kas rada priekšnoteikumus ieiešanai "Tēva Valstībā".

- Kādēļ gan bija tā, ka Jēzu saprata tikai daži? Kādēļ daudzi ar laiku no viņa novērsās? Kādēļ pēc pirmās sajūsmas un pacilātības sekoja vilšanās?
- Tādēļ, ka viņi nesaprata pašu galveno - cilvēkam pašam ir sevi "jāglābj". Cilvēkam ir jāiepazīst pašam sevi, jāatrod veids, kā izravēt sevī nezāles, lai iekšējais templis būtu tīrs un gaišs un Dieva gaisma varētu tajā iespīdēt un Svētais Gars nolaisties. Taču Jēzus laikabiedri nenoticēja paši saviem spēkiem... Viss palika pa vecam, ja ne vēl sliktāk.

Ir teikts, ka Jēzus uzturējās daudzos Persijas ciemos, un pilsētās, sludinot un dziedinot, un cilvēki acīmredzot, viņam sekoja lieliem pūļiem. Garīdzniekiem viņš teica sekojošo: "Klusumā dvēsele var satikt savu Dievu, un šajā klusumā ir gudrības glabātuve. Visi, kas ienāk šai klusumā, ieslīgst gaismā un tiek piepildīti ar gudrību, mīlestību un spēku. Šim klusumam nav ierobežojumu - tā nav vieta, kas norobežota ar sienām, apjozta ar akmens vaļņiem un apsargāta ar vīru šķēpiem. Cilvēki vienmēr sevī nes to svēto vietu, kur viņi var tikties ar savu Dievu. Lai kur viņi dzīvotu - kalna galā vai zemākajā ielejā vai klusā mājā - viņi ik brīdi var atvērt durvis un atrast klusumu, atrast Dieva māju, kas atrodas sirdī".