Aleksandrs Loginovs

Par Toma evaņģēlija datēšanu

Gnosticisms un Jēzus sprediķis (saīsināts tulkojums)
Aleksandrs Loginovs

Par Toma evaņģēlija uzrakstīšanas laiku nav vienota uzskata. Vieni pētnieki to vērtē kā agrīnās kristietības pieminekli, kas veicinājis kanonisko evaņģēliju radīšanu, bet citi – par II gs. gnostiķu sacerējumu. Pētījuma autors atbalsta pirmo viedokli. Šajā darbā kritiski aplūkoti vēlīnā datējuma piekritēju argumenti, kā arī jautājums par to, vai Jēzus principā varēja sludināt gnostiskas idejas.

No 118 Toma evaņģēlija (TE) logijiem (izteikumiem) 70 gadījumos ir sakritība, paralēles vai līdzība ar izteikumiem, kas doti kanoniskajos evaņģēlijos. Jaunajā Derībā (JD) visi ar TE kopīgie logiji attiecas uz Jēzus sludināšanu pirms krustā sišanas. Arī izteikumi, kuru nav kanoniskajos evaņģēlijos, bet kuri sakrīt ar apokrifiskajiem rakstiem, attiecas uz Jēzus šīszemes gaitām. Un, ja TE ir gnostisks viltojums, kas balstās uz agrīnās kristietības motīviem, tad tas uzreiz atklātos. Paralēles ar autoritatīviem sinoptiskajiem evaņģēlijiem neļauj Jēzus sprediķus pirms krustā sišanas nosaukt par runām pēc augšāmcelšanās.

Pieņemam, ka kādam labpaticies saīsināt konkrētu vēstījumu līdz arhaiskiem izteicieniem. Uzreiz jāsaka, ka šāds falsifikācijas veids ir gluži absurds, ja ņem vērā, ka II gs vidū jau bija izveidojies noteikts evanģēliju stils, kurā lielu daļu aizņēma paša autora stāstījums. Jebkurš autoritatīvu tekstu saīsinājums līdz pavisam īsam un arhaiskam izteicienu krājumam ticīgo acīs izskatītos aizdomīgs. Lai pārliecinātu lasītāju, ka Jēzus bijis gnostiķis, lietderīgāk būtu bijis esošu tekstu papildināt ar savām piebildēm vai izmantot tā fragmentus, nemainot vēstījuma stilu. Te vietā ir pieminēt, ka visas kanoniskajos evanģēlijos izdarītās izmaiņas veica nevis kādi nebūt fantazētāji, bet gan dziļi ticīgi cilvēki. Evanģēliju redaktori jeb līdzautori bija pārliecināti, ka viņiem zināmā mutiskā tradīcija ir patiesa un saglabājusies neskarta no "laika sākuma", bet rakstīto tekstu jau izkropļojuši ķeceri.
Kurš gan sākotnējās patiesības dēļ atmestu teksta lielāko daļu? Piemēram, Marka evanģēlijā, visīsākajā no visiem kanoniskajiem, ir 678 panti, bet Toma - tikai 118. Nav iespējams atrast iemeslus tik apjomīgām izmaiņām. Svarīgi, ka lingvistiskās analīzes pierādījušas - Toma evanģēlija (TE) logiji nav atkarīgi ne no viena Jaunās Derības evanģēlija. TE vēlīnā datējuma piekritēji min, ka gnostiķi saīsinājuši kaut kādu tekstu un izveidojuši TE. Kas tas ir par tekstu - to neviens nenosauc. Zinātnieku aprindās vēl pirms Nag-Hammadi bibliotēkas atrašanas 1945. gadā izskanēja domas, ka ir jābūt kaut kādam tekstam, kas izmantots kanonisko evanģēliju radīšanā. Atrastais TE ļoti līdzinās iedomātajam avotam.

Interesantu tendenci varam pamanīt, iepazīstoties ar Lūkas evanģēlija prologu: "Tā kā daudzi jau sākuši veidot vēstījumus par notikumiem, ka pie mums norisinājās, un kļuva zināmi no cilvēkiem, kuri no paša sākuma bija to aculiecinieki un Vārda kalpi, tad arī es, cienītais Teofil, sajā sakarā nolēmu tev uzrakstīt, lai tu pārliecinātos par tev mācītā patiesīgumu (No Kuzņecovas tulkojuma Kanonisko evanģēliju grāmatā, M., 1993., 207.lpp.)
Ev. autors savu darbu uzrakstīja tādēļ, ka citi jau to izdarījuši. Šāds attaisnojums norāda, ka eksistēja aizliegums mācību rakstiski piefiksēt. Ļoti iespējams, kas tas nāca no paša Jēzus. Tad tas izskaidro faktu, ka kanoniskie evanģēliji parādās tikai Igs. otrajā pusē. No prologa izriet, ka Lūkas laikā veidotie evanģēliji jau ir vēstījumi par notikumiem un satur atstāstošo daļu. Tā kā TE tādas nav, tad apustuļa vārdi ir apstiprinājums tam, ka tas uzrakstīts agrāk par citiem.

Saskaņā ar baznīcas tradīciju, kas uzskata Jāņa evanģēliju par vēlāko no visiem kanoniskajiem, iznāk, ka vārdu "daudzi" Lūka piemēro Marka un Mateja evanģēlijiem. Pie tam, strīdīgs ir jautājums - kurš bija agrāks Mt vai Lk? Rezultātā sanāk, ka domāts tikai Marka evanģēlijs. Seko nākamais jautājums - ja bija daudz patieso (pēc apustuļa vārdiem) vēstījumu, - kādēļ Baznīca tos nesaglabāja? Bet, ja tie bija nepatiesi, kādēļ to nezināja apustulis un evanģēlists Lūka?
Acīmredzot daudzie evanģēliju teksti atainoja Jēzus sprediķu dažādo izpratni. Tradīcijas savā starpā konkurēja, un, kad uzvarēja tā, kura nodēvēja sevi par "pareizo", pareizticīgo, citi Labās vēsts varianti tika iznīcināti. Iespējams, ka kāda Rakstu daļa sākotnēji tika paredzēta šauram izredzēto lokam. Šie apokrifiskie teksti jau II gs. izrādījās neatbilstoši "atklātajai" doktrīnai un tika pasludināti par nepatiesiem.

TE teksta analīze pierādījusi, ka logiji ir izejas materiāls daudzām sinoptiskajām perikopām (perikopa no gr.val. - apciršana. Tā ir stāstošā daļa evanģēlijā). TE37: "Jēzus teica: pilsēta, kas uzcelta augstā kalnā un nocietināta, nevar krist un nevar būt slepena." Apgraizītā veidā šo sastopam Mt 5.14: " Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta." Logija apgalvojums par "nocietinātas pilsētas" neiespējamu krišanu nav iekļauts evanģēlijā, kas uzrakstīts jau pēc Jeruzalemes krišanas. Pat vēlīnā datējuma aizstāvji atzīst, ka "kopumā teksts Toma evanģēlijā ataino, iespējams, agrāku Jēzus teicienu variantu. Taču viņi neatsakās no dogmas, ka vispirms radās kanoniskie evaņģēliji un tikai pēc tam pārējie. Neiztur kritiku arī arguments, ka TE bija izvietots to gnostiskās bibliotēkas tekstu starpā, kas attiecināmi uz II vai pat III gs. Nag-Hammadi kodeksos taču atradās arī Platona "Valsts" fragments. Ja šis filosofs nebūtu zināms, tad viņa uzskatos noteikti atrastu klaju gnosticisma un neoplatonisma ietekmi.

Un tā - pētot TE tekstu, mēs secinājām, ka prologs patiesi satur gnostisku aicinājumu apjaust Jēzus mācību un tādējādi izvairīties no garīgas nāves. Taču nav nekāda pamata to (un arī visu pārējo tekstu) attiecināt uz II gs. Visi tajā izmantotie gnostiķiem raksturīgie izteikumi pilnībā var būt piederīgi arī I gadsimtam. Tekstā vairākkārt sastopam gnostiskas idejas un terminoloģiju, taču tas nav pretrunā ar TE agrīno datējumu: agrīno kristiešu tekstos tie ir plaši pārstāvēti. Teksta žanrs - logiju krājums - arī rāda tā agrīno rašanos. Ļoti iespējams, ka TE pamats ticis radīts jau Jēzus sprediķošanas laikā (lai arī zinām, ka jelkādi pieraksti vairāku apstākļu dēļ bija noliegti).
Redzēt TE lakonismā vēlīnas radīšanas pazīmes nozīmē visu apgriezt ar kājām gaisā. Savā starpā salīdzinot Jaunās Derības (JD) tekstus, kā arī to agrīnākos sarakstus, var teikt, ka tie tikuši īsināti, vienkārši izvācot neērtos izteicienus. Stāstošā daļa ar katru vēlāku tekstu pieauga, kļūstot arvien literārāka un arvien piesātinātāka ar otršķirīgām un pat vēl maznozīmīgākām detaļām un iebūvētiem mitoloģiskiem sižetiem. Var teikt, ka protokols pārvērtās par romānu.

Daudzi kritizē TE arī tādēļ, ka tajā, lūk, piemēram, 70. logijs satur līdzību par niknajiem vīnogulāju kopējiem un līdzinās kanon. evanģēlijos dotajiem. Taču trūkst Jēzus komentāra, kurā viņš atsaucas uz Veco Derību. Nav citātu no VD - tātad: gnostiķu negatīvā ietekme pret to. Autors tātad ir duālistisks II gadsimta gnostiķis.
Taču TE vispār nav nekādu paskaidrojumu vai norāžu - tas ir tikai dažu izteikumu krājums, nevis ilggadīgs stenogrāfisks pieraksts. Teksta autoram ir svarīgi, ko teica Pestītājs, nevis - vai teiktajam ir paralēles ar VD (Pat, ka jo izdarījis pats Jēzus).

Salīdzinot TE ar jebkuru citu no kanon. evanģēlijiem, redzam, ka cilvēks, kurš logijus pierakstījis, daudz vērtīgas informācijas vispār atstājis ārpus teksta. Tā lakoniskums tikai pierāda, ka TE ir "pusfabrikāts", sākumforma rakstītajai tradīcijai par Jēzu. Piebilde: Vācu ekzeģēts J.Jeremiass izteicies par iepriekš minēto līdzību. Pēc viņa domām, līdzību par niknajiem strādniekiem Jēzus apzināti izmantoja polemikā ar ebreju kopienas ideologiem tādēļ, ka viņa klausītājiem bija labi zināmi tēli no Jesajas grāmatas. Attiecīgi, gan TE autoram, gan lasītājam no jūdu vidus nevajadzēja paskaidrojošas norādes. Atsauču sakarā var piebilst - kanoniskajos evanģēlijos Jēzus atsaukšanās uz VD izskatās kā autoru paskaidrojumi un pārrakstītāju iespraudumi. Citur Viņš tiešajā runā paskaidro... kā teica pravietis Daniēls..., taču citviet, citējot Jesaju, vairs nekādas norādes nedod. Kur vairs nevar atsaukties uz Rakstiem Jēzus vārdā, autori to dara paši. (Seko garš pantu uzskaitījums. Pantu numurus šeit nepiedāvāju, jo tie atbilst JD krievu variantam. Ja kādam tie nepieciešami, lūdzu, jautājiet. Turpat minēti arī antīko vēsturnieku darbi, kuros ir atsauces uz Toma evaņģēliju. Tulk. piez.)

Arī Jaunās Derības evanģēliju salīdzinošā analīze liecina par labu TE agrīnākam datējumam. Piemēram, visjaunākajos Marka un Jāņa evaņģēlijos nav svētības baušļu. TE tie ir izmētāti tekstā kā atsevišķi izteicieni, bet Lk un Mt jau sakopoti vienā sprediķī (Seko attiecīgie panti. Ja vajag, lūdzu, jautājiet. Tulk. piez.).
Un TE lieliski ļauj izskaidrot, kādēļ Kalna sprediķis (Lūkam - līdzenumā) nav atrodams Marka un Jāņa evanģēlijos. Baušļi patiešām tika izteikti, taču izkaisītā veidā; Mk un J autori tos izlaida, jo nozīmīga materiāla - Kunga vārdu - viņiem bija tik daudz, ka "ne ietilpināt". TE daudzi baušļi doti tā, kā tie tikuši izteikti - kā atsevišķi izteikumi, bet Mt un Lk radītāji, izmantojot savu dievbijīgo fantāziju (iespējams, tas jau bija noticis pirms viņiem - mutiskajā tradīcijā), pārvērta atsevišķos logijus vienotā vēstījumā.
Tādējādi radās divi pretrunīgi teksti. Mt: "1. Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa. 2. Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:" (5:1,2). Lk: "17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums... 20. ...Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: ..." (6:17,20). Te mēs redzam ne tikai acīmredzamas pretrunas, bet arī daudz lieku detaļu, kurām nav nekādas reliģiskas nozīmes un kuru vēl nav Toma evanģēlijā. TE vispār nav materiāla, kas kaut kādā veidā sakristu ar 1. un 2. nodaļu Mt un Lk evanģēlijos. Kā jau tika teikts, šie pretrunīgie un ar izdomātiem brīnumiem piesātinātie fragmenti ir vēlāki iestarpinājumi. ( Šeit vēlreiz ir vērts atgriezties pie jautājuma - kuram gan būtu bijusi vajadzība minētos evanģēlijus, kuri jau bija vēsturiski daudz maz nostiprinājušies, ņemt un tik drastiski saīsināt. Ja tas ir kāds konspekts personiskām vajadzībām, tad jābūt dīvainim, lai to nosauktu par Toma evanģēliju. Ja tas ir ticis iecerēts kā viltojums, tad viltotājam patiešām bija jābūt izcilam filologam, lai tekstu noslīpētu līdz aizgājušo laiku izteiksmei. Un kuram gan šādu darbu piedāvātu? Ņemot vērā "jaunāko modi", sakompilētie un plašā teritorijā cirkulējošie evanģēliji visādā ziņā izskatījās daudz pievilcīgāki un bagātāki. Tulk. piez.)
TE agrīnā datējuma noliegums balstās koncepcijā, kas raksturīga virknei JD pētnieku: "Sākotnēji Jēzus Nācarieša mācība bija vienkārša un pietiekami tradicionāla IIgs.p.m.ē - I gs. m.ē. jūdaismam. ("mesijas gaidīšana" un tml.) Vēlāk pirmatnējo mācību ietekmēja antīkās reliģiski- filosofiskās mācības, un aizguvumi sarežģīja tās koncepciju, pārvēršot īpašā reliģijā. Gnosticisms ir sarežģīta mācība... attiecīgi - kristietībā tā parādījās vēlāk." Tāds uzskats balstās postulātā, ka viss reliģiozais un filosofiskais, kā arī zinātniskās koncepcijas attīstās no vienkāršā uz komplicēto. Taču vēsture rāda pilnīgi pretējus piemērus.

Visai populāra līdz pat šai dienai ir ideja, ka kristieši gnosticismu aizņēmušies no hellēniskajiem Austrumiem. To pamatoja jau pirmie ķecerības speciālisti, kuri savu Jēzus mācības izpratni aizstāvēja ļoti sīvi, uzskatīdami to par pareizāko. Priekš viņiem gnostiķi bija pārkrāsojušies pagāni. Un daudzi jo daudzi zinātnieki bez īpašām pārdomām piekrīt šai tēzei. Tomēr te rodas nesakritība. Par pirmo gnostiķi ķecerības atmaskotāji nosauca Sīmani Magu (I gs. vidus). Tad kādēļ gan gnostiskas idejas izmanto [pseido]apustulis Pāvils? Drīzāk pats Sīmanis aizņēmās kristīgā gnosticisma idejas. Vispār, viņa darbība stipri līdzinās mēģinājumam atkārtot Jēzu un pasludināt sevi par Mesiju. To atzīmēja arī Irinejs, nosaucot viņu par pirmo antikristu. Interesanti, ka pseido-Klimentīnās, kas ir jūdaiski-kristīgi orientēts II gs. teksts, Sīmanis Mags atainots kā Pāvila domubiedrs. Pāvila un Sīmaņa gnosticisms viņu pretinieku acīs bija viennozīmīgs. Neskatoties uz to, tieši gnostiskais paulīnisms, saraujot saites ar jūdaisko garu, palīdzēja agrīnajai Baznīcai izplatīties visas Romas impērijas teritorijā.

Ideja par to, ka kristietība aizņēmusies gnostiskas idejas, nav pārliecinoša arī tādēļ, ka tās atrodamas visās reliģiskajās sistēmās. Dažādu konfesiju mistiķi aptuveni vienādi apraksta viņpasaules daudzlīmeņu uzbūvi, dvēseles mikrokosma un Dievišķā makrokosma identitāti, pēcnāves ceļu ciešanas, mistiskās vienotības ar Absolūtu sasniegšanu u.c.
Kādēļ gan Baznīcas darbinieki un daudzi pētnieki Toma evanģēliju spītīgi turpina attiecināt uz II gs.? Tam ir viens iemesls - klaja gnostisku ideju klātesamība Toma pierakstītajos Jēzus izteicienos. Taču "tas nevar būt, jo tas nevar būt nekad"! Daudziem zinātniekiem ir stipri vien vieglāk Jēzu un apustuļus uzskatīt par parastu jūdu sektu, kurai nez kādēļ tā paveicās, ka kļuva par pasaules reliģiju. Teologiem gnosticisms ir visnaidīgākā ķecerība, taču, neskatoties uz to, bez ievērības tiek atstāts fakts, ka visagrīnākie JD teksti - Pāvila vēstījumi ir visgnostiskākie. (sk. - ļoti garš pantu uzskaitījums... Tulk.). Arī vēstījumi, kurus baznīca piedēvē Pāvilam (... ...jautājiet, lūdzu. Tulk.) Pats Pāvils "zemes" Jēzu nedzirdēja, taču materiālu savām svētrunām ņēma no visagrīnākās tradīcijas un saskaņoja ar citiem apustuļiem.
„5 Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem. 6. Lai arī esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši (Pāvila 2. vēstule Korintiešiem, 5,6)”. Kas gan cits ar to domāts, ja ne izpratne, kas ir tiešs gnostikas apzīmējums ("Gnosis" ir grieķu vārds, kas apzīmē izpratnes vai apziņas stāvokli, kas iegūts personīgās pieredzes rezultātā. Tulk.)?

Par slepenu gnostisku tradīciju, kas Baznīcas rindās saglabājusies paralēli, tai kristietībai, kas paredzēta masām, liecina Aleksandrijas Kliments, kurš dzīvoja tai pat laikā, kad pirmie herēziologi Justīns un Irinejs. Arī pats Aleksandrijas Kliments vērsās pret ķeceriem, tomēr īstu kristiānisko gnosticismu viņš novērtēja ļoti augstu: "Īstu gnostiķu dvēseles... ir nolemtas dzīvošanai dievu mītnēs". (Stromatas, 7 III 13.1). Taču slepeno doktrīnu viņš tomēr izklāstīt atsakās: "Bet dažas lietas, lai arī nāca man atmiņā, es ar nolūku izlaidu, baidoties... saņemt pārmetumus, ka es...dodu zīdainim zobenu (Stromatas). Aleksandrijas teologs liecina, ka slēpto mācību nodevis pats Kristus: "Tā ir visaugstākā atziņa, kas nodota no paaudzes paaudzē bez kādiem īpašiem rakstiem un, agrāk par visām pavēstīta dažiem apustuļiem, mantojot nonākusi arī līdz mums". (Stromatas, M.1996, 251.lpp.). Iznāk, ka Kristus kaut kādas augstākas gudrības pavēstījis tikai dažiem no apustuļiem, un tā [mācība] slepeni (apokrifiski. A.L.) tikusi nodota tālāk. Taču Klimenta laikā Jaunās Derības pamatteksti bija 100 gadus kā sarakstīti! No tā izriet, ka kristietības "augstākā atziņa" palikusi ārpus kanona ietvariem...
Acīmredzot tā tika glabāta ar maksimālu rūpību, jo par to nezina (vai noklusē) herēziologi. Kliments par Marka slepeno evanģēliju raksta: "Tas vēl arvien tiek sargāts visstingrākajā veidā...". Šī liecība atbilst arī apustuļa Pāvila vārdiem, ka Dieva slepeno gudrību atklāj tikai pilnīgajiem. Tāpat acīmredzams, ka bija nopietni iemesli turēt šo mācību slepenībā, ja jau tā neatrada vietu Baznīcas oficiālajās dogmās.
Par to, ka gnosticisms jau no sākta gala iederējās kristietībā, liecina Justīns Filosofs (II gs. vidus), pirmais kristiešu herēziologs: darbā, kas bija vērsts pret gnostisko mācību par garīgo - bez ķermeņa atjaunošanas un augšāmcelšanas - viņš raksta: "Bet ļaunuma priekšnieks, nespēdams citādi izkropļot šo mācību (par ķermenisko augšāmcelšanos. A.L.), izsūtīja savus apustuļus, kas ienesa ļaunas un postošas mācības; izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Pestītāju: viņi nesa Pestītāja vārdu, bet darīja sava sūtītāja darbus, un caur viņiem pats Viņa (Kristus) vārds tika zaimots (Sv. Justīns, Darbi., M.,1995, 483.lpp.)

No šejienes izriet, ka gnostiķi, ķermeniskās augšāmcelšanās pretinieki, bija tieši kristieši: caur viņiem pats Viņa vārds tika zaimots; un pastāvēja kopš jaunās reliģijas paša sākuma: izvēloties viņus no tiem, kuri piesita krustā mūsu Glābēju (vai mājiens uz apustuli Pāvilu, kurš savulaik bija nikns kristiešu vajātājs?)

Piezīme. Gnosticisma mūsdienu pētnieki uzskata, ka Justīns bija pirmais apoloģēts, kuram individuālās doktrinālās domstarpības... pieņēma nozieguma statusu, bet ķecerība pārvērtās kalpošanā Nelabajam. Pie tam Justīns neuzskatīja, ka epitets "ķeceris" būtu piemērojams arī pašam, jo Kristus mācīja tieši par neķermenisko atdzimšanu: Jo, kad no mirušajiem augšāmcelsies, ... būs kā eņģeļi debesīs (Mk12-25). Par garīgo atdzimšanu mācīja arī Pāvils: Augšāmcelsies garīgais ķermenis (1.Kor. 15-44) Ķeremeniskā augšāmcelšanās ir pretrunā ar pēcnāves esamību, jo ikkatra bioloģiskā sistēma attīstās no ieņemšanas līdz sabrukšanai, un fiziskais ķermenis nav atdalāms no nāves. Par šo jautājumu Toma evanģēlijā atrodam (91.logijs): Jēzus teica: Nelaimīgs ir [ķermenis], kurš ir atkarīgs no ķermeņa, un nelaimīga dvēsele, kura atkarīga no viņiem abiem.

Un tā, atspēkojot vēlīnā datējuma pierādījumus, mēs esam atraduši, ka TE bija logiju krājums bez atstāstošās daļas, un tika radīts ne vēlāk par I gs. vidu (agrāk par Mk un J). Esam norādījuši arī, ka tajā atrodamās gnostiskās idejas ir tieši jaunās reliģijas pirmajos tekstos. Tādējādi, TE agrīnais datējums pierāda, ka Jēzus sākotnējā mācība bija gnostiska - ka vēlāk tā tikusi rediģēta, lai pietuvinātu Vecās Derības tradīcijām. Un otrādi - agrīno JD tekstu gnosticisms ir pierādījums TE autentiskumam.
Gandrīz pilnīgā TE sakritība ar logijiem un agrafām citos agrīnajos kristiešu darbos un biežā citēšana rāda, ka teksts I un II gs bija autoritatīvs. Taču TE arhaiskā forma jau II gs. beigās to nostādīja ārpus kanona, jo līdz tam laikam bija nostiprinājies vienots standarts vēstījumiem par Pestītāju - evanģēlija žanrs. Kļuva obligāta vēstījošā daļa, visupirms - par Kaislībām. TE bija pretrunā sinoptiskajiem arī pēc būtības, jo bija radīts kā ātrs pieraksts, nevis kā jaunās reliģijas pamatu izklāsts nejaušam lasītājam. Izstumtais teksts acīmredzot vēl ilgi tika glabāts noslēgtās kristiešu biedrībās - klosteros un gnostiķu grupās. Kad kļuva skaidrs, ka no ideoloģiskajām tīrīšanām neizbēgt, gnostiskie teksti tika savākti vienkop un noslēpti. Kodeksu vākus izgatavoja no mūku vēstulēm, kas norāda, ka bibliotēka piederējusi pirmajiem klosteru cīnītājiem. Nag-Hammadi bibliotēku atrada alās 5 līdz 8 kilometru attālumā no pirmajiem pareizticīgo klosteriem, ko dibināja Sv.Pahomijs. Tekstu apglabāšanas laiks atbilst periodam, kad tika realizēta ķecerīgo tekstu iznīcināšanas kampaņa. Patriarha Aleksandrijas Afanasija vēstījumu (367.g.), kas bija vērsts pret apokrifiskajām grāmatām, speciāli pārtulkoja koptu valodā priekš pahomiešu klostera mūkiem (A.L.Hosroevs, Aleksandrijas kristietība, M., 1991., 5-6.lpp.).

Nag-hammadi

Par Nag-hammadi bibliotēku

Toma evanģēlijs

Apskatāmais vēsturiskais dokuments veidots kā dialogs starp Jēzu un apustuli Tomu un ietver sevī 114 logionus (tulk. no grieķu valodas - izteicienus), kas pēc būtības ļoti atšķiras no Jaunās Derības tekstiem.
Šis manuskripts, tāpat kā pārējās atrastās grāmatas, tiek datētas ar mūsu ēras 350. gadu. Manuskriptā ir norādes uz grieķu tekstu, kura fragmenti ir atrasti arheoloģiskajos izrakumos un kurš, savukārt, datēts ar 200. gadu. Tādējādi iznāk, ka šī evanģēlija grieķiskā versija ir senāka nekā pieņemts uzskatīt.

Vadošo zinātnieku viedokļi šī manukripta sakarā nesakrīt. Vairāki uzskata, ka tā pirmsākumi ved līdz Jēzus laikiem, bet citi domā, ka šis jaunais evanģēlijs patiesībā ir Jaunās Derības dokumentālā bāze jeb Q avots, uz kuras būvētas visas pārējās Bībeles daļas. Teoriju par Q avota eksistenci pirmoreiz izvirzīja vācu zinātnieki XIX gadsimtā.

Rokraksts dod atbildes uz vairākiem strīdīgiem teoloģijas jautājumiem un liecina, ka agrīnās kristietības laikā bija liels daudzums dažādu reliģisku doktrīnu. Bet pats svarīgākais ir tas, ka 5. evanģēlijs pierāda to, ka kristīgā tradīcija vienmēr nav bijusi tik stingra un nemainīga. Pēdējā laikā visai bieži parādās baumas, ka eksistē kaut kādi materiāli par Jēzu Kristu, kurus oficiālā baznīca visu šo laiku ir slēpusi. Lai kā arī nebūtu, tagad mēs jau varam pavērt noslēpuma aizkaru, kurš apvij šo vēsturisko dokumentu.

Zināms, ka grāmatas no atrastās Nag-Hammadi bibliotēkas tikušas izņemtas no apgrozības un paslēptas 4. gadsimtā, kad Nīkejas koncils pasludināja ticības un reliģiskās doktrīnas vienību. Jebkāda novirze no šīs doktrīnas tika pasludināta par ķecerību. Atbildot uz šādu idejisko nežēlību, dažus reliģiskos tekstus, kas neiederējās oficiālajā doktrīnā, uz laiciņu noslēpa. Neviens pat iedomāties nespēja, ka šis laiks ievilksies 1600 gadu garumā.

Kopš 1975. gada šie teksti ir atvērti visiem interesentiem. Anotētais Toma evanģēlijs ir ticis izdots vairākās valodās. Oriģināls pieder Ēģiptes Senatnes departamentam, nevis Vatikānam, kā notika ar Nāves jūras Tīstokļiem. Pirmais fotogrāfiskais izdevums dienas gaismu ieraudzīja 1956. gadā, bet pirmā kritiskā analīze - 1959. gadā. Runā, ka baznīca Francijā pat gribējusi iesūdzēt tiesā kritisko darbu autorus, un grāmatu iesākumā aizlieguši, bet vēlāk tomēr deva atļauju to publicēt.

Šie teksti noliek zem jautājuma zīmes visas kristīgās reliģijas pašus pamatus, tādēļ jāsaprot, ka šādi draudi varētu likt Vatikānam mēģināt noslēpt visu to, kas ir pretrunā ar oficiālo reliģisko doktrīnu. Taču Žans Daniels Keistlijs, kurš ir Lozannas universitātes teoloģijas profesors un galvenais speciālists Sv.Toma jautājumos, uzskata, ka baznīca saprot t.s. neortodoksālo tekstu izcilo vēsturisko nozīmību un piekrīt, ka tie ir rūpīgi jāizpēta.

Patiešām, no kā gan būtu jābaidās oficiālajai baznīcai, ja pat visi tās institūti un dogmas tikuši nostiprināti jau II gadsimtā un līdz šai dienai praktiski nav mainījušies? Tas bija laiks, kad visu literatūru, kas bija pretrunā oficiālajai dogmai, vajadzēja noslēpt, lai paglābtu no iznīcināšanas. Fakts, ka mēs par šiem tekstiem pilnīgi neko nezinājām līdz pat 1945. gadam, nepavisam nenozīmē, ka tos slēpa vai par tiem klusēja oficiālā baznīca. Nē, šos tekstus noslēpa tie, kuri vēlējās tos saglabāt, taču pamazām par tiem visi aizmirsa. Vēl vairāk, - par šo tekstu eksistenci ir bijis zināms vienmēr. Piemēram, savos darbos tos piemin agrīnais kristiešu teologs Origens. Vienkārši līdz pat šai dienai mēs nezinājām, par ko tur ir runa.

Nepieciešams novilkt robežu starp ši dokumenta tīri vēsturisko un reliģisko nozīmi. Oficiālā doktrīna balstīta tikai uz dažu cilvēku uzskatiem. Laikā, kad tika pieņemts lēmums pieturēties pie vienotas kristīgās doktrīnas, Nīkejas koncils jau izslēdza šos tekstus no kristīgās mācības. Jau pats fakts, ka līdz mūsdienām nonācis viens vienīgs šo tekstu eksemplārs, liecina, ka jau kopš pirmsākumiem tie nav bijuši pieejami plašai publikai un tiem bijis slepens un pat ezotērisks raksturs.
Šodien zinātnes aprindās viedokļi par tekstiem ir sadalījušies, bet baznīca stūrgalvīgi atsakās tos uztvert kā pilnvērtīgu kristīgo mantojumu.

Adaja mācības metamorfozes

Adaja mācības metamorfozes

Nav nepieciešams kaut daļēji citēt kādu no šīs leģendas nodaļām, jo tā ir pārpilna ar visdažādākajiem izdomājumiem.

Analizētas vienīgi sacerējuma vietas, kur pārrakstīšanas vai tulkošanas gaitā radušās kaut kādas izmaiņas, jo tieši tendenciozās metamorfozes ļauj ieraudzīt, kā sākotnējais darbs tika "piegriezts" atbilstoši politiskajai situācijai.

Adaja mācības pamatā ir apustuļa Adaja sprediķis, ar kuru viņš it kā uzstājies Urhas jeb Edesas iedzīvotāju priekšā. Otra dominante ir viņa pirmsnāves uzruna saviem sekotājiem. Šāda uzbūve atkārto evanģēlisko tekstu kompozīciju, kuros vispirms tiek dots Kristus sprediķis tautas priekšā, bet pēc tam norādījumi saviem mācekļiem. Tulkojot vārdu Adajs uz sīriešu valodu, iegūst 'dy. Baznīcas vēsturnieka Eisēbija tulkojums dod tdy, kas grieķu valodā nozīmē Fadejs. Saskaņā ar Adaja mācību, karali Abgaru dziedināja un kristīja Jēzus māceklis Adajs, par kuru teikts, ka viņš bijis viens no 72 apustuļiem.
Abgara leģenda, izplatoties un pārejot no sīriešu vides uz hellēnisko, mazliet izmainījās - Adaja vārds ticis nomainīts uz Fadeju. Šo jaukšanos pastiprināja arī atšķirības apustuļu uzskaitījumā kanoniskajos evanģēlijos. Visu apustuļu saraksts dots trijos sinoptiskajos evanģēlijos. Divos tas gandrīz sakrīt (Mt., MK.), bet Lk evanģēlijā ievērojami atšķiras. Šādām atšķirībām nav pārliecinoša skaidrojuma, un nav iespējams arī noskaidrot, kas bijis par iemeslu notikušajām vārdu transformācijām. Kristīgie autori jau pirmajos gadsimtos centās novērst pretrunas evanģēlijos. Tas noveda pie tā, ka, sākot no Origēna, visi rakstītāji Fadeju-Leviju no Mk. un Mt. identificēja ar Jūdu Jēkaba d. no Lk. Visi turpmākie autori Origena piedāvāto skaidrojumu pieņēma bez iebildumiem*.
Tad nāca otrs posms triju vārdu aizvietošanā ar vienu, evanģēlija Fadeju pielīdzinot sīriešu Adajam. Tas notika, pateicoties Eisēbija tulkojumam, kad viņš savā "Baznīcas vēsturē" iekļāva fragmentu no Abgara stāsta, kuru atrada Edesas arhīvos. Viņam Adajs 'dy - no sīriešu teksta parādās kā tdy grieķu variantā. Šādu pārvēršanos nevar skaidrot ar neskaidru pierakstu sīriešu dokumentā, jo šis vārds tekstā parādās ļoti bieži. To nevar skaidrot ar retu lietojumu vispār - it kā tas autoram būtu nepazīstams un tādēļ viņš ielicis tur sev vairāk zināmo un ausij tīkamāko Fadeju. Adaja vārds ārpus semītu vides parādās, piem., Nīkejas koncila dalībnieku sarakstā.
Vārdu nomaiņa veikta apzināti, jo apustulis Adajs nav minēts kanoniskajos evanģēlijos, un viņa misiju tādējādi nevar uztvert kā pietiekami ticamu; apokrifiska kļūst pat viņa personība. Saskaņā ar Eisēbiju, Abgaru kristīja apustulis Fadejs, un tas jau skan ļoti respektabli, jo Fadeja vārds minēts evanģēlijos. Sākot no IV gs. nostiprinās uzskats, ka Fadejs-Levijs, Jūda Jēkaba d. un Adajs ir viena un tā pati persona. Šī tradīcija sākas no Hieronīma, kurš komentāros par Mateja evanģēliju raksta, ka Fadejs ir tas, kuru sūtīja pie Abgara, Osroenas valdnieka, un citi viņa vārdi ir Jūda Jēkaba d. un Levijs.

Nomainot Adaja vārdu uz Fadeju, ko izdarīja Eisēbijs, izveidojās pretruna, kas grieķu variantā eksistēja līdz pat XI gs. Radās jautājums: vai Fadejs ir uzskatāms par vienu no 12 vai vienu no 72, jo abi saglabātie grieķu rokraksti dod katrs savu skaitli.

Jūda toms (sīr. yhwd fwm). fwm nozīmē dvīnis, dubultnieks. Viens no 12 apustuļiem. Toma vārda ievietošana "Apustuļa Adaja mācībā" ir interpolācija, kas bija nepieciešama, lai nogludinātu divas antagonistiskās tradīcijas, kas saistās ar Osroenas kristianizāciju, ko oficiāli atzina Abgars VIII. Tā balstījās tradīcijā, ka Edesas iedzīvotājus jaunajai ticībai pievērsa Adajs. Tomēr šo tradīciju III gs. izspieda cits uzskats - ka šeit sludināja un tika apglabāts apustulis Toms, tādējādi Edesas kristianizāciju saistot ar vienu no 12 apustuļiem, kas pieminēti kanoniskajos tekstos.
Šī nomaiņa ir Romas politikas rezultāts. Kad 216. gadā Osroena zaudēja savu neatkarību, romieši pacentās iznīdēt arī vietējās tradīcijas, kas liecināja par iepriekšējo neatkarību. Ar tādu nolūku imperators Aleksandrs Severs 232.g. edesiešiem kā piespiedu dāvanu pasniedza apustuļa Toma pīšļus, ko bija atkarojis persiešiem. Tādā veidā apustuļa Adaja kultu nomainīja Romas imperatora oficiāli iedibinātais Toma kults.
Fakts par Toma pīšļu nogādāšanu Edesā ir stipri apšaubāms, jo Aleksandra Severa karagājiens pret persiešiem bija ļoti neveiksmīgs. Viena armija, ko viņš izsūtīja pret Ardaširu (pēc nogurdinošajiem pārgājieniem pa Mīdijas kalnienēm) bija ļoti nogurusi un ar lieliem zaudējumiem bija spiesta griezties atpakaļ. Otru armiju pretinieks aplenca un pilnīgi sakāva Partijā. Divus gadus viņš (Aleksandrs) pavadīja Antiohijā, stiprinādams impērijas austrumu robežu. Savukārt, Romas impērijas hronisti A.S. karagājienu apraksta kā panākumiem bagātu.
Arī partieši no šīm kaujām bija ļoti cietuši, tādēļ neuzdrīkstējās romiešus vajāt, un Aleksandrs varēja Romā atgriezties pēc tam, kad bija Antiohijā atpūties un pienācīgi sagatavojies. Romā, pēc hronistu ziņām, imperatoram par godu tika sarīkotas lielas izpriecas un cirka izrādes. Taču neviens neraksta par apustuļa Toma pīšļu nogādāšanu uz Edesu. Iespējams, šāda versija uzradusies vēlākajos gados, par pamatu ņemot faktu, ka 216. gadā Romas imperators Karakalla iebruka Adiabenas galvaspilsētā Arbelā un izvandīja karaliskās kapenes, meklējot, kur apglabāts kāds no Aršakīdu karaļiem. Karakallas nekaunīgais karagājiens, iespējams, izdevās tādēļ, ka viņš it kā gatavojās precēt partiešu valdnieka meitu. Ieradies Mezopotāmijā kā nākamais znots, viņš pēkšņi uzbruka tiem, kas bija iznākuši viņu sveikt. Izpostījis visas pilsētas, kas gadījās ceļā, romieši ar lielu laupījumu atgriezās Sīrijā. Ziemu Antonīns pavadīja Edesā, bet 217. gadā devās uz Harranu (Karra, pilsēta Osroenas sastāvā), lai ziedotu Mēness dievam. Ceļmalā viņu nogalināja paša centurions. Šķiet, arī Karakalla nav redzējis vietu, kur atrodas Toma pīšļi...
Atgriežoties pie Aleksandra Severa "veiksmīgā" karagājiena, varam aplūkot kādas krievu pareizticīgo interneta lapas materiālu, kuru piedāvāju kā ilustrāciju radošu cilvēku bagātajai izdomai: "No Indijas apustuļa Toma pīšļi tika pārvesti uz citu vietu. (Tālāk citēti "Toma Darbi") Viens no brāļiem slepeni paņēma pīšļus un aiznesa uz Rietumiem, grieķu tekstā ir precizējums, ka tos pārcēla uz Mezopotāmiju. "Apustuļa Toma brīnumi " vietu nosaka vēl precīzāk un nosauc Edesu. Darbs "Apustuļa Toma dzīve" ģeogrāfiski un vēsturiski ir vēl skaidrāks: "Atgriežoties ar uzvaru pār persiem, imperators Aleksands Severs pieņem sīriešu vēstnešus ar lūgumiem sūtīt kādu pie Indijas augstmaņiem, kas ir ar mieru Toma pīšļus nodot Edesas iedzīvotājiem. Un notika tā, ka Toma atliekas no Indijas atgādāja sudraba urnā, kas iekārta sudraba ķēdēs". Neapšaubāma ir Efraima Sīrieša liecība, kurš teic, ka cilvēks, kurš organizēja pīšļu pārvešanu, ir Kabīns, par kuru zināms, ka viņš bija Edesas tirgonis, bieži ceļoja uz Indiju un vienā no saviem ceļojumiem viņam izdevās pazemīgi palūgt pie svētā apustuļa Toma kapenēm. Tad viņam radās doma par svēto pīšļu pārvešanu. Zinot imperatora Aleksandra uzvaras gadu (230), var noteikt pīšļu pārvešanas pirmo reizi - tas ir 230. gada 3. jūlijs."

Papildinājums teikumā - "pirmo reizi". Edesas hronikās minēts, ka 373. gadā par godu apustulim Tomam tika uzcelts un iesvētīts liels dievnams. Līdz tam laikam apustuļa mirstīgās atliekas pilsētā "ieradušas" vēl dažas reizes. Minēts 232. gads, kad pārvešanu triumfāli veicis Indijas karalis Vasudeva. Par godu šim notikumam sarakstīti "Toma darbi"... Vēl kāds avots uzrāda Efraims Sīrieša citu liecību par Toma pīšļu pārvešanu IV gadsimtā. Mēs gan jau iepriekš redzējām, ka pilnīgi "neapšaubāms" ir viņa dotais 230. gads.

Pavisam jauna ziņa ir, ka 1964. gadā, veicot Sv.Toma baznīcas atjaunošanas darbus Mosulā (tagadējās Irākas teritorijā), svētnīcas sienā atrasti pīšļi, kuri pieder apustulim Tomam un nogulējuši šeit netraucēti daudzus gadsimtus. Darbus vadīja toreizējais Mosulas arhibīskaps Mor Severious Zakka. Patlaban mums nav izdevies noskaidrot, kā Toma mirstīgās atliekas šeit nokļuvušas, jo līdz pat šai dienai katoļu baznīcai par Toma pīšļiem ir sava versija, saskaņā ar kuru (sākoties nemierīgiem laikiem) vispirms šķirstu ar atliekām nogādāja Čiosā, Grieķijā, no kurienes tie vēlāk tika aizvesti uz Ortonu Itālijā. Pēc tam, kad sākās reklāmas kampaņa par Toma klātbūtni Indijā, gabaliņi no viņa kauliem ir aizvesti dažādos virzienos - gan uz apustuļa nāves vietu Čennajā, gan uz Kodungaluru, kur viņš pirmoreiz izkāpis Indijas krastā, gan arī uz dažām vietām, kur Toms arī pats esot cēlis pirmās baznīcas.
Atsevišķs stāsts ir par Toma daudzajiem kauliem visapkārt pasaulei. Vairāki vienādi ir vienā pašā Indijā. Ir zināms kāds pusducis kaulu komplektu.

*Sinoptiskā problēma
Pirmie trīs evaņģēliji tiek dēvēti par sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Vārds "sinoptisks" nozīmē "tāds, kas pieļauj, atspoguļo vai atzīst vienu un to pašu vai vispārpieņemtu viedokli," jo tie atspoguļo pamatā vienotu viedokli par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Šo evaņģēliju materiālu iespējams sakārtot un apskatīt paralēli, turpretī Jāņa evaņģēlijs šādai pieejai nepakļaujas.
Sinoptisko problēmu veido apstāklis, ka, detalizēti apskatot sinoptiskos evaņģēlijus tie, neskatoties uz ievērojamo līdzību, kopumā veido sarežģītu sakritību un atšķirību kompleksu. Šeit rodas dabisks jautājums: "Kādas ir trīs evaņģēliju vēsturiskās attiecības? Kā var izskaidrot to pārsteidzošo līdzību un atšķirības?" Šī problēma tiek apspriesta nu jau ilgāk kā pusotru gadsimtu un šajā laikā tai ticis veltīts plašs literatūras klāsts; taču nevarētu teikt, ka tai būtu rasts kāds patiesi izsmeļošs izskaidrojums.

Pirmie ekumēniskie koncili

Pirmie ekumēniskie baznīcas koncili

1. Nikaja I 325. g.
Pirmo reizi sanāca kopā kristīgās baznīcas vadošie pārstāvji no Romas impērijas dažādām provincēm (Romas impērijas politiskā sadalīšanās un Rietumromas krišana vēl nebija notikusi…), to faktiski vadot imperatoram Konstantīnam. Gandrīz visi ~300 delegāti, izņemot septiņus, kā arī ~2000 klātesošo bija no austrumu provincēm. Būtiskākais akcents tika likts uz ariānisma problēmas risināšanu, kas gan pilnībā atrisināta netika. Ariānisms noslēgumā gan tieši netika pieminēts, taču saistošie lēmumi uz to norādīja visai tieši. Būtiskākais bija kristīgās baznīcas vienotas Ticības apliecības izstrādāšana (kas ieguva Nikajas vārdu). Tika nosodīti Ārija (“ariānisma”) uzskati par Kristu kā tikai ideālu, Dieva svaidītu cilvēku, bet ne kā Dieva Dēlu un Trīsvienības personu. Šis koncils lēma arī par Lieldienu vienotu atzīmēšanu, kā arī tika pieņemti dažādi organizatoriski lēmumi.

2. Konstantinopole I 381. g.
Šis koncils sākotnēji bija sinodes statusā, kā ekumenisko koncilu Roma to uzreiz neatzina. Taču, ņemot vērā nozīmi, parādot atbilstošu godu Sv.Garam kā vienai no Trīsvienības personām, veicot Nikajas ticības apliecības precizēšanu, tomēr tika panākta vienošanās, ka šis koncils ir pieskaitāms ekumeniskajiem. No šī laika Nikajas ticības apliecību mēdz saukt arī par Nikajas – Konstantinopoles ticības apliecību. Šajā koncilā tika spriests, ka baznīcas jautājumos primārā autoritāte būtu Romai, pēc tam Konstantinopolei.

3. Efeza 431. g.
Tika definēta Kristus reālā persona, Jēzus māte Marija tika atzīta kā „theotokos” (Dieva Dēla māte pie Viņa fiziskās iemiesošanās). Tika nosodīts „nestoriānisms” (ka Kristus bijis svarīgs tieši kā cilvēks) un „pelagiānisms” (taisnošana caur darbiem un cilvēka pašizvēles nozīmīgums), apstiprinot 416.g. Kartāgas lokālā koncila lēmumus.

4. Halcedona 451. g.
Tika galīgi noformulēta definīcija par Jēzus Kristus Dievišķās un cilvēciskās dabas savietojamību un līdzsvaru, inkarnējoties vienā fiziskā ķermenī. Šis koncils precizēja Efezā pieņemtos lēmumus, nosodot „monofizītismu” (Kristum bijusi tikai dievišķā daba). Kopš šī koncila laika Romas bīskapa / pāvesta katedru RKB reāli uzskata par primāro – kā apustuļa Pētera mantiniekam. Pēc šī koncila gan „nestorieši”, gan „monofizīti” izveidoja paši savas baznīcas struktūras, kuras izmainītā veidolā, tomēr funkcionē vēl mūsdienās, neesot pakļauti ne Romai, ne austrumu kristietības patriarhiem.

5. Konstantinopole II 553. g.
Šajā koncilā liela uzmanība tika pievērsta Origena uzskatu mantojumam un iespaidam, kas lielā daļā tika nosodīts, tai skaitā šajā koncilā tika definēta Kristīgās Baznīcas noliedzošā attieksme pret reinkarnāciju. Vēlreiz tika apliecināts iepriekšējo 4 koncilu lēmumu patiesīgums.

http://www.heb.lv/bibliot_lv_files/lv/EkumKonc.doc

Vai bramīni ir slepkavas?

Vai hinduistu bramīni nogalināja apustuli Tomu?

Apmēram tai pat vietā, kur patlaban Sv.Toma bazilika, kādreiz ir atradies hindu templis. Hinduistu templi jūras krastā nopostīja 1561. gadā. Ir ziņas, ka portugāļiem palīdzējuši arī vietējie zemāko kastu iedzīvotāji (konkrēti - paraijas), kas bija pievērsti kristietībai.

Par tempļa atrašanos pie jūras liecina dzejas rindas, ko VI gs. pierakstījis hinduistu svētais Tirudžnasambandars:
Kapalīšvaras tempļa Kungs sēdēja, vērodams Mailaporas cilvēkus,
Kam visapkārt ziedošu kokospalmu birzis.
Jūrā tie veica rituālo apmazgāšanos pilnmēness dienā Masai mēnesī.
To pašu pēc ierašanās Mailapurā 1456. g. raksta Arunagirinatars:
O, Kungs Mailai (Mailapuras) templī, kas novietojies
Vareni bangojošas jūras krastā...

Šīs abas liecības (šai sakarā vēl minēts arī 6.gs. dzejnieks Ananasambandars) atmasko portugāļu leģendu, kas tika sagudrota, lai slēptu savus neglītos darbus. Portugāļi Mailaporā dominēja no 1522. līdz 1697. gadam. Pēc tam briti nostiprinājās Sv.Džordža fortā, kā arī blakus esošajās teritorijās un sākās portugāļu izspiešana. Jauno templi dievbijīgie hinduisti uzreiz pēc angļu nākšanas pie varas ap 1700. gadu uzcēla 1km uz rietumiem no vecās vietas. Celtniecībā tika izmantoti arī no iepriekšējā tempļa pāri palikušie un pieejamie akmeņi.
Kad XX gs. sāk. Sv.Toma baznīcu pārbūvēja, tajā atrada daudz akmeņu ar gravējumiem hindu dialektā. Starp tiem bija arī akmens ar uzrakstu, kurā pieminēta meitene, kura it kā augšāmcēlusies no pelniem, kas glabāti urnā. Par to savulaik rakstījis arī iepriekšminētais Tirudžnasambandars.
Sv.Toma katedrāles teritorijā tika atrasts akmens pīlārs ar uzrakstu, ko arheologi attiecina uz 10. vai 11. gadsimtu, kad valdīja Radža Radža Čola. Viņi uzskata, ka šis pīlārs piederējis Šivas templim. Te ir arī uzraksts par zemes dāvināšanu Šivas templim, lai būtu, kur iedegt gaismekļus Natarādžam.
Tas vēlreiz apliecina, ka baznīcas celšanai portugāļi izmantojuši nopostītā hinduistu tempļa atliekas, un mēs redzam, ka hinduistu templis tur ir atradies vismaz no VI līdz XV gadsimtam.


Slavenais ceļotājs Marko Polo bija pirmais, kurš Koromandelas piekrasti Dienvidindijā nosauc kā Toma nāves vietu. Šo stāstu vēlāk vēsturnieki nekautrējās brīvi interpretēt - vairumā gadījumu Marko Polo dotais punkts [nomaļais un klusais ciemats] nosaukts par Mailaporu. Interesanti, ka šajā gadījumā cienījami vēsturnieki ceļotāja doto informāciju uzskata par pilnīgi derīgu un drošu, ko nav nepieciešams pārbaudīt kaut kā citādi. Nevienu īpaši nemulsina tas, ka šo versiju Marko Polo uzzināja Ceilonā - ostas tirgū. Ielūkojoties kartē, un parēķinot attālumus, šāda stāsta ticamība ir ļoti maza.

Karte parāda, ka Marko Polo kuģis Madrasai jeb Čennajai pagāja garām ļoti tālu...

T.K.Džozefs, kurš sarakstījis pētījumu "6 Svētie Tomi Dienvidindijā", akceptē Marko Polo stāstu, taču ar labojumu, ka šeit ir sajaukti divi svētie Tomi, no kuriem īstais varētu būt musulmaņu Toma kaps. Līdzīgi kā citi kristīgie autori, T.K. Džozefs sevi ierobežo ar aksiomu, ka apustulis Toms nevarēja tikt tālāk par Afganistānu, kur pirmoreiz apglabāts netālu no senās Taksilas.
Dr.G. Milne Rae, autors darbam "Sīrijas baznīca Indijā", analizējot apustuļa Toma leģendu, ir vēl stingrāks. Viņš galvenokārt strādājis ar diviem "faktiem": 1) senie sīriešu baznīcas ticējumi, ka Toms bija indiešu apustulis, un 2) ka viņi bija Sv.Toma kristieši. Tas radies no secinājumu ķēdes, ka: Sv.Toms bija indiešu apustulis; ka mēs esam indieši, tādējādi viņš ir mūsu apustulis. Ja tas nav pietiekams pierādījums, tad te ir viņa kaps Mailapurā, un mēs esam saukti par Toma kristiešiem kopš I gadsimta."
Par pirmo punktu - senie ticējumi nevar tikt pieņemti kā pierādījumi, kamēr tie nav apstiprināti kā vēsturiska patiesība. Par otro - lai cik bieži tas netiktu atkārtots, nav rakstisku liecību un nav tradīciju no kādas ticīgo grupas, kas sevi dēvētu par Sv.Toma kristiešiem pirms XIII gs.

Leģenda par apustuļa Toma klātbūtni Indijas dienvidos pēdējās desmitgadēs tiek aktualizēta daudz un dažādos veidos. Indijas cilvēki ir ļoti ticīgi un viegli pārliecināmi - ja tik vien tiek pastāstīts kāds brīnumstāsts, priekam nav gala un ir jauns iemesls izrādīt dieviem savu padevību. Tādēļ misionāri to ļaunprātīgi izmanto, un dažkārt "iet cauri" pavisam kuriozas lietas. Piemēram, nekur kristīgajā pasaulē apustulis Toms nav pazīstams kā akmeņkalis, bet Indijas kristieši stingri tic, ka asiņojošais krusts, kas atrodas Toma baznīcā (Toma kalnā, Čennajā), ir Toma rokām darināts. Viņu pārliecību nemaina arī arguments, ka kristieši savas reliģiskās identitātes izcelšanai krustus sāka lietot tikai pēc Nīkejas koncila ap VII gadsimtu.
Viņs svētība C.E. Abrahams materiālā, kas ticis publicēts "The Cultural Heritage of India", raksta, ka persiešu krusti, starp kuriem tā dēvētais Toma krusts ar uzrakstu pehlevi dialektā un divi citi Kotajamā, Travankorā (tagad - Keralas štats., M.Š.), ir pierādījums Malabaras baznīcas saiknei ar Persijas banzīcu. Savukārt, katoļu baznīcas tēvi Toma krusta apmalē iekalto uzrakstu tulko šādi (no planšetes Toma baznīcā): "Vēstījums uz krusta ir nagari-palidu valodā un nozīmē "caur ciešanām krustā mesija Jēzus Kristus atnesa glābšanu pasaulei"." Šo tekstu pētījuši arī vēstures un valodu speciālisti, kā rezultātā ieguva sekojošo: "Mans Kungs Kristu, apžēlojies par Afrasu, Čaharbukta dēlu, kas šo izkala." (šo P.T.Vinkvorda tulkojumu akceptējuši vairums pētnieku). Vēsturnieki uzskata, ka šāda veida krusti pirms to parādīšanās baznīcu altāros, galvenokārt tikuši lietoti kā kapakmeņi.


Pie tā paša var atgādināt stāstu par Jaunavas Marijas svētbildi, ko it kā gleznojis Lūka, bet Toms atnesis sev līdzi uz Indiju. Ir vairāk kā skaidrs, ka tas ir vēlāku laiku darbs, jo abi minētie apustuļi vienkārši nevarēja būt Marijas kulta kopēji. Gan Jaunavas Marijas, gan krusta kults ir izgudrojumi, kas radušies kristiānisma evolūcijas gaitā, taču šī portugāļu radītā mīta popularizētāji allaž aizmirst kaut daļēji atainot I gadsimta patieso situāciju.


Lai arī vēsturnieki Toma klātbūtni Čennajā ir noraidījuši, faktu viltošanas kampaņa turpinās vēl šodien un galvenais šai procesā ir pūliņi uzturēt pasaciņu, ka greizsirdīgi hinduistu bramīni šeit nogalinājuši veiksmīgi sludinājušo apustuli. Tieši tāpat kā pasaulei lika noticēt, ka jūdi nomocīja Jēzu, tagad visiem būs jānotic, ka ļaunie indiešu karaļi un priesteri nogalināja Tomu. Šādi meli ļoti negatīvi ietekmē sabiedrības noskaņojumu un tādēļ ir vēl jo vairāk nosodāmi un apstrīdami. Jo kopš brīža, kad portugāļi sāka izplatīt šos nejēdzīgos izdomājumus par Toma slepkavību, viņi arī Indijā ieviesa inkvizīciju, kas veicināja desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku nogalināšanu.
Visus mītus un pasakas "sakārtoja" bīskaps A.E.Medleikots, kurš bija apustuliskais vikārs Tričurā no 1887 līdz 1896. gadam. Vai nu viņam bija dots uzdevums vai arī viņš tikai jutās kā īpašas misijas pildītājs, bet fakts ir, ka Toma lietas viņš pētīja ar apbrīnojamu neatlaidību un sparu. Viņš par savu uzdevumu izvirzīja Kragnagores jeb Kodungaluras slavas atjaunošanu, jo šeit pēc vietējo kristiešu uzskata savulaik Indijas krastā izcēlies apustulis Toms. Jāpiebilst, ka Medleikots bija pirmais bīskaps, ko Roma apstiprināja kā vietējās Sīrijas kristiešu kopienas vadītāju.


Pavisam drīz Medleikots atklāja, ka "atgriezt" Tomu Indijā nebūs grūti, jo viņa rīcībā bija vietējā folklora, kurā ietilpa vietējo dievbijīgo viltotāju un pirātu radītās kāzu dziesmas, apokrifiskie "Toma darbi" (kurus neviens nebija lasījis oriģinālvalodā un negrasījās piedāvāt studēšanai), kā arī portugāļu fabricējumi saturēja daudz izmantojama materiāla. Tas viss mudināt mudināja radošo bīskapu ķerties pie sīriešu tradīciju atgriešanas pasaulei. Viņa darba rezultāts ir apustuļa "atgriešanās Kodungalurā labās rokas kaula gabaliņa veidolā 1953. gadā. Relikvija bija dāvana no Ortonas (Itālijā) garīdzniecības. Apustuļa pīšļus Ortonā glabāja kopš 1258. gada, kur tie nokļuva no Grieķijas salas Čiosas. Indijas valdība par godu Tomam izlaida pastmarkas 1964. un 1973. gadā.


Bīskapa vārds iekļuva arī Britu Enciklopēdijas 15. izdevumā (1984.g.) kopā ar Ševaljē F.A.D'Kruza vārdu, kurš ir senā Mailapores Katoļu reģistra redaktors un autors darbam "Sv. apustulis Toms Indijā". Neparakstītais ievadteksts par apustuli Tomu šai enciklopēdijā ir juceklīgs un vietām pat nepareizs. Vispirms ir dotas atsauces uz Jauno derību, bet pēc tam seko: "Turpmākās ziņas par Tomu ir nenoteiktas. Saskaņā ar baznīcas vēsturnieka Cēzarejas Eisēbija "Baznīcas vēsturi", viņš evanģelizēja Partiju (Parthia, mūsdienu Horasana). Vēlākā kristīgā tradīcija vēsta, ka Toma apustuliskā darbība aizsniedzās līdz Indijai, kur viņš ir atzīts kā Sīrijas Malabaras kristiešu baznīcas jeb Sv.Toma kristiešu dibinātājs. Atsaucoties uz apokrifiskajiem "Toma darbiem", kuru oriģinālvaloda ir sīriešu, viņš piedzīvoja mocekļa nāvi no Mailaporas karaļa pie Madrasas (mūsd. Čennaja)."


"Toma darbi" neko tādu neuzrāda un nekas līdzīgs šeit nav domāts. Nav nekādu ziņu, ka pirmajā gadsimtā Mailaporā bija kāds karalis, un, ja tāds arī būtu bijis, viņš nevarēja būt zoroastrietis ar vārdu Mazdai. EB rakstā seko: "Viņš, kā runā, ciemojies indo-partiešu karaļa Gondoferna (Gondophernes) galmā... ". Pat ja kāds no Darbiem tiek pieņemts kā varbūtējs, šī raksta sacerētājs ir kļūdījies. Karaļa galma apmeklējumam viņš lieto vārdus "kā runā..., tiek uzskatīts". Autors pieņem, ka Gondoferne ir tas pats Gondofars, tādējādi tiek akceptēta pārdomāta vārdu maiņa, lai uzsvars no Malabaras tradīcijas pārvietotos uz Mailapuras leģendu. Tiek sajaukta "Darbos" dotā Ziemeļindijas leģenda ar portugāļu atstāto pasaku Mailapurā. Viņš atsāk maldināšanu, jo neviens nav lasījis "Toma darbus un studējis atsauces uz karali Gondofaru un Misdeus-Mazdai, kā arī Jūdas Toma sodīšanu kalnā, kur atrodas seni karaliski apbedījumi.
Uztraucoši ir tas, ka Encyclopaedia Britannica redakcija pieņēmusi šo rakstu publicēšanai, jo šī vienpusīgi pasniegtā informācija piedevām ir nabadzīga ar patiesiem faktiem. EB ar saviem resursiem varēja iegūt daudz plašāku ieskatu šai jautājumā, taču daudzu vispāratzītu vēsturnieku viedokli šoreiz neviens pat nav mēģinājis uzzināt.


No portāla: http://www.hamsa.org/

"It has served us well, this myth of Christ." Pope Leo X
"Tas mīts par Kristu mums kalpojis labi", pāvests Leo X.