Adiabenas valdnieki un viņu „dārgumi”
Jēdziens "debesu dārgumi" jūdiem bija labi zināms. Viņi sacīja, ka labie darbi, ko cilvēks paveicis uz zemes, top dārgumi debesīs. Jūdiem bija populārs nostāsts par Adiabenas valdnieku Monobazu, kurš pievērsās jūdaismam. Bada gados (45.-46.) Monobazs visus savus dārgumus izdalīja nabagajiem.
Brāļi sūtīja pie viņa cilvēkus ar jautājumiem: "Tavi tēvi krāja dārgumus un pievienoja tos viņu tēvu uzkrājumiem, bet tu tos izkaisīji, un arī savas bagātības tu izkaisīji". Uz to Monobazs viņiem atbildēja: "Mani tēvi krāja dārgumus uz zemes, bet es savācu dārgumus debesu pasaulei; viņi glabāja dārgumus vietās, kur tiek klāt cilvēka roka, bet es dārgumus novietoju tur, kur cilvēks netiek klāt; mani tēvi krāja mantas, kas nenesa nekāda labuma; savukārt, es savācu dārgumus, kas atnesīs labumu; mani tēvi krāja naudu, bet es - garamantas; mani tēvi krāja dārgumus citiem, bet es iekrāju dārgumus sev; mani tēvi krāja dārgumus šajā saulē, bet es savācu dārgumus viņsaulei". Uz turieni cilvēks var paņemt tikai pats sevi. Un, jo brīnišķīgāks ir šis "es", ko cilvēks var paņemt sev līdzi, jo vairāk dārgumu viņam tur būs.
Ir teikts, ka arī rabīni bija pārliecināti: viss, kas uzkrāts tīri egoistiskiem mērķiem, ir zudis, bet tas, kas dāsni atdots citiem - veido dārgumus debesīs. Vēlāk tas kļuva arī par kristīgās baznīcas principu. Agrīnā baznīca vienmēr mīloši rūpējās par nabagajiem, slimajiem, bēdu sagrauztajiem un bezpalīdzīgajiem.
Kas īsti bija šis karalis Monobazs (precizitātes labad - Monobazs II)? Par viņu, un viņa ģimeni atrodam ziņas Josifa Flāvija "Jūdu senlietās" (XX, 2.). Adiabena atradās mūsdienu Irākas ziemeļos, tagadējā Kurdistānā (robežzonā starp tagadējo Irānu un Turciju). Sāksim stāstu ar to, kas notika starp Monobazu I, viņa tēvu un tēva māsu Helēnu. Abi iemīlējās viens otrā un sāka dzīvot kopā. Pēc tam Helēna kļuva grūta. Kad viņi reiz atkal gulēja kopā, viņš sapnī nejauši pieskārās viņas vēderam. Te viņam likās, ka dzird pavēlošu balsi, lai noņem savu roku un nenodara pāri mazulim savas sievas klēpī, jo šis bērns ieņemts pēc īpašas Kunga Dieva gribas un visu dzīvi būs laimīgs.
Balss valdnieku satrieca, kurš tūdaļ pamodās un par to paziņoja sievai. Kad piedzima dēls, tam deva vārdu Izats. Monobazam bija vēl viens vecāks dēls no Helēnas, tāpat kā bija citi dēli no citām sievām. Bet visu savu mīlestību viņš sakoncentrēja uz Izatu, it kā tas būtu vienīgais dēls. Rezultātā citi brāļi sāka Izatu apskaust. Drīzumā skaudība pārvērtās naidā, jo visi bija sarūgtināti par viņam izrādīto uzmanību. ... Drošības labad Monobazs nosūtīja Izatu pie Spasin-Haraksas valdnieka Abenneriga (Abinerglos). Kopā ar bagātīgām dāvanām tika izteikts arī lūgums gādāt par Izata drošību. Abennerigs tā iemīlēja jaunekli, ka izdeva viņam par sievu savu meitu Simaho.
Kad Monobazs sajuta nāves tuvošanos, viņš ataicināja Izatu un iedāvināja Karras apgabalu labuma gūšanai. Šeit pēc nostāstiem atrodas arī Noasa šķirsta atliekas, kurā tas glābies no plūdiem. Izats šeit palika līdz tēva nāvei. Kad tēvs nomira, viņa sieva Helēna sasauca lielu sapulci, kur centrālais jautājums bija uzticības izteikšana Izatam. Viņa gribēja pārliecināties, vai augstmaņi un pārvaldnieki ir vienisprātis ar Monobaza gribu: "Tikai tas valdnieks var būt laimīgs, kura valdīšanu brīvprātīgi atbalsta daudzi". Kad tas atrisinājās labvēlīgi, radās cits jautājums - vai nonāvēt pārējos Izata radus un brāļus. Helēna izteica savu atzinību par tādu uzticību Izatam, taču piedāvāja nogaidīt, līdz ieradīsies pats Izats un izlems viņu likteni.
Un tā, par valdnieku uz laiku tika iecelts Helēnas vecākais dēls Monobazs [II].
Kad Izats beidzot ieradās, viņš bija ļoti neapmierināts, kad savus brāļus atrada važās iekaltus. Arī pie sevis viņus bija bīstami turēt, tādēļ brāļi ar savām ģimenēm tika nosūtīti uz Romu pie imperatora Klaudija kā uzticības ķīlnieki. Kāda daļa nokļuva pie partiešu cara Artabana. Šādi rīkoties viņu pamudināja vecākā brāļa Monobaza cēlsirdīgā attieksme pret viņu pašu troņa mantošanas sakarā, kad tas pacietīgi gaidīja Izata ierašanos un valdnieka pilnvaru pārņemšanu, kas notika 36.gadā.
Par Izatu. Viņš un viņa māte Helēna pievērsās jūdaismam. Liela loma tajā pieder tirgotājam Ananijam, kurš dzīvoja karaļa Abenneriga (Abinerglos) galmā Spasin-Haraksā un pavadīja Izatu uz Adiabenu, kurp tas devās pēc tēva aicinājuma. Ir rakstīts, ka Helēnu jūdaismam pievērsa kāds cits jūds. Pāriešana citā ticībā nenotika vienkārši, jo tas varēja izsaukt augstmaņu neapmierinātību. Ananija pat mēģināja atturēt Izatu no apgraizīšanas, uzskatot, ka būtu pietiekami tikai ar padevību Kungam Dievam, attaisnojoties ar politisko situāciju. Izats tam jau piekrita, bet pēc tikšanās ar Galilejas jūdu Eleazaru, kurš tika uzskatīts par lielu likuma zinātāju, tomēr veica arī apgraizīšanu.
Kad Eleazars sastapa Izatu lasām Mozus Bībeli, viņš iesaucās: "O, valdniek, tu nepildi galveno likumu un tādā veidā grēko pret Kungu Dievu. Tev tie vispirms ir nevis jālasa, bet jāpilda". Tad atsauca ārstu un notika apgraizīšanas procedūra. Kad māte par to uzzināja, viņa stipri sabijās, jo nebija droša, kā to uzņems pavalstnieki. Taču notikumi attīstījās labvēlīgi (tas notika ap 30.gadu), un Izats ieguva labu slavu arī ārpus savas valsts robežām.
Pateicībā Kungam Dievam Helēna nolēma doties uz Jeruzalemi un ziedot Templim. Izats viņu pavadīja un līdzi deva lielu naudas summu, kas vēlāk lieti noderēja, jo Jeruzalemē Helēna atklāja, ka daudzi mirst badu (45.-46.gg.). Valdnieka māte nosūtīja uz Ēģipti savas svītas cilvēkus iepirkt labību, bet uz Kipru - žāvētas vīģes. Izats vēl pēc tam sūtīja naudu, par ko iepirkt badacietējiem maizi. Helēna vēl ilgāku laiku uzturējās Jeruzalemē - viņas vadībā tika uzceltas vairākas izcilas ēkas (arī Lodā). Lielais zelta svečturis Templī arī bija Helēnas dāvinājums. Pieci no Izata dēliem tika atsūtīti uz Jeruzalemi studēt jūdu paražas un valodu (kopumā Izatam bija 24 dēli un 24 meitas).
Jēdziens "debesu dārgumi" jūdiem bija labi zināms. Viņi sacīja, ka labie darbi, ko cilvēks paveicis uz zemes, top dārgumi debesīs. Jūdiem bija populārs nostāsts par Adiabenas valdnieku Monobazu, kurš pievērsās jūdaismam. Bada gados (45.-46.) Monobazs visus savus dārgumus izdalīja nabagajiem.
Brāļi sūtīja pie viņa cilvēkus ar jautājumiem: "Tavi tēvi krāja dārgumus un pievienoja tos viņu tēvu uzkrājumiem, bet tu tos izkaisīji, un arī savas bagātības tu izkaisīji". Uz to Monobazs viņiem atbildēja: "Mani tēvi krāja dārgumus uz zemes, bet es savācu dārgumus debesu pasaulei; viņi glabāja dārgumus vietās, kur tiek klāt cilvēka roka, bet es dārgumus novietoju tur, kur cilvēks netiek klāt; mani tēvi krāja mantas, kas nenesa nekāda labuma; savukārt, es savācu dārgumus, kas atnesīs labumu; mani tēvi krāja naudu, bet es - garamantas; mani tēvi krāja dārgumus citiem, bet es iekrāju dārgumus sev; mani tēvi krāja dārgumus šajā saulē, bet es savācu dārgumus viņsaulei". Uz turieni cilvēks var paņemt tikai pats sevi. Un, jo brīnišķīgāks ir šis "es", ko cilvēks var paņemt sev līdzi, jo vairāk dārgumu viņam tur būs.
Ir teikts, ka arī rabīni bija pārliecināti: viss, kas uzkrāts tīri egoistiskiem mērķiem, ir zudis, bet tas, kas dāsni atdots citiem - veido dārgumus debesīs. Vēlāk tas kļuva arī par kristīgās baznīcas principu. Agrīnā baznīca vienmēr mīloši rūpējās par nabagajiem, slimajiem, bēdu sagrauztajiem un bezpalīdzīgajiem.
Kas īsti bija šis karalis Monobazs (precizitātes labad - Monobazs II)? Par viņu, un viņa ģimeni atrodam ziņas Josifa Flāvija "Jūdu senlietās" (XX, 2.). Adiabena atradās mūsdienu Irākas ziemeļos, tagadējā Kurdistānā (robežzonā starp tagadējo Irānu un Turciju). Sāksim stāstu ar to, kas notika starp Monobazu I, viņa tēvu un tēva māsu Helēnu. Abi iemīlējās viens otrā un sāka dzīvot kopā. Pēc tam Helēna kļuva grūta. Kad viņi reiz atkal gulēja kopā, viņš sapnī nejauši pieskārās viņas vēderam. Te viņam likās, ka dzird pavēlošu balsi, lai noņem savu roku un nenodara pāri mazulim savas sievas klēpī, jo šis bērns ieņemts pēc īpašas Kunga Dieva gribas un visu dzīvi būs laimīgs.
Balss valdnieku satrieca, kurš tūdaļ pamodās un par to paziņoja sievai. Kad piedzima dēls, tam deva vārdu Izats. Monobazam bija vēl viens vecāks dēls no Helēnas, tāpat kā bija citi dēli no citām sievām. Bet visu savu mīlestību viņš sakoncentrēja uz Izatu, it kā tas būtu vienīgais dēls. Rezultātā citi brāļi sāka Izatu apskaust. Drīzumā skaudība pārvērtās naidā, jo visi bija sarūgtināti par viņam izrādīto uzmanību. ... Drošības labad Monobazs nosūtīja Izatu pie Spasin-Haraksas valdnieka Abenneriga (Abinerglos). Kopā ar bagātīgām dāvanām tika izteikts arī lūgums gādāt par Izata drošību. Abennerigs tā iemīlēja jaunekli, ka izdeva viņam par sievu savu meitu Simaho.
Kad Monobazs sajuta nāves tuvošanos, viņš ataicināja Izatu un iedāvināja Karras apgabalu labuma gūšanai. Šeit pēc nostāstiem atrodas arī Noasa šķirsta atliekas, kurā tas glābies no plūdiem. Izats šeit palika līdz tēva nāvei. Kad tēvs nomira, viņa sieva Helēna sasauca lielu sapulci, kur centrālais jautājums bija uzticības izteikšana Izatam. Viņa gribēja pārliecināties, vai augstmaņi un pārvaldnieki ir vienisprātis ar Monobaza gribu: "Tikai tas valdnieks var būt laimīgs, kura valdīšanu brīvprātīgi atbalsta daudzi". Kad tas atrisinājās labvēlīgi, radās cits jautājums - vai nonāvēt pārējos Izata radus un brāļus. Helēna izteica savu atzinību par tādu uzticību Izatam, taču piedāvāja nogaidīt, līdz ieradīsies pats Izats un izlems viņu likteni.
Un tā, par valdnieku uz laiku tika iecelts Helēnas vecākais dēls Monobazs [II].
Kad Izats beidzot ieradās, viņš bija ļoti neapmierināts, kad savus brāļus atrada važās iekaltus. Arī pie sevis viņus bija bīstami turēt, tādēļ brāļi ar savām ģimenēm tika nosūtīti uz Romu pie imperatora Klaudija kā uzticības ķīlnieki. Kāda daļa nokļuva pie partiešu cara Artabana. Šādi rīkoties viņu pamudināja vecākā brāļa Monobaza cēlsirdīgā attieksme pret viņu pašu troņa mantošanas sakarā, kad tas pacietīgi gaidīja Izata ierašanos un valdnieka pilnvaru pārņemšanu, kas notika 36.gadā.
Par Izatu. Viņš un viņa māte Helēna pievērsās jūdaismam. Liela loma tajā pieder tirgotājam Ananijam, kurš dzīvoja karaļa Abenneriga (Abinerglos) galmā Spasin-Haraksā un pavadīja Izatu uz Adiabenu, kurp tas devās pēc tēva aicinājuma. Ir rakstīts, ka Helēnu jūdaismam pievērsa kāds cits jūds. Pāriešana citā ticībā nenotika vienkārši, jo tas varēja izsaukt augstmaņu neapmierinātību. Ananija pat mēģināja atturēt Izatu no apgraizīšanas, uzskatot, ka būtu pietiekami tikai ar padevību Kungam Dievam, attaisnojoties ar politisko situāciju. Izats tam jau piekrita, bet pēc tikšanās ar Galilejas jūdu Eleazaru, kurš tika uzskatīts par lielu likuma zinātāju, tomēr veica arī apgraizīšanu.
Kad Eleazars sastapa Izatu lasām Mozus Bībeli, viņš iesaucās: "O, valdniek, tu nepildi galveno likumu un tādā veidā grēko pret Kungu Dievu. Tev tie vispirms ir nevis jālasa, bet jāpilda". Tad atsauca ārstu un notika apgraizīšanas procedūra. Kad māte par to uzzināja, viņa stipri sabijās, jo nebija droša, kā to uzņems pavalstnieki. Taču notikumi attīstījās labvēlīgi (tas notika ap 30.gadu), un Izats ieguva labu slavu arī ārpus savas valsts robežām.
Pateicībā Kungam Dievam Helēna nolēma doties uz Jeruzalemi un ziedot Templim. Izats viņu pavadīja un līdzi deva lielu naudas summu, kas vēlāk lieti noderēja, jo Jeruzalemē Helēna atklāja, ka daudzi mirst badu (45.-46.gg.). Valdnieka māte nosūtīja uz Ēģipti savas svītas cilvēkus iepirkt labību, bet uz Kipru - žāvētas vīģes. Izats vēl pēc tam sūtīja naudu, par ko iepirkt badacietējiem maizi. Helēna vēl ilgāku laiku uzturējās Jeruzalemē - viņas vadībā tika uzceltas vairākas izcilas ēkas (arī Lodā). Lielais zelta svečturis Templī arī bija Helēnas dāvinājums. Pieci no Izata dēliem tika atsūtīti uz Jeruzalemi studēt jūdu paražas un valodu (kopumā Izatam bija 24 dēli un 24 meitas).
Valdnieku kapeņu izbūvi organizēja un vadīja Adiabenas Helēna (sk. linku)
Izats II nomira apmēram 55. gadā, bet Helēnas dzīve beidzās nākamajā gadā. Monobazs II vēlreiz kļuva par valdnieku pēc Izata nāves - tāda bija Izata vēlēšanās, jo Monobazs savulaik izrādīja lielu cieņu un augstsirdību, pildīdams pagaidu valdnieka funkcijas. Savas mātes Helēnas un brāļa Izata mirstīgās atliekas Monobazs II pārveda uz Jeruzalemi un apglabāja Valdnieku kapenēs, kuru izbūvi savulaik organizēja pati Helēna. Jūdu kara laikā no 66. līdz 70. gadam Monobaza sūtītie Adiabenas karaļnama pārstāvji izcēlušies ar varonību, cīnoties Jeruzalemes aizstāvju rindās. Tiek uzskatīts, ka Monobazs II valdīja līdz pat 70. gadu vidum. Pēc sacelšanās apspiešanas daudzi jūdi no Jeruzalemes apkārtnes devās svešumā - liela daļa apmetās uz dzīvi Adiabenā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru