12 maijs, 2008

citi avoti par maniheismu

Dažādi avoti par maniķiešiem

Jāuzskata, ka maniķiešu duālisms ir radies no jūdaiskās kristietības. Maniķieši bieži kritizēja kristietību, konkrēti - evanģēlisko Jēzu Kristu, jo tie viņu neuzskatīja par patieso glābēju. "Reālo Kristu" viņi uzskatīja par tīru dievību, nevis dievcilvēku. Kristus tikai izmantoja cilvēka veidolu, lai sludinātu cilvēkiem. Glābšanu, ko cilvēkiem deva Kristus, realizēja ar patiesās zināšanas (gnostikas) palīdzību. Par īstā Jēzus sūtni uzdevās Mani, kurš cilvēkus gan apgaismoja, gan mierināja. Grieķiski viņu sauca par Paraklētu - "mierinātāju".
Maniķiešu dzīve ritēja stingrā saskaņā ar viņu mācību. Augļus un dārzeņus tie uzskatīja par gaismas produktiem, bet gaļu - par tumsas produktu. Galu galā viņi pārvērtās par stingriem veģetāriešiem, kas viņus pietuvināja Ķīnas budistiem, kam tai laikā bija aizliegts ēst gaļu. Visa maniķieša dzīve pārvērtās par gaismas daļu krāšanu. Pakāpeniski maniķiešu vidū radās divi slāņi - izredzētie un klausītāji, kas atbilda divām glābšanas pakāpēm. Izredzētie piekopa askētisku dzīvesveidu, mitinājās lapu būdās vai alās. Faktiski tā bija priesteru kārta, kam bija paredzēta galīga glābšanās.

Maniķieši- klausītāji, bija tie, kas pilnībā nespēja attiekties no pasaulīgās dzīves. Viņi izredzētajiem kalpoja, gatavojot ēst un rūpējoties par viņiem. Izredzētie savukārt, viņiem atklāja savas mācības noslēpumus. Caur izredzētajiem klausītāji arī varēja sasniegt dvēseles atbrīvošanu no ķermeņa cietuma. Tas notika tā, ka nākamajā dzīvē klausītājs varēja piedzimt izredzētā ķermenī. Izredzētie bija atbildīgi ne tikai par sevi, bet arī par klausītājiem. Klosteros viņi varēja dzīvot tikai īsu brīdi vai slimības gadījumā, bet pārējo laiku viņi ceļoja apkārt. Daudzviet tika stāstīts par viņu veiktajiem brīnumiem.
Mani stāstīja, ka visas citas mācības sākotnēji bijušas paredzētas atsevišķām tautām un tikai pēc tam tika izplatītas ārpus rašanās zemes; kristietība - ārpus Jūdejas, budisms - ārpus Indijas. Mani no paša sākuma paziņoja, ka viņa mācība paredzēta visiem. Neskatoties uz aicinājumiem tiekties pēc gaismas, Mani mācība tika vajāta gan Rietumos, gan Austrumos. Mūsu ēras V gs. tā sāka izplatīties kā mazdakisms - no maniķiešu priestera Mazdaka vārda, kurš maniheismam pievienoja arī sociālo doktrīnu par nevienlīdzības likvidēšanu.
Gandrīz visās Romas impērijas lielākajās pilsētās III gs. beigās bija atrodamas maniķiešu kopienas. Visievērojamākais maniķiešu sekotājs bija Augustīns Aurēlijs (354.-430.). Deviņu gadu laikā Augustīns bija klausītājs. Dažas maniķiešu idejas atrodamas viņa darbā "Par Dieva pilsētu", kur viņš runā par vēsturisko procesu kā mūžīgo un nesamierināmo labā un ļaunā cīņu.
Ēģiptē pirmie maniķieši bija Mani skolnieks Paposs un Toms (vairāku psalmu autors. V gadsimtā Ēģiptes maniķieši pieslējās ortodoksālajiem kristiešiem un kustība iznīka.

Maniheismu izspieda gan no kristīgās, gan musulmaniskās pasaules. Ķīnā Gaismas Mācības pirmie nesēji bija uiguri - tirgotāju tauta, kas dzīvoja ziemeļu un ZR apvidos. Pirmā šīs mācības oficiālā atzīšana Ķīnas valstī notikusi ap 700. gadu (imperatores U-Tjaņ laikā). Neskatoties uz vēlāko kritiku no galma budistu puses, maniķiešu mācību piecieta, un viņi drīkstēja atvērt tempļus lielākajās Ķīnas pilsētās. Uiguri šai ziņā daudz palīdzēja. Viņi sargāja valsts robežas pret tibetiešu iebrukumiem, tādēļ Tanu dinastijas laikā tiem bija oficiāli atļauts celt savus klosterus un sludināt. Daudzi viņus uztvēra kā budistu sektu, jo savus tekstus viņi tulkoja budistu manierē. Ķīniski maniheisms saucās "monin-czjao" (pulētās pērles mācība) jeb vienkārši "min-czjao" - gaismas mācība.

Maniķiešu idejas, ko viņi bija pārņēmuši no kristietības, ķīnieši uztvēra kā daoistu vai budistu mācību. Piemēram, Gaismas un Tumsas ideju viņi uztvēra kā iņ un jaņ kosmisko nodalīšanu. Ķīniešu dabas filosofijā aktīvi tika apspriesta piecu stihiju (jeb pirmelementu - metāla, ūdens, koka, uguns un zemes) koncepcija (u-sin). Šī sistēma ir visai līdzīga maniķiešu gaismas elementiem. Tā kā maniķieši Ķīnā tika uzskatīti par savējiem, viņu mācība tur pastāvēja ilgāk kā Persijā (līdz pat 19.gadsimtam).
Kad uiguri zaudēja dažas kaujas kirgīziem, imperatora pilī attieksme pret maniheismu mainījās, mācība tika pasludināta par bīstamu un tika aizliegti visi klosteri. Japāņu budistu misionārs Ķīnā Ennins liecina, ka imperatora ediktā tika pavēlēts nogalināt visus maniķiešu garīdzniekus Ķīnas impērijā. Daļa no viņiem noslēpās Gaņsu provincē, daļa emigrēja uz Fu-czjaņ provinci, kur maskējās par daoistiem, kuri arī nodarbojās ar zīlēšanu un dziedināšanu. Viņi pat pamanījās valsts ierēdņiem XI gs. iemānīt priekš daosu kanona divus savus tekstus. Marko Polo sava ceļojuma laikā arī satika maniķiešus, kurus uzskatīja par kristiešiem.

Nav komentāru: