Vladimirovs par Apoloniju

Tiānas Apolonijs
Fragments no Aleksandra Vladimirova grāmatas par apustuļiem

Tāpat kā evanģēliskais Jēzus, Apolonijs dzima mūsu ēras sākumā. Viņš nodzīvoja apmēram 100 gadus, un viņam vajadzēja pieredzēt apustuļus, ja tie patiešām tolaik dzīvoja. Viņa vecāki bija turīgi, un Apolonijam tikai atlika mantoto bagātību, taču viņš savus īpašumus izdalīja citiem. 14 gadu vecumā viņu nosūtīja mācīties uz Tarsu, kas tajos laikos bija nozīmīgs zinātņu centrs. Taču viņš šo pilsētu pameta un devās uz Egeju, kur iepazinās ar Eskulapa tempļa priesteriem, kā arī ar platoniešiem, stoiķiem, epikūriešiem un citu filosofisko skolu pārstāvjiem.

Visu atlikušo dzīvi viņš nodzīvoja kā pārliecināts pitagorietis. Saskaņā ar šīs skolas principiem, Apolonijs palika veģetārietis, nedzēra vīnu, valkāja tikai augu izcelsmes apģērbu, staigāja basām kājām un ļāva brīvi augt matiem un bārdai - tāpat kā citi Iesvētītie pirms un pēc viņa. Eskulapa Templī viņš saņēma iesvētību un iemācījās daudzus no dziedināšanas "brīnumiem". Gatavojoties vēl augstākai iesvētībai, viņš piecus gadus klusēja un klejoja: apmeklēja Antiohiju, Efesu, Pamfīliju un citas vietas, bet pēc tam caur Babilonu devās uz Indiju; un visi mācekļi pameta viņu, baidoties iet uz "burvestību zemi". Tikai nejaušais skolnieks Damis, kuru viņš satika ceļā, pavadīja viņu ceļojumos. Babilonā viņu iesvētīja haldeji un magi. Šo stāstu vēlāk restaurēja Flāvijs Filostrats.

Atgriežoties no Indijas viņš sevi parādīja kā patiess Iesvētītais. Pilnībā piepildījās viņa pareģotās zemestrīces un epidēmijas, kā arī valdnieku nāves un citi notikumi. Atēnu un citu pilsētu iedzīvotājiem viņš mācīja tīru un cēlu ētiku. Viņa veiktie brīnumi bija iespaidīgi un pie tam bieži, un, kas ir galvenais - droši apliecināti. "Kā to saprast, - satraukumā jautāja Justīns Moceklis (miris 165.), - kā to saprast, ka Apolonija talismaniem (talesmata) piemīt spēks, jo tie pasargā, kā mēs redzam, no viļņu niknuma, vēja negantuma un citu zvēru uzbrukumiem; un tai pat laikā mūsu Kunga brīnumdarbi glabājas tikai nostāstos, bet Apolonija brīnumi ir ļoti daudzskaitlīgi un patiešām izpausti šodienas darbos?..."(Quaest, XXIV). Apolonijs bija daudzu valdnieku un valdnieču viesis, draugs un korespondents, un viņa "maģiskās" spējas ir apliecinātas labāk par citiem. Savas garās un brīnumainās dzīves noslēgumā viņš nodibināja filosofisko skolu Efesā.

Pasaulslavenais gleznotājs Broņņikovs pitagoriešu kopienas dzīvi iztēlojies šādi...

Apolonija pitagorismā pievilcīga ir mācība par dvēseļu ceļošanu un pārdzimšanu, ko Filostrats tēlaini un spilgti attēlo nodaļā par pitagoriešu ārējiem statūtiem un ceremonijām. Apolonijam galvenais ir dieva izziņa un godināšana. Visas esošās reliģijas viņš atzīst kā dieva godināšanas formas, bet noraida grieķu mitoloģiskos priekšstatus kā necienīgus; Apolonijam vēl jo vairāk nepieņemama ir ēģiptiešu dzīvnieku pielūgsme. Vistīrākā redzamā dievība priekš viņa ir Saule. Cilvēks ir dievišķa būtne un caur savu tikumu un gudrību kļūst par dievu. Pēc Filostrata, šāds ideāli tīras un saprātīgas dzīves paraugs ir pats Tiānas Apolonijs. Viņš mācīja, ka pasaule ir pagaidu piestātne, kur dvēsele iziet pārbaudījumu; augstākais Dievs nevēlas nekādus upurus, bet ceļš pie Viņa ved caur absolūtu tikumību; tādēļ gan pie visiem zemākajiem dieviem gan pie Viņa jāvēršas ar vienu vienīgu lūgsnu: "Dievi, atmaksājiet katram pēc viņa nopelniem" (Vita, I.10; VI,40; V.28).

Tiānas Apolonija dzīves apraksts, ko devis Filostrats un arī kritiķis Eisēbijs Pamfils, tik ļoti atgādina evanģēliju stāstus par Jēzu, bet Kumranas tīstokļus par Taisno Skolotāju, ka reinkarnācijas piekritēji varētu teikt: Kumranas Taisnais Skolotājs iemiesojies Tiānas Apolonijā. Ar Jaunās Derības vēstījumu Apolonijs ir saistīts ne mazāk brīnumaini - lai ar šo faktu iepazītos tuvāk, jāsakoncentrējas garākam stāstam.
Jaunajā Bībeles vārdnīcā nodaļā "Apolloss": "Apolloss - saīsināts vairants vārdam Apollonius, Apolonijs. Viņš ieradās Efesā laikā, kad... Pāvols izbrauca uz Palestīnu (Darbi 18.22). Viņš labi zināja Jēzus stāstu, ko viņš uzzināja (iespējams, Aleksandrijā)... [Viņa daļēju nezināšanu] laboja Priskillas un Akilas pacietīgā izskaidrošana (Darbi 18.26)".
Par Akilu un Priskillu vārdnīcā teikts, ka tie bija ebrejs-ādinieks un viņa sieva - uzticīgi Pāvila draugi. Abi jau bija kristieši, kad Pāvilu satika Korintā... Viņš pie viņiem apmetās un kopā ar viņiem kopa savu arodu (Darbi 18.1-3)... Kad Pāvils pilsētu pameta, viņi to pavadīja līdz Efesai, kur pieņēma un ticībā ievadīja Apollosu (Darbi 18.28). Viņi vēl visi bija Efesā (viņu mājā pulcējās kristieši), kad tika uzrakstīta 1. vēstule korintiešiem (piedēvēta apustulim Pāvilam)... Daži izsaka domu, ka Priskilla bija no ievērojamas dzimtas vai arī ieņēma augstu stāvokli baznīcā. Vairāki pētnieki (arī fon Harnaks) mēģina šim pārim (galvenokārt Priskillai) piedēvēt Vēstuli Ebrejiem (pat baznīcas tēvi neatzīst, ka tās autors ir Pāvils).
Atkal pēc vārdnīcas: "No Efesas Apolloss devās uz Korintu, kur strīdos ar jūdiem parādīja sevi kā labu apoloģētikas zinātāju (Darbi 18.27-28). Šajā laikā Korintā radās frakcijas, kas sevi pasludināja par Pāvila, Apollosa, Kīfas un paša Kristus sekotājiem... Iespējams, frakcijas radās Apollosa spīdošās daiļrunības dēļ, kam daži ticīgie deva priekšroku. Iespējams, vēloties mazināt spriedzi, kas bija radusies ticīgo vidū, viņš vairs Korintā neparādījās, lai gan Pāvils viņu aicināja (1. Kor. 16.12)... Kopš M.Lutera laikiem bieži izteikts minējums, ka Vēstules Ebrejiem autors ir Apolloss, taču drošu pierādījumu tam nav.

Efesā bija grandiozs dievietes Artemīdas templis, ko sauca par septīto pasaules brīnumu; tur atradās arī seno rokrakstu un pasaules tautu Svēto Rakstu bibliotēka, kas pilnībā sadega ugunsgrēkā, ko noorganizēja Herostrats. Citi avoti vēsta, ka vērtīgākie tīstokļi esot izglābti. Efesā dzima un V gadu simtenī p.m.ē. dzīvoja Hēraklīts, kurš pasludināja, ka ir tikai viena patiesība un realitāte - Dievs (tāpat kā hinduistiem Atmans); ka pasaule eksistē, pateicoties polaritātēm; ka pasaule savā būtībā ir identiska dzīvai ugunij (kristiešu Svētais Gars un senindiešu tapass). Efesā dzimis arī mistiķis Maksims, Jamvliha māceklis un imperatora Juliāna iedvesmotājs.
Apolonijs izglāba Efesu no mēra. Tur viņš arī pareģoja Domiciāna likteni, bet vēlāk paziņoja par tikko notikušo izrēķināšanos ar tirānu. Pilsētas pateicīgie iedzīvotāji viņam par piemiņu uzstādīja zelta statuju.
Pēc apustuļa Pāvila Efesa par dzīvesvietu kļuva apustulim Jānim, kurš kontrolēja septiņas vadošās Āzijas baznīcas. Apokalipsē Efesas baznīca minēta kā pirmā. Hieronīms sīki izklāsta, kā notikusi Jāņa sacensība brīnumdarīšanā ar kaut kādu Apolloniju. Šajā stāstā košās krāsās tiek attēlota Apollonija sakāve, apstiprinājumus ņemot no Jāņa apokrifa, ko noliegusi pati baznīca. taču interesanti atzīmēt, ka iesākumā Hieronīms pret Apoloniju ir izturējies ar cieņu: "Šis ceļojošais filosofs, lai kur nebrauktu, visur atrada mācīšanās iespējas. No visa iegūstot mācību, viņš, jo dienas, jo kļuva pilnīgāks". (Ep.ad Paulinum).

Interesanti: Polikarps nezināja Jāņa evanģēliju, lai gan, pēc Irineja vārdiem, viņš bija apustuļa Jāņa māceklis. Baznīcas agrīno tēvu nezināšana par Ceturto Evanģēliju, kas ir senāks teksts, salīdzinājumā ar sinoptiskajiem evanģēlijiem, var liecināt par to, ka iesākumā tas bija maz izplatīts sava īpašā misticisma dēļ; to lietoja tikai šaurā pirmkristiešu lokā tieši Efesā. Ir arī cits izskaidrojums: norādes uz Ceturto Evanģēliju eksistēja tikai gnostiķu komentāros, taču visus viņu darbus baznīca pacentās iznīcināt.
Senā kristietība pret Apokalipses autoru izturējās visai piesardzīgi, jo šis darbs ir kabalistisks. Profesors Meiendorfs rakstīja, ka "Atklāsmes grāmatu" (Apokalipse) pievienoja Jaunās Derības kanonam nelabprāt. Tās nav Laodiķejas grāmatu kanonā; tās trūkst Apustuļu noteikumos un arī Jeruzalemes Kirila uzskaitījumā. Antiohijas skolas komentētāji arī nepiemin Atklāsmi, kas ataino Sīrijas baznīcas valdošos uzskatus. Šī ir vienīgā Rakstu grāmata, ko bizantiešu dievkalpojumos nelasa nekad.
Līdz mūsdienām nonākušajos baznīcas vēsturnieku darbos pilnīgi apiets jautājums par sakritību starp apustuļa Pāvila, Jāņa (pirmā un otrā) un Tiānas Apolonija darbības vietu un laiku. Interesanti, ka Filostrats savā "Apolonija dzīvesstāstā" neko nemin par apustuļu darbiem, it kā I gs. beigās par apustuļu klātbūtni Efesā nekas nebūtu zināms. Jāņa ev. un ap. Pāvila Vēstules, kas sarakstītas grieķiski, un (kā norāda daži pētnieki) tieši Efesā, ir kristiānisma filosofiskie pamati. Tie brīnumainā kārtā sasaucas ar ziņām par grāmatām, kas piedēvētas Apolonijam, tieši tāpat kā šī brīnumdara un Skolotāja darbības laiks ir aptuveni šai laikā.

Mūsdienu zinātne šodien apgalvo, ka Pāvila vēstules nav iespējams attiecināt uz vienu cilvēku. Jaunā Bībeles vārdnīca: "Pāvils var būt viņam piedēvēto vēstuļu autors tādā ziņā, ka tās tika sarakstītas viņa vadībā... un nosūtītas ar viņa piekrišanu. Taču kopumā ņemot tās nav viņa oriģinālie sacerējumi. Sekojoši, tie literārie kritēriji, ko tradicionāli izmantoja Pāvila autorības noteikšanai, patlaban netiek uzskatīti par nozīmīgiem, jo to izstrādātāji vadījušies no kļūdainiem uzskatiem". Mazliet savādi, ka vārdnīcas veidotāji piemirsuši iespēju par vēlāko apoloģētu redakcijām, no kā varētu būt radušās salīdzinošās nesakritības.
Par labu versijai, ka Tiānas Apolonija dzīve ir saistīta ar kristietības vēsturi, liecina arī apokrifiskais darbs "Jūdas Toma Darbi". Par Tomu zināms, ka viņš kristījis Indiju. Tam ir visai tuvas idejiskās paralēles ar Apolonija ceļojumu uz Indiju, pie Iearha. Kādā no sīriešu rokrakstiem atrasti fragmentāri izteikumi un līdzības par morāli-ētiskajām tēmām, kuru autors minēts Apolonijs. Tas norāda uz sīriešu interesi par Tiānas Apolonija personību, un "Toma Darbu autors" varēja būt pazīstams ne vien ar Filostrata grāmatu par Apoloniju, bet arī ar šiem sīriešu avotiem. Kā zināms, Romas impērijas nomalē - mazajā Osroenas karalistē, kristietība II gs. beigās III gs. sāk. pirmo reizi pasaules vēsturē tika pasludināta par valsts reliģiju. Dažkārt Jūdas Toma kultu Osroenā saista ar imperatoru Aleksandru Severu, kurš godāja Tiānas Apoloniju.
Savas dziļās cieņas izpaudumam arī Septīmijs Severs (193.-211.) novietoja Apolonija statuju dievību galerijā Panteonā, bet viņa dēls imperators Karakalla (211.-217.) Apolonija piemiņai uzcēla kapelu (Dion Cassius, XXVII, XXVIII).

Ko gan tik nozīmīgu paveica Apolonijs? Kā atzīmējis Dž. R. Mids, impērijas valstiskie kulti un nacionālie institūti I gs. bija jāreformē - Apolonijs daudz laika veltīja, lai atjaunotu un attīrītu tos. Tai laikā daudz kas bija zaudējis savu spēku, reliģiskajā plāksnē daudz kas bija kļuvis virspusējs. Neviens no viedokļiem par Tiānas Apoloniju šodien nav pierādāms ar tiešām vēsturiskām liecībām. Taču uzmanības vērts ir kāda austrumu gudrā sacītais, ka Apolonijam bija lemts "nostiprināt Kristus mācību sabiedrības augstākajās aprindās".
Ja ņem vērā, ka Apolonija laikā termins "kristieši" jeb "iesvaidītie" vēl neeksistēja; ka sākotnēji kristietības būtība bija nevis mācība par Pestītāja dzīvi un mocekļa nāvi, bet gan Viņa tikumiskais sprediķis un mācība par vienību ar Tēvu garā, tad redzams, ka šādas kristietības izplatīšanai I gs. filosofu un taisno vidū Apolonijs bija piemērots visvairāk.
Avots

Adiabena

Adiabena
Runājot par Adiabenas valsti, vienmēr jāpatur prātā, ka tā atradās Partijas impērijas teritorijā, un visi Partijā notiekošie procesi kaut kādā veidā skāra arī Adiabenu.

Apmēram ap 115. gadu p.m.ē., Partija ieņēma stingras pozīcijas krustpunktos, kas sakrita ar tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu un Indiju. Mitridats svinīgi pieņēma "Vidusimpērijas" sūtni - haņu dinastijas imperators U Di gribēja nostiprināt attiecības ar Partiju, lai tirdzniecība ritētu bez sarežģījumiem, jo "zīda ceļš" veda caur viņa valdījumiem. Partijas starptautiskā nozīme tika atzīta arī Romā, un 92. gadā Mitridats uz turieni nosūtīja vēstniecību. Viņš pakļāva arī nemierīgās arābu ciltis, ko balstīja Antiohs IX. Viņa ieceltais vietvaldis ņēma dalību lokālajās cīņās Sīrijā un sagūstīja Demetriju III Ekvairu. Mezopotāmijā Mitridats organizēja trīs vasaļvalstis. Adiabena un Gorduena (kaduku vai kadusi ciltis) kļuva pastāvīgas vispārēja apjukuma un Seleukīdu ietekmes vājināšanās laikā. Jau 132. gadā pēc irāņu izcelsmes valdnieka Osroja iniciatīvas tika izveidota Osroenas valsts, kur 127.g. valdīja Abubars Mazurs. Viņš izveidoja dinastiju, kas vairāku gadsimtu garumā valdīja Osroenā.
Mitridata valsts robežas ir grūti noteikt; vismaz Eifratas rietumkrasts atradās viņa ietekmē. Viņam piederēja arī Zeigma un Nikeforiona. 108. gadā viņu sauca par ķēniņu kēniņu", bet 89. g. Gotarzs I sevi uzskatīja sevi par Babilonas karali.
Adiabenas valsts atradās teritorijā, kas atbilst robežzemēm starp mūsdienu Irāku, Irānu un Turciju - to no trim pusēm apņēma Tigras upe.
Apmēram 60 gadus pirms mūsu ēras partiešu valdnieku savstarpējās cīņas noveda pie tā, ka strīdi bija jārisina no malas: Frātam III (kurš līdz šim par savu galvaspilsētu uzskatīja Babilonu) tika Adiabena, bet Tigranam - Gorduena un Nisībija. 58./57. g. Frātu III nogalināja paša dēli, kuri uzreiz sāka sīvu cīņu par troni. Pēc neilga laika Partija ieguva jaunu ienaidnieku - Romu. Sīrijā ieradās Krass, kam izdevās savā pusē dabūt Osroenas valdnieku Abgaru II, Alhaudonu, kā arī Armēnijas karali Artavazdu.
Partiešu karalis Frāts IV (37.-2.) par savu pēcteci izraudzījās pēdējo dzimušo dēlu Frātaku un viņa drošības labad vecākos brāļus nosūtīja trimdā uz Romu. (Cits avots gan vēsta, ka Frāts IV uzreiz pēc tam, kad viņa tēvs atteicās no troņa, vispirms nogalināja visus savus pusbrāļus, jo viņa tēvam Orodam bija pavisam ap 30 dēlu no daudzajām sievām un piegulētājām. Paveicis šo ieceri, viņš pavēlēja nogalināt arī savu sirmo tēvu. Šī nevajadzīgā nežēlība izraisīja protesta vilni. Šī atkāpe pievienota arī tādēļ, lai kaut mazliet parādītu tā laika praksi un tradīcijas - valdnieku nežēlībai nebija robežu, un runāt par kaut kādu cilvēcību vispār nav nozīmes. Vispārēja neuzticība pat saviem tuvākajiem radiniekiem noveda pie tā, ka līdz mūsu ēras I gadsimta beigām Partija sadalījās 18 mazās daļēji neatkarīgās valstiņās. Plīnijs raksta, ka reāla vara karalim piederēja tikai Ktesifonā, kaut arī pat šeit nevarēja runāt par pilnīgu drošību.).

Lai vai kā - līdzīgi rīkojās arī Adiabenas valdnieks Monobazs. Viņš, drošības apsvērumu vadīts, savu jaunāko dēlu nosūtīja pie Abinerglosa, kurš jauneklim iedāvināja zemes īpašumu un atdeva par sievu savu meitu Simaho. Uzturoties Abinerglosa galmā galvaspilsētā Spasinu-Haraksā, Izats pārgāja jūdaismā (to veicināja jūdu tirgotājs Hanaāns). Arī Izata māte pārgāja jūdaismā. Iespējams, viņu uz to pamudināja blakusesošās Nizībijas (Nisibis) jūdi, kurus tai laikā vadīja rabīns Jūda ben Bateira. Augšējās Mezopotāmijas tirdzniecības ceļi tolaik veda caur Edesu (Urfa), Nizībiju un Adiabenu, kas veicināja reliģiju un kultūru sajaukšanos. Adiabenas jūdi drīzumā kļuva slaveni ar savu stingro attieksmi pret Likuma garu, un viņi mēdza pat likt uz palodzēm Bībeli savu ceļojumu naktsmītnēs.
Partiešu tiāras saglabāšana bija daudz grūtāka nekā iegūšana. Izata II valdīšanas pašā sākumā notika tā, ka aršakīdu valdnieks Artabans II [savas nežēlības dēļ] vairs nejutās drošs pats savā zemē un kopā ar savu svītu meklēja patvērumu Adiabenā, kur viņš tika laipni uzņemts. Lūdzēju pārliecināja, ka vardarbīgs mēģinājums atgūt troni radītu risku valstij. Šis manevrs bija tik veiksmīgs, ka partiešu senāta pretendents Cinnamus ataicināja sāncensi Artabanu un pats atdeva valdnieka tiāru. Pateicībā par tik efektīvu iznākumu Artabans Izatam piešķīra tiesības nēsāt tiāru stāvus un iedāvināja teritorijas Tigras rietumu krastā līdz par Nisībijai, ieskaitot. Drīz Artabans nomira, un viņa dēls Vardans I (kopš 43. gada) ķērās pierunāt Izatu II kopā ar partiešiem doties kara gājienā pret Romu. Taču Izats sajuta briesmas un atteicās no šīs idejas, tādējādi izsaucot pret sevi Vardana dusmas. Taču drīz pēc tam pēdējais tika iesaistīts ķīviņos ar paša brāli Gotarzu II un 47. gadā nogalināts medībās (Romiešu vēsturnieks Tacits Vardanu I raksturo kā ļoti apdāvinātu, bet necilvēcīgu valdnieku. Savukārt, Flāvija Filostrata grāmatā "Tiānas Apolonija dzīve", Vardans minēts kā Apolonija labvēlis. Viņš esot izdevis Apolonijam garantijas vēstules, kas nodrošina atbalstu ceļošanai uz Indiju). Kārtējo reizi Izats bija nodemonstrējis savu gudrību, kā dēļ daudzi pievērsās viņa ticībai.
Drīz pēc tam, kad Gotarzs sagrāba varu savās rokās, 49. gadā Roma sūtīja Mitridatu (viņš arī Meherdats, Vonona dēls - dzīvoja līdz tam Romā kā viens no daudzajiem ķīlniekiem) uz Partiju, lai viņš kā Aršakīdu dinastijas īstens pārstāvis ieņemtu valdnieka troni, taču plāns neizdevās. Edesas karalis Abgars jaunajam pretendentam visu ziemu organizēja dažādas izklaides, kā rezultātā partieši (vai nu ar vai bez Izata ziņas) pienācīgi sagatavojās un Gotarza vadībā spēja romiešus sakaut. Meherdatu saņēma gūstā un nogrieza ausis, tādējādi liedzot iespēju jebkad uzlikt valdnieka tiāru.
Gotarzu 51. gadā nogalināja un par valdnieku kļuva Mīdijas satraps Vonons II, Artabana III brālis. Pēc pāris mēnešiem viņš nomira un varu pārņēma tālredzīgais un enerģiskais Vologēzs I. Pēc grūtām kaujām ar romiešiem, viņš tronī iecēla savu jaunāko brāli Tiridatu, kurš uzskatāms par armēņu Aršakīdu dinastijas aizsācēju. Taču viņa valdīšanas laikā pašā Partijā valdnieka vara kļuva vājāka.

Ap to laiku, kad Partiju pārvaldīja Vologēzs I, Adiabenas aristokrātija, kas vēl turpināja turēties pie zoroastriešu parašām, vairākkārt mēģināja gāzt Izatu. Vispirms viņi izplānoja sazvērestību kopā ar arābu vadoni Abiju: bija paredzēts, ka Izatam būs jācīnās ar Abija karaspēku, bet pirms kaujas Izatu pametīs partiešu sabiedrotie, taču Izatam izdevās nodevējus atrast, sodīt un finālā uzvarēt arī pašu Abiju. Pēc tam bija mēģinājums Izatam uzkūdīt Vologēzu I, ar ieganstu atjaunot zoroastriešu tradīcijas. Viņš vienkārši pieprasīja Izatu atteikties no pilnvarām, ko savulaik pēdējais saņēma no Artabana. Zinādams sava karaspēka reālās iespējas, Izats nodevās izmisīgām lūgšanām, un, kā liecina Josifs Flāvijs, Partijai pēkšņi uzbruka nomadu ciltis, kā rezultātā Vologēzam nācās domāt par aizsardzību, nevis Izata pakļaušanu.
Ir dažādas ziņas par Izata nāves gadu... Zināms, ka drīz pēc Izata nāves un viņa mātes aiziešanas Armēnijas karalis Tigrans nolēma uzbrukt Adiabenai, jo neskaidrā politiskā situācija šai mazajā valstiņā viņu pamatoti iekārdināja. Iespējams, viņam bija klusa vienošanās ar Nērona ģenerāli Korbulo, kurš pārvaldīja Sīriju. Taču Adiabenai arī bija sabiedrotie un Tigrana karaspēks tika atsviests līdz Tigranokertai. Monobazs tādējādi piespiedu kārtā tika pārliecināts par anti-Romas sadraudzības uzturēšanu. Viņš arī pievērsās jūdaismam un apgādāja Jeruzalemes Templi ar vērtīgiem inventāra priekšmetiem.
Vēlākais rakstnieks Teodorīts, rakstot par Adiabenu, vēsta, ka tā "pieder Partijai, bet tagad saucas par Osroenu", kas var nozīmēt, ka šīs satrapijas statuss laika gaitā ir mainījies. Tas varētu būt saistīts ar Adiabenas izplešanos aiz Nizībijas līdz Edesai un Eifratai. Ir zināms, ka ap 110. gadu Edesas karalis valsti atpircis no Aršakīdu karaļa Pakora II (Pacorus), un tas nozīmē sadalīšanos atkal divās daļās. Politiskā sitācija kļuva nekontrolējama, kad šai apvidū 114. gadā iebruka Trajāns. Viņš no Armēnijas puses uzbruka Nizībijai (kas vēl piederēja Adiabenai) un ieņēma to. Meharasps arestēja Trajāna sūtņus, ko tas sūtīja no ziemas apmetnes Antiohijā. Nākamajā gadā iekarotāji savus spēkus sadalīja divās daļās, kas virzījās gan pa Tigru, gan Eifratu. Pēdējo neatkarīgās Adiabenas valdnieku Meharaspu 115. gadā gāza, bet valsti absolūtā nevērībā nodēvēja par Asīriju. Pēc Trajāna nāves Roma uzsāka mazliet miermīlīgāku politiku, un Hadrians atvilka savus spēkus atpakaļ uz Eifratas pierobežu.
Partijā valdošais bija zoroastrisms, taču zoroastrieši neiebilda pret veco dievu pielūgšanu un bija iecietīgi pret jūdu kopienu veidošanos. Edesas, Adiabenas un Nizībijas jūdi par to bija pateicīgi un kļuva par aktīvākajiem Trajāna oponentiem, - par to viņi maksāja pat ar savām asinīm. Ap šo laiku parādās arī pirmie kristietības sludināšanas gadījumi. Vispirms tas notiek Edesā (Osroenā), bet pēc tam Adiabenā.
Ļoti intriģējošs un reizē mulsinošs ir fakts (kam vēl jāmeklē papildus apstiprinājumi), ka sludinātāju Adaja un Toma vārdi, kurus vienmēr uzskata un uzdod par pirmajiem kristiešu misionāriem, parādās arī pirmajos pravieša Mani doktrīnas skaidrojumos. Lai vai kā, jaunā kustība (kristietisms) strauji pieaug un starp tās piekritējiem ir daudz tādu, kas iepriekš sludināja jūdaismu.

Adaja mācības metamorfozes

Adaja mācības metamorfozes

Nav nepieciešams kaut daļēji citēt kādu no šīs leģendas nodaļām, jo tā ir pārpilna ar visdažādākajiem izdomājumiem.

Analizētas vienīgi sacerējuma vietas, kur pārrakstīšanas vai tulkošanas gaitā radušās kaut kādas izmaiņas, jo tieši tendenciozās metamorfozes ļauj ieraudzīt, kā sākotnējais darbs tika "piegriezts" atbilstoši politiskajai situācijai.

Adaja mācības pamatā ir apustuļa Adaja sprediķis, ar kuru viņš it kā uzstājies Urhas jeb Edesas iedzīvotāju priekšā. Otra dominante ir viņa pirmsnāves uzruna saviem sekotājiem. Šāda uzbūve atkārto evanģēlisko tekstu kompozīciju, kuros vispirms tiek dots Kristus sprediķis tautas priekšā, bet pēc tam norādījumi saviem mācekļiem. Tulkojot vārdu Adajs uz sīriešu valodu, iegūst 'dy. Baznīcas vēsturnieka Eisēbija tulkojums dod tdy, kas grieķu valodā nozīmē Fadejs. Saskaņā ar Adaja mācību, karali Abgaru dziedināja un kristīja Jēzus māceklis Adajs, par kuru teikts, ka viņš bijis viens no 72 apustuļiem.
Abgara leģenda, izplatoties un pārejot no sīriešu vides uz hellēnisko, mazliet izmainījās - Adaja vārds ticis nomainīts uz Fadeju. Šo jaukšanos pastiprināja arī atšķirības apustuļu uzskaitījumā kanoniskajos evanģēlijos. Visu apustuļu saraksts dots trijos sinoptiskajos evanģēlijos. Divos tas gandrīz sakrīt (Mt., MK.), bet Lk evanģēlijā ievērojami atšķiras. Šādām atšķirībām nav pārliecinoša skaidrojuma, un nav iespējams arī noskaidrot, kas bijis par iemeslu notikušajām vārdu transformācijām. Kristīgie autori jau pirmajos gadsimtos centās novērst pretrunas evanģēlijos. Tas noveda pie tā, ka, sākot no Origēna, visi rakstītāji Fadeju-Leviju no Mk. un Mt. identificēja ar Jūdu Jēkaba d. no Lk. Visi turpmākie autori Origena piedāvāto skaidrojumu pieņēma bez iebildumiem*.
Tad nāca otrs posms triju vārdu aizvietošanā ar vienu, evanģēlija Fadeju pielīdzinot sīriešu Adajam. Tas notika, pateicoties Eisēbija tulkojumam, kad viņš savā "Baznīcas vēsturē" iekļāva fragmentu no Abgara stāsta, kuru atrada Edesas arhīvos. Viņam Adajs 'dy - no sīriešu teksta parādās kā tdy grieķu variantā. Šādu pārvēršanos nevar skaidrot ar neskaidru pierakstu sīriešu dokumentā, jo šis vārds tekstā parādās ļoti bieži. To nevar skaidrot ar retu lietojumu vispār - it kā tas autoram būtu nepazīstams un tādēļ viņš ielicis tur sev vairāk zināmo un ausij tīkamāko Fadeju. Adaja vārds ārpus semītu vides parādās, piem., Nīkejas koncila dalībnieku sarakstā.
Vārdu nomaiņa veikta apzināti, jo apustulis Adajs nav minēts kanoniskajos evanģēlijos, un viņa misiju tādējādi nevar uztvert kā pietiekami ticamu; apokrifiska kļūst pat viņa personība. Saskaņā ar Eisēbiju, Abgaru kristīja apustulis Fadejs, un tas jau skan ļoti respektabli, jo Fadeja vārds minēts evanģēlijos. Sākot no IV gs. nostiprinās uzskats, ka Fadejs-Levijs, Jūda Jēkaba d. un Adajs ir viena un tā pati persona. Šī tradīcija sākas no Hieronīma, kurš komentāros par Mateja evanģēliju raksta, ka Fadejs ir tas, kuru sūtīja pie Abgara, Osroenas valdnieka, un citi viņa vārdi ir Jūda Jēkaba d. un Levijs.

Nomainot Adaja vārdu uz Fadeju, ko izdarīja Eisēbijs, izveidojās pretruna, kas grieķu variantā eksistēja līdz pat XI gs. Radās jautājums: vai Fadejs ir uzskatāms par vienu no 12 vai vienu no 72, jo abi saglabātie grieķu rokraksti dod katrs savu skaitli.

Jūda toms (sīr. yhwd fwm). fwm nozīmē dvīnis, dubultnieks. Viens no 12 apustuļiem. Toma vārda ievietošana "Apustuļa Adaja mācībā" ir interpolācija, kas bija nepieciešama, lai nogludinātu divas antagonistiskās tradīcijas, kas saistās ar Osroenas kristianizāciju, ko oficiāli atzina Abgars VIII. Tā balstījās tradīcijā, ka Edesas iedzīvotājus jaunajai ticībai pievērsa Adajs. Tomēr šo tradīciju III gs. izspieda cits uzskats - ka šeit sludināja un tika apglabāts apustulis Toms, tādējādi Edesas kristianizāciju saistot ar vienu no 12 apustuļiem, kas pieminēti kanoniskajos tekstos.
Šī nomaiņa ir Romas politikas rezultāts. Kad 216. gadā Osroena zaudēja savu neatkarību, romieši pacentās iznīdēt arī vietējās tradīcijas, kas liecināja par iepriekšējo neatkarību. Ar tādu nolūku imperators Aleksandrs Severs 232.g. edesiešiem kā piespiedu dāvanu pasniedza apustuļa Toma pīšļus, ko bija atkarojis persiešiem. Tādā veidā apustuļa Adaja kultu nomainīja Romas imperatora oficiāli iedibinātais Toma kults.
Fakts par Toma pīšļu nogādāšanu Edesā ir stipri apšaubāms, jo Aleksandra Severa karagājiens pret persiešiem bija ļoti neveiksmīgs. Viena armija, ko viņš izsūtīja pret Ardaširu (pēc nogurdinošajiem pārgājieniem pa Mīdijas kalnienēm) bija ļoti nogurusi un ar lieliem zaudējumiem bija spiesta griezties atpakaļ. Otru armiju pretinieks aplenca un pilnīgi sakāva Partijā. Divus gadus viņš (Aleksandrs) pavadīja Antiohijā, stiprinādams impērijas austrumu robežu. Savukārt, Romas impērijas hronisti A.S. karagājienu apraksta kā panākumiem bagātu.
Arī partieši no šīm kaujām bija ļoti cietuši, tādēļ neuzdrīkstējās romiešus vajāt, un Aleksandrs varēja Romā atgriezties pēc tam, kad bija Antiohijā atpūties un pienācīgi sagatavojies. Romā, pēc hronistu ziņām, imperatoram par godu tika sarīkotas lielas izpriecas un cirka izrādes. Taču neviens neraksta par apustuļa Toma pīšļu nogādāšanu uz Edesu. Iespējams, šāda versija uzradusies vēlākajos gados, par pamatu ņemot faktu, ka 216. gadā Romas imperators Karakalla iebruka Adiabenas galvaspilsētā Arbelā un izvandīja karaliskās kapenes, meklējot, kur apglabāts kāds no Aršakīdu karaļiem. Karakallas nekaunīgais karagājiens, iespējams, izdevās tādēļ, ka viņš it kā gatavojās precēt partiešu valdnieka meitu. Ieradies Mezopotāmijā kā nākamais znots, viņš pēkšņi uzbruka tiem, kas bija iznākuši viņu sveikt. Izpostījis visas pilsētas, kas gadījās ceļā, romieši ar lielu laupījumu atgriezās Sīrijā. Ziemu Antonīns pavadīja Edesā, bet 217. gadā devās uz Harranu (Karra, pilsēta Osroenas sastāvā), lai ziedotu Mēness dievam. Ceļmalā viņu nogalināja paša centurions. Šķiet, arī Karakalla nav redzējis vietu, kur atrodas Toma pīšļi...
Atgriežoties pie Aleksandra Severa "veiksmīgā" karagājiena, varam aplūkot kādas krievu pareizticīgo interneta lapas materiālu, kuru piedāvāju kā ilustrāciju radošu cilvēku bagātajai izdomai: "No Indijas apustuļa Toma pīšļi tika pārvesti uz citu vietu. (Tālāk citēti "Toma Darbi") Viens no brāļiem slepeni paņēma pīšļus un aiznesa uz Rietumiem, grieķu tekstā ir precizējums, ka tos pārcēla uz Mezopotāmiju. "Apustuļa Toma brīnumi " vietu nosaka vēl precīzāk un nosauc Edesu. Darbs "Apustuļa Toma dzīve" ģeogrāfiski un vēsturiski ir vēl skaidrāks: "Atgriežoties ar uzvaru pār persiem, imperators Aleksands Severs pieņem sīriešu vēstnešus ar lūgumiem sūtīt kādu pie Indijas augstmaņiem, kas ir ar mieru Toma pīšļus nodot Edesas iedzīvotājiem. Un notika tā, ka Toma atliekas no Indijas atgādāja sudraba urnā, kas iekārta sudraba ķēdēs". Neapšaubāma ir Efraima Sīrieša liecība, kurš teic, ka cilvēks, kurš organizēja pīšļu pārvešanu, ir Kabīns, par kuru zināms, ka viņš bija Edesas tirgonis, bieži ceļoja uz Indiju un vienā no saviem ceļojumiem viņam izdevās pazemīgi palūgt pie svētā apustuļa Toma kapenēm. Tad viņam radās doma par svēto pīšļu pārvešanu. Zinot imperatora Aleksandra uzvaras gadu (230), var noteikt pīšļu pārvešanas pirmo reizi - tas ir 230. gada 3. jūlijs."

Papildinājums teikumā - "pirmo reizi". Edesas hronikās minēts, ka 373. gadā par godu apustulim Tomam tika uzcelts un iesvētīts liels dievnams. Līdz tam laikam apustuļa mirstīgās atliekas pilsētā "ieradušas" vēl dažas reizes. Minēts 232. gads, kad pārvešanu triumfāli veicis Indijas karalis Vasudeva. Par godu šim notikumam sarakstīti "Toma darbi"... Vēl kāds avots uzrāda Efraims Sīrieša citu liecību par Toma pīšļu pārvešanu IV gadsimtā. Mēs gan jau iepriekš redzējām, ka pilnīgi "neapšaubāms" ir viņa dotais 230. gads.

Pavisam jauna ziņa ir, ka 1964. gadā, veicot Sv.Toma baznīcas atjaunošanas darbus Mosulā (tagadējās Irākas teritorijā), svētnīcas sienā atrasti pīšļi, kuri pieder apustulim Tomam un nogulējuši šeit netraucēti daudzus gadsimtus. Darbus vadīja toreizējais Mosulas arhibīskaps Mor Severious Zakka. Patlaban mums nav izdevies noskaidrot, kā Toma mirstīgās atliekas šeit nokļuvušas, jo līdz pat šai dienai katoļu baznīcai par Toma pīšļiem ir sava versija, saskaņā ar kuru (sākoties nemierīgiem laikiem) vispirms šķirstu ar atliekām nogādāja Čiosā, Grieķijā, no kurienes tie vēlāk tika aizvesti uz Ortonu Itālijā. Pēc tam, kad sākās reklāmas kampaņa par Toma klātbūtni Indijā, gabaliņi no viņa kauliem ir aizvesti dažādos virzienos - gan uz apustuļa nāves vietu Čennajā, gan uz Kodungaluru, kur viņš pirmoreiz izkāpis Indijas krastā, gan arī uz dažām vietām, kur Toms arī pats esot cēlis pirmās baznīcas.
Atsevišķs stāsts ir par Toma daudzajiem kauliem visapkārt pasaulei. Vairāki vienādi ir vienā pašā Indijā. Ir zināms kāds pusducis kaulu komplektu.

*Sinoptiskā problēma
Pirmie trīs evaņģēliji tiek dēvēti par sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Vārds "sinoptisks" nozīmē "tāds, kas pieļauj, atspoguļo vai atzīst vienu un to pašu vai vispārpieņemtu viedokli," jo tie atspoguļo pamatā vienotu viedokli par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Šo evaņģēliju materiālu iespējams sakārtot un apskatīt paralēli, turpretī Jāņa evaņģēlijs šādai pieejai nepakļaujas.
Sinoptisko problēmu veido apstāklis, ka, detalizēti apskatot sinoptiskos evaņģēlijus tie, neskatoties uz ievērojamo līdzību, kopumā veido sarežģītu sakritību un atšķirību kompleksu. Šeit rodas dabisks jautājums: "Kādas ir trīs evaņģēliju vēsturiskās attiecības? Kā var izskaidrot to pārsteidzošo līdzību un atšķirības?" Šī problēma tiek apspriesta nu jau ilgāk kā pusotru gadsimtu un šajā laikā tai ticis veltīts plašs literatūras klāsts; taču nevarētu teikt, ka tai būtu rasts kāds patiesi izsmeļošs izskaidrojums.

Sīrijas ieguldījums apokrifos

Sīrijas ieguldījums kristīgo apokrifu korpusā
H.N.Meščerska,
filoloģijas zinātņu doktore, Sankt-Pēterburga

Apokrifu pētniekiem ir jārisina vairākas problēmas. Starp tām nopietnākā ir apokrifa oriģinālvalodas, laika un vietas noteikšana. Tas cieši saistās ar apokrifa radītāja kultūrsociālo piederību un vidi, kurā teksts eksistējis.
Ir pieņemts uzskatīt, ka grieķu valodā radītā Bizantijas literatūra spēlēja centrālo lomu visu kristīgo austrumu tautu literatūras fonda un literatūras žanru formēšanā. Tādēļ apokrifisko sacerējumu pētīšanā vienmēr tiek izmantotas to grieķiskās versijas. Austrumu versijas tiek izmantotas tikai galējas nepieciešamības gadījumos.
Agrīnie sīriešu kristīgie teksti no citiem atšķiras ar to, ka rinda apokrifisko sižetu, kuri vēlāk (caur tulkojumiem) kļuva arī par citu tautu vērtību, savu sākotnējo formu ieguva sīriešu valodā. Tam pamatā ir kultūrvēsturiski iemesli.
Pirmkārt, mazā hellēniskā sīriešu valstiņa Osroena, kurā valdīja Abgaru dinastija, II gs. beigās kristietību pasludināja par valsts reliģiju. Tādējādi jaunā ideoloģiskā situācija spieda sīriešus ne tikai tulkot nepieciešamo reliģiozo literatūru, bet arī radīt kristīgos sacerējumus dzimtajā valodā. Šai periodā vēl nebija oficiālas baznīcas dogmatikas. tas noveda pie tā, ka sīriešu kristīgā literatūra attīstījās brīvā gaisotnē un bija atvērta folkloras ietekmei.
Otrkārt, Osroenas galvaspilsētā Edesā (Urhā) ļoti agri izveidojās kristīgās izglītības sistēma. Slavenajā Edesas skolā, kas bija semītu tipa, vairāku gadsimtu garumā galvenais priekšmets bija Svēto Rakstu studēšana, Jaunās un Vecās Derības lasīšana un skaidrošana. Protams, mācīto vīru uzmanību pievērsa arī mutiskās apokrifiskās leģendas - tās tika pierakstītas, ja kāds personāžs vai gadījums bija pieminēts Bībelē.
Trešais iemesls, kādēļ sīrieši literatūras laukā kļuva tik oriģināli, bija viņu misionāriskā darbība, kas cieši saistījās ar ilglaicīgo vidutājlomu starptautiskajā tirdzniecībā teritorijās no Ķīnas līdz Francijai un no Vidusjūras līdz Indijas okeānam. Tradicionālā piespiedu daudzvalodība un komunikabilitāte sīriešiem ļāva ar lieliem panākumiem izplatīt kristietību un attiecīgo literatūru tautās, ar kuriem viņi veidoja tirdznieciskās attiecības. Starpnieka loma ir pamatā tam, ka daudzi kristīgās literatūras pieminekļi ir fiksēti tieši sīriešu valodā. Par sīriešu rakstnieku literāro darbību uzskatāmi var liecināt apustuļu darbu žanra analīze, kā, piemēram, "Apustuļa Addaja mācība", "Apustuļa Toma darbi", "Stāsts par apustuli Joanānu", "Sīmaņa Kīfas mācība Romā", "Apustuļa un evanģēlista Filipa stāsts". Tieši šie darbi kalpoja par iedvesmojošo paraugu sīriešu sludinātāju misionārismam. Tas pats sakāms, piemēram, par Jāni no Edesas un citiem vēsturniekiem IV gs., kuri aprakstīja toreizējo ticības izplatītāju aktivitātes.
"Apustuļa Addaja mācība" ir literatūras piemineklis, kurā atainojas vairākas leģendas, kas saistās ar Edesas valdnieku. Mūsdienās ir pieejams ar V-VI gs. datēts manuskripts sīriešu valodā. Sacerējuma galvenais kodols ir leģenda par Abgara un Jēzus saraksti, Literāro valodu šis motīvs ieguva, kad Osroenā nostiprinājās kristietība. Savukārt, šis stāsts kļuva par kristianizācijas procesa ideoloģisko pamatojumu. Konkrētā leģenda palīdzēja rasties virknei analoģisku vēstījumu, kas atrodami kristiešu literatūrā arī citviet. Šo vēstījumu galvenā tēma bija monarhu un viņam pakļautās tautas pievēršana jaunajai ticībai. Leģendas mutiskais variants varēja rasties Mezopotāmijas jūdu kopienās un pamazām ar to iepazinās arī citi apkārtnes iedzīvotāji.

Osroena izveidojās 132. g.p.m.ē. No 127. gada tur valdīja Abu bar Mazurs, ko uzskata par Osroenas valdnieku dinastijas aizsācēju, kas vadīja šo valsti līdz tās iekļaušanai Romas impērijas sastāvā.

Bardaisans

Bardaisans
Visticamāk, tieši viņš vai viņa iedibinātās filosofiskās skolas mācekļi, ir apokrifiskā sacerējuma "Apustuļa Jūdas Toma darbi" autori.

II gs. Sīrijā dzīvoja vairāki izcili domātāji, kuri juta līdzi kristietībai, taču to nepieņēma. Kā oriģinālākais no visiem noteikti jāmin Bardaisans. Viņš piederēja augstākajai sabiedrībai, bija bagāts, dāsns, izglītots un galmā labi situēts; viņš pārzināja haldiešu zinātni un grieķu kultūru, kā arī orientējās visās filosofijās, visās reliģijās un sektās. Viņš bija patiess kristietis, pat dedzīgs kristietības sludinātājs - gandrīz misionārs, taču visas apgūtās kristīgās skolas viņa prātā atstāja tikai zināmas pēdas - neviena viņu nepiesaistīja. Jau Marcions ar savu skarbo askētismu viņam neiepatikās. Viņš noliedza ķermeņa augšāmcelšanos - tam viņš pretstatīja grieķu spirituālistu uzskatu par dvēseles iepriekšēju un pēc- esību. Pēc viņa domām, dvēsele nav dzimusi un nemirs, un ķermenis ir bijis tikai tās pagaidu instruments. Jēzum nebija īsta ķermeņa - viņš savienojās ar spoku. Mūža nogalē Bardaisans gandrīz pietuvojās katoļiem, taču pareizticība finālā viņu atstūma.
Savus laikabiedrus viņš apžilbināja ar spīdošu sludināšanu, kaismīgu ideālismu un personīgo jaukumu, taču tika nolādēts un pieskaitīts gnostiķiem, lai arī visu mūžu turējās no viņiem savrup. Bardaisans mīlēja uzstāties draudzīgas publikas priekšā un apspriest visbūtiskākos filosofijas jautājumus. Viens no viņa mācekļiem - Filips pierakstīja Bardaisana dialogus ar oponentu vārdā Aueīds. Vēlāk Bardaisana domas savos darbos izmantoja daudzi domātāji un arī baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet Efraims Sīrietis bija tas, kurš visu savu radošo potenciālu ziedoja Bardaisana ietekmes mazināšanai.
Nav apstrīdams, ka Bardaisans bija sīriešu kristīgās literatūras radītājs. Tā bija viņa dabiskā valoda - grieķu valodu viņš pārzināja, taču rakstiem to neizmantoja. Viņš aramiešu dialektu pielāgoja filosofisko ideju izteikšanai. Bardaisana darbus uz grieķu valodu paša pārraudzībā tulkoja viņa skolnieki.
Bardaisans bija tuvu stāvošs Edesas karaļnamam, jo tika audzināts kopā ar Abgaru VIII bar Manu. Būdams dedzīgs kristietis, viņš daudz paveica pagānisko rituālu izskaušanā un bija viens no redzamākajiem sabiedriskajiem un literārajiem darbiniekiem.
Līdz tam Sīrijai nekad nebija savas poēzijas. Atdarinot Valentīnu, Bardaisans sacerēja 150 himnas, kuru forma daļēji tika aizgūta no grieķiem. Tās sajūsmināja visus - jo īpaši jaunatni: himnu saturs bija filosofisks, poētisks un kristīgs. Koris tās dziedāja pavadījumā, un skaistās mūzikas efekts bija ļoti civilizējošs. Bardaisana radītās kompozīcijas lielā mērā palīdzēja īstenoties valdnieka Abgara plāniem savā valstī kristietību pasludināt par oficiālu reliģiju.
Abgaru IX (Abgara VIII dēlu) 216. gadā gāza Romas imperators Karakalla. Tādējādi izzuda īslaicīgā un liberāli kristīgā parādība - mazā Osroenas valsts. Taču kristietība šai teritorijā turpināja izplatīties, bet, jo dienas, jo vairāk tā kļuva pareizticīga, un filosofisku strāvojumu izraisītas viļņošanās tajā vairs nebija.
Bardaisanam bija viens dēls, vārdā Harmonijs, ko viņš nosūtīja mācībās uz Atēnām. Harmonijs turpināja vadīt skolu, vēl vairāk to novirzot uz hellēnisma pusi. Tāpat kā tēvs, viņš grieķu filosofijas augstākās atziņas izteica himnās, ko radīja sīriešu valodā. Šajās himnās ietvertais no kristieša prasīja labu izglītību un prātu, kā arī kārtību, kas bija daudz stingrāka par vidējo kristiešiem pieļauto. Vienkāršie un labie sīrieši nobijās. Bardaisanu sāka dēvēt par bīstamu burvi, kuram ir neiespējami pretoties. Arī savulaik radītās himnas nosauca par nelabā iedvesmotām. Efraims Sīrietis, redzēdams, ka Bardaisana ietekme neiet mazumā, neatrada citu līdzekli, kā uz esošo melodiju bāzes izveidot pareizticīgās himnas. Kopš tā laika jebkura personība, kas sīriešu baznīcā izcēlas ar neatkarīgu prātu un plašām Rakstu zināšanām, tika ar šausmām aprunāta: "No viņa iznāks Bardaisans".
Tomēr viņa veikums netika aizmirsts, un Edesas hronikās viņa dzimšanas diena atzīmēta starp pilsētas lielajiem gada svētkiem. Vēlāk bardaisanītu mācība lielā mērā pieslējās maniķiešiem. Bizantijas hronisti un to sekotāji, kā arī arābi ar laiku sakombinēja ļaunuma trīsvienību, kurā ietilpa Marcions, Ibn-Daisans un Maness. Daisanīti automātiski tika atpazīti kā ateisti. Musulmaņi šos daisanītus uztvēra kā slepenu sektu, kas saistīta ar parsismu, kas, savukārt, ir visu iespējamo ķeceru sakne un nolādēta uz mūžiem.

Ir ziņas, ka Bardaisans kādu laiku dzīvojis Hierapolē (sīriešu mbg, -Maboga, "svētā pilsēta") un studējis sarežģīto Babilonijas astroloģiju pie pagānu priestera Anubuzdara. Pilsēta atrodas uz dienvidrietumiem no Edesas. Tās savienoja plats karavānu ceļš, kas veda no piejūras Antiohijas uz Austrumiem. Pilsētas vienoja arī seni kultūras un ekonomiskie sakari. Abgara (Ukamas) leģendas vēlākajās versijās ir pievienots stāsts, kura darbība risinās Hierapolē.