25 aprīlis, 2008

Sīriešu rakstniecība un apokrifi

Sīriešu rakstniecība un apokrifiskie apustuļu darbi
3. nod. Apokrifiskie apustuļu darbi un kultūrvēsturiskā realitāte
H.N.Meščerska, filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga

Lielākā daļa zinātnieku, kas XIX gs. beigās sāka pētīt "Apustuļa Toma Darbus", dažādos spektros izvirzījuši jautājumu par šī literārā pieminekļa vērtību, un (pašiem uz to atbildot) nonākuši pie secinājuma, ka tas satur reālus faktus. Pirmkārt, tas skar valdnieku Gundofaru, kurš ir "Darbu" pirmā stāsta galvenais varonis. XX gs. sākumā jau bija uzkrājies plašs materiālu klāsts - monētas un kādu uzraksts, kas it kā ļauj gūt pietiekamu priekšstatu par šo Gundofaru - kur un kad viņš valdījis. Taču lietu sarežģīja tas, ka visi numismātiskie atradumi, kuros minēts Gundofars, nav datēti. Vienīgais uzraksts norāda valdnieka Gundofara 26. gadu kaut kādas ēras 103. gadā, bez gadu skaitīšanas norādes.
Nesen A.Simonetta sāka veidot indo-partiešu monētu korpusu. Sadalot trijās lielās grupās visas monētas, viņš secināja, ka kādā no kņazistēm valdīja dinastija ar pārmantotu vārdu. Šie spriedumi liek domāt, ka "[Apustuļa jeb] Jūdas Toma Darbus""JTD" ir dots vispārināts indo-partiešu valdnieka tēls, jo šī dinastija valdīja vairāku gadsimtu garumā. Viņi veidoja politiskus un tirdznieciskus sakarus ar Tuvo Austrumu zemēm. Mūsu konkrētais literārais darbs radās vidē, kur glabājās atmiņas par minētajiem valdniekiem.
Redzams, ka darba autoram nav bijis nolūka un pat iespējas dot dokumentāli precīzu Jūdas Toma ceļojuma aprakstu. Šai darbā redzam uz to laiku nostiprinājušos tradīcijas piemēru, ko var nosaukt par nosacīti vēsturisku. Ļoti līdzīgs šim ir, piemēram, Flāvija Filostrata romāns par Tiānas Apoloniju. Pietiek ar atgādinājumu, ka mēs neredzam nedz varoņa darbības gadu, nedz arī, cik ilgi viņš pārvietojies no viena punkta uz nākamo. Neredzam arī, cik dienu viņš uzturējies vienā vai otrā vietā, ne arī sinhronu salīdzināšanu ar kādu vēsturisku notikumu; "Darbi" nedod nekādas vēsturiskas liecības par kādu no minētajiem valdniekiem - Gundofaru un Mazdaju: autoru neinteresē ne viņu darbība ne valdīšanas laiks, ne arī jel kādas attiecības ar apkārtējiem. Tekstā nav nekā, kas varētu stāstam palielināt ticamību.
Neskatoties uz šo visu, "Darbos" lietoto īpašvārdu analīze dod drošu informāciju par vienu jautājumu - tā ļauj noteikt to kultūrvēsturisko vidi, kurā dzīvoja sacerējuma autors - to "nominatīvo komplektu", ko viņš varēja iegūt no savas apkārtnes un laika. "Toma Jūdas Darbos" mēs sastopam četras īpašvārdu grupas, kas atšķiras ar savu valodniecisko un kultūrvēsturisko piederību. Pirmajai atbilst irāņu izcelsmes vārdi: Gundofars, Mazdai, Vizāns, Menašars. Otru grupu veido semītu jeb senebreju izcelsmes vārdi: Gads, Sifurs, Habbans jeb Abbans (Habans ir fiksēts 166. g. latīņu papirusā par vergu puisēna pirkšanu un pārdošanu no Aizupes). Trešajai grupai ir grieķu izcelsme: Migdonija, Narkija. Pie tam, svarīgi atzīmēt, ka pilsēta Nizībija (Nisibis), kas atrodas pie robežām ar Irānu, hellēnisma periodā ieguva nosaukumu Migdonijas Antiohija, jo par Migdoniju sauca ieleju, kurā šī pilsēta atradās. Viens vārds darbā ir latīņu cilmes - Tertija.
Minēto atšķirīgo vārdu vienlaicīga lietošana vienā darbā spilgti liecina par to kultūrvidi, kurā atradās autors. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos šādu saderību var novērot tikai Mezopotāmijā. Šādas daudzveidīgas kultūras apliecinājumi ir atradumi Dura-Europosā, kas bija nocietināta pilsēta pie pārceltuves pār Eifratu. Pergamenti un papirusi, kas šeit atrasti, ir rakstīti grieķu, latīņu, sīriešu, aramiešu un viduspersiešu valodās.
Saistībā ar jautājumu par vēsturisko īstenību, kas atainota "Toma Jūdas Darbos", pastāvīgu interesi zinātnieku vidē izraisa apustuļa ceļojums uz Indiju un uzturēšanās šajā reģionā. Tagad iepazīstināsim ar to zinātnieku darbiem, kuri pētījuši "JTD" ģeogrāfiskās informācijas vēsturisko ticamību.
Jāatzīst, ka Indijas virziena izvēle (kā arī visas ģeogrāfiskā situācija šajā literārajā piemineklī) arī izceļas ar to pašu nosacītību, kādu redzējām attiecībā uz darbojošām personām. Autors savu darbu veido, gandrīz nenosaucot toponīmus, nav darbības vietu aprakstu, nav nosauktas Gondofara un Mazdaja valstu galvaspilsētas. No darba var izsecināt tikai divas lietas (kas labi zināmas arī no citu kristīgo darbu analīzes): 1) misionāriskās darbība notika virzienos, kas jau bija sagatavoti ar jūdu kolonizāciju (Jūda Toms dodas ceļā ar tirgoni - ebreju, pirmā sprediķa panākumus nodrošina flautiste - ebrejiete); 2) apustuliskā sludināšana (tāpat kā vēlākā kristietības izplatīšanās) tika veikta valstīs, kas tolaik ar Romu uzturēja ekonomiskās attiecības - sludināšana notika paralēli tirdzniecībai.
"JTD" vēstījošā daļā var atrast tikai dažus toponīmus - Indija (indiešu valsts), Jeruzalame, Sandaruka jeb Andrapole grieķu versijā. Pie tam, Indijas termina nenoteiktība ne vienu reizi vien ir atzīmēta ne tikai grieķu - romiešu, bet arī vēlāk bizantiešu literatūrā no II līdz V gadsimtam. Zināms, ka ar šo toponīmu apzīmēja dažādus Sarkanās jūras baseina reģionus, sākot no Etiopijas un beidzot ar to pašu Indiju. Liels daudzums irāņu izcelsmes vārdu šajā darbā (t.sk. Gundofara) liek domāt, ka autors savus priekšstatus par Indiju saistīja ar ziemeļaustrumu Indiju - tie ir apgabali, kas robežojās ar partiešu valsti. Tas rada iespējamu pieņēmumu, ka autors (par spīti nosacītībai) ir domājis ceļu uz Indiju, kas sākas Persijas līča ostā vai pilsētās, kas saistās ar Tigru un Eifratu.
No pilsētām, kurās ritēja intensīva tirdznieciskā darbība, jāmin Batnana. Tā, pateicoties savam ģeogrāfiskajam izvietojumam netālu no Eifratas (kas ieplūst Persijas līcī), ar karavānu ceļu savstarpēji vienoja Antiohiju un Edesu. Ikgadējie septembra gadatirgi šeit pulcēja milzu daudzumu cilvēku un preču, ko šurp pa jūru un sauszemi atgādāja "indi", "seras" un citu tautu pārstāvji.
Vienā "Darbu" frāzē savu atspoguļojumu radis reāls vēsturiski - ģeogrāfisks fakts: "Un viņi aizkuģoja, jo nostājās vējš, un viņi virzījās gar krastu lēni." Šeit pilnīgi skaidri domāts musons. Musonus zināja jau senatnē un tos I gs. ir dokumentējis Hippalus: stiprs DR vējš no maija līdz septembrim veicināja kuģošanu gar Arābu jūras krastiem no DR uz ZA, uz Indiju.
Īpatnējais "JTD" raksturs izpaužas tādējādi, ka sadzīves detaļu aprakstīšana nav autora mērķis, bet gan otršķirīgs palīglīdzeklis, kas nepieciešams, lai ārējā vēstījošā čaula būtu viscaur ticama un lasītājam nerastos šaubas par izklāstāmo vielu. Taču starp visām sadzīves situācijām: pārvietošanās veidi, apmazgāšanās rituāls, maltītes, proskinēzes paraša utt., nav nevienas, kas nevarētu būt fiksēta Tuvo Austrumu sabiedrībās vai kultūrās, grieķu - romiešu pasaulē vai agrīnajā Bizantijā. "Darbos" ir tādas sociālās dzīves īpatnības, kas šeit ir ne tikai atspoguļotas, bet nostājas arī kā jēdzieniski - idejiskas transformācijas rezultāts; - tās tiek literāri apspēlētas. Pie tādām situācijām noteikti jāpieskaita verdzības tēma. Vēstījuma intriga sākas ar Jūdas Toma pārdošanu. Jēzus viņu pārdod kā savu vergu, un darījums notiek pēc visiem noteikumiem: vispirms tirgošanās un summas noteikšana, pēc kā tiek rakstīts pirkuma akts. Sekojošā aina ar sarunu starp uzpircēju Habbanu un Jēzu būvēta atšķirīgā jēdzienu "kungs" un "vergs" izpratnē. Uzpircējs par dotajiem jēdzieniem domā ierastā veidā, bet Jūda tur ieliek pavisam citu jēgu "kunga kalps" (kā to dara kristietība). Ar tādu vārdu salikumu Jaunās Derības tekstos sevi apzīmē Kristus mācekļi - apustuļi. JD semantika atkal parādās ainā, kur karalis Mazdajs pratina Jūdu Tomu. Arī viņu dialogs parāda atšķirīgu dotā vārdu salikuma izpratni.
No "Darbiem" varam gūt visai pilnu priekšstatu par pagānu kāzu ceremoniju kristīgās kristīšanas rituālu, kam autors pievēršas atkārtoti. "JTD" rakstīti ar galveno domu - parādīt Toma misiju: pievēršanu kristietībai. Gandrīz visas epizodes ar pievēršanu ticībai vainagojas ar rituālo kristīšanas aktu, ko "Darbos" redzam kā ieziešanu ar mirrēm. Tas notiek, gan uzlejot uz galvas iesvētītas mirres, gan ar tām ieziežot visu ķermeni. Taču visās situācijās to pavada tāds vai citāds kristīšanas akts ar ūdeni, par ko teikts it kā garāmejot. Pētniekus darīja uzmanīgus tas, ka ieziešanās rituāls ir aprakstīts ļoti detalizēti un labprāt. Viņi uzskata, ka epizodes ar ūdenskristībām ir vēlākas interpolācijas, ko veikuši ortodoksālie kristieši. Ticis atzīmēts, ka liturģiskie fragmenti, kas veltīti mirru ieziešanas Noslēpumam, norāda uz teksta gnostisku izcelsmi, jo gnostiķiem minētais rituāls bija atsevišķs un dažkārt vienīgais iniciācijas veids. Līdzīgi rīkojās (nošķīra abus rituālus) arī maniķieši. Zīmīgi arī, ka "Darbos" kristīšana vienmēr saistās ar īpašu maltīti jeb euharistiju. Šī euharistija sastāv no maizes un ūdens lietošanas (ūdens var tikt šķaidīts ar vīnu) vai maizes un vīna.
Vairums pētnieku uzskata, ka sīriešu tekstos, starp kuriem arī "JTD" un "Apustuļa Jonaāna stāsts", ir saglabāta senākā un primitīvākā kristīšanas rituāla tradīcija. Kandidāta ieziešana jeb iesmērēšana bija rituāla sagatavošanās posms un to veica, lai izdzītu dēmonus. Mūsu tekstos doti divi šādi veidi - galvas un visa ķermeņa ieziešana. Pirmais ir senāks, jo nav dotas liturģiskās detaļas. Senumu pierāda arī tas, ka tāda galvas ieziešana pirms kristīšanas ir saglabājusies senos armēņu dokumentos, kuri ataino tieši senu sīriešu tradīciju. Dažos sīriešu manuskriptos ir minēts tikai šis galvas ieziešanas variants.
Neskatoties uz nosacīti vēsturisku "JTD" vēstījuma raksturu, aplūkotās sadzīves situācijas un rituāli dod priekšstatu par vidi, kurā atradās sacerējuma autors. Viņš nešaubīgi bija saistīts ar Tuvo Austrumu vai vēl precīzāk - sīriešu tradīcijām.
P.S. Interesanti arī tas, ka kristīšana notiek naktī - pulksten divos. Neskaitāmu gaismekļu radītajā apgaismojumā tiek kristīts Gundofars un viņa brālis, Migdonija un viņas kalpone, karaliene Tertija, valdnieka dēls Vizāns un viņa ģimene. Grandiozs nakts kristīšanas akts aprakstīts arī "Ap. Joanāna stāstā", kur Mazāzijas pilsētā Efesā kristietībai pievēršas valdnieks un visi iedzīvotāji. Šajā tekstā it kā īpaši tiek uzsvērts, ka rituāls notiek astoņos jeb pēc Austrumu skaitīšanas - divos naktī un ilgst līdz rītam. Ir ticējums, ka Jēzus ticis kristīts četros rītā, kas varētu būt iemesls tam, ka kristīšanas ceremonijas tradicionāli veic naktī.

Nav komentāru: