Tāpat kā Aleksandrs Vladimirovs, arī zemāk ievietotā materiāla autors, manuprāt, dažas lietas pasniedz tendenciozi un bieži vien sev tīkamo versiju par konkrētiem notikumiem vai personāžiem, ja tā var teikt, „pievelk aiz matiem”. Taču, neskatoties uz to, grāmatā dotie fakti dod pieķeršanās punktus turpmākiem meklējumiem
Fida Hassnains
Fragments no grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Laikā, kad Jēzus uzturējās Persijā, viņš pareģu lūgšanu zālē klusēdams nosēdēja septiņas dienas un pēc tam sāka runāt par labā un ļaunā rašanos. Viņš tiem vēlēja nepielūgt sauli, jo tā esot tikai daļa no kosmosa. Tikai vienīgi Dievam cilvēki ir pateicību parādā par visu, kas viņiem šai pasaulē pieder. Klausoties viņā, garīdznieki uzdeva jautājumu, kā cilvēki varētu dzīvot saskaņā ar taisnīguma principiem, iztiekot bez vadītāja. Jēzus atbildēja, ka cilvēkus pirms garīdzniecības rašanās vadīja dabiskais likums un viņi saglabāja savu dvēseļu vaļsirdību. Un, kad viņu dvēseles bija ar Dievu, viņi varēja uzturēt saikni ar savu Tēvu bez jebkāda elka, dzīvnieka, uguns vai saules starpniecības.
Viņš teica: "Jūs apgalvojat, ka jāpielūdz saule, labie un ļaunie gari. Un tā, es saku, ka jūsu doktrīna nav korekta - saule darbojas nevis pati, bet pēc Radītāja gribas. Mūžīgais Gars ir visa dzīvā dvēsele. Jūs izdarāt lielu grēku, sadalot to labajā un ļaunajā garā, jo ārpus labā nav Dieva. Šis Dievs, līdzīgi kā dzimtas tēvs, dara tikai to labo saviem bērniem, piedodot viņu kļūdas, ja viņi tās nožēlo"."
- Vai Jēzus sludināšana Persijā nav izdomājums, kādu šodien pasaulē ir pārpārēm? Kad viņš tur sludināja?
- Neviens šodien nevar precīzi pateikt, kā toreiz viss notika. Un tas priekš mums neko nenozīmē un kopumā neko nemaina. Katrs tic versijai, kas viņu vairāk apmierina. Ir dažādas un pilnīgi pretrunīgas liecības, kuras var grupēt dažādi un izveidot jaunu leģendu. Lūk, ko par to rakstījuši daži arābu un persiešu hronisti un rakstnieki vēlākajos gadsimtos:
"Ja Jēzus nenomira tai nolādētajā krustā, uz kurieni viņš devās? Viņa dzīves gājums pēc krustā sišanas kļuvis par mīklu. Baznīca pasaulei stāsta, ka Kristus pacēlies debesīs. Mūsdienās arvien vairāk cilvēku sliecas domāt, ka augšāmcelšanās ir neiespējama. Jēzus bija cilvēks un kā cilvēkam bija arī kaut kur jāmirst. Ja viņš tiešām nomira Jeruzalemē, kur ir viņa kaps?
Ir teikts, ka pēc krustā sišanas viņš tikās ar saviem skolniekiem, ēda kopā ar viņiem un rādīja savas brūces. Jēzus jau agrāk bija vēstījis, ka dosies meklēt austrumos izkaisītās izraēļu ciltis. Šai sakarā saviem mācekļiem viņš pateica skaidri un nepārprotami, ka: "Man ir arī citas avis, kas nav no šīs sētas, un tās Man jāatved: un viņi izdzirdēs Manu balsi".
Jēzus turēja lielā noslēpumā sava uzdevuma mērķi, to viņš neizstāstīja pat saviem skolniekiem.
Kā izrādījās, Jēzum izdevās aiziet dzīvam uz Austrumiem, un Pāvils kontaktējās ar Jēzu Damaskā ap 35. gadu. Romieši sūtīja Pāvilu, lai tas notvertu Jēzu un sarīkotu otrreizēju krustā sišanu. Tiek vēstīts, ka Kristum bija uzticams māceklis Ananija, kas pēc Kristus gribas tikās ar Pāvilu. Šis notikums ierakstīts Apustuļu darbos (9:1-18)." Vai tā ir iztēle, dezinformācija jeb reāla notikuma atainojums, - par to mēs tagad galvu nelauzīsim, bet iepazīsimies ar citu vēstures pētnieku izteikumiem šai un turpmākajā sakarā.
Jēzus dzīvoja Ananijas mājā periodā, kad tikās ar Pāvilu. Apmēram pusotru gadu vēlāk jūdi uz Damasku sūtīja komisiju ar mērķi uzmeklēt Jēzu, un viņš pameta šo vietu un devās uz Babilonu. Par savu pēcteci viņš nozīmēja Jēkabu. Ap šo laiku arī Toms bija saņēmis uzdevumu doties uz Parsiju un Indiju. Jēzus, dodamies pa ceļu, ko reiz savā dzīvē jau bija veicis, jutās visnotaļ drošs, tiklīdz sasniedza Parsiju, kas atradās ārpus Romas aizsniedzamības robežām. Parsu impērija pletās no Antiohijas un Palmīras rietumos līdz Kabulai austrumos, un no Kaspijas jūras ziemeļos līdz Arābijas jūrai dienvidos.
No Damaskas viņš devās uz Nazībiju, kur atradās izdzīto jūdu kolonija. Šai vietā sastapās daudzi karavānu ceļi un te varēja satikt daudzu nāciju tirgoņus. Jēzus centās sevi neatklāt un šeit kļuva pazīstams kā Juzu-Assaf. Mirs Khvands savā darbā "Rauzat-us-Safa", kas sarakstīts persiešu valodā, Jēzus ceļojumu uz Nazībiju aprakstījis šādi: "Hazrata Issu sauca par Mesiju, jo viņš bija dižens ceļotājs. Viņš nēsāja vilnas šalli uz galvas un tinās vilnas apmetnī. Viņš arī turēja rokās spieķi un ceļoja no valsts uz valsti, neatklājot sevi. Savu ceļojumu laikā viņš ēda augļus un dārzeņus. Viņš ceļoja ar kājām, kamēr viņa pavadoņi priekš viņa iegādājās zirgu. Galu galā viņš ieradās Nazībijā, ko tolaik dēvēja par Nasibainu. Mīklains stāsts par viņu un viņa māti Mariju izplatījās pa visu pilsētu. Tā rezultātā viņš tika izsaukts pie pārvaldnieka, kurš viņu pieņēma ar pilnu goda izrādīšanu un cieņu. Viņi visi kļuva par viņa mācekļiem". Jāpiemin, ka šai darbā aprakstītas arī briesmas, kas Jēzum radās skauģu darbības rezultātā. Pierādījums agrīnajai (vajāšanu laika) kristietībai šajā apvidū ir uzraksts uz kāda kapa: "Es redzēju Sīrijas tuksnesi, un visas pilsētas, pat Nazībiju, pārejot Eifratu. Visur es atradu cilvēkus, ar kuriem man bija kopīgas sarunu tēmas".
Tā kā Nazībija pēkšņi kļuva bīstama Jēzum, pienāca laiks doties tālāk. Viņš atnāca līdz Mosulai, tad Babilonai, Ūrai, un no turienes uz Haraksu. Tā bija galvenā osta, kur kuģi nogādāja preces no Indijas un Tālajiem Austrumiem. Jēzus varēja turpināt ceļu pa jūru, bet tā vietā viņš iegāja Persijā.
Tur viņš daudz sprediķoja, un vienkāršā tauta it visur viņu laipni gaidīja. Tomēr reiz Jēzu aizturēja kāds augsts garīdznieks un jautāja, vai viņš sludina par kādu jaunu dievu, kā arī piekodināja nesēt šaubas zoroastriešu sirdīs. Persijā tika uzskatīts, ka tikai Zoroastram piederēja privilēģija uzturēt saikni ar Augstāko Būtību. Uz to Jēzus atbildēja: "Es nerunāju par jaunu Dievu, bet par mūsu Debesu Tēvu, Kurš bija pirms laika sākuma un kurš pastāvēs pēc visu lietu izbeigšanās. Tieši par Viņu es runāju ar ļaudīm, kas līdzīgi maziem bērniem, kuri nespēj apjēgt Dievu savas vienkāršās spriešanas dēļ un nespēj apjaust Viņa dievišķo un garīgo lielumu".
Cits svarīgs vēsturisks avots persiešu valodā ir sacerējums "Kamal-ud-Din", ko sarakstīja vēsturnieks šeihs al-Said-us-Saddiks (dzīvojis līdz 912.gadam). Šo grāmatu austrumu pētnieki augsti vērtē un pirmoreiz šī grāmata tika publicēta Irānā 1881. gadā, ko vāciski iztulkoja profesors Millers Heidelbergas universitātē. Šeihs al-Said-us-Saddiks bija zinātnieks no Horasanas un liels ceļotājs. Viņš materiālus šai un citām savām grāmatām galvenokārt savāca no hinduistu avotiem. Grāmatā minēti Juzu-Asafas ceļojumi uz Šolabetu jeb Ceilonu, kā arī citām vietām. Tie [ceļojumi] noslēdzas Kašmirā. Šajā grāmatā tiek piedāvātas viņa pamācības un līdzības ar lielu skaitu analoģijām no evanģēlijiem.
Par turpmākajiem Jēzus ceļiem, kā arī par viņa ceļabiedriem nav pieejamu liecību. Tās ir dažādas vietas Vidusāzijā un Afganistānā. Visticamāk, Jēzus virzījās pa maršrutu Nišapura - Buhāra - Samarkanda - Kašgara.
Saskaņā ar Nikolaju Rērihu, iespējamais Marijas Magdalēnas kaps ir apmēram 10 km no Kašgaras.* Savukārt jaunāko laiku aizrautīgākā pētniece ar žurnālistes diplomu Suzanna Olsone detalizēti izpētījusi versiju par Marijas kapa vietu pie Ravalpindi, kur ilgu laiku jau atrodas militārais postenis, un šobrīd uzcelta liela TV antena.**
"Trīs gāja ar Kungu visu laiku. Marija, viņa māte, un viņa māsa, un Magdalēna - tā, kuru dēvēja par viņa pavadoni. Jo Marija - viņa māsa, un viņa māte, un viņa pavadone" (Filipa ev.). Jaunava Marija, ko kristieši ļoti pielūdz, bija kopā ar Jēzu viņa ceļā uz Austrumiem. Acīmredzot viņa bija kopā ar Jēzu arī Taksilā. Drīz pēc tam, kad kušani iebruka šajā reģionā, viņiem nācās slēpties kalnos. Jaunava Marija šī pārgājiena laikā nomira un tika apglabāta vietā, ko tagad sauc par Mari. Kopš 1875. gada nosaukuma rakstība nedaudz mainīta un tagad lasāma kā Marri (Murree). Kapu sauc Mai-Mari-de-Asthan jeb "jaunavas Marijas kaps".
Mumtazs Ahmads Farukhs, kurš veicis Marijas kapa vietas izpēti, saka sekojošo: "Marija piederēja pie izraēļu priesteru kārtas. Saskaņā ar izcelsmi, viņas kapavietai bija jāatrodas augstākā vietā - piemēram, Marijas pakalns. Vietējā leģendas vēsta, ka šis ir mātes Marijas kaps un šī vieta ir gan musulmaņu, gan hinduistu svētceļojumu vieta. Ticīgie šeit ziedo un lej māla traukos eļļu aizdedzināšanai.
1898. gadā garnizona inženieris pavēlēja šo kapu iznīcināt, lai tur uzceltu sargtorni, taču neilgi pēc tam gāja bojā ceļa negadījumā. Vietējie šādu iznākumu saistīja ar viņa ļaunajiem nodomiem. Kopš tā laika neviens vairs nav mēģinājis bojāt kapu un to arī šodien rotā memoriālie karodziņi. Marri ir idilliska kūrortpilsētiņa un atrodas 70 km attālumā no Taksilas. Kad Jēzus šeit uzturējās, Marijai varēja būt vismaz 70 gadu. Kaps ir orientēts rietumu-austrumu virzienā pēc jūdu tradīcijām. Tas atrodas aiz pilsētas robežām tieši Pindi robežpunktā, tādēļ tam pieeja liegta sakarā ar tuvo Kašmiras robežu. Jēzus laikā vietējie iedzīvotāji šeit piekopa hinduismu, un šeit nav indiešu kapavietu, jo viņi savus mirušos kremē, bet pelnus izkaisa. Kad šo reģionu XII gs. sagrāba musulmaņi, visus "neticīgo" pieminekļus iznīcināja. Tomēr Marijas kapu saglabāja - iespējams tādēļ, ka viņa bija viena no "Rakstu perso¬nā¬žiem", ko islams godina.
Šobrīd ļoti daudz Austrumzemju dārgumu glabājas Rietumvalstu muzejos, tādēļ arvien grūtāk atrodamas liecības tieši vēsturiskajās vietās. Kultūras un vēstures liecību izvazāšana izraisa vēl kādu ļoti bīstamu un nopietnu parādību. Tā, piemēram, 1907. gadā Aurels Steins no Anglijas izzaga tūkstošiem rokrakstu un dokumentu no Tun-Huaņas alām. Šie rokraksti tikuši pierakstīti, pielietojot dažus semītu alfabētus. Nešaubīgi, ka daži no aramiešu valodā rakstītajiem dokumentiem saturēja ziņas par Jēzu. Steins ar nolūku šo informāciju noslēpa par labu baznīcai. Viņš paziņoja, ka šie dokumenti satur Mani pamācības, kas pēc būtības ir ļīdzīgi Jēzus mācībai. Šis paziņojums, kas patiesībai atbilda tikai daļēji, kalpoja kā brīdinājums baznīcai, kura pēc tam sāka veidot īpašas misijas un sūtīt ekspedīcijas, kuru uzdevums bija atrast ar Jēzu saistītus dokumentus, ar mērķi tos likvidēt. Tādējādi daudz ļoti vērtīgas informācijas tika iznīcināts.
(Fragments no profesora Fidas Hassnaina (bij. arheoloģijas departamenta direktors Kašmiras štatā, Indijā) grāmatas "Meklējot vēsturisko Jēzu"
Fida Hassnain "A Search for the Historical Jesus" GATEWAY BOOKS
The Hollies, Wellow, Bath BA2 8QJ, U.K., 1994.)
Mir Khwand; Rauzat-us-Safa, Vol I, p134,
Shaikh al-Said-us-Saddiq, Kamal-ud-Din, Sayyid-us-Sanad Press, Iran, 1881
* Citu versiju par Marijas kapa atrašanās vietu izvirza Bellou kungs, kurš pavadīja britu vēstniecību uz Kašgaru 1874. gadā: "Tā ir svētnīca, kas uzcelta uz Alanor Turkan kapa Artošā. To sauc par Mazar Bibi Miriam, jeb jaunavas Marijas Svētnīcu. Leģenda, kas saistās ar šo vārdu, ļoti līdzinās Allan Koa - dižā priekšteča Mogola mātes - leģendai, ko piedāvā Mir Kvands savā "Rauzat-us-Safa". Šis stāsts ir salīdzināms ar Kunga Jēzus mātes stāstu. Šo leģendu eksistēšana šajos apvidos mūsdienās ir ievērojams un interesants apstāklis. Vai tas būtu jāuzskata par iepriekš iedibinātās kristietības atzaru, grūti spriest. Tam varētu būt arī kāda saistība ar islamu.
H W Bellow, Kashmir and Kashgar, Trubner & Co, London, 1875, pp333-336.
** http://www.jesus-kashmir-tomb.com/Page2CMotherMaryGrave.html
Rāda ziņas ar etiķeti zoroastrisms. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti zoroastrisms. Rādīt visas ziņas
21 maijs, 2008
16 maijs, 2008
Adiabena
Adiabena
Runājot par Adiabenas valsti, vienmēr jāpatur prātā, ka tā atradās Partijas impērijas teritorijā, un visi Partijā notiekošie procesi kaut kādā veidā skāra arī Adiabenu.
Apmēram ap 115. gadu p.m.ē., Partija ieņēma stingras pozīcijas krustpunktos, kas sakrita ar tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu un Indiju. Mitridats svinīgi pieņēma "Vidusimpērijas" sūtni - haņu dinastijas imperators U Di gribēja nostiprināt attiecības ar Partiju, lai tirdzniecība ritētu bez sarežģījumiem, jo "zīda ceļš" veda caur viņa valdījumiem. Partijas starptautiskā nozīme tika atzīta arī Romā, un 92. gadā Mitridats uz turieni nosūtīja vēstniecību. Viņš pakļāva arī nemierīgās arābu ciltis, ko balstīja Antiohs IX. Viņa ieceltais vietvaldis ņēma dalību lokālajās cīņās Sīrijā un sagūstīja Demetriju III Ekvairu. Mezopotāmijā Mitridats organizēja trīs vasaļvalstis. Adiabena un Gorduena (kaduku vai kadusi ciltis) kļuva pastāvīgas vispārēja apjukuma un Seleukīdu ietekmes vājināšanās laikā. Jau 132. gadā pēc irāņu izcelsmes valdnieka Osroja iniciatīvas tika izveidota Osroenas valsts, kur 127.g. valdīja Abubars Mazurs. Viņš izveidoja dinastiju, kas vairāku gadsimtu garumā valdīja Osroenā.
Mitridata valsts robežas ir grūti noteikt; vismaz Eifratas rietumkrasts atradās viņa ietekmē. Viņam piederēja arī Zeigma un Nikeforiona. 108. gadā viņu sauca par ķēniņu kēniņu", bet 89. g. Gotarzs I sevi uzskatīja sevi par Babilonas karali.
Adiabenas valsts atradās teritorijā, kas atbilst robežzemēm starp mūsdienu Irāku, Irānu un Turciju - to no trim pusēm apņēma Tigras upe.
Apmēram 60 gadus pirms mūsu ēras partiešu valdnieku savstarpējās cīņas noveda pie tā, ka strīdi bija jārisina no malas: Frātam III (kurš līdz šim par savu galvaspilsētu uzskatīja Babilonu) tika Adiabena, bet Tigranam - Gorduena un Nisībija. 58./57. g. Frātu III nogalināja paša dēli, kuri uzreiz sāka sīvu cīņu par troni. Pēc neilga laika Partija ieguva jaunu ienaidnieku - Romu. Sīrijā ieradās Krass, kam izdevās savā pusē dabūt Osroenas valdnieku Abgaru II, Alhaudonu, kā arī Armēnijas karali Artavazdu.
Partiešu karalis Frāts IV (37.-2.) par savu pēcteci izraudzījās pēdējo dzimušo dēlu Frātaku un viņa drošības labad vecākos brāļus nosūtīja trimdā uz Romu. (Cits avots gan vēsta, ka Frāts IV uzreiz pēc tam, kad viņa tēvs atteicās no troņa, vispirms nogalināja visus savus pusbrāļus, jo viņa tēvam Orodam bija pavisam ap 30 dēlu no daudzajām sievām un piegulētājām. Paveicis šo ieceri, viņš pavēlēja nogalināt arī savu sirmo tēvu. Šī nevajadzīgā nežēlība izraisīja protesta vilni. Šī atkāpe pievienota arī tādēļ, lai kaut mazliet parādītu tā laika praksi un tradīcijas - valdnieku nežēlībai nebija robežu, un runāt par kaut kādu cilvēcību vispār nav nozīmes. Vispārēja neuzticība pat saviem tuvākajiem radiniekiem noveda pie tā, ka līdz mūsu ēras I gadsimta beigām Partija sadalījās 18 mazās daļēji neatkarīgās valstiņās. Plīnijs raksta, ka reāla vara karalim piederēja tikai Ktesifonā, kaut arī pat šeit nevarēja runāt par pilnīgu drošību.).
Lai vai kā - līdzīgi rīkojās arī Adiabenas valdnieks Monobazs. Viņš, drošības apsvērumu vadīts, savu jaunāko dēlu nosūtīja pie Abinerglosa, kurš jauneklim iedāvināja zemes īpašumu un atdeva par sievu savu meitu Simaho. Uzturoties Abinerglosa galmā galvaspilsētā Spasinu-Haraksā, Izats pārgāja jūdaismā (to veicināja jūdu tirgotājs Hanaāns). Arī Izata māte pārgāja jūdaismā. Iespējams, viņu uz to pamudināja blakusesošās Nizībijas (Nisibis) jūdi, kurus tai laikā vadīja rabīns Jūda ben Bateira. Augšējās Mezopotāmijas tirdzniecības ceļi tolaik veda caur Edesu (Urfa), Nizībiju un Adiabenu, kas veicināja reliģiju un kultūru sajaukšanos. Adiabenas jūdi drīzumā kļuva slaveni ar savu stingro attieksmi pret Likuma garu, un viņi mēdza pat likt uz palodzēm Bībeli savu ceļojumu naktsmītnēs.
Partiešu tiāras saglabāšana bija daudz grūtāka nekā iegūšana. Izata II valdīšanas pašā sākumā notika tā, ka aršakīdu valdnieks Artabans II [savas nežēlības dēļ] vairs nejutās drošs pats savā zemē un kopā ar savu svītu meklēja patvērumu Adiabenā, kur viņš tika laipni uzņemts. Lūdzēju pārliecināja, ka vardarbīgs mēģinājums atgūt troni radītu risku valstij. Šis manevrs bija tik veiksmīgs, ka partiešu senāta pretendents Cinnamus ataicināja sāncensi Artabanu un pats atdeva valdnieka tiāru. Pateicībā par tik efektīvu iznākumu Artabans Izatam piešķīra tiesības nēsāt tiāru stāvus un iedāvināja teritorijas Tigras rietumu krastā līdz par Nisībijai, ieskaitot. Drīz Artabans nomira, un viņa dēls Vardans I (kopš 43. gada) ķērās pierunāt Izatu II kopā ar partiešiem doties kara gājienā pret Romu. Taču Izats sajuta briesmas un atteicās no šīs idejas, tādējādi izsaucot pret sevi Vardana dusmas. Taču drīz pēc tam pēdējais tika iesaistīts ķīviņos ar paša brāli Gotarzu II un 47. gadā nogalināts medībās (Romiešu vēsturnieks Tacits Vardanu I raksturo kā ļoti apdāvinātu, bet necilvēcīgu valdnieku. Savukārt, Flāvija Filostrata grāmatā "Tiānas Apolonija dzīve", Vardans minēts kā Apolonija labvēlis. Viņš esot izdevis Apolonijam garantijas vēstules, kas nodrošina atbalstu ceļošanai uz Indiju). Kārtējo reizi Izats bija nodemonstrējis savu gudrību, kā dēļ daudzi pievērsās viņa ticībai.
Drīz pēc tam, kad Gotarzs sagrāba varu savās rokās, 49. gadā Roma sūtīja Mitridatu (viņš arī Meherdats, Vonona dēls - dzīvoja līdz tam Romā kā viens no daudzajiem ķīlniekiem) uz Partiju, lai viņš kā Aršakīdu dinastijas īstens pārstāvis ieņemtu valdnieka troni, taču plāns neizdevās. Edesas karalis Abgars jaunajam pretendentam visu ziemu organizēja dažādas izklaides, kā rezultātā partieši (vai nu ar vai bez Izata ziņas) pienācīgi sagatavojās un Gotarza vadībā spēja romiešus sakaut. Meherdatu saņēma gūstā un nogrieza ausis, tādējādi liedzot iespēju jebkad uzlikt valdnieka tiāru.
Gotarzu 51. gadā nogalināja un par valdnieku kļuva Mīdijas satraps Vonons II, Artabana III brālis. Pēc pāris mēnešiem viņš nomira un varu pārņēma tālredzīgais un enerģiskais Vologēzs I. Pēc grūtām kaujām ar romiešiem, viņš tronī iecēla savu jaunāko brāli Tiridatu, kurš uzskatāms par armēņu Aršakīdu dinastijas aizsācēju. Taču viņa valdīšanas laikā pašā Partijā valdnieka vara kļuva vājāka.
Ap to laiku, kad Partiju pārvaldīja Vologēzs I, Adiabenas aristokrātija, kas vēl turpināja turēties pie zoroastriešu parašām, vairākkārt mēģināja gāzt Izatu. Vispirms viņi izplānoja sazvērestību kopā ar arābu vadoni Abiju: bija paredzēts, ka Izatam būs jācīnās ar Abija karaspēku, bet pirms kaujas Izatu pametīs partiešu sabiedrotie, taču Izatam izdevās nodevējus atrast, sodīt un finālā uzvarēt arī pašu Abiju. Pēc tam bija mēģinājums Izatam uzkūdīt Vologēzu I, ar ieganstu atjaunot zoroastriešu tradīcijas. Viņš vienkārši pieprasīja Izatu atteikties no pilnvarām, ko savulaik pēdējais saņēma no Artabana. Zinādams sava karaspēka reālās iespējas, Izats nodevās izmisīgām lūgšanām, un, kā liecina Josifs Flāvijs, Partijai pēkšņi uzbruka nomadu ciltis, kā rezultātā Vologēzam nācās domāt par aizsardzību, nevis Izata pakļaušanu.
Ir dažādas ziņas par Izata nāves gadu... Zināms, ka drīz pēc Izata nāves un viņa mātes aiziešanas Armēnijas karalis Tigrans nolēma uzbrukt Adiabenai, jo neskaidrā politiskā situācija šai mazajā valstiņā viņu pamatoti iekārdināja. Iespējams, viņam bija klusa vienošanās ar Nērona ģenerāli Korbulo, kurš pārvaldīja Sīriju. Taču Adiabenai arī bija sabiedrotie un Tigrana karaspēks tika atsviests līdz Tigranokertai. Monobazs tādējādi piespiedu kārtā tika pārliecināts par anti-Romas sadraudzības uzturēšanu. Viņš arī pievērsās jūdaismam un apgādāja Jeruzalemes Templi ar vērtīgiem inventāra priekšmetiem.
Vēlākais rakstnieks Teodorīts, rakstot par Adiabenu, vēsta, ka tā "pieder Partijai, bet tagad saucas par Osroenu", kas var nozīmēt, ka šīs satrapijas statuss laika gaitā ir mainījies. Tas varētu būt saistīts ar Adiabenas izplešanos aiz Nizībijas līdz Edesai un Eifratai. Ir zināms, ka ap 110. gadu Edesas karalis valsti atpircis no Aršakīdu karaļa Pakora II (Pacorus), un tas nozīmē sadalīšanos atkal divās daļās. Politiskā sitācija kļuva nekontrolējama, kad šai apvidū 114. gadā iebruka Trajāns. Viņš no Armēnijas puses uzbruka Nizībijai (kas vēl piederēja Adiabenai) un ieņēma to. Meharasps arestēja Trajāna sūtņus, ko tas sūtīja no ziemas apmetnes Antiohijā. Nākamajā gadā iekarotāji savus spēkus sadalīja divās daļās, kas virzījās gan pa Tigru, gan Eifratu. Pēdējo neatkarīgās Adiabenas valdnieku Meharaspu 115. gadā gāza, bet valsti absolūtā nevērībā nodēvēja par Asīriju. Pēc Trajāna nāves Roma uzsāka mazliet miermīlīgāku politiku, un Hadrians atvilka savus spēkus atpakaļ uz Eifratas pierobežu.
Partijā valdošais bija zoroastrisms, taču zoroastrieši neiebilda pret veco dievu pielūgšanu un bija iecietīgi pret jūdu kopienu veidošanos. Edesas, Adiabenas un Nizībijas jūdi par to bija pateicīgi un kļuva par aktīvākajiem Trajāna oponentiem, - par to viņi maksāja pat ar savām asinīm. Ap šo laiku parādās arī pirmie kristietības sludināšanas gadījumi. Vispirms tas notiek Edesā (Osroenā), bet pēc tam Adiabenā.
Ļoti intriģējošs un reizē mulsinošs ir fakts (kam vēl jāmeklē papildus apstiprinājumi), ka sludinātāju Adaja un Toma vārdi, kurus vienmēr uzskata un uzdod par pirmajiem kristiešu misionāriem, parādās arī pirmajos pravieša Mani doktrīnas skaidrojumos. Lai vai kā, jaunā kustība (kristietisms) strauji pieaug un starp tās piekritējiem ir daudz tādu, kas iepriekš sludināja jūdaismu.
Runājot par Adiabenas valsti, vienmēr jāpatur prātā, ka tā atradās Partijas impērijas teritorijā, un visi Partijā notiekošie procesi kaut kādā veidā skāra arī Adiabenu.
Apmēram ap 115. gadu p.m.ē., Partija ieņēma stingras pozīcijas krustpunktos, kas sakrita ar tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu un Indiju. Mitridats svinīgi pieņēma "Vidusimpērijas" sūtni - haņu dinastijas imperators U Di gribēja nostiprināt attiecības ar Partiju, lai tirdzniecība ritētu bez sarežģījumiem, jo "zīda ceļš" veda caur viņa valdījumiem. Partijas starptautiskā nozīme tika atzīta arī Romā, un 92. gadā Mitridats uz turieni nosūtīja vēstniecību. Viņš pakļāva arī nemierīgās arābu ciltis, ko balstīja Antiohs IX. Viņa ieceltais vietvaldis ņēma dalību lokālajās cīņās Sīrijā un sagūstīja Demetriju III Ekvairu. Mezopotāmijā Mitridats organizēja trīs vasaļvalstis. Adiabena un Gorduena (kaduku vai kadusi ciltis) kļuva pastāvīgas vispārēja apjukuma un Seleukīdu ietekmes vājināšanās laikā. Jau 132. gadā pēc irāņu izcelsmes valdnieka Osroja iniciatīvas tika izveidota Osroenas valsts, kur 127.g. valdīja Abubars Mazurs. Viņš izveidoja dinastiju, kas vairāku gadsimtu garumā valdīja Osroenā.
Mitridata valsts robežas ir grūti noteikt; vismaz Eifratas rietumkrasts atradās viņa ietekmē. Viņam piederēja arī Zeigma un Nikeforiona. 108. gadā viņu sauca par ķēniņu kēniņu", bet 89. g. Gotarzs I sevi uzskatīja sevi par Babilonas karali.
Adiabenas valsts atradās teritorijā, kas atbilst robežzemēm starp mūsdienu Irāku, Irānu un Turciju - to no trim pusēm apņēma Tigras upe.
Apmēram 60 gadus pirms mūsu ēras partiešu valdnieku savstarpējās cīņas noveda pie tā, ka strīdi bija jārisina no malas: Frātam III (kurš līdz šim par savu galvaspilsētu uzskatīja Babilonu) tika Adiabena, bet Tigranam - Gorduena un Nisībija. 58./57. g. Frātu III nogalināja paša dēli, kuri uzreiz sāka sīvu cīņu par troni. Pēc neilga laika Partija ieguva jaunu ienaidnieku - Romu. Sīrijā ieradās Krass, kam izdevās savā pusē dabūt Osroenas valdnieku Abgaru II, Alhaudonu, kā arī Armēnijas karali Artavazdu.
Partiešu karalis Frāts IV (37.-2.) par savu pēcteci izraudzījās pēdējo dzimušo dēlu Frātaku un viņa drošības labad vecākos brāļus nosūtīja trimdā uz Romu. (Cits avots gan vēsta, ka Frāts IV uzreiz pēc tam, kad viņa tēvs atteicās no troņa, vispirms nogalināja visus savus pusbrāļus, jo viņa tēvam Orodam bija pavisam ap 30 dēlu no daudzajām sievām un piegulētājām. Paveicis šo ieceri, viņš pavēlēja nogalināt arī savu sirmo tēvu. Šī nevajadzīgā nežēlība izraisīja protesta vilni. Šī atkāpe pievienota arī tādēļ, lai kaut mazliet parādītu tā laika praksi un tradīcijas - valdnieku nežēlībai nebija robežu, un runāt par kaut kādu cilvēcību vispār nav nozīmes. Vispārēja neuzticība pat saviem tuvākajiem radiniekiem noveda pie tā, ka līdz mūsu ēras I gadsimta beigām Partija sadalījās 18 mazās daļēji neatkarīgās valstiņās. Plīnijs raksta, ka reāla vara karalim piederēja tikai Ktesifonā, kaut arī pat šeit nevarēja runāt par pilnīgu drošību.).
Lai vai kā - līdzīgi rīkojās arī Adiabenas valdnieks Monobazs. Viņš, drošības apsvērumu vadīts, savu jaunāko dēlu nosūtīja pie Abinerglosa, kurš jauneklim iedāvināja zemes īpašumu un atdeva par sievu savu meitu Simaho. Uzturoties Abinerglosa galmā galvaspilsētā Spasinu-Haraksā, Izats pārgāja jūdaismā (to veicināja jūdu tirgotājs Hanaāns). Arī Izata māte pārgāja jūdaismā. Iespējams, viņu uz to pamudināja blakusesošās Nizībijas (Nisibis) jūdi, kurus tai laikā vadīja rabīns Jūda ben Bateira. Augšējās Mezopotāmijas tirdzniecības ceļi tolaik veda caur Edesu (Urfa), Nizībiju un Adiabenu, kas veicināja reliģiju un kultūru sajaukšanos. Adiabenas jūdi drīzumā kļuva slaveni ar savu stingro attieksmi pret Likuma garu, un viņi mēdza pat likt uz palodzēm Bībeli savu ceļojumu naktsmītnēs.
Partiešu tiāras saglabāšana bija daudz grūtāka nekā iegūšana. Izata II valdīšanas pašā sākumā notika tā, ka aršakīdu valdnieks Artabans II [savas nežēlības dēļ] vairs nejutās drošs pats savā zemē un kopā ar savu svītu meklēja patvērumu Adiabenā, kur viņš tika laipni uzņemts. Lūdzēju pārliecināja, ka vardarbīgs mēģinājums atgūt troni radītu risku valstij. Šis manevrs bija tik veiksmīgs, ka partiešu senāta pretendents Cinnamus ataicināja sāncensi Artabanu un pats atdeva valdnieka tiāru. Pateicībā par tik efektīvu iznākumu Artabans Izatam piešķīra tiesības nēsāt tiāru stāvus un iedāvināja teritorijas Tigras rietumu krastā līdz par Nisībijai, ieskaitot. Drīz Artabans nomira, un viņa dēls Vardans I (kopš 43. gada) ķērās pierunāt Izatu II kopā ar partiešiem doties kara gājienā pret Romu. Taču Izats sajuta briesmas un atteicās no šīs idejas, tādējādi izsaucot pret sevi Vardana dusmas. Taču drīz pēc tam pēdējais tika iesaistīts ķīviņos ar paša brāli Gotarzu II un 47. gadā nogalināts medībās (Romiešu vēsturnieks Tacits Vardanu I raksturo kā ļoti apdāvinātu, bet necilvēcīgu valdnieku. Savukārt, Flāvija Filostrata grāmatā "Tiānas Apolonija dzīve", Vardans minēts kā Apolonija labvēlis. Viņš esot izdevis Apolonijam garantijas vēstules, kas nodrošina atbalstu ceļošanai uz Indiju). Kārtējo reizi Izats bija nodemonstrējis savu gudrību, kā dēļ daudzi pievērsās viņa ticībai.
Drīz pēc tam, kad Gotarzs sagrāba varu savās rokās, 49. gadā Roma sūtīja Mitridatu (viņš arī Meherdats, Vonona dēls - dzīvoja līdz tam Romā kā viens no daudzajiem ķīlniekiem) uz Partiju, lai viņš kā Aršakīdu dinastijas īstens pārstāvis ieņemtu valdnieka troni, taču plāns neizdevās. Edesas karalis Abgars jaunajam pretendentam visu ziemu organizēja dažādas izklaides, kā rezultātā partieši (vai nu ar vai bez Izata ziņas) pienācīgi sagatavojās un Gotarza vadībā spēja romiešus sakaut. Meherdatu saņēma gūstā un nogrieza ausis, tādējādi liedzot iespēju jebkad uzlikt valdnieka tiāru.
Gotarzu 51. gadā nogalināja un par valdnieku kļuva Mīdijas satraps Vonons II, Artabana III brālis. Pēc pāris mēnešiem viņš nomira un varu pārņēma tālredzīgais un enerģiskais Vologēzs I. Pēc grūtām kaujām ar romiešiem, viņš tronī iecēla savu jaunāko brāli Tiridatu, kurš uzskatāms par armēņu Aršakīdu dinastijas aizsācēju. Taču viņa valdīšanas laikā pašā Partijā valdnieka vara kļuva vājāka.
Ap to laiku, kad Partiju pārvaldīja Vologēzs I, Adiabenas aristokrātija, kas vēl turpināja turēties pie zoroastriešu parašām, vairākkārt mēģināja gāzt Izatu. Vispirms viņi izplānoja sazvērestību kopā ar arābu vadoni Abiju: bija paredzēts, ka Izatam būs jācīnās ar Abija karaspēku, bet pirms kaujas Izatu pametīs partiešu sabiedrotie, taču Izatam izdevās nodevējus atrast, sodīt un finālā uzvarēt arī pašu Abiju. Pēc tam bija mēģinājums Izatam uzkūdīt Vologēzu I, ar ieganstu atjaunot zoroastriešu tradīcijas. Viņš vienkārši pieprasīja Izatu atteikties no pilnvarām, ko savulaik pēdējais saņēma no Artabana. Zinādams sava karaspēka reālās iespējas, Izats nodevās izmisīgām lūgšanām, un, kā liecina Josifs Flāvijs, Partijai pēkšņi uzbruka nomadu ciltis, kā rezultātā Vologēzam nācās domāt par aizsardzību, nevis Izata pakļaušanu.
Ir dažādas ziņas par Izata nāves gadu... Zināms, ka drīz pēc Izata nāves un viņa mātes aiziešanas Armēnijas karalis Tigrans nolēma uzbrukt Adiabenai, jo neskaidrā politiskā situācija šai mazajā valstiņā viņu pamatoti iekārdināja. Iespējams, viņam bija klusa vienošanās ar Nērona ģenerāli Korbulo, kurš pārvaldīja Sīriju. Taču Adiabenai arī bija sabiedrotie un Tigrana karaspēks tika atsviests līdz Tigranokertai. Monobazs tādējādi piespiedu kārtā tika pārliecināts par anti-Romas sadraudzības uzturēšanu. Viņš arī pievērsās jūdaismam un apgādāja Jeruzalemes Templi ar vērtīgiem inventāra priekšmetiem.
Vēlākais rakstnieks Teodorīts, rakstot par Adiabenu, vēsta, ka tā "pieder Partijai, bet tagad saucas par Osroenu", kas var nozīmēt, ka šīs satrapijas statuss laika gaitā ir mainījies. Tas varētu būt saistīts ar Adiabenas izplešanos aiz Nizībijas līdz Edesai un Eifratai. Ir zināms, ka ap 110. gadu Edesas karalis valsti atpircis no Aršakīdu karaļa Pakora II (Pacorus), un tas nozīmē sadalīšanos atkal divās daļās. Politiskā sitācija kļuva nekontrolējama, kad šai apvidū 114. gadā iebruka Trajāns. Viņš no Armēnijas puses uzbruka Nizībijai (kas vēl piederēja Adiabenai) un ieņēma to. Meharasps arestēja Trajāna sūtņus, ko tas sūtīja no ziemas apmetnes Antiohijā. Nākamajā gadā iekarotāji savus spēkus sadalīja divās daļās, kas virzījās gan pa Tigru, gan Eifratu. Pēdējo neatkarīgās Adiabenas valdnieku Meharaspu 115. gadā gāza, bet valsti absolūtā nevērībā nodēvēja par Asīriju. Pēc Trajāna nāves Roma uzsāka mazliet miermīlīgāku politiku, un Hadrians atvilka savus spēkus atpakaļ uz Eifratas pierobežu.
Partijā valdošais bija zoroastrisms, taču zoroastrieši neiebilda pret veco dievu pielūgšanu un bija iecietīgi pret jūdu kopienu veidošanos. Edesas, Adiabenas un Nizībijas jūdi par to bija pateicīgi un kļuva par aktīvākajiem Trajāna oponentiem, - par to viņi maksāja pat ar savām asinīm. Ap šo laiku parādās arī pirmie kristietības sludināšanas gadījumi. Vispirms tas notiek Edesā (Osroenā), bet pēc tam Adiabenā.
Ļoti intriģējošs un reizē mulsinošs ir fakts (kam vēl jāmeklē papildus apstiprinājumi), ka sludinātāju Adaja un Toma vārdi, kurus vienmēr uzskata un uzdod par pirmajiem kristiešu misionāriem, parādās arī pirmajos pravieša Mani doktrīnas skaidrojumos. Lai vai kā, jaunā kustība (kristietisms) strauji pieaug un starp tās piekritējiem ir daudz tādu, kas iepriekš sludināja jūdaismu.
12 maijs, 2008
Reliģija Sasanīdu impērijā
Reliģija Sasanīdu impērijā
Pēc nestoriānisma pasludināšanas par ķecerību, daudzi šī kristīgā novirziena piekritēji no Romas impērijā ietilpstošajām zemēm bēga uz Sasanīdu impēriju. Tā kā šis kristietības atzars Bizantijā tika vajāts, šahanšahi nestoriāņiem izrādīja labvēlību
Mezopotāmijā tika izstrādāts "Babilonas talmuds", jo te kopš seniem laikiem dzīvoja ļoti daudz jūdu. Austrumu rajonos izplatījās budisms. Kristietības un zoroastrisma ciešās saiknes rezultātā radās maniheisms, ko sludināja Mani. Uzskata, ka viņš nāk no Aršakīdu dzimtas.
Sasanīdu impērijas laikā (apmēram III-IV gs.) tika kodificēta Avesta, kas ir dažādu laiku zoroastrisma tekstu komplekss. Vislielākie nopelni šajā darbā ir mobedam Tansaram.
Ir redzams, ka Avestas senākajās daļās fiksētā Zaratustras sākotnējā mācība atšķiras no sasanīdu laika zoroastrisma. Senās mācības centrālā tēma ir tumsas un gaismas spēku cīņa. Cilvēkam ar savu dzīvi bija jāpalīdz gaismai. Sarežģīto un detalizēti izstrādāto dažādo dievību, stihiju un dabas spēku kultu uzturēja liels skaits priesteru, ko sauca par mobadiem jeb magu priekšniekiem, kā arī erbadiem. Tempļos šim nolūkam uzturēja mūžīgo uguni un veica rituālus, kuros dziedāja un lasīja svētos tekstus.
Tempļiem piederēja plašas zemes, tiem arī bagātīgi ziedoja. Augstākā garīdzniecība bija valdošās šķiras visietekmīgākais slānis. Priesteri no iedzīvotājiem saņēma lielus ienākumus, viņu vietā pildot dažādus rituālus, ko neiesvētītie nespēja un nedrīkstēja veikt. Pastāvēja viltīga sodu sistēma par reliģisko noteikumu neievērošanu, par tīšu vai netīšu stihijas apgānīšanu, par sevis apgānīšanu, pieskaroties nešķīstiem priekšmetiem vai radījumiem. Darba cilvēku dzīve tika modri uzraudzīta, jo priesteri no tā ieguva materiāli, un tas bija izdevīgi arī valstij. Garīdzniecības rokās atradās arī izglītota tiesa - tas vēlreiz pierāda zoroastrisma milzīgo ietekmi sasanīdu impērijā.
Maniheisms
Reliģijas dibinātāji Mani piedzima 216. gada 14. aprīlī Babilonijā, Ktesifonā augstmaņu ģimenē. Ktesifona III gs. sākumā kļuva par Sasanīdu impērijas galvaspilsētu. Tiek uzskatīts, ka Mani nāk no Aršakīdu dzimtas, bet šo viedokli nav iespējams pierādīt. Viņš sāka sludināt jau Ardašira I laikā, taču galvenā darbošanās notika Šapura I valdīšanas gados (Ardašira dēls un troņa mantinieks).
Mani tēvs Pateks (arī Fatigs jeb Patigs), kurš kopš dzimšanas bija zoroastrietis, iestājās askētiskajā elkazītu kopienā Babilonijā. Viņus dēvēja par "tiem, kas kristī paši sevi" (šeit kristīšana ir domāta aplaistīšanās ar ūdeni). Šai sektā vairāk uzmanības veltīja noteikumiem un ierobežojumiem, nevis glābšanai caur Jēzu. Piemēram, Patiks pieņēma tādu derību kā atsacīšanos no gaļas, vīna un sievietēm. Neskatoties uz to, ka viņš jau bija precējies ar skaistuli, kas no viņa gaidīja bērnu, viņš pieņēma lēmumu vairs neiet viņas partamentos un apmetās pie kopienas biedriem. Palaikam viņš tomēr apciemoja māju, sniedza finansiālu palīdzību sievai, kas audzināja dēlu. Kad dēlam bija 4 gadi, tēvs Mani paņēma pie sevis. Apmēram no 220. līdz 240. gadam viņš uzturējies šajā jūdu-kristiešu vidē. Tas lielā mērā izskaidro kristietības elementu klātbūtni viņa mācībā.
Tiek ziņots, ka Mani mātes vārds bija Mariama jeb Marjama un viņa cēlusies no karaliskas armēņu Kamsarīdu (vai Kamsaraganu) dzimtas partiešu galmā. Lai vai kā, abu vecāku vārdiem ir sīriešu cilme.
Mani kopš dzimšanas esot bijis klibs. Kopš 12 gadu vecuma pusaudzim sāka nākt atklāsmes, kā rezultātā viņš pameta elkazaītu kopienu un tēvu. Bet 24 gadu vecumā (ap 240.gadu) viņa paša "garīgais" dvīnis (didymus) pavēstīja, ka laiks ķerties pie patiesības vēstīšanas. Mani to uztvēra kā Paraklēta jeb Svētā Gara darbu. Garīgā procesa rezultātā slimīgais jaunietis pārvērtās nenogurdināmā apustulī, kurš sludināja jaunu glābšanās mācību.
Tikko pie varas nākušais valdnieks Šapurs I aicināja viņu uz Sasanīdu valsts galvaspilsētu Belapatu (Gundešapuru), un Mani dodas uz turieni. Šapurs atradās stiprā Mani iespaidā, tādēļ radīja viņam un viņa misionāriem ļoti labvēlīgu vidi sludināšanai visā impērijas teritorijā. Ap 243. gadu maniheisms šeit tika atzīts kā oficiāla reliģija. Mani mācība tika izplatīta līdz impērijas austrumu robežām, kā arī Ēģiptē, Baktrijā un citur. Mani pirmai ceļojums bija uz Kušanu impēriju Indijas ZR, kur uzturējies ilgāku laiku. (viņam tiek piedēvēti dažādi reliģiska rakstura gleznojumi Bamianā. Mani bija izcils mākslinieks; viņa sarakstītā grāmata "Arjang" tikusi bagātīgi ilustrēta ar krāšņiem zīmējumiem. Diemžēl šis darbs nav saglabājies). Ir teikts, ka viņš kuģojis pa Indas ieleju ap 240. un 241. gadu un pievērsis savai mācībai budistu karali - Indijas šahu Turanu. Satikšanās ar dažiem indiešu garīgajiem darbiniekiem deva noteiktu iespaidu (abām pusēm). Tādēļ Mani mācībā vērojama arī budisma ietekme. Viņš pilnībā pieņēma dvēseļu transmigrācijas ideju un arī savu piekritēju kopienas organizācijas principus; pēc budistu parauga viņš izveidoja kārtību, ka t.s. klausītāji apkalpo izredzētos.
272. gadā Šapurs I mirst, un varu manto viņa dēls Ormizds. Mani steidz tikties ar viņu un saņem aizsargājošo dokumentu pagarinājumu, kā arī atļauju izbraukt uz Babiloniju. Taču jau pēc gada Ormizds mirst un troni saņem viņa brālis Bahrams I. Pēc valdnieka pieprasījuma viņš ierodas Gundešapurā, pirms tam veicot savu pēdējo ceļojumu, kura laikā atvadās no savām bērnības vietām un paša nodibinātajām baznīcām.
Kad Mani ieradās pie Bahrama, viņu apsūdzēja tradicionālās zoroastriešu reliģijas graušanā. Apsūdzību uzturēja galvenais mags Kirders. Tikšanās ar Bahramu bija vētraina. Kad Mani stāstīja par savas mācības dievišķo raksturu, Bahrams iesaucās: "Kādēļ gan šī atklāsme tika dota tev, nevis Mums, impērijas valdniekam?" Uz to Mani atbildēja: "Tāda ir Dieva griba". Viņu notiesāja, iekala važās un iemests cietumā. Smagās ķēdes ap kājām, rokām un kaklu (kas kopumā svēra ap 20 kg) radīja neciešamas sāpes. Visticamāk, Mani nomira cietumā, gaidīdams soda izpildi. Daži avoti gan vēsta, ka viņam spriedumu tomēr izpildīja, nodīrājot ādu un ķermeni sacērtot gabalos.
Mani doktrīna
Pēc Mani ieceres viņa reliģijai bija jākļūst par universālu ticību un jāaizvieto visus pastāvošos un kultus un reliģijas. Viņš uzskatīja, ka visas reliģijas cēlušās no viena pareiza avota, taču dēļ cilvēku nesapratnes tās ir sagrozītas. Tāpēc viņš brīvi smēla materiālu no zināmajām reliģijām - kristietības, budisma un zoroastrisma, vēlāk arī no hinduisma. Maniheisma galvenā ideja tāpat kā zoroastrismā bija cīņa starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno. Abi šie elementi uz Zemes ir sajaukti un cilvēka uzdevums ir atbrīvot gaišās daļiņas; ar savu uzvedību jāpalīdz atbrīvoties tam gaišajam, kas mīt sevī pašā un sasniedzamajā apkārtnē. Tādēļ cilvēks nedrīkst nogalināt sev līdzīgos, ēst gaļu utt. Vēl stingrākas prasības tika izvirzītas "izredzētajiem".
Sludinot Persijā, Mani bija gatavs savu mācību piedāvāt zoroastrisma veidolā un vairumu sava dievišķā panteona būtņu vārdus pārveidoja pēc zoroastriešu parauga. Taču šāda pieeja nopietni sadusmoja vietējos priesterus, kuri maniķiešus nosauca par ķeceriem jeb tādiem, kas svētajos rakstos ienes savus kropļojošos skaidrojumus. Taču līdz pat Šapura I nāvei Mani bija pasargāts no Kartira (Kirdera) dusmām (periods no 240. līdz 272. gadam). Viņš savlaicīgi sarakstīja vadlīnijas savai mācībai, ko pārtulkoja valdniekam viduspersiešu valodā. Šīs grāmatas "Šapurakan" fragmentus, kā arī citus maniķiešu tekstus irāņu valodā XX gs. sākumā atrada Austrumturkestānas smiltājos maniķiešu klosteru drupās. Šajos uzrakstos redzams, ka maniķieši augstākā dieva vārdu deva kā Zurvan, bet viņa "dēlu", maniheisma pirmo cilvēku, sauca par Ormazdu. Tā ir svarīgākā no mūsdienu liecībām, kas rāda, ka sasanīdi bija zurvanīti (iespējams, sekojot pēdējo Ahamenīdu paraugam).
Nav zināms, cik dziļi Šapuru I bija skārusi Mani mācība. Dinkards atzīmē valdnieka milzīgo interesi par zināšanu un ticības lietām, kas tika apvienota ar uzticību "Mazdas pielūgsmes" reliģijai. Ir kāds teksts, kas vēstī, ka: "Valdnieku valdnieks, Šapurs, Ardašira dēls, pēc tam savāca tos rakstus, kas neattiecas uz ticību un bija izplatīti Indijā, Bizantijā un citās zemēs, un kas skāra medicīnu, astronomiju, kustību, laiku, telpu, substanci, aksidenci, veidošanos, izzušanu, īpašību maiņu, loģiku un citus amatus un prasmes. To visu viņš salīdzināja ar Avestu un pavēlēja, lai visām mācībām, kur nav vainas, izgatavotu kopiju un noglabātu valdnieka mantnīcā". (Dinkards, 412.lpp).
Ir konstatēts, ka citzemju mācības patiesi ienāca reliģiozajos ticējumos, par ko liecina dažādie arābu-persiešu sacerējumi. Senā mācība par septiņām radīšanām dažkārt tika kompilēta kopā ar Empedokla teoriju par četriem elementiem (zeme, uguns, gaiss un ūdens), bet Hipokrāta un indiešu doktrīnas tika asociētas ar irāņu medicīnu. Līdzīgi aizguvumi saistās ar grāmatām, un zoroastriešu priesteri arvien vairāk un vairāk aprada ar to, ka rakstība jāapvieno ar zinātni un reliģisko darbību. Ļoti iespējams, ka zoroastiešu sākotnējā pievēršanās kristietībai un pēc tam maniheismam, pierādīja rakstītā vārda milzīgo nozīmi un pamudināja vietējos priesterus iemūžināt arī pašu svētos rakstus.
Grāmata "Šapurakan" (pēc dažiem avotiem) esot izraisījusi Šapura dusmas; Grāmatā izklāstītās maniķiešu doktrīnas un dažu biogrāfisku datu dēļ maniķiešus sāka vajāt gan zoroastrieši, gan kristieši, un Mani bijis spiests uz laiku bēgt.
Maniheisms izraisīja plašu rezonansi, par ko liecina liels daudzums kristīgās polemiskās lieteratūras, kas bija vērsta pret maniķiešiem, kā arī pašu maniķiešu teksti dažādās valodās. Straujā maniheisma izplatība lielā mērā izskaidrojama ar tā kritisko attieksmi pret apspiešanu un valsti - daudz sekotāju šai reliģijai bija tieši pilsētās. Maniheisma ietekme vērojama arī viduslaiku antiklerikālajās sektās.
Kad noskaidrojās Mani sludinātās reliģijas pamatnostādnes, tā krita sasanīdu valdnieka nežēlastībā. Pašu Mani sodīja uz nāvi, bet sekotāji bija spiesti slēpties. Maniķiešus vajāja arī Romas impērijā. Labāka attieksmes pret tiem bija Vidusāzijā, no kurienes Mani mācība izplatījās līdz pat Ķīnai.
Kirders
/varas augstumos/
Hormizds I piešķīra Kirderam jaunu titulu "Ormazda mobads", kas nozīmēja, ka rietumu garīdzniecības tituli ir augstāki kā austrumu. Šķiet, ka pēc tam tituls "erbads" kļūst zemāks par titulu "mobads", lai gan īstas skaidrības par to nav. Īsajā Hormizda valdīšanas laikā Kirderam izdevās panākt kompromisu kalendāra reformas lietās un apvienot vecās un jaunās svinamās dienas. Tiklīdz pie varas nāca Bahrams I, Kirderam izdevās īstenot senseno plānu par Mani apsūdzēšanu un tiesāšanu. 276. gadā tronī kāpj nākamais valdnieks - Bahrama dēls Bahrams. Šai pasākumā galvenie nopelni piedēvēti Kirderam, kurš nu iegūst jaunu titulu "Kirders, kurš glāba Bahrama dvēseli" un kļūst par mobadu un visas impērijas tiesnesi. Viņš kļūst arī par svētā uguns Anahid-Ardašir un Anahid-Kundze augstāko priesteri templī Istarhā. Bahrama laikā viņš esot satriecis neticīgos. Viņš ziņo, ka notiesājis un sodījis trīs zoroastriešu priesterus, kuru uzvedība to pieprasīja, bet "atjaunoja Mazdas pielūgšanas augsto stāvokli un labos priesterus padarīja godājamus visā valstī" (uzraksts Sarmešhedā, 42,43 rinda). Kirders pavēsta, ka "daudzi no tiem, kas bija neticīgi, kļuva ticīgi; daudzi no tiem, kas pieturējās pie mācības, pateicoties man, atstāja šo maldu mācību (uzraksts Sarmešhedā, 45. rinda).
Patiesībā citi kulti turpināja pastāvēt (Īpaši kalnainajās Sogdas nomalēs) līdz pat islama atnākšanai. Šie paziņojumi neļauj apgalvot, ka Aršakīdi bija reliģiski iecietīgi, taču Irāna bija pārāk liela un tas deva iespēju tajā iespiesties arī citām ticības mācībām, neskatoties uz to, ka zoroastrisms tika propagandēts ar valsts varu.
Sarmešhedas sienas uzrakstos Kirders daudz raksta par rituālu ievērošanu un saviem nopelniem cīņā ar neticīgajiem, bet pilnīgi nepiemin Zoroastru (tāpat kā sasanīdu valdnieki). Kirders tikai uzsver, ka ir mazdaisma sekotājs - tas stipri atšķiras no pehlevi sacerējumiem, kas bagāti ar pravieša vārda pieminējumiem. Interesants ir teksts sākot no 57. rindas, kur Kirders apraksta savus viņsaules redzējumus - savā garīgajā ceļojumā viņš satiek paša dubultnieku un sievieti, kuras uzdevums ir mirušo dvēseļu sagaidīšana uz Činvatas tilta. Minēto tēlu sabiedrībā viņš ieraudzīja debesu troņus un elli un pārliecinājās, ka viņa mājoklis, tāpat kā citiem uzticīgajiem mazdaisma kalpiem, kādreiz būs tur - augšā.
Bahrama II laikā Kirders liek izgatavot osuāriju, taču pārdzīvo arī šo valdnieku, jo troni manto viņa dēls Bahrams III. Viņu, savukārt gāž Šapura I jaunākais dēls Narsehs. Vietā, kur Narsehu sagaidīja persiešu augstmaņi, klintī tika iecirsts uzraksts. Kirdera vārds šeit minēts pēdējo reizi - starp citiem augstākajiem garīdzniekiem viņš ierakstīts kā "Ormazda mobads".
http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Relig/Boyis/07.php un citi resursi
Pēc nestoriānisma pasludināšanas par ķecerību, daudzi šī kristīgā novirziena piekritēji no Romas impērijā ietilpstošajām zemēm bēga uz Sasanīdu impēriju. Tā kā šis kristietības atzars Bizantijā tika vajāts, šahanšahi nestoriāņiem izrādīja labvēlību
Mezopotāmijā tika izstrādāts "Babilonas talmuds", jo te kopš seniem laikiem dzīvoja ļoti daudz jūdu. Austrumu rajonos izplatījās budisms. Kristietības un zoroastrisma ciešās saiknes rezultātā radās maniheisms, ko sludināja Mani. Uzskata, ka viņš nāk no Aršakīdu dzimtas.
Sasanīdu impērijas laikā (apmēram III-IV gs.) tika kodificēta Avesta, kas ir dažādu laiku zoroastrisma tekstu komplekss. Vislielākie nopelni šajā darbā ir mobedam Tansaram.
Ir redzams, ka Avestas senākajās daļās fiksētā Zaratustras sākotnējā mācība atšķiras no sasanīdu laika zoroastrisma. Senās mācības centrālā tēma ir tumsas un gaismas spēku cīņa. Cilvēkam ar savu dzīvi bija jāpalīdz gaismai. Sarežģīto un detalizēti izstrādāto dažādo dievību, stihiju un dabas spēku kultu uzturēja liels skaits priesteru, ko sauca par mobadiem jeb magu priekšniekiem, kā arī erbadiem. Tempļos šim nolūkam uzturēja mūžīgo uguni un veica rituālus, kuros dziedāja un lasīja svētos tekstus.
Tempļiem piederēja plašas zemes, tiem arī bagātīgi ziedoja. Augstākā garīdzniecība bija valdošās šķiras visietekmīgākais slānis. Priesteri no iedzīvotājiem saņēma lielus ienākumus, viņu vietā pildot dažādus rituālus, ko neiesvētītie nespēja un nedrīkstēja veikt. Pastāvēja viltīga sodu sistēma par reliģisko noteikumu neievērošanu, par tīšu vai netīšu stihijas apgānīšanu, par sevis apgānīšanu, pieskaroties nešķīstiem priekšmetiem vai radījumiem. Darba cilvēku dzīve tika modri uzraudzīta, jo priesteri no tā ieguva materiāli, un tas bija izdevīgi arī valstij. Garīdzniecības rokās atradās arī izglītota tiesa - tas vēlreiz pierāda zoroastrisma milzīgo ietekmi sasanīdu impērijā.
Maniheisms
Reliģijas dibinātāji Mani piedzima 216. gada 14. aprīlī Babilonijā, Ktesifonā augstmaņu ģimenē. Ktesifona III gs. sākumā kļuva par Sasanīdu impērijas galvaspilsētu. Tiek uzskatīts, ka Mani nāk no Aršakīdu dzimtas, bet šo viedokli nav iespējams pierādīt. Viņš sāka sludināt jau Ardašira I laikā, taču galvenā darbošanās notika Šapura I valdīšanas gados (Ardašira dēls un troņa mantinieks).
Mani tēvs Pateks (arī Fatigs jeb Patigs), kurš kopš dzimšanas bija zoroastrietis, iestājās askētiskajā elkazītu kopienā Babilonijā. Viņus dēvēja par "tiem, kas kristī paši sevi" (šeit kristīšana ir domāta aplaistīšanās ar ūdeni). Šai sektā vairāk uzmanības veltīja noteikumiem un ierobežojumiem, nevis glābšanai caur Jēzu. Piemēram, Patiks pieņēma tādu derību kā atsacīšanos no gaļas, vīna un sievietēm. Neskatoties uz to, ka viņš jau bija precējies ar skaistuli, kas no viņa gaidīja bērnu, viņš pieņēma lēmumu vairs neiet viņas partamentos un apmetās pie kopienas biedriem. Palaikam viņš tomēr apciemoja māju, sniedza finansiālu palīdzību sievai, kas audzināja dēlu. Kad dēlam bija 4 gadi, tēvs Mani paņēma pie sevis. Apmēram no 220. līdz 240. gadam viņš uzturējies šajā jūdu-kristiešu vidē. Tas lielā mērā izskaidro kristietības elementu klātbūtni viņa mācībā.
Tiek ziņots, ka Mani mātes vārds bija Mariama jeb Marjama un viņa cēlusies no karaliskas armēņu Kamsarīdu (vai Kamsaraganu) dzimtas partiešu galmā. Lai vai kā, abu vecāku vārdiem ir sīriešu cilme.
Mani kopš dzimšanas esot bijis klibs. Kopš 12 gadu vecuma pusaudzim sāka nākt atklāsmes, kā rezultātā viņš pameta elkazaītu kopienu un tēvu. Bet 24 gadu vecumā (ap 240.gadu) viņa paša "garīgais" dvīnis (didymus) pavēstīja, ka laiks ķerties pie patiesības vēstīšanas. Mani to uztvēra kā Paraklēta jeb Svētā Gara darbu. Garīgā procesa rezultātā slimīgais jaunietis pārvērtās nenogurdināmā apustulī, kurš sludināja jaunu glābšanās mācību.
Tikko pie varas nākušais valdnieks Šapurs I aicināja viņu uz Sasanīdu valsts galvaspilsētu Belapatu (Gundešapuru), un Mani dodas uz turieni. Šapurs atradās stiprā Mani iespaidā, tādēļ radīja viņam un viņa misionāriem ļoti labvēlīgu vidi sludināšanai visā impērijas teritorijā. Ap 243. gadu maniheisms šeit tika atzīts kā oficiāla reliģija. Mani mācība tika izplatīta līdz impērijas austrumu robežām, kā arī Ēģiptē, Baktrijā un citur. Mani pirmai ceļojums bija uz Kušanu impēriju Indijas ZR, kur uzturējies ilgāku laiku. (viņam tiek piedēvēti dažādi reliģiska rakstura gleznojumi Bamianā. Mani bija izcils mākslinieks; viņa sarakstītā grāmata "Arjang" tikusi bagātīgi ilustrēta ar krāšņiem zīmējumiem. Diemžēl šis darbs nav saglabājies). Ir teikts, ka viņš kuģojis pa Indas ieleju ap 240. un 241. gadu un pievērsis savai mācībai budistu karali - Indijas šahu Turanu. Satikšanās ar dažiem indiešu garīgajiem darbiniekiem deva noteiktu iespaidu (abām pusēm). Tādēļ Mani mācībā vērojama arī budisma ietekme. Viņš pilnībā pieņēma dvēseļu transmigrācijas ideju un arī savu piekritēju kopienas organizācijas principus; pēc budistu parauga viņš izveidoja kārtību, ka t.s. klausītāji apkalpo izredzētos.
272. gadā Šapurs I mirst, un varu manto viņa dēls Ormizds. Mani steidz tikties ar viņu un saņem aizsargājošo dokumentu pagarinājumu, kā arī atļauju izbraukt uz Babiloniju. Taču jau pēc gada Ormizds mirst un troni saņem viņa brālis Bahrams I. Pēc valdnieka pieprasījuma viņš ierodas Gundešapurā, pirms tam veicot savu pēdējo ceļojumu, kura laikā atvadās no savām bērnības vietām un paša nodibinātajām baznīcām.
Kad Mani ieradās pie Bahrama, viņu apsūdzēja tradicionālās zoroastriešu reliģijas graušanā. Apsūdzību uzturēja galvenais mags Kirders. Tikšanās ar Bahramu bija vētraina. Kad Mani stāstīja par savas mācības dievišķo raksturu, Bahrams iesaucās: "Kādēļ gan šī atklāsme tika dota tev, nevis Mums, impērijas valdniekam?" Uz to Mani atbildēja: "Tāda ir Dieva griba". Viņu notiesāja, iekala važās un iemests cietumā. Smagās ķēdes ap kājām, rokām un kaklu (kas kopumā svēra ap 20 kg) radīja neciešamas sāpes. Visticamāk, Mani nomira cietumā, gaidīdams soda izpildi. Daži avoti gan vēsta, ka viņam spriedumu tomēr izpildīja, nodīrājot ādu un ķermeni sacērtot gabalos.
Mani doktrīna
Pēc Mani ieceres viņa reliģijai bija jākļūst par universālu ticību un jāaizvieto visus pastāvošos un kultus un reliģijas. Viņš uzskatīja, ka visas reliģijas cēlušās no viena pareiza avota, taču dēļ cilvēku nesapratnes tās ir sagrozītas. Tāpēc viņš brīvi smēla materiālu no zināmajām reliģijām - kristietības, budisma un zoroastrisma, vēlāk arī no hinduisma. Maniheisma galvenā ideja tāpat kā zoroastrismā bija cīņa starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno. Abi šie elementi uz Zemes ir sajaukti un cilvēka uzdevums ir atbrīvot gaišās daļiņas; ar savu uzvedību jāpalīdz atbrīvoties tam gaišajam, kas mīt sevī pašā un sasniedzamajā apkārtnē. Tādēļ cilvēks nedrīkst nogalināt sev līdzīgos, ēst gaļu utt. Vēl stingrākas prasības tika izvirzītas "izredzētajiem".
Sludinot Persijā, Mani bija gatavs savu mācību piedāvāt zoroastrisma veidolā un vairumu sava dievišķā panteona būtņu vārdus pārveidoja pēc zoroastriešu parauga. Taču šāda pieeja nopietni sadusmoja vietējos priesterus, kuri maniķiešus nosauca par ķeceriem jeb tādiem, kas svētajos rakstos ienes savus kropļojošos skaidrojumus. Taču līdz pat Šapura I nāvei Mani bija pasargāts no Kartira (Kirdera) dusmām (periods no 240. līdz 272. gadam). Viņš savlaicīgi sarakstīja vadlīnijas savai mācībai, ko pārtulkoja valdniekam viduspersiešu valodā. Šīs grāmatas "Šapurakan" fragmentus, kā arī citus maniķiešu tekstus irāņu valodā XX gs. sākumā atrada Austrumturkestānas smiltājos maniķiešu klosteru drupās. Šajos uzrakstos redzams, ka maniķieši augstākā dieva vārdu deva kā Zurvan, bet viņa "dēlu", maniheisma pirmo cilvēku, sauca par Ormazdu. Tā ir svarīgākā no mūsdienu liecībām, kas rāda, ka sasanīdi bija zurvanīti (iespējams, sekojot pēdējo Ahamenīdu paraugam).
Nav zināms, cik dziļi Šapuru I bija skārusi Mani mācība. Dinkards atzīmē valdnieka milzīgo interesi par zināšanu un ticības lietām, kas tika apvienota ar uzticību "Mazdas pielūgsmes" reliģijai. Ir kāds teksts, kas vēstī, ka: "Valdnieku valdnieks, Šapurs, Ardašira dēls, pēc tam savāca tos rakstus, kas neattiecas uz ticību un bija izplatīti Indijā, Bizantijā un citās zemēs, un kas skāra medicīnu, astronomiju, kustību, laiku, telpu, substanci, aksidenci, veidošanos, izzušanu, īpašību maiņu, loģiku un citus amatus un prasmes. To visu viņš salīdzināja ar Avestu un pavēlēja, lai visām mācībām, kur nav vainas, izgatavotu kopiju un noglabātu valdnieka mantnīcā". (Dinkards, 412.lpp).
Ir konstatēts, ka citzemju mācības patiesi ienāca reliģiozajos ticējumos, par ko liecina dažādie arābu-persiešu sacerējumi. Senā mācība par septiņām radīšanām dažkārt tika kompilēta kopā ar Empedokla teoriju par četriem elementiem (zeme, uguns, gaiss un ūdens), bet Hipokrāta un indiešu doktrīnas tika asociētas ar irāņu medicīnu. Līdzīgi aizguvumi saistās ar grāmatām, un zoroastriešu priesteri arvien vairāk un vairāk aprada ar to, ka rakstība jāapvieno ar zinātni un reliģisko darbību. Ļoti iespējams, ka zoroastiešu sākotnējā pievēršanās kristietībai un pēc tam maniheismam, pierādīja rakstītā vārda milzīgo nozīmi un pamudināja vietējos priesterus iemūžināt arī pašu svētos rakstus.
Grāmata "Šapurakan" (pēc dažiem avotiem) esot izraisījusi Šapura dusmas; Grāmatā izklāstītās maniķiešu doktrīnas un dažu biogrāfisku datu dēļ maniķiešus sāka vajāt gan zoroastrieši, gan kristieši, un Mani bijis spiests uz laiku bēgt.
Maniheisms izraisīja plašu rezonansi, par ko liecina liels daudzums kristīgās polemiskās lieteratūras, kas bija vērsta pret maniķiešiem, kā arī pašu maniķiešu teksti dažādās valodās. Straujā maniheisma izplatība lielā mērā izskaidrojama ar tā kritisko attieksmi pret apspiešanu un valsti - daudz sekotāju šai reliģijai bija tieši pilsētās. Maniheisma ietekme vērojama arī viduslaiku antiklerikālajās sektās.
Kad noskaidrojās Mani sludinātās reliģijas pamatnostādnes, tā krita sasanīdu valdnieka nežēlastībā. Pašu Mani sodīja uz nāvi, bet sekotāji bija spiesti slēpties. Maniķiešus vajāja arī Romas impērijā. Labāka attieksmes pret tiem bija Vidusāzijā, no kurienes Mani mācība izplatījās līdz pat Ķīnai.
Kirders
/varas augstumos/
Hormizds I piešķīra Kirderam jaunu titulu "Ormazda mobads", kas nozīmēja, ka rietumu garīdzniecības tituli ir augstāki kā austrumu. Šķiet, ka pēc tam tituls "erbads" kļūst zemāks par titulu "mobads", lai gan īstas skaidrības par to nav. Īsajā Hormizda valdīšanas laikā Kirderam izdevās panākt kompromisu kalendāra reformas lietās un apvienot vecās un jaunās svinamās dienas. Tiklīdz pie varas nāca Bahrams I, Kirderam izdevās īstenot senseno plānu par Mani apsūdzēšanu un tiesāšanu. 276. gadā tronī kāpj nākamais valdnieks - Bahrama dēls Bahrams. Šai pasākumā galvenie nopelni piedēvēti Kirderam, kurš nu iegūst jaunu titulu "Kirders, kurš glāba Bahrama dvēseli" un kļūst par mobadu un visas impērijas tiesnesi. Viņš kļūst arī par svētā uguns Anahid-Ardašir un Anahid-Kundze augstāko priesteri templī Istarhā. Bahrama laikā viņš esot satriecis neticīgos. Viņš ziņo, ka notiesājis un sodījis trīs zoroastriešu priesterus, kuru uzvedība to pieprasīja, bet "atjaunoja Mazdas pielūgšanas augsto stāvokli un labos priesterus padarīja godājamus visā valstī" (uzraksts Sarmešhedā, 42,43 rinda). Kirders pavēsta, ka "daudzi no tiem, kas bija neticīgi, kļuva ticīgi; daudzi no tiem, kas pieturējās pie mācības, pateicoties man, atstāja šo maldu mācību (uzraksts Sarmešhedā, 45. rinda).
Patiesībā citi kulti turpināja pastāvēt (Īpaši kalnainajās Sogdas nomalēs) līdz pat islama atnākšanai. Šie paziņojumi neļauj apgalvot, ka Aršakīdi bija reliģiski iecietīgi, taču Irāna bija pārāk liela un tas deva iespēju tajā iespiesties arī citām ticības mācībām, neskatoties uz to, ka zoroastrisms tika propagandēts ar valsts varu.
Sarmešhedas sienas uzrakstos Kirders daudz raksta par rituālu ievērošanu un saviem nopelniem cīņā ar neticīgajiem, bet pilnīgi nepiemin Zoroastru (tāpat kā sasanīdu valdnieki). Kirders tikai uzsver, ka ir mazdaisma sekotājs - tas stipri atšķiras no pehlevi sacerējumiem, kas bagāti ar pravieša vārda pieminējumiem. Interesants ir teksts sākot no 57. rindas, kur Kirders apraksta savus viņsaules redzējumus - savā garīgajā ceļojumā viņš satiek paša dubultnieku un sievieti, kuras uzdevums ir mirušo dvēseļu sagaidīšana uz Činvatas tilta. Minēto tēlu sabiedrībā viņš ieraudzīja debesu troņus un elli un pārliecinājās, ka viņa mājoklis, tāpat kā citiem uzticīgajiem mazdaisma kalpiem, kādreiz būs tur - augšā.
Bahrama II laikā Kirders liek izgatavot osuāriju, taču pārdzīvo arī šo valdnieku, jo troni manto viņa dēls Bahrams III. Viņu, savukārt gāž Šapura I jaunākais dēls Narsehs. Vietā, kur Narsehu sagaidīja persiešu augstmaņi, klintī tika iecirsts uzraksts. Kirdera vārds šeit minēts pēdējo reizi - starp citiem augstākajiem garīdzniekiem viņš ierakstīts kā "Ormazda mobads".
http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/Relig/Boyis/07.php un citi resursi
Kristiešu stāvoklis Sasanīdu impērijas laikā
Sasanīdu impērija izveidojās ap 224. gadu, kad valdīja Ardaširs I. Pateicoties galvenā priestera-maga (mobeda mobedana) Kartira (Kirdera) ietekmei, ap 286. gadu impērijā par valsts reliģiju tika noteikts zoroastrisms, kas atbilda persiešu iedibinātajai ideoloģijai. Jau drīz lepni tiek ziņots, ka ne-zoroastiskās reliģijas ir neitralizētas. To starpā minēti nasaras un kristieši. Pēdējie šeit nokļuva Šapura I laikā no Romas impērijas austrumu nomalēm (galvenokārt Sīrijas) pēc veiksmīgiem persiešu karagājieniem. Savukārt nasaras bija vietējo kristiešu kopienas, kas radās uz vietas jau sasanīdu valdīšanas laikā. Šis (nasaru) apzīmējums lietots Mocekļu Aktos, kas ir lielākais šī perioda liecību krājums par Austrumu baznīcu.
Nežēlīgas kristiešu vajāšanas uzsāka Šapurs II uzreiz pēc nākšanas pie varas 344. gadā, un ar mainīgu intensitāti turpināja līdz pat valdīšanas biegām 379. g. Par to detalizēti ziņo Afraāts, kurš bija bīskaps Mar Matai (Sv.Mateja) klosterī Mosulas tuvumā. Pirms tam daži represiju gadījumi tika novēroti tikai Bahrama II laikā.
Lielā mērā par vajāšanu iemeslu kalpoja Romas un Sasanīdu impērijas attiecību pasliktināšanās, ko vēl vairāk pastiprināja Konstantīna Lielā vēstule Šapuram II, drīz pēc pāriešanas kristietībā īsi pirms savas nāves. Vēstulē, ka bija ieturēta rupjā tonī, Šapurs II tiek aicināts gādāt par viņa impērijā dzīvojošo kristiešu drošību un labklājību. Par to gan Konstantīns apsola Dieva labvēlību.
Zināms, ka kopš paša sākuma sasanīdu valdnieki pret kristiešiem izturējās ar aizdomām un apšaubīja viņu valstisko lojalitāji, tādējādi staprvalstu konflikti viņu stāvokli allaž tikai pasliktināja. Pēc Bahrama V valdīšanas situācija uzlabojās, jo palielinājies bija no vietējās aristokrātijas nākušo kristiešu īpatsvars. Sava loma bija arī tam, ka vietējā baznīca nebija atkarīga no kanona un gāja savu attīstības ceļu. Gandrīz bija izzudušas arī slēgtās grieķu-kristiešu kopienas, kas šeit bija ieradušās no Rietumiem.
Pēc 440. gada vajāto sarakstos var redzēt tikai kristietībai jaunpievērsto vārdus - tie visi bija atkrituši no zoroastrisma, un represijām tos pakļāva pēc saniknoto radinieku pieprasījuma.
Sasanīdu impērija izveidojās ap 224. gadu, kad valdīja Ardaširs I. Pateicoties galvenā priestera-maga (mobeda mobedana) Kartira (Kirdera) ietekmei, ap 286. gadu impērijā par valsts reliģiju tika noteikts zoroastrisms, kas atbilda persiešu iedibinātajai ideoloģijai. Jau drīz lepni tiek ziņots, ka ne-zoroastiskās reliģijas ir neitralizētas. To starpā minēti nasaras un kristieši. Pēdējie šeit nokļuva Šapura I laikā no Romas impērijas austrumu nomalēm (galvenokārt Sīrijas) pēc veiksmīgiem persiešu karagājieniem. Savukārt nasaras bija vietējo kristiešu kopienas, kas radās uz vietas jau sasanīdu valdīšanas laikā. Šis (nasaru) apzīmējums lietots Mocekļu Aktos, kas ir lielākais šī perioda liecību krājums par Austrumu baznīcu.
Nežēlīgas kristiešu vajāšanas uzsāka Šapurs II uzreiz pēc nākšanas pie varas 344. gadā, un ar mainīgu intensitāti turpināja līdz pat valdīšanas biegām 379. g. Par to detalizēti ziņo Afraāts, kurš bija bīskaps Mar Matai (Sv.Mateja) klosterī Mosulas tuvumā. Pirms tam daži represiju gadījumi tika novēroti tikai Bahrama II laikā.
Lielā mērā par vajāšanu iemeslu kalpoja Romas un Sasanīdu impērijas attiecību pasliktināšanās, ko vēl vairāk pastiprināja Konstantīna Lielā vēstule Šapuram II, drīz pēc pāriešanas kristietībā īsi pirms savas nāves. Vēstulē, ka bija ieturēta rupjā tonī, Šapurs II tiek aicināts gādāt par viņa impērijā dzīvojošo kristiešu drošību un labklājību. Par to gan Konstantīns apsola Dieva labvēlību.
Zināms, ka kopš paša sākuma sasanīdu valdnieki pret kristiešiem izturējās ar aizdomām un apšaubīja viņu valstisko lojalitāji, tādējādi staprvalstu konflikti viņu stāvokli allaž tikai pasliktināja. Pēc Bahrama V valdīšanas situācija uzlabojās, jo palielinājies bija no vietējās aristokrātijas nākušo kristiešu īpatsvars. Sava loma bija arī tam, ka vietējā baznīca nebija atkarīga no kanona un gāja savu attīstības ceļu. Gandrīz bija izzudušas arī slēgtās grieķu-kristiešu kopienas, kas šeit bija ieradušās no Rietumiem.
Pēc 440. gada vajāto sarakstos var redzēt tikai kristietībai jaunpievērsto vārdus - tie visi bija atkrituši no zoroastrisma, un represijām tos pakļāva pēc saniknoto radinieku pieprasījuma.
05 maijs, 2008
Zoroastrisma ietekme uz kristietību
Zoroastrisma ietekme uz kristietību
Šķiet, ka zoroastrisms sāka ietekmēt jūdaismu jau kopš Babilonas gūsta laikiem. Visvairāk šī ietekme izpaudās angeloloģijā, dēmonoloģijā un eshatoloģijā (mācība par pasaules un cilvēces galu). Irāņu ietekme skaidri iezīmējas mācībā par diviem gariem, kas minēti Kumranas tekstos. Runājot par zoroastrisma ietekmi uz kristietību, ir grūtāk novilkt robežu starp to, kas kristietībā ienāca caur jūdaismu, un kas, dzimstot jaunajai reliģijai, tieši no Irānas. Tā, piemēram, septiņu Eņģeļu pieminējums Atklāsmes grāmatā tika aizgūts no Enoha vai Tobita grāmatas, taču šīs mācības pirmsākumi rodami zoroastrisma mācībā par septiņiem Svētajiem Nemirstīgajiem. No otras puses, ticība sargeņģeļiem jūdu-kristiešu tradīcijā pirms Jaunās Derības nekur nav fiksēta; iespējams, šī ticība ir zoroastriešu mācības par dvēseles būtnēm (fravaši) un grieķu-romiešu uzskata par ģēnija sargājošās lomas apvienojums. Vairums līdzīgu aizguvumu skar eshatoloģijas nozari. Uzskats par augšāmcelšanos (lai arī bija zināms jūdaismā), tikai kristietībā pieņēma vispārējas ticības formu; bet Irānā tas pastāvēja jau ilgus gadsimtus.
Bez tam, Irāna kristiešiem bija triju magu zeme, kuri, sekojot ceļazvaigznei, ieradās pie jaundzimušā Jēzus Betlēmē. Vēlāk, sekojot jūdaismā radītajai tradīcijai, kristieši Zaratustru saistīja ar Iecekiēlu, Nimrodu, Sifu, Varuhu un pat pašu Kristu. Sākot no Justīna Mocekļa, kristiešu apoloģēti sāka atsaukties uz Zaratustru un persiešu magiem kā uz kristietības patiesuma lieciniekiem no pagānu vidus; viņi it kā palīdzējuši apstiprināt šo patiesumu pagānu acīs. Tai pat laikā kristieši uzskatīja, ka Zaratustra ir tēvs tādām pretīgām māņticīgām lietām kā astroloģija un maģija.
Mūsu ēras I gadsimtā Irānā visvairāk pielūgtais bija Saules dievs Mitra, nevis Ormazds. Acīmredzot mitraisms Babilonijā vai Mazāzijā sajaucās ar babiloniešu un grieķu mācībām un kulta praksi. Tas lika pamatus mitraistu mistērijām, kas izplatījās visā Romas impērijā.
Maniheismā augstākā dievība bija nevis Ormazds, bet Zurvans. Ormazds tika uzskatīts par pirmcilvēku, kura krišana un glābšana ir pasaules drāmas būtiska sastāvdaļa. Taču maniķiešu ētika, ko veidoja rinda stingru aizliegumu gan seksuālajā jomā gan ēšanas paradumos, ortodoksālajam zoroastrismam bija sveša.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
