Adiabena

Adiabena
Runājot par Adiabenas valsti, vienmēr jāpatur prātā, ka tā atradās Partijas impērijas teritorijā, un visi Partijā notiekošie procesi kaut kādā veidā skāra arī Adiabenu.

Apmēram ap 115. gadu p.m.ē., Partija ieņēma stingras pozīcijas krustpunktos, kas sakrita ar tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu un Indiju. Mitridats svinīgi pieņēma "Vidusimpērijas" sūtni - haņu dinastijas imperators U Di gribēja nostiprināt attiecības ar Partiju, lai tirdzniecība ritētu bez sarežģījumiem, jo "zīda ceļš" veda caur viņa valdījumiem. Partijas starptautiskā nozīme tika atzīta arī Romā, un 92. gadā Mitridats uz turieni nosūtīja vēstniecību. Viņš pakļāva arī nemierīgās arābu ciltis, ko balstīja Antiohs IX. Viņa ieceltais vietvaldis ņēma dalību lokālajās cīņās Sīrijā un sagūstīja Demetriju III Ekvairu. Mezopotāmijā Mitridats organizēja trīs vasaļvalstis. Adiabena un Gorduena (kaduku vai kadusi ciltis) kļuva pastāvīgas vispārēja apjukuma un Seleukīdu ietekmes vājināšanās laikā. Jau 132. gadā pēc irāņu izcelsmes valdnieka Osroja iniciatīvas tika izveidota Osroenas valsts, kur 127.g. valdīja Abubars Mazurs. Viņš izveidoja dinastiju, kas vairāku gadsimtu garumā valdīja Osroenā.
Mitridata valsts robežas ir grūti noteikt; vismaz Eifratas rietumkrasts atradās viņa ietekmē. Viņam piederēja arī Zeigma un Nikeforiona. 108. gadā viņu sauca par ķēniņu kēniņu", bet 89. g. Gotarzs I sevi uzskatīja sevi par Babilonas karali.
Adiabenas valsts atradās teritorijā, kas atbilst robežzemēm starp mūsdienu Irāku, Irānu un Turciju - to no trim pusēm apņēma Tigras upe.
Apmēram 60 gadus pirms mūsu ēras partiešu valdnieku savstarpējās cīņas noveda pie tā, ka strīdi bija jārisina no malas: Frātam III (kurš līdz šim par savu galvaspilsētu uzskatīja Babilonu) tika Adiabena, bet Tigranam - Gorduena un Nisībija. 58./57. g. Frātu III nogalināja paša dēli, kuri uzreiz sāka sīvu cīņu par troni. Pēc neilga laika Partija ieguva jaunu ienaidnieku - Romu. Sīrijā ieradās Krass, kam izdevās savā pusē dabūt Osroenas valdnieku Abgaru II, Alhaudonu, kā arī Armēnijas karali Artavazdu.
Partiešu karalis Frāts IV (37.-2.) par savu pēcteci izraudzījās pēdējo dzimušo dēlu Frātaku un viņa drošības labad vecākos brāļus nosūtīja trimdā uz Romu. (Cits avots gan vēsta, ka Frāts IV uzreiz pēc tam, kad viņa tēvs atteicās no troņa, vispirms nogalināja visus savus pusbrāļus, jo viņa tēvam Orodam bija pavisam ap 30 dēlu no daudzajām sievām un piegulētājām. Paveicis šo ieceri, viņš pavēlēja nogalināt arī savu sirmo tēvu. Šī nevajadzīgā nežēlība izraisīja protesta vilni. Šī atkāpe pievienota arī tādēļ, lai kaut mazliet parādītu tā laika praksi un tradīcijas - valdnieku nežēlībai nebija robežu, un runāt par kaut kādu cilvēcību vispār nav nozīmes. Vispārēja neuzticība pat saviem tuvākajiem radiniekiem noveda pie tā, ka līdz mūsu ēras I gadsimta beigām Partija sadalījās 18 mazās daļēji neatkarīgās valstiņās. Plīnijs raksta, ka reāla vara karalim piederēja tikai Ktesifonā, kaut arī pat šeit nevarēja runāt par pilnīgu drošību.).

Lai vai kā - līdzīgi rīkojās arī Adiabenas valdnieks Monobazs. Viņš, drošības apsvērumu vadīts, savu jaunāko dēlu nosūtīja pie Abinerglosa, kurš jauneklim iedāvināja zemes īpašumu un atdeva par sievu savu meitu Simaho. Uzturoties Abinerglosa galmā galvaspilsētā Spasinu-Haraksā, Izats pārgāja jūdaismā (to veicināja jūdu tirgotājs Hanaāns). Arī Izata māte pārgāja jūdaismā. Iespējams, viņu uz to pamudināja blakusesošās Nizībijas (Nisibis) jūdi, kurus tai laikā vadīja rabīns Jūda ben Bateira. Augšējās Mezopotāmijas tirdzniecības ceļi tolaik veda caur Edesu (Urfa), Nizībiju un Adiabenu, kas veicināja reliģiju un kultūru sajaukšanos. Adiabenas jūdi drīzumā kļuva slaveni ar savu stingro attieksmi pret Likuma garu, un viņi mēdza pat likt uz palodzēm Bībeli savu ceļojumu naktsmītnēs.
Partiešu tiāras saglabāšana bija daudz grūtāka nekā iegūšana. Izata II valdīšanas pašā sākumā notika tā, ka aršakīdu valdnieks Artabans II [savas nežēlības dēļ] vairs nejutās drošs pats savā zemē un kopā ar savu svītu meklēja patvērumu Adiabenā, kur viņš tika laipni uzņemts. Lūdzēju pārliecināja, ka vardarbīgs mēģinājums atgūt troni radītu risku valstij. Šis manevrs bija tik veiksmīgs, ka partiešu senāta pretendents Cinnamus ataicināja sāncensi Artabanu un pats atdeva valdnieka tiāru. Pateicībā par tik efektīvu iznākumu Artabans Izatam piešķīra tiesības nēsāt tiāru stāvus un iedāvināja teritorijas Tigras rietumu krastā līdz par Nisībijai, ieskaitot. Drīz Artabans nomira, un viņa dēls Vardans I (kopš 43. gada) ķērās pierunāt Izatu II kopā ar partiešiem doties kara gājienā pret Romu. Taču Izats sajuta briesmas un atteicās no šīs idejas, tādējādi izsaucot pret sevi Vardana dusmas. Taču drīz pēc tam pēdējais tika iesaistīts ķīviņos ar paša brāli Gotarzu II un 47. gadā nogalināts medībās (Romiešu vēsturnieks Tacits Vardanu I raksturo kā ļoti apdāvinātu, bet necilvēcīgu valdnieku. Savukārt, Flāvija Filostrata grāmatā "Tiānas Apolonija dzīve", Vardans minēts kā Apolonija labvēlis. Viņš esot izdevis Apolonijam garantijas vēstules, kas nodrošina atbalstu ceļošanai uz Indiju). Kārtējo reizi Izats bija nodemonstrējis savu gudrību, kā dēļ daudzi pievērsās viņa ticībai.
Drīz pēc tam, kad Gotarzs sagrāba varu savās rokās, 49. gadā Roma sūtīja Mitridatu (viņš arī Meherdats, Vonona dēls - dzīvoja līdz tam Romā kā viens no daudzajiem ķīlniekiem) uz Partiju, lai viņš kā Aršakīdu dinastijas īstens pārstāvis ieņemtu valdnieka troni, taču plāns neizdevās. Edesas karalis Abgars jaunajam pretendentam visu ziemu organizēja dažādas izklaides, kā rezultātā partieši (vai nu ar vai bez Izata ziņas) pienācīgi sagatavojās un Gotarza vadībā spēja romiešus sakaut. Meherdatu saņēma gūstā un nogrieza ausis, tādējādi liedzot iespēju jebkad uzlikt valdnieka tiāru.
Gotarzu 51. gadā nogalināja un par valdnieku kļuva Mīdijas satraps Vonons II, Artabana III brālis. Pēc pāris mēnešiem viņš nomira un varu pārņēma tālredzīgais un enerģiskais Vologēzs I. Pēc grūtām kaujām ar romiešiem, viņš tronī iecēla savu jaunāko brāli Tiridatu, kurš uzskatāms par armēņu Aršakīdu dinastijas aizsācēju. Taču viņa valdīšanas laikā pašā Partijā valdnieka vara kļuva vājāka.

Ap to laiku, kad Partiju pārvaldīja Vologēzs I, Adiabenas aristokrātija, kas vēl turpināja turēties pie zoroastriešu parašām, vairākkārt mēģināja gāzt Izatu. Vispirms viņi izplānoja sazvērestību kopā ar arābu vadoni Abiju: bija paredzēts, ka Izatam būs jācīnās ar Abija karaspēku, bet pirms kaujas Izatu pametīs partiešu sabiedrotie, taču Izatam izdevās nodevējus atrast, sodīt un finālā uzvarēt arī pašu Abiju. Pēc tam bija mēģinājums Izatam uzkūdīt Vologēzu I, ar ieganstu atjaunot zoroastriešu tradīcijas. Viņš vienkārši pieprasīja Izatu atteikties no pilnvarām, ko savulaik pēdējais saņēma no Artabana. Zinādams sava karaspēka reālās iespējas, Izats nodevās izmisīgām lūgšanām, un, kā liecina Josifs Flāvijs, Partijai pēkšņi uzbruka nomadu ciltis, kā rezultātā Vologēzam nācās domāt par aizsardzību, nevis Izata pakļaušanu.
Ir dažādas ziņas par Izata nāves gadu... Zināms, ka drīz pēc Izata nāves un viņa mātes aiziešanas Armēnijas karalis Tigrans nolēma uzbrukt Adiabenai, jo neskaidrā politiskā situācija šai mazajā valstiņā viņu pamatoti iekārdināja. Iespējams, viņam bija klusa vienošanās ar Nērona ģenerāli Korbulo, kurš pārvaldīja Sīriju. Taču Adiabenai arī bija sabiedrotie un Tigrana karaspēks tika atsviests līdz Tigranokertai. Monobazs tādējādi piespiedu kārtā tika pārliecināts par anti-Romas sadraudzības uzturēšanu. Viņš arī pievērsās jūdaismam un apgādāja Jeruzalemes Templi ar vērtīgiem inventāra priekšmetiem.
Vēlākais rakstnieks Teodorīts, rakstot par Adiabenu, vēsta, ka tā "pieder Partijai, bet tagad saucas par Osroenu", kas var nozīmēt, ka šīs satrapijas statuss laika gaitā ir mainījies. Tas varētu būt saistīts ar Adiabenas izplešanos aiz Nizībijas līdz Edesai un Eifratai. Ir zināms, ka ap 110. gadu Edesas karalis valsti atpircis no Aršakīdu karaļa Pakora II (Pacorus), un tas nozīmē sadalīšanos atkal divās daļās. Politiskā sitācija kļuva nekontrolējama, kad šai apvidū 114. gadā iebruka Trajāns. Viņš no Armēnijas puses uzbruka Nizībijai (kas vēl piederēja Adiabenai) un ieņēma to. Meharasps arestēja Trajāna sūtņus, ko tas sūtīja no ziemas apmetnes Antiohijā. Nākamajā gadā iekarotāji savus spēkus sadalīja divās daļās, kas virzījās gan pa Tigru, gan Eifratu. Pēdējo neatkarīgās Adiabenas valdnieku Meharaspu 115. gadā gāza, bet valsti absolūtā nevērībā nodēvēja par Asīriju. Pēc Trajāna nāves Roma uzsāka mazliet miermīlīgāku politiku, un Hadrians atvilka savus spēkus atpakaļ uz Eifratas pierobežu.
Partijā valdošais bija zoroastrisms, taču zoroastrieši neiebilda pret veco dievu pielūgšanu un bija iecietīgi pret jūdu kopienu veidošanos. Edesas, Adiabenas un Nizībijas jūdi par to bija pateicīgi un kļuva par aktīvākajiem Trajāna oponentiem, - par to viņi maksāja pat ar savām asinīm. Ap šo laiku parādās arī pirmie kristietības sludināšanas gadījumi. Vispirms tas notiek Edesā (Osroenā), bet pēc tam Adiabenā.
Ļoti intriģējošs un reizē mulsinošs ir fakts (kam vēl jāmeklē papildus apstiprinājumi), ka sludinātāju Adaja un Toma vārdi, kurus vienmēr uzskata un uzdod par pirmajiem kristiešu misionāriem, parādās arī pirmajos pravieša Mani doktrīnas skaidrojumos. Lai vai kā, jaunā kustība (kristietisms) strauji pieaug un starp tās piekritējiem ir daudz tādu, kas iepriekš sludināja jūdaismu.