Fragments no Aleksandra Vladimirova grāmatas par apustuļiem
Tāpat kā evanģēliskais Jēzus, Apolonijs dzima mūsu ēras sākumā. Viņš nodzīvoja apmēram 100 gadus, un viņam vajadzēja pieredzēt apustuļus, ja tie patiešām tolaik dzīvoja. Viņa vecāki bija turīgi, un Apolonijam tikai atlika mantoto bagātību, taču viņš savus īpašumus izdalīja citiem. 14 gadu vecumā viņu nosūtīja mācīties uz Tarsu, kas tajos laikos bija nozīmīgs zinātņu centrs. Taču viņš šo pilsētu pameta un devās uz Egeju, kur iepazinās ar Eskulapa tempļa priesteriem, kā arī ar platoniešiem, stoiķiem, epikūriešiem un citu filosofisko skolu pārstāvjiem.
Visu atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja kā pārliecināts pitagorietis. Saskaņā ar šīs skolas principiem, Apolonijs palika veģetārietis, nedzēra vīnu, valkāja tikai augu izcelsmes apģērbu, staigāja basām kājām un ļāva brīvi augt matiem un bārdai - tāpat kā citi Iesvētītie pirms un pēc viņa. Eskulapa Templī viņš saņēma iesvētību un iemācījās daudzus no dziedināšanas "brīnumiem". Gatavojoties vēl augstākai iesvētībai, viņš piecus gadus klusēja un klejoja: apmeklēja Antiohiju, Efesu, Pamfīliju un citas vietas, bet pēc tam caur Babilonu devās uz Indiju; un visi mācekļi pameta viņu, baidoties iet uz "burvestību zemi". Tikai nejaušais skolnieks Damis, kuru viņš satika ceļā, pavadīja viņu ceļojumos. Babilonā viņu iesvētīja haldeji un magi. Šo stāstu vēlāk restaurēja Flāvijs Filostrats.
Atgriežoties no Indijas viņš sevi parādīja kā patiess Iesvētītais. Pilnībā piepildījās viņa pareģotās zemestrīces un epidēmijas, kā arī valdnieku nāves un citi notikumi. Atēnu un citu pilsētu iedzīvotājiem viņš mācīja tīru un cēlu ētiku. Viņa veiktie brīnumi bija iespaidīgi un pie tam bieži, un, kas ir galvenais - droši apliecināti. "Kā to saprast, - satraukumā jautāja Justīns Moceklis (miris 165.), - kā to saprast, ka Apolonija talismaniem (talesmata) piemīt spēks, jo tie pasargā, kā mēs redzam, no viļņu niknuma, vēja negantuma un citu zvēru uzbrukumiem; un tai pat laikā mūsu Kunga brīnumdarbi glabājas tikai nostāstos, bet Apolonija brīnumi ir ļoti daudzskaitlīgi un patiešām izpausti šodienas darbos?..."(Quaest, XXIV). Apolonijs bija daudzu valdnieku un valdnieču viesis, draugs un korespondents, un viņa "maģiskās" spējas ir apliecinātas labāk par citiem. Savas garās un brīnumainās dzīves noslēgumā viņš nodibināja filosofisko skolu Efesā.
Pasaulslavenais gleznotājs Broņņikovs pitagoriešu kopienas dzīvi iztēlojies šādi...
Apolonija pitagorismā pievilcīga ir mācība par dvēseļu ceļošanu un pārdzimšanu, ko Filostrats tēlaini un spilgti attēlo nodaļā par pitagoriešu ārējiem statūtiem un ceremonijām. Apolonijam galvenais ir dieva izziņa un godināšana. Visas esošās reliģijas viņš atzīst kā dieva godināšanas formas, bet noraida grieķu mitoloģiskos priekšstatus kā necienīgus; Apolonijam vēl jo vairāk nepieņemama ir ēģiptiešu dzīvnieku pielūgsme. Vistīrākā redzamā dievība priekš viņa ir Saule. Cilvēks ir dievišķa būtne un caur savu tikumu un gudrību kļūst par dievu. Pēc Filostrata, šāds ideāli tīras un saprātīgas dzīves paraugs ir pats Tiānas Apolonijs. Viņš mācīja, ka pasaule ir pagaidu piestātne, kur dvēsele iziet pārbaudījumu; augstākais Dievs nevēlas nekādus upurus, bet ceļš pie Viņa ved caur absolūtu tikumību; tādēļ gan pie visiem zemākajiem dieviem gan pie Viņa jāvēršas ar vienu vienīgu lūgsnu: "Dievi, atmaksājiet katram pēc viņa nopelniem" (Vita, I.10; VI,40; V.28).
Tiānas Apolonija dzīves apraksts, ko devis Filostrats un arī kritiķis Eisēbijs Pamfils, tik ļoti atgādina evanģēliju stāstus par Jēzu, bet Kumranas tīstokļus par Taisno Skolotāju, ka reinkarnācijas piekritēji varētu teikt: Kumranas Taisnais Skolotājs iemiesojies Tiānas Apolonijā. Ar Jaunās Derības vēstījumu Apolonijs ir saistīts ne mazāk brīnumaini - lai ar šo faktu iepazītos tuvāk, jāsakoncentrējas garākam stāstam.
Jaunajā Bībeles vārdnīcā nodaļā "Apolloss": "Apolloss - saīsināts vairants vārdam Apollonius, Apolonijs. Viņš ieradās Efesā laikā, kad... Pāvols izbrauca uz Palestīnu (Darbi 18.22). Viņš labi zināja Jēzus stāstu, ko viņš uzzināja (iespējams, Aleksandrijā)... [Viņa daļēju nezināšanu] laboja Priskillas un Akilas pacietīgā izskaidrošana (Darbi 18.26)".
Par Akilu un Priskillu vārdnīcā teikts, ka tie bija ebrejs-ādinieks un viņa sieva - uzticīgi Pāvila draugi. Abi jau bija kristieši, kad Pāvilu satika Korintā... Viņš pie viņiem apmetās un kopā ar viņiem kopa savu arodu (Darbi 18.1-3)... Kad Pāvils pilsētu pameta, viņi to pavadīja līdz Efesai, kur pieņēma un ticībā ievadīja Apollosu (Darbi 18.28). Viņi vēl visi bija Efesā (viņu mājā pulcējās kristieši), kad tika uzrakstīta 1. vēstule korintiešiem (piedēvēta apustulim Pāvilam)... Daži izsaka domu, ka Priskilla bija no ievērojamas dzimtas vai arī ieņēma augstu stāvokli baznīcā. Vairāki pētnieki (arī fon Harnaks) mēģina šim pārim (galvenokārt Priskillai) piedēvēt Vēstuli Ebrejiem (pat baznīcas tēvi neatzīst, ka tās autors ir Pāvils).
Atkal pēc vārdnīcas: "No Efesas Apolloss devās uz Korintu, kur strīdos ar jūdiem parādīja sevi kā labu apoloģētikas zinātāju (Darbi 18.27-28). Šajā laikā Korintā radās frakcijas, kas sevi pasludināja par Pāvila, Apollosa, Kīfas un paša Kristus sekotājiem... Iespējams, frakcijas radās Apollosa spīdošās daiļrunības dēļ, kam daži ticīgie deva priekšroku. Iespējams, vēloties mazināt spriedzi, kas bija radusies ticīgo vidū, viņš vairs Korintā neparādījās, lai gan Pāvils viņu aicināja (1. Kor. 16.12)... Kopš M.Lutera laikiem bieži izteikts minējums, ka Vēstules Ebrejiem autors ir Apolloss, taču drošu pierādījumu tam nav.
Efesā bija grandiozs dievietes Artemīdas templis, ko sauca par septīto pasaules brīnumu; tur atradās arī seno rokrakstu un pasaules tautu Svēto Rakstu bibliotēka, kas pilnībā sadega ugunsgrēkā, ko noorganizēja Herostrats. Citi avoti vēsta, ka vērtīgākie tīstokļi esot izglābti. Efesā dzima un V gadu simtenī p.m.ē. dzīvoja Hēraklīts, kurš pasludināja, ka ir tikai viena patiesība un realitāte - Dievs (tāpat kā hinduistiem Atmans); ka pasaule eksistē, pateicoties polaritātēm; ka pasaule savā būtībā ir identiska dzīvai ugunij (kristiešu Svētais Gars un senindiešu tapass). Efesā dzimis arī mistiķis Maksims, Jamvliha māceklis un imperatora Juliāna iedvesmotājs.
Apolonijs izglāba Efesu no mēra. Tur viņš arī pareģoja Domiciāna likteni, bet vēlāk paziņoja par tikko notikušo izrēķināšanos ar tirānu. Pilsētas pateicīgie iedzīvotāji viņam par piemiņu uzstādīja zelta statuju.
Pēc apustuļa Pāvila Efesa par dzīvesvietu kļuva apustulim Jānim, kurš kontrolēja septiņas vadošās Āzijas baznīcas. Apokalipsē Efesas baznīca minēta kā pirmā. Hieronīms sīki izklāsta, kā notikusi Jāņa sacensība brīnumdarīšanā ar kaut kādu Apolloniju. Šajā stāstā košās krāsās tiek attēlota Apollonija sakāve, apstiprinājumus ņemot no Jāņa apokrifa, ko noliegusi pati baznīca. taču interesanti atzīmēt, ka iesākumā Hieronīms pret Apoloniju ir izturējies ar cieņu: "Šis ceļojošais filosofs, lai kur nebrauktu, visur atrada mācīšanās iespējas. No visa iegūstot mācību, viņš, jo dienas, jo kļuva pilnīgāks". (Ep.ad Paulinum).
Interesanti: Polikarps nezināja Jāņa evanģēliju, lai gan, pēc Irineja vārdiem, viņš bija apustuļa Jāņa māceklis. Baznīcas agrīno tēvu nezināšana par Ceturto Evanģēliju, kas ir senāks teksts, salīdzinājumā ar sinoptiskajiem evanģēlijiem, var liecināt par to, ka iesākumā tas bija maz izplatīts sava īpašā misticisma dēļ; to lietoja tikai šaurā pirmkristiešu lokā tieši Efesā. Ir arī cits izskaidrojums: norādes uz Ceturto Evanģēliju eksistēja tikai gnostiķu komentāros, taču visus viņu darbus baznīca pacentās iznīcināt.
Senā kristietība pret Apokalipses autoru izturējās visai piesardzīgi, jo šis darbs ir kabalistisks. Profesors Meiendorfs rakstīja, ka "Atklāsmes grāmatu" (Apokalipse) pievienoja Jaunās Derības kanonam nelabprāt. Tās nav Laodiķejas grāmatu kanonā; tās trūkst Apustuļu noteikumos un arī Jeruzalemes Kirila uzskaitījumā. Antiohijas skolas komentētāji arī nepiemin Atklāsmi, kas ataino Sīrijas baznīcas valdošos uzskatus. Šī ir vienīgā Rakstu grāmata, ko bizantiešu dievkalpojumos nelasa nekad.
Līdz mūsdienām nonākušajos baznīcas vēsturnieku darbos pilnīgi apiets jautājums par sakritību starp apustuļa Pāvila, Jāņa (pirmā un otrā) un Tiānas Apolonija darbības vietu un laiku. Interesanti, ka Filostrats savā "Apolonija dzīvesstāstā" neko nemin par apustuļu darbiem, it kā I gs. beigās par apustuļu klātbūtni Efesā nekas nebūtu zināms. Jāņa ev. un ap. Pāvila Vēstules, kas sarakstītas grieķiski, un (kā norāda daži pētnieki) tieši Efesā, ir kristiānisma filosofiskie pamati. Tie brīnumainā kārtā sasaucas ar ziņām par grāmatām, kas piedēvētas Apolonijam, tieši tāpat kā šī brīnumdara un Skolotāja darbības laiks ir aptuveni šai laikā.
Mūsdienu zinātne šodien apgalvo, ka Pāvila vēstules nav iespējams attiecināt uz vienu cilvēku. Jaunā Bībeles vārdnīca: "Pāvils var būt viņam piedēvēto vēstuļu autors tādā ziņā, ka tās tika sarakstītas viņa vadībā... un nosūtītas ar viņa piekrišanu. Taču kopumā ņemot tās nav viņa oriģinālie sacerējumi. Sekojoši, tie literārie kritēriji, ko tradicionāli izmantoja Pāvila autorības noteikšanai, patlaban netiek uzskatīti par nozīmīgiem, jo to izstrādātāji vadījušies no kļūdainiem uzskatiem". Mazliet savādi, ka vārdnīcas veidotāji piemirsuši iespēju par vēlāko apoloģētu redakcijām, no kā varētu būt radušās salīdzinošās nesakritības.
Par labu versijai, ka Tiānas Apolonija dzīve ir saistīta ar kristietības vēsturi, liecina arī apokrifiskais darbs "Jūdas Toma Darbi". Par Tomu zināms, ka viņš kristījis Indiju. Tam ir visai tuvas idejiskās paralēles ar Apolonija ceļojumu uz Indiju, pie Iearha. Kādā no sīriešu rokrakstiem atrasti fragmentāri izteikumi un līdzības par morāli-ētiskajām tēmām, kuru autors minēts Apolonijs. Tas norāda uz sīriešu interesi par Tiānas Apolonija personību, un "Toma Darbu autors" varēja būt pazīstams ne vien ar Filostrata grāmatu par Apoloniju, bet arī ar šiem sīriešu avotiem. Kā zināms, Romas impērijas nomalē - mazajā Osroenas karalistē, kristietība II gs. beigās III gs. sāk. pirmo reizi pasaules vēsturē tika pasludināta par valsts reliģiju. Dažkārt Jūdas Toma kultu Osroenā saista ar imperatoru Aleksandru Severu, kurš godāja Tiānas Apoloniju.
Savas dziļās cieņas izpaudumam arī Septīmijs Severs (193.-211.) novietoja Apolonija statuju dievību galerijā Panteonā, bet viņa dēls imperators Karakalla (211.-217.) Apolonija piemiņai uzcēla kapelu (Dion Cassius, XXVII, XXVIII).
Ko gan tik nozīmīgu paveica Apolonijs? Kā atzīmējis Dž. R. Mids, impērijas valstiskie kulti un nacionālie institūti I gs. bija jāreformē - Apolonijs daudz laika veltīja, lai atjaunotu un attīrītu tos. Tai laikā daudz kas bija zaudējis savu spēku, reliģiskajā plāksnē daudz kas bija kļuvis virspusējs. Neviens no viedokļiem par Tiānas Apoloniju šodien nav pierādāms ar tiešām vēsturiskām liecībām. Taču uzmanības vērts ir kāda austrumu gudrā sacītais, ka Apolonijam bija lemts "nostiprināt Kristus mācību sabiedrības augstākajās aprindās".
Ja ņem vērā, ka Apolonija laikā termins "kristieši" jeb "iesvaidītie" vēl neeksistēja; ka sākotnēji kristietības būtība bija nevis mācība par Pestītāja dzīvi un mocekļa nāvi, bet gan Viņa tikumiskais sprediķis un mācība par vienību ar Tēvu garā, tad redzams, ka šādas kristietības izplatīšanai I gs. filosofu un taisno vidū Apolonijs bija piemērots visvairāk.
Avots
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru