Adiabenas valdnieki

Adiabenas valdnieki un viņu „dārgumi”

Jēdziens "debesu dārgumi" jūdiem bija labi zināms. Viņi sacīja, ka labie darbi, ko cilvēks paveicis uz zemes, top dārgumi debesīs. Jūdiem bija populārs nostāsts par Adiabenas valdnieku Monobazu, kurš pievērsās jūdaismam. Bada gados (45.-46.) Monobazs visus savus dārgumus izdalīja nabagajiem.

Brāļi sūtīja pie viņa cilvēkus ar jautājumiem: "Tavi tēvi krāja dārgumus un pievienoja tos viņu tēvu uzkrājumiem, bet tu tos izkaisīji, un arī savas bagātības tu izkaisīji". Uz to Monobazs viņiem atbildēja: "Mani tēvi krāja dārgumus uz zemes, bet es savācu dārgumus debesu pasaulei; viņi glabāja dārgumus vietās, kur tiek klāt cilvēka roka, bet es dārgumus novietoju tur, kur cilvēks netiek klāt; mani tēvi krāja mantas, kas nenesa nekāda labuma; savukārt, es savācu dārgumus, kas atnesīs labumu; mani tēvi krāja naudu, bet es - garamantas; mani tēvi krāja dārgumus citiem, bet es iekrāju dārgumus sev; mani tēvi krāja dārgumus šajā saulē, bet es savācu dārgumus viņsaulei". Uz turieni cilvēks var paņemt tikai pats sevi. Un, jo brīnišķīgāks ir šis "es", ko cilvēks var paņemt sev līdzi, jo vairāk dārgumu viņam tur būs.

Ir teikts, ka arī rabīni bija pārliecināti: viss, kas uzkrāts tīri egoistiskiem mērķiem, ir zudis, bet tas, kas dāsni atdots citiem - veido dārgumus debesīs. Vēlāk tas kļuva arī par kristīgās baznīcas principu. Agrīnā baznīca vienmēr mīloši rūpējās par nabagajiem, slimajiem, bēdu sagrauztajiem un bezpalīdzīgajiem.

Kas īsti bija šis karalis Monobazs (precizitātes labad - Monobazs II)? Par viņu, un viņa ģimeni atrodam ziņas Josifa Flāvija "Jūdu senlietās" (XX, 2.). Adiabena atradās mūsdienu Irākas ziemeļos, tagadējā Kurdistānā (robežzonā starp tagadējo Irānu un Turciju). Sāksim stāstu ar to, kas notika starp Monobazu I, viņa tēvu un tēva māsu Helēnu. Abi iemīlējās viens otrā un sāka dzīvot kopā. Pēc tam Helēna kļuva grūta. Kad viņi reiz atkal gulēja kopā, viņš sapnī nejauši pieskārās viņas vēderam. Te viņam likās, ka dzird pavēlošu balsi, lai noņem savu roku un nenodara pāri mazulim savas sievas klēpī, jo šis bērns ieņemts pēc īpašas Kunga Dieva gribas un visu dzīvi būs laimīgs.

Balss valdnieku satrieca, kurš tūdaļ pamodās un par to paziņoja sievai. Kad piedzima dēls, tam deva vārdu Izats. Monobazam bija vēl viens vecāks dēls no Helēnas, tāpat kā bija citi dēli no citām sievām. Bet visu savu mīlestību viņš sakoncentrēja uz Izatu, it kā tas būtu vienīgais dēls. Rezultātā citi brāļi sāka Izatu apskaust. Drīzumā skaudība pārvērtās naidā, jo visi bija sarūgtināti par viņam izrādīto uzmanību. ... Drošības labad Monobazs nosūtīja Izatu pie Spasin-Haraksas valdnieka Abenneriga (Abinerglos). Kopā ar bagātīgām dāvanām tika izteikts arī lūgums gādāt par Izata drošību. Abennerigs tā iemīlēja jaunekli, ka izdeva viņam par sievu savu meitu Simaho.

Kad Monobazs sajuta nāves tuvošanos, viņš ataicināja Izatu un iedāvināja Karras apgabalu labuma gūšanai. Šeit pēc nostāstiem atrodas arī Noasa šķirsta atliekas, kurā tas glābies no plūdiem. Izats šeit palika līdz tēva nāvei. Kad tēvs nomira, viņa sieva Helēna sasauca lielu sapulci, kur centrālais jautājums bija uzticības izteikšana Izatam. Viņa gribēja pārliecināties, vai augstmaņi un pārvaldnieki ir vienisprātis ar Monobaza gribu: "Tikai tas valdnieks var būt laimīgs, kura valdīšanu brīvprātīgi atbalsta daudzi". Kad tas atrisinājās labvēlīgi, radās cits jautājums - vai nonāvēt pārējos Izata radus un brāļus. Helēna izteica savu atzinību par tādu uzticību Izatam, taču piedāvāja nogaidīt, līdz ieradīsies pats Izats un izlems viņu likteni.

Un tā, par valdnieku uz laiku tika iecelts Helēnas vecākais dēls Monobazs [II].
Kad Izats beidzot ieradās, viņš bija ļoti neapmierināts, kad savus brāļus atrada važās iekaltus. Arī pie sevis viņus bija bīstami turēt, tādēļ brāļi ar savām ģimenēm tika nosūtīti uz Romu pie imperatora Klaudija kā uzticības ķīlnieki. Kāda daļa nokļuva pie partiešu cara Artabana. Šādi rīkoties viņu pamudināja vecākā brāļa Monobaza cēlsirdīgā attieksme pret viņu pašu troņa mantošanas sakarā, kad tas pacietīgi gaidīja Izata ierašanos un valdnieka pilnvaru pārņemšanu, kas notika 36.gadā.

Par Izatu. Viņš un viņa māte Helēna pievērsās jūdaismam. Liela loma tajā pieder tirgotājam Ananijam, kurš dzīvoja karaļa Abenneriga (Abinerglos) galmā Spasin-Haraksā un pavadīja Izatu uz Adiabenu, kurp tas devās pēc tēva aicinājuma. Ir rakstīts, ka Helēnu jūdaismam pievērsa kāds cits jūds. Pāriešana citā ticībā nenotika vienkārši, jo tas varēja izsaukt augstmaņu neapmierinātību. Ananija pat mēģināja atturēt Izatu no apgraizīšanas, uzskatot, ka būtu pietiekami tikai ar padevību Kungam Dievam, attaisnojoties ar politisko situāciju. Izats tam jau piekrita, bet pēc tikšanās ar Galilejas jūdu Eleazaru, kurš tika uzskatīts par lielu likuma zinātāju, tomēr veica arī apgraizīšanu.

Kad Eleazars sastapa Izatu lasām Mozus Bībeli, viņš iesaucās: "O, valdniek, tu nepildi galveno likumu un tādā veidā grēko pret Kungu Dievu. Tev tie vispirms ir nevis jālasa, bet jāpilda". Tad atsauca ārstu un notika apgraizīšanas procedūra. Kad māte par to uzzināja, viņa stipri sabijās, jo nebija droša, kā to uzņems pavalstnieki. Taču notikumi attīstījās labvēlīgi (tas notika ap 30.gadu), un Izats ieguva labu slavu arī ārpus savas valsts robežām.

Pateicībā Kungam Dievam Helēna nolēma doties uz Jeruzalemi un ziedot Templim. Izats viņu pavadīja un līdzi deva lielu naudas summu, kas vēlāk lieti noderēja, jo Jeruzalemē Helēna atklāja, ka daudzi mirst badu (45.-46.gg.). Valdnieka māte nosūtīja uz Ēģipti savas svītas cilvēkus iepirkt labību, bet uz Kipru - žāvētas vīģes. Izats vēl pēc tam sūtīja naudu, par ko iepirkt badacietējiem maizi. Helēna vēl ilgāku laiku uzturējās Jeruzalemē - viņas vadībā tika uzceltas vairākas izcilas ēkas (arī Lodā). Lielais zelta svečturis Templī arī bija Helēnas dāvinājums. Pieci no Izata dēliem tika atsūtīti uz Jeruzalemi studēt jūdu paražas un valodu (kopumā Izatam bija 24 dēli un 24 meitas).

Valdnieku kapeņu izbūvi organizēja un vadīja Adiabenas Helēna (sk. linku)

Izats II nomira apmēram 55. gadā, bet Helēnas dzīve beidzās nākamajā gadā. Monobazs II vēlreiz kļuva par valdnieku pēc Izata nāves - tāda bija Izata vēlēšanās, jo Monobazs savulaik izrādīja lielu cieņu un augstsirdību, pildīdams pagaidu valdnieka funkcijas. Savas mātes Helēnas un brāļa Izata mirstīgās atliekas Monobazs II pārveda uz Jeruzalemi un apglabāja Valdnieku kapenēs, kuru izbūvi savulaik organizēja pati Helēna. Jūdu kara laikā no 66. līdz 70. gadam Monobaza sūtītie Adiabenas karaļnama pārstāvji izcēlušies ar varonību, cīnoties Jeruzalemes aizstāvju rindās. Tiek uzskatīts, ka Monobazs II valdīja līdz pat 70. gadu vidum. Pēc sacelšanās apspiešanas daudzi jūdi no Jeruzalemes apkārtnes devās svešumā - liela daļa apmetās uz dzīvi Adiabenā.

Adiabena

Adiabena
Runājot par Adiabenas valsti, vienmēr jāpatur prātā, ka tā atradās Partijas impērijas teritorijā, un visi Partijā notiekošie procesi kaut kādā veidā skāra arī Adiabenu.

Apmēram ap 115. gadu p.m.ē., Partija ieņēma stingras pozīcijas krustpunktos, kas sakrita ar tirdzniecības ceļiem uz Ķīnu un Indiju. Mitridats svinīgi pieņēma "Vidusimpērijas" sūtni - haņu dinastijas imperators U Di gribēja nostiprināt attiecības ar Partiju, lai tirdzniecība ritētu bez sarežģījumiem, jo "zīda ceļš" veda caur viņa valdījumiem. Partijas starptautiskā nozīme tika atzīta arī Romā, un 92. gadā Mitridats uz turieni nosūtīja vēstniecību. Viņš pakļāva arī nemierīgās arābu ciltis, ko balstīja Antiohs IX. Viņa ieceltais vietvaldis ņēma dalību lokālajās cīņās Sīrijā un sagūstīja Demetriju III Ekvairu. Mezopotāmijā Mitridats organizēja trīs vasaļvalstis. Adiabena un Gorduena (kaduku vai kadusi ciltis) kļuva pastāvīgas vispārēja apjukuma un Seleukīdu ietekmes vājināšanās laikā. Jau 132. gadā pēc irāņu izcelsmes valdnieka Osroja iniciatīvas tika izveidota Osroenas valsts, kur 127.g. valdīja Abubars Mazurs. Viņš izveidoja dinastiju, kas vairāku gadsimtu garumā valdīja Osroenā.
Mitridata valsts robežas ir grūti noteikt; vismaz Eifratas rietumkrasts atradās viņa ietekmē. Viņam piederēja arī Zeigma un Nikeforiona. 108. gadā viņu sauca par ķēniņu kēniņu", bet 89. g. Gotarzs I sevi uzskatīja sevi par Babilonas karali.
Adiabenas valsts atradās teritorijā, kas atbilst robežzemēm starp mūsdienu Irāku, Irānu un Turciju - to no trim pusēm apņēma Tigras upe.
Apmēram 60 gadus pirms mūsu ēras partiešu valdnieku savstarpējās cīņas noveda pie tā, ka strīdi bija jārisina no malas: Frātam III (kurš līdz šim par savu galvaspilsētu uzskatīja Babilonu) tika Adiabena, bet Tigranam - Gorduena un Nisībija. 58./57. g. Frātu III nogalināja paša dēli, kuri uzreiz sāka sīvu cīņu par troni. Pēc neilga laika Partija ieguva jaunu ienaidnieku - Romu. Sīrijā ieradās Krass, kam izdevās savā pusē dabūt Osroenas valdnieku Abgaru II, Alhaudonu, kā arī Armēnijas karali Artavazdu.
Partiešu karalis Frāts IV (37.-2.) par savu pēcteci izraudzījās pēdējo dzimušo dēlu Frātaku un viņa drošības labad vecākos brāļus nosūtīja trimdā uz Romu. (Cits avots gan vēsta, ka Frāts IV uzreiz pēc tam, kad viņa tēvs atteicās no troņa, vispirms nogalināja visus savus pusbrāļus, jo viņa tēvam Orodam bija pavisam ap 30 dēlu no daudzajām sievām un piegulētājām. Paveicis šo ieceri, viņš pavēlēja nogalināt arī savu sirmo tēvu. Šī nevajadzīgā nežēlība izraisīja protesta vilni. Šī atkāpe pievienota arī tādēļ, lai kaut mazliet parādītu tā laika praksi un tradīcijas - valdnieku nežēlībai nebija robežu, un runāt par kaut kādu cilvēcību vispār nav nozīmes. Vispārēja neuzticība pat saviem tuvākajiem radiniekiem noveda pie tā, ka līdz mūsu ēras I gadsimta beigām Partija sadalījās 18 mazās daļēji neatkarīgās valstiņās. Plīnijs raksta, ka reāla vara karalim piederēja tikai Ktesifonā, kaut arī pat šeit nevarēja runāt par pilnīgu drošību.).

Lai vai kā - līdzīgi rīkojās arī Adiabenas valdnieks Monobazs. Viņš, drošības apsvērumu vadīts, savu jaunāko dēlu nosūtīja pie Abinerglosa, kurš jauneklim iedāvināja zemes īpašumu un atdeva par sievu savu meitu Simaho. Uzturoties Abinerglosa galmā galvaspilsētā Spasinu-Haraksā, Izats pārgāja jūdaismā (to veicināja jūdu tirgotājs Hanaāns). Arī Izata māte pārgāja jūdaismā. Iespējams, viņu uz to pamudināja blakusesošās Nizībijas (Nisibis) jūdi, kurus tai laikā vadīja rabīns Jūda ben Bateira. Augšējās Mezopotāmijas tirdzniecības ceļi tolaik veda caur Edesu (Urfa), Nizībiju un Adiabenu, kas veicināja reliģiju un kultūru sajaukšanos. Adiabenas jūdi drīzumā kļuva slaveni ar savu stingro attieksmi pret Likuma garu, un viņi mēdza pat likt uz palodzēm Bībeli savu ceļojumu naktsmītnēs.
Partiešu tiāras saglabāšana bija daudz grūtāka nekā iegūšana. Izata II valdīšanas pašā sākumā notika tā, ka aršakīdu valdnieks Artabans II [savas nežēlības dēļ] vairs nejutās drošs pats savā zemē un kopā ar savu svītu meklēja patvērumu Adiabenā, kur viņš tika laipni uzņemts. Lūdzēju pārliecināja, ka vardarbīgs mēģinājums atgūt troni radītu risku valstij. Šis manevrs bija tik veiksmīgs, ka partiešu senāta pretendents Cinnamus ataicināja sāncensi Artabanu un pats atdeva valdnieka tiāru. Pateicībā par tik efektīvu iznākumu Artabans Izatam piešķīra tiesības nēsāt tiāru stāvus un iedāvināja teritorijas Tigras rietumu krastā līdz par Nisībijai, ieskaitot. Drīz Artabans nomira, un viņa dēls Vardans I (kopš 43. gada) ķērās pierunāt Izatu II kopā ar partiešiem doties kara gājienā pret Romu. Taču Izats sajuta briesmas un atteicās no šīs idejas, tādējādi izsaucot pret sevi Vardana dusmas. Taču drīz pēc tam pēdējais tika iesaistīts ķīviņos ar paša brāli Gotarzu II un 47. gadā nogalināts medībās (Romiešu vēsturnieks Tacits Vardanu I raksturo kā ļoti apdāvinātu, bet necilvēcīgu valdnieku. Savukārt, Flāvija Filostrata grāmatā "Tiānas Apolonija dzīve", Vardans minēts kā Apolonija labvēlis. Viņš esot izdevis Apolonijam garantijas vēstules, kas nodrošina atbalstu ceļošanai uz Indiju). Kārtējo reizi Izats bija nodemonstrējis savu gudrību, kā dēļ daudzi pievērsās viņa ticībai.
Drīz pēc tam, kad Gotarzs sagrāba varu savās rokās, 49. gadā Roma sūtīja Mitridatu (viņš arī Meherdats, Vonona dēls - dzīvoja līdz tam Romā kā viens no daudzajiem ķīlniekiem) uz Partiju, lai viņš kā Aršakīdu dinastijas īstens pārstāvis ieņemtu valdnieka troni, taču plāns neizdevās. Edesas karalis Abgars jaunajam pretendentam visu ziemu organizēja dažādas izklaides, kā rezultātā partieši (vai nu ar vai bez Izata ziņas) pienācīgi sagatavojās un Gotarza vadībā spēja romiešus sakaut. Meherdatu saņēma gūstā un nogrieza ausis, tādējādi liedzot iespēju jebkad uzlikt valdnieka tiāru.
Gotarzu 51. gadā nogalināja un par valdnieku kļuva Mīdijas satraps Vonons II, Artabana III brālis. Pēc pāris mēnešiem viņš nomira un varu pārņēma tālredzīgais un enerģiskais Vologēzs I. Pēc grūtām kaujām ar romiešiem, viņš tronī iecēla savu jaunāko brāli Tiridatu, kurš uzskatāms par armēņu Aršakīdu dinastijas aizsācēju. Taču viņa valdīšanas laikā pašā Partijā valdnieka vara kļuva vājāka.

Ap to laiku, kad Partiju pārvaldīja Vologēzs I, Adiabenas aristokrātija, kas vēl turpināja turēties pie zoroastriešu parašām, vairākkārt mēģināja gāzt Izatu. Vispirms viņi izplānoja sazvērestību kopā ar arābu vadoni Abiju: bija paredzēts, ka Izatam būs jācīnās ar Abija karaspēku, bet pirms kaujas Izatu pametīs partiešu sabiedrotie, taču Izatam izdevās nodevējus atrast, sodīt un finālā uzvarēt arī pašu Abiju. Pēc tam bija mēģinājums Izatam uzkūdīt Vologēzu I, ar ieganstu atjaunot zoroastriešu tradīcijas. Viņš vienkārši pieprasīja Izatu atteikties no pilnvarām, ko savulaik pēdējais saņēma no Artabana. Zinādams sava karaspēka reālās iespējas, Izats nodevās izmisīgām lūgšanām, un, kā liecina Josifs Flāvijs, Partijai pēkšņi uzbruka nomadu ciltis, kā rezultātā Vologēzam nācās domāt par aizsardzību, nevis Izata pakļaušanu.
Ir dažādas ziņas par Izata nāves gadu... Zināms, ka drīz pēc Izata nāves un viņa mātes aiziešanas Armēnijas karalis Tigrans nolēma uzbrukt Adiabenai, jo neskaidrā politiskā situācija šai mazajā valstiņā viņu pamatoti iekārdināja. Iespējams, viņam bija klusa vienošanās ar Nērona ģenerāli Korbulo, kurš pārvaldīja Sīriju. Taču Adiabenai arī bija sabiedrotie un Tigrana karaspēks tika atsviests līdz Tigranokertai. Monobazs tādējādi piespiedu kārtā tika pārliecināts par anti-Romas sadraudzības uzturēšanu. Viņš arī pievērsās jūdaismam un apgādāja Jeruzalemes Templi ar vērtīgiem inventāra priekšmetiem.
Vēlākais rakstnieks Teodorīts, rakstot par Adiabenu, vēsta, ka tā "pieder Partijai, bet tagad saucas par Osroenu", kas var nozīmēt, ka šīs satrapijas statuss laika gaitā ir mainījies. Tas varētu būt saistīts ar Adiabenas izplešanos aiz Nizībijas līdz Edesai un Eifratai. Ir zināms, ka ap 110. gadu Edesas karalis valsti atpircis no Aršakīdu karaļa Pakora II (Pacorus), un tas nozīmē sadalīšanos atkal divās daļās. Politiskā sitācija kļuva nekontrolējama, kad šai apvidū 114. gadā iebruka Trajāns. Viņš no Armēnijas puses uzbruka Nizībijai (kas vēl piederēja Adiabenai) un ieņēma to. Meharasps arestēja Trajāna sūtņus, ko tas sūtīja no ziemas apmetnes Antiohijā. Nākamajā gadā iekarotāji savus spēkus sadalīja divās daļās, kas virzījās gan pa Tigru, gan Eifratu. Pēdējo neatkarīgās Adiabenas valdnieku Meharaspu 115. gadā gāza, bet valsti absolūtā nevērībā nodēvēja par Asīriju. Pēc Trajāna nāves Roma uzsāka mazliet miermīlīgāku politiku, un Hadrians atvilka savus spēkus atpakaļ uz Eifratas pierobežu.
Partijā valdošais bija zoroastrisms, taču zoroastrieši neiebilda pret veco dievu pielūgšanu un bija iecietīgi pret jūdu kopienu veidošanos. Edesas, Adiabenas un Nizībijas jūdi par to bija pateicīgi un kļuva par aktīvākajiem Trajāna oponentiem, - par to viņi maksāja pat ar savām asinīm. Ap šo laiku parādās arī pirmie kristietības sludināšanas gadījumi. Vispirms tas notiek Edesā (Osroenā), bet pēc tam Adiabenā.
Ļoti intriģējošs un reizē mulsinošs ir fakts (kam vēl jāmeklē papildus apstiprinājumi), ka sludinātāju Adaja un Toma vārdi, kurus vienmēr uzskata un uzdod par pirmajiem kristiešu misionāriem, parādās arī pirmajos pravieša Mani doktrīnas skaidrojumos. Lai vai kā, jaunā kustība (kristietisms) strauji pieaug un starp tās piekritējiem ir daudz tādu, kas iepriekš sludināja jūdaismu.

Adaja mācības metamorfozes

Adaja mācības metamorfozes

Nav nepieciešams kaut daļēji citēt kādu no šīs leģendas nodaļām, jo tā ir pārpilna ar visdažādākajiem izdomājumiem.

Analizētas vienīgi sacerējuma vietas, kur pārrakstīšanas vai tulkošanas gaitā radušās kaut kādas izmaiņas, jo tieši tendenciozās metamorfozes ļauj ieraudzīt, kā sākotnējais darbs tika "piegriezts" atbilstoši politiskajai situācijai.

Adaja mācības pamatā ir apustuļa Adaja sprediķis, ar kuru viņš it kā uzstājies Urhas jeb Edesas iedzīvotāju priekšā. Otra dominante ir viņa pirmsnāves uzruna saviem sekotājiem. Šāda uzbūve atkārto evanģēlisko tekstu kompozīciju, kuros vispirms tiek dots Kristus sprediķis tautas priekšā, bet pēc tam norādījumi saviem mācekļiem. Tulkojot vārdu Adajs uz sīriešu valodu, iegūst 'dy. Baznīcas vēsturnieka Eisēbija tulkojums dod tdy, kas grieķu valodā nozīmē Fadejs. Saskaņā ar Adaja mācību, karali Abgaru dziedināja un kristīja Jēzus māceklis Adajs, par kuru teikts, ka viņš bijis viens no 72 apustuļiem.
Abgara leģenda, izplatoties un pārejot no sīriešu vides uz hellēnisko, mazliet izmainījās - Adaja vārds ticis nomainīts uz Fadeju. Šo jaukšanos pastiprināja arī atšķirības apustuļu uzskaitījumā kanoniskajos evanģēlijos. Visu apustuļu saraksts dots trijos sinoptiskajos evanģēlijos. Divos tas gandrīz sakrīt (Mt., MK.), bet Lk evanģēlijā ievērojami atšķiras. Šādām atšķirībām nav pārliecinoša skaidrojuma, un nav iespējams arī noskaidrot, kas bijis par iemeslu notikušajām vārdu transformācijām. Kristīgie autori jau pirmajos gadsimtos centās novērst pretrunas evanģēlijos. Tas noveda pie tā, ka, sākot no Origēna, visi rakstītāji Fadeju-Leviju no Mk. un Mt. identificēja ar Jūdu Jēkaba d. no Lk. Visi turpmākie autori Origena piedāvāto skaidrojumu pieņēma bez iebildumiem*.
Tad nāca otrs posms triju vārdu aizvietošanā ar vienu, evanģēlija Fadeju pielīdzinot sīriešu Adajam. Tas notika, pateicoties Eisēbija tulkojumam, kad viņš savā "Baznīcas vēsturē" iekļāva fragmentu no Abgara stāsta, kuru atrada Edesas arhīvos. Viņam Adajs 'dy - no sīriešu teksta parādās kā tdy grieķu variantā. Šādu pārvēršanos nevar skaidrot ar neskaidru pierakstu sīriešu dokumentā, jo šis vārds tekstā parādās ļoti bieži. To nevar skaidrot ar retu lietojumu vispār - it kā tas autoram būtu nepazīstams un tādēļ viņš ielicis tur sev vairāk zināmo un ausij tīkamāko Fadeju. Adaja vārds ārpus semītu vides parādās, piem., Nīkejas koncila dalībnieku sarakstā.
Vārdu nomaiņa veikta apzināti, jo apustulis Adajs nav minēts kanoniskajos evanģēlijos, un viņa misiju tādējādi nevar uztvert kā pietiekami ticamu; apokrifiska kļūst pat viņa personība. Saskaņā ar Eisēbiju, Abgaru kristīja apustulis Fadejs, un tas jau skan ļoti respektabli, jo Fadeja vārds minēts evanģēlijos. Sākot no IV gs. nostiprinās uzskats, ka Fadejs-Levijs, Jūda Jēkaba d. un Adajs ir viena un tā pati persona. Šī tradīcija sākas no Hieronīma, kurš komentāros par Mateja evanģēliju raksta, ka Fadejs ir tas, kuru sūtīja pie Abgara, Osroenas valdnieka, un citi viņa vārdi ir Jūda Jēkaba d. un Levijs.

Nomainot Adaja vārdu uz Fadeju, ko izdarīja Eisēbijs, izveidojās pretruna, kas grieķu variantā eksistēja līdz pat XI gs. Radās jautājums: vai Fadejs ir uzskatāms par vienu no 12 vai vienu no 72, jo abi saglabātie grieķu rokraksti dod katrs savu skaitli.

Jūda toms (sīr. yhwd fwm). fwm nozīmē dvīnis, dubultnieks. Viens no 12 apustuļiem. Toma vārda ievietošana "Apustuļa Adaja mācībā" ir interpolācija, kas bija nepieciešama, lai nogludinātu divas antagonistiskās tradīcijas, kas saistās ar Osroenas kristianizāciju, ko oficiāli atzina Abgars VIII. Tā balstījās tradīcijā, ka Edesas iedzīvotājus jaunajai ticībai pievērsa Adajs. Tomēr šo tradīciju III gs. izspieda cits uzskats - ka šeit sludināja un tika apglabāts apustulis Toms, tādējādi Edesas kristianizāciju saistot ar vienu no 12 apustuļiem, kas pieminēti kanoniskajos tekstos.
Šī nomaiņa ir Romas politikas rezultāts. Kad 216. gadā Osroena zaudēja savu neatkarību, romieši pacentās iznīdēt arī vietējās tradīcijas, kas liecināja par iepriekšējo neatkarību. Ar tādu nolūku imperators Aleksandrs Severs 232.g. edesiešiem kā piespiedu dāvanu pasniedza apustuļa Toma pīšļus, ko bija atkarojis persiešiem. Tādā veidā apustuļa Adaja kultu nomainīja Romas imperatora oficiāli iedibinātais Toma kults.
Fakts par Toma pīšļu nogādāšanu Edesā ir stipri apšaubāms, jo Aleksandra Severa karagājiens pret persiešiem bija ļoti neveiksmīgs. Viena armija, ko viņš izsūtīja pret Ardaširu (pēc nogurdinošajiem pārgājieniem pa Mīdijas kalnienēm) bija ļoti nogurusi un ar lieliem zaudējumiem bija spiesta griezties atpakaļ. Otru armiju pretinieks aplenca un pilnīgi sakāva Partijā. Divus gadus viņš (Aleksandrs) pavadīja Antiohijā, stiprinādams impērijas austrumu robežu. Savukārt, Romas impērijas hronisti A.S. karagājienu apraksta kā panākumiem bagātu.
Arī partieši no šīm kaujām bija ļoti cietuši, tādēļ neuzdrīkstējās romiešus vajāt, un Aleksandrs varēja Romā atgriezties pēc tam, kad bija Antiohijā atpūties un pienācīgi sagatavojies. Romā, pēc hronistu ziņām, imperatoram par godu tika sarīkotas lielas izpriecas un cirka izrādes. Taču neviens neraksta par apustuļa Toma pīšļu nogādāšanu uz Edesu. Iespējams, šāda versija uzradusies vēlākajos gados, par pamatu ņemot faktu, ka 216. gadā Romas imperators Karakalla iebruka Adiabenas galvaspilsētā Arbelā un izvandīja karaliskās kapenes, meklējot, kur apglabāts kāds no Aršakīdu karaļiem. Karakallas nekaunīgais karagājiens, iespējams, izdevās tādēļ, ka viņš it kā gatavojās precēt partiešu valdnieka meitu. Ieradies Mezopotāmijā kā nākamais znots, viņš pēkšņi uzbruka tiem, kas bija iznākuši viņu sveikt. Izpostījis visas pilsētas, kas gadījās ceļā, romieši ar lielu laupījumu atgriezās Sīrijā. Ziemu Antonīns pavadīja Edesā, bet 217. gadā devās uz Harranu (Karra, pilsēta Osroenas sastāvā), lai ziedotu Mēness dievam. Ceļmalā viņu nogalināja paša centurions. Šķiet, arī Karakalla nav redzējis vietu, kur atrodas Toma pīšļi...
Atgriežoties pie Aleksandra Severa "veiksmīgā" karagājiena, varam aplūkot kādas krievu pareizticīgo interneta lapas materiālu, kuru piedāvāju kā ilustrāciju radošu cilvēku bagātajai izdomai: "No Indijas apustuļa Toma pīšļi tika pārvesti uz citu vietu. (Tālāk citēti "Toma Darbi") Viens no brāļiem slepeni paņēma pīšļus un aiznesa uz Rietumiem, grieķu tekstā ir precizējums, ka tos pārcēla uz Mezopotāmiju. "Apustuļa Toma brīnumi " vietu nosaka vēl precīzāk un nosauc Edesu. Darbs "Apustuļa Toma dzīve" ģeogrāfiski un vēsturiski ir vēl skaidrāks: "Atgriežoties ar uzvaru pār persiem, imperators Aleksands Severs pieņem sīriešu vēstnešus ar lūgumiem sūtīt kādu pie Indijas augstmaņiem, kas ir ar mieru Toma pīšļus nodot Edesas iedzīvotājiem. Un notika tā, ka Toma atliekas no Indijas atgādāja sudraba urnā, kas iekārta sudraba ķēdēs". Neapšaubāma ir Efraima Sīrieša liecība, kurš teic, ka cilvēks, kurš organizēja pīšļu pārvešanu, ir Kabīns, par kuru zināms, ka viņš bija Edesas tirgonis, bieži ceļoja uz Indiju un vienā no saviem ceļojumiem viņam izdevās pazemīgi palūgt pie svētā apustuļa Toma kapenēm. Tad viņam radās doma par svēto pīšļu pārvešanu. Zinot imperatora Aleksandra uzvaras gadu (230), var noteikt pīšļu pārvešanas pirmo reizi - tas ir 230. gada 3. jūlijs."

Papildinājums teikumā - "pirmo reizi". Edesas hronikās minēts, ka 373. gadā par godu apustulim Tomam tika uzcelts un iesvētīts liels dievnams. Līdz tam laikam apustuļa mirstīgās atliekas pilsētā "ieradušas" vēl dažas reizes. Minēts 232. gads, kad pārvešanu triumfāli veicis Indijas karalis Vasudeva. Par godu šim notikumam sarakstīti "Toma darbi"... Vēl kāds avots uzrāda Efraims Sīrieša citu liecību par Toma pīšļu pārvešanu IV gadsimtā. Mēs gan jau iepriekš redzējām, ka pilnīgi "neapšaubāms" ir viņa dotais 230. gads.

Pavisam jauna ziņa ir, ka 1964. gadā, veicot Sv.Toma baznīcas atjaunošanas darbus Mosulā (tagadējās Irākas teritorijā), svētnīcas sienā atrasti pīšļi, kuri pieder apustulim Tomam un nogulējuši šeit netraucēti daudzus gadsimtus. Darbus vadīja toreizējais Mosulas arhibīskaps Mor Severious Zakka. Patlaban mums nav izdevies noskaidrot, kā Toma mirstīgās atliekas šeit nokļuvušas, jo līdz pat šai dienai katoļu baznīcai par Toma pīšļiem ir sava versija, saskaņā ar kuru (sākoties nemierīgiem laikiem) vispirms šķirstu ar atliekām nogādāja Čiosā, Grieķijā, no kurienes tie vēlāk tika aizvesti uz Ortonu Itālijā. Pēc tam, kad sākās reklāmas kampaņa par Toma klātbūtni Indijā, gabaliņi no viņa kauliem ir aizvesti dažādos virzienos - gan uz apustuļa nāves vietu Čennajā, gan uz Kodungaluru, kur viņš pirmoreiz izkāpis Indijas krastā, gan arī uz dažām vietām, kur Toms arī pats esot cēlis pirmās baznīcas.
Atsevišķs stāsts ir par Toma daudzajiem kauliem visapkārt pasaulei. Vairāki vienādi ir vienā pašā Indijā. Ir zināms kāds pusducis kaulu komplektu.

*Sinoptiskā problēma
Pirmie trīs evaņģēliji tiek dēvēti par sinoptiskajiem evaņģēlijiem. Vārds "sinoptisks" nozīmē "tāds, kas pieļauj, atspoguļo vai atzīst vienu un to pašu vai vispārpieņemtu viedokli," jo tie atspoguļo pamatā vienotu viedokli par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos. Šo evaņģēliju materiālu iespējams sakārtot un apskatīt paralēli, turpretī Jāņa evaņģēlijs šādai pieejai nepakļaujas.
Sinoptisko problēmu veido apstāklis, ka, detalizēti apskatot sinoptiskos evaņģēlijus tie, neskatoties uz ievērojamo līdzību, kopumā veido sarežģītu sakritību un atšķirību kompleksu. Šeit rodas dabisks jautājums: "Kādas ir trīs evaņģēliju vēsturiskās attiecības? Kā var izskaidrot to pārsteidzošo līdzību un atšķirības?" Šī problēma tiek apspriesta nu jau ilgāk kā pusotru gadsimtu un šajā laikā tai ticis veltīts plašs literatūras klāsts; taču nevarētu teikt, ka tai būtu rasts kāds patiesi izsmeļošs izskaidrojums.

Kānas Toms

Kānas Toms

Kaut kad ap mūsu ēras 450. gadu Keralā ieradās Kānas Toms kopā ar 72 sīriešu ģimenēm. Visur, kur vien varam izsekot agrīnajai kristietībai, mēs redzam, ka viņi [sa]jaucās tikai ar savējiem. Šie kristieši, kas līdz par šai dienai tiek dēvēti par nazarēņiem, ir pazīstami arī kā Sīrijas kristieši un tiem ir cieša saikne ar Sīrijas ortodoksālo baznīcu. Šīs kristiešu kopienas noteikumi attiecībā uz dzimtu turpināšanu arī mūsdienās tiek stingri ievēroti - un tas ir pamatkritērijs viņu identificēšanai ar Toma tradīciju, pie kuras viņi stingri turas līdz pat mūsdienām. Šīs komūnas locekļi bija ļoti aizrautīgi tirgotāji ar plašiem sakariem visapkārt, un ar savu komerciju deva lielu labumu savai mītnes zemei.

Piezīme: Kad Indijā ieradās portugāļu iekarotāji, Sīrijas kristiešu kopiena savus ticības brāļus uzņēma visai draudzīgi, kas turpmākajos laikmetos vietējā sabiedrībā kalpoja [un turpina kalpot] kā domstarpību un pārmetumu iemesls. Par portugāļu veikumu var izlasīt šeit (sk. Bom Jesus Basilica).

Kānas Toms ir pusleģendāra personība, kurš vēsturē pazīstams ar vārdiem Kānas Toms, Tirgotājs Toms, Toms Kānanīts, Jeruzalemes Toms, Knaias Toms, Kanaānas Toms, Thomas Cannaeno. Par viņu nav zināms nekas vairāk kā vien viņa vārds, un šo kristiešu migrāciju nevar aplūkot kā vēsturisku faktu. "Nav saglabājušās vara plāksnes, kur būtu iegravēts Kānas Toma vārds", raksta C.B Firss "Indijas baznīcas vēstures ievadā", un būtu pārsteidzīgi uzstāt, ka Toma Tirgoņa stāsta detaļas ir vēsturiska patiesība. Taču galvenais, ko varam teikt - ievērojamas sīriešu kolonijas Malabarā ir realitāte."

Nākamā sīriešu migrācija ir datēta 823. gadā, kad liels skaits Persijas kristiešu, ieskaitot divus bīskapus, ieradās Kvilonā (Kollamā), un apmetās šeit. Viņiem bija vietējā valdnieka dotas tiesības iegūt īpašumā zemi un citas privilēģijas. Kā pierādījums šim faktam ir piecas saglabājušās vara plāksnes ar iegravētajām privilēģijām. Nav gan īsti skaidrs, ko šīs privilēgijas nosaka, jo teksts ir vairākās valodās, un redzami pat daži paraksti senebreju valodā. Nosakāms ir tikai plākšņu datējums.

Jāpiebilst, ka Kvilonas vietējie iedzīvotāji ar lepnumu stāsta un rāda vietu jūrā, kur guļot akmens no apustuļa Toma baznīcas - to gan esot iespējams redzēt tikai augustā, kad ūdens līmenis jūrā ir viszemākais. Otrā gadu tūkstoša sākumā šo baznīcu noslaucījuši jūras viļņi. Saskrējušie jaunieši mūs vedina uz molu, no kura parādīšot precīzu vietu, kur atrodas Toma baznīcas akmens. Viens otru pārsaucot, viņi atkārto, ka Toms te bija un uzcēla baznīcu, bet vietā, kur stāvējusi viņa celtā būve, tagad atrodas piemiņas memoriāls.


Puiši cits caur citu atkārtoja: "Jā, tur aiz mola ir akmens no pirmās Toma baznīcas, bet nevar tagad redzēt. Ejam tuvāk! - mēs parādīsim, ku tieši tas jūrā zem ūdens guļ. Augustā to gan var mazliet redzēt."

Netālu atrodas Sv.Pētera baznīca, par kuru arī teikts, ka to savulaik paņēmusi jūra. Visticamāk, jūrā gulošais akmens ir no kādas otrajā gadu tūkstotī celtās baznīcas, kad šeit ieradušies sīrieši jau bija pamatīgi iedzīvojušies un varēja atļauties uzcelt arī monumentālas būves, ...ja tas vispār ir no kādas baznīcas...

Interesanti, ka apustuļu laikā Jūdejā ļoti populāra bija Adiabenas valdnieku ģimene, kas visos iespējamos veidos palīdzēja Jeruzalemei. Tieši no šīs dzimtas nācis slavenais Jēzum piedēvētais teiciens par debesu valstību (sk.-Monobazs). Par to vai Toms vispār cēla un uzcēla kādu baznīcu Indijā, ir stipras šaubas, tieši ņemot vērā šo sākotnējo kristietības ideju - ka nav vajadzīgi tempļi šeit uz zemes bet gan "debesīs", ar to domājot garīgas vērtības.