Dažādi avoti par maniķiešiem
Jāuzskata, ka maniķiešu duālisms ir radies no jūdaiskās kristietības. Maniķieši bieži kritizēja kristietību, konkrēti - evanģēlisko Jēzu Kristu, jo tie viņu neuzskatīja par patieso glābēju. "Reālo Kristu" viņi uzskatīja par tīru dievību, nevis dievcilvēku. Kristus tikai izmantoja cilvēka veidolu, lai sludinātu cilvēkiem. Glābšanu, ko cilvēkiem deva Kristus, realizēja ar patiesās zināšanas (gnostikas) palīdzību. Par īstā Jēzus sūtni uzdevās Mani, kurš cilvēkus gan apgaismoja, gan mierināja. Grieķiski viņu sauca par Paraklētu - "mierinātāju".
Maniķiešu dzīve ritēja stingrā saskaņā ar viņu mācību. Augļus un dārzeņus tie uzskatīja par gaismas produktiem, bet gaļu - par tumsas produktu. Galu galā viņi pārvērtās par stingriem veģetāriešiem, kas viņus pietuvināja Ķīnas budistiem, kam tai laikā bija aizliegts ēst gaļu. Visa maniķieša dzīve pārvērtās par gaismas daļu krāšanu. Pakāpeniski maniķiešu vidū radās divi slāņi - izredzētie un klausītāji, kas atbilda divām glābšanas pakāpēm. Izredzētie piekopa askētisku dzīvesveidu, mitinājās lapu būdās vai alās. Faktiski tā bija priesteru kārta, kam bija paredzēta galīga glābšanās.
Maniķieši- klausītāji, bija tie, kas pilnībā nespēja attiekties no pasaulīgās dzīves. Viņi izredzētajiem kalpoja, gatavojot ēst un rūpējoties par viņiem. Izredzētie savukārt, viņiem atklāja savas mācības noslēpumus. Caur izredzētajiem klausītāji arī varēja sasniegt dvēseles atbrīvošanu no ķermeņa cietuma. Tas notika tā, ka nākamajā dzīvē klausītājs varēja piedzimt izredzētā ķermenī. Izredzētie bija atbildīgi ne tikai par sevi, bet arī par klausītājiem. Klosteros viņi varēja dzīvot tikai īsu brīdi vai slimības gadījumā, bet pārējo laiku viņi ceļoja apkārt. Daudzviet tika stāstīts par viņu veiktajiem brīnumiem.
Mani stāstīja, ka visas citas mācības sākotnēji bijušas paredzētas atsevišķām tautām un tikai pēc tam tika izplatītas ārpus rašanās zemes; kristietība - ārpus Jūdejas, budisms - ārpus Indijas. Mani no paša sākuma paziņoja, ka viņa mācība paredzēta visiem. Neskatoties uz aicinājumiem tiekties pēc gaismas, Mani mācība tika vajāta gan Rietumos, gan Austrumos. Mūsu ēras V gs. tā sāka izplatīties kā mazdakisms - no maniķiešu priestera Mazdaka vārda, kurš maniheismam pievienoja arī sociālo doktrīnu par nevienlīdzības likvidēšanu.
Gandrīz visās Romas impērijas lielākajās pilsētās III gs. beigās bija atrodamas maniķiešu kopienas. Visievērojamākais maniķiešu sekotājs bija Augustīns Aurēlijs (354.-430.). Deviņu gadu laikā Augustīns bija klausītājs. Dažas maniķiešu idejas atrodamas viņa darbā "Par Dieva pilsētu", kur viņš runā par vēsturisko procesu kā mūžīgo un nesamierināmo labā un ļaunā cīņu.
Ēģiptē pirmie maniķieši bija Mani skolnieks Paposs un Toms (vairāku psalmu autors. V gadsimtā Ēģiptes maniķieši pieslējās ortodoksālajiem kristiešiem un kustība iznīka.
Maniheismu izspieda gan no kristīgās, gan musulmaniskās pasaules. Ķīnā Gaismas Mācības pirmie nesēji bija uiguri - tirgotāju tauta, kas dzīvoja ziemeļu un ZR apvidos. Pirmā šīs mācības oficiālā atzīšana Ķīnas valstī notikusi ap 700. gadu (imperatores U-Tjaņ laikā). Neskatoties uz vēlāko kritiku no galma budistu puses, maniķiešu mācību piecieta, un viņi drīkstēja atvērt tempļus lielākajās Ķīnas pilsētās. Uiguri šai ziņā daudz palīdzēja. Viņi sargāja valsts robežas pret tibetiešu iebrukumiem, tādēļ Tanu dinastijas laikā tiem bija oficiāli atļauts celt savus klosterus un sludināt. Daudzi viņus uztvēra kā budistu sektu, jo savus tekstus viņi tulkoja budistu manierē. Ķīniski maniheisms saucās "monin-czjao" (pulētās pērles mācība) jeb vienkārši "min-czjao" - gaismas mācība.
Maniķiešu idejas, ko viņi bija pārņēmuši no kristietības, ķīnieši uztvēra kā daoistu vai budistu mācību. Piemēram, Gaismas un Tumsas ideju viņi uztvēra kā iņ un jaņ kosmisko nodalīšanu. Ķīniešu dabas filosofijā aktīvi tika apspriesta piecu stihiju (jeb pirmelementu - metāla, ūdens, koka, uguns un zemes) koncepcija (u-sin). Šī sistēma ir visai līdzīga maniķiešu gaismas elementiem. Tā kā maniķieši Ķīnā tika uzskatīti par savējiem, viņu mācība tur pastāvēja ilgāk kā Persijā (līdz pat 19.gadsimtam).
Kad uiguri zaudēja dažas kaujas kirgīziem, imperatora pilī attieksme pret maniheismu mainījās, mācība tika pasludināta par bīstamu un tika aizliegti visi klosteri. Japāņu budistu misionārs Ķīnā Ennins liecina, ka imperatora ediktā tika pavēlēts nogalināt visus maniķiešu garīdzniekus Ķīnas impērijā. Daļa no viņiem noslēpās Gaņsu provincē, daļa emigrēja uz Fu-czjaņ provinci, kur maskējās par daoistiem, kuri arī nodarbojās ar zīlēšanu un dziedināšanu. Viņi pat pamanījās valsts ierēdņiem XI gs. iemānīt priekš daosu kanona divus savus tekstus. Marko Polo sava ceļojuma laikā arī satika maniķiešus, kurus uzskatīja par kristiešiem.
Rāda ziņas ar etiķeti Marko Polo. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Marko Polo. Rādīt visas ziņas
12 maijs, 2008
25 aprīlis, 2008
Vai bramīni ir slepkavas?
Vai hinduistu bramīni nogalināja apustuli Tomu?
Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.
Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...
Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.
Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.
Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...
T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.
Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.
Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.
Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.
Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.
Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."
"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.
No portāla: http://www.hamsa.org/
"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.
Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.
Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...
Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.
Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.
Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...
T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.
Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.
Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.
Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.
Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.
Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."
"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.
No portāla: http://www.hamsa.org/
"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.
Marko Polo par ap.Tomu
Marko Polo, Grāmata par pasaules daudzveidību
CLXXVI nodaļa
te aprakstīta vieta, kur glabājas Sv.Toma mirstīgās atliekas.
"Svētā Toma pīšļi ir Meabaras piekrastē mazā pilsētiņā, kur neviens - pat tirgotāji neiegriežas, jo izvedamo preču te maz. Vieta ir nomaļa, taču daudz kristiešu un saracēņu uz šejieni dodas svētceļojumos. Vietējie saracēņi, teikšu jums, Sv.Tomam tic stingri; stāsta, ka viņš bijis saracēnis, liels pravietis; sauc viņu par anairanu (no arābu vārda "havari" - apustulis), kas nozīmē "svēts cilvēks".
Pastāstīšu jums tādu brīnumu: kristiešu svētceļnieki ņem zemi tieši tai vietā, kur svētais uz mūžu aizvēra acis, un šo zemi viņi nes sev līdzi: kam ir četru vai trīs dienu drudzis, vai kāda cita vaina, tam dod izdzert [ūdeni] ar šo zemi; un slimais, tiklīdz nodzersies, tūdaļ atveseļojas. Un tas pats ar visiem slimajiem. Bet zeme, ziniet - sarkana.
CLXXVI nodaļa
te aprakstīta vieta, kur glabājas Sv.Toma mirstīgās atliekas.
"Svētā Toma pīšļi ir Meabaras piekrastē mazā pilsētiņā, kur neviens - pat tirgotāji neiegriežas, jo izvedamo preču te maz. Vieta ir nomaļa, taču daudz kristiešu un saracēņu uz šejieni dodas svētceļojumos. Vietējie saracēņi, teikšu jums, Sv.Tomam tic stingri; stāsta, ka viņš bijis saracēnis, liels pravietis; sauc viņu par anairanu (no arābu vārda "havari" - apustulis), kas nozīmē "svēts cilvēks".
Pastāstīšu jums tādu brīnumu: kristiešu svētceļnieki ņem zemi tieši tai vietā, kur svētais uz mūžu aizvēra acis, un šo zemi viņi nes sev līdzi: kam ir četru vai trīs dienu drudzis, vai kāda cita vaina, tam dod izdzert [ūdeni] ar šo zemi; un slimais, tiklīdz nodzersies, tūdaļ atveseļojas. Un tas pats ar visiem slimajiem. Bet zeme, ziniet - sarkana.
Marko Polo ceļojumu apraksta noformējums
Pastāstīšu jums vēl par vienu lielu brīnumu, kas notika 1288. gadā pēc Kristus. Kādam vietējam augstmanim šeit bijuši lieli rīsa krājumi, un viņš ar tiem piebēris visas mājas blakus baznīcai. Kristieši, kas sargāja baznīcu un svētos pīšļus, redzot, ka pagānu kņazs piepilda tās mājas un svētceļniekiem nebūs kur apmesties, ļoti saniknojās; sāka lūgt, lai viņš tā nedara. Bet kņazs bija ļoti nežēlīgs, lepns un viņu lūgumus neuzklausīja un visas mājas pēc savas vēlmes un pret viņu gribu piepildīja ar rīsiem. Un tiklīdz viņš to bija veicis, lūk, kāds liels brīnums notika: tajā pat naktī svētais Toms viņam parādījās sapnī ar dakšām. Pielika svētais dakšas kņazam pie kakla un sacīja viņam: Ak, negantniek! Ja neiztukšosi manas ēkas, mirsi ļaunā nāvē!"
Svētais to teikdams, stipri piespieda kņaza kaklu; un kņazs sajuta tik stipras sāpes, ka gandrīz nomira; bet Sv.Toms pēc tam aizgāja. Piecēlās kņazs agri jo agri un un pavēlēja iztukšot visas ēkas; pastāstīja, kā viņam parādījās Sv.Toms, un tas tika turēts kā liels brīnums. Sapriecājās un jautri kļuva kristieši; slavēja un pateicās svētajam Tomam daudz; svētīja viņa vārdu. Brīnumi šeit katru gadu; un katrs, kurš par tiem dzird, atzīst tos par dižiem; kropļi un novārguši kristieši šeit izdziedinās.
Tagad pastāstīsim jums, kā Sv.Toms tika nogalināts. Svētais bija ārpus savas mītnes - mežā un lūdz tur Dievu Kungu, un viņam apkār bija daudz pāvu; pāvu šeit ir daudz - vairāk kā jebkur citur pasaulē. Lūdza svētais, bet kāds pagāns, kas bijas no izdzīto kastas, izšāva tuvumā uz pāvu bultu; viņš svēto neredzēja un mērķēja uz pāvu, bet ievainoja svēto labajā sānā; bet svētais - ievainots sāka pamazām cildināt Radītāju; no šīs brūces arī nomira. Bet pirms viņš ieradās šeit, daudz ļaužu viņš pievērsa Nūbijā. Savā laikā un savā vietā mēs jums pastāstīsim pēc kārtas šajā grāmatā, kā tas viss notika. "
---------
Malabaras baznīca
Malabaras baznīcas rašanās un tapšana
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)
Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."
I.V.Sitņikovs - ziņojuma tēzes (nolasīts biedrības "Austrumu tradīcijas" sanāksmē 2001.g.28.nov.)
Malabaras baznīca (Sīrijas Pareizticīgā sv.apustuļa Toma Baznīca) pieder pie t.s. senajām austrumu baznīcām (Rietumu teoloģijā- Oriental Churches) un tradicionāli tiek saistīta ar apustuļa Toma misiju Indijā. Šai sakarā par avotu tiek izmantoti apokrifiskie "Jūdas-Toma Darbi" (4.-5. gs.) un Malabaras kristiešu nostāsti (izdoti Londonā 1818. gadā, aut. - anglikāņu misionārs B.Beilijs). Darbos tiek stāstīts par Toma ceļojumu no Jeruzalemes uz "maharadžadiradži" Gondofara pārvaldīto kņazisti, kas atradās Indijas ziemeļrietumos. 1849. gadā tika atrasta monēta ar šī cara vārdu, par kura reālo eksistenci līdz tam laikam vēsturnieki šaubījās. Vēl vairāk, maršruts, pa kuru virzījās Toms, saskaņā ar Darbiem, pilnībā atbilst tālaika tirgotāju un ceļotāju maršrutiem, tādēļ Toma ierašanās Indijā ap 52. gadu ir pilnīgi iespējama.
Ir visai daudz liecību par Indijas dienvidos (tagadējais Keralas štats) eksistējušajām kristiešu kopienām. Pirmā no tādām liecībām attiecas uz IV gadsimtu, kad Pirmajā Vispasaules Koncilā Nikajā (325. g.) piedalījies arī kāds Jānis, Indijas un Persijas bīskaps. 345. un 430. gados uz Indiju emigrē sīriešu kristieši, kas bēga no Sasanīdu dinastijas vajāšanām.
Zināms, ka šie pārceļotāji bija nestoriāņi, un tieši kopš šī laika Malabaras baznīca kļūst nestoriāniska. Atkarība no Babilonas (nestoriāņu Antiohijas Patriarhāta centrs) kļuva vājāka pēc 6-7 gs., kad jūras ceļu uz Indiju savā kontrolē pārņēma arābi.
No 12. gadsimta Indijā viesojas rietumu tirgotāji un misionāri (Marko Polo, Katalonijas Džordaness, Nikolo de Konti). Roma centās Malabaras baznīcu pakļaut Svētajam krēslam, taču reāla iznākuma tam nebija. Būtisks notikums, kas noteica Malabaras kristiešu likteni, bija Vasko da Gamas ierašanās (1498., 1502.gg.) Interesants ir fakts, ka portugāļiem tika pasniegts nesen mirušā pēdējā kristiešu cara, kurš valdīja Malabarā, zizlis. Iesākumā pret Malabaras kristiešiem tika ieturēta maiga politika. [vietējie] Kristieši nodeva portugāļu rīcībā 25 000 vīru lielu armiju, kā arī atbalstīja citādi, taču vēlāk Romas prelāti sāka sliekties uz "Malabaras pagānu" latinizāciju, "kas ir kristieši tikai pēc nosaukuma". Goa tika nodibināta katoliskā eparhija ar vikariātu Kočinā. 1540. gadā portugāļu valdījumos Malabaras piekrastē ieradās Francisks Ksavjē (pazīstams misionārs, Ignācija Laiolas līdzgaitnieks), kurš pēc Malabaras (nestoriāņu) metropolīta nāves 1549. gadā pretojās Antiohijas Patriarhāta ielikteņa apstiprināšanai metropolīta katedrā. Līdz 1595. gadam, kad šeit ieradās dedzīgs latinizācijas piekritējs Aleksio de Menecess (Menesis), notika vēl dažas nenozīmīgas pārmaiņas.
Pēc Menecesa iniciatīvas notika baznīcas koncils Diamperā. Koncils pavēlēja sadedzināt visas ķecerīgās (nestoriāņu) grāmatas, unificēja Malabaras baznīcas liturģiskās ceremonijas, ieviešot katoļu ierašas (kalpošanā pieļaujot sīriešu valodu, kas tika izmantota arī pirms tam), ieviesa garīdznieku celibāta noteikumu, noteica Svētās Inkvizīcijas jurisdikciju, kā arī nosodīja "mācību par metempsihozi, astroloģiju, pagānu rituālus un citu māņticību, kas bija izplatīta Malabaras kristiešu vidū". Lielais vairākums garīdznieku un arī tauta pret šādu pavērsienu izturējās pārsteidzoši vienaldzīgi. Tādā veidā Malabaras baznīca nonāca Romas jurisdikcijā. Turpmākajos gados turpinājās baznīcas vidē ierastā pretspēku cīņa, līdz 1641. gadā jaunieceltais arhidiakons Toms Kampo vērsās pie Babilonas (nestoriāniskās), Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhiem ar lūgumu pieņemt savā jurisdikcijā viņu un viņam uzticamo baznīcas kopienu. Svarīgi atzīmēt, ka Koptu un Sīrijas - Jakobītu patriarhi bija monofizīti. Baznīcas vēsturē šis ir bezprecedenta gadījums, kad ir šāda veida konfesijas maiņa, jo tā diametrāli pretēji atšķīrās no tās, kas bija tradicionāla šeit gadsimtos. Malabaras kristiešus vairāk par visu uztrauca jautājums par neatkarību, kas nebūt nenozīmēja separātismu attieksmē pret pārējo kristīgo pasauli.
Kad Portugāles varas iestādes sagūstīja un sodīja no Babilonas atsūtīto patriarhāta pārstāvi bīskapu Ahattalu, Malabaras kristiešu vidū uzliesmoja sacelšanās, kas vēlāk ieguva nosaukumu "sacelšanās pie Kunanas krusta". Tomu Kampo (ne-kanoniski) iesvētīja 12 garīdznieki un viņš uzņēmās no Vatikāna pakļautības izgājušās Malabaras Baznīcas vadīšanu.
Tad Malabaru iekaroja holandieši, un katoļu garīdznieki (1654.-1663.gg.) tika izsūtīti no valsts. Tika izbeigta katoliskā liturģiskā prakse un atcelts celibāts. Tomēr neliela grupa nepieņēma jaunās "reformas" un palika savienībā ar Romu (Romas-Sīrijas Baznīca).
Angļu valdīšanas laikā Indijā Malabaras Baznīcas iekšienē notika vairākas šķelšanās, kas saistītas ar dažādu hierarhu sāncensību. Radās divas lielas kopienas, kas atzina attiecīgi Babilonas un Jakobītu patriarhus. Savstarpējā konkurence brīžiem kļuva visai asa, kā dēļ tika uzsākti mēģinājumi tuvoties, bet tikai 1958. gadā notika abu pušu samierināšana. Mūsdienās Malabaras Baznīca ir vienots veselums, ja neskaita mazas grupas, kas attālinājās jau pirms šīs lielās šķelšanās.
Pašreiz Malabaras Baznīca aktīvi nodarbojas ar misionārismu dažādos Indijas štatos. Pastāv 10 diocēzes, seminārs Kotajamā, virkne baznīcas labdarības organizāciju un studentu biedrības."
Abonēt:
Ziņas (Atom)
