Malabaras baznīca

Malabaras baznīcas rašanās un tapšana
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)

Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."