Tiek uzskatīts, ka jau kopš mūsu ēras IV gs. Romas impērijā parādījās pirmie Romas vēstures apraksti, ko izmantoja kā mācību līdzekļus skolās. Pie tāda veida darbiem pieskaitāms arī neliels Eitropija sacerējums (60-ie gadi), kas Bizantijas skolās ilgu laiku kalpoja kā mācību materiāls. Stipri vēlāk tika izveidotas izziņu vārdnīcas, kurās ievietoja romiešu darbinieku vārdus un to nozīmi. Sastādīja seno vēsturnieku darbu fragmentu vai to īsa izklāsta krājumus, kā arī patstāvīgas vēsturiskas hronikas.
Tā IX gs. parādījās Georgija Sinkella vēsturiskā hronika. Tai pat laikā tika sastādīta patriarha Fotija vārdnīca un krājums "Bibliotēka". X gadsimtā pēc imperatora Konstantīna VII rīkojuma tika izveidots liels krājums, kurā ietilpa Polībija, Sicīlijas Diodora, Kasija Diona un citu antīko autoru darbu daļas. Ziemeļitālijā izveidojušās sociāli - ekonomiskās un politiskās attiecības XIV-XV gs. pilsētu augstākās sabiedrības vidū radīja interesi par savas dzimtenes vēsturi, pirmām kārtām - par antīko vēsturi. Skatieni tika vērsti uz seno arhitektūras pieminekļu drupām, antīko mākslas darbu atliekām un seno autoru uzrakstiem un rokrakstiem. (Patlaban vairāku antīko sacerējumu autentiskums tiek nopietni apšaubīts. Tikpat diskutabla ir arī dažu senatnes autoru reāla aksistence, jo antīkie rokraksti, ko XV gadsimtā "dienas gaismā" cēla humānisti, vēlāk tika apstrīdēti un atzīti par viltojumiem., M.Š.).
Sākotnēji antīkās kultūras fanu un cienītāju (t.s. humānistu) darbība aprobežojās ar seno monētu, rokrakstu un mākslas pieminekļu krāšanu. Viens no pirmajiem kolekcionāriem bija gados jaunais Ankonas pilsētas tirgotājs Čiriano. Lielāko seno rokrakstu kolekciju izveidoja humānists Podžio Bračolīni (1380.-1459.). Apmeklējot klosterus, viņš pētīja dievkalpošanas pergamentus un zem vēlākajiem reliģiskajiem tekstiem meklēja nodzēstos antīko rakstnieku darbu tekstus. Podžio pūliņi "vainagojās ar panākumiem": tika atrasti par zudušiem uzskatītie Cicerona, Tacita, Lukrēcija un citu antīko autoru darbi. Podžio laikabiedrs Lorenco Valla 1440.g. publicēja darbu par imperatora Konstantīna edikta viltojumu. Šis edikts it kā noteica, ka viņš Romas pārvaldi nodod pāvestu rokās.
Piebilde: Vairāk par t.s. humānistu Bračolīni atrodams rakstā "Par viņu veikumu tiek klusēts" (nodaļa Roberts Baldaufs).
XV gs. vidū Romā tika izveidots pirmais latīņu un seno grieķu rokrakstu krājums Vatikāna bibliotēkā. Tai pat laikā izveidojās arī Vatikāna muzejs, kurā atradās galvenokārt romiešu antīkie mākslas darbi. 15. un 16. gs mijā par senatnes izpētes centriem kļūst Francijas, Anglijas, Vācijas, Čehijas un Polijas universitātes, kā arī ģimnāzijas, kurās mācīja latīņu un sengrieķu valodu, literatūru un vēsturi.
XVIII gs. vidū Utrehtā tika izdots franču pētnieka Luī de Bofora "Prātojums par Romas pirmo piecu gadsimtu neticamību" (1738.g.), kur viņš pārliecinoši norāda uz vairākām pretrunīgām vietām Tita Līvija vēstījumā, kas liek šaubīties par iespēju veidot zinātnisku Romas seno vēsturi, balstoties tikai literatūras datos. Visai būtiski Romas senās vēstures izprašanai bija vēsturiski - filosofiskajiem darbiem, ko sarakstīja itālis Džambatista Viko, francūži Monteskjē un Voltērs. XVIII gs. beigās tika publicēts ievērojamā angļu vēsturnieka Eduarda Gibona "Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture". Kā pamatiemeslus impērijas bojāejai viņš min imperatoru varas despotismu un kristīgās ideoloģijas negatīvo iedarbību, kas izsauca politisku vienaldzību. Lielu uzmanību pētnieks veltīja brīvo iedzīvotāju nabadzīgāko slāņu un vergu sacelšanās kustībām. Anglijas konservatīvajās aprindās Gibona darbs izraisīja milzīgu niknumu un radīja lielu iespaidu zinātniskās vēstures attīstībā Rietumeiropā un Krievijā.
Pateicoties vairāku holandiešu un franču zinātnieku veikumam, XIX gs. pētnieki vēstures avotus sāka analizēt kritiski, antīko autoru liecības precizējot un papildinot ar etnogrāfijas un arheoloģisko izrakumu materiāliem. Dāņu pētnieks Bartolds Georgs Nīburs (1776. - 1831. gg.) ar analoģijas metodi (izmantojot etnogrāfiskos datus) centās restaurēt notikumu gaitu. Viņa darbs par Romas vēsturi netika pabeigts, bet ir lielā mērā ietekmējis laikabiedrus un nākamos vēsturniekus. Viņu dēvē par vēsturiski - kritiskās metodes radītāju. Jāteic, ka viņš tikai izstrādāja šo metodi, balstoties uz XVII - XVIII gs. nīderlandiešu un franču zinātnieku pētījumiem. Nībura metodi pārņēma Teodors Mommzens (1817. - 1903. gg.) un Šveicē izdeva pirmo sējumu savai "Romas vēsturei", kas viņu padarīja slavenu visā Eiropā. No 1858. Mommzens līdz pat mūža galam kļūst par Berlīnes universitātes profesoru. Viņš ir 1500 darbu autors, no kuriem daudzi ir izcili nozīmīgi.
Pilnu tēmas tekstu var atrast šeit. Tulkoja Māris Šverns
Viena no YOUTUBE reliģiskajām atklāsmēm
**************************************
