Laika posmā no 1179. līdz 1246. gadam
Baznīcas koncilos pieņemtie
represīvie pasākumi pret katariem
XI Vispārējais un III Laterānas koncils, 1179.g.
27. nodaļa/ ...Tā kā Gaskonā, Albī apkārtnē, Tulūzā un citās vietās ķeceru neprāts, ko dēvē par katariem, patarēņiem vai paulikāņiem, aizgājis tik tālu, ka viņi pārstājuši turēt noslēpumā savu kaitniecisko mācību, un sludina to atklāti un noved neceļos vienkāršās un vājās dvēseles, mēs izslēdzam no Baznīcas viņus un visus tos, kas viņiem seko un atbalsta. Biedinot ar izslēgšanu, mēs aizliedzam izrādīt viņiem viesmīlību un tirgoties ar viņiem... Kurš stāsies ar viņiem sakaros, tas tiks izslēgts, un visi parādi un saistības attiecībā uz viņu tiks uzskatītas par spēku zaudējušiem. Visiem īstenticīgajiem enerģiski jānostājas pret šo mēri un pat jāķeras pie ieročiem. Atbalstītāju īpašumi tiks konfiscēti, bet kņazi iegūs tiesības viņus saņemt kā vergus. Tas, kurš sekos bīskapu padomam un ies pret viņiem [ķeceriem] ar ieroci, saņems grēku piedošanu uz diviem gadiem, un kā krustnesis tiks ņemts baznīcas aizgādnībā.
Izvilkumi no 1229.g. Tulūzas koncila 45 lēmumiem
1. Katrā pilsētas un piepilsētas draudzē bīskapi nozīmē vienu mācītāju un divas vai trīs, un, ja vajadzīgs, tad vairāk, laicīgas personas ar neaptraipītu reputāciju, kas dod zvērestu uzmeklēt draudzē dzīvojošus ķecerus. Viņi iet aizdomīgās mājās, rūpīgi pārmeklē istabas, pagrabus un visus kaktus. Ja viņi atrod ķecerus vai tos, kas viņiem uzticas, izrāda cieņu vai dod pajumti, tad pirmām kārtām nedrīkst viņiem ļaut nozust, bet pēc tam iespējami ātri jāziņo bīskapam, senjoram vai [amatpersonai].
2. Brīvie abati dara to pašu savās teritorijās [kas neietilpst bīskapijas jurisdikcijā].
3. Laicīgajiem kungiem jādod rīkojumi meklēt ķecerus pilsētās, ciemos un mežos, kur viņi varētu pulcēties, un nopostīt viņu patvērumus.
4. Ja kāds ļāvis ķecerim apmesties uz viņa zemes un par kukuli to noklusējis, pārliecības vai cita iemesla vadīts, tad uz visiem laikiem zaudē zemi, un, saskaņā ar vainas pakāpi, jāsaņem sods no senjora.
5. Tāpat tiks sodīts tas, uz kura zemes bieži tiks sastapti ķeceri, lai arī tas gadītos nepietiekamas uzraudzības dēļ.
6. Māja, kurā slēpjas ķeceris, tiks norakta, bet zeme konfiscēta.
7. Ja amatpersona, kuras teritorijā ir aizdomas par ķeceru klātbūtni, nemeklē viņus pietiekami centīgi, tad viņš zaudē vietu un nesaņem kompensāciju.
*** Katram ir tiesības veikt ķeceru meklēšanu kaimiņa teritorijā. Karalis drīkst sarīkot pārmeklēšanu Tulūzas grāfa teritorijā un otrādi.
10. Baznīcas amatpersona - ķeceris, nolemjot brīvprātīgi atiet no ķecerības, nedrīkst palikt iepriekšējā dzīvesvietā, ja attiecīgajā vidē turpinās atbalsts ķeceriem. Viņš jāpārceļ uz katolisku rajonu. Atgrieztajiem ķeceriem labajā un kreisajā pusē uz apģērba jāuzšuj krusti, kuru krāsai jāatšķiras no apģērba krāsas. Klāt jābūt bīskapa vīzētai vēstulei, kas apliecina par viņa samierināšanos ar Baznīcu. Viņi pārstāj būt ārpus likuma un var ņemt dalību sabiedriskajā dzīvē tikai pēc tam, kad atzīs savu vainu, un viņus reabilitēs pāvests vai viņa legāts.
11. Taču tos, kuri katolicismā atgriezušies nelabprātīgi (bailēs no nāves vai citiem apsvērumiem), lai bīskaps iesēdina cietumā - pirmkārt, lai sodītu, bet otrkārt, aiz piesardzības, lai viņi nevestu no ceļa citus.
12. Visiem pieaugušajiem īstenticīgajiem jāzvēr bīskapam ievērot katoļticību un vajāt ķecerus visiem iespējamiem līdzekļiem. Ik pa diviem gadiem zvērests jāatjauno.
14. Laicīgām personām nedrīkst būt Vecā un Jaunās Derība (izņemot trīs nosauktus tekstus). Stingri aizliegts turēt šo grāmatu tulkojumus vienkāršās tautas valodās.
15. Pieķertais ķecerībā vai aizdomās turētais nedrīkst būt dziednieks. Ja slimais no sava kirē saņēmis svēto sakramentu, acis neaizverot jāseko, lai viņam nepietuvotos ķeceris vai aizdomās turētais, jo tam var būt bēdīgas sekas.
18. Lai tiek uzskatīti par ķecerības apkaunotiem tādi, kurus tautas balss pasludinās par ķeceriem, vai tie, kuru slikto reputāciju bīskapa priekšā apliecinās cienījami ļaudis.
42. Sievas, atraitnes vai mantinieces, kuru īpašumā ir cietokšņi vai pilis, nedrīkst precēties ar ticības un miera ienaidniekiem.
Bezjē 1233.g. koncila rīkojumi (izvilkumi)
1. Pilnīgie un ticīgie, kā arī tie, kas viņus aizsargā, slēpj un atbalsta, ir jāizslēdz no Baznīcas katru svētdienu. Vainīgais slēpšanā, kurš nenožēlo savu noziegumu 40 dienu laikā pēc rīkojuma un izslēgšanas, pats tiks uzskatīts par ķeceri.
2. Jebkurš drīkst aizturēt ķeceri un nodot viņu bīskapam.
4. Atgrieztais ķeceris, kurš nav uzšuvis krustus uz apģērba, tiek uzskatīts par krāpnieku, un viņa īpašums tiks konfiscēts.
Arlī sinodes kanons, 1234.g. (izvilkumi)
6. Ķeceri, kas tikai izliekas, ka atgriezušies, kļūst vēl bīstamāki. No šodienas tie, kas pieķerti kā ķeceri un nav sodīti uz nāvi, tiks notiesāti ar mūža ieslodzījumu, pat ja viņu nožēla ir godīga. Viņus jāuztur par līdzekļiem, ko dos viņu īpašums.
11. Pilnīgo un viņu ticīgo ķermeņus jāekshumē un jānodod laicīgās titesas rokās.
13. Jebkuram, kas bijis izslēgts ilgāk par mēnesi un griezies ar apžēlošanas lūgumu, ir jāsamaksā 50 solīdu par katru mēnesi virs termiņa. Puse no sodanaudas aizies senjoram, bet otra puse - bīskapam dievbijīgām vajadzībām.
21. Testamenti jāsastāda kirē vai kapelāna klātbūtnē. Pretējā gadījumā notārs tiks izslēgts, bet novēlētājs zaudēs kristīgu apglabāšanu.
Narbonnas koncils, 1243.g. (izvilkumi)
1. Ķeceri un viņu piekritēji un aizstāvji, kas paši ieradušies uz tribunālu un snieguši pierādījumus par savu nožēlu un izstāstījuši visu patiesību par sevi un citiem, tādējādi tiks atbrīvoti no ieslodzījuma, taču tiks sodīti sekojoši: viņi nēsā krustu un katru svētdienu, laikā starp Vēsts un Evaņģēlija lasīšanu ierodas pie bīskapa pēc pēriena pamācībai. To pašu sodu viņi saņem svētku procesiju laikā.
4. Nabadzīgajiem ķeceriem jāizbūvē cietumi. Par viņu uzturēšanu jāgādā inkvizitoriem, lai bīskapam nav jāapgrūtina sevi ar izdevumiem.
9. Cietumā ieslogāmo ķeceru un ticīgo skaits ir visai ievērojams, un nepietiks materiāla, lai šos cietumus izbūvētu, nemaz nerunājot par citiem izdevumiem, kas nepieciešami tik lielam ieslodzīto skaitam. Tādēļ ieslodzījuma jautājumā jākonsultējas ar pāvestu. Tomēr tie, uz kuriem krīt vislielākās aizdomas, tiks arestēti nekavējoties.
11. Kurš atteicies no ķecerības, bet atkala tajā atgriezies, tiks atdots laicīgās tiesas rokās un sodīts.
17. Dominikāņu inkvizitoriem nav jānosaka naudas sods kā soda mērs. Tas nav viņu kompetencē, un viņu pienākums ir šajā sakarā vērsties pie pāvesta vai legāta.
19. Vecums, veselība, laulības fakts, bērni vai sirmi vecāki nevar būt par pamatu atbrīvošanai no ieslodzījuma cietumā.
22. Liecinieku vārdus apsūdzētajam nenosauc, taču viņa pienākums ir nosaukt savu ienaidnieku vārdus.
23. Nevienu nevar apsūdzēt bez pierādījumiem vai bez atbilstošas atzīšanās.
24. Ķecerības jautājumos ir vienalga, kas tieši uzstājas kā liecinieks. Apkaunotie, noziedznieki un viņu līdzdalībnieki ir viņu skaitā.
25. Netiek ņemtas vērā pret ienaidnieku sniegtas liecības.
Bezjē koncilā izstrādātās instrukcijas inkvizitoriem
20. Sodītie ķeceri, kā arī tie, kas no jauna krituši ķecerībā vai nav ieradušies norādītajā termiņā, kā dēļ bijis jāsūta īpašs izsaukums, saskaņā ar apustulisko instrukciju tiks ieslodzīti uz mūžu. Ja vainīgie nožēlos, inkvizitori vēlāk [apspriežoties ar augstākstāvošiem prelātiem] var mīkstināt šo sodu.
21. Taču vainīgajiem iepriekš ir jāgarantē, ka līdz galam pilda savu nožēlu, un jāzvēr cīnīties ar ķecerību. Ja viņi atkal pievērsīsies ķecerībai, tad tiks sodīti bez žēlastības.
22. Inkvizitoriem ir tiesības atkal ieslodzīt tos, kurus agrāk apžēlojuši.
23. Saskaņā ar apustulisko instrukciju, ieslodzītie ir stingri jāizolē, lai nepavedina viens otru un pārējos.
24. Pilnīgai atbrīvošanai no mūža ieslodzījuma ir vajadzīgs nopietns iemesls, piemēram, kad palikušie bērni tiek pakļauti nāves briesmām.
Sieva var apmeklēt uz mūžu ieslodzīto vīru un otrādi. Viņiem netiek liegta dzīvošana kopā, ja ieslodzīti abi vai viens no abiem.
Le Clerc, History of church concils... (ZO)
----
Turpinājums
Rakstu sērijas sākums
Rāda ziņas ar etiķeti Bezjē. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Bezjē. Rādīt visas ziņas
25 februāris, 2010
15 februāris, 2010
katarisms-VII
Bezjē
Kad krustneši sasniedza Monpeljē, bija skaidrs, ka jāsāk gatavoties aizsardzībai. Vikonts Reimons - Rožē Trenkavels kopā ar ebreju grupu un dažiem "labajiem ļaudīm" bija pametis Bezjē, lai dotos uz Karkasonu. Trijās dienās garnizons ar iedzīvotāju līdzdalību padziļināja aizsarggrāvi, kas apjoza Bezjē mūrus. Sienas bija biezas, pārtikas krājumi pietika ilgam aplenkumam. Tika ziņots, ka tuvojošais karaspēks ir skaitliski ļoti liels, un tas viesa cerības, ka pārtikas trūkuma dēļ tas ātri aizies.
21. jūlijā krustneši sacēla savas apmetnes pie Bezjē - gar Orbas upes kreiso krastu. Otrs Bezjē vikonts - vietējais bīskaps Reno de Monpeiru - pirms kaujām centās vest pārrunas. No krustnešu nometnes viņš ieradās ar priekšlikumu: pilsēta tiks saudzēta, ja katoļi izdos legātiem ķecerus, kuru sarakstu viņš pats atnesīšot. Šis saraksts ir saglabājies - tajā ir 222 vārdi, no kuriem daži atzīmēti ar "val" (valdensi).
Bīskaps sapulcināja pilsētas konsulātu katedrālē un vēršoties pie katoļiem, izklāstīja lietas būtību. Ķeceri Bezjē pilsētā bija spēcīgi un ietekmīgi, un bīskaps šaubījās, vai viņam izdosies pierunāt pamest savus pilnīgos (parfaits - fr., perfects-angl.). Tādēļ viņš piedāvāja katoļiem glābt savas dzīvības, pametot pilsētu un atstājot tajā ķecerus. Konsuli sašutumā noraidīja šo priekšlikumu un paziņoja, ka "viņi drīzāk dotu priekšroku noslīcināšanai jūrā", nevis pametīs savus līdzpilsoņus, un "ja viņi tik viegli mainīs savus senjorus, tad par viņiem neviens nedos pat lauztu grasi". Šāda atbilde bija uzticības zvērests vikontam un pilsētas brīvībām.
Konsulu uzvedība nodemonstrēja krustnešiem, ka viņi nevar paļauties uz pilsētas katoļiem. Oksitānijas pilsētas par spīti visam kā galveno izvirza savas nacionālās intereses. Reliģiskais karš kopš pirmās dienas pārvērtās par nacionālo pretošanos. Cilvēki cīnīsies līdz pēdējam, un šai valstij Baznīca pat vietējo bīskapu veidolā kļūst par svešu varu. Reno de Monpeiru pamet Bezjē kopā ar dažiem bailīgākajiem katoļiem, kuru nav daudz, jo zināms, ka priesteri paliek pilsētā.
Krustnešu armija sāka gatavoties triecienam. Ilgs aplenkums liktu karaspēkam atkāpties, jo vajadzīgi milzīgi pārtikas krājumi. Arī Karkasonas un Bezjē vikonts Reimons - Rožē tikmēr varēja pienācīgi noorganizēt aizsardzību. Šai milzīgajai armijai nav arī vienotības - Burgundijas hercogs nemitīgi strīdas ar Neveras grāfu, ierindas karotāju rindās disciplīna ir ļoti zemā līmenī, bet bruņinieki devušies gājienā tikai uz 40 dienām. Bija jāuzbrūk steidzami. Taču nokļūstot lielās un labi nocietinātās pilsētas sienu priekšā, krustneši kļuva domīgi. Milzīgās armijas ierašanos pilsētnieki uztvēra ar bezbailīgu gatavību aizstāvēties.
22. jūlijā abās nometnēs valdīja nosacīts miers, krustneši nekādus pasākumus neveica, un pilsētas iedzīvotāji uzjautrinoties vēroja pretinieku karotājus, kuru liela daļa nemaz neizskatījās pēc armijas. Taču šai dienai bija jākļūst par izšķirošo un traģiskāko visā krusta kara laikā. Abās pusēs notika rāma gatavošanās sadursmei, kas bija gaidāma pēc dienas vai divām. Kareivji gatavojās brokastīm...
Neviens šodien nevar pateikt, kam ienāca prātā pakaitināt krustnešu nometnē esošos. Atvērās pilsētas vārti un bars cilvēku, vēcinot karogus, bravūrīgi metās uz priekšu. Franču algotņu komandieris ātri novērtēja situāciju un deva pavēli doties uzbrukumā. Pilsētnieki nepaguva atgriezties mūru iekšpusē, un piesteigušies franču karotāji iekļuva pilsētā kopā ar tās iedzīvotājiem. Tika izgāzti vārti, kā dēļ pilsētas aizsardzības plāns izjuka. Garnizona vīriem bija jācīnās gan ar uzbrūkošo karaspēku no ārpuses, gan trakojošajiem frančiem pilsētas ielās. Veiksmes spārnoti uzbrucēji cīnījās ar vēl lielāku spēku, un pāris stundu laikā pilsētnieku pretestība beidzās. Franču bandīti lauzās katrā mājā un nogalināja visus, kas gadījās ceļā. Dzīvi palikušie steidzās glābties baznīcās; baznīcu durvis tika izlauztas, un visi, kas atradās iekšā, izrādījās iekļuvuši lamatās - tika nogalināti visi... ... arī mācītāji ar krucifiksiem rokās.
Dažās stundās plaukstošā Bezjē kļuva par sakropļotu līķu pilsētu, kur algoti bandīti, bradājot pa asinīm, dalīja savu upuru mantas. Hronists Giljoms no Tudelas saka: "Franču baroni, garīdzniecība, pilsoņi, kņazi un marķīzi savstarpēji vienojās, ka ikkatrā pilī, kas nepadosies pirms trieciena, visi iemītnieki tiks apkauti un uzdurti uz zobeniem, lai redzētā šausmas pārējiem atņemtu gribu pretoties". Ja viņi tiešām šādi lēmumu ir pieņēmuši, tad viņu aprēķins bijis pareizs. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno komandu: "Nogaliniet visus, Dievs savējos atpazīs", visticamāk tā bija franču algotņu iniciatīva, jo viņiem nebija laika apspriesties ar augstākajiem komandieriem - viņi izmantoja izdevību tikt pilsētas mūru iekšpusē.
Franču algotņi kļuva pilnīgi nevadāmi, un "krustnešiem nācās viņus ar nūjām kā suņus triekt laukā no pilsētas, lai iegūtu Bezjē iedzīvotāju uzkrātās bagātības, kas viņiem pienācās kā likumīgs laupījums". Vēsturnieki lēš, ka visiem karagājiena dalībniekiem būtu pieticis labuma nodrošinātām vecumdienām, taču algotņi, kas nu jutās patiesi pazemoti, aizdedzināja pilsētu. Bruņiniekiem nācās steigšus to pamest, neaptveramās un tik viegli sasniedzamās vērtības atstājot ugunij. Noskatījušies, kā pilsēta nodeg līdz galam, krustneši ceturtajā dienā uzsāka ceļu uz Karkasonu.
Bezjē pilsētas liktenis ir skumjš ar to, ka nevienas citās seno laiku hronikās nevaram atrast tik drausmīgu izrēķināšanos ar pamatiedzīvotājiem. Šis stāsts ir skumjš arī tādēļ, ka tam par iemeslu bija "svētais karš", ko iniciēja viens no pirmajiem Romas katoļu baznīcas mūku ordeņiem. Šis karš sākās nevaldāma niknuma gaisotnē. Pretinieks tika uztverts kā kaitīgs dzīvnieks, kurš ir jāizskauž, un kura vienīgais labums ir mantība, kas paliks pēc viņa. Skaidrs, ka krustneši rūgti apraudāja Bezjē sadegušās bagātības. Karkasonai bija lemts piedzīvot citu likteni tikai tādēļ, ka iekarotāji baidījās palikt bez laupījuma. Šādu attieksmi var skaidrot ar tālaika tikumiem un karavadoņu ambīcijām, karotāju naidu pret buržuā, ziemeļnieku nepatiku pret dienvidniekiem. Protams, tas tā bija, bet noteicošais bija līdz baltkvēlei uzkarsētais reliģiskais entuziasms un kaismīga vēlēšanās par katru cenu nopelnīt [tā] Kunga piedošanu.
Video kompilācija par Albiģiešu krusta karu (angļu val.)
Vēsts par Bezjē traģēdiju steidzās krustnešu karaspēkam pa priekšu, pilnībā atņemot oksitāniešiem vēlēšanos pretoties. Sešu dienu gājienā uz Karkasonu visas pilis tika labprātīgi atvērtas, un to senjori griezās pie iekarotājiem ar pilnīgas pakļaušanās solījumiem. Citi pameta savas mājas un ar ģimenēm un vasaļiem devās kalnos vai mežos. Kara briesmīgais sākums lika krustnešiem atmest visas cerības iemantot vietējo katoļu simpātijas - zeme padevās, bet naids un pretestība pieauga.(ZO)
Foto kompilācija (ar labu audio fonu) par Bezjē
---------------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums
Kad krustneši sasniedza Monpeljē, bija skaidrs, ka jāsāk gatavoties aizsardzībai. Vikonts Reimons - Rožē Trenkavels kopā ar ebreju grupu un dažiem "labajiem ļaudīm" bija pametis Bezjē, lai dotos uz Karkasonu. Trijās dienās garnizons ar iedzīvotāju līdzdalību padziļināja aizsarggrāvi, kas apjoza Bezjē mūrus. Sienas bija biezas, pārtikas krājumi pietika ilgam aplenkumam. Tika ziņots, ka tuvojošais karaspēks ir skaitliski ļoti liels, un tas viesa cerības, ka pārtikas trūkuma dēļ tas ātri aizies.
21. jūlijā krustneši sacēla savas apmetnes pie Bezjē - gar Orbas upes kreiso krastu. Otrs Bezjē vikonts - vietējais bīskaps Reno de Monpeiru - pirms kaujām centās vest pārrunas. No krustnešu nometnes viņš ieradās ar priekšlikumu: pilsēta tiks saudzēta, ja katoļi izdos legātiem ķecerus, kuru sarakstu viņš pats atnesīšot. Šis saraksts ir saglabājies - tajā ir 222 vārdi, no kuriem daži atzīmēti ar "val" (valdensi).
Bīskaps sapulcināja pilsētas konsulātu katedrālē un vēršoties pie katoļiem, izklāstīja lietas būtību. Ķeceri Bezjē pilsētā bija spēcīgi un ietekmīgi, un bīskaps šaubījās, vai viņam izdosies pierunāt pamest savus pilnīgos (parfaits - fr., perfects-angl.). Tādēļ viņš piedāvāja katoļiem glābt savas dzīvības, pametot pilsētu un atstājot tajā ķecerus. Konsuli sašutumā noraidīja šo priekšlikumu un paziņoja, ka "viņi drīzāk dotu priekšroku noslīcināšanai jūrā", nevis pametīs savus līdzpilsoņus, un "ja viņi tik viegli mainīs savus senjorus, tad par viņiem neviens nedos pat lauztu grasi". Šāda atbilde bija uzticības zvērests vikontam un pilsētas brīvībām.
Konsulu uzvedība nodemonstrēja krustnešiem, ka viņi nevar paļauties uz pilsētas katoļiem. Oksitānijas pilsētas par spīti visam kā galveno izvirza savas nacionālās intereses. Reliģiskais karš kopš pirmās dienas pārvērtās par nacionālo pretošanos. Cilvēki cīnīsies līdz pēdējam, un šai valstij Baznīca pat vietējo bīskapu veidolā kļūst par svešu varu. Reno de Monpeiru pamet Bezjē kopā ar dažiem bailīgākajiem katoļiem, kuru nav daudz, jo zināms, ka priesteri paliek pilsētā.
Krustnešu armija sāka gatavoties triecienam. Ilgs aplenkums liktu karaspēkam atkāpties, jo vajadzīgi milzīgi pārtikas krājumi. Arī Karkasonas un Bezjē vikonts Reimons - Rožē tikmēr varēja pienācīgi noorganizēt aizsardzību. Šai milzīgajai armijai nav arī vienotības - Burgundijas hercogs nemitīgi strīdas ar Neveras grāfu, ierindas karotāju rindās disciplīna ir ļoti zemā līmenī, bet bruņinieki devušies gājienā tikai uz 40 dienām. Bija jāuzbrūk steidzami. Taču nokļūstot lielās un labi nocietinātās pilsētas sienu priekšā, krustneši kļuva domīgi. Milzīgās armijas ierašanos pilsētnieki uztvēra ar bezbailīgu gatavību aizstāvēties.
22. jūlijā abās nometnēs valdīja nosacīts miers, krustneši nekādus pasākumus neveica, un pilsētas iedzīvotāji uzjautrinoties vēroja pretinieku karotājus, kuru liela daļa nemaz neizskatījās pēc armijas. Taču šai dienai bija jākļūst par izšķirošo un traģiskāko visā krusta kara laikā. Abās pusēs notika rāma gatavošanās sadursmei, kas bija gaidāma pēc dienas vai divām. Kareivji gatavojās brokastīm...
Neviens šodien nevar pateikt, kam ienāca prātā pakaitināt krustnešu nometnē esošos. Atvērās pilsētas vārti un bars cilvēku, vēcinot karogus, bravūrīgi metās uz priekšu. Franču algotņu komandieris ātri novērtēja situāciju un deva pavēli doties uzbrukumā. Pilsētnieki nepaguva atgriezties mūru iekšpusē, un piesteigušies franču karotāji iekļuva pilsētā kopā ar tās iedzīvotājiem. Tika izgāzti vārti, kā dēļ pilsētas aizsardzības plāns izjuka. Garnizona vīriem bija jācīnās gan ar uzbrūkošo karaspēku no ārpuses, gan trakojošajiem frančiem pilsētas ielās. Veiksmes spārnoti uzbrucēji cīnījās ar vēl lielāku spēku, un pāris stundu laikā pilsētnieku pretestība beidzās. Franču bandīti lauzās katrā mājā un nogalināja visus, kas gadījās ceļā. Dzīvi palikušie steidzās glābties baznīcās; baznīcu durvis tika izlauztas, un visi, kas atradās iekšā, izrādījās iekļuvuši lamatās - tika nogalināti visi... ... arī mācītāji ar krucifiksiem rokās.
Dažās stundās plaukstošā Bezjē kļuva par sakropļotu līķu pilsētu, kur algoti bandīti, bradājot pa asinīm, dalīja savu upuru mantas. Hronists Giljoms no Tudelas saka: "Franču baroni, garīdzniecība, pilsoņi, kņazi un marķīzi savstarpēji vienojās, ka ikkatrā pilī, kas nepadosies pirms trieciena, visi iemītnieki tiks apkauti un uzdurti uz zobeniem, lai redzētā šausmas pārējiem atņemtu gribu pretoties". Ja viņi tiešām šādi lēmumu ir pieņēmuši, tad viņu aprēķins bijis pareizs. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno komandu: "Nogaliniet visus, Dievs savējos atpazīs", visticamāk tā bija franču algotņu iniciatīva, jo viņiem nebija laika apspriesties ar augstākajiem komandieriem - viņi izmantoja izdevību tikt pilsētas mūru iekšpusē.
Franču algotņi kļuva pilnīgi nevadāmi, un "krustnešiem nācās viņus ar nūjām kā suņus triekt laukā no pilsētas, lai iegūtu Bezjē iedzīvotāju uzkrātās bagātības, kas viņiem pienācās kā likumīgs laupījums". Vēsturnieki lēš, ka visiem karagājiena dalībniekiem būtu pieticis labuma nodrošinātām vecumdienām, taču algotņi, kas nu jutās patiesi pazemoti, aizdedzināja pilsētu. Bruņiniekiem nācās steigšus to pamest, neaptveramās un tik viegli sasniedzamās vērtības atstājot ugunij. Noskatījušies, kā pilsēta nodeg līdz galam, krustneši ceturtajā dienā uzsāka ceļu uz Karkasonu.
Bezjē pilsētas liktenis ir skumjš ar to, ka nevienas citās seno laiku hronikās nevaram atrast tik drausmīgu izrēķināšanos ar pamatiedzīvotājiem. Šis stāsts ir skumjš arī tādēļ, ka tam par iemeslu bija "svētais karš", ko iniciēja viens no pirmajiem Romas katoļu baznīcas mūku ordeņiem. Šis karš sākās nevaldāma niknuma gaisotnē. Pretinieks tika uztverts kā kaitīgs dzīvnieks, kurš ir jāizskauž, un kura vienīgais labums ir mantība, kas paliks pēc viņa. Skaidrs, ka krustneši rūgti apraudāja Bezjē sadegušās bagātības. Karkasonai bija lemts piedzīvot citu likteni tikai tādēļ, ka iekarotāji baidījās palikt bez laupījuma. Šādu attieksmi var skaidrot ar tālaika tikumiem un karavadoņu ambīcijām, karotāju naidu pret buržuā, ziemeļnieku nepatiku pret dienvidniekiem. Protams, tas tā bija, bet noteicošais bija līdz baltkvēlei uzkarsētais reliģiskais entuziasms un kaismīga vēlēšanās par katru cenu nopelnīt [tā] Kunga piedošanu.
Video kompilācija par Albiģiešu krusta karu (angļu val.)
Vēsts par Bezjē traģēdiju steidzās krustnešu karaspēkam pa priekšu, pilnībā atņemot oksitāniešiem vēlēšanos pretoties. Sešu dienu gājienā uz Karkasonu visas pilis tika labprātīgi atvērtas, un to senjori griezās pie iekarotājiem ar pilnīgas pakļaušanās solījumiem. Citi pameta savas mājas un ar ģimenēm un vasaļiem devās kalnos vai mežos. Kara briesmīgais sākums lika krustnešiem atmest visas cerības iemantot vietējo katoļu simpātijas - zeme padevās, bet naids un pretestība pieauga.(ZO)
Foto kompilācija (ar labu audio fonu) par Bezjē
---------------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums
katarisms-VI
Kara priekšvakarā
Pasākumi, ko pāvests bija nodomājis īstenot, lai nodrošinātu iedibināto sabiedrisko kārtību, Albiģiešu krusta gājiena laikā dažādu notikumu iespaidā pārvērtās par represīvas sistēmas izveidi
Pāvests Inokentijs III prata vadīt katoļu monarhus gluži kā vasaļus. Taču gadījumā ar Tulūzas grāfu viņš saprata, ka ierastais ierocis neder, jo nebija vērts atdalīt zemi, kas tāpat jau bija gandrīz pilnīgi atkritusi no Romas baznīcas. Raimona VI "noziegums" bija tāds, ka viņš vadīja valsti, kur Romas baznīcas varenība bija sašķobījusies, bet valdnieks neko nedarīja, lai situāciju labotu. Vēl pirms sava legāta Pjēra De Kastelno nāves pāvests raksta Francijas karalim: "Tavs uzdevums ir izdzīt Tulūzas grāfu no viņa zemes, attīrīt to no sektantiem un dot tai labus katoļus, kas tavā pakļautībā uzticīgi spēs kalpot Kungam". Protams, pāvesta legāta Pjēra De Kastelno slepkavība 1208. 14.janvārī bija pietiekami nopietns iemesls kara pieteikšanai.
Brīvo diskusiju laiks
Nosacīti mierīgajā periodā XII gs. beigās, kad Oksitānijas Labo Ļaužu Baznīca jau bija daudzskaitlīga, labi strukturēta un dinamiski attīstījās, to atbalstīja vietējās politiskā vara un kultūras aprindas. Šī iemesla dēļ katari varēja brīvi un atklāti diskutēt ar katoliskajiem hierarhiem. Disputiem allaž bija klausītāji no malas, abām pusēm bija teicami argumenti. Disputi dažkārt risinājās tiesnešu klātbūtnē, dažkārt pēc vietvalžu un ievērojamāko pilsoņu pamudinājuma; dažkārt "spontāni", dažkārt sakarā ar to, ka cauri šim apgabalam virzījās profesionāli katoļu sludinātāji.
Šajās publiskajās diskusijās, dabiski, neviens nevienu nepārliecināja, un publika jau sākotnēji atbalstīja "savu" partiju. Tomēr katoļiem ne visai gāja pie sirds "zaudējumi", un tādējādi pastiprinājās svētā kara ideja.
Aplūkojot liecības par katarisma izplatības dinamiku, redzam, ka XII gs. vidū Oksitānijā tas bija izplatīts augstākajos sabiedrības slāņos, bet mazie ļaudis vēl arvien labprāt klausījās katoļu sludinātāju sprediķus (pēc sv. Bernāra vārdiem). Hronists Žofruā d'Oksērs izbailēs atzīmē, ka "1145.g. Albī pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotājus saindējusi ķecerība...", taču viennozīmīgi citāda situācija ir sākoties krusta karam, ko spilgti ilustrē Bezjē pilsētas iedzīvotāju liktenis. /Anna Brenona "Katarisma patiesā seja", II daļa/ AB
...
Krustneši solīja izbeigt pilsētas aplenkumu, ja tiks izdoti pilsētā patvērušies katari. Pilsētnieki svinīgi atteicās no šāda piedāvājuma, un 1209.g. 22. jūlijā visi gāja bojā - pēc dažādām aplēsēm tolaik tur dzīvoja 15 līdz 20 tūkstoši. Nav pierādāms, vai pāvesta legāts tiešām izteica bēdīgi slaveno frāzi: "Nogaliniet visus - Dievs savējos atpazīs", taču krustneši legāta pavēli saprata burtiski...
Cik kataru patiesībā todien atradās Bezjē sienās? Eksistē kaut kāds ne pārāk jēdzīgs dokuments, kurā var atrast 222 ķeceru vārdus. Iespējams, tas ir kāda katoļa veidots saraksts par personām, kuras jāizdod krustnešiem. Visai liela varbūtība, ka sarakstā bija tikai pilnīgie, nevis visi ticīgie, jo represijas vēl nebija totālas. Lai kāds būtu kopējais kataru skaits Bezjē un tās apkārtnē 1209.g., ir redzams, ka "labo ļaužu" kopienas tika uztvertas kā radniecīgas, un pilsētnieki, kas pārsvarā tomēr bija katoļi, kļuva par kataru kolektīvajiem aizstāvjiem.
Skats uz Bezjē no Orbas upes (Attēla avots)
---------------------------------------------------------------
Vikonts Reimons Rožē Trenkavels kopā ar Bezjē pilsētas ebrejiem jau pirms aplenkuma devās uz Karkasonu. Tur krustneši ieradās tūlīt pēc Bezjē slaktiņa - augusta svelme un ūdens trūkums veicināja pilsētas padošanos. Pilsētas iedzīvotāji drīkstēja aiziet puskaili - vīrieši biksēs, bet sievietes - kreklos; pašu Reimonu Rožē ieslodzīja cietumā. Karkasonieši nekad nemēģināja viņu vainot par kataru aizstāvību.
Īsumā par Tulūzas likteni
Albiģiešu kara pirmajā fāzē Tulūzai izdevās paglābties no krustnešu tīkojumiem. Tam pamatā bija grāfa, konsulu un pilsētas iedzīvotāju slēgtā savienība pret grāfu Manforu un Romas baznīcas pārstāvi - Tulūzas bīskapu. Pēdējais bija izveidojis t.s. "Balto Brālību" - teroristisku katoļu milicijas grupējumu, kas laupīja un dedzināja to cilvēku mājas, kurus uzskatīja par nepietiekami ortodoksāliem. Taču bīskaps panāca pretējo - 1212.g. Tulūzā nodibinājās "Melnā Brālība", kas atbildēja ar prettriecieniem. Šī tautas kustība veidojās ap grāfa Reimona VI un jaunā Reimona VII personībām, kas prezentēja pretošanās laikā dzimstošo tautas identitāti. Romas baznīca nolādēja un izslēdza abus; viņiem sekoja kapituli un beidzot visa pilsēta.
Neskatoties uz to, visi kā viens nostājās pret armiju un Romas pāvestu, kā dēļ bīskaps Fulko kopā ar savu "Balto Brālību" un citiem pameta pilsētu, iegūstot iesauku "velnu bīskaps". Īsta tautas sašutuma rezultātā arī Monfors tika padzīts; no emigrācijas atgriezās tēvs un dēls Reimoni un sāka atgūt Tulūzā torni pēc torņa. Tauta ar entuziasmu organizēja arī pilsētas aizstāvību arī, kad franči vēlreiz mēģināja atgūt Tulūzu. 1218.g. jūnijā akmeņu sviežamā mašīna, ko apkalpoja sievietes, trāpa Monforam...
Tāpat kā Reimonu Trenkavelu, arī Tulūzas Reimonu izslēdza no baznīcas par atteikšanos padzīt ķecerus, bet zeme kļuva par krustnešu laupījumu. Tāpat kā Bezjē un Karkasonā, arī Tulūzā katoļi un kataru ticīgie ar konsuliem priekšgalā stājās blakus saviem senjoriem. Tulūzas notikumi ir labāk zināmi, ir vairāk politiski un arī nacionālistiskāki. Inkvizīcijas dokumenti dod iespēju nedaudz pamanīt arī katarus tikai XIII gs. otrajā pusē. Reģistros atrodami ap 250 kataru Albī (8 līdz 10 tk. iedz.) un 2500 Tulūzā (25-30 tk. iedz.). Ap 1300.gadu Karkasonā no visiem iedz. apmēram 6 procenti bija kataru. Tie ir inkvizīcijas dati - patiesais skaits nav zināms, jo [kā vienmēr] ne visi tiek nosūdzēti. Tam pamatā ir ziņotāju interese par konfiscējamiem īpašumiem; šādas tendences rezultātā starp inkvizīcijas upuriem vairāk ir turīgo un augstdzimušo personu vārdi.
Jāatceras vēl viena svarīga nianse: tie, kas liecināja inkvizīcijas priekšā, nekad nesacīja visu, viņi vienmēr centās attaisnoties, minimizēt faktus, pierakstīt visu mirušajiem [kam nekas vairs nedraud] un notikumus atbīdīt tālāk pagātnē. Katrā ciemā bija arī daudz tādu ticīgo, kas neatzinās un kurus nenosūdzēja.
Ir ziņas, ka inkvizīcijas darbošanās laikā izcēlušies arī tautas nemieri, un daži sevišķi aktīvi inkvizitori tikuši padzīti no pilsētas (Tulūza) vai iemesti upē (Albī). Arī Narbonnā, ko katarisms bija skāris vismazāk, notika sacelšanās pret inkvizīciju.
Par kataru sievietēm
XIII gs. sākumā sieviešu īpatsvars šajā reģionā bija apmēram trešā daļa no iedzīvotāju kopskaita, kam par iemeslu bija biežās dzemdības. Savukārt nopratināšanas atklāja, ka starp kataru iesvētītajiem sieviešu daļa ir 45%. Tas, salīdzinājumā ar mūķeņu skaitu katoliskajā garīdzniecībā izrādījās ārkārtējs daudzums. Kamēr vien bija iespējams, kataru iesvētītās dzīvoja vienā vietā, un visi galvenie procesi notika viņu namos. Kad sākās vajāšanas, arī viņas uzsāka klejotāju gaitas.
Gandrīz visas "labās sievas" beidza savu dzīvi laika posmā līdz 1250.gadam. Pēdējā kataru sludinātāja gāja bojā pavisam neilgi pirms sadedzināšanas 1307.gadā.
Kad sākās grūtie laiki un inkvizīcija strādāja ar pilnu jaudu, daudzas parastās kataru ticīgās stājās iesvētīto vietā, jo kādam bija jāveic viņu funkcijas - galvenokārt tas attiecināms uz mierinājuma sniegšanu jeb rokas uzlikšanu uz galvas (consolamentum). Inkvizīcijas reģistra fragments, kas pazīstams ar nosaukumu Klermon-Ferrand (1250.-1258.gg.) jau uzrāda, ka 62 procentos gadījumu consolamentum veic sieviete. Sievietes arvien biežāk nokļūst uz sārta, jo nevēlas kristīties, bet dzīvot kā kataram kļūst pārāk bīstami. Daudzas jo daudzas kļūst par pagrīdnieku atbalstītājām.
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums
Pasākumi, ko pāvests bija nodomājis īstenot, lai nodrošinātu iedibināto sabiedrisko kārtību, Albiģiešu krusta gājiena laikā dažādu notikumu iespaidā pārvērtās par represīvas sistēmas izveidi
Pāvests Inokentijs III prata vadīt katoļu monarhus gluži kā vasaļus. Taču gadījumā ar Tulūzas grāfu viņš saprata, ka ierastais ierocis neder, jo nebija vērts atdalīt zemi, kas tāpat jau bija gandrīz pilnīgi atkritusi no Romas baznīcas. Raimona VI "noziegums" bija tāds, ka viņš vadīja valsti, kur Romas baznīcas varenība bija sašķobījusies, bet valdnieks neko nedarīja, lai situāciju labotu. Vēl pirms sava legāta Pjēra De Kastelno nāves pāvests raksta Francijas karalim: "Tavs uzdevums ir izdzīt Tulūzas grāfu no viņa zemes, attīrīt to no sektantiem un dot tai labus katoļus, kas tavā pakļautībā uzticīgi spēs kalpot Kungam". Protams, pāvesta legāta Pjēra De Kastelno slepkavība 1208. 14.janvārī bija pietiekami nopietns iemesls kara pieteikšanai.
Brīvo diskusiju laiks
Nosacīti mierīgajā periodā XII gs. beigās, kad Oksitānijas Labo Ļaužu Baznīca jau bija daudzskaitlīga, labi strukturēta un dinamiski attīstījās, to atbalstīja vietējās politiskā vara un kultūras aprindas. Šī iemesla dēļ katari varēja brīvi un atklāti diskutēt ar katoliskajiem hierarhiem. Disputiem allaž bija klausītāji no malas, abām pusēm bija teicami argumenti. Disputi dažkārt risinājās tiesnešu klātbūtnē, dažkārt pēc vietvalžu un ievērojamāko pilsoņu pamudinājuma; dažkārt "spontāni", dažkārt sakarā ar to, ka cauri šim apgabalam virzījās profesionāli katoļu sludinātāji.
Šajās publiskajās diskusijās, dabiski, neviens nevienu nepārliecināja, un publika jau sākotnēji atbalstīja "savu" partiju. Tomēr katoļiem ne visai gāja pie sirds "zaudējumi", un tādējādi pastiprinājās svētā kara ideja.
Aplūkojot liecības par katarisma izplatības dinamiku, redzam, ka XII gs. vidū Oksitānijā tas bija izplatīts augstākajos sabiedrības slāņos, bet mazie ļaudis vēl arvien labprāt klausījās katoļu sludinātāju sprediķus (pēc sv. Bernāra vārdiem). Hronists Žofruā d'Oksērs izbailēs atzīmē, ka "1145.g. Albī pilsētas un tās apkārtnes iedzīvotājus saindējusi ķecerība...", taču viennozīmīgi citāda situācija ir sākoties krusta karam, ko spilgti ilustrē Bezjē pilsētas iedzīvotāju liktenis. /Anna Brenona "Katarisma patiesā seja", II daļa/ AB
...
Krustneši solīja izbeigt pilsētas aplenkumu, ja tiks izdoti pilsētā patvērušies katari. Pilsētnieki svinīgi atteicās no šāda piedāvājuma, un 1209.g. 22. jūlijā visi gāja bojā - pēc dažādām aplēsēm tolaik tur dzīvoja 15 līdz 20 tūkstoši. Nav pierādāms, vai pāvesta legāts tiešām izteica bēdīgi slaveno frāzi: "Nogaliniet visus - Dievs savējos atpazīs", taču krustneši legāta pavēli saprata burtiski...
Cik kataru patiesībā todien atradās Bezjē sienās? Eksistē kaut kāds ne pārāk jēdzīgs dokuments, kurā var atrast 222 ķeceru vārdus. Iespējams, tas ir kāda katoļa veidots saraksts par personām, kuras jāizdod krustnešiem. Visai liela varbūtība, ka sarakstā bija tikai pilnīgie, nevis visi ticīgie, jo represijas vēl nebija totālas. Lai kāds būtu kopējais kataru skaits Bezjē un tās apkārtnē 1209.g., ir redzams, ka "labo ļaužu" kopienas tika uztvertas kā radniecīgas, un pilsētnieki, kas pārsvarā tomēr bija katoļi, kļuva par kataru kolektīvajiem aizstāvjiem.
Skats uz Bezjē no Orbas upes (Attēla avots)
---------------------------------------------------------------
Vikonts Reimons Rožē Trenkavels kopā ar Bezjē pilsētas ebrejiem jau pirms aplenkuma devās uz Karkasonu. Tur krustneši ieradās tūlīt pēc Bezjē slaktiņa - augusta svelme un ūdens trūkums veicināja pilsētas padošanos. Pilsētas iedzīvotāji drīkstēja aiziet puskaili - vīrieši biksēs, bet sievietes - kreklos; pašu Reimonu Rožē ieslodzīja cietumā. Karkasonieši nekad nemēģināja viņu vainot par kataru aizstāvību.
Īsumā par Tulūzas likteni
Albiģiešu kara pirmajā fāzē Tulūzai izdevās paglābties no krustnešu tīkojumiem. Tam pamatā bija grāfa, konsulu un pilsētas iedzīvotāju slēgtā savienība pret grāfu Manforu un Romas baznīcas pārstāvi - Tulūzas bīskapu. Pēdējais bija izveidojis t.s. "Balto Brālību" - teroristisku katoļu milicijas grupējumu, kas laupīja un dedzināja to cilvēku mājas, kurus uzskatīja par nepietiekami ortodoksāliem. Taču bīskaps panāca pretējo - 1212.g. Tulūzā nodibinājās "Melnā Brālība", kas atbildēja ar prettriecieniem. Šī tautas kustība veidojās ap grāfa Reimona VI un jaunā Reimona VII personībām, kas prezentēja pretošanās laikā dzimstošo tautas identitāti. Romas baznīca nolādēja un izslēdza abus; viņiem sekoja kapituli un beidzot visa pilsēta.
Neskatoties uz to, visi kā viens nostājās pret armiju un Romas pāvestu, kā dēļ bīskaps Fulko kopā ar savu "Balto Brālību" un citiem pameta pilsētu, iegūstot iesauku "velnu bīskaps". Īsta tautas sašutuma rezultātā arī Monfors tika padzīts; no emigrācijas atgriezās tēvs un dēls Reimoni un sāka atgūt Tulūzā torni pēc torņa. Tauta ar entuziasmu organizēja arī pilsētas aizstāvību arī, kad franči vēlreiz mēģināja atgūt Tulūzu. 1218.g. jūnijā akmeņu sviežamā mašīna, ko apkalpoja sievietes, trāpa Monforam...
Tāpat kā Reimonu Trenkavelu, arī Tulūzas Reimonu izslēdza no baznīcas par atteikšanos padzīt ķecerus, bet zeme kļuva par krustnešu laupījumu. Tāpat kā Bezjē un Karkasonā, arī Tulūzā katoļi un kataru ticīgie ar konsuliem priekšgalā stājās blakus saviem senjoriem. Tulūzas notikumi ir labāk zināmi, ir vairāk politiski un arī nacionālistiskāki. Inkvizīcijas dokumenti dod iespēju nedaudz pamanīt arī katarus tikai XIII gs. otrajā pusē. Reģistros atrodami ap 250 kataru Albī (8 līdz 10 tk. iedz.) un 2500 Tulūzā (25-30 tk. iedz.). Ap 1300.gadu Karkasonā no visiem iedz. apmēram 6 procenti bija kataru. Tie ir inkvizīcijas dati - patiesais skaits nav zināms, jo [kā vienmēr] ne visi tiek nosūdzēti. Tam pamatā ir ziņotāju interese par konfiscējamiem īpašumiem; šādas tendences rezultātā starp inkvizīcijas upuriem vairāk ir turīgo un augstdzimušo personu vārdi.
Jāatceras vēl viena svarīga nianse: tie, kas liecināja inkvizīcijas priekšā, nekad nesacīja visu, viņi vienmēr centās attaisnoties, minimizēt faktus, pierakstīt visu mirušajiem [kam nekas vairs nedraud] un notikumus atbīdīt tālāk pagātnē. Katrā ciemā bija arī daudz tādu ticīgo, kas neatzinās un kurus nenosūdzēja.
Ir ziņas, ka inkvizīcijas darbošanās laikā izcēlušies arī tautas nemieri, un daži sevišķi aktīvi inkvizitori tikuši padzīti no pilsētas (Tulūza) vai iemesti upē (Albī). Arī Narbonnā, ko katarisms bija skāris vismazāk, notika sacelšanās pret inkvizīciju.
Par kataru sievietēm
XIII gs. sākumā sieviešu īpatsvars šajā reģionā bija apmēram trešā daļa no iedzīvotāju kopskaita, kam par iemeslu bija biežās dzemdības. Savukārt nopratināšanas atklāja, ka starp kataru iesvētītajiem sieviešu daļa ir 45%. Tas, salīdzinājumā ar mūķeņu skaitu katoliskajā garīdzniecībā izrādījās ārkārtējs daudzums. Kamēr vien bija iespējams, kataru iesvētītās dzīvoja vienā vietā, un visi galvenie procesi notika viņu namos. Kad sākās vajāšanas, arī viņas uzsāka klejotāju gaitas.
Gandrīz visas "labās sievas" beidza savu dzīvi laika posmā līdz 1250.gadam. Pēdējā kataru sludinātāja gāja bojā pavisam neilgi pirms sadedzināšanas 1307.gadā.
Kad sākās grūtie laiki un inkvizīcija strādāja ar pilnu jaudu, daudzas parastās kataru ticīgās stājās iesvētīto vietā, jo kādam bija jāveic viņu funkcijas - galvenokārt tas attiecināms uz mierinājuma sniegšanu jeb rokas uzlikšanu uz galvas (consolamentum). Inkvizīcijas reģistra fragments, kas pazīstams ar nosaukumu Klermon-Ferrand (1250.-1258.gg.) jau uzrāda, ka 62 procentos gadījumu consolamentum veic sieviete. Sievietes arvien biežāk nokļūst uz sārta, jo nevēlas kristīties, bet dzīvot kā kataram kļūst pārāk bīstami. Daudzas jo daudzas kļūst par pagrīdnieku atbalstītājām.
------------------------
Rakstu sērijas sākums
Turpinājums
Abonēt:
Ziņas (Atom)
