Eliade par Maniheismu

Mirče Eliade par Maniheismu

Maniheisms vispirmām kārtām ir gnostika (Gnosis) - tas veido daļu no lielas gnostiskas kustības. Atšķirībā no citiem sektu dibinātājiem, Mani centās izveidot visiem pieejamu universālu reliģiju, nevis ezotērisku mācību, kas būtu pieejama tikai iesvētītajiem. Viņš atzina dažu iepriekšējo reliģiju vērtību, taču uzskatīja tās par nepilnīgām. No otras puses, viņš uzstāja, ka viņa baznīca ietvērusi sevī visu svēto rakstu būtību un visu pārējo gudrību: "Kā upe savienojas ar citu upi, lai izveidotu varenu straumi, tāpat arī manos rakstos ieplūdušas senās grāmatas; un tās radīja varenu Augstāko Gudrību, kādu nav pazinušas iepriekšējās paaudzes (Kefalaija, CLIV, tulk. Puešs OP.cit., 69).
Patiesībā Mani Jēzum piedēvē milzu lomu un piesavinās ideju par Paraklētu (Svēto Garu); viņš aizņemas indiešu teoriju par dvēseļu pārdzimšanu, un, kas ir sevišķi svarīgi, pārņem galvenās irāņu idejas - par gaismas un tumsas dohotomiju un eshatoloģisko mītu. Tā laika mentālisma galvenā iezīme bija sinkrētisms. Mani gadījumā tā bija arī taktiska nepieciešamība. Pravietis Mani vēlējās izplatīt savu baznīcu visā Persijas impērijā. Tādēļ viņam nācās izmantot reliģisko valodu, kas bija pazīstama gan rietumu, gan austrumu novadiem. Neskatoties uz redzamo maniheisma sastāvdaļu dažādību, tas ir oriģināls veidojums, kam piemīt satriecoša iekšēja vienotība.
Maniheismam tāpat kā budismam un kristietībai nācās tapt par misionārisku reliģiju. Saskaņā ar Mani, sludinātājam vienmēr ir jāklīst pa pasauli, sludinot mācību un ievadot cilvēkus patiesībā. Lai izvairītos no strīdiem un domstarpībām, kas satricināja zoroastrismu un kristietību, Mani pats sarakstīja septiņus traktātus, no kuriem izveidojās viņa kanons. Izņemot pirmo (Šapuragani"), kas tika sarakstīts viduspersiešu valodā, pārējie ir sīriešu vai austrumu aramiešu valodā. No šīs plašās jaunrades maz kas ir saglabājies, pie kam tikai tulkojumos, taču saglabājušos fragmentu daudzums un valodu dažādība vēsta par maniķiešu sludināšanas bezprecedenta panākumiem.
Kā visā gnostikā un gadījumā ar sankhja-jogu un budismu, ceļš uz atbrīvošanos sākas ar cilvēka likteņa stingru analīzi. Jau pats "esības cilvēciskā miesā" fakts nozīmē nolemtību ciešanām, bet tas norāda, ka viņš atrodas Ļaunuma varā. Atbrīvošanos viņš var iegūt tikai zināšanā (Gnosis) - tā ir vienīgā patiesā zinātne, kas ved pie glābšanas. Pēc gnostiķu uzskata, Kosmoss (ko pārvalda Ļaunums) nevar būt Dieva darbs, bet gan viņa ienaidnieka veikums. Tādējādi, šīs pasaules eksistēšana nosaka pirmskosmisku stāvokli - tāpat kā ciešanu nasta norāda uz sākotnējo svētlaimes stāvokli.
Maniheisma būtība ietverta divās formulās: divas sākotnes un trīs laiki. Šīs formulas veido irāņu postgatisko reliģiozitātes pamatu. Var teikt, ka Maniheisms ir irāņu gnosticisms sinkrētisma periodā. No vienas puses, Mani no jauna skaidroja dažas tradicionālas irāņu koncepcijas; no otras - savā sistēmā viņš ietvēra lielu daudzumu dažādas izcelsmes elementu (indiešu, jūdu-kristiešu, gnostiķu).
Maniheisms saviem sekotājiem deva ne vien konkrētu morālo sistēmu un soterioloģisko jeb glābšanās metodi, bet arī galveno un vispārēju zināšanu. Zināšana līdzinās anamnēzei: adepts apzinās sevi kā pasaules daļu. Tas nozīmē savas dievišķās dabas apzināšanos, jo Dievs un dvēsele ir viena būtība. Nezināšana rodas no ķermeniskā un garīgā sajaukuma (šāda koncepcija pastāvēja jau kopš V gs. p.m.ē Indijā un citās zemēs). Bet priekš Mani (tāpat kā priekš citiem gnostiķu skolotājiem), glābjošā zināšana sevī ietver arī Kosmosa vēstures pazīšanu. Adepts ieguva glābšanu, iepazīstot universa izcelšanos, cilvēka radīšanas iemeslu, Tumsas valdnieka paradumus un Gaismas Tēva pretdarbības veidus. Laikabiedrus satrieca arī maniķiešu zinātniskais skaidrojums dažām kosmiskajām parādībām, piemēram, mēness fāzēm.
Avots

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Analizējot baznīcas neatzītās kristiešu grāmatas, mēs pārliecināmies, ka vienotas un saskanīgas kristīgās mācības nekad nav bijis, ka kristieši nepārtraukti ir strīdējušies savā starpā gan par dogmatikas jautājumiem, gan ētiku, gan rituāliem, gan par atsevišķiem Jēzus "biogrāfijas faktiem". Rezumējot var izcelt vairākus kristiešiem svarīgākos jautājumus, kas raisījuši nopietnas domstarpības. Pirmkārt, tas attiecas uz jaunās mācības dibinātāja tēlu.
Vieni kristieši (visagrīnākie) viņu godināja kā pravieti, citi - kā dievcilvēku, trešie uzskatīja viņu kā mūžīgi eksistējošu logosu. Ievērojamas atšķirības ir arī jautājumā par dieva valstību. Pirmie kristieši uzskatīja, ka otrā atnākšana ir tuvu; kad tā notiks, uz zemes iestāsies taisnība. Agrīnākajā no Jaunās Derības evanģēlijiem - Marka evanģēlijā - uzskats par augļu saņemšanu šajā dzīvē vēl ir saglabājies. Pēc tam "dieva valsts" tiek nomainīta pret "debesu valstību" (Mateja), parādās pirmie viņpasaules elles un paradīzes apraksti (Pētera Apokalipse). Gnostiķi iet vēl tālāk: viņi atmaksas ideju atmet pavisam. Dieva valstība viņiem ir "ārpus un iekšpus" cilvēka, bet vienīgā iespējamā glābšanās ir indivīda savienošanās ar šo garīgo valstību. Līdzīgas gnostiskas idejas ir radušas savu vietu arī Jaunajā Derībā. Jāņa ev. ir slavenā frāze: "Mana valstība nav no šīs pasaules" (18:36).
Arī ētikas jautājumus un attiecības ar apkārtējo pasauli I-IV gs. kristieši risināja dažādi. Šeit atšķirību diapazons bija ļoti plašs - no galēja askētisma (montānisti, Marciona piekritēji u.c.) līdz morālai izlaidībai dažu gnostisku mācību sekotāju vidū. Daļu kristīgās ētikas veidoja attieksme pret bagātību un nabadzību. Ebreju evanģēlijā, 12 apustuļu mācībā, arī agrīnākajos Toma evanģēlija izteikumos izteiktā noliedzošā attieksme pret bagātību laika gaitā tiek aizvietota ar labdarības nepieciešamību, ar savstarpējo vajadzību pēc bagātajiem un nabagajiem (skaidri izteikts Germas "Ganā"), bet vēlāko baznīcas autoru darbos (piem., Irinejs) jau redzama tieša bagātības esamības attaisnošana.
Jaunās Derības rakstos attieksme pret bagātību ir atšķirīga, bet būtiskākais tajos ir, ka bagātie-nabagie ir tikai viena no kristiešu apkārtējās pasaules antitēzēm; kā citas jāmin laimīgs-nelaimīgs, vesels-kroplis un tml. Jaunās Derības autori sociālo aspektu neizvirza: ubagi un slimie viņiem ir vienādi. Gnostiķi nabadzību un bagātību rādīja kā daļu no pasaules vispārīgā sadalījuma pretpolos, kas sevī ietvēra arī dalījumu sievišķajā-vīrišķajā un kreisajā-labajā. Reālās sociālās pretrunas gnostiķi tēloja caur sava attālinātā skatījuma prizmu, domājot, ka kosmosa un cilvēka esamība ir ārpus laika.
Šie ir tikai būtiskākie jautājumi, par kuriem dažādo kristiešu grupu uzskati dalījās. Lai gūtu pareizu priekšstatu par agrīno kristietību, ir nepieciešams zināt, ka, lai arī starp jaunās reliģijas dažādajiem strāvojumiem notika nepārtraukta cīņa, noteiktu atšķirību viņu starpā nebija. Šie virzieni iespaidoja viens otru un savstarpēji saskārās. Kristiešiem bija iespēja lasīt citās kopienās radītos tekstus. Šāds stāvoklis ilga līdz pat laikam, kad uzvarējusī ortodoksālā baznīca izveidoja "noraidīto" grāmatu sarakstu. Tieši tādēļ Jaunās Derības tekstos redzam gan jūdu-kristiešu, gan gnostiķu ietekmes pēdas. II-III gadsimtā kristietības aizstāvji, ideologi un teologi visu šo literatūru izmantoja savos darbos; viņi ne tikai apstrīdēja to, bet arī atsaucās uz tās autoritāti. Justīns, ko baznīca pieskaitīja svētajiem, atsaucās uz Pētera stāstu par Jēzus tiesāšanu un sodīšanu.
Apokrifiskie raksti ietver kristīgo tradīciju, kas pirmajos trīs savas pastāvēšanas gadsimtos turpināja attīstīties un mainīties. Šī tradīcija atainoja to sabiedrības slāņu uzskatus, intereses un ilgas, kuros kristīgā mācība izplatījās. Tā iesūca sevī dažbrīd pat pretrunīgas tendences un idejas: jūdu mesiānismu, austrumu (jo īpaši ēģiptiešu) kultus, grieķu-romiešu ideālistisko filosofiju. Kristietību radīja cilvēki, kas tiecās atrast iluzoru izeju no strupceļa, kurā bija nonākusi tā laika antīkā ideoloģija un sabiedrība. Agrīnās kristietības dažādo strāvojumu lielais skaits un strīdu asums liecina par to, ka neviens no šiem virzieniem nespēja apmierināt Romas impērijas iedzīvotāju visas garīgās vajadzības. Ortodoksālā baznīca uzvarēja tādēļ, ka tā spēja pielāgoties reālajai dzīvei, pieņemt esošo kārtību (un pat attaisnot to) un galarezultātā iegūt valsts varas atbalstu. Taču šī uzvara nebija pilnīga: visus turpmākos viduslaikus dažādās reliģiozās kustībās, ko baznīca sauca par ķecerīgām, attīstījās idejas, ko atsevišķas kristiešu grupas izteica jau II-III gadsimtā.
To rakstu pētīšana, ko baznīca dēvē par slepeniem un viltotiem, bet ko patiesībā mūsu ēras sākumā godāja liels skaits kristiešu, ļauj gūt priekšstatu par patieso agrīnās kristietības vēsturi - tas ļauj saprast, kā radās "svētās" grāmatas.