Pinhas Polonskis

Vai kristieši ir Bībeles viltotāji?

Hellēnisma laikmetā jūdaisms bija ļoti populārs, jo īpaši intelektuāļu aprindās. Daudzi no Talmudā minētajiem zinātniekiem un domātājiem bija prozelīti (t.i. - bijušie neebreji, kas pieņēmuši jūdaismu, tādējādi kļūstot par ebrejiem) vai tādi, kas cēlušies no prozelītiem: grieķi, romieši, persi. III gs.p.m.ē 70 ebreju zinātnieki pēc Aleksandrijas valdnieka Ptolemeja II Filadelfa īpaša pasūtījuma Toru pārtulkoja uz grieķu valodu. Šis tulkojums ir pazīstams kā Septuaginta, jeb "70 skaidrotāju tulkojums".

Jūdaisma popularitāte savā ziņā palīdzēja izplatīties arī kristietībai; tā kā ebreji ar misionārismu nenodarbojās, jūdaisms jaunajai mācībai konkurenci neveidoja. Kristieši pie pagāniem vērsās kā jūdaisma likumīgi pārstāvji un turpinātāji - īpaši aktīvi sludināt varēja pēc Tempļa sagraušanas, kad ebrejiem vairs nebija centralizētas politiskās pārvaldes. Kristiešiem nebija jāuztraucas par atspēkojumiem no reliģisko pārstāvju puses - sludinātāji sevi uzdeva par slavenās Mozus Mācības sekotājiem, apgalvojot, ka viņu ticība izriet no Rakstiem, bet kristietības pamatlicējs ir jaunais pravietis, kurš "papildinājis" un "attīstījis" jūdaismu. Taču...

Jau kopš pašiem pirmsākumiem kristiešiem bija jāsastopas ar vienu nepatīkamu faktu - pagānu vidū sludināšana nesastapās ar idejisku pretestību, bet ebreji kristīgo interpretāciju atteicās pieņemt, uzskatot to par Svētās Mācības profanāciju. Tādēļ līdz pat mūsdienām kristiešiem nākas jūdus pievērst Kristum ar jebkuriem līdzekļiem. Viens no savu pretenziju apstiprināšanas veidiem ir Bībeles falsifikācija, to tendenciozi tulkojot. Šie tulkojumi tika veikti ar nolūku "pieskaņot" Bībeles tekstu kristīgajai dogmatikai un sasaistīt kristietību ar Veco Derību. Pretējā gadījumā kristietība zaudētu saiti ar senajā pasaulē pazīstamo Sinajas Atklāsmi un zaudētu arī savu galveno balstu - "dievišķo iedvesmojumu".

Lai parādītu Vecās un Jaunā Derības pēctecību, jau kristietības sākumposmā tika izveidots Vecās Derības pantu saraksts, kam bija jāliecina, ka ar Jēzu saistītie notikumi bijuši bībelisko praviešu pareģoti. Ebrejus, kuri turpināja lasīt TaNaH (Veco Derību) oriģinālā, apvainoja "acīmredzamu faktu" noliegšanā, un jūdaisms gadsimtu garumā bija kā atbildētājs valdošās kristīgās baznīcas priekšā. Kristietības sludinātāji no paaudzes paaudzē atkārtoja vienus un tos pašus "liecību saraksta" argumentus, pilnībā ignorējot savu oponentu skaidrojumus un atbildes.
Te jāatzīmē, ka disputi ar ebrejiem arī jaunākajos laikos (raugoties no kristiešu viedokļa) tiek uzskatīti kā misionārisms ar mērķi pievērst ebrejus kristietībai, nevis kopīgi patiesības meklējumi. Kārlis Ludvigs Šmits, kurš bija liberāls protestantu teologs un draudzīgi izturējās pret ebrejiem, kādā no 1933. gada disputiem ebreju filosofam Martinam Buberam atklāti pateica: "Evanģēliskajam teologam sarunās ar jums ir jāuzstājas kā Jēzus Kristus baznīcas loceklim, viņam jātiecas runāt tā, lai nodotu ebrejiem baznīcas vēsti. Viņam tas jādara arī tad, ja neesat to lūguši darīt. Kristīgās misijas apliecinājums sarunās ar jums var radīt rūgtuma piegaršu un var tikt uzskatīts kā uzbrukums. Taču tāds uzbrukums ir saistīts ar rūpēm par jums - ebrejiem, lai jūs varētu dzīvot kopā ar mums kā brāļi mūsu vācu dzimtenē un visā pasaulē..."

Viena no galvenajām kristietības dogmām ir uzskats par Jēzus brīnumaino piedzimšanu. Tas ir visbiežāk citētais un pazīstamākais pareģojums par "nevainīgo ieņemšanu". Saskaņā ar kristīgo ticību, Jēzus piedzima no jaunavas, kura brīnumainā kārtā viņu ieņēma bez vīrieša. Šī dogma balstās Mateja evanģēlija tekstā: "Lai piepildās Kunga teiktais caur pravieti (Jesajas 7:14):

"Un tā, Pats Kungs dos jums zīmi: Jaunava būs grūta un dzemdēs dēlu, un Viņa vārdu sauks Imanuēls, tulkojumā: Dievs ar mums". (Atgādinājums: vārdu "jaunava" un "dēls" rakstība ar lielo burtu ir tikai Jesajas grāmatas tulkojumos uz grieķu un citām eiropiešu valodām. Bībeles oriģinālajā ebreju variantā lielo burtu nav, jo ivritā tādu nav vispār. Šāda minēto vārdu rakstība evanģēlijos pati par sevi jau ir Bībeles teksta hristoloģiska interpretācija.)

Kristieši tādējādi dogmu par nevainīgo ieņemšanu balsta, atsaucoties uz Jesajas grāmatu. Apgalvojums par to, ka Jesaja "pareģoja" Jēzus nevainīgo ieņemšanu, spēlē lielu lomu kristīgajā teoloģijā, taču problēma parādās tajā, ka ivrita vārds "alma", ko lieto Jesaja, satur to pašu sakni, ko vārdi "elem" - jaunietis, pusaudzis, kā arī "alumim" - jaunība (Jesajas 54:4, psalmi 89:46) un galvenokārt nozīmē jauna sieviete. Tas jo īpaši redzams no konteksta, kurā šis vārds lietots, piemēram: "Zālamana līdzībā (30:19): Trīs lietas ir apslēptas man, un četras es nezinu: ērgļa ceļš debesīs, čūskas ceļš klintī, kuģa ceļš jūrā, vīrieša ceļš jaunā sievietē (alma). Tāds ir arī staigules ceļš: paēda, apslaucīja savu muti un saka: "Neko sliktu es neizdarīju".

Četri ceļi, par kuriem ir runa panta sākumā, tādēļ līdzinās "staigules ceļam", ka neatstāj redzamas pēdas. Taču "vīrieša ceļš sievietē" neatstāj pēdas tieši tai gadījumā, ja viņa vairs nav jaunava. Lūk, kādēļ Jesajas vārdu "alma" nevar tulkot kā "jaunava". Tā ir acīmredzama kļūda attiecībā uz ebreju tekstu jeb arī fabricējums. (Piezīme: Nevainīga jaunava ivritā ir "betula". Ja Jesaja būtu domājis tieši neparasto bērna piedzimšanas faktu nevainīgai jaunavai, viņš lietotu šo vārdu. Šī pati kļūda ir atrodama arī grieķu Jesajas tulkojumā, kur vārds "alma" tulkots kā "partenos", t.i. - jaunava. Kā jau tika minēts iepriekš, senajā un autoritatīvajā Svēto Rakstu tulkojumā uz grieķu valodu Jesajas grāmatas Septuagintā nebija. Tās tulkojumu grieķiski veica vēlāk un izpildītāji ir nezināmi; šis tulkojums ir saglabājies tikai kristīgajā tradīcijā un acīmredzot piedzīvojis vajadzīgo kristīgo rediģēšanu.)

Tādējādi Jesajas tekstam nav nekādas saistības ar dogmu par nevainīgo ieņemšanu. Tas kļūst vēl redzamāks, ja izpēta kontekstu, no kurienes ņemts pants par bērna, vārdā Imanuēls, dzimšanu. Pravietis Jesaja panāk pretim jūdu karalim Ahazam un saka viņam, lai nebaidās no Ziemeļizraēlas apvienotajām armijām un karaļa Arama, kā arī lai nelūdz palīdzību Asīrijai. Viņš drīz uzvarēs pats saviem spēkiem. Un te ir zīme, ko Visaugstais dos Ahazam: tā jaunā sieviete (alma) kļūs grūta un dzemdēs dēlu, kuru nosauks par Imanuēlu (burtiski - Dievs ar mums), un, pirms šis dēls pieaugs, nekas nepaliks pāri no Efraima un Arama armijām.

Vispārīgi runājot, Dievišķā zīme, uz kuru norāda pravieši, ne vienmēr ir kāds ārkārtējs brīnums, kas pārkāpj dabas likumus; bieži vien parasts notikums, lieta vai cilvēks var kļūt par simbolu, kas cilvēkiem atgādina par pareģojumu un tā piepildīšanos. Minētajā gadījumā bērna dzimšana kļūst par zīmi sekojošai Efraima un Arama krišanai. Tālāk (8:10) Jesaja saka atkritējiem: Izdomājiet savu plānu, taču tas nepiepildīsies; pieņemiet lēmumu, bet tas neīstenosies, jo ar mums ir Dievs (ivritā - imanu el). Un 8:18: Redzi, še es esmu un tie bērni, ko tas Kungs man devis par zīmi un brīnumu Izraēlā no tā kunga Ceboata, kas mājo Ciānas kalnā. (Piezīme: vairums komentētāju uzskata, ka šeit domāti ir Jesajas sieva (alma), par kuru teikts pareģojumā un Imanuels ir paša Jesajas dēls.)

Un tā, Mateja evanģēlijs dod Jesajas grāmatas kļūdainu versiju, kas balstīta Bībeles ivrita izkropļotā sapratnē. Interesanti, ka nesenā "Jaunās angļu Bībeles" izdevumā šis pants no Jesajas dažādās vietās tiek tulkots atšķirīgi: pašas Jesajas grāmatas tulkojumā vārds "alma" tulkots kā "young woman" (jauna sieviete), bet Mateja evanģēlija tulkojumā - kā "virgin" (jaunava). Šis ir pamācošs piemērs tulkotāju pretrunīgajai nostādnei: no vienas puses - zinātniskā godprātība un valodas precizitāte, bet no otras - uzticība kristīgajai dogmai. Mateja evanģēlija tulkotājiem šis vārds jātulko kā jaunava - pretējā gadījumā sabrūk viss nevainīgās ieņemšanas dogmāta pamats.

Ebrejiem bija zināms Jesajas teksts oriģinālā un viņi redzēja viltojumu atsaucē uz Veco Derību, tādēļ nevarēja piekrist tam, ka Jēzus "brīnumaino piedzimšanu" it kā pareģojuši senie ebreju pravieši. Tai pat laikā tās tautas, kas vēlējās pievienoties monoteismam, pieņēma šos ticības pierādījumus.
Atliek vien brīnīties par faktu, ka gandrīz divu gadu tūkstošu garumā par kristietības "pamatojumu" izmantoti elementāri aizvietojumi - vairums kristīgās atsauces uz Veco Derību ir orientētas tieši uz tulkojuma neprecizitātēm un atsevišķu no konteksta izrautu pantu brīvu skaidrojumu.
Pinhas Polonskis: Fragmenti no darba "Ebreji un kristietība".

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Par agrīnajiem kristietības rakstiem
Irīna Svencicka

Agrīno kristiešu slepenie raksti

Analizējot baznīcas neatzītās kristiešu grāmatas, mēs pārliecināmies, ka vienotas un saskanīgas kristīgās mācības nekad nav bijis, ka kristieši nepārtraukti ir strīdējušies savā starpā gan par dogmatikas jautājumiem, gan ētiku, gan rituāliem, gan par atsevišķiem Jēzus "biogrāfijas faktiem". Rezumējot var izcelt vairākus kristiešiem svarīgākos jautājumus, kas raisījuši nopietnas domstarpības. Pirmkārt, tas attiecas uz jaunās mācības dibinātāja tēlu.
Vieni kristieši (visagrīnākie) viņu godināja kā pravieti, citi - kā dievcilvēku, trešie uzskatīja viņu kā mūžīgi eksistējošu logosu. Ievērojamas atšķirības ir arī jautājumā par dieva valstību. Pirmie kristieši uzskatīja, ka otrā atnākšana ir tuvu; kad tā notiks, uz zemes iestāsies taisnība. Agrīnākajā no Jaunās Derības evanģēlijiem - Marka evanģēlijā - uzskats par augļu saņemšanu šajā dzīvē vēl ir saglabājies. Pēc tam "dieva valsts" tiek nomainīta pret "debesu valstību" (Mateja), parādās pirmie viņpasaules elles un paradīzes apraksti (Pētera Apokalipse). Gnostiķi iet vēl tālāk: viņi atmaksas ideju atmet pavisam. Dieva valstība viņiem ir "ārpus un iekšpus" cilvēka, bet vienīgā iespējamā glābšanās ir indivīda savienošanās ar šo garīgo valstību. Līdzīgas gnostiskas idejas ir radušas savu vietu arī Jaunajā Derībā. Jāņa ev. ir slavenā frāze: "Mana valstība nav no šīs pasaules" (18:36).
Arī ētikas jautājumus un attiecības ar apkārtējo pasauli I-IV gs. kristieši risināja dažādi. Šeit atšķirību diapazons bija ļoti plašs - no galēja askētisma (montānisti, Marciona piekritēji u.c.) līdz morālai izlaidībai dažu gnostisku mācību sekotāju vidū. Daļu kristīgās ētikas veidoja attieksme pret bagātību un nabadzību. Ebreju evanģēlijā, 12 apustuļu mācībā, arī agrīnākajos Toma evanģēlija izteikumos izteiktā noliedzošā attieksme pret bagātību laika gaitā tiek aizvietota ar labdarības nepieciešamību, ar savstarpējo vajadzību pēc bagātajiem un nabagajiem (skaidri izteikts Germas "Ganā"), bet vēlāko baznīcas autoru darbos (piem., Irinejs) jau redzama tieša bagātības esamības attaisnošana.
Jaunās Derības rakstos attieksme pret bagātību ir atšķirīga, bet būtiskākais tajos ir, ka bagātie-nabagie ir tikai viena no kristiešu apkārtējās pasaules antitēzēm; kā citas jāmin laimīgs-nelaimīgs, vesels-kroplis un tml. Jaunās Derības autori sociālo aspektu neizvirza: ubagi un slimie viņiem ir vienādi. Gnostiķi nabadzību un bagātību rādīja kā daļu no pasaules vispārīgā sadalījuma pretpolos, kas sevī ietvēra arī dalījumu sievišķajā-vīrišķajā un kreisajā-labajā. Reālās sociālās pretrunas gnostiķi tēloja caur sava attālinātā skatījuma prizmu, domājot, ka kosmosa un cilvēka esamība ir ārpus laika.
Šie ir tikai būtiskākie jautājumi, par kuriem dažādo kristiešu grupu uzskati dalījās. Lai gūtu pareizu priekšstatu par agrīno kristietību, ir nepieciešams zināt, ka, lai arī starp jaunās reliģijas dažādajiem strāvojumiem notika nepārtraukta cīņa, noteiktu atšķirību viņu starpā nebija. Šie virzieni iespaidoja viens otru un savstarpēji saskārās. Kristiešiem bija iespēja lasīt citās kopienās radītos tekstus. Šāds stāvoklis ilga līdz pat laikam, kad uzvarējusī ortodoksālā baznīca izveidoja "noraidīto" grāmatu sarakstu. Tieši tādēļ Jaunās Derības tekstos redzam gan jūdu-kristiešu, gan gnostiķu ietekmes pēdas. II-III gadsimtā kristietības aizstāvji, ideologi un teologi visu šo literatūru izmantoja savos darbos; viņi ne tikai apstrīdēja to, bet arī atsaucās uz tās autoritāti. Justīns, ko baznīca pieskaitīja svētajiem, atsaucās uz Pētera stāstu par Jēzus tiesāšanu un sodīšanu.
Apokrifiskie raksti ietver kristīgo tradīciju, kas pirmajos trīs savas pastāvēšanas gadsimtos turpināja attīstīties un mainīties. Šī tradīcija atainoja to sabiedrības slāņu uzskatus, intereses un ilgas, kuros kristīgā mācība izplatījās. Tā iesūca sevī dažbrīd pat pretrunīgas tendences un idejas: jūdu mesiānismu, austrumu (jo īpaši ēģiptiešu) kultus, grieķu-romiešu ideālistisko filosofiju. Kristietību radīja cilvēki, kas tiecās atrast iluzoru izeju no strupceļa, kurā bija nonākusi tā laika antīkā ideoloģija un sabiedrība. Agrīnās kristietības dažādo strāvojumu lielais skaits un strīdu asums liecina par to, ka neviens no šiem virzieniem nespēja apmierināt Romas impērijas iedzīvotāju visas garīgās vajadzības. Ortodoksālā baznīca uzvarēja tādēļ, ka tā spēja pielāgoties reālajai dzīvei, pieņemt esošo kārtību (un pat attaisnot to) un galarezultātā iegūt valsts varas atbalstu. Taču šī uzvara nebija pilnīga: visus turpmākos viduslaikus dažādās reliģiozās kustībās, ko baznīca sauca par ķecerīgām, attīstījās idejas, ko atsevišķas kristiešu grupas izteica jau II-III gadsimtā.
To rakstu pētīšana, ko baznīca dēvē par slepeniem un viltotiem, bet ko patiesībā mūsu ēras sākumā godāja liels skaits kristiešu, ļauj gūt priekšstatu par patieso agrīnās kristietības vēsturi - tas ļauj saprast, kā radās "svētās" grāmatas.