Reliģija Sasanīdu impērijā

Reliģija Sasanīdu impērijā

Pēc nestoriānisma pasludināšanas par ķecerību, daudzi šī kristīgā novirziena piekritēji no Romas impērijā ietilpstošajām zemēm bēga uz Sasanīdu impēriju. Tā kā šis kristietības atzars Bizantijā tika vajāts, šahanšahi nestoriāņiem izrādīja labvēlību

Mezopotāmijā tika izstrādāts "Babilonas talmuds", jo te kopš seniem laikiem dzīvoja ļoti daudz jūdu. Austrumu rajonos izplatījās budisms. Kristietības un zoroastrisma ciešās saiknes rezultātā radās maniheisms, ko sludināja Mani. Uzskata, ka viņš nāk no Aršakīdu dzimtas.
Sasanīdu impērijas laikā (apmēram III-IV gs.) tika kodificēta Avesta, kas ir dažādu laiku zoroastrisma tekstu komplekss. Vislielākie nopelni šajā darbā ir mobedam Tansaram.
Ir redzams, ka Avestas senākajās daļās fiksētā Zaratustras sākotnējā mācība atšķiras no sasanīdu laika zoroastrisma. Senās mācības centrālā tēma ir tumsas un gaismas spēku cīņa. Cilvēkam ar savu dzīvi bija jāpalīdz gaismai. Sarežģīto un detalizēti izstrādāto dažādo dievību, stihiju un dabas spēku kultu uzturēja liels skaits priesteru, ko sauca par mobadiem jeb magu priekšniekiem, kā arī erbadiem. Tempļos šim nolūkam uzturēja mūžīgo uguni un veica rituālus, kuros dziedāja un lasīja svētos tekstus.
Tempļiem piederēja plašas zemes, tiem arī bagātīgi ziedoja. Augstākā garīdzniecība bija valdošās šķiras visietekmīgākais slānis. Priesteri no iedzīvotājiem saņēma lielus ienākumus, viņu vietā pildot dažādus rituālus, ko neiesvētītie nespēja un nedrīkstēja veikt. Pastāvēja viltīga sodu sistēma par reliģisko noteikumu neievērošanu, par tīšu vai netīšu stihijas apgānīšanu, par sevis apgānīšanu, pieskaroties nešķīstiem priekšmetiem vai radījumiem. Darba cilvēku dzīve tika modri uzraudzīta, jo priesteri no tā ieguva materiāli, un tas bija izdevīgi arī valstij. Garīdzniecības rokās atradās arī izglītota tiesa - tas vēlreiz pierāda zoroastrisma milzīgo ietekmi sasanīdu impērijā.

Maniheisms
Reliģijas dibinātāji Mani piedzima 216. gada 14. aprīlī Babilonijā, Ktesifonā augstmaņu ģimenē. Ktesifona III gs. sākumā kļuva par Sasanīdu impērijas galvaspilsētu. Tiek uzskatīts, ka Mani nāk no Aršakīdu dzimtas, bet šo viedokli nav iespējams pierādīt. Viņš sāka sludināt jau Ardašira I laikā, taču galvenā darbošanās notika Šapura I valdīšanas gados (Ardašira dēls un troņa mantinieks).
Mani tēvs Pateks (arī Fatigs jeb Patigs), kurš kopš dzimšanas bija zoroastrietis, iestājās askētiskajā elkazītu kopienā Babilonijā. Viņus dēvēja par "tiem, kas kristī paši sevi" (šeit kristīšana ir domāta aplaistīšanās ar ūdeni). Šai sektā vairāk uzmanības veltīja noteikumiem un ierobežojumiem, nevis glābšanai caur Jēzu. Piemēram, Patiks pieņēma tādu derību kā atsacīšanos no gaļas, vīna un sievietēm. Neskatoties uz to, ka viņš jau bija precējies ar skaistuli, kas no viņa gaidīja bērnu, viņš pieņēma lēmumu vairs neiet viņas partamentos un apmetās pie kopienas biedriem. Palaikam viņš tomēr apciemoja māju, sniedza finansiālu palīdzību sievai, kas audzināja dēlu. Kad dēlam bija 4 gadi, tēvs Mani paņēma pie sevis. Apmēram no 220. līdz 240. gadam viņš uzturējies šajā jūdu-kristiešu vidē. Tas lielā mērā izskaidro kristietības elementu klātbūtni viņa mācībā.
Tiek ziņots, ka Mani mātes vārds bija Mariama jeb Marjama un viņa cēlusies no karaliskas armēņu Kamsarīdu (vai Kamsaraganu) dzimtas partiešu galmā. Lai vai kā, abu vecāku vārdiem ir sīriešu cilme.

Mani kopš dzimšanas esot bijis klibs. Kopš 12 gadu vecuma pusaudzim sāka nākt atklāsmes, kā rezultātā viņš pameta elkazaītu kopienu un tēvu. Bet 24 gadu vecumā (ap 240.gadu) viņa paša "garīgais" dvīnis (didymus) pavēstīja, ka laiks ķerties pie patiesības vēstīšanas. Mani to uztvēra kā Paraklēta jeb Svētā Gara darbu. Garīgā procesa rezultātā slimīgais jaunietis pārvērtās nenogurdināmā apustulī, kurš sludināja jaunu glābšanās mācību.
Tikko pie varas nākušais valdnieks Šapurs I aicināja viņu uz Sasanīdu valsts galvaspilsētu Belapatu (Gundešapuru), un Mani dodas uz turieni. Šapurs atradās stiprā Mani iespaidā, tādēļ radīja viņam un viņa misionāriem ļoti labvēlīgu vidi sludināšanai visā impērijas teritorijā. Ap 243. gadu maniheisms šeit tika atzīts kā oficiāla reliģija. Mani mācība tika izplatīta līdz impērijas austrumu robežām, kā arī Ēģiptē, Baktrijā un citur. Mani pirmai ceļojums bija uz Kušanu impēriju Indijas ZR, kur uzturējies ilgāku laiku. (viņam tiek piedēvēti dažādi reliģiska rakstura gleznojumi Bamianā. Mani bija izcils mākslinieks; viņa sarakstītā grāmata "Arjang" tikusi bagātīgi ilustrēta ar krāšņiem zīmējumiem. Diemžēl šis darbs nav saglabājies). Ir teikts, ka viņš kuģojis pa Indas ieleju ap 240. un 241. gadu un pievērsis savai mācībai budistu karali - Indijas šahu Turanu. Satikšanās ar dažiem indiešu garīgajiem darbiniekiem deva noteiktu iespaidu (abām pusēm). Tādēļ Mani mācībā vērojama arī budisma ietekme. Viņš pilnībā pieņēma dvēseļu transmigrācijas ideju un arī savu piekritēju kopienas organizācijas principus; pēc budistu parauga viņš izveidoja kārtību, ka t.s. klausītāji apkalpo izredzētos.
272. gadā Šapurs I mirst, un varu manto viņa dēls Ormizds. Mani steidz tikties ar viņu un saņem aizsargājošo dokumentu pagarinājumu, kā arī atļauju izbraukt uz Babiloniju. Taču jau pēc gada Ormizds mirst un troni saņem viņa brālis Bahrams I. Pēc valdnieka pieprasījuma viņš ierodas Gundešapurā, pirms tam veicot savu pēdējo ceļojumu, kura laikā atvadās no savām bērnības vietām un paša nodibinātajām baznīcām.
Kad Mani ieradās pie Bahrama, viņu apsūdzēja tradicionālās zoroastriešu reliģijas graušanā. Apsūdzību uzturēja galvenais mags Kirders. Tikšanās ar Bahramu bija vētraina. Kad Mani stāstīja par savas mācības dievišķo raksturu, Bahrams iesaucās: "Kādēļ gan šī atklāsme tika dota tev, nevis Mums, impērijas valdniekam?" Uz to Mani atbildēja: "Tāda ir Dieva griba". Viņu notiesāja, iekala važās un iemests cietumā. Smagās ķēdes ap kājām, rokām un kaklu (kas kopumā svēra ap 20 kg) radīja neciešamas sāpes. Visticamāk, Mani nomira cietumā, gaidīdams soda izpildi. Daži avoti gan vēsta, ka viņam spriedumu tomēr izpildīja, nodīrājot ādu un ķermeni sacērtot gabalos.

Mani doktrīna
Pēc Mani ieceres viņa reliģijai bija jākļūst par universālu ticību un jāaizvieto visus pastāvošos un kultus un reliģijas. Viņš uzskatīja, ka visas reliģijas cēlušās no viena pareiza avota, taču dēļ cilvēku nesapratnes tās ir sagrozītas. Tāpēc viņš brīvi smēla materiālu no zināmajām reliģijām - kristietības, budisma un zoroastrisma, vēlāk arī no hinduisma. Maniheisma galvenā ideja tāpat kā zoroastrismā bija cīņa starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno. Abi šie elementi uz Zemes ir sajaukti un cilvēka uzdevums ir atbrīvot gaišās daļiņas; ar savu uzvedību jāpalīdz atbrīvoties tam gaišajam, kas mīt sevī pašā un sasniedzamajā apkārtnē. Tādēļ cilvēks nedrīkst nogalināt sev līdzīgos, ēst gaļu utt. Vēl stingrākas prasības tika izvirzītas "izredzētajiem".
Sludinot Persijā, Mani bija gatavs savu mācību piedāvāt zoroastrisma veidolā un vairumu sava dievišķā panteona būtņu vārdus pārveidoja pēc zoroastriešu parauga. Taču šāda pieeja nopietni sadusmoja vietējos priesterus, kuri maniķiešus nosauca par ķeceriem jeb tādiem, kas svētajos rakstos ienes savus kropļojošos skaidrojumus. Taču līdz pat Šapura I nāvei Mani bija pasargāts no Kartira (Kirdera) dusmām (periods no 240. līdz 272. gadam). Viņš savlaicīgi sarakstīja vadlīnijas savai mācībai, ko pārtulkoja valdniekam viduspersiešu valodā. Šīs grāmatas "Šapurakan" fragmentus, kā arī citus maniķiešu tekstus irāņu valodā XX gs. sākumā atrada Austrumturkestānas smiltājos maniķiešu klosteru drupās. Šajos uzrakstos redzams, ka maniķieši augstākā dieva vārdu deva kā Zurvan, bet viņa "dēlu", maniheisma pirmo cilvēku, sauca par Ormazdu. Tā ir svarīgākā no mūsdienu liecībām, kas rāda, ka sasanīdi bija zurvanīti (iespējams, sekojot pēdējo Ahamenīdu paraugam).
Nav zināms, cik dziļi Šapuru I bija skārusi Mani mācība. Dinkards atzīmē valdnieka milzīgo interesi par zināšanu un ticības lietām, kas tika apvienota ar uzticību "Mazdas pielūgsmes" reliģijai. Ir kāds teksts, kas vēstī, ka: "Valdnieku valdnieks, Šapurs, Ardašira dēls, pēc tam savāca tos rakstus, kas neattiecas uz ticību un bija izplatīti Indijā, Bizantijā un citās zemēs, un kas skāra medicīnu, astronomiju, kustību, laiku, telpu, substanci, aksidenci, veidošanos, izzušanu, īpašību maiņu, loģiku un citus amatus un prasmes. To visu viņš salīdzināja ar Avestu un pavēlēja, lai visām mācībām, kur nav vainas, izgatavotu kopiju un noglabātu valdnieka mantnīcā". (Dinkards, 412.lpp).
Ir konstatēts, ka citzemju mācības patiesi ienāca reliģiozajos ticējumos, par ko liecina dažādie arābu-persiešu sacerējumi. Senā mācība par septiņām radīšanām dažkārt tika kompilēta kopā ar Empedokla teoriju par četriem elementiem (zeme, uguns, gaiss un ūdens), bet Hipokrāta un indiešu doktrīnas tika asociētas ar irāņu medicīnu. Līdzīgi aizguvumi saistās ar grāmatām, un zoroastriešu priesteri arvien vairāk un vairāk aprada ar to, ka rakstība jāapvieno ar zinātni un reliģisko darbību. Ļoti iespējams, ka zoroastiešu sākotnējā pievēršanās kristietībai un pēc tam maniheismam, pierādīja rakstītā vārda milzīgo nozīmi un pamudināja vietējos priesterus iemūžināt arī pašu svētos rakstus.
Grāmata "Šapurakan" (pēc dažiem avotiem) esot izraisījusi Šapura dusmas; Grāmatā izklāstītās maniķiešu doktrīnas un dažu biogrāfisku datu dēļ maniķiešus sāka vajāt gan zoroastrieši, gan kristieši, un Mani bijis spiests uz laiku bēgt.
Maniheisms izraisīja plašu rezonansi, par ko liecina liels daudzums kristīgās polemiskās lieteratūras, kas bija vērsta pret maniķiešiem, kā arī pašu maniķiešu teksti dažādās valodās. Straujā maniheisma izplatība lielā mērā izskaidrojama ar tā kritisko attieksmi pret apspiešanu un valsti - daudz sekotāju šai reliģijai bija tieši pilsētās. Maniheisma ietekme vērojama arī viduslaiku antiklerikālajās sektās.
Kad noskaidrojās Mani sludinātās reliģijas pamatnostādnes, tā krita sasanīdu valdnieka nežēlastībā. Pašu Mani sodīja uz nāvi, bet sekotāji bija spiesti slēpties. Maniķiešus vajāja arī Romas impērijā. Labāka attieksmes pret tiem bija Vidusāzijā, no kurienes Mani mācība izplatījās līdz pat Ķīnai.

Kirders
/varas augstumos/
Hormizds I piešķīra Kirderam jaunu titulu "Ormazda mobads", kas nozīmēja, ka rietumu garīdzniecības tituli ir augstāki kā austrumu. Šķiet, ka pēc tam tituls "erbads" kļūst zemāks par titulu "mobads", lai gan īstas skaidrības par to nav. Īsajā Hormizda valdīšanas laikā Kirderam izdevās panākt kompromisu kalendāra reformas lietās un apvienot vecās un jaunās svinamās dienas. Tiklīdz pie varas nāca Bahrams I, Kirderam izdevās īstenot senseno plānu par Mani apsūdzēšanu un tiesāšanu. 276. gadā tronī kāpj nākamais valdnieks - Bahrama dēls Bahrams. Šai pasākumā galvenie nopelni piedēvēti Kirderam, kurš nu iegūst jaunu titulu "Kirders, kurš glāba Bahrama dvēseli" un kļūst par mobadu un visas impērijas tiesnesi. Viņš kļūst arī par svētā uguns Anahid-Ardašir un Anahid-Kundze augstāko priesteri templī Istarhā. Bahrama laikā viņš esot satriecis neticīgos. Viņš ziņo, ka notiesājis un sodījis trīs zoroastriešu priesterus, kuru uzvedība to pieprasīja, bet "atjaunoja Mazdas pielūgšanas augsto stāvokli un labos priesterus padarīja godājamus visā valstī" (uzraksts Sarmešhedā, 42,43 rinda). Kirders pavēsta, ka "daudzi no tiem, kas bija neticīgi, kļuva ticīgi; daudzi no tiem, kas pieturējās pie mācības, pateicoties man, atstāja šo maldu mācību (uzraksts Sarmešhedā, 45. rinda).
Patiesībā citi kulti turpināja pastāvēt (Īpaši kalnainajās Sogdas nomalēs) līdz pat islama atnākšanai. Šie paziņojumi neļauj apgalvot, ka Aršakīdi bija reliģiski iecietīgi, taču Irāna bija pārāk liela un tas deva iespēju tajā iespiesties arī citām ticības mācībām, neskatoties uz to, ka zoroastrisms tika propagandēts ar valsts varu.
Sarmešhedas sienas uzrakstos Kirders daudz raksta par rituālu ievērošanu un saviem nopelniem cīņā ar neticīgajiem, bet pilnīgi nepiemin Zoroastru (tāpat kā sasanīdu valdnieki). Kirders tikai uzsver, ka ir mazdaisma sekotājs - tas stipri atšķiras no pehlevi sacerējumiem, kas bagāti ar pravieša vārda pieminējumiem. Interesants ir teksts sākot no 57. rindas, kur Kirders apraksta savus viņsaules redzējumus - savā garīgajā ceļojumā viņš satiek paša dubultnieku un sievieti, kuras uzdevums ir mirušo dvēseļu sagaidīšana uz Činvatas tilta. Minēto tēlu sabiedrībā viņš ieraudzīja debesu troņus un elli un pārliecinājās, ka viņa mājoklis, tāpat kā citiem uzticīgajiem mazdaisma kalpiem, kādreiz būs tur - augšā.
Bahrama II laikā Kirders liek izgatavot osuāriju, taču pārdzīvo arī šo valdnieku, jo troni manto viņa dēls Bahrams III. Viņu, savukārt gāž Šapura I jaunākais dēls Narsehs. Vietā, kur Narsehu sagaidīja persiešu augstmaņi, klintī tika iecirsts uzraksts. Kirdera vārds šeit minēts pēdējo reizi - starp citiem augstākajiem garīdzniekiem viņš ierakstīts kā "Ormazda mobads".

http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Relig/Boyis/07.php un citi resursi