Apustuliskā Indija
Raksta kopija no portāla DRAUGIEM
Saskaņā ar Keralas štata mutisko tradīciju, apustulis Toms jeb tā sauktais Neticīgais Toms Indijā ir uzcēlis septiņas baznīcas, tādēļ vairums šī novada kristiešu arī šodien sevi dēvē ne citādi kā par Toma kristiešiem. Pētot vēsturiskās liecības un mītus par Tomu, radās ideja apmeklēt vietas, kur it kā apustulis pabijis un kristietībai pievērsis daudzus jo daudzus simtus indiešu un uzcēlis šīs septiņas baznīcas. 2007. gada decembrī grupiņa latviešu ar lidmašīnu nolaidās Kočinā - tikai 15 kilometru attālumā no vietas, ko Vatikāns pirms trim gadiem pasludināja par Vispasaules kristiešu svētvietu. Tā ir pirmā šāda svētvieta Āzijas kontinentā.
Latviešu ceļotāji Malaiattoras viesnīcas balkonā. Pirmā diena Indijā.
Jau vakarā mums ir audience pie Malaiattoras Sv.Toma baznīcas vikāra Vargēzes Njaliata. Viņš mums īsi pastāsta, par esošo situāciju Malaiattorā (tiek celta jauna baznīca un remontēta svētceļotāju uzturēšanās vieta). Viņš mums arī dod padomu, kādā secībā meklēt visas Toma baznīcas. Atvadoties saņemam arī tikko [viņa redakcijā] izdotus bukletus par Malaiattoru.
No rīta vēl tumsiņā ceļamies un dodamies uz Toma kalnu, kurā uzkāpt nemaz nebija viegli. Toties gandarījums par smago kāpienu bija patiešām liels - kā allaž pēc lielākas piepūles. Šai kalnā jau kopš 600. gada esot notikuši dažādi brīnumi, kuru dēļ tas tapis par iecienītu lūgšanu vietu. Te redzams liels apzeltīts krusts, kas ir apliecinājums senajai leģendai par tumsā uz klints zaigojošo krustu, no kura pēc pieskaršanās ar mednieka ieroci sākušas plūst asinis. Ir arī baznīca, kur ik rītu notiek mise. Kāpjot lejup, satiekam kādu vīru, kurš ir priecīgs stāstīt, ka kalnā kāpj katru rītu jau astoņus gadus un viņa ģimene visu šo laiku ir svētīta ar labklājību un veselību.
Jau lejā ciematā pretim brauc vikārs, kurš laipni apjautājas par mūsu plāniem. Atzīstos viņam, ka šodien diez vai dosimies domātajā virzienā. Izlaižot daudzos piedzīvojumus, kas arvien atgadās tālos ceļos, kā arī pārspriedumus par cilvēciskā faktora negaidīti stipro ietekmi, uzreiz dodamies uz Kollamu jeb mūsdienās Kvilonu (tās desmit dienas, ko šeit izlaižu, lai apraksta citi grupas dalībnieki - tas kopējai "bildei"; var nākt tikai par labu).
Toma celto baznīcu šeit jau XIV gs paņēmusi jūra. Toties saskrējušie jaunieši mūs cenšas aizvest uz molu, no kura var redzēt vietu jūrā, kur guļot viens pirmās baznīcas akmens. Pašu akmeni varot redzēt augustā, kad ūdens līmenis ir viszemākais. Nofotografējam tikai piemiņas vietu, kur atradusies senā baznīca, un dodamies tālāk uz Allapužu, kur tās pašas dienas pēcpusdienā paredzēts izbrauciens ar kuģīti pa tā sauktajiem bekvoteriem (backwaters) jeb Indijas Venēciju, kuras neskaitāmie kanāli veido unikālu transporta un apūdeņošanas sistēmu, kurai diez vai ir analogs kaut kur citur pasaulē (ja nu vienīgi Nīderlandē).
Nākamajā rīta izbraucam pavisam agri, jo ir paredzēts sasniegt trīs Toma baznīcas. Mums nav gandrīz nekādas nojēgas, kā visus punktus atradīsim, jo cilvēki, kuriem ceļmalās vaicājam pēc ceļa, parasti tikai domā, ka zina pareizo virzienu. Neskatoties uz maldinošajiem norādījumiem, tai dienā tikai divreiz tā nopietni aizbraucām šķērsām, kas kopumā deva aptuveni 40 liekus kilometrus.
Iebraucam Niranamā, kur dievnams tieši tobrīd strauji pildās ar baznīcēniem, jo vēl ir agrs svētdienas rīts. Blakus baznīcai ir muzejs ar ļoti, ļoti seniem priekšmetiem, starp kuriem ir arī akmens ar nevienam nesaprotamiem gravējumiem, kā arī daļas no senāko dievnamu ēkām. Niranamas baznīca ir četras reizes celta pilnīgi no jauna, kā arī pārdzīvojusi dažādas rekonstrukcijas. Tiek uzskatīts, ka arī Toma celtā baznīca atradusies turpat (lai gan tas ir nepierādīts pieņēmums).
Ceļš mūs ved gar Kaviuras templi, kura vecums iesniedzas vēl pirms VIII gs. Visas tur atrodošās figūras ir izkaltas tieši klintī (šodien tas ir valsts nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Iekšā netiekam, jo tas tiek atvērts tikai rituālu laikā. Toties veiksmīga ir iegriešanās Aranmulā, kur gatavo unikālus metāla spoguļus. Šī tehnika patlaban ir tikai divu dzimtu noslēpums - neviens cits vairs nezina sakausējuma recepti. Zināms tikai, ka tur ietilpst seši dažādi metāli. Saimniece mums parāda galvenos darba momentus (protams, izņemot liešanu), un viens spogulis kopā ar oficiālu valdības sertifikātu tiek iepakots vešanai uz Latviju.
Pēc gara pārbrauciena pa līkumotiem kalnu ceļiem nonākam vietā, ko mūsu centīgais šoferītis bija sapratis kā meklējamo. Atrodamies milzīgā apmetnē, kas pilna ar dažāda gabarīta braucamrīkiem un neskaitāmiem hinduistiem, kas atpūšas kaučukkoku pavēnī. Pēc pārdesmit minūšu atpakaļskrējiena tomēr esam uz pareizā ceļa. Dodamies tik uz priekšu. Brauktuve pamazām vien kļūst šaurāka, līkumotāka un stāvāka, līdz laimīgi apraujas grantētā laukumā mazas skaistas baznīcas priekšā. Šī ir pasaulē pirmā ekumēniskā baznīca - tā celta piecu dažādu kristīgo arhidiocēžu spēkiem. Atrodamies dziļi džungļos, un vairāku kilometru attālumā nav ne māju, ne arī cilvēku darbības, jo šeit ir dabas rezervāta teritorija - šeit pavisam reāli var sastapties ar savvaļas tīģeri vai ziloni. Mums kā sveiciens un piemiņa no džungļu faunas tiek nupat kā nomesta čūskas āda.
Mācītājs parūpējas, lai tiekam pacienāti ar tēju un cepumiem. Uzzinām, ka kādreiz Toma baznīca atradusies tur, kur mēs piebraucām vispirms. Taču hinduistiem nav diez ko paticis, ka tieši pie viņu tempļa plāno celt jaunu baznīcu, un tādējādi kristiešiem tikusi patreizējā teritorija. Savukārt mūsu šoferītis iegūst smalku instrukciju, kā pa tuvāko ceļu nokļūt Kokkamangalamā (ko nesekmīgi centāmies atrast jau no paša rīta). Par cik priekšā vēl liels ceļa gabals, apstājamies Kotajamā, lai paēstu vakariņas. Rezultātā atlikušais brauciens notiek jau pa tumsu.
Iespējams, ka Kokkamangalamas baznīcas apmeklējums atmiņā paliks tieši ar rāmo vakara mieru, ko tur izbaudījām. Baznīcas kalpotāji ieslēdza gandrīz visas iespējamās gaismas gan baznīcā, gan ārpus tās. ...šeit pēc pāris gadiem plānots uzcelt jaunu baznīcu. Protams, mēs atsaucamies tradicionālajam aicinājumam ziedot kādu naudiņu celtniecībai.
Kopš 1994. gada arī šeit ir daļiņa no apustuļa Toma pīšļiem (tos atgādāja pāvests Jānis Pāvils II). Tieši uz Kokkamangalamu ierodas jo daudzi, kam nepieciešama veiksme darbam ārzemēs - un viņi, protams, saņem svētību, jo pats Toms taču arī veica brīnumainu un piedzīvojumiem pilnu ceļojumu. Ārpusē ir ierīkota skaista Lurdas grota un gandrīz grantētā celiņa galā pie lagūnas atrodas liels granīta krusts. Pa āra kāpnēm gar baznīcas galu uzkāpjam muzejā, kur atrodam vēdekļpalmu lapu grāmatas ar visu glabājamo futlāri, glītu zemu soliņu, kam virsa pīta no kokosa šķiedras, kā arī citas senas lietas.
Ne tik vēlu vakarā esam Kočinas fortā. Laba pusstunda paiet, līdz sameklējam mūsu kompānijai piemērotu viesnīcu. No rīta jau savlaicīgi esam gatavi savam pēdējam piedzīvojumam - ar prāmi jātiek pāri mazam šaurumam un tad ceļš turpināsies ar sabiedriskajiem autobusiem. Vispirms nokļūstam Paraurā, kur pretim jaunajai baznīcai atrodas skola, un mēs nokļūstam īstā indiešu bērnu aplenkumā. Vēlāk baznīcā vērojam, cik sirsnīgi un godbijīgi skolnieces nāk paklanīties un nolūgties pie Jaunavas Marijas statujas. Mums tiek parādīta sena hindu tempļa siena, kurai piekļāvusies baznīca. Tieši šeit pēc nostāstiem risinājušies ļoti zīmīgi notikumi un apustulis Toms veicis vairākus brīnumus, kā rezultātā kristietībai pievērsti jo daudzi hinduisti. Zināms, ka senatnē šeit atradusies ievērojama bramīnu apmetne. Kopš zināma laika mērķtiecīgi tiek izplatīta versija, ka vairāki bramīni pieņēmuši Toma sludināto mācību, un tas vēlāk atviegloja kristietības izplatību šai reģionā. Baznīcas darbinieks (kura statuss palika noslēpums) mums palīdzēja nokļūt atpakaļ uz autoostu, no kurienes pēc ilgākas gaidīšanas aizvadīja līdz taksometru stāvvietai un izstāstīja vadītājam, ko vēlamies atrast. Tajā dienā streikoja privātā sektora autobusu šoferi, tādēļ gabaliņu līdz Kodungalurai nācās braukt ar taksometru, jo rikšas Paraurā todien prasīja divreiz vairāk rūpiju kā parasti.
Pēc vairākkārtējas ceļa prasīšanas nonākam uz traki līkumota un bedraina ceļa, taču pēc laiciņa pēkšņi izbraucam neparasti glītā teritorijā. Šeit ir vieta, kur Toms pirmo reizi esot izkāpis uz Indijas zemes. Kādreiz šeit atradās Indijas nozīmīgākā osta, un no šejienes sākās svarīgi tranzīta ceļi. Te viņš kopā ar paša jaunpievērstajiem ticības brāļiem esot guvis dziļu reliģiozu pieredzi, kas kalpojis kā pamudinājums baznīcu celšanai. Saistībā ar to Vatikāns 1953. gadā no Ortonas Itālijā uz šejieni atgādāja Toma labās plaukstas kaulu, tā atzīmējot 19 gadsimtus kopš apustuļa ierašanās Indijā.
Mums vēl atliek sasniegt vēl tikai vienu Toma baznīcu. Veicamais attālums ir apmēram 70 km. Laimējas trāpīt autobusā, kur vispirms kļūstam mazliet kurli no neticami skaļās taures. Kad autobuss ir tā īsti ieskrējies, konduktors mūs iepriecina, ka ar šo neprātīgi joņojošo un zvalstīgo monstru tiksim nogādāti akurāt 1 km no vajadzīgās vietas. Kāpjot laukā viņš pat norāda virzienu, kur atrodas Palauras baznīca.
Savulaik Toms ieradās Palaurā ar nolūku sludināt šeit dzīvojošajiem ebrejiem. Toreiz šeit atradās Nambudiri bramīnu citadele - 200 metru atstatumā no baznīcas atrodas senais hinduistu templis, kam blakus ebreju sinagogas drupas. Nezināmā veidā Toms prata izkonkurēt bramīnus. Kad viņi templi pameta, tas pārveidots par baznīcu. Lielās ūdenstvertnes pie austrumu un rietumu vārtiem vēl liecina par senā tempļa krāšņumu. Portugāļu laikā vecajai baznīcai apkārt apbūvēja jaunu, tādējādi šī ir patiesi vienīgā, par kuru var teikt, ka tā atrodas vietā, kur Toms radījis pirmo celtni. Kādu laiku šeit bija arī bīskapa rezidence, taču pēc Tipu sultāna uzbrukumiem šis svarīgais kristiešu centrs panīcis.
Raksta kopija no portāla DRAUGIEM
Saskaņā ar Keralas štata mutisko tradīciju, apustulis Toms jeb tā sauktais Neticīgais Toms Indijā ir uzcēlis septiņas baznīcas, tādēļ vairums šī novada kristiešu arī šodien sevi dēvē ne citādi kā par Toma kristiešiem. Pētot vēsturiskās liecības un mītus par Tomu, radās ideja apmeklēt vietas, kur it kā apustulis pabijis un kristietībai pievērsis daudzus jo daudzus simtus indiešu un uzcēlis šīs septiņas baznīcas. 2007. gada decembrī grupiņa latviešu ar lidmašīnu nolaidās Kočinā - tikai 15 kilometru attālumā no vietas, ko Vatikāns pirms trim gadiem pasludināja par Vispasaules kristiešu svētvietu. Tā ir pirmā šāda svētvieta Āzijas kontinentā.
Latviešu ceļotāji Malaiattoras viesnīcas balkonā. Pirmā diena Indijā.
Jau vakarā mums ir audience pie Malaiattoras Sv.Toma baznīcas vikāra Vargēzes Njaliata. Viņš mums īsi pastāsta, par esošo situāciju Malaiattorā (tiek celta jauna baznīca un remontēta svētceļotāju uzturēšanās vieta). Viņš mums arī dod padomu, kādā secībā meklēt visas Toma baznīcas. Atvadoties saņemam arī tikko [viņa redakcijā] izdotus bukletus par Malaiattoru.
No rīta vēl tumsiņā ceļamies un dodamies uz Toma kalnu, kurā uzkāpt nemaz nebija viegli. Toties gandarījums par smago kāpienu bija patiešām liels - kā allaž pēc lielākas piepūles. Šai kalnā jau kopš 600. gada esot notikuši dažādi brīnumi, kuru dēļ tas tapis par iecienītu lūgšanu vietu. Te redzams liels apzeltīts krusts, kas ir apliecinājums senajai leģendai par tumsā uz klints zaigojošo krustu, no kura pēc pieskaršanās ar mednieka ieroci sākušas plūst asinis. Ir arī baznīca, kur ik rītu notiek mise. Kāpjot lejup, satiekam kādu vīru, kurš ir priecīgs stāstīt, ka kalnā kāpj katru rītu jau astoņus gadus un viņa ģimene visu šo laiku ir svētīta ar labklājību un veselību.
Jau lejā ciematā pretim brauc vikārs, kurš laipni apjautājas par mūsu plāniem. Atzīstos viņam, ka šodien diez vai dosimies domātajā virzienā. Izlaižot daudzos piedzīvojumus, kas arvien atgadās tālos ceļos, kā arī pārspriedumus par cilvēciskā faktora negaidīti stipro ietekmi, uzreiz dodamies uz Kollamu jeb mūsdienās Kvilonu (tās desmit dienas, ko šeit izlaižu, lai apraksta citi grupas dalībnieki - tas kopējai "bildei"; var nākt tikai par labu).
Toma celto baznīcu šeit jau XIV gs paņēmusi jūra. Toties saskrējušie jaunieši mūs cenšas aizvest uz molu, no kura var redzēt vietu jūrā, kur guļot viens pirmās baznīcas akmens. Pašu akmeni varot redzēt augustā, kad ūdens līmenis ir viszemākais. Nofotografējam tikai piemiņas vietu, kur atradusies senā baznīca, un dodamies tālāk uz Allapužu, kur tās pašas dienas pēcpusdienā paredzēts izbrauciens ar kuģīti pa tā sauktajiem bekvoteriem (backwaters) jeb Indijas Venēciju, kuras neskaitāmie kanāli veido unikālu transporta un apūdeņošanas sistēmu, kurai diez vai ir analogs kaut kur citur pasaulē (ja nu vienīgi Nīderlandē).
Nākamajā rīta izbraucam pavisam agri, jo ir paredzēts sasniegt trīs Toma baznīcas. Mums nav gandrīz nekādas nojēgas, kā visus punktus atradīsim, jo cilvēki, kuriem ceļmalās vaicājam pēc ceļa, parasti tikai domā, ka zina pareizo virzienu. Neskatoties uz maldinošajiem norādījumiem, tai dienā tikai divreiz tā nopietni aizbraucām šķērsām, kas kopumā deva aptuveni 40 liekus kilometrus.
Iebraucam Niranamā, kur dievnams tieši tobrīd strauji pildās ar baznīcēniem, jo vēl ir agrs svētdienas rīts. Blakus baznīcai ir muzejs ar ļoti, ļoti seniem priekšmetiem, starp kuriem ir arī akmens ar nevienam nesaprotamiem gravējumiem, kā arī daļas no senāko dievnamu ēkām. Niranamas baznīca ir četras reizes celta pilnīgi no jauna, kā arī pārdzīvojusi dažādas rekonstrukcijas. Tiek uzskatīts, ka arī Toma celtā baznīca atradusies turpat (lai gan tas ir nepierādīts pieņēmums).
Ceļš mūs ved gar Kaviuras templi, kura vecums iesniedzas vēl pirms VIII gs. Visas tur atrodošās figūras ir izkaltas tieši klintī (šodien tas ir valsts nozīmes kultūrvēsturiskais piemineklis. Iekšā netiekam, jo tas tiek atvērts tikai rituālu laikā. Toties veiksmīga ir iegriešanās Aranmulā, kur gatavo unikālus metāla spoguļus. Šī tehnika patlaban ir tikai divu dzimtu noslēpums - neviens cits vairs nezina sakausējuma recepti. Zināms tikai, ka tur ietilpst seši dažādi metāli. Saimniece mums parāda galvenos darba momentus (protams, izņemot liešanu), un viens spogulis kopā ar oficiālu valdības sertifikātu tiek iepakots vešanai uz Latviju.
Pēc gara pārbrauciena pa līkumotiem kalnu ceļiem nonākam vietā, ko mūsu centīgais šoferītis bija sapratis kā meklējamo. Atrodamies milzīgā apmetnē, kas pilna ar dažāda gabarīta braucamrīkiem un neskaitāmiem hinduistiem, kas atpūšas kaučukkoku pavēnī. Pēc pārdesmit minūšu atpakaļskrējiena tomēr esam uz pareizā ceļa. Dodamies tik uz priekšu. Brauktuve pamazām vien kļūst šaurāka, līkumotāka un stāvāka, līdz laimīgi apraujas grantētā laukumā mazas skaistas baznīcas priekšā. Šī ir pasaulē pirmā ekumēniskā baznīca - tā celta piecu dažādu kristīgo arhidiocēžu spēkiem. Atrodamies dziļi džungļos, un vairāku kilometru attālumā nav ne māju, ne arī cilvēku darbības, jo šeit ir dabas rezervāta teritorija - šeit pavisam reāli var sastapties ar savvaļas tīģeri vai ziloni. Mums kā sveiciens un piemiņa no džungļu faunas tiek nupat kā nomesta čūskas āda.
Mācītājs parūpējas, lai tiekam pacienāti ar tēju un cepumiem. Uzzinām, ka kādreiz Toma baznīca atradusies tur, kur mēs piebraucām vispirms. Taču hinduistiem nav diez ko paticis, ka tieši pie viņu tempļa plāno celt jaunu baznīcu, un tādējādi kristiešiem tikusi patreizējā teritorija. Savukārt mūsu šoferītis iegūst smalku instrukciju, kā pa tuvāko ceļu nokļūt Kokkamangalamā (ko nesekmīgi centāmies atrast jau no paša rīta). Par cik priekšā vēl liels ceļa gabals, apstājamies Kotajamā, lai paēstu vakariņas. Rezultātā atlikušais brauciens notiek jau pa tumsu.
Iespējams, ka Kokkamangalamas baznīcas apmeklējums atmiņā paliks tieši ar rāmo vakara mieru, ko tur izbaudījām. Baznīcas kalpotāji ieslēdza gandrīz visas iespējamās gaismas gan baznīcā, gan ārpus tās. ...šeit pēc pāris gadiem plānots uzcelt jaunu baznīcu. Protams, mēs atsaucamies tradicionālajam aicinājumam ziedot kādu naudiņu celtniecībai.
Kopš 1994. gada arī šeit ir daļiņa no apustuļa Toma pīšļiem (tos atgādāja pāvests Jānis Pāvils II). Tieši uz Kokkamangalamu ierodas jo daudzi, kam nepieciešama veiksme darbam ārzemēs - un viņi, protams, saņem svētību, jo pats Toms taču arī veica brīnumainu un piedzīvojumiem pilnu ceļojumu. Ārpusē ir ierīkota skaista Lurdas grota un gandrīz grantētā celiņa galā pie lagūnas atrodas liels granīta krusts. Pa āra kāpnēm gar baznīcas galu uzkāpjam muzejā, kur atrodam vēdekļpalmu lapu grāmatas ar visu glabājamo futlāri, glītu zemu soliņu, kam virsa pīta no kokosa šķiedras, kā arī citas senas lietas.
Ne tik vēlu vakarā esam Kočinas fortā. Laba pusstunda paiet, līdz sameklējam mūsu kompānijai piemērotu viesnīcu. No rīta jau savlaicīgi esam gatavi savam pēdējam piedzīvojumam - ar prāmi jātiek pāri mazam šaurumam un tad ceļš turpināsies ar sabiedriskajiem autobusiem. Vispirms nokļūstam Paraurā, kur pretim jaunajai baznīcai atrodas skola, un mēs nokļūstam īstā indiešu bērnu aplenkumā. Vēlāk baznīcā vērojam, cik sirsnīgi un godbijīgi skolnieces nāk paklanīties un nolūgties pie Jaunavas Marijas statujas. Mums tiek parādīta sena hindu tempļa siena, kurai piekļāvusies baznīca. Tieši šeit pēc nostāstiem risinājušies ļoti zīmīgi notikumi un apustulis Toms veicis vairākus brīnumus, kā rezultātā kristietībai pievērsti jo daudzi hinduisti. Zināms, ka senatnē šeit atradusies ievērojama bramīnu apmetne. Kopš zināma laika mērķtiecīgi tiek izplatīta versija, ka vairāki bramīni pieņēmuši Toma sludināto mācību, un tas vēlāk atviegloja kristietības izplatību šai reģionā. Baznīcas darbinieks (kura statuss palika noslēpums) mums palīdzēja nokļūt atpakaļ uz autoostu, no kurienes pēc ilgākas gaidīšanas aizvadīja līdz taksometru stāvvietai un izstāstīja vadītājam, ko vēlamies atrast. Tajā dienā streikoja privātā sektora autobusu šoferi, tādēļ gabaliņu līdz Kodungalurai nācās braukt ar taksometru, jo rikšas Paraurā todien prasīja divreiz vairāk rūpiju kā parasti.
Pēc vairākkārtējas ceļa prasīšanas nonākam uz traki līkumota un bedraina ceļa, taču pēc laiciņa pēkšņi izbraucam neparasti glītā teritorijā. Šeit ir vieta, kur Toms pirmo reizi esot izkāpis uz Indijas zemes. Kādreiz šeit atradās Indijas nozīmīgākā osta, un no šejienes sākās svarīgi tranzīta ceļi. Te viņš kopā ar paša jaunpievērstajiem ticības brāļiem esot guvis dziļu reliģiozu pieredzi, kas kalpojis kā pamudinājums baznīcu celšanai. Saistībā ar to Vatikāns 1953. gadā no Ortonas Itālijā uz šejieni atgādāja Toma labās plaukstas kaulu, tā atzīmējot 19 gadsimtus kopš apustuļa ierašanās Indijā.
Mums vēl atliek sasniegt vēl tikai vienu Toma baznīcu. Veicamais attālums ir apmēram 70 km. Laimējas trāpīt autobusā, kur vispirms kļūstam mazliet kurli no neticami skaļās taures. Kad autobuss ir tā īsti ieskrējies, konduktors mūs iepriecina, ka ar šo neprātīgi joņojošo un zvalstīgo monstru tiksim nogādāti akurāt 1 km no vajadzīgās vietas. Kāpjot laukā viņš pat norāda virzienu, kur atrodas Palauras baznīca.
Savulaik Toms ieradās Palaurā ar nolūku sludināt šeit dzīvojošajiem ebrejiem. Toreiz šeit atradās Nambudiri bramīnu citadele - 200 metru atstatumā no baznīcas atrodas senais hinduistu templis, kam blakus ebreju sinagogas drupas. Nezināmā veidā Toms prata izkonkurēt bramīnus. Kad viņi templi pameta, tas pārveidots par baznīcu. Lielās ūdenstvertnes pie austrumu un rietumu vārtiem vēl liecina par senā tempļa krāšņumu. Portugāļu laikā vecajai baznīcai apkārt apbūvēja jaunu, tādējādi šī ir patiesi vienīgā, par kuru var teikt, ka tā atrodas vietā, kur Toms radījis pirmo celtni. Kādu laiku šeit bija arī bīskapa rezidence, taču pēc Tipu sultāna uzbrukumiem šis svarīgais kristiešu centrs panīcis.
Atgādinājums: visi apgalvojumi par apustuļa Toma reālu klātbūtni Indijā ir kristiešu misionāru inspirēti un propagandēti; Indijas sabiedrībā dati par Toma darbībām vēl arvien ir karstu diskusiju objekts.
Kad top piemiņas foto, saule jau grimst aiz kokospalmu galotnēm. Fonā stāv pasaulē vislielākā Toma figūra. Mēs paši - uz viņa kuģīša kopijas klāja. Pārņem mazliet savāda sajūta, jo sen plānotais ceļojums pēkšņi ir galā. Negribas doties prom... bet arī uzkavēties nav jēgas - turklāt mūs gaida rikšas. Protams, varētu vēl uzrakstīt, cik nervozs bija atpakaļceļš, bet stāsts šoreiz nav par parastajām grūtībām.
Nobeigumā tikai daži vārdi par apgabalu, kurā viesojāmies. Keralas štatu izveidoja 1956. gadā, apvienojot bagātos Kočinas, Travankoras un Malabaras štatus. Tagad tie ir aptuveni 550 km ziemeļu-dienvidu virzienā un līdz 120 km visplatākajā vietā austrumu-rietumu virzienā. Šeit starp Rietumu Gatu kalnu grēdu un Arābu jūru var baudīt skaistas tropiskās ainavas, ko veido vairāk kā 40 upes un neskaitāmi strauti un kanāli, ko ikgadus piepilda musonu atnestie lieti.
Gadsimtos izveidojies, ka Keralā arvien ir salīdzinoši augstāks izglītības līmenis kā vidēji valstī, tādēļ šeit mūsdienās ir stipras arodbiedrības un "zaļo" kustība, kas novedis pie tā, ka Keralai grūti saņemt ārzemju investīcijas, jo strādnieki ir stipri politizēti. Mēs bijām liecinieki divām skaļām demonstrācijām. Bezdarba dēļ daudzi dodas peļņā uz arābu līča valstīm, bet iegūtos līdzekļus iegulda, pārsvarā ceļot savās dzimtajās vietās jaunas glītas savrupmājas.
Kad top piemiņas foto, saule jau grimst aiz kokospalmu galotnēm. Fonā stāv pasaulē vislielākā Toma figūra. Mēs paši - uz viņa kuģīša kopijas klāja. Pārņem mazliet savāda sajūta, jo sen plānotais ceļojums pēkšņi ir galā. Negribas doties prom... bet arī uzkavēties nav jēgas - turklāt mūs gaida rikšas. Protams, varētu vēl uzrakstīt, cik nervozs bija atpakaļceļš, bet stāsts šoreiz nav par parastajām grūtībām.
Nobeigumā tikai daži vārdi par apgabalu, kurā viesojāmies. Keralas štatu izveidoja 1956. gadā, apvienojot bagātos Kočinas, Travankoras un Malabaras štatus. Tagad tie ir aptuveni 550 km ziemeļu-dienvidu virzienā un līdz 120 km visplatākajā vietā austrumu-rietumu virzienā. Šeit starp Rietumu Gatu kalnu grēdu un Arābu jūru var baudīt skaistas tropiskās ainavas, ko veido vairāk kā 40 upes un neskaitāmi strauti un kanāli, ko ikgadus piepilda musonu atnestie lieti.
Gadsimtos izveidojies, ka Keralā arvien ir salīdzinoši augstāks izglītības līmenis kā vidēji valstī, tādēļ šeit mūsdienās ir stipras arodbiedrības un "zaļo" kustība, kas novedis pie tā, ka Keralai grūti saņemt ārzemju investīcijas, jo strādnieki ir stipri politizēti. Mēs bijām liecinieki divām skaļām demonstrācijām. Bezdarba dēļ daudzi dodas peļņā uz arābu līča valstīm, bet iegūtos līdzekļus iegulda, pārsvarā ceļot savās dzimtajās vietās jaunas glītas savrupmājas.
Keralā atrodami 90 procenti no visām pasaules garšvielām, un tā ir bijusi nopietns Romas impērijas tirdzniecības partneris jau pirms mūsu ēras. Bijām ekskursijā uz ajurvēdisko plantāciju, kur galaprodukts ir pārdošanai sagatavoti medicīnas preparāti. Šeit visu nepieciešamo izaudzē, izžāvē, smalcina un samaļ, un laboratorijā veic visas citas nepieciešamās darbības, lai iegūtu unikālas zāles pat tādu saslimšanu ārstēšanai, kas pie mums tiek uzskatītas par nedziedināmām.
Šeit arī raksts būtu jābeidz. Indija ir liela un daudzveidīga, tādēļ nav iespējams pat simts stāstniekiem izstāstīt Indiju - tā katram ir "jāpagaršo” pašam. Zinot, ka mēs katrs esam ar atšķirīgām interesēm, šoreiz pavēstīju galvenokārt tikai par apustuļa Toma baznīcām, cerot, ka šīs ziņas kādam kādreiz noderēs.
Papildu informāciju iegūsiet, paviesojoties attēlu galerijā "Draugos”, kā arī apskatot šo albumu.
----------------------------
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru