Pirmie ekumēniskie koncili

Pirmie ekumēniskie baznīcas koncili

1. Nikaja I 325. g.
Pirmo reizi sanāca kopā kristīgās baznīcas vadošie pārstāvji no Romas impērijas dažādām provincēm (Romas impērijas politiskā sadalīšanās un Rietumromas krišana vēl nebija notikusi…), to faktiski vadot imperatoram Konstantīnam. Gandrīz visi ~300 delegāti, izņemot septiņus, kā arī ~2000 klātesošo bija no austrumu provincēm. Būtiskākais akcents tika likts uz ariānisma problēmas risināšanu, kas gan pilnībā atrisināta netika. Ariānisms noslēgumā gan tieši netika pieminēts, taču saistošie lēmumi uz to norādīja visai tieši. Būtiskākais bija kristīgās baznīcas vienotas Ticības apliecības izstrādāšana (kas ieguva Nikajas vārdu). Tika nosodīti Ārija (“ariānisma”) uzskati par Kristu kā tikai ideālu, Dieva svaidītu cilvēku, bet ne kā Dieva Dēlu un Trīsvienības personu. Šis koncils lēma arī par Lieldienu vienotu atzīmēšanu, kā arī tika pieņemti dažādi organizatoriski lēmumi.

2. Konstantinopole I 381. g.
Šis koncils sākotnēji bija sinodes statusā, kā ekumenisko koncilu Roma to uzreiz neatzina. Taču, ņemot vērā nozīmi, parādot atbilstošu godu Sv.Garam kā vienai no Trīsvienības personām, veicot Nikajas ticības apliecības precizēšanu, tomēr tika panākta vienošanās, ka šis koncils ir pieskaitāms ekumeniskajiem. No šī laika Nikajas ticības apliecību mēdz saukt arī par Nikajas – Konstantinopoles ticības apliecību. Šajā koncilā tika spriests, ka baznīcas jautājumos primārā autoritāte būtu Romai, pēc tam Konstantinopolei.

3. Efeza 431. g.
Tika definēta Kristus reālā persona, Jēzus māte Marija tika atzīta kā „theotokos” (Dieva Dēla māte pie Viņa fiziskās iemiesošanās). Tika nosodīts „nestoriānisms” (ka Kristus bijis svarīgs tieši kā cilvēks) un „pelagiānisms” (taisnošana caur darbiem un cilvēka pašizvēles nozīmīgums), apstiprinot 416.g. Kartāgas lokālā koncila lēmumus.

4. Halcedona 451. g.
Tika galīgi noformulēta definīcija par Jēzus Kristus Dievišķās un cilvēciskās dabas savietojamību un līdzsvaru, inkarnējoties vienā fiziskā ķermenī. Šis koncils precizēja Efezā pieņemtos lēmumus, nosodot „monofizītismu” (Kristum bijusi tikai dievišķā daba). Kopš šī koncila laika Romas bīskapa / pāvesta katedru RKB reāli uzskata par primāro – kā apustuļa Pētera mantiniekam. Pēc šī koncila gan „nestorieši”, gan „monofizīti” izveidoja paši savas baznīcas struktūras, kuras izmainītā veidolā, tomēr funkcionē vēl mūsdienās, neesot pakļauti ne Romai, ne austrumu kristietības patriarhiem.

5. Konstantinopole II 553. g.
Šajā koncilā liela uzmanība tika pievērsta Origena uzskatu mantojumam un iespaidam, kas lielā daļā tika nosodīts, tai skaitā šajā koncilā tika definēta Kristīgās Baznīcas noliedzošā attieksme pret reinkarnāciju. Vēlreiz tika apliecināts iepriekšējo 4 koncilu lēmumu patiesīgums.

http://www.heb.lv/bibliot_lv_files/lv/EkumKonc.doc