Goa inquisition

Pasaules mediju uzmanības centrā jau gandrīz gadu atrodas Orisas štats Indijā, kur novērojami vardarbības akti starp hinduistu un kristiešu kopienu pārstāvjiem. Šim jautājumam veltītajā materiālā pieminēju arī faktus par periodu, kad Goa pavalstī darbojās portugāļu katoļu inkvizīcija.
Starp raksta komentāriem varēja izlasīt sekojošo: "Māris Šverns ir izmantojis plašu ārzemju materiālu klāstu, nopietni neizvērtējot - kur graudi (objektīva informācija), kur pelavas (tīši izdomājumi un patiesības tendenciozi sagrozījumi). Indijā portugāļu pārvaldītajā Goa Inkvizīcija nekad nav darbojusies /Karīna 20:42 27.sep. [apollo.lv]/".

Citētais komentārs vedina pieminēt mūsdienu vēsturiskās fantastikas meistaru Rihardu Cimleru, kurš ir sarakstījis arī noveli "Rītausmas sargi" (2005.) Tas ir stāsts, kura pamatā gulstas Goa inkvizīcijas "pienesums civilizācijai". Intervijā par šo darbu viņš ar lielu izbrīnu un skumjām atzīmē, ka pat Portugālē neviens nezina šos drausmīgos vēstures faktus...

Inkvizīcija Goa - izveidošanas iemesli un darbība

Katoļu baznīcas autoritātes uzskatīja, ka jebkura cita reliģija vai novirziens ir bīstams "īstās" reliģijas ienaidnieks, kas visiem spēkiem apkarojams. Inkvizīciju radīja, lai izrēķinātos ar tiem "jaunajiem kristiešiem" - ebrejiem un musulmaņiem, kuri katolicisma aizsegā turpināja kopt savu priekšteču ticību. Jauniegūtajās teritorijās , t.sk. Indijā, bīskapi savu uzmanību vērsa arī uz vietējām reliģijām - gan sen radušos hinduismu, gan jaunāko islamu. Inkvizīcija vajāja visus, kas slepus vai atklāti nepakļāvās Romas kristietībai. Katoļticība !"atrodas briesmās"!, tādēļ koloniālā vara inkvizīciju izmantoja kā pilsoniskās un sociālās kontroles instrumentu - tā bija arī lielisks līdzeklis, ar kura palīdzību varēja konfiscēt upuru īpašumus par labu katoļu struktūrām.

Lielākā daļa inkvizīcijas ierakstu tika iznīcināti pēc 1812.g., kad tā izvācās no Goa, tādēļ upuru patieso skaitu noteikt nav iespējams. Balstoties uz saglābtajiem dokumentiem, pētnieki H.P.Solomon[s]s un I.S.D. Sassoon[s], secinājuši: kopš darbības sākuma 1561.g. līdz pagaidu apturēšanai 1774.g. inkvizīcija Goa sodījusi vairāk kā 16 202 cilvēkus. Precīzi zināms, ka 57 no tiem notiesāti uz nāvi, turklāt vēl 64 sadedzināti. Citiem apsūdzētajiem piespriests mazāks sods, bet lielākās daļas upuru liktenis vairs nav zināms.

Drīz pēc ieviešanas Goa inkvizīcija ieguva sliktu reputāciju sakarā ar pielietotajām spīdzināšanas metodēm. Franču filosofs Voltērs to apstiprinājis sekojoši: "Goa ir bēdīgi slavena ar savu inkvizīciju, kas guvusi vienādus panākumus gan necilvēcībā, gan komercijā. Portugāļu mūki mūs pārliecināja, ka visi Indijas iedzīvotāji godina nelabo, un tam aktīvi kalpo". Kā atzīmējis franču vēsturnieks Lavāls, kurš pētījis tieši "svētā" tribunāla darbību, Goa inkvizīcija savā cietsirdībā pārspējusi pat Spānijas un Portugāles inkvizīciju (Lavalle J. Histoire des Inquisitions religieuses d'ltalie, d'Espagne et de Portugal. Paris, v. 2, 1809, p. 5).

Goa inkvizīcijas uzmanības fokusā atradās ne tikai t.s. "jaunie kristieši". Ļoti labprāt tā izrēķinājās ar angļiem un francūžiem, jo tiem bija līdzīgas intereses šajā reģionā. Visus, kas nelūgti bāza savu degunu portugāļu īpašumos, varēja pavisam vienkārši apsūdzēt ķecerībā ar visām izrietošajām sekām. Viens no šiem "ķeceriem" - francūzis Dilons, kam arī gadījās nokļūt Goa inkvizīcijas rokās, vēlāk savus pārdzīvojumus publicēja trīssējumu atmiņās (Voyages de Mr. Delon avec sa relation de l'Inquisition de Goa augmente de diverses pieces curieuses, et l'Histoire des dieux qu'adorent des gentile des Indes, v. 1-2, Cologne, MDCCXI).

Dilons savās atmiņās min faktu, ka sievietes tikušas zāģētas ar metāla asmeņiem, kam izveidoti lieli zobi. Mirstošo upuru vaidi un kliedzieni visvairāk bijuši dzirdami pēc vakariņām, jo eksekūcijas īpaši tika taupītas "dieva kalpu" pirmsmiega izklaidei.

Citi inkvizīcijas izgudrojumi (!neskatīties cilvēkiem ar vājiem nerviem!)

Kādēļ portugāļi bija tik aizrautīgi katolicisma sludinātāji? Tam par pamatu kalpoja pāvesta Nikolaja V "Romanus Pontifex" - dokuments, kurā solīts visa veida atbalsts tam, kurš propagandēs kristietību Āzijā. Pēc Vasko Da Gamas ierašanās Indijā 1498.g. tirdzniecība kļuva ārkārtīgi ienesīga, taču portugāļi vairāk uzmanības veltīja impērijas iedzīvotāju kristīšanai. Tirgotājiem pa pēdām sekoja tikko dibinātās Jēzus Biedrības locekļi (jezuīti), kurus uz Goa sūtīja, lai tie palīdzētu portugāļu varasiestādēm pievērst kristietībai vietējos iedzīvotājus. Trūcīgākajiem biedriem tika garantēta iztika, vidusslāņa pārstāvjiem solīja amatus administrācijā; bez tam tika nodrošināts arī vietējo varasiestāžu militārais atbalsts.

Franciska Ksavjē[ra] ierosinātā inkvizīcija Goa pavalstī tika ieviesta astoņus gadus pēc šī misionāra nāves. Tālajā Indijā inkvizīcija darbojās faktiski pēc saviem ieskatiem, jo Portugāles karalis atradās pārāk tālu, lai kaut ko varētu reāli ietekmēt. Šī tiesa paralēli savai pamatmisijai - izspiegot, notvert, tiesāt un sodīt maskējušos jūdaisma piekritējus, ar visiem pieejamiem līdzekļiem katolicismam pievērsa arī vietējos pamatiedzīvotājus. Tika aizliegta pamatvaloda, nedrīkstēja audzēt svēto augu tulasi un piekopt senos rituālus. Indieši, protams, portugāļu plāniem pretojās, un rezultātā notika masveida emigrācija uz dienvidiem un zemes vidieni.

Lai kaut cik mazinātu etnisko izmaiņu apmērus, vietējie bramīni bieži pieņēma kristietību, kas vairāk nozīmēja atpirkšanos no koloniālās varas. Patiesībā daudzviet slepeni tika pielūgtas senās dievības. Lai arī portugāļi bija nopostījuši simtiem tempļu un svētumus sabojājuši vai sasvieduši akās, cilšu iedzīvotāji savus elkus atrada, un paslēpa mežos, kur tos slepeni pielūdza.

Nav precīzi nosakāms, cik Goa inkvizīcijas upuru bija indiešu vidū - dokumentēti ir ap 16 000 izrēķināšanās gadījumu. Pavisam ierasts bija, ka inkvizīcijas moku kambaros nokļuva sievietes, kas nepakļāvās kolonistu varas pārstāvju fiziskajai iekārei. Ar savu uzvedību kolonizētajā Goa teritorijā portugāļi panāca, ka arī milzīgs skaits vietējo pareizticīgo kristiešu zvērēja nekad nepakļauties Romas diktātam (daļa notikumu atainota fragmentā no Andronika Elpidinska grāmatas "18 gadi Indijā").

Pilnīgāks Goa inkvizīcijas apraksts .

Notikumi Orisā

_________________________

...

Androniks Elpidinskis

"18 gadi Indijā",
Arhimandrīts (priesteris) Adroniks Elpidinskis, Buenosairesa, 1959.g.
(Nodaļas no grāmatas)


Katolicisms Indijā

Lai labāk saprastu, kāda loma ir katolicismam Indijā, ieskatīsimies 1931. gada oficiālajā statistikā. Romas-sīriešu katoļi Travankorā bija 449 171 un Romas katoļi - 360 217, pavisam - vairāk kā puse no visiem Travankoras kristiešiem. Kočinā attiecīgi 183 632 un 109 503 jeb gandrīz 90% visu kristiešu.
Portugālis Vasko da Gama pirmoreiz Indijā ieradās 1498. gadā; otrreiz - 1502. gadā. Tas bija sīko radžu valdīšanas laiks. Kočinā viņu uzmeklēja vietējo kristiešu deputāti ar lūgumu uzņemt viņus kristiešu karaļa aizgādībā, pie tam, viņam tika pasniegts Indijas agrāko laiku kristiešu valdnieka scepteris.

Portugāļi uzsāka strauji izplesties, jo īpaši rietumu piekrastē, un 1542. gada maijā Goa ieradās pazīstamais jezuīts Francisks Ksavjē. Viņš ātri pievērsa kristietībai vietējos Goa iedzīvotājus un pēc tam arī 10 000 cilvēku Travankorā. Tur viņš atrada arī 55 kristiešu apmetnes. No travankoras viņš devās uz Indijas austrumu krastu, uz tagadējo Madrasu (Čennaju), kur cieta apustulis Toms. No turienes viņš devās uz Malajas arhipelāgu un Japānu. Tai laikā viņš lūdza Portugāles karali, lai izveido inkvizīciju Goa, kas tika izdarīts 1560. gadā.

Francisks Ksavjē bija ļoti enerģisks misionārs un pievēršanai pāvestam izmantoja katoliskās baznīcas ierastos bargos līdzekļus. Atgriezies Goa no Japānas 1532. gadā, pēc diviem mēnešiem viņš devās uz Ķīnu, kur mira no malārijas. Viņa ķermeni atveda uz Goa, kur tas līdz šai dienai glabājas lieliskā kapličā. Katoļu baznīca viņu ir ieskaitījusi svēto kārtā un viņš tiek uzskatīts par Indijas patronu. Aptuveni šai laikā Goa tika nozīmēts pirmais katoļu bīskaps, un sākās mēģinājumi pakļaut Dienvidindijas kristiešus pāvestam. Pirmais rīkojums bija - pārtraukt liturģijā Babilonas patriarha vārda pieminēšanu. Vienlaicīgi tika dibinātas koledžas garīdznieku sagatavošanai, tika ieviesta latīņu valoda un katoļu ierašas. Sastopot pretestību, viņi pārgāja uz sīriešu valodu un samierinājās ar vecajām parašām. Zināms, ka viņi no Mar Josifa pieprasīja, lai Vissvētāko Mariju sauc nevis par Kristus Māti, bet Dievmāti, t.i. - atteikties no raksturīgās nestoriāņu iezīmes. Un bīskapu Mar Josifu un viņa pēcteci bīskapu Simeonu portugāļi arestēja. Dienvidindijas kristiešu stāvoklis bija bezpalīdzīgs, jo katoliskās garīdzniecības darbību atbalstīja plašās jaunpievērstās zemes civilā vara. Viens pēc otra no Babilonas ieradās bīskapi, kam nācās spēlēt dubultlomu: kalpot gan draudzei, kas vēlējas saglabāt savu ticību un ierašas, gan apmierināt svešas baznīcas prasības. Vietējos bīskapus vardarbīgi veda uz Portugāli un Romu, kur viņus pārsvētīja un ņēma apsolījumu pakļauties Romai. Viņi visi deva pilnīgas pakļaušanās solījumu, bet pēc atgriešanās atkal kalpoja savai vecajai ticībai.

1595. gadā Goa ar īpašām pāvesta pilnvarām ieradās arhibīskaps Aleksejs Menecezs - ļoti spējīgs un enerģisks cilvēks. Civilvarai tika dots rīkojums nepielaist bīskapus no Babilonas. Tā kā bīskaps Mar Ābrams bija vecs, bet no Babilonas sūtītais bīskaps tika aizturēts, sev par pēcnācēju viņš iecēla kādu Georgiju, kam bija arhimandrīta statuss. Bīskaps Mar Ābrams 1597. gadā nomira. Arhibīskaps Menezs nolēma, ka pienācis laiks aktīvi rīkoties. Aicinājumu pakļauties Georgijs neņēma vērā un sāka apbraukāt savas baznīcas, brīdinot par briesmām, kas draud viņuvecajai ticībai. Angamalā tika sasaukts garīdzniecības un civilo iedzīvotāju doms, kurā nolēma aizsargāt savu tēvu ticību, nepieļaut savas baznīcas ticības mācības izmaiņas un nepieņemt bīskapu, kas nav norīkots no Babilonas. baznīca bija satraukta, romiešu mācītāji tika padzīti un divi no tiem gandrīz gāja bojā. Menecezs vēlējās personīgi tikties ar Georgiju, bet tai laikā risinājās karš starp diviem radžām, un viņš Georgijam nosūtīja vēstuli ar prasību pakļauties Romai. Georgijs nokļuva tādā pat situācijā kā viņa priekšgājēji - viņš iztapa gan katoļiem, gan centās palikt uzticīgs savai Baznīcai. Pārliecinājies par šo situāciju, Menecezs 1599. gadā personīgi ieradās Kočinā, kur oficiālās personas viņu sagaidīja ar lielu godu.

Vēsture šeit min indiešiem ļoti raksturīgu faktu - baznīcas lietu atkarību no materiālajām. Malabaras piekraste ir ieinteresēta eksportēt piparus, bet ārējā tirdzniecība atradās portugāļu rokās, tādēļ iedzīvotāji un radža centās uzturēt labas attiecības ar arhibīskapu. Ieguvis vietējā radžas atbalstu, arhibīskaps Menecezs sāka rīkoties... Georgijs izvēlējās piekrišanas taktiku, cerot uz Meneceza drīzu aizbraukšanu un visu prasību aizmiršanu. Menecezs pieprasīja atļauju vadīt rituālus visās baznīcās. Georgijs Kočinā 3000 savu kristiešu klātbūtnē sagaidīja Menecezu, bet tai pat laikā lika viņam škēršļus.

Menecezs vārdos sludināja no Jāņa evanģēlija (10.,1.) - "Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs". Viņš teica, ka nav patiesu draudzes ganu kā vien no Romas Baznīcas, bet Babilonas patriarhs ir shizmatiķis. Viņš pieprasīja, lai Georgijs un viņa divi vecākie priesteri atsakās no Babilonas patriarha. Georgijs brīdināja ne tikai savu draudzi, bet arī indiešu varasvīrus par briesmām, kas saistās ar pakļaušanos ārzemniekiem; par to bija satraucies pat Kočinas radža. Baidoties no nekārtībām, portugāļi ieteica arhibīskapam atgriezties Goa, taču viņš devās pa Sīrijas Baznīcas draudzēm. Visur viņš sastapa nedraudzīgu pieņemšanu un gandrīz tukšas baznīcas, dažkārt pat pavisam aizslēgtas. Turpinot uzturēt prasību par Georgija un garīdzniecības pāriešanu Romas pakļautībā, arhibīskaps Menecezs sludināja baznīcās pret nestoriānismu, pret Babilonas patriarhu. Viņš baznīcās noturēja dievkalpojumus un iesvētīja baznīcēnus. Diamperā Pūpolsvētdienā viņš garīdznieku kārtā iesvētīja 38 cilvēkus, kas pakļāvās Romai, tādējādi izveidojot pirmo sev uzticamo grupu. Dažviet viņš guva panākumus, jo mācītāji viņam pakļāvās labprātīgi. Georgijs bija satraukts un iztēlē jau redzēja arestu un inkvizīciju Goa. Pa to laiku Menecezs gatavoja koncilu Diamperā, iepriekš iesvētot vēl 50 mūkus, ar to sev nodrošinot vairākumu.


Diamperas koncils

Noteiktajā laikā - 1599. gada 22. jūnijā - Diamperā notika koncils, kurā piedalījās 133 garīdznieki, 660 baznīcas kopienu pārstāvji, 20 diakoni - pavisam 813 cilvēku. Arhibīskpas Menecezs darīja visu, lai sapulcē īstenotu savu plānu. Lai arī bija opozīcija un ņurdēšana, nopietnu pretestību neviens izrādīt neuzdrošinājās. Tika pieņemts lēmums par pakļaušanos Romai, par precēto garīdznieku šķiršanu no viņu sievām, par sīriešu grāmatu labošanu vai iznīcināšanu. Tika pieņemta arī virkne citu lēmumu: par Dievmātes nevainīgo ieņemšanu un godināšanu, par mirušo liturģiju, par ikonām un statujām baznīcās, kā arī citi - gan katoļu gan pareizticīgo garā. Tauta bija pret jaunievedumiem, taču, izmantojot varas atbalstu un inkvizīcijas draudus, arhibīskaps Menecezs pilnībā realizēja savu programmu. Pēc sapulces viņš stingri sekoja, lai pieņemtie lēmumi tiktu īstenoti dzīvē. Visur tika dedzinātas vecās grāmatas. Atstāja tikai pamatīgi pārtaisītu liturģiju sīriešu valodā.

Menecezs vēlreiz apbraukāja draudzes, lai pārliecinātos, ka koncila lēmumi tiek realizēti. Sīrijas metropolītu rezidence bija Angamala ar trim baznīcām un arhīvu. Menecezs šo arhīvu iznīcināja, un tādā veidā gāja bojā materiāli, kas noderētu Sīrijas baznīcas vēstures izpētē. Ar pāvesta un Portugāles karaļa atļauju aparhiālā vadība tika pārcelta uz Kranganoru pie Kočinas, kur atradās portugāļu centrs un cietoksnis. Menecezs centās katoļticībai pievērst pat Kočinas radžu, bet neveiksmīgi. Gada beigās aizbraucot uz Goa, par baznīcas vadītāju viņš iecēla Georgiju, taču zem jezuītu uzraudzības.

1601. gadā Indijas dienvidu bīskapa kārtā tika iesvētīts Francisks Rozs. Pēc viņa tika nozīmēti jauni bīskapi, kas vēl vairāk latinizēja baznīcu. Draudze uz Romu sūtīja protesta vēstules, bet bez rezultātiem. Tā uz 50 gadiem Indijas dienvidu baznīca nokļuva Romas varā un no šī laika katolicisms tur iedibināja savu varenību.


Kūnenas krusts

Slēptā neapmierinātība pret Romu uzliesmoja 1653. gadā. Babilonas patriarhs vēlreiz mēģināja sūtīt bīskapu uz Indijas dienvidiem. Portugāļi par to uzzināja savlaicīgi un patriarha sūtīto bīskapu Ahatallu sagūstīja. No Kočinas viņu nosūtīja uz Goa, kur viņu inkvizīcija sadedzināja uz sārta. Šī vēsts izraisīja vētrainu sašutumu un niknumu. Tiek minēts, ka uz Matančerri Kočinas tuvumā devās ap 25 000 cilvēku. Pie liela akmens krusta, ko parasti izveido un novieto pie ceļa baznīcas priekšā, pūlis zvērēja nekad nepakļauties Romas Baznīcai. Daudziem nebija iespējas krustam pieskarties, tādēļ no krusta tika nostieptas virves, lai būtu kontakts ar krustu. Šis notikums pazīstams ar nosaukumu "Kūnenas krusts".

Ir ziņas, ka daļa pareizticīgo aizgāja kalnos un nekad nepadevās Romai. Minētajam notikumama bija grandiozas sekas. Runā, ka sašutums bija ne tik daudz pret Romu, kā pret jezuītiem un portugāļiem. Ar laiku daļa baznīcas atkal tika pakļauta Romai, taču zināms, ka protestu laikā no esošajiem 200 000 katoļticībā palika tikai aptuveni 400 cilvēku.

Kad sīriešu kristiešu vadonis arhimandrīts Georgijs nomira, viņa vietā palika radinieks vārdā Toms. Pēc atdalīšanās no Romas ļoti ass kļuva bīskapa jautājums, jo portugāļi stingri uzraudzīja, lai no austrumiem neierastos jauns bīskaps. Savukārt pāvests, uzzinot par notikušo, atsūtīja bīskapu Josifu ar dažiem karmelītu mūkiem, lai stāvokli uzlabotu. Un tiešām - viņiem izdevās Romas pakļautībā atgriezt 84 draudzes, kamēr 32 draudzes nodibināja neatkarīgu baznīcu ar Toma virsvadību. Tā notika pirmā lielā baznīcas šķelšanās, kas pastāv arī šodien (stāvoklis fiksēts ap 1930. gadu). Gan katoļi, gan pareizticīgie pretendē uz tiešo pēctecību kopš apustuļa laikiem.

Pēc notikuma pie Kūnenas krusta Tomam uzticīgie sapulcējās Alengadā un, neredzot izeju, kā dabūt bīskapu, 12 mācītāji uzlika Tomam rokas un tādējādi iesvētīja par bīskapu, dodot Mar Toma I vārdu (Mar nozīmē "svētais". Mēs šai gadījumā sastopamies ar "viltus jeb paš-iesvētīšanu". Tas turpinājās līdz 1665. gadam, kad ieradās jakobītu bīskaps Mar Georgijs. Kopš šīs dienas Dienvidindijas Baznīca ir pastāvīgi vienota ar Sīrijas partiarhu. Mar Georgijs vēlreiz iesvētīja Tomu bīskapa kārtā, un viņi kopā vadīja baznīcu līdz abu gandrīz vienlaicīgai nāvei 1685. gadā.

1663. gadā Kočinu ieņēma holandieši. Visiem itāļiem un portugāļiem, ieskaitot garīdzniecību, tika pavēlēts izbraukt no valsts. Pirms aizbraukšanas bīskaps Josifs katoļu bīskapa kārtā ar vārdu Aleksandrs de Kalpo iesvētīja Toma brālēnu. Holandieši bija protestanti un tādēļ neiejaucās baznīcas lietās. Jakobītu bīskaps Toms turējās atstatu no jaunajiem valsts saimniekiem. Katoļi uzturēja ciešākas attiecības un pamazām karmelīti atkal iespiedās Indijā, un 1668. gadā pavisam formāli tika atcelts aizliegums viņiem atrasties šai zemē.