Nav brīnums, ka katoļu baznīcas reakcija uz "labo ļaužu" reliģiju bija stingra un noliedzoša. Romas kristietība jau bija kļuvusi valstiska reliģija, un katrs iebildums tika uztverts kā zaimošana un Dieva apvainojums.
Francijas dienvidos kataru baznīca neradīja briesmas ne sabiedriskajai morālei, ne dzīvesveidam, ne arī pilsoniskajai varai; tā radīja briesmas katoliskajai baznīcai. XII gs. baznīca ir īsta valsts valstī - organizēts un bieži vien despotisks spēks, pret ko bieži vien cīnījās arī karaļi, bet reti kad guva panākumus. Baznīca noturējās tādēļ, ka tā bija daļa no viduslaiku sabiedrības.
Taču Baznīcas progresējošā degradācija Langedokā, kas sakrita ar "labo ļaužu" mācības uzplaukumu, radīja līdz tam neiespējamu un neiedomājamu situāciju: pašā kristīgās pasaules centrā vesela valsts (turklāt nozīmīgs tirdzniecisks un kultūras centrs) ir gatava atteikties no katoļu Baznīcas par labu jaunajai reliģijai.
Šī jaunā reliģija mīdīja kājām ne tikai Baznīcas materiālās intereses, tās hierarhiju un privilēģijas, bet arī garīgo būtību, kas mocībās un pūlēs bija izlolota gadsimtos. Krusts un oblāta bija ne tikai aksesuāri - tie veidoja kristīgās ticības būtību. Jaunā reliģija gluži vienkārši nevarēja sadzīvot ar katolisko baznīcu, jo noliedza tās galvenās dogmas.
Tajā laikmetā neiespējama bija doma, ka patiesībai var būt divas sejas. Ķecerības pieļaušana nozīmēja atzīt, ka oblāta nav Kristus patiesais ķermenis, ka visi svētie ir krāpnieki, bet krusti kapsētās un baznīcas - tikai pārliknis vārnām. Ir lietas, ko paciest ir prettiesiski: jo neviens necietīs cilvēku, kurš pieļāvis savas mātes publisku apņirgšanu.
Baznīcai pirms Inkvizīcijas ieviešanas jau piederēja milzīgas pilnvaras, ko tā nekavējās izmantot, tiklīdz radās nepieciešamība. Ja kāds atklāti piekopa reliģijas, kas bija pretrunā ar baznīcas mācību, un nevēlējās savus uzskatus mainīt, tam piesprieda nāvessodu uz sārta.
Pēc Sv.Bernāra ziņojuma Romas baznīca kļūst uzstājīgāka, un 1179. g. sūta uz Langedoku sludinātājus, kas ar varu atgriež Romas baznīcas klēpī vairākus vietējos iedzīvotājus. Taču grēku nožēla ir vairāk ārēja - tiklīdz misionāri ir prom, viss atgriežas vecajās sliedēs. Katarismam tagad pieslejas demonstratīvi, lai spītētu svešinieku spiedienam.
Pāvests sāk domāt, kā panākt laicīgās varas atbalstu. Laterānas koncilā viņš paziņo: "Lai arī Baznīcai [...] ir svēta un garīga tiesa, kas neķeras pie asiņainām akcijām, tā spiesta balstīties uz laicīgiem likumiem un lūgt palīdzību kņaziem, lai bailes no laicīga soda piespiestu cilvēkus pildīt garīgo pienākumu. Un, tā kā ķeceri, kurus daži dēvē par katariem, [...], guvuši lielus panākumus Gaskoņā, Albižuā, Tulūzā un citās zemēs, kur atklāti izplata savus maldus un noved no ceļa nesaprātīgos, mēs izslēdzam viņus kopā ar tiem, kas viņus atbalsta".
Tas jau ir personiskās bezspēcības atzinums: pāvests konstatē, ka Baznīca nespēj pati pretoties, izmantojot tās rīcībā esošos līdzekļus. Baznīca pavēl laicīgajai un garīgajai varai Francijas dienvidos un Itālijas ziemeļos apvienoties, lai ķecerus izsekotu policejiski. Pēc Veronas koncila pāvests Lūcijs III pavēl bīskapiem doties uz savām diocēzēm un meklēt ķecerus. Senjoriem un konsuliem viņš nosaka palīdzēt bīskapa misijai, draudot ar izslēgšanu un aizliegumu.
Langedokas lielo feodāļu attieksme pret Romu nemainās: viņi dod solījumus un nepilda tos. Viņiem tas ir vienīgais iespējamais uzvedības veids. Ja Raimons V politisko apstākļu spiests, vēl centās atklāti atbalstīt Baznīcu, tad viņa dēls, izprotot ķeceru lomu valstī, darīja visu iespējamo, lai dzīvotu mierā ar abām reliģijām.
Laikmetā, kad pāvests spēja savaldīt Filipu Augustu un Jāni Bezzemnieku, kad piespieda dot vasaļa zvērestu pat no Aragonas karaļa, nosūtīt vācu bruņniecību pret ziemeļu (Baltijas) pagāniem un frankus pret saracēņiem; ja visur viņš spēja nolikt savus legātus, kas vada kņazu politiku, tad bija skaidrs, ka sev blakus necietīs valsti, kur tauta un valdošā šķira publiski izsmej Baznīcu.
Inokentijs III sāka ar to, ka atstādināja no amata vairāku pilsētu bīskapus, taču tam nebija nekādu rezultātu. Narbonnas un Bezjē bīskapi pat atteicās klausīt legātus, uzskatot, ka viņi ir nekompetenti. Pāvesta uzsāktā reforma draudēja pārvērsties par cīņu starp vietējo garīdzniecību un pāvestam tieši pakļautajiem garīdzniekiem. Pāvests nolemj piešķirt legātiem tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem.
Laika posmā starp 1203. un 1208. Pāvests Inokentijs III daudz pūļu veltī sludināšanas pasākumiem. Daudzās vietās legāti kopā ar klejojošajiem sludinātājiem rīko publiskas diskusijas, uz kurām aicināta arī žūrija, kas vērtētu abu partiju argumentus. Žūrija tika veidota pa pusei no katoļiem, pa pusei no katariem. 1204.g. Karkasonā notika liela mēroga diskusija, kurā piedalījās arī Aragonas Pjērs, kas atbalstīja katoļus. Konference noritēja pavisam mierīgā gaisotnē. Uzkrītoši spožs bija pāvesta sūtņu un arī viņu eskorta izskats, pretstatā skarbajiem un vienkāršajiem katariem. Misija izgāzās...
Pāvests liek lielas cerības uz Dominika de Gusmana (sv. Dominiks) aktivitātēm, taču vairāk par līdzjūtību neizpelnās arī viņš. Vairumā apmeklēto vietu viņu nomētā ar dubļiem un apsaukā... Karkasonā astoņu dienu laikā viņš nepanāk neko. Viens no sapulces dalībniekiem [katars Arno Hots] paziņo, ka: "Romas baznīca, ko aizstāv Osmas bīskaps (Dominika līdzgaitnieks), nav ne svēta, ne Kristus līgava, bet tieši pretēji - Sātana līgava un dēmonu doktrīna. Tā ir Babilona, ko apustulis Jānis Apokalipsē sauc par netiklības un visa nešķīstā māti, kas apreibusi no svēto asinīm un Jēzus Kristus mokām. Iesvētīšana augstos Romas baznīcas amatos nav ne svēta, ne Kunga Jēzus Kristus iedibināta. Ne Kristus, ne viņa apustuļi nekad nav iedibinājuši tādu mises kārtību, kāda tā ir patlaban". Osmas bīskaps mēģina aizstāvēties, atsaucoties uz Jauno Derību. Pieaicinātie tiesneši ir tik dažādās domās par šo jautājumu, ka izklīst, nepieņemot nekādu lēmumu.
Pēdējā konference notiek Pamjērā, grāfa Fuā pilī. Piedalās arī jaunais Tulūzas un Navarras bīskaps Fulko. Piedalās daudz valdensu un kataru. Rezultātā vairāki valdensi nožēlo savu vainu. Kopumā šai diskusijai nav ievērojama rezultāta. Osmas bīskaps atgriežas Spānijā, jo ir jau vecs.
Savukārt, sv. Dominikam [kāds viņa vārdā nosauktā ordeņa brālis] piedēvē sekojošus vārdus, kas tikuši izteikti pūlim Truijā: "Es mēģināju jūs piespiest sadzirdēt samierināšanās vārdus. Es pārliecināju, es lūdzu, es raudāju. Taču, kā saka Spānijā, - kur bezspēcīga svētība, savu panāks nūja. Mēs pret jums pacelsim kņazus un prelātus, bet viņiem sekos tautas, un daudzus ķers zobens. Tiks nopostīti piļu torņi, nojauktas sienas, un jūs attapsities verdzībā. Lūk, līdz kam var nonākt vardarbība, ja lēnprātība cieš neveiksmi". Kādēļ sv. Dominika ilggadējiem pūliņiem nebija rezultātu? Tas lielā mērā skaidrojams ar situāciju, kādā viņš bija nokļuvis: pārstāvot baznīcu, kas visu laiku bija gatava "atvēzēt nūju", viņam vajadzēja būt izcili varonīgam, lai aizstāvētu reliģiju, kas pārliecināšanas vietā priekšroku deva vardarbībai. Kamēr Dominiks cieta no izsmiekla, pāvests turpināja sūtīt depešas Francijas karalim, pārliecinot par karu pret ķecerību. Cenšoties atgūt zaudēto, Baznīca krita vēl zemāk - par iemeslu tam bija neskaitāmās kļūdas un kompromisi, personiskās ambīcijas un aplamie priekšstati par godīgumu, kā arī varas pārsniegšanas gadījumi.
Kā jau tika minēts agrāk, legātam Pjēram de Kastelno cīņai ar ķeceriem izdevās noorganizēt baronu līgu. Taču šos baronus visdrīzāk apvienoja nepatika pret Tulūzas grāfu, jo neviens no viņiem nepieņēma krustu. Dienvidu krustneši virzījās pārsvarā no Provansas, ko ķecerība bija skārusi maz, kā arī no Kersī un Overnī. Kagoras un Ažānas bīskapiem izdevās saformēt dažas bruņotas vienības no svētceļniekiem (viņi vēlāk ņems dalību arī krusta karā). Visā teritorijā starp Monpeljē un Pirenejiem līdz Komenžai uz dienvidiem un Ažānai uz ziemeļiem Baznīcai bija tikai pasīvi piekritēji, kas tomēr vairāk solidarizējās ar kataru līdzpilsoņiem, nevis centās pildīt Baznīcas pienākumus (vēl jo vairāk, ja tas saistījās ar ķeceru vajāšanu un izdzīšanu). Pie tam ķeceri bija pietiekami stipri, lai sevi aizsargātu.
Neskatoties uz savu svēto mūku kareivīgumu un dažu līderu fanātismu, neskatoties uz pāvesta centieniem pārliecināt un iebiedēt, kā arī esošo administratīvo un finansiālo varenību, Baznīca nespēja apstādināt jaunās reliģijas progresu. Pāvests un legāti saprata, ka situāciju var ietekmēt tikai bruņots spēks. Legāta Pjēra de Kastelno nāve bija signāls kaujai. (ZO)
P.S. Dominiks de Guzmans ir atzīts par svēto, un par viņa brīnumainajiem darbiem izplatīta Baznīcas leģenda, ka ticis sarīkots grāmatu dedzināšanas pasākums, lai noskaidrotu, kuri teksti ir svēti. Visi ķeceru rokraksti sadeguši, bet Dominika grāmata gan nē. Ilustrācijai pievienots 250 gadus vēlāk tapušais itāļu gleznotāja Pedro Berudžeti (Pedro Berruguete) darbs. /Attēla avots/
---------------
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums
