Eliade par Maniheismu

Mirče Eliade par Maniheismu

Maniheisms vispirmām kārtām ir gnostika (Gnosis) - tas veido daļu no lielas gnostiskas kustības. Atšķirībā no citiem sektu dibinātājiem, Mani centās izveidot visiem pieejamu universālu reliģiju, nevis ezotērisku mācību, kas būtu pieejama tikai iesvētītajiem. Viņš atzina dažu iepriekšējo reliģiju vērtību, taču uzskatīja tās par nepilnīgām. No otras puses, viņš uzstāja, ka viņa baznīca ietvērusi sevī visu svēto rakstu būtību un visu pārējo gudrību: "Kā upe savienojas ar citu upi, lai izveidotu varenu straumi, tāpat arī manos rakstos ieplūdušas senās grāmatas; un tās radīja varenu Augstāko Gudrību, kādu nav pazinušas iepriekšējās paaudzes (Kefalaija, CLIV, tulk. Puešs OP.cit., 69).
Patiesībā Mani Jēzum piedēvē milzu lomu un piesavinās ideju par Paraklētu (Svēto Garu); viņš aizņemas indiešu teoriju par dvēseļu pārdzimšanu, un, kas ir sevišķi svarīgi, pārņem galvenās irāņu idejas - par gaismas un tumsas dohotomiju un eshatoloģisko mītu. Tā laika mentālisma galvenā iezīme bija sinkrētisms. Mani gadījumā tā bija arī taktiska nepieciešamība. Pravietis Mani vēlējās izplatīt savu baznīcu visā Persijas impērijā. Tādēļ viņam nācās izmantot reliģisko valodu, kas bija pazīstama gan rietumu, gan austrumu novadiem. Neskatoties uz redzamo maniheisma sastāvdaļu dažādību, tas ir oriģināls veidojums, kam piemīt satriecoša iekšēja vienotība.
Maniheismam tāpat kā budismam un kristietībai nācās tapt par misionārisku reliģiju. Saskaņā ar Mani, sludinātājam vienmēr ir jāklīst pa pasauli, sludinot mācību un ievadot cilvēkus patiesībā. Lai izvairītos no strīdiem un domstarpībām, kas satricināja zoroastrismu un kristietību, Mani pats sarakstīja septiņus traktātus, no kuriem izveidojās viņa kanons. Izņemot pirmo (Šapuragani"), kas tika sarakstīts viduspersiešu valodā, pārējie ir sīriešu vai austrumu aramiešu valodā. No šīs plašās jaunrades maz kas ir saglabājies, pie kam tikai tulkojumos, taču saglabājušos fragmentu daudzums un valodu dažādība vēsta par maniķiešu sludināšanas bezprecedenta panākumiem.
Kā visā gnostikā un gadījumā ar sankhja-jogu un budismu, ceļš uz atbrīvošanos sākas ar cilvēka likteņa stingru analīzi. Jau pats "esības cilvēciskā miesā" fakts nozīmē nolemtību ciešanām, bet tas norāda, ka viņš atrodas Ļaunuma varā. Atbrīvošanos viņš var iegūt tikai zināšanā (Gnosis) - tā ir vienīgā patiesā zinātne, kas ved pie glābšanas. Pēc gnostiķu uzskata, Kosmoss (ko pārvalda Ļaunums) nevar būt Dieva darbs, bet gan viņa ienaidnieka veikums. Tādējādi, šīs pasaules eksistēšana nosaka pirmskosmisku stāvokli - tāpat kā ciešanu nasta norāda uz sākotnējo svētlaimes stāvokli.
Maniheisma būtība ietverta divās formulās: divas sākotnes un trīs laiki. Šīs formulas veido irāņu postgatisko reliģiozitātes pamatu. Var teikt, ka Maniheisms ir irāņu gnosticisms sinkrētisma periodā. No vienas puses, Mani no jauna skaidroja dažas tradicionālas irāņu koncepcijas; no otras - savā sistēmā viņš ietvēra lielu daudzumu dažādas izcelsmes elementu (indiešu, jūdu-kristiešu, gnostiķu).
Maniheisms saviem sekotājiem deva ne vien konkrētu morālo sistēmu un soterioloģisko jeb glābšanās metodi, bet arī galveno un vispārēju zināšanu. Zināšana līdzinās anamnēzei: adepts apzinās sevi kā pasaules daļu. Tas nozīmē savas dievišķās dabas apzināšanos, jo Dievs un dvēsele ir viena būtība. Nezināšana rodas no ķermeniskā un garīgā sajaukuma (šāda koncepcija pastāvēja jau kopš V gs. p.m.ē Indijā un citās zemēs). Bet priekš Mani (tāpat kā priekš citiem gnostiķu skolotājiem), glābjošā zināšana sevī ietver arī Kosmosa vēstures pazīšanu. Adepts ieguva glābšanu, iepazīstot universa izcelšanos, cilvēka radīšanas iemeslu, Tumsas valdnieka paradumus un Gaismas Tēva pretdarbības veidus. Laikabiedrus satrieca arī maniķiešu zinātniskais skaidrojums dažām kosmiskajām parādībām, piemēram, mēness fāzēm.
Avots